'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Viens no lielajiem notikumiem maza bērniņa pirmajā dzīves gadā noteikti ir pirmo zobiņu audzēšana, gaidīšana un sagaidīšana. Varbūt tieši tāpēc, ka procesu nekādi nevaram kontrolēt un ietekmēt, mums nekavējoties gribas sākt zobiņu apčubināt, kad tas ir beidzot sagaidīts un nonācis mūsu varā. Tīrīt, netīrīt? Kad sākt? un ar ko viņu pucēt? Tie ir tikai daži jautājumi, kas atkal un atkal nodarbina vecākus.

Par zobiņiem viedokļi ir ļoti dažādi – daži speciālisti uzsver nepieciešamību tīrīt jau no pirmā zobiņa, citi savukārt vairāk nosliecās par viedokli, ka tīrīšanai ir tikai pedagoģiska nozīme, lai bērns jau agrīni iegūst ieradumu tīrīt zobus. Bet reāli zobu tīrīšana pašam bērnam nav nepieciešama. Savs viedoklis ir arī mātes piena atbalstītājiem, kuri uz šo jautājumu skatās no šīs perspektīvas – kamēr bērnu baro ar krūti zobu tīrīšanai nav vitālas nozīmes, jo mātes piens satur vielas, kas zobiņus stiprina un aizsargā. Arī izklausās ticami.

No pašas bērnu pieredzes man jāteic, ka sakarību ar zobu tīrīšanu un veselību nesaskatu: tas liek domāt, ka ārstiem, kuri saka, ka zobu tīrīšanai agrīnā vecumā nav īsti lielas nozīmes, bet lielāka ir ģenētikai, būs taisnība. Pirmajā dzīves gadā zobus netīriju, otrajā sākām uzreiz ar zobu birstīti, ko bērns lietoja pats, atdarinot mani un es tam saredzēju vairāk pedagoģisku nozīmi. Vēlāk sāku “paskatīties, vai visi zobgrauži ir aizdzīti” un palūdzu zobu birstīti nodot man, lai padzītu vēl kādu, kuru ieraudzīju. Tā pamazām sākām zobus tīrīt. Tomēr jāatzīst, ka zobus tīram reti (noteikti pārāk reti un vajadzētu saņemties iedibināt regulāru tīrīšanu ik dienu). Bērni zobus tīra 1x dienā bērndārzā, mājās tikai kad uznāk un 1x nedēļas nogalē. Robinam tagad ir 6 gadi – neviena cauruma un pat ne melnumiņa, un ir jau sākuši augt kaula zobi, kas aug veseli.
Klāsam ir 3,5 gadi – tas pats – zobārsta apmeklējums vienmēr beidzas tikai ar apskati, kurā neko sliktu neatrod (tfu-tfu-tfu). No šī secinu, ka tam, vai zobos ir caurumi, ja zobi visādi citādi ir labi, ar tīrīšanu nav sakara. Droši vien daudz būtiskāk rūpēties par zobu higiēnu ir tiem, kuriem ar ģenētiku nav paveicies. Taču no dažām sarunām ar mammām atkal secinu – ir bērni, kuri tīra zobus 2 reizes dienā, končas neēd utt. un caurumi vienalga ir. Tā nu subjektīvi secinu (bet es neesmu dakters!), ka par piena zobiem runājot tomēr būtiska loma ir ģenētikai. Vai varbūt krūtsbarošanai? Vai varbūt kaut kam, ko mazais sev sataisa rezervēs vēl mammas puncī esot? Katrā ziņā tas nav par zobu beršanu, tāds mans secinājums.

Ja runājam par to, ar ko tīrīt, tad arī še arī 2 frontes par to, vai vajag fluoru zobu pastā, vai nē. Par šo man ir mazliet zinātniskāks viedoklis kā pašas secinājumi no paskatīšanās pa labi un pa kreisi Patiesībā fluors zobu pastā nav gluži tā, ka vai nu ir, vai nav – fluora daudzums zobu pastā var stipri variēt un parasti to norāda procentos no tilpuma. Jo, jā, fluors ir toksisks. Precīzāk sakot – pats fluors nē, bet mākslīgi iegūtajam fluoram komplektā nāk arī ķīmiski piemaisījumi (svins un vēl dažas nebūšanas), kas noteiktā daudzumā cilvēka organismam patiesi ir kaitīgi. Tieši tādēļ šobrīd Eiropas Savienībā ir spēkā regulējums, kas aizliedz mārketēt kosmētiskos līdzekļus (kas ir zobu pasta), kuras sastāvā ir vairāk kā 1,500 vienības (angliski – ppm). Ja zobu pastai šis fluora īpatsvars ir lielāks, tad tā tiek jau uzskatīta par medicīnisku līdzekli un kļūst par recepšu medikamentu. Taču tā, kā bērni līdz aptuveni 2 gadu vecumam (un patiesībā vēl ilgāk) lielākod aļu zobu pastas norit, tad viņu organismā nonāk vairāk fluora un tādēļ bērnu zobu pastās šis daudzums tiek vēl vairāk samazināts. Specifiskos zobārstu informācijas avotos vēl tiek runāts arī par zobu fluoriozi, kas izpaužas kā mazi balti plankumiņi uz mazliet tumšākas zobu emaljas un veidojas no pārmērigas fluora koncentrācijas emaljā. Visu šo aspketu dēļ bēnru zobu pastās fluora daudzums parasti ir apmēram 600 ppm vienības. Tomēr neatrodu īsti kādus medicīniskus pētījumus, kuri secinātu, vai šādam ievērojami mazākam daudzumam nav arī ievērojami mazāks efekts uz zobu emaljas stiprināšanu, kādēļ jau mēs to fluoru tik ļoti vēlamies zobu pastas sastāvā redzēt. Kādā avotā gan teikts, ka 250 ppm zobu pastas efekts esot ievērojami mazāks un pie šāda daudzuma jau vairs nav lielas atšķirības – tīrīt ar zobu pastu vai ar ūdeni.

Un te nu mēs esam nonākuši pie tā, vai varbūt zobu pastu vispār nevajag… Ir alternatīvi uzskati, kas vēsta, ka zobu pastas kopumā ir viens liels (kārtējais) mārketings un principā zobu tīrība nav atkarīga no zobu pastas lietošanas, jo aplikums ir lipīgs, līdzīgs kā zemesriekstu sviests – tā notīrīšanai no zobiem nav sakara ar tīrīšanas līdzekli, bet gan ar mehānisku beršanu. Principā aplikumu no zobiem var noberzt ar mīkstu zobu birstīti, kas neposta zobu emalju, bet sastāv no ļoti daudz sīkiem sariņiem, kas visi dodas cīņā ar netīrumiem. Tā kā šo uzskatu piekritēji uzsver tieši mehānisās aplikuma noņemšanas būtiskumu, tad vissvarīgāk ir izvēlēties pareizu zobu birstīti. Analoģijai aicinu padomāt par slotu un pagalmu – ar vienu resnu sprungulīti izslaucīt pagalmu būtu grūti. Ar desmit zariņiem jau būtu krietni vieglāk, vai ne? Bet ja jums būtu kārtīga salmu slota, tad katrs mazākais gruzītis tiktu aizslaucīts prom. Un gluži tāpat esot ar zobu birstītēm – svarīgi ir daudz un mīksti sariņi, nevis daži resni un asi. Tā nu apgūstot pareizu zobu tīrīšanas tehniku, lietojot šādu atbilstīgu zobu birstīti un zobu diegu regulāri un rūpīgi, zobi būs tīri un veseli bez nekādas zobu pastas, jo kā rakstīts vienā no ASV zobārstu asociācijas informatīvajiem izdevumiem, faktiski zobu pastai mūsdienās ir tikai 3 funkcijas: – garša un svaigums, ko tā atstāj mutē (gaumes jautājums – vai tas patīk, vai nemaz i ne); – fluors, par kura kaitīgumu vai nekaitīgumu un cik lielās devās arvien tiek krustoti šķēpi; – nu un kā trešais labums tiek minēti papildus funkcijas speciālajām zobu pastām – kas balina zobus, kas ārstē smaganas, kas stiprina zobu kakliņus un mazina to jutīgumu utt. Bet ja viss šis nav aktuāli, tad bez zobu pastas var tīri labi iztikt. Turklāt zobu pastas sastāva pētnieki un pretinieki arvien atgādina, ka zobu pastas bez visiem labumeim, ko tās sola, satur arī ļoti daudz nevēlamu ķīmisku vielu, kā arī mākslīgus saldinātājus, starpcitu.

Apdomājot visu šo, parasti veikaliņā 0-2 gadu vecumā es neiesaku zobu pastu ar fluoru, ja vien nav kādas īpašas vajadzības (piemēram, zobārsts apskatē novērtējis, ka ir slikta zobu emalja un gluži medicīniski nepieciešams to stiprināt). Savukārt pēc 2 gadu vecuma (vai pat drīzāk 3 gadiņi uz augšu) jau vecāki var domāt paši, kā šķiet pareizāk un kura viedokļa pusē stāties. Bet galu galā, pavisam maziem bērniem noteikti var iztikt arī bez zobu pastas un manā uztverē tīrīšanai vairāk ir procesuāla nozīme.

Nu apmēram tāds mans viedoklis par zobeļiem mazajiem!

Šī gada 17. februārī pacilātā omā devos uz Latvijas Radio studiju, ciemos pie Agneses Drunkas uz raidījumu “Ģimenes studija”, lai atkal (!) runātu par mazuļa pirmajiem soļiem un apaviem. Bet tā jau mums tikai liekas, ka, cik tad par to var runāt – mazie dzimst un aug aši – tie, kas varbūt vēl pirms gada nepievērsa uzmanību nekādai informācijai par pirmajiem apaviņiem, tagad ir apjukuši un jautājumu pārpilni tieši par šo tēmu. Tāpēc runāt ir vērts un raidījums izdevās ļoti interesants, jo ciemos bija aicināta arī fizioterapeite Dace Bērtule, kuras viedokli ļoti respektēju un esmu nereti atsaukusies uz viņas sniegtajiem skaidrojumiem par bērna gaitas un kustību attīstību, kā arī sekmīgu apavu izvēli pirmajam dzīves posmam. Nu tad klausieties paši bez pārstāsta šajā linkā

Jau iepriekš esmu rakstījusi vērtīgus rakstus par kājiņu attīstību šeit, kad kurpes jāsāk lūkot šeit un par apaviem un to uzbūvi kopumā šeit.

Vakar Robins uzgāja savā spēlu plauktā Disneja kārtis ar skaitļiem un vienkāršiem saskaitīšanas uzdevumiem. Biju pārsteigta, kā viņš aši tika pie risinājumiem, atšāvis pirkstiņus skaitīja kopā gan 7 un 2, gan 3 un 4 utt. Protams, kad taujāju, kas viņam iemācījis šitā uz pirkstiem sarēķināt, tad (kā tas bieži novērojams valdorfpedagoģijā skolotiem bērniem), viņš mirkli padomājis teica, ka neviens – pats esot izdomājis Taču kādā brīdī pamanīju, ka viņam līdz galam nav skaidrs, ka dažādi skaitļi var veidot vienādu summu. Respektīvi, tikko bija trāpījies kāršu pāris, kur 4+4=8, bet mirkli vēlāk 3+5 nekādi nevarēja atrast sev īsto risinājumu, jo cik gan tas ir, ja nav astoņi, jo astoņi taču nupat jau bija 4+4… kamēr Robins risināja šo sarežģīto uzdevumu (un diez vai jums liktos vienkārši atrast risinājumu tam, kas acīmredzami ir 8, bet nevar būt 8) – palaidu apkārt istabai skatu un ieraudzīju mazu bundulīti ar strādnieku figūriņām. Urā! Tieši tas kas vajadzīgs!

Sarindoju Robina priekšā 2 brigādes – 4 dzeltenos un 4 zilos vīriņus. Robins saskaitīja, ka viņu kopā ir 8. Un tad mēs sākām aizraujošu dramaturģijas improvizāciju ar talkā saukšanu – te dzeltenās brigādes priekšnieks sauca pēc palīdzības vienu vai divus no zilās brigādes, bet tad atkal pamatīga palīdzība bija vajadzīga zilajiem un talkā skrēja visi dzelteni. Robins aizrautīgi iesaistījās leļļu izrādē, tipinādams pāri būvlaukumam un skaitīdams vīriņus: 4+4=8, 5+3=8, 6+2 – atkal 8, un pat 7+1 un izrādās 8+0 = 8 vīreļi skraidīja šurpu turpu un skaidrība bija rokā, ka 8 var iegūt dažādos komandu sastāvos. un tad viens vīrs bija dikti izsalcis un aizgāja pusdienu pārtraukumā un kaut kā vajadzēja izlīdzēties atlikušajiem 7 – un izrādījās, ka arī 7 var dabūt visādos veidos. Galu galā atbrauca vēl viesstrādnieki no pilsētas otra gala un jāatrisina bija mūžsenais jautājums – cik ir 5+5

Lai jums arī šai gadā negaidīti palīgi visādos darbiņos un izdodas atrast atrisinājumus visādiem grūtiem jautājumiem

Nezinu kā jūsmājās, bet pie mums tā pa īstam Ziemassvētku sajūta ar visām četrām ienāk istabā, kad tur sāk lodāt piparkūku smarža. Protams, pašu ceptu! Šogad izmēģinājām uztaisīt katrs pa piparkūku pūcītei. Patiesībā šī pūcīte domāta modelēšanas masai, lai darinātu eglīšu rotas, bet mēs lūkojām, vai kas sanāks arī no piparkūku mīklas. Bišķi šķības un greizas jau mums sanāca, bet pašiem mīļas un garšoja labi, turklāt šīs bija pirmās un izdarījām dažus secinājumus Katrā ziņā līdzās ierastajām piparkūku sirsniņām un zvaigznītēm, šīs bija jaukas pārmaiņas un, kas interesanti, katrs no mums uzcepa savu pūcīti un tā uz mata raksturoja tās autoru Vai uzminēsiet, kam pieder abas smukākās pūcītes attēlā?

Arī jūs vēlaties pagatavot šādas pūcītes?

Jums būs vajadzīga:

• valga piparkūku mīkla, ko labi var izveltnēt plānu un tā labi lokās un līp (mums īsti tāda nebija – diezgan drupena gadījās),
• apaļa krūzīte vai glāze,
• kāds neliels cilindrisks priekšmets (mēs izmantojām bērnu flomastera korķīti),
• salmiņš,
• kā arī nazis knābītim,
• piparkūku formiņas, ja vēlaties atgriezumus izmantot lietderīgi un uzspiest pa kādai sirsniņai pa labi un kreisi no pūcītes

Kad mīkla izveltnēta, izspiedām ar krūzīti riņķi – turklāt, kas interesanti – pašu mazāko krūzīti izmantoja Klāss, mēs ar Robinu izmantojām tradicionālu krūzi, bet tētim tā šķita par mazu, kādēļ tas ķērās pie pavisam liela apļa

Pēc tam sataisa punča spalviņas ar flomastera korķīti iespiežot tādus kā pusaplīšus.

Kad tas padarīts, no labās un kreisās pusītes aptuveni 1/5 riņķa noloka uz iekšu kā spārniņus. Teorētiski būtu jāloka vertikāli, bet katram jau tā pūcīte savādāka  Rēķinieties, ka cepoties spārni mazliet pavērsies, tādēļ piespiediet tos kārtīgi pie pūces punča, jo, piemēram, mana pūcīte cepoties pavēra spārnus kā tāda vēlīga pūču mamma, kurai zem spārna pietiek vietas pus pasaules pūču bērniem

Kad spārni nolocīti, jānoloka apmēram tāda paša platuma maliņa no augšas tā, lai veidojas austiņas un pūces galva.

Ar pirkstiem izveidojiet pūcītes formu un uzspicējiet austiņas. Visu mazliet salipiniet kopā, citādi atlocīsies augšup arī galviņa. Un tad ar korķīti iespiediet sejiņā divus aplīšus, kas būs pūces actiņas. Bet vidiņā ar salmiņu izveidojiet acu zīlītes.

Palicis tikai knābītis – to iespiež kā V ķeksīti starp actiņām ar naža galu. Atcerieties arī šeit, ka visas mīklas kontūras cepšanās laikā izplūst, jo mīkla ceļas. Tāpēc iespiediet visu, ko vēlaties skaidri redzēt, kārtīgi, citādi tas pazudīs nebūtībā.

Gala beigās jums būtu jāiznāk aptuveni šādai pūčelei, kuru lepni šaujat krāsnī un gaidiet rezultātu pēc apmēram 7-10 minūtēm

Augstāk attēlā redzamā Klāsa pūcīte no krāsns nāca laukā šāda Pats meistars, protams, priecīgs un lepns – daudz vairāk kā par citām vienkārši ar formiņu izspiestajām piparkūciņām.

Tā mēs it kā vienkāršu piparkūku cepšanu vērtām īpašā priekā ar amzēšanos un nepacietīgu rezultātu gaidīšanu. Tā ka smaidu izvilinājām pat no tēta, resno pūci cepot

Lai arī jums izdodas saķert Ziemassvētkus aiz astes vai spārna un noturēt tos savās mājās un sirdīs pēc iespējas ilgi!

Taisnības labad uzreiz jāatzīstas, ka stāsta beigas par zilo lauvu man nemaz nav zināmas. Taču šis lieliski kalpo par metaforu tam, cik dažādas ir mazo vēlmes, kuras tiek izteiktas Ziemassvētku vecīšu vēstulēs un klusos čukstos uz austiņas kādam “starpniekam”. Pie mums ik dienu iegriežas vecāki, dažkārt izmisīgos dāvanu meklējumos, lūkodami pēc visneiedomājamākajiem Ziemassvētku sapņu piepildījumiem. Mammu, kas meklēja zilu lauvu atcerējos šorīt, kad šūdināju kaķīti savam vecākajam dēlam Robinam.

Valdorfa bērndārzā dāvanas gatavo vecāki paši

Es neesmu rokdarbniece – līdz Robins sāka iet bērndārzā, šuvusi nebiju kopš skolas mājturības stundām, filcējusi nekad un daudzi citi rokdarbi man bija sveši. Taču Valdorfa bērndārzā dāvaniņas uz Ziemassvētkiem vecāki gatavo savām rokām – ik gadu audzinātāja dod uzdevumu un vecāki gatavo rotaļlietu kopīgās rūķu darbnīcās pašu spēkiem. Kopš mūsu dēli iet bērndārzā, tapuši vairāki rūķi, filcēts eņģelis, šūdināts zirgs un miega pelīte Klāsiņam. Tiek uzskatīts, ka šādas pašu darinātas rotaļlietas līdzi nes īpašu sirds siltumu un enerģētiku. Lai tās būtu īpaši daudz izmīļotas, būtu ieteicams tās šūt ar rokām nevis ar šujmašīnu – tā man stāstīja pieredzējušie valdorfieši otrajā gadā. Teikšu godīgi – sākumā es biju skeptiska, ka manam bērnam tāds neprasmīgas mammas darinājums būs saistošs.

Pirmajā gadā viss nenotika gluži kā tam būtu jānotiek – audzinātāja vienkārši paziņoja, ka šogad esot jāšuj Valdorfrūķis (un pačukstēja, ka to var arī nopirkt no kādas viņai zināmas šuvējas). Tā kā es jau biju “pašmācības ceļā” noskaidrojusi valdorfisko rokdarbu dziļāko nozīmi, ka ikvienai no šīm rotaļlietām ir tas īpašais “starojums”, ko tajā ielikusi mamma to darinot īpaši savam mazulim, tad nolēmu stāties pretī grūtībām un šūt rūķi tomēr pati, jo tā pirkšana šajā gadījumā man nelikās pieņemama – nevar taču būt, ka es nemācētu uzšūt mazu rūķīti?! Man nebija nekādas nojausmas, kādam tam īsti jāizskatās un tajā gadā arī darbnīcu mūsu audzinātāja nerīkoja – rezultātā tapa galīgi “nevaldorfisks” rūķis pēc piegrieznes no interneta dzīlēm. Vai tam bija nozīme? Nē. Nozīme bija tam, ka es to biju darinājusi ar tik milzīgu siltumu sirdī un dzirksteli acīs, savām šķībajām vīlēm tik īpašu, ka šo rūķi Robins ik nakti iežmiedz padusē un mīļo līdz šai baltai dienai kopš pusotra gada vecuma – viņa bērnistabā nav otras tik lolotas, īpašas un neaizstājamas rotaļlietas kā šis rūķis. Un es varu iedomāties, ka dažs šo lasa un nodomā: “Tā ir ar jūsu bērnu! Bet ar manu bērnu gan tā nebūtu – viņu neinteresē mīkstās mantas un es vispār nemāku šūt – nekas tur nesanāktu.” Kaut kā līdzīgi domāju arī es, jo Robinu nekad nav interesējuši plīša lāči vai lelles, bet šis ir kaut kā savādāk – it kā tajā rūķī tiešām būtu kaut kas maģisks, ko es tur pati neaptverot esmu ielikusi.

Arī turpmākos gados radītās rotaļlietas bērniem ir īpašas. Klāsiņa gultā uz spilvena ik nakti guļ miega pelīte, kuru aizmiegot cieši jāsatver plaukstiņā. Bet no plauktiņa uz Robinu iztālēm nolūkojas filcēts eņģelītis, kam tur ierādīta ļoti īpaša vieta. Un – godavārds – bērnu attieksme pret tām kaut kā atšķiras. Jā, starpcitu vērts piebilst, ka bērni arvien nezin, ka šīs rotaļlietas esmu gatavojusi es – tās tiek gatavotas slepenībā un pirms svētkiem tikpat slepeni nodotas audzinātājai, kas tās iesaiņo un beigu beigās šīs rotaļlietas mistiski atnes rūķis audzinātājai un tā viņas izdala bērniem.

Kāpēc neuzšūt zilo lauvu?

Protams, ja Salatēvam pasūtīts Lego numur 22222, tad pašu rokām to nepagatavosiet. Bet varbūt tad dāvanu maisā likt 2 lietas – gan kāroto Lego, gan paša darinātu dāvaniņu? Un iespējams nākamgad vēstule jau būs ne tik strikta Savukārt tad, ja kārots ir zils lauva, kāpēc to vienkārši neuzšūt tā vietā, lai noskrietu kilometrus to medījot veikalos? Tikko piebeidzu šūt kaķi, kas man aizņēma apmēram 4 h (2 piegājieni pa 2 h) – ja esat lielāka rokdarbniece par mani, droši vien tiktu galā apmēram 2,5 h – cik tad vairāk varētu aizņemt uzšūt zilu lauvu? Vai lelli ar oranžiem matiem? Vai balerīnu ar lillā kurpītēm? Vai spilvenu ar mēnestiņu? Kaķīti? Sunīti? Ziloni… jebko! Beigu beigās arī citplanētietis ar vienu aci vai Sūklis Bobs kvadrātbiksis būs īpašs, ja to būsiet paveikuši tieši jūs. Klāsam top dzīparu bumba – vidiņā kaķu bumbiņa ar zvārgulīti, kurā vēl ielikām zīmīti ar mīļiem vārdiem Klāsiņam; ap šo aptin dziju kā kamolu, kamēr bumba ir apmēram tenisbumbas lielumā. Un tad to vienkārši klājdūrienā izšuj ar citu dziju, lai kamols turas kopā. Šo šoreiz uzticējām Jurģim un ja to var vīriešcilvēks, kas nav šuvējs nu nemaz, tad to noteikti var ikviena mamma, kas nokārtojusi mājturības “pārbaudījumus” kaut uz apmierinoši Un rokdarbu projektus nav tālu jāmeklē – ievadiet Google.lv atslēgvārdus Waldorf doll vai jebko līdzīgu, izvēlieties Attēlu skatījumu un vienkārši noskatiet savējo – tur ir ne vien pārpilns ar piegrieznēm, bet arī neskaitāmas fotopamācības un izsmeļoši padomi, kā pagatavot šīs rotaļlietas pat pilnīgam nemākulim. Jūs jau noprotat, kad cenšos jūs iedrošināt, vai ne?

Dāvanas var gatavot ne tikai vecāki

Šogad mūsmājās cenšamies ieviest jaunu tradīciju – kopīgi ar tēti puikas slepeni gatavo dāvanu viens otram: Robins ar tēti gatavo Klāsam koka svariņus, bet Klāsiņš palīdz tētim gatavot Robinam putnu barotavu. Bet tāpat bērnu var iesaistīt dāvanas gatavošanā kādam no vecākiem vai citiem radiniekiem. Ar bērniem esam izrunājuši, ka dažas dāvanas nes rūķis, bet dažas gādā cilvēki viens otram – saviem mīļajiem. Un dāvanā galvenais ir tas, cik tā ļoti pārdomāta un gādāta – reizēm tā var būt arī pirkta – kāda laba grāmata vai žurnāla abonements omītei, lai viņai ir ko palasīt. Bet ļoti īpašas ir arī pašu gatavotas dāvanas, jo par to cilvēku, kam dāvinās šo lietu, domāts ik mīļu mirkli to gatavojot. Un kaut arī materiālā vērtība šai lietai nav liela, tā cilvēkam nozīmēs daudz daudz vairāk kā steigā nopirkts dārgums lielveikalā.

Es negribu liekulīgi sludināt tikai DIY apdāvināšanos – skaidrs, ka bērniem kārojas arī kādu jaunu rotaļlietu no veikala plauktiem. Tas, uz ko es aicinu, nekrist iepirkšanās neprātībā un līdzās materiāliem labumiem atrast vietu arī sirdssiltumam Ziemassvētku laiks taču ir brīnumu laiks – varbūt īstais mirklis gadā, lai atrastu laiku un saņemtos arī kādam mazam DIY – tas taču tagad tīri vai modē

Aizsāku apkopot pozitīvos mirkļus ik dienu. Taču kādā mirklī sapratu, ka visforšāk būtu piefiksēt nākotnībai tieši tos mirkļus, kuriem ir sakars ar mūsu bērniem, lai sev pašai atgādinātu un ar citiem padalītos, cik daudz priecīgu mirkļu ir tikai no mūsu bērniem vien un grūtības un neērtības, kas rodas vecākiem ir tikai īss, pārejošs mirklis

Te nu pirmo 2 nedēļu #bērnuprieki

Kā solīts – mani šodienas (2.novembra) bērnu mirkļi:
– svētdienas rītu gultā, kad nekur nav jāceļas ir īpaši – šorīt mani saārstēja, secināja, ka man nelabi skan sirsniņa un esot ar steigu jāgriež vaļā vēders – vienīgais variants glābties no nevēlamas ķirurģiskas iejaukšanās bija bēgt taisīt brokastis, lai “dakterīši” var fokusēties uz citiem pacientiem – piemēram, tēti
– visu dienu noņēmāmies ar āra darbiem, sasedzot puķes un sakopjot dārzu ziemai. puikas turpat blakus, vienmēr gatavi palīdzēt – rosās ar savu mazo ķerru un lāpstiņām. Klāss viens pats saveda visus apgrieztos augus uz kompostu! Bet Robinam ir jau projekts kā likt lietā vecās riepas, izveidojot papildus atrakcijas spēllaukumiņā. Ir forši strādāt visiem četratā!
– Pēcpusdienā Klāss aizbildinās, ka esot slims, kad jākārto izsvaidītās mantas. Robins nosaka: “nu tu zini, ja melo, ka esi slims, tad saslimsi patiešām.” Pasmaidu, jo šo tikai piektdienas pēcpusdienā izstāstīju kā savu novērojumu Robinam, kad viņš aizbildinājās ar vēdersāpēm, lai izvairītos no futbola treniņa. Vēlāk gan vēdersāpes pārgāja un futbolu tomēr apmeklējām, kas vakara noslēgumā tika ierindots starp labajiem notikumiem, kad Robins stāstīja par savu dienu pie vakariņu galda Aši tie bērni mācās
– … aši gan Kurš vecāks gan nezin, ka bērnam nevajag jautāt: “Vai vilksi cepuri?” bet gan: “Kuru cepuri vilksi?”, ja skaidri zinām, ka gribam, lai bērns velk cepuri. Arī Robins ātri saprot, kā jāapietas ar tēti, ja skaidri zin, ka grib ar viņu paspēlēt kārtis, bet viņš uz jautājumu: “Uzspēlēsim kārtis?” atbild “Nē”. Pēc tam, kad saņēmis atteikumu, viņš ātri pārformulē savu jautājumu: “Kurš tu kārtīs gribi būt – labais vai sliktais?” Tāda, lūk, tētim izvēle

Pirmdiena (3.novembris). Ironiski – pietiek man apņemties nedēļu dalīties prieka brīžos par bērniem un sākas tumšākā svītra kāda mammai var būt – saslimst mazais. Acīmredzot kāds tur augšā grib šo izaicinājumu man apgrūtināt. Bet tā jau ir, viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus. Tad nu sakožu zobus un lūkojos uz prieka brīžiem:
– Pēc negulētas nakts ieskatījos guļamistabā, kur manā gultā šķērsām pa diagonāli bija palicis mans negulētās nakts iemesls, skaļi krākdams kā vecs onkulis – “Cik labi, ka Robinam izdevies beidzot iemigt – mazliet atgūs spēkus.” – nodomāju, aizverot durvis, lai viņu nepamodinātu. Tie ir priecīgi brīži, kad slimnieciņam ir labāk – tieši tik maz mammai vajag īstam priekam, redzēt, ka viņas bērnam vairs nesāp.
– Visu ceļu uz pilsētu mašīnā Robins man stāsta kā atcerās mūsu veco dzīvesvietu. Man patīk klausīties viņa atmiņas – viņš atcerās sīkas detaļas, kuras es sen esmu aizmirsusi un viss paliek tik dzīvs. Apbrīnojami!
– Robins sagatavojis Klāsam pārsteigumu, gaidot viņu mājās no bērndārza – salicis sen aizmirstu mīksto grīdas puzli. Pievakarē atrodu abus uz tās tupam un kavējamies detaļu izpētē. Padalos ar Robinu, ka šī puzle ir tikpat veca kā viņš, jo es uz tās guldiju viņu, kad viņam bija daži mēneši un viņš vēl nemācēja pat velties. Tagad abi puikas uz tās knapi var ieritināties – tā izaugusi mana bagātība pa šiem 5 gadiem!
– Vakarā Klāss glezno – viņam uznākusi iedvesma, kad jāiet gulēt, protams. Darbiņi ir koši un krāsaini – Pikaso vai Van Gogs – nevaru izšķirties – nolasāmu formu nav, bet no 2 krāsu burciņām – zilās un dzeltenās – uz papīra izveidojušies neskaitāmu toņu laukumi ar daždažādām zaļajām nokrāsām, košiem laukumiem – skaisti! Var jau būt, ka tikai man tā šķiet. Bet tāpēc tas ir mans priecīgais mirklis!

Otrdienas (4.novembris) bērnuprieki:
– Robins aizvadīja mierīgu nakti, tātad slimības trakums pāri un ieejam veseļošanās taisnē. Forši!
– Pusdienojam divatā – tik mierīgi! Sākumā Robins pasūtīja griķīšus ar kartupelīšiem, tad apsmējāmies abi kopā par šo alošanos un ēdienkarte tika izlabota uz griķīšiem ar sēņu mērci. Šis ēdiens man padodas un Robinam ļoti garšo – griķi ar gaileņu mērci un parmazānas sieru… pļāpājam par šo un to un vispār tā forši
– Klāss mūs visu vakaru smīdina ar jaunu niķi – pēc katras čurāšanas viņam obligāti jānoslauka dupsis, jo viņam esot tur “čuras-lāse” – un pamēģini viņa “čuraslāsi” nenoslaucīt – higiēniska rakstura skandāls garantēts
– Klāsam tagad topā getras (vispār viņas mūsmājās pēkšņi iekarojušas nenormālu popularitāti – aš nevar sadalīt, kuram kuras – pēkšņi izraka no senaizmirstām drēbju kastēm un sākuši valkāt, turklāt pa savam uz pus pēdu kā Āzijas valstīs) un ģitārspēle ar solo dziedāšanu. bet tad, kad ģitārā pazūd mediators, dziesma strauji apraujās un Klāss liktenīgi paziņo: “Vijolīte iekrita iekšā!” – nav ne jausmas, kāpēc viņš mediatoru sauc par vijolīti… bet allaž jāsmaida.

Šodien (5.novemrbī) biju pa darbiņiem, tā ka puikas redzēju maz, jo Robins vēl faktiski palika guļot, kad es devos ar Klāsiņu prom. Tad nu mazliet jāpiedomā, lai tiktu pie 3 vērā ņemamiem bērnu mirkļiem:
– Rīts ar Klāsu mierīgs, sēžam pie galda, brokastojam. Klāss saģērbjas, samīļojas un dodas pirmais uz mašīnu, akmēr es nevaru savākties… viņš pēkšņi ir kļuvis tik liels. Un tik daudz runā, ka es visu ceļu mēģinu izsekot viņa domu pavedieniem. Nesekmīgi. Viņš ir liels – tā mani ķer zibenīgs mirklis.
– Atceļā no bērndārza ar Klāsu plānojam iebraukt veikalā. Klāss saka: “Man vajag nopirkt aliņu.” Es pārsteigti norādu, ka viņš vēl tomēr tam ir pārāk mazs. Klāsiņš man atbild: “Es to alu nedzeršu. Es paņemšu bumbu, uzlikšu virsū un tad viņa uzšausies gaisā. Un es dziedāšu “Alu-jā bumba jā-i-jē, alu-jā, bumba jā-i-jē!”
– Arvien vēl jāpasmaida arī par citu sarunu mašīnā, kas gan taisnības labad izskanēja jau piektdien, bet smaidu to atceroties arī šodien. Robins padzirdēja reklāmu, kurā bija teikums “eksotika, aiz loga tropiska sala” vai kas tml. Un uzreiz sauc: “Sekss, tur sacīja sekss.” Paskaidroju, ka tur teica “eksotika” nevis “sekss” un paralēli pārlieku prātā, ko man vajadzētu un nevajadzētu teikt, ja viņš prasīs izskaidrot vārdu “sekss”. Bet viņš neprasa. Katrs aizklīstam savās domās, kaut ko pa vidu runā Klāss, aizsākas citas sarunas… bet apmēram 5 minūtes vēlāk Robins saka: “Mammu, kas tas bija par vārdu, ko es tev pirms brīža teicu? Špagata?”

Ceturtdienas (6.novembris) bērnu prieki. Atlikt bērnu prieku uzskaitīšanu par veselu dienu nav prātīgi – grūti atcerēties niecīgos prieciņus. Bet tie taču ir tik forši – kā rozīnītes saldā kēksā, kas atsvaidzina lielo saldumu
– Vakar mūsu lielais notikums bija zobārsta apmeklējums. Puikas man atveda Jurģis un es ar abiem dēliņiem devos kājām cauri Vecrīgai – katrs puika pie savas rokas – pēkšņi jutos tik bagāta! Bija sajūta, ka cilvēki uz mums atskatās un pasmaida. Bet droši vien man tā tikai likās. 2 bērni ir ideāli – abās manās rokās siltas plaukstiņas, cits caur citu stāsta dienas notikumus katrs savā ausī… sirds bija pilna ar bagātību, kā bankas laupītājam, kas iet pa ielu ar diviem miljoniem.
– Robins zobārsta krēslā sēdās pirmais, dūšīgi, ka tikai es spēju nojaust viņa mazo bailīti – neviens cits to noteikti nepamanīja. Uz 10nieku izturēja visu procedūru, cauruma neviena un – ak tu brīnums! – viņam mutē jau esot izbāzuši degunu pirmie kaula zobiņi – dzeroklīši rindas galā. Es nemaz nezināju, ka dažiem bērniem zobu nākšana sākas ar tiem – vaktēju tikai, vai priekšzobi nekustās. Tā nu zobu feja ir pieklauvējusi pie mūsu durvīm.
– Klāss zobārsta krēslā sēdās mammai opā, bet pirmo reizīti pie zobārsta tas esot pieļaujami Visādi citādi drosmīgi atvēra muti un izpildīja visu, ko daktertante teica, tā ka arī Klāsa zobiņi tika nopucēti un pārbaudīti. Arī bez caurumiem.
– Kad daktertante izdalīja balviņas par labo sadarbošanos, Klāsam tika daudzstāvu zīmulītis, bet Robinam aprocīte – bet viņam tā kārojās zīmulīti. Raudzījos viņā un ūsās smaidīju, kā viņš sakoda zobus, pateica sirsnīgu un lielu paldies un tikai izgājis uz ielas atzinās man, ka brālim esot foršāka dāvaniņa, kad tieši paprasīju kā viņš jūtas. Biju aizkustinājuma pārņemta, kā viņš neuztaisīja skandālu un ne ar šūniņu neļāva laipnajai daktertantei noprast nepateicību par dāvaniņu vai tml. un turējās kā vīrs līdz es nepaprasīju Otrs aizkustinājums nāca tad, kad Klāss, padzirdējis brāļa atzīšanos, nekavējoties sadalīja savu zīmulīti uz pusēm un piešķīra brālim daļu no tā… saprotu, ka pārsteigta par viņu labajām sirsniņām biju tikai es – un tas aiz manas nejēdzības, jo Kā raksta J.Ū.Roge – es jau iepriekš pieņemu uzstādījumu, ka bērni uzvedīsies slikti, paredzu negatīvo. Bet tas ir absolūti greizi un šī situācija bija dubults pierādījums tam. Audzinu sevi domāt pozitīvi un priecājos par saviem puisēniem

Piektdienas (7. novembris) bērnuprieki:
– Robins saņēma “gandrīzvesels” novērtējumu no dakteres. Labi, tātad nekas nopietns un līdz pirmdienai bū spilnīgi izdakterēts, cerams. Prieks tomēr, kad bērni veseli un sirds mierīga!
– Puikas taisīja dāvanas tētim – Robins rakstīja ar stikla krāsām uz krūzītes – SUPERTĒTIS, bet Klāss izkrāsoja traktormagnētiņus. Mīlīgi, kā viņi abi mēles galiņu no mutes izbāzuši cenšas, lai tētim būtu prieks. Un es zinu, ka viņam būs.
– Devāmies ar Robinu pēc dāvanas tētim dzimšanas dienā – praktiskā daļa. Zinot pļāpīgo Robinu, dāvanu slēpu kā varēdama. Tomēr viņš nolūrēja, ko ielieku mašīnā un nācās atzīties. Viņš nosolījās tētim pilnīgi neko neteikt – pat nerunāšot par dzimšanas dienu, pilnīgi nemaz. Kā viņam gāja? Kad tētis vakarā atgriezās, sveiciena vietā viņam jau uz sliekšņa tika paziņots: “Mammas dāvanu tu mīlēsi visu mūžu!” Es brīdinoši apsaucu pļāpu. Bet jau pēc dažām minūtēm, kad tētis rosījās virtuvē, Robins daudznozīmīgi paziņoja: “Nu rīt vakariņas pagatavot būs daudz vieglāk!…” Tā ka Jurģim jāsmej un jāprasa: “Kas jūs man pavārīti ar visu mici dāvināsiet?” – “Nu gandrīz vai,” – atbild Robins
– Šorīt apsveicām tēti, pasniedzām arī lielo pārsteigumu – multifunkcionālo katlu – un bērnu gatavotās dāvaniņas. Puikas lēkā apkārt un grib uzreiz dāvanu izsaiņot. Kad no kastes izņemts katls, Klāss neizpratnē prasa: “A kur pavāriņš?” un iet vēl pārbaudīt kasti

Esmu parādā sestdienas (8.novembris) bērnu priekus:
– Puikas apsveica tēti dzimšanas dienā. Lai ko viņš nedomāja par dāvanām, pašcepto kūku utt., manuprāt grēks būtu sūdzēties, ka mēs nedarījām visu, lai tētim būtu svētku sajūta
– Biju apsolījusi Robinam, ka dosimies uz muzeju (kaut kā viņiem tā muzeju būšana abiem ļoti patīk) – šoreiz devāmies uz Botānisko dārzu apskatīt tauriņus arī pie reizes. Izstaigājāmies, apskatījām zelta zaķīti un arī tauriņus apciemojām… ļoti patika mums šis apmeklējums. Apbrīnoju, cik acīgi mani bērni – pamana tādus sīkumus, nieciņus un niansītes! Ar kādu zinātkāri klausās stāstīto, ko lasu priekšā vai skaidroju – apskatījām gan, kā aug banāni, gan citronus atradām citronkoka lapotnē…
– Vakarā tētis mūs veda uz restorānu “Naples” Andrejostā. Skats pa logu bija dievīgs, puikas uzvedās kā īsti mazi džentelmenīši un vakars izvērtās patiesi patīkams. Finišējām ar lielisku tiramisū 2:4. Priekā!

Svētdienas (9.novembris) bērnu prieki:
– Pusdienās pagatavoju pirmo ēdienu jaunajā Jurģa dāvanā ( ) – spagetti carbonara – puikas ēda slavēdami, pieprasīja papildporciju un slavēja mammu par lielisku pavāru!
– Mums ir ieviesta jauna mājkārtošanas metode – svētdienas pēcpusdienā ir jābūt kārtībā istabām un spēļu stūrim – citādi es eju ar maisu un uz nedēļu konfiscēju visu, kas tur izsvaidīts. Pagājušā nedēļā zaudējuši veselu RIMI maisu ar mantām, viņi šoreiz gluži vai spiedza aiz sajūsmas, kad mans maiss palika pilnīgi tukšs. Bet man bija liels liels prieks, ka kārtīga māja, turklāt Robins viens pats sakārtoja savu istabu, pamatīgāko daļu no kopīgā spēļu stūra un beigu beigās vēl gāja palīgā Klāsam, lai brālītim arī mantas maisā netiek… iedevu viņam balto pupiņu un viņš vai kusa aiz laimes par uzslavu.
– Puikas izplunčājās vannā un pēc tās Klāss vienmēr prasa, lai ietin viņu kā rūķīti un tur opiņā tagad gan izaudzis mūsu rūķītis un jāvīsta divos dvieļos – nepieciešams papilddvielis kāju ietīšanai, citādi mūžvecais bēbīšdvielīts vairs nosedz puiku tikai līdz ceļiem Bet šitas ir tik mīļi, kad viņš tāds ietuntuļots sēž “op-piņā” kā viņš pats saka
– Vakariņās tapusi frikdaeļu zupa (protams, jaunajā katlā ) – puikas spiedz aiz sajūsmas, ēd un slavē. Robins secina, ka tētis tiešām esot dabujis pavārīti dāvanā – ar to gan viņš domā mani, kas nu ķērusies pie gatavošanas Bet zupu mūsmājās atzina visi, pat tie, kuriem tā netika

Atsaucoties Vita Jurgone aicinājumam, otrdienas (11.novembris) bērnu prieki:
– Rīta saruna automašīnā, redzot ielas malā kontrolieru armiju: Robins: – “Es, Klāsiņ, zinu, ko dara kontrolierenes un kontroļi – ķer zaķus!”‪#‎latviesuvalodasgramatika‬
– Cita saruna turpat auto (vispār tā autobraukšana man patīk arvien vairāk, jo tik labas sarunas tur raisās un kurš teica, ka atmuguriskie autokrēsliņi traucē komunicēt ar bērnu?). Klāss sāk dungot kādu meldiņu un liek mums atminēt, no kāda “koncerta” tas ir… Minu, bet bezcerīgi. Tad nāk ar minējumu Robins – “tas no tās mūltenes, – tas nav nekāds koncerts, bet multene! – kur ezītis ir miglā.” Ahā! Es jautāju, vai “Ezītis miglā” puikām paticis, jo mazliet pierunāju viņus to skatīties iepriekšējā nedēļas nogalē, jo pelēcīgie sākumkadri viņus tā uzreiz nemaz neuzrunāja. Abi vienbalsīgi atbild, ka ļoti paticis. Un Klāss uzreiz: – “Man tur vislabāk patika, vislabāk patika.. ka ezītis bija miglā. Tas bija mīkīgi.” Bet nu secinām, ka šito multeni vajag skatīties vēl, ar vienu reizi nepietiek…
– Neplānota kreņķa dēļ tiku pie abiem bērniem jau dienas vidū – ap trijiem. Nu ko devāmies uz Āgenskalna tirgu pēc dzimšanas dienas kūkas sastāvdaļām visi kopā – puikas apbūra tirgus tantes, izstāstīja, ka mums būs kūka, jo darbiņam dzimšanas diena un vispār ar bērniem iepirkties tirdziņā ir forši, ikkatra tante izrunājas, pakoķetē ar puikiem Mūsu gaļas tante vispār Robinu pazīst kopš zīdaiņa vecuma, kad pirkām pie viņas pirmo trusi piebarojumam Atpazīst, smaida un sveicina… Atcerieties šo īpašo attieksmi, kas diemžēl lielveikalu un supermārketu ziedu laikmetā pazūd – starpcitu 15.11. ir mazo uzņēmumu diena vai kā tml. viņa saucās, kad visi sevišķi aicināti iepirkties mazās bodītēs un ēst mazās kafejnīciņās un visādi citādi atbalstīt tos, kas rosās pa druskai
– Tā kā Klāss pirmo reizi devās uz dejošanu, tad Robinam futbola treniņā nevarēju palikt sēdēt maliņā, bet tikai palaidu zālē, lai vēlāk viņam atbrauktu pakaļ tētis. Palika drosmīgi, lai gan vēlāk atzinās, ka bijis nobažījies, vai nebūs bez mammas “baisi” Esot bijis viss labi, par ko man priecīgi
– Klāsam pirmā dejošana. 40 minūtes garš prieka mirklis – cik smuki viņš cenšas dejot, kā klausās, koncentrējas, pats cenšas labot kļūdiņas un mulst, ko darīt ar viņam piešķirto smuko meiteni Un pats sajūsmā pēc nodarbības saka, ka patīkot un nākšot vēl…
– Vakarā Robins apskauž brāli, ka tas tagad dejos – viņam arī griboties. Tikai nu nekādi nevar iekombinēt savā dienaskārtībā – futbolu nepametīs, patīk, peldēšanu mamma neļauj atmest… nu ko? Tad atmetīs bērndārzu
P.S. Par bildi piedodiet – tā ar slēpto kameru caur kabatu

Trešdienas (12.novembris) bērnu prieki nenāk… Domāju…
– no rīta baiss jampadracis, kamēr tiekam uz dārziņu. ik rītu maināmies, kurš kuru bērnu pavada uz bērndārzu – šorīt kārta man vest Robinu, bet Klāsiņš dikti žēli novelk, ka gribētu iet ar mani. Sāku jau viņam teikt, ka vedu viņu vakar un šodien man jāiet ar Robinu, kad Robins iesakās: “Nu ja Klāsiņš dikti grib, es varu tev ļaut iet ar viņu.” Sirsnīgi. Sabužinu viņam galvu un samīļoju.
– Pēc lielās steigas nāk tas mirklis, kad bērns ir dārziņa iekšdrēbēs, tikai jāpārkāpj slieksnim jeb finiša līnijai – jāpamāj, jānosūta gaisa buča un tur ir vesels rituālu komplekss simbolu un žestu valodā mums jau izveidojies maz pamazām bez tā nevar, lai kā mēs atkal nekavētu. Pie durvīm Klāss nosaka (kā ik rītu): “Tu man esi mīļa un es tevi mīlu. Un es tevi pabučošu pa logu.” Bet īsta buča uz sliekšņa tāpēc nevar izpalikt
– Vakarā Robins mani sagaida no autobusa un skriedams pretī sauc: “Mammu, mammu – es biju baseinā 6 reizes pirmais!” kaut kādā mirklī viņam tas ir kļuvis svarīgi
– Pašā vakarā puikas ilgi (ļoti ilgi) spēlējas divatā augšstāvā – Jurģis pat iet aizdomīgi skatīties. Liekot puzles Tāds miers! Vēlāk Robins nonāk lejā ar koka puzlīšu kārbiņu padusē un rāda, kuru puzlīti Klāss salicis pats un kuru Robins tikai bišķiņ piepalīdzējis
– … un tad viņš ieraušas mums ar Jurģi pa vidu uz dīvāna, pieglaužas man un klusi iesaka austiņā: “Es tevi ļoti mīlu!”, es atbildu ar to pašu un tad viņš to pašu iečukst austiņā tētim… ļoti sirsnīgi un patiesi. Un ir tik forši, ka aug mazi vīrietīši, kas cerams mācēs savas emocijas saukt vārdā bez kautrēšanās.

Ceturtdienas (13.novembris) bērnu prieki:
– No rīta cēlu no jaunā katla laukā pirmo paštaisīto jogurtu. Puikas baudīja un slavēja – iejaucu aveņu ievārījumu un šķipsniņu vaniļas cukura – patiešām gards, viņi man nelišķēja
– Klāss uztaisījis Latvijas karodziņus – veselus divus. Prasu, vai tad vienu dos brālītim? Nē, viens mammai un otrs tētim. “Bet kur tad tev pašam?” – painteresējos. “Man Robins iedos.” – pārliecināts Klāsiņš
– Vakarā Klāsiņš atkal devās dancot – šoreiz jau tikai pavadīju līdz slieksnim un iegāja smaidīgs iekšā, bet nodarbības beigās tikpat līksms nāca laukā. Prieka zvanus gan nezvanu, jo tiem, kas sākuši dejošanu apmeklēt septembrī tur tagad bangojot 2mēnešu krīze tātad cāļus skaitīsim pavasarī Bet tas jau netraucē priecāties par priecīgu bērnu katru atsevišķu reizīti
– Šodien ieklīdām ar Jurģi grāmatnīcā. Iznācām ārā bagātīgi sapirkušies (starpcitu, atklāju, ka pilnās cenas Zvaigznes grāmatas Jumavā ir lētākas kā Zvaigznē). Iegādājos vairākas bērnībsdienu grāmatas par papīra cenu (piemēram Staburaga bērni maksā 3 eur). Un Zvirgzdiņa grāmatas, viena ar brīnišķīgām Naumova gleznām par Rīgu un Daugavu… Un Stārastes Ziemas pasaka beidzot izdota no jauna – tieši adventes laika lasāmviela puisēniem būs. priecīgākais šajā notikumā tas, ka puikas līksmo it kā es būtu mājās atnesusi jaunas rotaļlietas. Man prieks, ka bērniem par grāmatām prieks!

Mēģinu savilkt bērnupriekus par piektdienu un sestdienu (tā iet, kad neizdara to uzreiz) – 14. un 15. novembris:
– Sarunā automašīnā Robins jautā: “Uzmini, kas ir vissmagākais pasaulē!” – minam ar Klāsiņu visu ko – Robinu, mammu, pat tēti, ziloni un vali… “Nē, vissmagākais pasaulē ir 608 tūkstoši traktoru.” paziņo Robins. “…Nu, ja valis ir tikpat smags, tad mamma ir uzminējusi.”
– Piektdienā Robins izcepis bērndārzā ļoti gardu piparkūku Latvijas formā ar visādiem dekoriņiem. Skaisti un gardi. Mums katram tiek pa gabaliņam.
– Robinam arī dāvaniņa – Taigai bijusi dzimšanas diena. Klāss ļoti grib mandarīnu, kas iesaiņots papīriņā, un Robins to dāsni atdod, nenoskopodams arī konču. Aizkustinās sirsniņa.
– Mūsmājās ir tāda tāfele, uz kuras pierakstām, ko jānopērk veikalā, lai neaizmirstas. Šovakar tur tapis svarīgs uzraksts… (skat. bildi!)
– Klāss nāk klajā ar paziņojumu: “Mammu, Robina tētis man iesita pa dupsi.” – Tētis izbrīnā

Laikam kļūstot aukstākam, arvien biežāk ar mammām (un tētiem) veikaliņā pārrunājam jautājumus par siltu ģērbšanos aukstajos mēnešos. Es uzreiz saku, ka neesmu ģērbšanās profesionālis un vairāk šo ierakstu gribētu veidot kā dalīšanos savā pieredzē un aicinot jūs komentāros dalīties savējā, kā arī pievienot teorētiskās materiālzinības, par dažādu materiālu saderību utt. Jo man šķiet, ka diskusija šajā jautājumā būtu noderīga viela pārdomām daudziem

Kopumā mēs esam plānie ģērbēji, parasti mūsu bērni ir saģērbti nedaudz plānāk kā viņu vienaudži uz ielām un bērndārzā. Bet neslimo un nesūdzās par aukstumu. Ticu, ka tam saknes meklējamas dzīves pirmajā gadiņā, kad arī abus puikas ģērbām visai plāni, pa māju abi dzīvoja basām pēdiņām vien getriņās, pēc Klaudijas Hēlas ieteikumiem. Esmu lasījusi, ka bērniņam piedzimstot viņa termoregulācijas funkcija šai pasaulē tikai sākt veidoties – ķermenis it kā meklē savu nulles līmeni, atskaites punktu. Attiecīgi, ja šajā laikā bērnu ģērbj nedaudz par siltu, tad viņa atskaites punkts izveidojas nedaudz “karstāks” un arī turpmākajā dzīvē viņi jutīsies labāk, ja būs saģērbti siltāk, ātrāk sals un būs tā saucamie “salīgie” – otrajā, trešajā un tālākajos gados viņus jau pavisam objektīvi būs jāģērbj siltāk, jo viņi izjutīs diskomfortu, kad temperatūra viņu ķermenī slīdēs zem ierastās. Savukārt ģērbjot bērnu plānāk kā nepieciešams bērns pamazām pielāgosies šai temperatūrai un arī turpmāk dzīvē vairīsies būt sailti saģērbts, tomēr nav viennozīmīgi labi, ka bērns būs plānāk ģērbjamais, kam nekad it kā nebūs auksti, jo cilvēka ķermenis tērē kalorijas, lai uzturētu normālu ķermeņa temperatūru.  Attiecīgi nedaudz par plānu saģērbtajam bērnam vienmēr organisms nevajadzīgi tērēs enerģiju, lai atjaunotu normālu ķermeņa temperatūru – bet šīs kalorijas labāk būtu tērēt noderīgākām lietām, piemēram, augt lielam, stipram un gudram

Šai sakarā ir visai svarīgi atrast optimālu ģērbšanas biezumu, kas ne vienmēr ir vienkārši. Taču, paldies Dievam, pasaulē ir vairāki materiāli, kas ne silda, ne veldzē, bet vienkārši palīdz nodrošināt optimālu ķermeņa temperatūru. Šeit es ne velti pateicos Dievam, jo man šķiet, ka vilna kā termoregulējošs materiāls ir vienkārši līdz aizkustinājumam ģeniāls dabas veidojums, ko, manuprāt, neviens cilvēka radīts materiāls tomēr nespēj aizstāt. Nevajag uzreiz iedomāties kodīgās lauku dzijas zeķes – daži merino vilnas vai kašmira izstrādājumi ir tik mīksti un patīkami, ka negribas no rokām laist laukā. Tīri teorētiski vislabāk būtu bērnam vilnas apģērba kārtiņu vilkt pa taisno pie ādas, jo vilnai piemīt dabiska termoregulējoša funkcija – ar savām smalkajām pūciņām tā aiztur pie ķermeņa dabisku tā temperatūru – attiecīgi aukstā laikā tā neļaus ķermenim atdot siltumu un atdzist jeb salt, bet siltā laikā tā neļaus ķermenim atdot vēsumu un uzkarst. Protams, iespēju robežās – vilnas kamzolī pirtī arī kaut kad sāksiet svīst Bet vilnai piemīt vēl kāda laba īpašība – tā aizvada no ķermeņa prom mitrumu. Sevišķi ilgi šī īpašība saglabāsies, ja izmantosiet īpaši vilnai paredzētos mazgāšanas līdzekļus, kuru sastāvā ir lanolīns, jo par šo īpašību, cik saprotu, ir atbildīgs tieši viņš. Tā nu ideāli būtu aukstajā laikā uzģērbt, piemēram, merino vilnas apakšējo kārtiņu, tad pa virsu kādu jaciņu un ja dodaties sniegā un vējā, tad vēl nebiezu elpojošu kārtu, kas aiztur mitrumu un vēju. Ļoti plaši šādu vilnas veļu var atrast Skandināvijā, sevišķi Norvēģijā. Acīgas mammas, kas pazīst “drēbi” nomedīs to humpalās tepat Latvijā. Jaunu nopirkt ir visai grūti, pat zīmoli, kas pie mums pārstāvēti, bieži vien šo produktu līnijas pie mums nepiedāvā (nez kāpēc).

Tāpēc mūsu mājas reālā prakse ir mazliet savādāka. Mums nekad nav bijusi tā saucamā termoveļa – uz sintētisku nemaz neskatos un merino vilnas nekad nav trāpījusies ceļā. Tādēļ es allaž esmu vadījusies no kādas gudrības, ko man reiz teica viena veca māmuliņā, kas šādi ģērbusies kara laikā, kad auksts nu bija ļoti un termokombinezonu nebija: “Uzvelc tīras kokvilnas krekliņu pie miesas un vilnas jaku pa virsu – tā tu visus salus izstaigāsi.” Šādai kombinācijai pa virsu velku vēl rudens/pavasara kombinezonu, kas pilda vēja un mitruma aizsardzības kārtas funkciju un bērni tiešām vienmēr ir silti. Šķiet, ka gluži līdzīga ideja ir daudzu skandināvu lielo zīmolu kārtām jeb “layers” ģērbšanās pamatā – termokārta pie miesas, flīsis pa virsu un shells visam virspusē. Tikai man patīk, ja abas pirmās tomēr ir dabiskas.

Kokvilnas veļu – sevišķi apakškrekliņus, dažbrīd atrast nemaz nav viegli. Tomēr, ja labi pameklē, tad vienmēr kaut ko esmu atradusi lielveikalu plauktos, piemēram Prismā. Vēl mazliet grūtāk man ir gājis ar vilnu. Nu, centienos šo jautājumu risināt, esam ieviesuši merino vilnas zīmolu no Somijas paši savā veikaliņā, taču tas risina jautājumu vairāk pirmsskolas vecuma bērniem (līdz 98. izmēram ir visi modeļi, tālāk jau piedāvājums paliek ierobežotāks, bet principā 5-6gadnieku vēl var apģērbt pilnā augumā). Iepriekš vilnas izstrādājumus esmu samedījusi tikai pa ārzemju internetveikaliem un eBay. Nu un pa virsu jebkura zīmola top-layer kombinezonu vai jaku. Mēs parasti izvēlamies Reima, bet tas ir tikai tamdēļ, ka to par izdevīgām cenām allaž iegādājamies Stockmann Trakajās dienās. Par spīti tam, ka vilnas kārta nav lēta, tomēr kopsummā iznāk ietaupīt, jo jāpērk ir tikai viens virsējais kombinezons un nav nepieciešams pirkt vēl vienu termokombinezonu ziemai (piemēram, reimaTEC), kas maksā faktiski divas reizes dārgāk kā parastais. Tā kā mūsu bērni aug kaut kad rudenī, tad parasti iegādājamies rudens kombinezonu ar nelielu rezervi, kas ar vilnas apakškārtu der arī ziemā un atkal bez vilnas apakškārtas ir pavisam vēl labs pavasarī. Tā viens kombinezons mums kalpo apmēram 5 mēnešus – no novembra līdz martam Savukārt vilnas kārtiņa, piemēram, jaciņa, ļoti labi der braukšanai automašīnā, kā arī iekštelpās, kamēr nekurina un simts citos dzīves gadījumos vēl daudz ilgāku periodu.

Tāpat izturamies pret apaviem. Iegādājoties biezus, sintētiskus ziemas apavus tie gandrīz ar garantiju nelokās zolē, turklāt, uzvilkti par ātru, svīdīs. Un tad jau atklāts ir jautājums – vai sasvīdusi kāja nelokanā apavā nesals vēl vairāk kā sausa plānākā zābaciņā, kur tā var arī pakustēt? Tāpēc mums ir vidēji biezi zābaciņi un pa virsu kokvilnas zeķēm vilnas zeķīte, kad tas sāk likties nepieciešams. Pirmos gadus staigājām ar LittleBlueLamb ziemas zābaciņiem (Robins valkāja nopietno soļu, Klāsam iznāca viena ziema arī šiem mīkstzolīšu un biju ļoti apmierināta). Pagājušā ziema gan iznāca tāda jancīga, jo Robins jau izaudzis no LBL apaviem un biju tīri vai izmisumā, meklējot ko piemērotu. Tā kā ziema nebija sniegota, tad lielāko ziemas daļu Robins nostaigāja Camper puszābaciņos ar aitas vilniņu, kas man ļoti patika Un tajās dienās, kad bija īsts sniegs, nēsājām lieliskus gumijas zābakus ar 100% dabisko aitas vilnu iekšā, kurus iegādājāmies Prismā par šķiet 16 Ls. Zābaki kopumā ir smagi un ne visai lokani, toties silti un mitrumizturīgi – visai ziemai šādus neizvēlētos, bet lielākajos mīnusos dauzīties pa bērndārza pagalmu bija ļoti labi – ja jums izdodās tos atrast Prisma zemākajos plauktos, noteikti iesaku. Tikai nesajauciet ar gluži tādiem pašiem ar sintētisko iekšu – īstā vilna šķiet bija tikai melnajiem, košie bija ar poliesteru – tie gan sals neprātā, jo gumija + poliesters = vajadzētu būt baigi auksti. Savukārt Klāss ziemu iesāka ar no brāļa mantotajiem Elefanten Goretex zābakiem, bet nobeidza ar Clarks siltajiem puszābaciņiem. Abi nav mani sapņu zābaki, bet uzdevumu pildija. Dažreiz gan kājiņas pieķēru vēsas un miklas. Vainoju sintētiskos materiālus. Tāpēc šogad esmu priecīga, ka Klāsam jau der no kastes izvilktie Bisgaard ādas zābaciņi ar dabisko vilnu iekšā. Tā nu jūs nojaušat, ka aitas vilna ir tomēr mans favorīts un darām visu, lai arī muki.lv klāstā kādi dabiskas vilnas siltie zābaciņi parādītos. Būs, jau brauc pie mums

Nu apmēram tā. Vienkārši runājot dabiska materiāla kārtu kārtas un un vismaz viena no tām vilnas. Laipni lūgti dalīties pieredzē – tādā vai pilnīgi citādā, jo pēc sarunu intensitātes veikaliņā, saprotu, ka daudziem vecākiem ģērbšanaš ziemā ir pilnīga mistērija. Atzīstos, ka arī es pati dažos aspektos vēl līdz īstajām izvēlēm neesmu nonākusi un uzzinot jaunu info labprāt izmēģinu, vai tas mums der!

Rūpējoties ne vien par bērnu siltumu, bet arī drošību, atgādināšu, ka šāda ģērbšana kārtu kārtām ir arī lielisks risinājums drošai bērniņa piesprādzēšanai automašīnā. Par to sīkāk var palasīt te – ierakstā, kas ar visām bildēm tapis pagājušā gadā.

Šķiet, ka šīs idejas aizsācēja Facebook bija Kristīne Dūdiņa, bet uzaicināja mani Līga Vasara-Brakmane… sākumā šķita grūti ik dienu atrast 3 pozitīvos mirkļus, kuros dalīties ar citiem. Bet jau pēc pāris dienām ierobežojums 3 sāka tiešām likties kā ierobežojums un gribējās padalīties vairāk atmiņās. Šodien ir septītā reize, kopš rakstu šos mirkļus un pēc noteikumiem būtu jābeidz. Bet aptvēru, ka negribas vēl beigt. Patiesībā gribas pat ļoti turpināt, turklāt šķita interesanti saglabāt šos mirkļus priekšdienām, tāpēc nolēmu tos pārcelt uz šejieni – blogu, lai pēc gada vai diviem varētu pašķirt atpakaļ un palasīties kā vecu domu albūmu… Tā nu turpmāk mēģināšu te ierakstīt vismaz 3 pozitīvus mirkļus ik dienu, jo tas esot lielisks treniņš kā mācīties būt laimīgam Bet šeit iekopēju tos 7, kurus publiskoju Facebook MUKI LV profilā.

Atsaucoties Līga Vasara-Brakmane mēģinu izcelt skaistos mirkļus no pelēkās otrdienas (7.10.):
– Pēc stresu pārpilna rīta, lai izkūņotos no mājas un neko neaizmirstu, galu galā tomēr nonācām bērndārzā. Atvadīšanās un lielā samīļošanās un sabučošanās ir īpašs mirklis ik rītu – milzīga rituāla būšana labai dienai, bez kuras nevar ne bērni, ne es pati. Šis ir īpašs visu darbdienu mirklis…
– Izlasīju Liene Brizga-Kalnina ierakstu Satori.lv par izvēlēm bērnībā. Man patīk, kad ir domas, ko grozīt smadzenēs…
– Izcils zivs karijs Stockpotriga – tas bija dienas vēdermirklis!
– Vakarā pēc darba sastopu puikas mašīnā pie veikala, kamēr tētis iegājis nopirkt ko ēdamu. Robins atslēdz man durvis, ierāpjas klēpī un dažos vārdos pastāsta kā gājis pa dienu. Bet atceļā uz mājām abi dzied Dona dziesmu “Signāls” no viena gala līdz otram, kamēr jau tas vairs nav pozitīvs mirklis 

Šī nedēļa mums bija īpaša – neplānojām neko citu, jo zinājām, ka Rīgā viesosies Alex Hochstrasser, kas ir MOLUK īpašnieks un radošā dvēsele – radījis Bilibo, Plui un jauno Oogi… viņš nav pats pasaules ražīgākais rotaļlietu dizainers, bet kad viņš ar kādu nāk klajā, tā viennozīmīgi ir ģeniāla. Mums vecākiem varbūt tā dažkārt nešķiet, mēs to nesaprotam, mums tās liekas dīvainas, liekas aizdomīgas vai mūs māc šaubas, vai bērniem tās patiks. Bet viņiem patīk… Uz to lieliski norādīja kaut vai Robins, ar kuru kopā sestdien devāmies uz jauno KidsRoomZoom ekspozīciju, kas izvietota Alberta ielas 12. nama 7. dzīvoklī – tas ir kultūras projekts Riga2014 ietvaros, kur īres dzīvoklī iekārtota dizainiska vide bērniem – mēbeles, interjera aksesuāri un rotaļlietas, kas veido estētisku un rosinošu vidi bērniem. Tā norisināsies no 2. līdz 31. oktobrim un ik sestdienu no 12 līdz 14 būs arī darbnīcas bērniem. Vairāk gan labāk palasīt www.garapastaiga.lv.

Kopā ar Robinu izstaigājām daudzās istabas, izmēģinājām to un šo, bet es ar fotoaparātu sekoju tam, kam pieķersies Robina acs, jo es bērniem uzticos, sekoju viņu intuīcijai un daudz ar saviem aizspriedumiem vai priekšstatiem cenšos neiejaukties. Bez komerciālas ieinteresētības – Robins atgriezās atkal un atkal tieši pie Aleksa veidotajām rotaļlietām – dažbrīd viņi ar tām rotaļājās kopā. Kad dienu iepriekš ar Aleksu vakariņojām, ziņkārīgi jautāju, vai viņam pašam ir bērni (jo man bija radušās aizdomas, ka nav), uz ko viņš atbildēja: “No I don’t have kids. Yes, I make toys for kids. I make them for myself – I like to play with them.” (Nē, man nav bērnu. Jā, es radu rotaļlietas bērniem. Es tās radu sev – man patīk ar tām spēlēties.) Šī sajūta nepamet. Viņš par savām rotaļlietām, sevišķi Oogiju, runā kā par saviem bērniem. Taču ir labi, ka viņš neuztver kā personīgu aizvainojumu to, ka daži viņa rotaļlietas neuztver, neizprot. Viņš saka, ka tā ir pieaugušo problēma – bērniem šīs rotaļlietas patīk – viņi ar tām rotaļājas intuitīvi un tikai aizspriedumaini pieaugušie grib zināt “ko ar to darīt?”, jo visam taču jābūt instrukcijai, nolūkam, mērķim. Bet bērniem daudzkārt svarīgāks ir process. Jo rotaļāšanās pati par sevi ir process, bez noteikta mērķa – tā ir pieredze ko bērns gūst no darbošanās. Vakariņu sarunas ar Aleksu aizved pie jauna jēdziena, kas tulkots latviski varbūt mazliet zaudē asumu, tāpēc atļaušos to atstāt anglisku – “push-the-button generation”. Aleks uzskata, ka bērni nemaz tā nav mainījušies – mainās pasaule ap viņiem, mainās vecāki. “Ir vieglāk iedot bērnam planšeti un tad viņš ir stundu ekrāna varā, kamēr mēs varam nodarboties ar savām lietām. Bet viņš jau no tā neko negūst – tas ir 2dimensiju attēls, nekas īsts. Bērns neko nepieredz.” Ikviena rotaļlieta, ko Alekss veido ir pilnībā bērna fantāzijas darbināta – neko nedarbina baterijas, nekam nav īsti nolūka, nekas nav pabeigts vai izdomāts līdz galam. Alekss atzīst, ka bērni, rotaļājoties ar viņa radītajām lietām, spēj atklāt viņam perspektīvas, kas viņam pašam, radot šīs rotaļlietas, nav pat prātā nākušas. To pierāda Robina atklājums, ka mitra Bilibo Mini trauciņa dibenā iemesti Pixelīši pielīp un nekrīt laukā pat apgriezti otrādi… Alekss ir pārsteigts un smaidīdams man saka, ka liktos neticami, ka viņš varētu vēl kaut ko nezināt par Bilibo – viņš to radījis pirms vairāk kā 10 gadiem, bet, lūk, šo viņš nav zinājis līdz pat šai dienai… Un Robins pagriež mazo Bilibo pret logu, bet gaisma spīd cauri un pielipušie Bilibo veido krāsu spektrācijas spēles ar Bilibo pamatkrāsu – Alekss fotogrāfē nepagurdams un nebeidz priecāties par jauno atklājumu…

…bet ja bērna rokās nonāk “push-the-button” paaudzes rotaļlieta, tad šādi atklājumi iet secen – bērns var atklāt tikai nolūku, kādam šī rotaļlieta radīta. Toties šādas rotaļlietas liek komfortabli justies pieaugušajiem – bērns izpildījis doto uzdevumu pareizi, piespiedis pareizo pogu vai pagriezis īsto puļķīti, atradis pareizo formiņu pareizam caurumam, salicis doto modelīti vai pat radījis kaut ko jaunu no dotajām figūrām utt… tās nenoliedzami ir noderīgas iemaņas, tomēr skumji, ja tādas kļūst teju visas rotaļlietas. Un tad, kad bērns kļūst radošs ar šāda veida rotaļlietām, mēs sakām, ka viņš rotaļlietu salauzis – bērni dažkārt tiek gluži vai demonizēti, ka viņi rotaļlietas tikai lauž. Bet viņi spēlējas – viņi izmanto rotaļlietu kādam citam nolūkam, kam tā nav bijusi paredzēta, jo tādas radošas ir bērna smadzenes, tā viņi ir iekārtoti – spēlēties ļoti daudzveidīgi. Un ja mēs neļaujam viņam rotaļlietu izmantot savādāk (lauzt) kā vien tajā vienīgajā veidā, kurš bērna acīs sevi jau izsmēlis, tad viņam rotaļlieta apnīk. Bet mēs atkal bažamies, ka “tam bērnam jau nav vērts rotaļlietas pirkt – viņam tās ātri apnīk un vairs nespēlējas”. Manuprāt, multifunkcionāla ir rotaļlieta, kurai nav nevienas funkcijas nevis tāda, kurai ir daudzas funkcijas un tāda rotaļlieta ir ļoti ilglaicīga, gan izturības, gan uzmanības noturības ziņā. Tomēr tādu pasaulē ir maz. Ļoti maz. Alekss pauž savu viedokli: “”Push-the-button” rotaļlietas ir vieglāk pārdot, mārketēt. Jo rotaļlietu jau pērk pieaugušais, tādas rotaļlietas viņiem ir saprotamākas. Viņi labāk saprot, par ko jāmaksā tā nauda, ja rotaļlieta ir sarežģīta.” Piekrītu. Procesu pārdot ir grūti, vieglāk pārdot mērķi. Galu galā taču arī par bērnu zīmējumiem mēs nemēdzam jautāt kā viņi to zīmējuši, kur, kādā omā vai tml. Mēs gribam zināt, ko viņi tur uzzīmējuši. Mūs interesē tikai rezultāts… Līdzīgi sportā. Piemērs, Facebook Leevon kluba treneris ievietoja pēcspēles foto no sadraudzības mača. Pirmais komentārs: “Kāds rezultāts?” – “Mazsvarīgs.” – atbildēja treneris Māris. Es smaidīju – milzīgi plati. Jo šajā vecumā svarīgi ir kustēties, spēlēt, mīlēt kustību un spēli.

Tikpat mazsvarīgi ir tas, vai bērns ir nospiedis pareizo pogu. Bērnam vispār nav vajadzīgas rotaļlietas ar pareizo atrisinājumu, viņam vajag darboties, SPĒLĒTIES!!! Pēc saviem ieskatiem, atklāt savas patiesības, nepatiesības un varbūtības… Mēs runājām ar Aleksu par Makedo komplektiem – viņš saka, ka vairāki no tiem, kas ir mūsu plauktos, vairs nemaz nav ražošanā un šis un tas no jaunajām rotaļlietām mums nav. Es apstiprināju, ka zinu to. un lepojos ar to. Jo Makedo ir viens no tiem skumjajiem stāstiem, kas sācis ar brīnišķīgu dzidru ideju – rotaļlietām bez instrukcijām, bet “nesaprasti” mēģina veidot arvien priekšgatavākas un instruētākas rotaļlietas. Vai tas ir labi? Man ir skumji. “Jā, viņi zaudē savu dvēseli cenšoties izdzīvot tirgū.” piekrīt Alekss. Un mēs uz mirkli ieturam klusuma brīdi.

Mēs runājam par jauno Plui Cloud. Es atzīstos, ka vecais man patīk labāk. Es saprotu iemeslus jauninājumam, saprotu, kāpēc tas ir atverams un kāpēc līdz ar to mainīts materiāls. Saprotu – vecāki pieprasa, lai varētu iztīrīt. Ok. Bet man vienalga šķiet, ka jo tīrāks dizains, jo rotaļlieta ir brīnišķīgāka. Jo bērna estētisko uztveri mēs veidojam no bērnības. Manuprāt, tieši agrīnajā bērnībā bērns izveido šos priekšstatus, kas tad ir skaists, derīgs, labs, viņa gaumē, bet kas tajā ietvarā neiederas. Jā, un man šķiet, ka Cloud ir kompromiss starp daili un pieprasījumu. Arvien uz dailes pusi, un tomēr… Mēs gari runājam par dizainu kā tādu – kur ir tā šķirtne, kad rotaļlieta jau kļūst par dizaina priekšmetu un vairs īsti nav rotaļlieta (piemēram, porcelāna legokluči)… Rotaļlietai ir jāfunkcionē visu pirms bērnam – aiz sava krāšnuma tai nebūtu jālaupa arī bērna iespējas ar to rotālāties, piekritīsiet?

Un man bija ļoti liels prieks KidsRoomZoom redzēt daudzas lieliskas rotaļlietas, kas ir radītas tam, lai bērns ar estētiski noformētu materiālu tomēr varētu spēlēties pats pēc saviem ieskatiem, cik vien sirds kāro. Man bija prieks, ka mums ar Robinu sakrita viedokļi. Man bija prieks, ka starp lieliskiem dizainiem redzēju daudzviet iekavās (LV)… man bija ļoti liels prieks par šo nedēļu un es noteikti iesaku jums aiziet uz izstādi kopā ar bērniem arī sasmelties prieku. Turklāt būtu labi, ja jūs pēc tam nekur nesteigtos. Mēs tur sabijām 2,5 h un devāmies prom tāpēc, ka bija jāsāk steigties…

Tālāk bildēs tas, kas patika man un/vai Robinam Atveriet tās lielākas – klāt arī komentāri.

Šis droši vien būs atkal viens no tiem blogierakstiem, kur man gribas kaut ko pateikt, bet lāgā nezinu tieši kā ietērpt savu domu vārdos. Jau uzreiz par to pieņemiet manu atvainošanos. Tomēr man pašai meditatīvos nolūkos to vajag izlikt melnos burtos uz balta fona.

Es bieži lasu dažādu ļaužu – patiešām visai dažādu – pārdomas, komentārus, diskusijas, matu skaldīšanu un plēšanu – par bērnu audzināšanu un jau drīzāk par izglītošanu, jo bēbīšvecums kaut kā paliek aiz muguras maniem bērniem un viņu tālāka dzīves ceļa izvēle kļūst arvien tuvāks un aktuālāks jautājums. Tas nav viegls jautājums un nav vieglu atbilžu. Jo ir miljons daudz viedokļu – vakar pat sanāca saskarties ar šiem jautājumiem divreiz: darbiņā ar kolēģēm diskutējām par izglītību Latvijā vs ārzemēs, par izglītības nodrošināto redzesloka plašumu, cik no zināšanām, kas iegūtas skolas solā, turpat arī paliek un mūs tālāk dzīvē nemaz nepavada, jo aizmirstās pēc eksāmena nokārtošanas. Cik liela slodze līdz ar to ir skolēniem, apgūstot nevajadzīgas un nenoderīgas lietas tālākā dzīvē. Man šķiet ļoti plaša un ilgi disuktējama tēma. Un man šķiet mums visām bija pa kādai daļai taisnības… bet…

otrā situācijā es biju pasīva, jo lasīju FaceBookā ļoti aktīvu diskusiju komentāros par likuma grozījumiem, kas uzstāj uz bērnu neseksualizēšanu skolās, seksualitātes popularizēšanas aizliegumu un tradicionālas ģimenes uzskatu mācīšanu. es pat negribu nostāties nevienā no pusēm un šeit man patiesi šķita galīgi vietā šorīt izlasītais Ineses Zanderes dzejolis par diviem prātiem uz laipas pār upi… jo…

Man šķiet, ka visu šo diskusiju pamatu pamats ir meklējams Latvijas kā valsts pamatnostājā par izglītību, tās mērķiem un attiecīgi arī risinājumiem, kā sasniegt iecerēto. (Un es vienmēr atgādinu sev un citiem, ka “valsts” ir ļoti gaisīgs jēdziens – valsts esam mēs paši – labs ir šķiet Klāva Sedlenieka aicinājums, ikreiz pamēģināt izrunāt teikumu, ko mēs izsakām kā nopēlumu, pārmetumu vai, gluži otrādi, uzslavu un tajā figurē vārds “valsts” aizstāt ar vārdu “mēs”.)

Man šķiet, ka Latvijas izglītības virsmērķi, no kuriem attiecīgi izriet arī citi mērķi, ir greizs. Tieši tā – pilnīgi garām! (piedodiet par izteiksmes formu). Skaidrības labad uzmeklēju dokumentu, kas saucās “Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”, kas ir pieņemts šī gada 22. maijā. Un tagad es to mazliet pacitēšu. Pirmā rindkopa: “Izglītība ir svarīga ikvienam cilvēkam, ģimenei, sabiedrībai un valstij kopumā. Tā ir ceļš uz cilvēka individuālās dzīves kvalitāti, zināšanu sabiedrības veidošanu un valsts ekonomisko izaugsmi un labklājību. Ieguldījumi izglītībā un mūžizglītībā ir būtisks priekšnoteikums tautsaimniecības attīstībai un valsts konkurētspējas veicināšanai, ka arī augstāka labklājības līmeņa sasniegšanai.” Ja mēs šo rindkopu izlasām vismaz divreiz (man vajadzēja mazliet vairāk, lai aptvertu, ka tas tiešām tur ir rakstīts), tad jāsecina, ka izglītība kopumā ir vērsta uz ļoti materiāliem mērķiem – nevienam nerūp laimīgs cilvēks, mīlošs, saticīgs, pašrealizējies, brīvs utt. – cilvēkam ir jābūt zinošam, lai viņš varētu labi kalpot tautsaimniecības attīstībai un visos savos centienos atbalstīt valsts konkurētspēju. Ok? Varbūt es ko pārprotu? Varbūt tikai kļūme ievadā… Uzmkelēju teikumus, kas varētu norādīt uz pamatnostādņu esenci: “Izglītības attīstības politikas virsmērķis pamatnostādnēs ir kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei.” Godīgi – man negribējās tālāk lasīt (bet jūs to noteikti izdariet – ļoti iedvesmojošs dokuments). Tomēr es parasti neizsakos par lietām, kuru izzināšanā neesmu tikusi tālāk par 2. lappusi… Ar grūtu sirdi lasīju vārdus: “Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam sasaiste ar nozīmīgākajiem attīstības plānošanas dokumentiem: “Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā” (apstiprināts Saeimā 2005.gada 26.oktobrī) ir ilgtermiņa konceptuālais dokuments, kas nosaka uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli, uzsverot zināšanas, gudrību un prasmi un to izmantošanu kā izaugsmes resursu.”

Lūk, par to man sāp sirds. Man sāp sirds, ka Latvijā izglītība principā gatavo “tautsaimniecības resursus” un pret to tā arī izturās, meklējot taktikas un risinājumus. Ikviens mazāks vai lielāks likums, normatīvs vai dokuments tiek balstīts šajos murgos un, manuprāt, tā visa ir bezjēdzīga laika tērēšana, kad mēs nepagurstot bēdājam par terminiem vai formulējumiem kādos atsevišķos normatīvajos aktos, kas ierobežo mazā indivīda brīvību – tā ir tāda pseido brīvība kā izkrāsojamā grāmata – tev ir tikai 6 krāsu flomasteru komplekts un priekšā uzzīmēta bilde, – jau pašos pamatos ierobežota iespēja savu sapni veidot pēc saviem ieskatiem, jo apriori tiek pieņemts, ka ikviens sapņo par labklājību, ko tev nodrošinās konkurētspējīgs atalgojums – uzzīmēto bildi, kuru jāpieņem kā ir, tikai paļaujoties uz nelielām krāsu variācijām. Manuprāt, ir visai bezjēdzīgi cīnīties ar atvasēm, kas zeļ mums nepieņemamos virzienos – jāizrauj ir pats saknenis, jāiznīdē šādas ekonomiskos apsvērumos (un tikai) bāzētas pamatnostādnes, jo cilvēks nav visupirms resurss. Ja jūs gribat būt, manis dēļ, bet es neredzu sevi kā ekonomisku resursu un negribu tā raudzīties uz saviem bērniem. Un mīļuprāt neraudzītos tā ne uz vienu bērnu.

Es sapņoju par to mirkli, kad Latvijā izglītība tiešām orientēsies uz cilvēku kā neatkārtojamu, unikālu indivīdu – runājot Renāra Kaupera dziesmas vārdiem “pasaulē ir pieci miljardi tādu kā es, bet es esmu viens”! Un man gribas ticēt, ka tad, kad skolēns būs patstāvīgi, ar saviem spriedumiem, lēmumiem, vieglajām un grūtajām izvēlēm izgājis cauri skolas gadiem iejūtīgi pavadīts, nevis vests, dzīts un skubināts sasniegt noteikto galamērķi, viņš noteikti spēs atrast sevi. Un ja cilvēks spēj atrast sevi nevis savu nišu, kā tas ir saskaņā ar šobrīdējo izglītības pamatnostādni, tad cilvēks spēj atrast arī savu seksualitāti, sev pieņemamu ģimenes modeli, reliģiju, profesiju, vērtību sistēmu un visus citus reizinātājus un saskaitāmos savā dzīves formulā.