'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Lai dotos pretī panākumiem, lielajai dzīvei un vienkārši skrietu pa laimīgām takām, bērnam (un cilvēkam, kas no tā izaugs) ir vajadzīgas veselas kājas. Lai arī Klaudija Hēla atzīst, ka kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem un tas tāpat ir ļoti svarīgi, lai dienas beigās mēs nejustos nomocījušies un noguruši. Tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņš ne vien vairāk lieto savas kājeles, nepārtraukti kustoties, bet viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Tieši tādēļ jau ilgāku laiku esam apkopojuši materiālus un viedokļus, lai galu galā padalītos arī ar jums.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs vai ne tik strikts: daži uzskata, ka telpās apavi nav nepieciešami, bez tiem var iztikt; citi, piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt. Diskusijas vēl arvien ir karstas, tomēr man kā mammai svarīgs ir viens kopīgs secinājums – neviens no abiem vairs nerekomendē vajadzību pēc apaviem kā obligātu.

Nu jau diezgan daudzi speciālisti rekomendē bērnam pēc iespējas daudz laika pavadīt ar plikām kājiņām. Visiem bērniem aptuveni līdz triju gadu vecumam ir plakanā pēda (tā šajā vecumā jābūt – mammas, nesatraucieties, tas patiešām ir ok!), jo tai vēl nav izveidojusies pēdas vidusdaļas izliekums augšup – gareniskā velve. Lai ap trim gadiem plakanā pēda zustu, svarīgi, lai tad kad bērns sāk staigāt, pēdas vidusdaļa pieduras grīdai/zemei – sajūt atbalsta virsmu un saņem kairinājumu. Tā kā gareniskā velve ir muskuļu un saišu kopums nevis kaula formācija, tad šo muskulīti, tāpat kā citas muskuļu grupas, ir jātrenē. Jums taču neienāktu prātā, ka ieliekot vēdera “riepiņu” saturīgā korsetē, pēc laika varētu cerēt uz stingra, muskuļaina vēdera izveidošanos? Tieši tāpat ir ar mazuļa kājiņu – ja kājās ir apavi, tie neļauj bērna kājai dabiski kustēties un saņemt ārējos kairinājumus, pielāgoties jaunajai situācijai – staigāšanai. Tāpēc var gadīties, ka pēdu pietiekami netrenējot, plakanā pēda nezūd un gareniskā velve neizveidojas.

Speciālisti, kuri tik ļoti neaģitē par staigāšanu mājās basām kājām, argumentē to vienkārši: “Staigājot pa gludu/plakanu grīdu nekāda kairinājuma tur tāpat nav, līdz ar to ir vienalga, ir viņam kurpes kājās vai nav.”, kam arī varētu piekrist, vai ne? Tomēr pliko pēdu piekritēji oponē: “Mazulis arī nodarbojoties ar pavisam ko citu – piemēram, sēžot un spēlējoties – kustina pēdiņu nemitīgi. Pavērojiet mazuļa kājiņu, kad viņš ir nodarbināts ar jebko citu! Arī tā viņš trenē pēdiņu. Kurpē viņš tā nevarētu.” Un atkal taisnība Turklāt vecāku varā ir padarīt grīdu mājās nebūt ne tik gludu un plakanu. Kārtības mīlestību mazulim varēs ieaudzināt pēc 3 gadu vecuma – līdz tam pa grīdu, lai paliek kādi izmētāti kluči, daži kastaņi vai vēl kādas mantas, uz kā uzkāpt. Nav jābaiļojas, ka mazulis paslīdēs un kritīs – arī tas dzīvē ir jāiemācās, tā viņš apgūs prasmi turēt līdzsvaru, ko no teorijas vien neiemācīsies. Tāpat Robinam tikko sākot celties kājās (un patiesībā jau pat tad, kad viņš rāpoja), no pužļa paklāja ņēmām laukā burtus – lai virsma ir nevis gluda, bet reljefa – arī tādi burtu caurumi mazajai pēdiņai dod signālu, liek locīties un pielāgoties.

Īsi sakot, mūsu viedoklis tomēr krietni vairāk ir to pusē, kuri aicina pēc iespējas daudz dzīvoties basām kājām un saņemt signālus no ārpasaules arī caur pēdiņām, kurās ir tik daudz juteklības. Tomēr paturot prātā, ka istabas grīda tiešām nav neko interesanta, ja mēs to tādu nepadaram.

Bez kurpēm arī nevar

Tomēr tad, kad bērns sācis spert pirmos solīšus, vērts iegādāties apavus, jo ārā ejot bērna kājas jāpasargā no savainošanas (un aukstuma). Un taču gribas arī sapucēties, kaut kur dodoties. Patiesībā mana dziļa (bet piesardzīga un pareizi saprotama) pārliecība – vismaz vienu labu (par to, kas ir labs tālāk) kurpju pārīti mazajam vajadzētu iegādāties tad, kad viņš patiesi sācis jau stabili stāvēt un mēģināt staigāt pieturoties. Kāpēc? Tādēļ, lai šo vēlmi ārpus mājas neierobežotu. Ja mazulim nav apavu, ir vien zeķītes vai veselīgās basās kājas, tad dodoties pastaigā viņš ir spiests sēdēt ratos, lielveikalā viņu nes opā utt. Bet ja bērnam šajās situācijās kājās būtu viegli un ērti apaviņi, kas pasargā peciņu no iespējamiem savainojumiem un aukstuma, kā arī vienkārši pieklājības pēc (jo pa lielveikalu nav pieņemts defilēt basām kājām), tad iespējams mazajam tiktu dota iespēja mazliet pastaigāties pieturoties pie saviem vai iepirkuma ratiņiem. Vienvārdsakot – lielāka kustības brīvība! Tomēr, nepārprotiet, nemudinu uz staidzināšanu – tikai bērna neierobežošanu. Ja mazulis stāvus paguris un laižas četrrāpus lielveikala viducī kaut kur starp piena produktu un gaļas izstrādājumu nodaļu, labāk viņu iesēdināt ratiņos vai paņemt rokās, nekā atkal stutēt kājās un vest, turot aiz vienas vai (nedod Dievs!) abām rokām.

Tieši šī iemesla dēļ es parasti neaģitēju par pirmo kurpju pirkšanu tikai tad, kad jau pa īstam staigā, bet atgādinu arī – varbūt 10 pārus apavu gluži nevajag – mazais tos tāpat nenovalkās un no tiem aši izaugs. Labāk nopērciet vienu divus pārus patiešām labu apavu.

Kādi tad ir labi apavi?

Šis ir vēl viens vētrainas diskusijas temats. Žurnāla “Mans mazais” 2009. gada augusta numurā, ir IZCILS, patiešām LIELISKS raksts* (tas ieskanēts pielikumā, lai varat ar to iepazīties pilnībā) par bērna apaviem un to izvēli un nepieciešamību. Konsultē Andris Zarovskis (ortopēds) un šķiet labākais Latvijas bērnu ķirurgs-ortopēds Ģirts Salmiņš.

Kā uzskata Andris Zarovskis – galvenais, lai apavi būtu ērti un bērns tos vēlētos nēsāt. Ja bērns ar tiem labprāt staigā, tas nozīmē, ka ir ērti, pat bez vārdiem

– Apaviem jābūt atbilstoša izmēra – tie nedrīkst būt ne par mazu, ne daudz par lielu. Ieteicamā rezervīte ir 0.8-1 cm. Pie šī es varu papildināt, ka vajadzētu novērtēt, lai apavi nav par mazu vai lielu ne vien garumā, bet arī platumā.

– Kurpītēm ir jābūt ar kapīti – ar to domājot, ka bērnam nevajadzētu nēsāt siksniņkurpes, iešļūcenes, gumijas čības, jo šādi apavi bērnam jānotur uz pēdas priekšējās daļas un tiek sasprindzināti pirksti, kas nav veselīgi un maina bērna gaitu (viņš var sākt šļūkāt). Taču vēlams, lai kape nav cieta. Ja kape ir augsta, svarīgi, lai tā ir no mīkstas ādas, jo bērni pirmajos apavos ne vien staigā, bet arī daudz rāpo un tup – augsta un cieta kape ir traucējoša un spiež bērnu nepareizi rāpot un tupēt ar izvērstām pēdām. Tas, ka kapei jānotur bērna potīti ir mīts – ja bērns nav pāragri sācis staigāt (kā tas bija laikā, kad mēs augām, jo tolaik netika popularizēts viedoklis par bērna attīstības nestimulēšanu un lielākā daļa bērnu tika stutēti un staidzināti) vai viņam nav potīšu saišu vājums, tad papildus balsts potītēm NAV NEPIECIEŠAMS!

– Zoles priekšējai daļai jābūt lokanai – svarīgi, lai apavi pēc iespējas brīvi un dabiski kustētos, ļautu vaļu bērna pēdiņai un nesaspiestu to.

– Dažkārt kurpēs ir ražotāja ievietots supinators jeb pēdas velvītes balsts. Pieaugušajiem liekas, ka tas palīdz bērnam apavos justies komfortablāk, kas tā īsti nav, jo bērna pēdai jau nav tai vietiņā velves kā tas ir mums. Supinators nav obligāts – tas var būt, var nebūt – līdz trīs gadu vecumam, kamēr bērnam dabiski ir plakanā pēda, tam nav nozīmes. Turklāt pārāk liels supinators traucē attīstīties pēdas muskuļiem, līdz ar to kavē pareizu pēdas formēšanos un drīzāk veicina plakano pēdu.  Un mazina zoles lokanību.

– Vispiemērotākās bērniem ir sandalītes, kurās āda var brīvi elpot, pēdas nav saspiestas un pēc iespējas jūtas kā basām kājām. Daudzi speciālisti atzinīgi novērtē apavus, kas arī pastaigās ārā pēc iespējas nodod pēdiņai atbalsta virsmas reljefu vai vienkārši sakot – kurpīte ļauj sajust akmentiņus un grumbulīšus.

– Ortopēdiskie apavi bērnam jāvalkā tikai tad, ja bērnam ir veselības problēmas un ir jākoriģē bērna pēdas pozīcija. Vairumā gadījumu šāda korekcija tiek uzsākta pēc 3 gadu vecuma, kad bērna pēda jau sāk veidoties un zūd mazuļa plakanās pēdas aprises, lai speciālists varētu no tiesas novērtēt bērna kājas stāvokli. Ļoti nopietnas deformācijas ārsts konstatē agrāk un korektīvi iejaucas nekavējoties (ar speciāliem vingrojumiem, ortozēm vai ķirurģiski koriģējot kājas). NB! Ortopēdiskie apavi, kas nopērkami plaša patēriņa preču veikalos NAV nekādi ortopēdiskie apavi un no citiem apaviem atšķiras tikai ar to, ka ir paaugstināts supinators jeb pēdas velves atbalsts – cik tas ir labi, skatiet divus bulletiņus atpakaļ 😉

Kad kājiņām nav labi

Lai arī nospiedošais vairums bērnu (paldies Dievam!) piedzimst ar veselām kājiņām, un ja vien vecāki neiejaucas, laimīgi tiek pie veselām kājelēm uz mūžu, tomēr zināmam (dažādi statistikas avoti pauž dažādus skaitļus robežās no 3-7%) procentam bērnu ir kāju veselības problēmas.

– Plakanā pēda. Šis ir lielākais bubulis, par ko baiļojās visas mammas (un galvenokārt vecmammas). Un viedokļi ir nezin cik, nez cik dažādi, bet kā secināju – ne pretrunīgi – vienkārši jāmēģina tie visi sastatīt kopā. Plakanā pēda var būt iedzimta vai iegūta. Un tā var būt vai nu kaulu vai saistaudu. Kaulu plakanā pēda ir smaga deformācija, kas rasturīga bērniem ar iedzimtiem attīstības defektiem. Biežāk ir iegūtā plakanā pēda, kas, ja pareizi saprotu un sastatu dažādo informāciju, ir saistaudu plakanā pēda. Līdz apmēram triju gadu vecumam bērnam, kā jau minēju, ir normāli, ka pēdiņa ir plakana – pēdiņas apakšējā daļā vēl saglabājušies zīdainim raksturīgie taukaudi, saišu stiepjamība ir lielāka – šo iemeslu dēļ, bērnam stāvot nav redzama pēdas velve. Tomēr, kā apgalvo dakteris Ģ.Salmiņš, ja šajā laikā bērna kājas visas locītavas kustas, pēda ir lunkana un, mazajam paceļoties pirkstgalos, pēdas iekšpusē parādās gareniskā velve, par plakano pēdu nav jāuztraucās. Arī saistaudu plakanā pēda pamatu pamatā ir iedzimta un bērnam ir jābūt lielākai vai mazākai nosliecei uz saistaudu vājumu. Ja bērnam šāda nosliece ir, tad augstāk aprakstītajai profilaksei – basām kājām un labiem apaviem – ir vēl lielāka nozīme. Tas gan 100% negarantē, ka mazajam plakanā pēda neizveidosies šā vai tā, ja šāda iedzimtība ir. Tomēr statistiskie dati, lai cik dažādi tie nebūtu, pierāda, ka bērniem, kuri valkājuši apavus nevietā vai to izvēle ir bijusi aplama, plakanā pēda veidojas biežāk, kā pēc iespējas ilgi staigājot basām kājām. Tieši tādēļ šobrīd speciālistiem ir viedoklis: “Jo  vēlāk bērniem velk stingrus apavus un mazāk ar tiem traucē bērna pēdas dabiskai kustībai, kas rodas, sākot staigāt, jo labāk.”, saka ortopēds Andris Zarovskis. Par ortopēdiskajiem apaviem jādomā, ja pēc triju četru gadu vecuma nav pazīmju, ka bērnam izveidosies pēdas velvīte. Daži speciālisti uzskata, ka kāja bērnam formējas līdz pat piecu gadu vecumam (dakteris Salmiņš saka, ka pēda veidojas līdz pat 10-11 gadu vecumam), tādēļ ar ortopēdiskajiem apaviem nav jāsteidzas. Šie speciālisti uzskata, ka ap trīs četru gadu vecumu bērnam var apavos ieviest supinatoru (nav obligāti iegādāties apavus ar ražotāja iebūvētu supinatoru – tādu var ievietot kā ieliekamu zolīti jebkuros apavos, turklāt piemeklēt bērna pēdiņai visatbilstošāko). Taču jāsaprot, ka supinators nepalīdz veidoties pēdas velvei un nekoriģē kāju, bet tikai kompensē velves trūkumu. Kā piebilst Klaudija Hēla: “Ja bērnam patiešām ir nepieciešams supinators, lai kompensētu velves trūkumu, visticamāk velve nekad neizveidosies un apavi ar supinatoru būs jāvalkā visu mūžu.” Šādos gadījumos supinators nepieciešams, jo nekas cilvēka ķermenī nav nejaušība – pēdas forma ietekmē stāju un gaitu, kas savukārt ietekmē citas veselībai svarīgas funkcijas, piemēram, iekšējo orgānu novietojumu – asinsapgādi un elpošanu.

– Potīšu saišu vājums. No malas izskatās, ka bērnam stāvot kājās, potītes it kā gāžas uz iekšpusi. Šis ir iedzimts defekts (tāpat kā saistaudu plakanā pēda) un vislielākā mērā saistīts ar saistaudu vājumu. Un vecākiem vai vecvecākiem, no kuriem tas mantots, nebūt nav jābūt šādam pašam saišu vājumam – varbūt vecākiem tas izpaužas savādāk – ir kumpa mugura vai tml. Potīšu saišu vājumu koriģē ar ortopēdiskiem apaviem ar augsto kapi – lūk, šis ir tas gadījums, kad augstai kapei ir pamats. Taču speciālistu viedokļi atšķiras, vai šī korekcija ir paliekoša vai tai ir tikai kompensējošs efekts.

Runājot ar mūsu dakterīti, secinājām, ka gan Robinam, gan Klāsam šāda vāja saistaudu problēma ir iedzimta – viņiem abiem bērnībā ir bijusi nabas trūce, kas arī ir vāju saistaudu tieša izpausme. Līdz ar to Robina un Klāsa kājiņas un citus veselības aspektus, kur noteicošais ir saistaudu stiprums, vērojam īpaši. Lai gan šobrīd ir pāragri spriest par plakano pēdu vai potīšu saišu vājumu, tomēr pastiprināti trenējam Robina kājiņas ikdienas rotaļās līdztekus basu kāju staigāšanai pievienojot arī dažus izklaidējošus vingrinājumus. Piemēram, ar pēdiņām saņemam bumbiņu tenisa bumbas izmērā un metam aplī vai viens otram; guļot uz muguras piedāvāju Robinam aptaustīt mantiņas ar pēdiņām un atminēt, kas tā ir par lietu vai “pašpikot”, šo lietu satvertot ar kājām un pacēļot tādā augstumā, ka viņš to var saredzēt… variantu ir vēl daudz un dikti – galvenais princips, jātrenē mazuļa pēdiņu muskulatūra, tādējādi stiprinot saites – jāveicina bērnam pēdu sasprindzināšana un darbošanās ar tām. Manis aprakstītajos vingrinājumos cieši piedalās arī vēderprese – nabas trūces skartajiem arī labi patrenēt 😉

– Pēdas priekšējās daļas adukcija ir deformācija, kad pēdas priekšējā daļa vērsta uz iekšu. Ja deformācija nav liela, to iespējams koriģēt ar speciāliem apaviem, kuriem nav supinatoru un purngali vērsti uz āru. Smagākos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

– X vai O veida kājas. Kāju forma bērniem mainās augot. Bieži līdz apmēram pusotram gadam bērniem kājiņas ir O veida – tāda veidojas vairumam mazuļu, visbiežāk gan tādēļ, ka bērns sācis agri celties kājās vai trūkst D vitamīna. Ap triju gadu vecumu savukārt daudziem bērniem parādās X veida kājas, kas arī nav nekas ārkārtējs. Tikai ortopēds spēs novērtēt, vai abas šīs formēšanās ir normas robežās un nav nepieciešama iejaukšanās.

– Gūžu displāzija. Ja grūtniecības laikā bērnam mammas puncī trūkst vietas kustībām vai kājiņa ir nedabiski saspiesta, var veidoties gūžas locītavas attīstības aizture jeb displāzija. Vēl tā var veidoties, ja mazulim pēc dzemdībām ir ilgstošs muskuļu sasprindzinājums jeb tā saucamais tonuss. Tā kā displāzijas dēļ var rasties mežģījumi, tā jāārstē pēc iespējas agrāk. Ja to pamana vēl dzemdību nodaļā, nereti iesaka vilkt vienas autiņbiksītes virs otrām, lai mazulim kājas būtu plaši izvērstas un tādejādi gūžiņas vietā. Bieži, ja nepieciešama korekcija, to veic arī ar speciālām biksēm un/vai masāžu un vingrošanu. Būtisks ir pareizs hendlings jeb mazuļa aprūpe.

– Citas pēdas deformācijas. Citos gadījumos pēdas deformācijas bērnam novērojamas jau piedzimstot. Tās var būt gan iegūtas īpatnas guļas dēļ mammas puncī, kuras vieglākos gadījumos zūd pašas, smagākos gadījumos talkā nāk ārsts un korekciju uzsāk nekavējoties un tā ir kompleksa ārstēšana. Nereti nopietnas kāju deformācijas ir saistītas ar citiem bērna attīstības traucējumiem.

Tas tad laikam arī pa lielākai daļai viss, apkopojot pēdējā laikā dzirdēto un lasīto. Galvenie ieskati gūti, iepazīstoties ar Klaudijas Hēlas, Andas Flaumanes, Ģirta Salmiņa un Andra Zarovska padomiem un uzskatiem, kā arī apzinot pētījumus un statistikas datus, un informāciju dažādās ārvalstu interneta vietnēs. Lai arī man pašai nav medicīniskās izglītības, tomēr kāju veselības un apavu izvēles jautājums pētīts diezgan pamatīgi un nu jau uzdrošinos iesaistīties diskusijās arī ar pediatriem un fizioterapeitiem. Šajā bloga ierakstā vēlējos apkopot mūsdienīgākos viedokļus un iepazīstināt ar tiem ne vien vecākus, kuriem savam mazulim jāizvēlas pirmie apavi, bet aicināt to izlasīt arī ģimenes ārstus un citus bērnu speciālistus, kuri arvien turas pie viedokļa par augstām kapēm, supinatoriem un stingrām zolītēm. Un ne tādēļ, lai pārliecinātu par mūsu taisnību, bet tādēļ, lai atkal aicinātu uz diskusiju, kuras galvenais jautājums ir “Kāpēc?”. Jo strīdos (vai drīzāk diskusijās) taču dzimst patiesība

P.S. Vēl jāpiemetina, ka nerunāju absolūtās kategorijās – nesaku, ka minētās sekas vienmēr sekos – ne visi, kas valkājuši augstas kapes, rāpo vai staigā ar izvērstām pēdām, ne visi, kam bijuši apavi ar supinatoru, iegūst plakano pēdu. Es vairāk par veicinošo faktoru, ne absolūto ietekmi.

________________

* šajā rakstā, manuprāt, gan ir dažas sīkas neprecizitātes. Piemēram, ne visur ir precīzi lietots vārds “koriģē”, kas daudzviet būtu jāaizstāj ar vārdu “kompensē”, jo attiecīgajā situācijā apaviem nav koriģējošu funkciju ar paliekošu efektu, bet tas efektīvi darbojas, lai novērstu problēmu, tikai kamēr ir bērna kājā.

Tags: Klaudija Hēla, kurpītes

This entry was posted on Sunday, September 25th, 2011 at 10:29 am and is filed under Bērna attīstība, Vērts izlasīt. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.