'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Jau šajā nedēļas nogalē pošamies uz Liepāju, jo gribam Liepājas vecākiem pastāstīt klātienē dažas lietiņas. Mūsu atbildībā nodota tēma par bērna vadītu ēšanu un drošu bērna pārvadāšanu automašīnā. Mēs priecīgi, jau pamazām krāmējam somu Bet vispār Liepājas Veselības Mēneša programmas ietvaros ir apbrīnojami daudz interesantu nodarbību, gan par bērniņa attīstību, gan slingiem, gan zīdīšanu, gan dzemdniecību, dūlām utt. utjp un vēl u.c. Programma ir ļoti plaša – visa visa, līdz pat mēneša beigām ir atrodama šeit. Un iekopēšu sliņķiem tikai gabaliņu no tuvāko dienu aktivitātēm Tā ka krāmējiet čemodānus arī jūs un braucam uz Liepāju kopā

5. maijā, 10.30–11.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Auduma autiņbiksītes. Veidi, kopšana, trūkumi un priekšrocības”, lektori: mammas, kuras saviem bērniem lieto auduma autiņus A.Pečule, L.Vasara. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Vienreizējo autiņbiksīšu lietošana ir ērta, bet tai ir daudz trūkumu – cena, ietekme uz vidi un bērna veselību. Mūsdienās arvien populārāka kļūst auduma autiņu izmantošana. Runā, ka tas ir sarežģīti un prasa daudz laika. Vai tā ir? Mammas, kuras pašas izmanto auduma autiņus pastāstīs par dažādiem autiņu veidiem, to kopšanu, pozitīvo un negatīvo pieredzi. Vecākiem būs iespēja uz vietas apskatīt dažādus auduma autiņu veidus.

5. maijā, 12.00–13.00 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Bērna vadīta ēšana. Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem”, lektore I.Sondore (Muki.lv).Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim.
5. maijā, 13.30–14.30 nodarbība topošajiem vecākiem un vecākiem ar bērniem līdz 4 gadu vecumam „Extended Rear Facing jeb droša bērna pārvadāšana automašīnā”, lektore I.Sondore. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi:lvasara@inbox.lv.

Latvijā pieņemts bērnu pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai pirmajā dzīves gadā. Skandināvijas valstīs šis laiks ir ilgāks – 4 gadi. Tas tiek pamatots ar ievērojami uzlabotu bērna drošību. Avārija vai strauja bremzēšana var izraisīt nopietnas bērna sprandas traumas vai pat nāvi, ja viņš ir ievietots sēdeklītī ar skatu braukšanas virzienā, tādēļ ASV jau ir mainījusi un arī Eiropas Savienība tuvākajā laikā mainīs rekomendācijas par to, cik ilgi bērns jāpārvadā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Lektore pastāstīs par pētījumu rezultātiem, ERF sēdeklīšu veidiem, atspēkos biežāk dzirdētos mītus par bērnu pārvadāšanu ar skatu pretēji braukšanas virzienam.

Traks laiks mums iestājies, tāpēc neiznāk neko papētīt, apkopot domas un uzrakstīt kaut ko… bet ir lieta, par ko varu runāt jebkurā diennakts laikā bez iepriekšējas sagatavošanās – bērnu apavi. Jo man ir mazliet tāds kā bērnu apavu fetišs… Nupat atkal nopirku jaunu kedu pārīti Robinam šai vasarai. Bet vispār Robins ir puslīdz apgādāts ar apaviem līdz pat 34. izmēram (šobrīd viņš nēsā 25. izmēru, tātad apmēram 4-5 gadus uz priekšu). Un ar nepacietību gaidu, kad apavus vajadzēs arī Klāsam… Tas laikam tomēr ir fetišs, vai ne?

Man patiesi patīk LittleBlueLamb apavi. Sevišķi mazo bērnu līnija pirmajiem solīšiem – šī. Kad Robins vēl tajās ietilpa, viņam faktiski nebija citu apavu kā vien kāds puszābaciņu pārītis, ko viņam biju iegādājusi vēl tad, kad muki.lv nebija pat iecerēts un par LittleBlueLamb neko nezināju. Lietošanā bija pat vairāki pāri mīkstpēdiņu, kā es saucu LittleBlueLamb mīksto zolīšu apavus, un viens pāris Pediped salīdzināšanai. Ar skumjām sagaidīju to mirkli, kad Robins no mīkstpēdiņām izauga, jo tās bija tik foršas – ērtas, elpojošas, lokanas un vieglas (vēl tagad ar Klaudiju reizēm nopūšamies – kāpēc tās neražo līdz pat skolai vismaz?). Tie tad arī mani galvenie apavu kritēriji:

- lokani, felksibli vai kā nu to var saukt;

- viegli

- ērti (kas izriet no abiem augšminētajiem, parasti) un elpojoši

-  smuki…

Un bez tā, ka ik sezonu Robinam ir vismaz viens pāris LittleBlueLamb kurpīšu, mums tomēr vēl ir vismaz pus ducis apavu dažādiem gadījumiem. Par ko ir nepriecīgs mūsu tētis, priecīga es un Robins. Bet šo ierakstu gribēju uzrakstīt, jo daudzi man bieži vaicā par visvisādiem kurpju zīmoliem, tāpēc es labprāt saliktu pa plauktiņiem, kas mums patīk un nepatīk.

Laužam krēslus par:

- Bisgaard – ļoti ļoti patīk, bet tie ir dārgi apavi, kurus ne velti valkā pat Dānijas karaliskās ģimenes bērni. Tomēr reizēm izdodas kaut ko nomedīt uz atlaidēm un tad tie nav ļoti ļoti dārgi, bet ir tikai ļoti ļoti dārgi. Tie ir ne vien stilīgi, bet arī ļoti ērti un kvalitatīvi. Ar izmēru saprašanu gan viņiem grūti, jo viena un tā paša izmēra, piemēram, starpsezonu puszābaciņi vai ziemas zābaki var būt ļoti atšķirīgu lielumu. Es teiktu – drīzāk uz mazo pusi.

- Camper – tas ir vienīgais zīmols, kas ir kājās mūsu ģimenes lielajiem (no iešļūcenēm līdz ziemas zābakiem) un nu ievadām tajā arī Robinu Un kad sāks derēt, arī Klāsu Nav lēts prieks Toties varen stilīgi un arī kvalitāte vairumā gadījumu nepieviļ.

- Viking – man gan patīk tikai gumijas zābaki, jo pārējie, manuprāt ir cieti. Bet par gumijas zābakiem es tiešām laužu krēslus Lai gan Bisgaard gumijas zābaki arī ir ekselenti, superglīti…

Mums patīk arī:

- SuperFit – man liekas, ka diezgan jau nu glīti, lai gan nekas ārkārtējs. Salīdzinoši viegli un ērti. Lia gan jāpiebilst, ka ne visi un ne vienmēr, tomēr daži jauki pārīši viņiem (un mums) ir. Un ar izmēriem atkal neko nevar saprast

- Converse kedas ir ērti sporta apavi. Tomēr jāpatur prātā, ka tie ir sporta nevis ikdienas apavi. Ilgstoši tajos staigājot bērnam svīst kājas. Noteikti nav piemēroti kā bērndārza visas-dienas apavi.

- Crocs – man patīk gumijas zābaki. No tiesas. Jo tie ir viegli, smuki un forši – kam ir iznācis saskarties ar “krokšiem”, zinās, par ko es runāju. Un iešļūcenes ir foršas, ja mēs runājam par pārskriešanu pār vecmammmas pagalmu vai došanos uz peldbaseinu. Es neatbalstu staigāšnau tajos diendienā, jo apavam ir jālokas nevis jāpārveļas no papēža līdz purngalam pateicoties ieapaļai zoles formai. Īsi sakot – noteiktos dzīves brīžos lieliski un smuki apavi. Bet nu tā nauda… Izprotu tikai kā “Trako dienu” pirkumu, milzīgi savlaicīgi iegādātus ar iespaidīgām atlaidēm vai citādi sekmīgi dabūtus par pus cenu. Citādi man tomēr roka neceļas ar tiem apgādāties par nosaukto ciparu.

- Vincent apavi – nav gadījies neviens pāris mūsu īpašumā, bet cik nu tos ir nācies turēt rokā, man liekas jauka izvēle un ja kādreiz trāpīsies kas pērkams, noteikti nomēģināsim.

Var vilkt, bet…:

- Elefanten – šos mums ieteica Klaudija Hēla. Par šiem man ir dalītas jūtas – daži apaviņi ir bijuši tiešām forši, bet ne visi. Manā uztverē tie vairumā gadījumu nav gana elastīgi. Un reti kad ir smuki. Toties Robins apgalvo, ka tie esot ļoti ērti. Un viņiem viss kārtībā ar izmēru standartizāciju – mazliet uz lielo pusi.

- Clarks – man tomēr liekas cieti apavi. Kaut kas līdzīgs SuperFitam, bet cietāki. Labums vien tas, ka ir izmēri arī kurpju platumiem – F, G, H – tas noteikti palīdz tiem, kuriem kājiņa neparasti smalka vai plata. To naudu, ko tie maksā veikalā (sevišķi pie mums) nekad nemaksātu. Ja izdodās nosolīt ebay par 10-20 mārciņām, tad ir apsverama izvēle

Nu apmēram tā par mūsu apavu topu. Kā jau minēju, LittleBlueLamb nepieminēju, jo šeit vairāk runāju par alternatīvām – no sērijas “kas vēl ir mūsu skapī”. Un laikam jau ar to fetišu ir tā, ka paņemt no plaukta veikaliņā īsti nav tas pats, kas “medīt” kādu īpaši vērtīgu pāri ebay izsolēs vai ārzemju interneta veikalu izpārdošanās – man tas process ir tas, kas dikti prieku sagādā Tieši tāpēc, būšu jo priecīga, ja padalīsieties jūsu bērnu apavu atradumos, kas ir tie zīmoli, kas liek jums mazliet notrīsēt gandarījumā?

Nez, vai man būtu jāstāsta par līdzsvara riteņiem (balance bike) vēlreiz? Vai būtu jūs jāaizvedina uz pagājušajā pavasarī rakstīto, jo tas viss arvien vēl ir spēkā – lasiet šeit visu par un ap līdzsvara riteņu būtību! Līdzsvara ritenis ir divritenis bez pedāļiem, ķēdes un, protams, papildritenīšiem. Parasti šos riteņus piedāvā maziem bērniem kā pirmo divriteni. “Maziem” tas ir aptuveni divus trīs gadus veciem, dažkārt arī ātrāk – būtiskāks ir bērna augums nekā pases dati. Faktiski ar mazāko un vienkāršāko pie mums pieejamo ritenīti Seven, var sākt braukt jau bērns no 85-86 cm auguma.

Līdzsvara riteņa priekšrocība slēpjas apmācības metodē – ar līdzsvara riteni bērns visu pirms apgūst līdzsvaru, kas patiesībā viņam piemīt dabiski jau kopš mirkļa, kad viņš sāk patstāvīgi un droši staigāt. Un tikai tad, pārejot uz divriteni, apgūst pedāļu mīšanas tehniku, kas bērnam nav dabiska iemaņa, bet ir treniņa procesā apgūstama prasme. Attiecīgi, ja vispirms bērns braucis ar līdzsvara riteni un sapratis, kā šī līdzsvarošanās prasme liekama lietā kontekstā ar riteni un stūri, tad pāreja uz divriteni notiek bez papildriteņiem vien pieliekot klāt pedāļu mīšanu un… aidā!!! Runā, ka tas notiekot ļoti ātri, dabiski un vienkārši (burtiski 15 minūtēs), ja vien bērns ir tam morāli un fiziski nobriedis. Taču caurmērā bērni, kas savas velo prasmes sākuši slīpēt ar līdzsvara riteni, ar “parasto” divriteni iemācoties braukt agrīnākā vecumā kā tie, kas sākumā braukuši ar četrriteni (divriteni ar papildriteņiem). Par to, kā Robinam veicas ar divriteņa apguvi noteikti rakstīsim blogā. Pašlaik viņš vēl sezonu sāk ar līdzsvara riteni (viņš izvēlējies Ratz Fratz Air).

Mums ir prieks, ka līdzsvara riteni vai bezpedāļnieki, kā tos mēdz saukt tautā, kļūst arvien populārāki. Tā nu tie pie mums veikaliņā mazliet papirkti un šobrīd nopērkams ir bestseller modelis Seven, ar kuru bijām apbruņojušies lielākā daudzumā, kā arī One2Run un koka mocītis Racing. Bet līdz sezonas sākumam noteikti izvēli papildināsim, lai gan…

Prātīgāk noteikti līdzsvara riteni ir iegādāties savlaicīgi, jo pareizāk uzsākt braukšanu būtu ierastos apstākļos, piemēram, mājās. Sākotnēji mazajam nevajag lielus plašumus, jo visticamāk, ka viņš čāpos stāvot kājās ar riteni starp kājām. Taču nevajag satraukties un pārlieku uzstāt, lai bērns sēžās uz sēdekļa – čāpošanai ir sava nozīme – bērns iemācās stūrēt, sagāzt riteni sānsverē un aprod ar domu, kas notiek balstoties te uz vienas, te uz otras kājas. Kad viņš ir iemanījies manevrēt ar šo braucamo starp mēbelēm – un tieši tāpēc uzsākšana mājās mums patīk, jo tur neglābjami ir šķēršļi, ko apbraukt – var doties laukā un iemēģināt braucamo plašākās ārēs. Tad var piedāvāt mazajam apsēsties uz krēsliņa un, tiklīdz viņš aptvers, ka dupsi var atbalstīt uz sēdekļa un tad kājas vairs nekalpo kā balsts, bet kā dzinējs, tā lieta aizies neticami ātri. Vismaz mums tā bija – no mirkļa, kad Robins apsēdās un pirmo reizi atspērās ar kājām un atlaida tās abas vienlaikus no zemes, līdz brīdim, kad mums bija aulēkšiem jāskrien viņam līdzi, pagāja mazāk kā stunda… manuprāt, pat mazāk kā pusstunda. Bildē jūs varat redzēt mūsu otro pastaigu ar līdzsvara riteni parkā – vai viņš izskatās pēc tāda, kas tikko tik apsēdies uz krēsliņa un aptvēris, kāds superīgs braucamrīks ir viņa rīcībā? Bet tā ir – šie ir vieni no pirmajiem līdzsvarīgajiem metriem Robina mūžā iemūžināti gavilējošas mammas fotoaparātā Lai jums ne mazāk priecīgu un līdzsvarotu fotomirkļu šo(pa)vasar

Mans Mazais ir viens jauks žurnāls – vienaldzīgu mani tas atstāj reti. Tā nu ikkatra mēneša sākumā man rodas tēma kādām pārdomām vai citam viedoklim. Labi

Šoreiz ar lielu kāri lasīju Klāva Sedlenieka un Tīnas Kempeles sarunu par tēva lomu Latvijas ģimenēs. Uzreiz jāpiebilst, ka Klāvs ir mans pasniedzējs, jo arī es esmu studējusi sociālantropoloģiju RSU, un galīgi runāt pretī man neklātos kaut vai tāpēc vien, ka manī mājo vēl cerība, ka man tiks piedota neuzticība ziloņkaula tornim (par labu bērniem un muki.lv) un kādu dienu es tomēr būšu vismaz sociālantropoloģijas maģistrs, ja ne doktors (bet tas nu gan cienījamā vecumā, mazbērnus audzinot un disertāciju tapinot )…

Tomēr izlasot interviju, palika neomolīgi ap sirdi. Vai tiešām ar tiem tēviem ir tik ļauni? Vai tiešām viņi jūtas tik izstumti, izmesti un nepielaisti? Man bija divas pirmās reakcijas: a) uzdevu obligāto uzdevumu mūsu tētim, lai iepazīstās ar interviju un sāk rakstīt blogierakstu par viņa lomu mūsu ģimenē – ja nu arī viņš jūtas tik pat bezcerīgi?! un es par to pat nenojaušu? b) metos apkopot savas domas un pārdomas, izliekot to melnos burtos baltā blogieraksta logā… šeit!

Pirmsvārds: tā ir vai varbūt tomēr tie ir tikai pieņēmumi?

Jā, paklusām es vienmēr esmu atbalstījusi “gutfeelingu”… Tomēr pēc intervijas izlasīšanas nepameta jautājums, ar ko es jau šo blogierakstu iesāku – vai tiešām ir tik ļauni? Kā ir noskaidrots, ka vīrietim ir faktiski tikai bioloģiska funkcija bērna radīšanā un finansiāli materiāla avota pienākumi tālākajā bērna dzīvē? Un maksimums, ko viņam uztic ir vannošana un ratu pastumdīšana? Kas ir tie pētījumi, kur ir tie atzīstamie objektīvie vērojumi, kuros šīs tendences un fakti ir rasti? Gribas cerēt, ka tie nu šoreiz ir aplami un pārspīlēti Klāva pieņēmumi, kuri nav balstīti pārliecinošā empīriskajā materiālā. Ļoti ceru, ka apgalvojuma formas teikumos ieviesusi žurnālista spalva un izteikumiem “pastāv viedoklis”, “ir tendence” u.c. nav tik absolūti lielumi, kādu pēcgaršu tie radīja vismaz man. Mēs, protams, varam veidot savu redzējumu par sabiedrības viedokļiem un tendencēm no dažām ģimenēm ap sevi vai gluži pretēji – pieņemt, ka manā un drauga ģimenē tā nav, bet visur citur noteikti tā ir, jo mēs esam progresīvāki kā citi… Bet jebkurā gadījumā tas tāds “sievasmātes mārketings” vien iznāk…

Protams, arī mēs muki.lv visticamāk dzīvojam mazliet “siltumnīcas” sabiedrībā un es atļaujos domāt, ka pie mums ienāk ciemos gudrākie un atbildīgākie vecāki, kas ir mazliet progresīvāki par vidējo Latvijas vecāku. Un tomēr, šajos 2+ gados, ko darbojamies muki.lv, mēs esam vaigu vaigā sastapuši pietiekami daudz mammu un tētu, lai to nevarētu uzskatīt vienkārši par statistisko kļūdu – man domāt, ka vismaz 15-20% no ģimenēm, kurās aug bērni vecumā līdz 3 gadu vecumam mēs esam sveicinājuši muki.lv… Un ne tikai sveicinājuši, jo mēs ļoti mīlam parunāties ar mammām un tētiem. Un pie mums ienāk diezgan daudz tētu. Nebūt ne tāpēc, ka viņi ir naudas maka turētāji. Bet tāpēc, ka viņiem ir loma ģimenes dzīvē un bērna aprūpē, viņi ir tajā iesaistīti.

Tēva loma ģimenē – kur tā ir?

Pilnīgi piekrītu K.Sedleniekam, ka Latvijā tēva lomas tā pa lielam nav vai vismaz tā rūpīgi maskējas. Ir dažas vārgas lomas atblāzmas: bioloģiskā, materiāli sagādnieciskā, praktiski aprūpējošā utt. Ja pareizi traktēju tālāk teikto, tad pa lielam šādā situācijā “nabaga” vīriešus ir nostādījušas sievietes, jo viņas ir visur – nepietiek, ka viņas galveno lomu spēlē mājās un ne gluži forši interpretē vīrieša lomu, pielīdzinot viņu aprūpējamam mīļdzīvniekam un apgrūtinājumam, bet viņas ir arī bērndārzā, skolā – visur Vienu gan es šai bēdīgajā situācijā līdz galam neizprotu, kādēļ vīrieši, kas acīmredzmai tik ļoti vēlas iesaistīties ģimenes dzīvē, vienkārši neatloka piedurknes un to nedara? Vai varbūt tie, kuri grib – dara, bet tie kuri nedara, nemaz īsti negrib?

Ja ņemam vērā to, ka bērna – topošā tēta vai mammas – uzskatus par ģimenes modeli veido abi vecāki un pieņemsim, ka šīs paaudzes tēti varētu meklēt attaisnojumus aplamos atdarināšanas modeļos savu vecāku vidū, tad vienīgais, ko varu – aicināt tētus pēc iespējas iesaistīties bērnu audzināšanā, lai vismaz mūsu dēli augtu par tētiem, kas ar neapbruņotu aci spēj saskatīt savu lomu ģimenes dzīvē, un meitas kļūtu par mammām, kas savus dzīvesbiedrus neizstumtu no ģimenes ligzdas kā nevēlamus traucēkļus savā bērnu apčubināšanas procesā.

Prieks, ka muki.lv rīkotajos vecāku skolas kursos bieži “skolnieki” ir tēti. Turklāt viņi ne vien nāk kopā ar savām dzīvesbiedrēm, bet nemaz nav arī tāds retums, kad ģimeni kursos pārstāv vīrietis. Vīrieši ir redzēti pat krūtsbarošanas nodarbībās, nemaz nerunājot par visām citām, kur teju vai katrā grupā ir kāds tētis, parasti pat vairāki… Un neviens uz viņiem neskatās kā uz dinozauriem vai pāraugušiem hipijiem, kas darbadienas vidū slaistās pa māmiņām domātām nodarbībām. Statistiski mūsu nodarbībās ir vismaz 15-20% vīriešu, kas, manuprāt, priekš tā, ka nodarbības tiešām notiek darba dienas vidū, kad vairums tētu, atšķirībā no mammām, tomēr ir jāiet uz darbu, ir ļoti laba proporcija – dotu viņiem darba devējs brīvdienu, noteikti būtu vēl vairāk. Lai iezīmētu tendenci – un tā ir jau gandrīz objektīva statistika – par spīti tam, ka mazie bērniņi bieži vien dzīvo ģimenē kopā ar vecvecākiem, mēs nekad neesam manījuši hendlinga nodarbībās vecmāmiņu vai kādu vectēvu. Un es uzdrīkstos pieņemt, ka daudziem no viņiem ir daudz ilgstošāks kontakts ar mazbērnu ikdienā kā tētim… No šī spriežu, ka jaunās paaudzes tēviem tomēr ir ļoti izteikta interese līdzdarboties un piedalīties pēc iespējas kvalitatīvi. Un tie, kuriem šī gribēšana ir gana liela, atrodas arī iespēja…

Apkopojot manu viedokli: man šķiet, ka žēlabas par tēva pazudušo lomu Latvijas sabiedrībā neko uz labu nemainīs – pašiem vien tiem tētiem būs jāiet un jāpiedalās, lai – ja ne pašiem tā loma ar vairāku tekstu tiktu, tad vismaz bērniem un bērnu bērniem kādu monologu atvēlētu Jo, ja viņi paši to nedarīs, bet sievas pabakstīs, tad atkal būs jāskumst, ka ne jau viņi paši gāja, bet sievas izlēma viņu vietā, ka viņiem vajadzētu nopietnāku lomu

Tēvu atbildības sfēra: drošība un fiziskā audzināšana

Viennozīmīgi ir arī sfēras, kurās galvenā loma ir tētim. Tētis noteikti ir atbildīgs par bērna drošību. Kopš laika, kad mēs esam pievērsuši uzmanību autokrēsliņiem, tēti pie mums ir vēl biežāki viesi. Viņi ir tie, kas ir izpētījuši šos jautājumus un ir atbildīgi par lēmuma pieņemšanu – uz viņu pleciem gūlstas atbildība par mazā dzīvību un veselību automašīnā, arī, ja automašīna ir sievas – dāmas izvēlas krēsliņu krāsu (un arī ne vienmēr) Tēti visvairāk uztraucas par ķiverēm un citu drošības aprīkojumu, ja runājam par bērnu velosipēdiņiem. Īsi sakot – šī loma tēviem nav kabatā jāmeklē, viņi instinktīvi jūt atbildību par savas atvases drošību un vairāk nekā mammas pievērš šiem jautājumiem uzmanību, kur arī acīmredzami vairākumā ģimeņu mammas uzticās tēta lēmumam un atstāj šo atbildības lauku viņu ziņā.

Otra sfēra, kur vadošo lomu uzņemās tētis ir fiziskā audzināšana. Riteņi, bumbas, Bilibo… tās ir preces, ko tikpat bieži kā mammas, nāk izvēlēties tēti. Zinoši tēti. No sarunām un lēmumpieņemšanas gaitas varu secināt, ka arī šī sfēra – atbildība par pietiekamām un, galvenais, kvalitatīvām fiziskajām aktivitātēm, ir nodota tētu pārraudzībā un tajā biežāk saredzama vīriešu iniciatīva.

Mammas lauciņš: garīgā audzināšana un emocionālā inteliģence

Kas ir viennozīmīgi mammu lauciņš – garīgā audzināšana un bērnu emcionālā inteliģence. Tētus, kas “jaucas” šajā sfērā vai konkurē par vadošajām partijām šeit, man nav iznācis sastapt. Kaut vai pašķirstot vecāku blogus – ir neskaitāmi mammu blogi, kuros radošas mammas, Montessori mammas u.c. dalās pieredzē, ierosmēs utt. Latvijā neesmu atradusi nevienu vērā ņemamu tēta blogu (ārzemēs gan tādi ir), kurā kāds tētis ļautu sekot savai ikdienai ar bērnu vai atrādītu veiksmīgākos DIY projektus, kuros radījis bērna intelektuālās audzināšanas materiālus. Un pieļauju (tikai pieļauju), ka “Montessori bērnu mājas” praktiskās Montessori pedagoģijas kursos nav sevišķi daudz tētu (es būtu ļoti priecīga, ja izrādītos, ka es kļūdos), pat par spīti tam, ka tie notiek brīvdienās un ir daudz pieejamāki strādājošiem tēviem kā muki.lv hendlinga nodarbības.

Vēl mammas daudz biežāk kā tēti, ir atbildīgas par bērna valodas attīstību. Viņas par to daudz vairāk zin un rūpējās.

Tāpat, palasot sociālās vietnes vecākiem, skaidri var redzēt tēmas, kurās aktīvi pauž savu viedokli tēti – autokrēsli, velosipēdi, ārpusskolas nodarbības, kas saistītas ar fizisku aktivitāti… Tēmās par emocionālo audzināšanu tētu komentāru nav vai tie ir liels retums – nav manīti tēvi, kas izsakās par otrā bērna greizsirdību ģimenē vai bērna spēju apzināt savas jūtas, aizkavējumiem valodas attīstībā vai iespējamām krīzēm, kas varētu būt iemesls slapināšanai gultā… Paskatiet kaut tepat mūsu blogā, pie kuriem ierakstiem parādās vīriešu pausti komentāri – autokrēsli un riteņi, novērtēju komentārus pie krāmizskaušanas ierakstiem. Tomēr visos citos ierakstos aktīvas komentētājas ir mammas.

Apdomājot…

Līdz ar to man grūti piekrist Klāva Sedlenieka izteiktajai tēzei par to, ka mēs vadāmies no saviem uzskatiem par to, “kas pareizi jādara vīrietim un kas – sievietei”. Jeb ka lomu sadalījumu bērna audzināšanā nosaka tikai sociāli konstrukti par maskulinitāti un feminitāti. Es drīzāk sliektos domāt, ka harmoniskās ģimenēs – un tādas, manuprāt, nav gluži tik retas kā aizsargājamie augi no Sarkanās grāmatas – katrs no vecākiem bērna audzināšanā iegulda tajās sfērās, kurās pats jūtās spējīgāks un var vairāk bērnam dot. Ar to es gribu teikt, ka zīmēt bērnam māca tas vecāks, kurš labāk zīmē, nevis tas, kuram pieklātos prast zīmēt. Kā vīrieši jūtās gatavāki iestāties par savu mīļo drošību, ir spēcīgāki un fiziski varošāki, tā sievietes ir emocionāli sensitīvākas, dabiskāk dibina drošās piesaistes attiecības ar bērnu (un te jau tam ir ļoti fizioloģiski un bioloģiski priekšnosacījumi par labu mātēm) un tātad arī vairāk iegulda bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā. Līdz ar to lomu sadalījums ģimenē, lai arī varbūt ar neapbruņotu aci grūti saskatāms un varētu gribēties izteiksmīgāku spektrāciju, tomēr pastāv un to lielā mērā nosaka vecāku personīgās spējas. Un es no visas sirds vēlu, lai mūsu vīrieši saskatītu savas spējas arī citās audzināšanas sfērās un sajūtoties drošāki, ieņemtu būtiskākas lomas arī tur

Savukārt, ja mēs izkristalizējam rakstā pausto problemātiku līdz secinājumam, ka vīriešu loma ir nepietiekami nozīmīga tieši bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā (pārfrāzēju tēzi, ka “tēvs savu bērnu īsti nemaz nepazīst”), tad balstoties uz manu secinājumu, ka katrs no vecākiem pieliek savu roku tur, kur jūtās stiprāks, varu tikai vēlēt vīriešiem attīstīt savu emocionālo inteliģenci, jo ir jāmāk jūtas nosaukt vārdā, lai iemācītu šos vārdus kādam citam.

Kā jau kaut kur komentāros esmu izpļāpājusies, muki.lv paspārnē top jauna grāmata par mums tuvo veidu, kādā iepazīstināt bērnu ar plašo pārtikas pasauli – “Baby-Led Weaning” jeb “Bērna vadīta ēšana”. Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim. Aptuveni 6 mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu sāk izrādīt interesi par ēšanu, kā arī ir attīstījuši spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai ēšanai – sēdēšanu, roku veiklību u.c. būtiskas prasmes. Šī grāmata ir labs padomdevējs vecākiem. Tajā stāstīts, kā palīdzēt bērnam ēst pašam un iepazīstināt viņu ar ēdienu dabiski un veselīgi:

• piedaloties kopīgās ģimenes ēdienreizēs no pirmās dienas;
• eksperimentējot un pašam iepazīstoties ar ēdienu sev piemērotā tempā;
• attīstot jaunas prasmes, ieskaitot acu un roku koordināciju un košļāšanu;
• iemācoties ēst daudzveidīgi un izbaudīt ēdienreizes.

Bērna vadīta ēšana kļuva par bērnu aprūpes fenomenu Lielbritānijā burtiski vienas nakts laikā, iedvesmojot tūkstošiem vecāku, kuri tagad apvienojušies arī strauji augošā interešu grupā internetā. Interneta vietne www.babyledweaning.com ir vieta, kur viņi dalās savā pieredzē gan blogā, gan foto galerijā, lai iedvesmotu arī citus. Šī iedvesma sasniegusi arī daudzus vecākus Latvijā – tieši tādēļ vēlamies izdot pasaules vadošās autores Džilas Reiplijas (Gill Rapley) grāmatu latviski. Patiesībā šo grāmatu angliski lasījis viens otrs Latvijas vecāks (arī mēs), tomēr šķita, ka ir laiks tai iznākt latviski, lai plašākam vecāku lokam šīs idejas kļūst pieejamākas. Grāmatu šobrīd cītīgi tulkojam un ceram, ka jau maijā tā varētu tikt iespiesta melniem burtiem uz balta papīra. Tomēr līdz tam mums vēl ir divi uzdevumi. Viens – jāsadabū mazliet finansiāla atbalsta; otrs – jāatrod foto materiāls.

Par pirmo: ja tavs uzņēmums, tavu draugu, radu vai draugu draugu firma ir tieši tāda, kura ļoti piestāv muki.lv ierosmēm un idejām par bērna vadītu ēšanu; ja tā mērķauditorija ir jauni vecāki, kuru ģimenē aug mazulis un viņi ir atvērti svaigām un dabiskām idejām bērnu audzināšanā, tad varbūt viņi vēlas atbalstīt grāmatas izdošanu, pretī saņemot iespēju izvietot sava uzņēmuma piedāvājumu reklāmai atvēlētajās lappusēs grāmatā? Par šo iespēju ir jāsazinās ar mums personīgi, rakstot muki.lv@inbox.lv un mēs cerams atradīsim kopsaucēju, kā sadarboties

Otrs: mēs ļoti lūdzam atsaukties tās mammas un tētus (un citus radus), kuru atvasītes ir iemēģinājušas roku bērna vadītas ēšanas pieejā un tas ir iemūžināts kaut cik kvalitatīvos fotoattēlos. Jo izdevējs mums ir vēlējis pašiem apkopot attēlus ar bērna vadītas ēšanas pieredzi, lai publicētu tos grāmatā. Tāpēc mēs ļoti lūdzam, pāršķirstīt fotoalbūmus un pārskatīt fotoarhīvus, un sūtīt mums kaudžu kaudzēm bildes, kurās redzami jūsu mazuļi ēdot gabalēdienu, lai mēs varam publicēt tās grāmatā un iedrošināt arī citas Latvijas mammas ar uzskatāmiems piemēriem par smaidīgiem mazuļiem, kas izbauda ēdienu

Šo ierakstu faktiski pilnīgi mierīgi varu veidot kā ierakstu par to, ko tad mēs vēl nedarām Jo 9 mēneši kopā būšanas, kurus esam sasnieguši jau 2 nedēļas atpakaļ, pilnīgi noteikti ir robežšķirtne, aiz kuriem būtu kas nopietns jāēd, jāstutējas rāpus (kā minimums), jāsēž (vēlams) un jādara citas lieliem cilvēkiem raksturīgas lietas… daži vēl teic, ka būtu jāsāk arī runāt.

Tā vietā, lai rāpotu, Klāss sācis līst…

… ar ātrumu 5 m/stundā dibena stutēšanu gaisā atmetis kā nelietderīgu nodarbi, viņš ir mazliet efektivizējis savu līšanas prasmi un nu spēj pēc ļoti iekārotiem priekšmetiem aizlīst kādus 20-50 cm. Bet ne vairāk. Pārējie attālumi viņam šķiet, ka nav tā vērts. Vai arī nav izgudrots vēl neviens tik iekārojams priekšmets, pēc kura viņš būtu gatavs tālāk līst… ej nu zin. Bet katrā ziņā lielākus attālumus viņš arvien pievar ripojot.

Un par rāpošanu – aizmirstiet! Viņš pat nepošās. Iepriekšējā mēneša ieraksta virsraksts bija viltus trauksme. Klaudija mani sarāj un saka, ka es ceļot nevajadzīgu stresu, jo bērnam ļauts uzsākt rāpošanu ir mierīgi līdz pusotram gadam. Bet es ceļu paniku, jo kā man reiz viena pretējās frontes cāļmamma teica: “Un ko tad tu man teiksi, kad mēs satiksimies gada vecumā un manējais jau kājām skries, bet tavējais vēl knapi rāpos?” Lūk, nezinu, ko es viņai teikšu. Vēl jo vairāk, ja pat knapi nerāpos

Un Klāss arī nesēž, nestāv, kurpes nelaiko. Viņš neliek piramīdu, never verammantu, neliek priekšmetus vienu otrā utt.

Klāss neko neēd

Tā kā Klāss nesēž, tad viņš, saprotams, neko īsti nedabon arī piebarojumā. Lai arī pretēji visiem labas prakses principiem es viņu tomēr piesēdinu pie galda uz kopīgajām ēdienreizēm un kaut ko no kopgalda priekšā nolieku, principā viņš apēd pa dienu labi jā 2-3 ēdamkarotes kopsummā. Un tad tas ir daudz. Taču rodās aizdomas, ka īsti gatavs piebarošanai viņš vēl nav, jo liekas, ka naktis tad paliek nemierīgākas, kāds pukšķis moka punci… un nereti pēc lielāka ēdiena daudzuma viņam ir slikta dūša. Ne uzreiz, ēdot. Bet vēlāk – pēc laika paliek slikti un visu apēsto atvemj. Un tad ir laimīgs. Šīs pazīmes kopā ar nesēdēšanu man signalizē, ka labāk jau nu pārtiksim no mammas pieniņa.

Un vēl ēšanas sakarā mums ir radies jauks jaunvārds “iebarojums” Tas lieliski raksturo to piebarojuma devu, ko grib mamma, bet negrib bērns. Atliek vien sev pajautāt, vai visa porcija nebūtus aucama šai jaunvārdā

Klāsam nav režīma

Tā nu ēdam mammas pieniņu kā pamatēdienu bez režīma un ēdienreizēm. Mēģinājām visādi – saklausījos, ka pa dienu ēdot retāk arī pa nakti bērns iemācīsies ēst retāk un pamatīgāk. Tieši otrādi – pa dienu bez problēmām varam ieturēt pauzes 4-5 h. Bet tad naktī jāatgūst iekavētais un ēšana notiek faktiski non-stopā. Ja pa dienu uzbāžos ar ēšanu biežāk – 2-3 h starplaikiem – tad nakts normalizējas, bet vienalga naktsēšana notiek. Labāk ir, ja uzbāžos intensīvi un ar abām krūtīm – tad reizumis veicās un pa nakti var patiesi ēst 1-2x. Bet tad man ir pamatīgi jānodarbina puišeli dienā ar ēšanu.

Līdz ar to nav arī nekāda guļamrežīma. Ir skaidri izteikta pirmā diendusa rīta pusē. Bet tur arī mūsu regularitāte beidzas, jo pēc tās ceļi mēdz aizvest šur un tur un citrreiz Klāss iemieg mašīnā, citrreiz ne, dažreiz noguļ ilgi, citu reizi vien pusstundiņu… Un tad tālāk jau viss aiziet pēc izjūtām – kad sākas acu berzēšana, tad paēdam un gultā iekšā. Lielajā, protams. Mazajai, lai arī redele noņemta un blakus mammas guļvietai piestumta, mums parasti nav oma. Tā nu arī šo visu mēs darām ačgārni.

…jo mēs jau ar Klāsiņu vēl arvien esam kā čigāni – iedzīve pampersomā un dodamies ceļā un reti zinām, kur būsim pusdienlaikā vai kāds mums dienas plāns. Tāpēc varbūt, ka nerežīms – guļam, kad/kur varam un ēdam, kad/kur gribam – mums tieši der vislabāk Abiem…

Šomēnes Klāss domā par sīko motoriku un runāšanu

Patiesībā šomēnes Klāsa prioritātes ir trīs – sīkā motorika, skaņa un runāšana. Viņš ir pilnībā attīstījis pincetes tvērienu un nu krāmējas ap krikumiņiem, kur vien tos atrod. Taču tagad viņu arī ļoti interesē skaņa – paklaudzina, pabaksta, pagriež, parībina, pazvāļo kādu mantu, paklaudzina kopā divas citas… viņš ar pētniecisku interesi skandina visu un visus. Un ja neskan, tad atkal nododas sīko detaļu izpētei – knubina podziņas, lentītes, birciņas un bumbiņas.

Un runā. Viņš runā patiesi daudz. Labprāt atkārto burtus un skaņas, kas pateikti priekšā. Mēģina atdarināt valodas intonācijas un vārdkopas. Un ir samācījies māt attā Pietiek kādam parādīties kontekstā ar durvīm vai izdvest uztveramu “attā”, kā Klāss ņemas māt un skandināt – “atā-tā-tā” Un ik rītu lielajā gultā gulēdams man blakus, viņš trenē to pieaugušo attā mājienu, kad loka nevis visu roku, bet tikai pirkstus – ar labo roku sanāk tīri veikli, bet ar kreisu no visai. Un tad nu viņš trenējas, pēta rociņas un mēģina saprast, kā izkopt tikpat veiklu “pieaugušo” attā arī ar kreiso roku

Bet te laikam arī likšu punktu, jo palasot atpakaļ iepriekšējā mēneša pierakstus, secinu, ka šomēnes nu pavisam objektīvi nekā diži jauna nav. Kā mamma es redzu attīstības virzību un tas dara manu sirdi mierīgu, jo zelta vārdi – bērna attīstība ir jāskata kontekstā ar to, ko viņš darīja pats vakar, aizvakar un pirms nedēļas, nevis ar vienaudžu panākumiem. Ja viņš šodien dara vairāk, kā darīja iepriekš, tātad viņš attīstās un tas ir pats galvenais. Klāss viennozīmīgi attīstās un iepriecē mūs ar ko jaunu vai ik dienu. Bet ja tas tā jāapraksta burtu rindās, tad samežģas vārdi un rodas vairāk atstarpju kā zilbju… tādēļ, beigšu mocīt sevi un jūs – līdz nākammēnesim

Nu jau esam apraduši ar jautājumiem par ERF krēsliņiem un mēģināšu pamazām iztirzāt svarīgākos no tiem blogā. Un sākt noteikti vēlētos ar jautājumu par bērna kilogramiem un sēdeklīšu grupām. Jo parasti jau tieši bērna izmērs ir tas, kas vecākiem liek domāt par nākamo krēsliņu aiz mazā – 0. grupas (0-13 kg) autokrēsliņa. Visbiežāk vecāki secina, ka mazais, par spīti tam, ka viņam nav 13 kg, vairs neierūmējās mazajā sēdeklītī, bet tāpat ļoti bieži viņi secina, ka bērniņš vēl stabili nesēž vai ir knapi pus gadu vecs, un rodas šaubas, vai tādu mazuli var sēdināt ar skatu braukšanas virzienā 1. grupas krēsliņā… un tad par laimi, viņi uzzin, ka ir arī iespēja bērnu turpināt pārvadāt atmuguriski. Nu tad tieši par to. Pārsvarā pieminēšu tos krēslu modeļus, ko Latvijā tā vai šā var iegādāties.

Praktiski visi ERF autokrēsliņo nosedz vismaz divas autosēdeklīšu grupas – daži pēc ražotāju rekomendācijām atbilst 0-1. grupas krēsliņiem, citi 1-2. grupas krēsliem. Ir, protams, vēl ekonomiski izdevīgāki varianti, kas nosedz 0-1-2. grupu vai 1-2-3. grupu un tml. Bet kā tad īstenībā ir, vai tiešām krēsls der tik plašas amplitūdas izmēriem?

Autokrēsliņi no 0 vai 9 kg

Ir vairāki krēsliņi, kas iezīmēti kategorijā no 0 kg (BeSafe Combi un Kid, Brio Zento, Klippan KISS, Fair G 0/1). Taču šī nulle (0), kas iezīmē krēsliņa grupu, tomēr ne vienmēr vēl nozīmē, ka tādā būtu vēlams vadāt jaundzimušu bērnu. Gan BeSafe, gan Brio savos krēsliņos rekomendē mazuli vadāt tikai no 6 mēnešiem. Un šie 6 mēneši, ļoti ticams, nav tik cieši saistīti ar bērna pases datiem, cik ar viņa spēju sēdēt, jo lielajā vairumā gadījumu, kad tiek runāts bērnu sfērā par 6 mēnešiem kā kaut kā lietošanas sākumpunktu (ķengursomas, barošanas krēsliņi u.c.), tad tiek pieņemts, ka bērns 6 mēnešu vecumā sēž, lai gan vairums bērnu sāk patstāvīgi sēdēt ne ātrāk kā 8 mēnešu vecumā. Līdz ar to, minot 6 mēnešus kā sākumpunktu preces lietošanai, bieži tas patiesībā nozīmē “tulkojumā nozaudēto” sēdēšanu. Citādi ir ar Klippan KISS, kas patiesi ir ļoti lēzens krēsls, jo ir arī lietojams kā izņemams bērna mazais autosēdeklītis un tur arī Klaudija Hēla mums ir apliecinājusi, ka mazu bērnu var vadāt un arī zīdainīti no dzemdību iestādes mājās droši var vest. Fair G komentāros un bildēs izskatās ļoti labi, ir gadījies tajā redzēt fotografētus arī nesēdošus zīdaiņus. Tomēr paši krēslu vēl pagaidām neesam redzējuši un personīgas pieredzes nav.

Justīne papildina manu stāstījumu, vērīgi piezīmējot, ka daži krēsliņi, kas domāti no 9 kg svara, mazākam bērniņam varētu nederēt integrēto jostiņu dēļ – tās var nenolaisties pietiekami zemu, lai būtu atbilstošā augstumā bērna augumam, kā arī nebūt iespējams tās savilkt pietiekami īsi, ja mazulis tieviņš un sīciņš. Tas arī jāņem vērā, lūkojot, vai izvēlēties krēsliņu no 0 kg vai no 9 kg.

Īsi sakot – pavisam mazam bērniņam, kas sēdēt pat vēl netaisās, ļoti daudz opciju nav – Klippan KISS (tieši nesēdēšanas apsvērumu dēļ šo izvēlējāmies mūsu Klāsiņam) vai, ticam, ka Fair G ir variants. Pārējie tomēr, visticamāk, pieprasa, lai amzulis vismaz postos uz sēdēšanu… teikšu godīgi, man nav ne jausmas, kādēļ tas pats Brio vai BeSafe krēsliņš marķēts kā derīgs no 0 kg, ja ieteicamais vecums ir 6 mēneši. Un vai tad 6 mēnešos nav jau tie paši 9 kg… bet neieslīgstot pārdomās, ķeramies pie krēslu lietošanas maksimālās robežas apskates

Krēsliņi līdz 18 un vairāk kg

Otrs ierobežojošais faktors ir bērna svars vai izmērs, kad krēsliņu lietot vairs nevar/nedrīkst. Viena kategorija krēsliņu ir jāpārtrauc lietot, kad bērns sasniedz 18 kg svaru (BeSafe iZi Combi vai iZi Kid, Klippan KISS, Fair G 0/1, Recaro Polaric) vai, sasniedzot šo svara atzīmi, krēsliņš jāturpina lietot ar skatu braukšanas virzienā (Klippan Triofix). Man nav komentāru par Recaro Polaric, savukārt BeSafe, Klippan KISS un Fair G modeļi šķiet puslīdz līdzvērtīgi – pēc nostāstiem (bet tie ir tikai nostāsti) liekas, ka BeSafe varbūt ir maķenīt īsāks kā Klippan KISS, jo pēdējā Robins noteikti varētu braukt vēl vismaz gadu, pusotru, kas nozīmē, ka viņš pavisam mierīgi tajā ierūmētos līdz pilniem 18 kg un 110 cm augumā, ko varētu sasniegt ap 4-4.5 gadiem (atkarībā kā barosim ). BeSafe iespējams ļauj braukt par pāris cm mazāk un dažiem gramiem nesvarīgākam bērnam. Bet tie ir dzīves sīkumi un viens un tas pats bērns abos krēslos nav mērīts – varbūt, kas vienai mammai šķiet, ka tuliņ krēsls jau par mazu, man vēl šķiet “rūme gana” un tā tā starpība arī rodas… Fair G 0/1 redzēts pagaidām tikai bildēs ar palieliem bērniem un izskatās rūmīgs. Klippan Triofix šajā ziņā ir mazliet labāks, jo kopumā tas paredzēts bērnam līdz pat 36 kg un tātad pats krēsls ir lielāks un līdz maksimālajiem 18 kg tad to var arī negriezt otrādi un izmantot braukšanai atmuguriski. Pēc bērnu svara tabulām tie ir droši 4 vai pat 5 gadi. Tad gan krēsliņu drošības apsvērumu dēļ jāgriež otrādi. Kāpēc tā?

Aprunājos ar Klippan puišiem un papētu pati. Neviens krēsliņš, kas stiprināms atmuguriski ar Isofix sistēmu, nav atmuguriski lietojams ilgāk kā līdz 18 kg. Jo Isofix sistēma pēc būtības ir sertificēta līdz 18 kg svaram (33 kg kopā bērns + krēsls).

Vēl ilgāk par 18 kg – t.i. līdz 25 kg, – atmuguriski var lietot krēsliņus, kas tam paredzēti un tie visi kā viens ir stiprināmi automašīnas salonā ar drošības jostām (Britax visi atmuguriskie modeļi, Brio Zento). Tomēr arī tas nav tik viennozīmīgi. Iesēdinām Robinu Brio Zento krēsliņā un ir skaidrs, ka tas pilnīgi ne ar ko neatšķiras no Klippan KISS izmēra – patiesībā rūmes ir pat mazāk un krēsla čaula īsāka – ja KISS paliek kādi 5-7 cm virs Robina galvas, tad Brio Zento viņš jau tagad ir līdz ar maliņu. Un viņam šobrīd ir 15 kg (pat nav). Nākamais lielākais ir Britax Two Way – tajā ierūmēsies bērns līdz apmēram 115 cm, kas nozīmē, ka mazulis tajā varēs braukt līdz aptuveni 5 gadiem. Un tad Britax MultiTech – krēsliņš patiesi ir liels un izskatās, ka tajā bērns varēs braukt līdz solītajiem 125 cm augumā un 25 kg svarā. Tas ir apmēram 7-8 gadi. Vienīgais, kurā bērns varēs braukt ilgāk – apmēram līdz 10 gadu vecumam, ir Klippan Triofix. Tomēr svarīgi, ka šis krēsliņš atmuguriski ir lietojams tikai līdz 18 kg svaram, vēlāk tikai ar skatu braukšanas virzienā.

Šeit arī papildinu ar Justīnes vērtīgo info – vēl viens maksimālā ierobežojuma apstāklis var izrādīties galvas balsts – krēsliņiem, kuriem tas ir ļoti izteikts (piemēram, BeSafe iZi Combi), pacelts maksimālajā pozīcijā tas var atdurties pret pleciem un rasties situācija, ka varbūt vēl dažus centimetrus mazais tajā varētu augt, bet pleci jau sasnieguši galvas balsta apakšējo malu un traucē ērti sēdēt…

Kā tad izvēlēties īsto?

Apdomājot, kuru krēsliņu izvēlēties, svarīgi saprast, cik liels vai mazs ir mazulis, kas tajā brauks un, vai viņš/-a jau stabili sēž. Mazam bēbītim vai pat jaundzimušam, svarīgāk būs ņemt vērā to, no kāda vecuma krēsliņš ir piemērots. Savukārt bērnam, kas stabili sēž, izvēles iespējas ir plašākas un, atkarībā no tā, vai plānojat mazuli krēsliņā atmuguriski vadāt līdz skolai vai īsāku laiku, izvēles iespējas paveras daudz plašākas.

Vislabāk, ja ir iespējams dotie skrēsliņu iegādātie skopā ar mazuli un novērtēt, kurš krēsliņš mazajam ir ērts, piemērots un patīk jums visiem.

Un tad jau jāapspriež citi jautājumi – cik daudz vietas krēsliņš aizņem automašīnā, kā stiprinās un daždažādas papildfīčas. Bet par to citrreiz

Kad Robins bija gadu un mēnesi vecs (nu, labi – jauns ), biju suņu darīšanās Maskavā un kā suvenīru izdomāju atvest viņam matrjošku. Tās gan ir visai dārgs prieks, bet gribēju tādu noderīgu un ļoti etnisku suvenīru Un noderīgs tas ir no visas tiesas…

Padalīties pārdomās par matrjoškām mani pamudināja rakstiņš marta “Manā mazajā”, kas stāsta par piramīdu noderīgumu bērna attīstībā. Rakstā cita starpā teikt: “Kad bērns jau prot piramīdu salikt pēc ripiņu lielumiem, pieaugušais var paņemt mazuļa rociņu un ar to noglāstīt piramīdas sāniņu – tā mazais var labāk izprast rotaļlietas formu un sajutīs, cik harmoniska tā ir, kad salikta pēc izmēriem. Ja mazulis pēc acumēra vēl nespēj noteikt, vai piramīdas ripiņas saliktas pareizi, – nobraucot ar rociņu var labi sajust, kurā vietā kaut kas nogājis greizi.” Arī mūsu mājās ir piramīdiņas un es viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir ļoti noderīga rotaļlieta bērnam gan krāsu mācībā, gan relatīvai izmēru apguvei, motorikas trenēšanai un virknei citu vērtīgu mācību. Tomēr “pareiza” piramīdas salikšana gan ir tas, ko neatzīstu. Tas, kas mums kā pieaugušajam šķiet pareizs savu loģisku apsvērumu dēļ, tāds var arī nemaz nebūt bērna izpratnē. Un varbūt, kārtojot piramīdas riņķus pa savam, viņš nebūt nav kļūdījies, bet gan kārto tos vien sev zināmā “pareizībā”. Un kādas tiesības mums ir noteikt, ka mūsu pareizība ir pareizāka par viņa kārtību? Un tad tāda mūsu kārtības uzspiešana, manuprāt, atkal ir kārtējā lieta, ko mēs bērnam iemācām, nevis ļaujam pašam atklāt. Un, kā zināms, bērnu daudzkārt vairāk motivē un iepriecina izziņa, ko viņš ir atklājis un apguvis paša spēkiem, nevis saņēmis no mums kā klišejisku mācību… Tieši tādēļ mani kā piramīdas variāciju sajūsmina matrjoškas, jo šeit izmēru “pareizību” nav bērnam jāielej ar karoti mutē – viņš to atklāj pats gluži dabiski, jo lielāko lellīti mazākajā neieliksi. Savukārt kādu izlaižot tā paliek pāri un nekur citur vairs neiederas. Līdz ar to mazais pilnīgi patstāvīgi eksperimentējot var atklāt izmēru secīgumu tieši kā mums tas tiktu un uzvarošā priekā kādā mirklī salikt lellītes “pareizi” pilnīgi pats – tad mamma var uzgavilēt kopā ar mazo. Un izmēru secīguma loģika šādi, manuprāt, bērnam atspoguļojas daudz praktiskākā veidā…

Starpcitu, iedomājos, ka līdzīgi izmēru secīgumu var bērna apgūt ar trauciņiem, kas savietoajmi cits citā tikai vienā noteiktā secībā – praktiski un vienkārši.

Un mūsu mājā bija vēl otra lieliska rotaļlieta, kas māca apgūt šo pašu pat vēl daudzdimensionālāk – Wedgits. Šo rotaļlietu ieguvām kā paraugu, ar domu, ka to varētu piedāvāt muki.lv paluktos – lai arī mums tā ļoti patika, tā tomēr ir padārga rotaļlieta un beigu beigās izlēmām to tirdzniecībā nepiedāvāt. Tomēr Robins it labprāt ar to spēlējās, pildīja kartītēs piedāvātos uzdevumus un apguva “izmēru relativitāti” tā un šitā Tā ka, ja kādreiz redzat to ārzemēs vai mēdzat pasūtīt lietas no aizrobežu internetveikaliem – šo nu rekomendējam no visas sirds Un varbūt kādu dienu, kad muki.lv būs vairāk plauktu, kādā sakrāmēsim arī vedžitus

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam.

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks

Šodien, baudot savu pusstundu vannā, lapoju “Manu mazo”, marta numuru. Apstājos pie raksta par reklāmu un tās ietekmi uz bērniem. Šis raksts nu nekādā gadījumā nevarēja palikt bez manas ievērības, jo nosedz abas manas profesionālās jomas (ja mēs pieņemam, ka muki.lv kopš kāda laika ir jau pāraudzis no hobija par profesionālo jomu)…

Izlasot rakstu manī iestājās kluss protests. Es atzīstos, ka līdz galam nesapratu, ko autore bija vēlējusies teikt ar šo rakstu, bet visvairāk mani sašutināja papildus komentāri ārpus tā. Ē.Stendzenieka kungs nav mans mīļākais reklāmists, bet viņa profesionālo varēšanu nekādā gadijumā nevar noliegt. Tomēr viņa komentārs, ka “būtu liekulīgi aizliegt saldumu vai citu ne sevišķi veselīgu produktu reklāmu, jo tos taču tāpat veikalā var nopirkt” man šķita gandrīz vai ironisks, kontekstā ar pašu rakstu. …kontekstā ar uzskaitītajiem reklāmas “plusiem” un “mīnusiem”, jo visi uzskaitītie plusi man šķita vieni vienīgi mīnusi.

Pirmais pluss, ko min autore, ir reklāma kā informācijas avots – nenoliedzmai tas tā ir. Tikai skaidrojums, ka bērnā tas rada drošību un pārliecību par izdarītajām izvēlēm: “Ja reklāmas tēls ēdis vai dzēris reklāmā redzēto, viņš zina, ka tas ir labs, un arī bērns izvēlas to pašu – jau pārbaudītu un par labu atzītu lietu.” – tas būtu tas pluss? Neesmu redzējusi reklāmas bērniem, kur piemīlīgi zaķēni tiesātu kaudzēm dārzeņu vai lācēns izdzertu litru ūdens dienā un tīrītu zobus pēc katras ēdienreizes. Toties Stendzenieka minētos “ne visai veselīgos produktus” gan daždažādas “uzticības personas” patērē kaudzēm un tagad tad tas ir pluss, ka bērns tam tic un pieprasa šos produktus vecākiem veikalā kā tās “labās izvēles”? Pašā rakstā Evija Ziemele ir pamatīgi izskaidrojusi, ka bērni tic reklāmām, jo viņiem nav attīstīts tāds jēdziens kā nepatiesība vai sagrozīta patiesība un viņi nespēj kritiski izvērtēt reklāmā sniegto informāciju.

Reklāma ļauj izvēlēties… Šī “plusa” iztirzājums gan uzreiz norāda, ka reklāma nesniedz objektīvu ainu par produktu un par to trūkumiem nerunā… Līdz ar to par kādu iespēju izvēlēties te var būt runa? Ja bērns nespēj kritiski izvērtēt jau sniegto informāciju, vai mēs varam cerēt, ka viņš vēl ievāks objektīvu informāciju no citiem avotiem, lai iepazītos arī ar produkta negatīvajām īpašībām un tiešām varētu izdarīt izvēli? Vai arī viņš tomēr akli izvēlēsies reklāmā redzēto produktu starp citām altenratīvām, kurām “īsāks” mārketinga budžets, jo tās savā izvēļu sarakstā nemaz nav iekļāvis.

Pēdējais “pluss” – ļauj piedzīvot fantāzijas. Šis mani padarīja mēmu. Jo izrādās, ka bērniem nevis ir jāiegūst savā īpašumā rotaļlietas, kas raisītu viņu spēju fantazēt, bet gan jāiegādājas lelles un citus atribūtu, kuri nāk komplektā ar jau gatavu fantāziju stāstu. Citēju: “Ļaujoties reklāmas vilinājumam, bērnam varam dot to, ko viņš vēlas. Ja mazajai meitenei prātā ir stāsts par Bārbiju un ir uzburta fantāziju pasaule, ka tas ir labi, tad kāpēc viņai nenopirkt šo stāstu?” Šis jautājums man likās tik retorisks un apstulbinošs, ka man pat nav atbildes…

Es vēlreiz atkārtoju, ja vien žurnālā nav drukas kļūda, tad šie ir labumi, plusi, ieguvumi vai kā vēl to latviski var nosaukt, ko bērns gūst no reklāmas… Mīnusu bija vairāk (paldies Dievam) un par tiem es neizplūdīšu garās pārdomās, jo tie patiesi ir mīnusi…

Nē, es nesaku, ka būtu ar likumu jāaizliedz bērnu produktu reklāma televīzijā. Man šķiet, ka tas patiesībā neko neatrisina, jo taisnība jau Evijai Ziemelei ir – regulāra atkārtošana, lieli krāsu laukumi, jestra mūzika utt. – ja mēs aizliegsim bezkonservantu Barniju reklāmu, tad bērns citēs RIMI reklāmas saukli (viņi jau to dara – Joku lapā bija Monikas joks par krāsu mācību, kur mamma vajadzīgā krāsas nosaukuma vietā bija dabūjusi RIMI dziesmiņu – asociatīvā domāšana, saucās )… Tomēr aizvēru žurnālu un acis un domāju kādu brīdi siltajā ūdenī, kā tas nākas, ka Robins noteikti nezin RIMI dziesmiņu, nespētu atpazīt Kinderolas un Barniju lāčus veikala plauktā un nekādi citādi necieš no reklāmas psiholoģiskās vardarbības? Ok, viņš mēdz ciests no merčendaizinga trikiem un laba iepakojuma dizaina posta (piemēram, Jungle pops dzēriens mazās suliņas paciņā ar pērtiķi virsū, kas patiesībā ir kolas vāja atblāzma bez gāzes ir pelnījusi 10nieku par izdomu, jo Robins vienkārši nespēj vienaldzīgi paiet tam plauktam 80 cm no zemes garām)… bet viņu pilnīgi nerausta reklāmas televīzijā, nemaz nerunājot par citiem medijiem. Vienīgā reklāma, ko viņš no tiesas mīl, ir VEF Rīga un basketbola tiešraižu pašreklāmas rullītis…

Un tad es atcerējos kādu sen atpakaļ izlasītu sentenci par televīzijas “higiēnu” ģimenē, kas ir kļuvis par nerakstītu likumu mūsmājās, kopš mums ir bērni: “Lai iemācītu bērnam veselīgā daudzumā skatīties televīziju, rādiet viņiem piemēru! Neturiet fonā ieslēgtu televizoru, bet mērķtiecīgi ieslēdziet to pārraidi, ko patiešām vēlaties noskatīties un izslēdziet televizoru, kad tā ir beigusies. Un bērni darīs tāpat!” Ja šo ievēro, tad bērnes nemaz nevar tik vienkārši apgūt reklāmas no galvas, jo ir maz atkārtojuma reižu. Piemēram, noskatoties vienu pārraidi, ja vien tās nav kādas atbalstītāju reklāmas, visticamāk reklāma tiks atskaņota tikai vienu reizi, jo reklāmdevēji maksimāli cenšas izkliedēt reklāmas pa dažādiem raidlaikiem, lai aptvertu pēc iespējas plašu auditoriju un atkārtojumu skaits, kas sasniedz vienu cilvēku ir salīdzinoši neliels. Tātad, ja vien televizors nav ieslēgts stundām ik dienu, bērnam mācīties no galvas reklāmas nemaz nav tik vienkārši… Varbūt tāpēc mans “atpalikušais” Robins lāga nenojauš, kas ir Kinderola, mēs neviens nezinām, kā sauc tos ērmīgos zvērus ar lielajām galvām, ko reklamē brīvdienu rītos un visādi citādi mums kapitālisms ekrānā ir gājis secen.

P.S. Protams, dažas reklāmas ir ietekmējušas arī Robina skatu uz realitāti – piemēram, kaut kādu laiku atpakaļ rādīju viņam YouTube Duracell rozā zaķu reklāmiņas. Tad nu pāris nedēļas vēlāk pēc nemierīgas nakts, kurā Klāsiņš mani bija maķenīt pamocījis, tāpat kā visiem citiem pabojājis miegu, es negribīgi rausos laukā no gultas un vienīgajam enerģiskajam ģimenes loceklim – pašam Klāsiņam, – retoriski jautāju: “Un kur tas brālis ņem baterejas?”, uz ko Robins momentā atbildēja: “No zaķiem.”