'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Vasara ir mūsu meža laiks, pļavas laiks – dabas laiks. Ka nemaz neiznāk te ko uzrakstīt – tāpēc tikai īsa atskaite iedvesmai

Kopīgi ejam pļavā, vācam tējas.

Lai arī neesam lieli tēju dzērāji, zāļu tēju vākšana man ar katru gadu patīk arvien vairāk – tajā iesaistu arī puikas, jo tā viņi mācās, ka palūdzot dabai atļauju, varam saudzīgi plūkt tās augļus un gūt daudz labuma no dabas, ja pret to izturāmies ar cieņu un mīlestību. Pagājušā gadā puikas bija atbildīgi par kumelīšu ziedu noraušanu no stiebriem un izklāšanu uz kaltējamā rāmja, kā arī kopīgi lasījām gaiļbiksīšus laukos.

Bet šogad Robinu jau ņēmu līdzi uz garās zāles pļavām, lai vāktu vīgriezes un pirmo gadu mēģinājām arī taisīt ugunspuķes tēju. Starpcitu, to jūs vēl varat paspēt pagatavot, jo ugunspuķes zied pilnā sparā tieši šobrīd un lapu vākšana ir gauži vienkārša – pa spēkam arī 4-5gadīgam palīgam – pietur ziedu aiz galotnītes un zem zieda vālītes satverot ar otru roku lapas nobrauc uz leju pretēji to augšanas virzienam – bagātīga lapu riekšava būs jums rokā. Ja pakar kaklā tarbiņu, tad vākšana iet aši – mēs savu ziemas devu savācām nepilnā pusstundā Recepte, kā pagatavot tēju atrodama internetā (vairākas variācijas – mēs vadījāmies pēc šīs, miksējot to ar Anitras Toomas ieteikumiem no pagājušā gada vasaras Vides Vēstīm).

Vēl pļavā pētījām smilgas – cik gan tās dažādas, centāmies atpazīt dažus ziedus un vēlāk tos meklēt internetā vai apskatīt mūsu grāmatās…

Ir sācies gaileņu laiks, ogu pilns mežs! Un mūsu mežā dzīvo kaut kas liels…

Dabas bagātības, protams, visvairāk meklējamas mežā – latvieši taču ir tādi mednieki-augu vācēji Pirmā uz mežu pēc sēnēm aizskrēju viena jau pirms pāris nedēļām, bet šodien visi trīs apāvām savus Vivobarefoot baskāju gumijniekus un devāmies kopā ar puikām, jo viņi vispār man labi palīgi sēņošanā. Robinam no sākuma nepatīk. Viņš ir mazliet jāpierunā. Bet tā kā pirmajās pāris reizēs mežā viesojoties secināju, ka mūsu mazajā mežiņā ir mājvietu sev atradis kāds liels dzīvnieks – mans minējums, ka tas ir alnis – tad Robins bruņnieciski iet mūs ar brāli sargāt. Ja nu kas! Un tas padarīja mežā būšanu sevišķi aizraujošu, jo puikas visu laiku vēroja, vai kaut kur pretī nenāks alnis, meklēja zemē pēdas. Kad uz Meža skolu devāmies ziemā, pušķot Ziemassvētku eglīti meža zvēriem, tad sniegā pārliecinoši redzējām lielas (apmēram 10-12 cm garas) pārnadža pēdas. Tad nu tagad mēģinājām atšifrēt tās arī sūnās un smiltīs. Pēdas tur noteikti bija (apmēram tikpat lielas), bet vai aļņa – to grūti pateikt – lai gan kam citam tik liela kāja varētu būt Latvijas mežā? Bet puikas vairāk kā sēnes dažbrīd meklēja tieši pēdas un pierādījumus aļņa esamībai  Atrodot mežā nomestu pudeli pat tiek teoretizēts par iespējamu mītisku būtni, kas ir cilvēks, bet pārvēršas par alni. Puikas elpu aizturējuši izstaigā “aļņa gultu”, kad aizvedu viņus uz vietu, kur nomīdītas papardes un acīmredzot ir kāda liela zvēra guļa. Šitā aļņa būšana puikām vesels piedzīvojums. Bet man, atklāti sakot, mazliet neomolīgi – lielu gabalu no puikām neateju – ikvienos brikšņos viņus ņemu līdzi: arī tas noder – puikas mācās iet pa mežu – neaizķerties, uzmanīgi atlaist zaru, lai netrāpītu sekotājam utt.

Tā kā tētis Robinam uz sesto dzimšanas dienu uzdāvināja pašam savu kabatasnazi, tad viņam ir vēl viena motivācija doties man līdzi sēnēs un kājojot no meža mājās viņš atzīstas, ka šoreiz viņam gan esot paticis sēņot, jo pats varēja sēnes griezt ar SAVU nazi Bet Klāsam sēņot patīk un viņš ir patiesi acīgs – daļu groza satura mēs bez viņa atstātu mežā 😉 Turklāt, kamēr es izmetu lielākus līkumus pa mežu, puikas stāv uz taciņas un lasa vēderos mellenes un meža zemenes. Klāss ir ogu ēdājs – Robinam gan īpaši negaršo pat uz galda bļodā saliktas zemenes – ja jāplūc no krūma, vēl jo mazāk viņu tās interesē. Kādu jau noplūc, bet vairāk salasa priekš brāļa vai mammas

Pa taciņām jāiet uzmanīgi, jo sēnes pamatīgi paslēpušās – tās viegli var sabradāt – sevišķi nevērīgs patiesībā ir Robins – Klāss kaut kā vairāk meža bērns. Grozā liekam lielās gailenes, mazās atstājam augt – saucam tās par mazulītēm un cenšamies nesabradāt Uz taciņas un celmu pakājēs atrodam arī aliņas, prātojam, kas tajās mīt un mēģinām nosaukt pēc iespējas daudz dažādu mazu meža zvēriņu, kas dzīvo pazemes aliņās.

Tad kādā brīdī ienirstam paparžu jūrā, novirzoties no “lielā kaimiņa” izbradātās takas – man tās līdz gurniem, bet Klāss, nedaudz galvu pieliecot, var staigāt zem tām kā zem lietussargiem. Arī Robins pietupstās un kādu laiku no paparžu apakšas atskan: “Wow, superīgi!” un cita iedvesmojoša jūsmošana. Šajā brīdī es viņus zaļi apskaužu, ka viņi var tu lejā ienirt un būt meža apakšā.

Es savukārt lūkojos uz lazdu zaļajiem jumtiem – šogad maz riekstu. Tomēr Klāss pa kādam atrod arī zemē – vēl gluži zaļi vai tukšas pērnā gada čauliņas. Piebāž kabatas un nesīs mājās cerību pilns. (Nevienā, protams, nekā apēdama nav… Un Robins, kamēr Klāss guļ diendusu, izrok no saviem riekstu krājumiem dažus lazdu riekstus un vienu noliek Klāsam paslepus uz spilvena – atmostoties atkal ir ilgas runas par to, ka vāverīte vai meža rūķis atnesis no meža riekstiņu – Robins tik smaida ūsās, bet es kūstu sentimentā…)

Jau atceļā uz mājām satveru puikas aiz elkoņiem, lai pieklusinātu, jo uz zara priekšā apsēdies neredzēts putns. Īsu brīdi tas vēro arī mūs un tad ir prom. Bet mums par laimi, jo pievērš uzmanību augstākam zaram, kurā tup dzenis. Nu puikas var kārtīgi apskatīt dzeni – koku klaudzinātāju, par ko zināmas gan dziesmas, gan pasakas – izrunājam, kādēļ dzenītis klaudzina kokus, vērojam viņa darbošanos un ilgāku laiku pētām meža pašu augstāko stāvu – tur taču tik daudz interesanta, kam nemaz nebijām pievērsušies – uz sēnēm vien skatīdamies. Tur vēl kāds putns, kas plucina priedes mizu kukaiņu meklējumos – Robins acīgi secina, ka tam spalvas pilnīgi priedes krāsā, lai var maskēties un neviens viņu tā viegli nevarētu ieraudzīt. Un nu arī ieklausāmies – tur kādi dikti savādi svilpj… Man tik žēl, ka nevaru puikām izstāstīt, kas tie tādi ir par putniņiem…

Pa ceļam mājup atrodam arī lielo gaileņu puduri, kur tās saaugušas krokainas krietnas dūres lielumā – es pagājušā reizē to vietu tik ļoti meklēju, zināju, ka tai tepat kaut kur jābūt, bet neatradu. Labi vien ir – būtu tās nogriezusi mazas, bet nu tās piepilda mūsu grozu un varam doties mājās gandarīti par redzēto un piedzīvoto

Šodien tētis darbā un Meža skolas tikšanās arī nav nosprausta, bet laiks tik brīnišķīgs, ka sēdēt mājās liekas gluži izšķiests laiks. Tā nu norunājam ar puikām, ka dosimies mežā. Meža skola mums ir jau kopš septembra un man ir MILZĪGS prieks, ka Robins to ir no sirds iemīļojis – ik pa laikam aptaujājas, kad būs nākamā reize un, ja iznāk pārcelt, novelk gari it kā mēs būtu atcēluši iešanu uz atrakciju parku. Tā nebija – vēl pērnvasar viņš vienmēr kratījās vaļā, kad aicināju viņu līdzi uz mežu 😉 Jurģis jau prom, bet mēs sapakojam mugursomu: – norunājam, ka kursim arī ugunskuru – uzmanīgi, lai nenodarītu mežam pāri, vecajā vietā, kur kūrām iepriekšreiz, tāpēc ņemam līdzi avīzi; ieliekam arī marshmellow, cepumus un ūdeni. Robins sameklē palielināmo stiklu un kabatas nazi, bet ugunskura kuršanai ieliekam sērkociņus un avīzi. Sausu malku ceram atrast mežā. Saģērbjamies Happeak kombinezonos, gumijas zābakos un dodamies ceļā.

Mums šodien ir doma paskatīties, kā mežs mostas. Tā vērošanai mums ir konkrēti uzdevumi:
– tuvojas Ģertrūdes diena un ir vērojums, ka Ģertrūdes dienā mostās visi kukaiņi, vislabāk var vērot skudras – tātad jāapciemo skudrupūznis, vai jau modušās;
– apskatīsimies, kā mostas augi – izsludinu atlīdzību tam, kas atradīs kādu ziedu;
– vēl gribam apraudzīt vietu, kur ziemā likām ēdamo dzīvniekiem un putniem – kas viņiem garšojis.

Ejam!
Pirmais mūsu ceļā ir skudru pūznis. Puikas ar sajūsmu secina, ka pūznis jau mutuļo no dzīvības. Atceramies, ka pūžņa slīpākā un garākā daļa ir uz dienvidiem, tāpēc to it labi silda saulīte un pūznis jau acīmredzami iesilis un skudriņas modušās pat pirms Ģertrūdes dienas. Bēdīgi, ka pūznim apkārt samesti atkritumi, kāds arī pūzni bakstījis ar koku un sapostījis tā pašu kori. Bet tas ļauj mums ieskatīties pūznī iekšā un apbrīnot tā vareno arhitektūru – ejas un istabas. Nolasām atkritumus pūžņa tuvākajā apkārtnē un dodamies tālāk.

Ceļa malā aug kārkli un mums ir lieliska iespēja palūkot, kā mostas pūpolīši. Klāss ar pirkstiņu baksta pūkainās muguriņas, kas vēl slēpjas zem apvalciņa. Ziedus pirmā ieraugu es – skaists ziedošs koks ar garām dzeltenām skarām. Šķiet ieva? Robins dodas pētīt šādus ziedus tuvumā.

Atliek pēdējais uzdevums – atrast mūsu egli un apskatīt, kā zvēriem garšojis cienasts. Maldāmies. Izstaigājam mežu pamatīgi, jo tad, kad te bija sniegs, viss izskatījās savādāk – lūkojamies kokos un citās dabas pazīmēs, lai noteiktu debespuses, kas palīdzētu atrast egli. Robins iecelts par galveno, cenšas sazīmēt īsto vietu, atcerēties, kāds izskatījās koks, vieta ap to. Palīdz dzīvnieku taka, pa kuru gājām toreiz un tagad. Puikas zemē ar lielu izbrīnu atrod kaudzīti apaļumiņu – stāstu, ka tās ir zaķu kakas. Puikas pēta ar lielu ziņkāri. Tā nu pa dabas pēdām tomēr savu egli atrodam. Puikas jau pa gabalu ierauga kāpostgalvu, ko bijām atnesuši stirnām un alnim – tā tikai nedaudz apskrubināta. Puikas noplēš virsējās lapas un pamēģina, cik garda tā ir Bet viss cits apēsts – kokā karājas vien dzīpariņi, kuros bija pakārti āboli un burkāni, sēklu bumbas putniem arī apēstas. Puikas dikti priecīgi, ka zvēri visu apēduši – līksmo un līksmo, pārspriež, kas ko ēdis un kas kam kā garšojis…

Nu varam doties ballēties – pa ceļam vērojam mežu. Robins ierauga aliņu – prātojam, vai tā cirslīša vai pelītes. Runājam, kā pelītes pavada ziemu, ka pavasarī tām dzimst mazie pelēni. Robins mētrās atrod dažas brūklenes, pats ēd un dalās ar brāli. Atrodam ierīkoto ugunskura vietu un pa ceļam salasītos sausos žagarus un sprungulīšus iededzam nelielā ugunskuriņā. Robins turpat samana iepriekš lietotos iesmiņus, uz kuriem uzspraužam līdzpaņemtos maršmelov un sacepam īstam gardumam… Vēl daži cepumi un ūdens pauze, nodzēšam ugunskuru un dodamies mājās.

3h mežā aizritējušas nemanot Puikas izsalkuši iztukšo pusdienu šķīvjus un aiziet diendusā uz vēl 3 h pat šūpuļdziesmas galu nesagaidījuši

Šodien laiks mūs lutināja un saulīte spīdēja jo spoži. Diena bija īsti piemērota izvēlētajai tēmai – debespuses. Šo tēmu noteikti būtu daudz grūtāk izstāstīt, ja saulīte būtu paslēpusies aiz mākoņiem. Taču tā nebija. Un mežā mēs samācījāmies, lūk, ko:

– pastaigu sākām ar to, ka noskaidrojām, ka tam, lai orientētos uz mūsu Zemītes, ir noderīgas debespuses. Tām ir ciešs sakars ar pašu galveno debesu spīdekli – saulīti. Forši, ka latviešu valodā debespusēm ir pavisam loģiski izskaidrojami nosaukumi – tur kur saulīte aust, ir austrumi, bet tur, kur tā ir dienas vidū ir dienvidi, savukārt tur, kur saulīte riet, ir rietumi. (vakarā par savu pastaigu stāstot omītei, Robins arī uzzināja, ka viņa austrumus sauc par rītiem un rietumus par vakariem – šis viņam arī patika, jo tā esot vēl vieglāk atcerēties)

– debespuses var noteikt gan ar kompasu, gan pēc dažādām dabas zīmēm. Līdzi bijām paņēmuši kompasus (vislabāk izvēlēties tādus, kuros skaidri saskatāmi N un visi citi burtiņi) – noskaidrojām, ka sarkanā bultiņa allaž rāda uz ziemeļiem, bet tiem tieši pretī ir dienvidi. izpētījām arī austrumu un rietumu burtus un kārtīgi sapazināmies ar kompasu. tomēr, lai kompass kārtīgi paliktu galvās,…

– … uztaisījām paši savus kompasus – ņēmām vienreizējos šķīvīšus (vislabāk būtu atrast nelaminētus baltus papīra, kas man gan tik vienkārši neizdevās) un uz tiem zīmējām kompasu (paraugu biju uzzīmējusi jau mājās). tā nu mums katram bija arī pa foršam lielam kompasam, ko nu jau darbināt pēc dabas zīmēm

– saule, protams, ir pati svarīgākā, pēc kuras orientēties dabā – tā kā nu jau bija gandrīz pusdienlaiks, savu šķīvīškompasu dienvidus pavērsām pret sauli un mūsu kompass darbojās gluži kā īsts – rādīja precīzi uz ziemeļiem. šo uzdevumu atkārtojām vēl ļoti daudz reizes pastaigas laikā, bet tās izskaņā jau bērni spēja acumirklī reaģēt un saorientēties virzienos pēc saules pat bez saviem kompasiem piemēram, kad noskaidrojām, ka mežā iegājām, virzoties uz dienvidiem, tad nebija tālu jāmeklē atbilde, ka ārā jāiet uz ziemeļiem. tiklīdz tas bija izteikts, bērni aši pagrieza muguru saulītei un kājoja uz mežmalu (jo tur gaidīja mūsu tētis ar ugunskuru un desiņām) rietumi un austrumi gan vēl juka, bet atzīšos, ka man līdz riktīgai skolai vēl vajadzēja piedomāt, kur ir kuri gan jau arī tie sastāsies vietā.

– pārbaudījām, vai taisnība, ka bērza miza baltāka dienvidu pusē, bet zimeļu pusē tā daudz tumšāka – taisnība izpētījām arī, ka sūnas un ķērpji daudz leknāk aug uz koka ziemeļu pusē, jo tur tie tik ātri nezaudē mitrumu. arī priedes miza pēc lietus ilgāk mitra ziemeļu pusē. bet egļu un priežu zari daudz pamatīgāk aug uz dienvidiem.

– galu galā mums izdevās arī atrast skudrupūzni un pārliecināties, ka to skudriņas būvē koka dienvidu pusē un pret dienvidiem tā mala lēzena, skrejas atvērtas, bet uz ziemeļiem tas ir stāvs un noslēgts. šo visu vēl centos atainot iepriekš sagatavotos zīmējumos, lai mājās var izzināto vēl atsvaidzināt atmiņā.

bet kopumā ar 2 piknika pauzēm uz kalniņu dienvidu (!) nogāzēm, mūsu pastaiga bija superīga, pēcpastaigas pikniks ievilkās vēl uz pusotru stundu un bērni gulēja kā susliki apņēmāmies šo noteikti atkārtot arī pavasarī, jo tad debespuses atkal var pētīt pēc ziemīgākām pazīmēm

nesēdiet mājās arī jūs!

Šodien ir ideāla diena, lai aizsāktu Meža skolu, vai ne? Ideāla diena iešanai dabā, kopīgai pastaigai un meža iepazīšanai.

Babītes novada mežā pie Božu ūdenskrātuves šodien plkst. 11.00 bija apņēmušās savākties 8 ģimenes, no kurām ieradās 4 (malači!) Kāda ģimene bija pie mums atbraukusi pat no Ikšķiles – tātad ja grib, tad var un ik pārnedēļu saņemties un aizvest bērnus mežā vienkārši vajag mazliet saņemties Lai arī pulciņš nebija tik kupls, kā bijām cerējuši, tomēr vieglāk bija iegaumēt bērnu vārdus un sejas. Sapazināmies un devāmies apskatīties mūsu mežu, uzkāpt kalnā un ieelpot svaigu gaisu.

Šajā reizē bijām vienojušies pastaigā doties visi kopā un neveidot to kā tematisku nodarbību tikai bērniem. Tomēr tēma radās pati no sevis – pavisam spontāni, jo mežs pilns ar sēnēm – viens pamana košu bērzlapi, cits skaistu sārtu podiņu, bet kāds sēni, kurai neviens lāgā nosaukumu nezina. Kopīgi ar bērniem iepazinām sēnes, kuras vienā vārdā sauc par bekām – kā tās pazīt un noskaidrojām, ka tās visas ir ēdamas, izņemot vienu, kurai apakšiņa pavisam rozīga un mēli piešaujot pie griezuma vietas sajūtams rūgtums – velna beka vai raganu beka, kā nu kurš to dēvē. Visas citas, lai kādas tās neizskatītos, var likt grozā arī tad, ja nosaukumu nezina. Savukārt tās otras ir lapiņsēnes, kurām apakšiņas ar strīpiņām. Tās reti kurš gribēja likt savā grozā (īstenībā groza nebija nevienam 😉 ), jo pat tās, kuras ēdamas, jāgatavo ilgāk, lai tās būtu ceļamas galdā. Par šīm sēnēm vairāk priecājāmies vizuāli un līdzi ņēmām tikai gailenes.

Vēl zēni ļoti līksmoja par pūpēžiem – apskatījām visvisādus un secinājām, ka pūpēdis nav vienkārši pūpēdis, bet arī tiem ir vairākas sugas – ir gan pavisam balti, gan pelēcīgi, gan zaļgani un pelēki. Daži no tiem pat pavisam maziņi lieliski put, kad tiem uzmin ar kāju. Kāds tētis zin stāstīt, ka šie puteklīši ir mazmazītiņas sēkliņas, kas aizlido tālāk un iesējas un vēlāk tur izaugs vēl vairāk pūpēdīši. Bet citiem, pat krietni lielākiem pūpēžiem kāp ar kāju virsū cik gribi, bet putekļi neceļas – tie ir gaļīgi un stingri kā īstas bekas – iespējams tieši šie ir ēdamie pūpēži – tos tikai jāmāk pareizi pagatavot. Tas mums tāds kā mājasdarbs, uzzināt visu par pūpēžiem!

Uzmanību pievērsām arī sēnēm, kurām jāiet ar līkumu – baltajām un zaļajām mušmirēm, kuras mežā izskatās krietni nevainīgākas un vilinošākas par sārtajām mušmirēm, kuras visi pamana un pazīst jau iztālēm. Tās var pazīt pēc punktiņiem uz micītes un bāli zaļganās ārienes. Kad tās paaugas, tām ap kātiņu redzami arī tādi kā mazi bruncīši.

Vēl uzzinājām, ka sēni vienmēr var nogriezt ar kredītkarti, ja nav naža. Tāpat noskaidrojām, ka labākais grozs, ja nekā nav līdzi , ir cepure. Kopīgi apskatījām meža augus, apēdām pa kādai brūklenei un mellenei, bet beigu beigās notiesājām līdzpaņemtas uzkodas. Puikas, viegli iestiprinājušies, ķērās pie dubļu rotaļām pie ezera un beigu beigās neviens negribēja pat doties prom un labprāt būtu palikuši vēl svaigajā gaisā atvasaras saulītē…

Šī nu bija ļoti jauka pirmā iepazīšanās un nākamajā reizē tad nu sāksies tā īstā iešana pārgājienā Tā ka principā, ja jums mazliet balti skauž un gribas pievienoties, vēl var paspēt

Es uzreiz atzīstos, ka jaunākajā “Vides vēstis” numurā rakstīju par brīvdabas pedagoģiju. Gatavojot rakstu, viesojos pie Anitas Ieriķes Saldū un atgriezos Rīgā zemu lidodama, cik iedvesmota es biju. Pa manu galvu allaž rosās kādas jaunas idejas un ierosmes. Dažas no tām iznīkst dabiskās atlases ceļā, bet dažas, dzīvotspējīgākās, nerimstas. Brīvdabas pedagoģija turpina rosīties kopš jūnija pa manu galvu, mēģinādama atrast sev ietvaru. Un tā šķiet ir atradusi… bet par visu pēc kārtas…

Šodien, kamēr saule vēl rotājās rasas pilienos un tai nebija izdevies nožāvēt mežu, mēs ar Robinu apāvām savus baskāju gumijniekus uz pilnīgi plikām pēdām un devāmies mežā. Mana iecere veidot iepriekš sagatavotas tematiskas pastaigas brīvā dabā šovasar nebija īstenojusies, jo vasara būs paskrējusi gluži nemanot, ka tā jau sākusies… tomēr izmantoju iespēju lēni izsoļot cauri mežam ik reizi kad tāda rodas. Pēc būtības devāmies sēņot, bet faktiski apskatīties, kas jauns mežā… Robins īsti nav meža rūķis – Klāss ir, tas var pētīt ik kukaini, zariņu, lapiņu. Robins ir steidzīgs, paskrien daudz kam garām, uzmin virsū, nepamana. Un es viņu ņemu līdzi biežāk, lai viņš iemācās pa mežu neskriet, bet pamanīt. Sabijām mežā kādas 45-60 min, tomēr ļoti daudz ko ieguvām. Un es noteikti iesaku tādas uzmanībā nesadalītas pastaigas arī jums kopā ar saviem bērniem. Sarunas un jautājumus noteikti var izvēlēties atbilstoši bērna vecumam, bet mūsējās bija šādas:

– tā kā mūsu mērķis bija sēņošana, tad, protams, apskatījām visvisādas sēnes – daudzas Robins jau pazīst, palīdz man uzmeklēt kārotās gailenes un zin, kuras grozā neliekam. tomēr es viņam izstāstīju, kā mans vectēvs, kam bija viena kāja, spēja piesēņot pilnu grozu dažos metros ap mašīnu, kamēr citi tikpat sēņu pārnes izložņājuši milzu teritorijas: “Ikvienai sēnītei, vajag paklanīties, arī tai, kuru tu nemaz negrasies nolauzt. Varbūt sēnīte tev parādīs citu sēni.” Un mēs klanījāmies sēnītēm, lūkodami, vai viņas “nenodos” savas biedrenes. Dažkārt mums veicās Mēs bijām laipni pret suņu sēnēm un bērzlapēm – ar kāju tās nespērām un neminām.

– iedami vērojām, kur mūsu kārotajām sēnēm patīk augt labāk – starp mētrām, zem kokiem, sūnās vai skujās – saulainās vai ēnainās vietās? tā mēs izrunājām, ka dažādiem augiem patīk dažādi apstākļi, tāpēc mēs pēc vienu atrašanās vietas varam secināt, vai gluži citi augs turpat vai nē – ja meža norā pilns ar zaķkāpostiem, tātad zeme te ir skāba un gailenes te nav vērts meklēt utt.

– Robins aši pamanīja, ka mētrās sēnes neaug, toties varējām izpētīt mētras un izzināt, kuras pieder mellenēm, kuras brūklenēm, bet kuras jau apēstajām meža zemenēm. sarunājām, ka pēc pāris nedēļām jānāk brūklenēs, jo tās jau pamazām sārtojas, bet mellenes jau iet uz beigām, jo nāk rudentiņš

– vēl atklājām, ka tur, kur ir lazdas, atrodam arī daudz gaileņu – laikam jau tām patīk līdzīgi augšanas apstākļi. un tad es izstāstīju nesen dzirdētu dabas vērojumu, ka vasarās, kad esot maz sēņu, bet daudz riekstu – un tieši tā šobrīd izskatās, jo mūsu grozs diez ko pilns nebija, bet riekstu mežā pilna zeme un lazdas – tad būšot barga un gara ziema. izrunājām, ka daba ir gudra un laikam sagādā vāverītēm daudz riekstu, lai sanāk labi krājumi, lai garo ziemu var pārlaist ar pilnu punci.

– un no riekstiem nonācām pie matemātikas – izrādās Robins bija pamanījis, ka rieksti aug čemuriņos – pa divi, bet biežāk pa trim. uz manu jautājumu, kurš ir pārskaitlis, Robins brīdi domāja un secināja, ka pārītis iznāk no 2, bet tur kur 3, tur vajag vēl vienu – tā nu es izskaidroju viņam pāra un nepārskaitļu būtību. viņš uzreiz domu šķetināja tālāk un secināja, ka, tad, ja pieliek vēl vienu pie trim, tad atkal iznāk pārīši un tātad 4 ir pārskaitlis, bet tad atkal 5 vairs ne, jo vajag vēl vienu, lai būtu atkal pārīši un tas jau ir 6, no kā sanāk veseli 3 pārīši. oho – mums jau bija dalīšana – 6/2=3 es viņam to paskaidroju, paslavēju un tā nu kājodami pa mežu, bijām jau pielasījuši tīri pilnu grozu ar gailenēm.

cita starpā mēs vēl atradām vairākas “durvis”, ko mežs mums no zariem izliecis ar visu stenderi un arku. ieraudzījām dažas vaboles, zirneklīšus un kāpuru, kurš bija “apsēdis” Robinu, laikam domādams, ka viņa zaļais džemperis ir garda lapa. mēs apskatījām izgulētu vietu papardēs, kur varbūt gulējusi stirna, kā arī atradām mazu aliņu zemē, kas varētu pēc izmēra derēt seskam vai līdzīgam zvēram, ko nolēmām noskaidrot mājās dabas enciklopēdijā, kas tad ir apmēram tāda izmēra zvērs, kas māk izrakt pats sev zemītē aliņu. mēs izvingrojāmies līsdami, pietupdamies, pārkāpdami, pārlēkdami utt. man bija slapja mugura līdz mēs sasniedzām savu ezeru. izstaipījām kājas un aprunājāmies ar kādu vīru no mūsu ciema, kas bija atbraucis ar riteni un interesējās, vai mežā daudz sēņu. Robins teica, ka sēņu nav gan daudz, pagājušā gadā bija vairāk, bet šogad būs daudz riekstu un tad jau vāverei krājumi pietiks bargajai ziemai… es tikai pasmaidīju (ūsās)…

– mājup Robins devās pa ceļu pats, bet es pirms tam vēl viņam izstāstīju par meža sasaukšanos – lai es varētu ceļu atpakaļ mērot pa mežu, bet būt droša, ka viņam viss labi, viņš man ik pa gabaliņam uzsauks kādu patskani. jo patskaņi mežā tālu aizskan. kuri gan tie ir? a-ā, e-ē, u-ū – tie gan labi skan… pieminu tos citus, kas tik labi neder meža izsaucieniem un mēs dodamies ceļā, norunājot, ka no mājām viņš man uzsauks kādu vārdu, kurā ir daudz labu patskaņu, lai es dzirdu, ka viņš ir laimīgi nokļuvis mājās… mēs vēl brīdi sasaucamies un tad es jau dzirdu, kā viņš sauc: “Māāāmīīīt, esmu māāājāāās!”

Atgriezos mājās daudz padomājusi (un vēl mazliet papildinājusi sēņu krājumus, lai iznāk vismaz pusdienām)… Un ja nu mēs to pārvērstu par tādu kā “Meža skolu”? uz vecāku iniciatīvas principiem? Man ir radusies doma, ka varbūt to vajadzētu darīt organizētāk un kuplākā pulkā – sanākt kopā vairākiem – varbūt kādiem sešiem astoņiem 5-7 gadus veciem bērniem, kuri visi kopīgi dodās mazās – pāris stundu garās meža ekspedīcijās reizi nedēļā vai varbūt ik pārnedēļu. Ik reizi kāda bērna vecāks sagatavotu tēmu pārgājienam – mākoņi, vējš, koki, čiekuri, formas, kukaiņi, putni, skudras, sēnes, sniegs… ak, Dievs! – tēmas ir miljons – un visiem bērniem būtu inetresanti un izglītojoši. Daži vecāki varētu pavadīt ekspedīciju ar tās reizes atbildīgo “skolotāju” priekšgalā, un tas būtu gluži kā tāds dabas pētnieku pulciņš, kam nav vajadzīgs nedz valsts finansējums, nedz telpas, nedz izglītības ministrijas atļaujas…

mani šī doma ir dikten pārņēmusi. man šķiet, ka šāda maza forša dabas pētnieku grupiņa un ģimenes, kas viņus atbalsta, būtu vienreizīgi forši. tāpēc es būtu gatava tādu saorganizēt mūsu apkārtnē un ja jums gribās tajā iesaistīties, droši rakstiet man uz iveta@muki.lv un mēģināsim tādu no rudens aizsākt. mūsu mežs nav tālu – tur pavisam viegli var nokļūt pat ar Rīgas pilsētas autobusu, kura galapunkts ir Piņķi vai Skulte. bet ar mašīnu tās vispār ir 10-15 min no t/c Spice. Ja jūs dzīvojat Babītes pagastā, vispār esam kaimiņi dalības maksa ir 0.00 eur, tikai apņemšanās reizi pa reizei vadīt pārgājienu un sagatavot tēmu visiem bērniem. tiekamies mežā?