Klāsam pusotrs – aiziet!
Thursday, January 24th, 2013Protams, ka otrais gads nav pirmais un bērna otrajā gadā mēs vairs nemēdzam svinēt ik mēneša jubilejas. Tomēr pusotru gadu ar mazu kūku un dāvaniņu Klāsam izīmējām gan. Un nebūs pagājis ne mēnesis pēc šī datuma (nu vispār jau ir), kad būšu sarūpējusi arī kādu blogierakstu par to, kā Klāsiņam īsti iet. Nu pirmais un lielākais notikums, ka iet 😉
Klāsiņš sācis staigāt (uz ceļiem un pekām)
Kopumā Klāss iet uz rekordiem Ja Klaudija sacīja, ka ļoti reti bērni šļūc uz dupša, tad Klāss ir pilnvērtīgi atzīmējies gan šajā kategorijā, gan otrā – tikpat retā – viņš staigā uz celīšiem. Izskatās tas visai amizanti un jāatzīst, ka ir efektīgs pārvietošanās veids telpās. Žēlāk, kad viņš to mēģina darīt sabiedriskās vietās vai ārā – ak vai, bikses! Šo pārvietošanās veidu viņš atklāja kaut kur ap to pašu laiku, kad sāka pārvietoties uz kājiņām kā lielam cilvēkam pienākas Tomēr stabilāk un drošāk nereti šķita uz celīšiem.
Staigāt Klāss sāka bez vienas dienas pilnos 18 mēnešos. Gluži kā mammai par prieku, lai netaisa stresu. Tad atkal iepauzēja kādu nedēļu un tad jau arvien biežāk viņš no punkta A uz punktu B (sevišķi, ja arī punkts B nav grīdas līmenī) aizstaigāja kājelēm. Tomēr pārvietošanās uz ceļgaliem kādu brīdi bija vēl vairāk topā – nu vismaz nedēļas divas, kamēr tā īstā staigāšana iepraktizējās. Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, K.Hēla stāstīja, ka bērns pirms patstāvīgas staigāšanas pa īstam, sāk telpas vidū celties augšup. Klāss pa brīdim mēģina, tomēr visai veikli tas neiznāk gan un krist viņam netīk nemaz. Tāpēc šobrīd viņš staigāšanu uz celīšiem izmanto, lai nokļūtu līdz kādam pieturēšanās punktam, piestutējas kājās ar pieturēšanos un tad skrien kājiņām. Tā ka šitas apgalvojums mūsmājās neiztur kritiku – staigā viņš jau 90% no pārvietošanās, bet telpas vidū augšā piecelties vēl īsti nepraktizē. Lūk tā!
Ja jau Klāsiņš sācis staigāt, tad viņš bezmaz visur grib iet kājiņām pats – arī ārā. Smagos brāļa zābakus velkam tikai tad, kad pošamies uz dziļo sniegu mežā (šogad esam vilkuši 2 reizes), bet tā kājās velkam mīkstos LBL zābaciņus – ir liels prieks, ka nu ir izdevība pašiem pamēģināt, kā šie zābaciņi uzvedās sniegos un ziemā. Un esmu priecīgi pārsteigta, jo aukstumu mūsu pekām klāt tie nelaiž, bet slapjumu notur ārpusē pat vairāk kā es biju uzdrošinājusies cerēt – apkārt Ģertrūdes baznīcas aplim (aptuveni 20 min gājiens 😉 ) var apiet pat vieglos plusiņos, kad sāls un siltums sniegu pārvērtuši ledainā masā. Teikšu godīgi – uz tādu performanci es nebiju cerējusi. Otrie zābaki – mitrumizturīgie, noteikti ir vajadzīgi. Tomēr ir skaidrs, ka ikdienas gaitām sākumstaigātājam un ratos sēdētājam šie noteikti ir lieliska izvēle, jo ir gana silti, viegli un netraucē jau tā satuntuļotajam mazumiņam pārvietoties apgrūtinātas ejamības apstākļos.
Kā tad mums iet ar ēšanu? Pieniņa un citādu…
Īsi pirms gadu mijas sēdēju muki.lv veikaliņā Baznīcas ielā ar nu jau par īstiem draugiem kļuvušiem klientiem, pļāpājām un es no visas sirds teicu: “Es biju nosolījusies, ka beigšu barot, kad Klāss sāks staigāt. Bet tagad nevaru iedomāties, kā viņš varētu iztikt bez mammas piena. Kad pienāks brīdis un man liksies, ka ir jābeidz, tad arī beigsim.”
Brīdis pienāca dikti drīz, jo uznāca dažas trakas dienas, kad Klāsam dikti vajadzēja mammu (kā vēlāk izrādījās, kaut kādas līdzīgas (ne)dienas bija piemeklējušas vēl dažus vienaudžus) un es biju tik nogurusi no nakts nepārtrauktās kņosīšanās un ēsānas, ka vienā nogurušā rītā sapratu – ir jāmet miers. Es zinu, ka tas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka ir jāļauj izlemt bērnam. Un tomēr man šķita tobrīd, ka viņš ir tik pieradis pie šīs ērtības, ka viņš nekad no tās neatteiksies pats, labprātīgi. Tā nu es ņēmu iniciatīvu savās rokās un kopā ar Robinu aizbēgu no mājām. Klāss palika ar tēti. Pa dienu problēmu nebija vispār. Pa nakti arī ne – pirmajā naktī Klāss esot ik pa 2 stundām modies, kopā ar tēti apsekojis māju, ka mamma nekur neslēpjas un licies atkal uz auss. Pavisam mierīgi – nav mammas, nu nevajag ar’. Otrajā dienā mani satiekot, viņš tā kā deva zīmi, bet aši likās mierā. Un otrajā naktī ar tēti vien, viņš nogulēja 8 h no vietas. Un trešajā naktī 12 h – kā 9 vakarā likās gulēt, tā 9 no rīta bija modināms. Un mani satiekot vairs pat nepūlējās mani aizvilināt uz mums vien zināmo dīvāniņu pamieloties… Viss. As simple as that tas bija beidzies. Protams, ir lieki teikt, ka es pārdzīvoju, dažbrīd domāju, ka varbūt vēl nevajadzēja utt. Bet tas viss bija par manām grūtībām – Klāss bija tikai ieguvis lielu un pamatīgu naktsmieru, kad nav vairs visu nakti jāēd tā piensmaržīgā mamma… Tagad mēs samīļojamies, Klāss reizēm tā zīmīgi pašmakstina, tad ļauju viņam uzlikt rociņu uz krūtīm vai pieglauzt vaidziņu. Un viņam ar tādu samīļošanos ir gana. Mēs cenšamies vairāk mīļoties, tas gan. Kaut ko droši vien arī viņš ir “zaudējis”, bet mēs abi samīļojamies, zinām, ka tā lapa ir pāršķirta, tās ir labas un kopīgas atmiņas tikai mums diviem. Un tas ir beidzies. Ļoti jauki un vienkārši.
Un kopš Klāss neēd mammas pienu, viņš ir ievērojami pieaudzējis cita ēdiena apēstos apjomus, tā ka lai tik man kāds pasaka, ka pēc gada vecuma bērnam mammas piens nav uzturs – ir un kā vēl Porcijas un ēst kāre tiktiešām ir būtiski augusi augumā, kopš visas nakts ēdienreize ir izņemta no dienaskārtības.
Klāss ēd visu. Dažbrīd viņš ir kā traks uz tomātiem, tad spēj nolocīt veselu papriku, tad viņš ēd zivis, tad nemaz neēd gaļu… Tagad ir periods, kad viņš neēd olu dzeltenumus – tikai baltumu. Īsi sakot – man šķiet, ka viņš ēd ļoti dažādi, veselīgi, daudzveidīgi, ne ap ko neņergājas un es esmu priecīga, ka viņš ir ļoti foršs ēdājs ar veselīgu uztveri par ēdamo un labu uzvešanos pie galda. Viņš vienmēr labi zin, kad ir gana, pasaka “Paud!” un mēs zinām, ka nu ir viss – vēders pilns Un viņš diebj dzīvē.
Viņš arvien centīgi ēd ar dakšiņu (ar mainīgiem panākumiem dažādus ēdienus), viņš labprāt cenšas ēst ar karoti, bet viņam ne vienmēr vedas iesmelšana tajā. Salīdzināšanai – brālis ap šo laiku jau daudz veiklāk manipulēja ar šiem rīkiem. Bet nu viņš arī ātrāk sēdēja un līdz ar to sāka ēšanas apgūšanu… īsi sakot – nesalīdzinu un īpaši neķeru kreņķi. Manuprāt, viss notiek, kā tam jānotiek.
Klāsiņš rāda raksturu
Arī 2gadnieku, 3gadnieku un citādām konkrēta vecuma krīzēm pamazām atsakos ticēt. Klāss rāda raksturiņu jau tagad. Lai arī kopumā viņš ir smaidīgs un jauks puisēns, ar kuru nav grūti visu ko sarunāt, tomēr, ja viņš ko ir no tiesas nolēmis vai gribējis, bet tas netiek īstenots gluži tā, kā gribētu viņš, tad iet vaļā trādi-rīdis. Klāss taisa dramatiskas ainas no daždažādām traģēdijām, krīt ceļos ar izteiksmīgu pirueti, dupsi gaisā izslējis dzied gaudu dziesmas un citādi iznesās, lai panāktu savu. Līdzīgi darījās Robins pāris nedēļas pēc savas otrās dzimšanas dienas un tad es to dēvēju par divgadnieka krīzi. Bet tagad pat nezinu, kā tā smalki nodēvēt, lai visiem mūs būtu žēl 😀
Klāss ir liels prātnieks
Tomēr mūsu ģimenes daktere sacīja, ka Klāss jau nu esot pārsteidzoši prātīgs. Par spīti tam, ka viņš sabļāva uz dakteri pa riktīgo, ka tā noliek končas tik kārdinošā augstumā, bet mamma neļauj visas apēst, ar viņu tiktiešām izdevās sarunāt gan svēršanos, gan mērīšanos, gan visa kā atrādīšanu. Nosvēra mūs uz ej nu sazin cik, bet kaut kas bišķi zem 13 kg (bļaustīšanās apjukumā aizmirsu pajautāt), nomērīja uz 85 cm un uzteica staigāšanas prasmes, kas tobrīd bija slīpētas vien trīs nedēļas.
Man jāpiekrīt, ka par spīti tam, ka runāšanā Klāss maķenīt atpaliek no brāļa, kurš šajā vecumā jau laida uz pilnu klapi īsos teikumos, tomēr saprātīguma ziņā turpat vine ir un saprot tikpat daudz – tas ir mēs tādi mazliet uz vecumu dumāki ar tēti palikuši, jo mēs Klāsu tik labi nesaprotam, kā sapratām brāli šai vecumā 😀
Savas vajadzības izklāstīt Klāss prot – gan tiek pie visa ēdamā un dzeramā, gan multeni māk paprasīt. Ar to mums arī lielā mērā pietiek, lai ikdienu atvieglotu.
Un ar brāli saprotas pavisam labi – kaut ko apspriež savā starpā, ko nu Robins saprot, ko tikai izliekās saprotam – ej nu zin. Bet tas, ka viņiem jau ir kopīgas spēles un rotaļas, kopīgas mašīnu intereses un darbošanās pa spēļu stūri, tas fakts. Nav Klāsam lielākas laimes, kā bumbu ar brāli uzspēlēt vai pavizināties stumjammašīnas piekabē, kad brālis šoferē.
Pats Klāss it labprāt brauc ar stumjamo mašīnu. Gribās jau dikti arī ar līdzsvara riteni. Un te nu nāca mūsu aplauziens – skaidrs, ka rūķa maisā būtu likuši Seven ritenīti, jo nu dikti liela interese un darbiņā vienmēr izmanto iespēju pačāpot uz tā. Bet nu tā kā vēl burtiski 1-2 cm pietrūkst. Un zinājām, ka vien jāpaprasa atpakaļ no brālēna Robina pirmais ritenītis – 10″ Kettler Speedi. Tam taču noteikti jābūt zemākam sēdeklim – tak 10 collas. Tam noteikti būtu jāder. Un kas tev deva? Atvedām mājās, nolaidām sēdekli uz viszemāko un pietrūkst kādi 3 cm – pat vairāk kā ar Hudoras Seven. Še nu bija. Nu jācer, ka līdz vasarai izaugs, jo akurāt 2 tik līdzīgus ritenīšus arī nešķiet jēdzīgi iegādāties. Brālēns gan dabūja uz 2 gadu dzimšanas dienu Sevenu un laimīgs rullē. Bet nu skatoties uz interesi, kas par līdzsvara riteņiem ir Klāsam, skaidrs, ka vasarā šis jau būs braucējs. Tad nu tik jādomā, kā izbraukāt uz Uzvaras parka sacīkstēm – Robins tak bija pat sezonas laureāts, tad jau Klāsam arī droši vien nevar laist to piedalīšanās prieku secen
Nu kaut kā tā mēs mazpamazām virzāmies uz priekšu. Un kā iet jums?