Mūsu skolas soma – YUUbag

August 18th, 2017

IMG_2031Robins pagājušā mācību gadā sāka skolas gaitas un viena no grūtajām izvēlēm bija skolas soma. Pirmkārt, man bija svarīgi, lai soma nekaitētu bērna mugurai, stājai un veselībai. Tādēļ rūpīgi iepazinos ar informāciju, kā būtu jāizvēlas soma no šī viedokļa. Un tagad varu to salīdzināt ar reālo pieredzi pirmajā mācību gadā un novērtēt, cik laba bijusi mūsu izvēle – YUUbag. Robins savu somu raksturo: “Man viņa patīk. Tā ir ērta, viegla, ir daudz kabatu un ar diviem rāvējslēdzējiem to var labi attaisīt. Un mūsu skolā tāda nav nevienam citam.”

Man vissvarīgākais – veselība

Lai soma bērnam būtu ērta un nekaitētu stājai, tai ir jābūt ar stingru muguras daļu un atbilstoša izmēra, lai tā ērti piegulētu bērna mugurai. Tas faktiski ir būtiskākais faktors somas izvēlē un sevišķi maza auguma bērniem somu noteikti būtu jāmēra. Pareizi somai būtu jāsākas pie skausta kauliņa un jābeidzas nedaudz virs gurnu kauliem. Pārliecināties, ka somas muguras garums atbilst bērna augumam var divejādi:

  • somai būtu jābūt ne garākai kā 4-5 cm zem nabas līnijas (protams, aizmugurē);

choosing-a-schoolbag-measurement-guide

 

  • ja bērns ieliek rokas sānos uz gurna kauliem ar īkšķiem aizmugurē, tad somai būtu jābeidzas apmēram tur, kur ir īkšķi;

IMG_2016

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sākumskolas klasēs nav ieteicams iegādāties izteikti vertikālās somas, kuras patiesībā paredzētas vecāko klašu skolēniem, jo vairumam pirmklasnieku šīs somas īsti neder, nepiekļaujas mugurai, bet gan atspiežas pret dibenu, jo ir par garu un neatbilst torsa izmēram. Lai mugursoma atrastos pareizi, bērns lieksies uz priekšu, kas nelabvēlīgi ietekmē visu ķermeni – kaklu, plecus, mugurkaulu, gūžas un pat ceļgalus.

Latvijā bieži tiek uzsvērts somas svars. Tomēr reālajā dzīvē šim īstu pamatojumu neatradu un arī dr. J.Upenieks savā lekcijā minēja, ka somas, kas smagākas par pieļaujamo svaru vairs nav mūsdienu lielākā problēma. Dažādi avoti liecina, ka 10-20% no bērna ķermeņa masas ir tas, cik būtu jāsver skolas somai ikdienā – Robina gadījumā tas būtu 3-5 kg apmēram. Tā kā mūsu skolā katram bērnam ir skapītis klasē, kur glabāt radošo materiālu kasti, sporta tērpu un citas lietas, kas nav nepieciešamas mājās, tad nēsāt somā nemaz neiznāk tik daudz lietas – 1-3 grāmatas, kuras mūsdienās ir plānas, mīkstos vākos un prātīgi sadalītas visam mācību gadam 2-3 daļās, pāris darba burtnīcas un pāris parastās burtnīcas, kā arī daži rakstāmpiederumi. Principā līdz nesamās lietas varētu pat vēl vairāk optimizēt, bet mēs ar šo neaizrāvāmies, jo šad un tad nosverot Robinu ar un bez somas secinājām, ka tās svars pat ar visu ūdenspudeli reti pārsniedz 3,5 kg. 5 kg nesasniedza nekad, pat tad, kad Robins drošības labad bija paņēmis šo un to lieku… Tā nu nosecināju, ka izvēloties somu, 200 g svara nav izšķirošas nozīmes. Tos mierīgi var ietaupīt kaut vai atsakoties no trīsstāvīgā penāļa, bez kura gan var iztikt :)

IMG_2014

Svarīgāk par pašas somas svaru ir pareizi noregulēt mugursomas lences un obligāti lietot abas lences, lai simetriski sadalītu svaru uz abiem pleciem. Plecu lencēm būtu jābūt noregulētām tā, lai soma atrastos pareizā augstumā, sāktos līdz ar sprandas kauliņu (vietu, kur palokot galvu uz sprandas izvirzās kauliņš). Principā tas nozīmē, ka soma atrodas vienā līnijā ar pleciem. Un ja izvēlēta pareiza garuma soma, tad tās apakšmala būs gurna kaulu rajonā. Platas polsterētas lences sadalīs svaru simetriski uz abiem pleciem un negriezīsies plecos, ja soma ir smaga un jānes kādu gabaliņu.

IMG_2010

Ieteicama ir krūšu sprādze, lai daļu slodzes izdalītu uz citām ķermeņa zonām un nodrošinātu, ka lences neslīd nost. YUUbag gadījumā mums patīk, ka lences ir J veida, kas nozīmē, ka uz pleciem tās nav pārāk platas, bet gurnu daļā tās aiziet uz sāniem un neberž sānos. Dažos ārzemju avotos īpaši smagām somām ieteicama arī vidukļa jostiņa, tomēr tāda atrodama reti kurai somai un novērtējām, ka diez vai to būs ērti lietot ar virsdrēbēm, savukārt skolas telpās somu sanāk nēsāt maz un tur no Robins noteikti nesprādzēs jostas sprādzes. Bet sprādzīti uz krūtīm Robins lieto gan – 99% gadījumu, kad soma ir uz muguras, lieto abas lences un burtiski automātiski aizsprādzē arī krūšu sprādzīti. Viņš saka, ka tā ir ērtāk, jo lences tad ir vietā un nav jātur ar īkšķiem.

weight-distributionVēl viena būtiska lieta ir pareizi sakārtot mugursomu, lai smaguma centrs atrastos muguras vidusdaļā, turklāt pēc iespējas tuvu mugurai. To ir grūti izdarīt, ja somas iekšpusē ir viens liels nodalījums vai lielais + pāris kabatiņas, jo tad smagās grāmatas un burtnīcas tiek liktas lielajā nodalījumā un svars atrodas somas apakšdaļā. Dažādi avoti rekomendē vairākus nodalījumus somā, lai labāk izdalītu svaru pa visu somu un nekoncentrētu to somas lejas daļā, kurai patiesībā būtu jābūt tai vieglākajai. Pareizi ir novietot smagākās lietas pēc iespējas vidū – ne augšā un ne apakšā, pēc iespējas tuvāk mugurai, lai somu nevelk lejup.

yuubag_ieksa

YUUbag somai ir ļoti daudz iekšējo nodalījumu, iebūvēts sadalītājs un visas grāmatas un burtnīcas Robins liek tajā, turklāt to var aiztaisīt ar liplenti, piespiežot visu lielāko smagumu pie somas muguras daļas. Tas nodrošina gan kārtību, gan pareizu smaguma sadali, turklāt viss pa iekšu nežvangājas. Brīvajā telpā tad nonāk kādi sīkumi un pusdienu kārbiņa, kad mājās jānes, sporta tērps.

 

ivar-guys_mediumDomāju tieši tāpēc Robins savu somu sauc par ērtu un vieglu, jo skaidrs, ka jebkura auduma mugurene būtu vieglāka, bet vai ērtāka viņam? Diez vai!

Mums abiem svarīga – kārtība

Daudzie atsevišķie nodalījumi savukārt bija viena no lietām, kuri man kā mammai lika izvēlēties šo somu, jo katrai lietai ir sava vieta, somā pa lielam valda kārtība un plaši atveramā priekšpuse ļauj somas saturu viegli pārskatīt un kontrolēt, ka tajā nav ieviesušās lietas, kurām tur nebūtu jābūt. Robins saka, ka skolā gan somu pilnībā vaļā never, atver tikai apmēram pusotru malu un labi var orientēties saturā, jo somā iebūvētais sadalītājs ļauj visām saliktajām lietām nesajaukties kopā.

IMG_2022

Un YUUbag somā ir “iebūvēts” mazs maciņa veida penālītis, kas bija pilnīgi pietiekams, lai glabātu džēsgumiju, zīmuli, lineālu, zīmuļa asināmo un līmes zīmuli. Tas iestiprinās speciālos āķīšos, ko Robins atzīst par vienu no somas “fīčām”. Visam citam – krāsainajiem zīmuļiem, flomasteriem u.c. lietām tika atrastas vietas somas daudzajās kabatiņās (vairāk kā 20 kabatas, tostarp īpaša vieta ar iedobi ūdens pudelei).

Somas iekšpusē vākā ir arī spēle ar magnētiskajiem kauliņiem – Robina somā ir Cirka angļu versija, jaunajās somās šosezon ir Riču-račs. Pagarinātajā dienā Robins šo šad un tad ar draugiem spēlējot, kad izmācījušies. Bet to var darīt jebkur, jo somas vāks ir ciets un to var izmantot arī kā mazu galdiņu, ja gribas pazīmēt vai pabeigt kādu mājasdarbu ceļā…

Ne mazāk svarīgi – dizains un funkcionalitāte

Protams, svarīgi ir arī tādi drošības elementi kā atstarotāji – mūsu somai ir visās pusēs, tā ka uz ceļa ir redzams. Daži avoti iesaka izvēlēties košas krāsas somu, lai bērnu varētu labi redzēt pilsētas satiksmē. Mēs gan izvēlējāmies tumšo somas versiju, jo tā mazāk smērējas, bet koši apģērbjam pašu bērnu :) Un arī melnā soma ir krāsaina un stilīga. Teikšu kā ir – man patīk pat ļoti, paskatos uz citām somām tagad lielveikalos un novērtēju, ka mūsējā smukāka. bet tas jau ir gaumes jautājums un par to nestrīdas :) Robinam savukārt patīk pazīmēties ar svilpīti, kas iestrādāta krūšu sprādzē, lai pasauktu palīgā kritiskā mirklī.

Vēl svarīgi esot izvēlēties mitrumizturīgu somu – mūsējā ir, lietu un sniegadraņķi pārcieš labi! Un arī mīnusgrādu salu – ir palikusi pa nakti mašīnā, nekāda vaina, nesalūzt. Saulē izbalējusi arī šķiet nav.

Vienvārdsakot – bildēs redzamā ir gadu visai nesaudzīgi lietotā Robina soma kāda nu tā izskatās reālajā dzīvē. Nekas nav saplīsis, izbeidzies vai nodilis un soma septembrī dosies uz skolu arī savā otrajā gadā. Principā esam rēķinājušies, ka šai somai būtu jākalpo mums gadus 3-4. Pagaidām nekas neliecina, ka tā nebūs.

Un ja mums liktu vēlreiz izvēlēties skolas somu Robinam, abi esam vienisprātis – mēs ņemtu šo pašu!

 

Bērns un suns

February 27th, 2017

IMG_3077 - Version 2Mēs daudz mēdzam runāt par bērnu drošību dažādās dzīves situācijās. Taču nesenie traģiskie notikumi Babītes pagastā un šodien lasītais Teklas Šaiteres raksts laikrakstā “Diena” mani pamudināja parunāt par bērnu drošību kontekstā ar suņiem. Šis jautājums kļūst svarīgs gan tad, kad ģimenē, kurā ir suns, ienāk bērniņš, gan otrādi – kas jāielāgo, kad ģimene, kurā aug bērns, izlemj iegādāties suni. Mēs esam pieredzējuši abus variantus, jo suņi mums bija pirms bērnu piedzimšanas un esam tos iegādājušies arī pēc tam.

Lai suns un bērns ģimenē sadzīvotu saticīgi, jātiek skaidrībā par dažām lietām. Ja man tās būtu jānoformulē divos vārdos, es teiktu hierarhija un respekts. Bet par visu pēc kārtas…

Suns ir dzīvnieks

Mūsu ģimenē suņi ienāca pirmie. Tobrīd visa uzmanība bija koncentrēta suņu audzināšanai, skološanai un lološanai, tādēļ izlasījām un izzinājām daudz. (Kā jau allaž, kad mēs ar Jurģi nopietni ķeramies pie lietas. Jurģis studē kinoloģiju arvien un nu jau ir diplomēts kinologs, kas turpina uzzināt un izglītoties, tā ka viss, ko šeit rakstu nav gluži internetā sagramstīta puspatiesība).

Kamēr bijām mēs divi un suņi, dažkārt viņi (precīzāk viņas) tika mazliet humanizēti. Un patiesībā tas ir nācis tikai par labu, jo tā esmu iemācījusies dziļāk izprast suņus – kaut kā intuitīvi viņus nolasīt no acīm, kustībām, uzvedības… Taču suns ir un paliek suns. Viņš ir dzīvnieks. Un tas ir tas pats pats pirmais, ko ir jāpatur prātā, cenšoties viņus izprast. Es esmu ar suņiem dzīvojusi visu mūžu, apzinīgā pieauguša cilvēka vecumā mums suņi ir 10 gadus, bet es nekad neuzņemtos teikt, ka 100% zinu, kā mani suņi reaģēs vai rīkosies kādā situācijā. Suns ir dzīvnieks un domā savādāk kā cilvēks! Un pat pazīstot savu suni ļoti labi, paliek tas mazais nezināmais, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme suņa uzvedībā. Tāpēc aicinu arī jums nebūt augstprātīgiem un nezaudēt modrību. Taču, lai šis sunī snaudošais mazais nezināmais varbūt nekad nepamostos un neliktu par sevi manīt, ir jāizglīto kā suns, tā bērns. Tad viņu attiecības būs jaukas un jums mierīgāka sirds.

Ko iemācīt sunim?

Tā kā mūsu ģimenē suņi bija pirms bērniem, tad sākumā mācījām viņus. Jau pirms bērnu ienākšanas ģimenēs bijām izpratuši, cik liela nozīme ir hierarhijai. Tā kā suns ir bara dzīvnieks, tad viņa saskarsme ar citiem šai pasaulē vislielākajā mērā balstās šajā bara kārtībā. Un tāpēc sunim ir ļoti svarīgi saprast, kurš ģimenē ir galvenais – kurš ir virs viņa, kurš ir zem viņa un jūs tikai palīdzēsiet savam mīlulim, ja būsiet konsekvents un labi saprotams. Mums viss ir vienkārši: abi pieaugušie ir virs suņiem, tad seko bērni, tad suņi, respektējot viņu hierarhiju.

Sākumā hierarhijā bērnu nebija. Bija divi lieli cilvēki un divi suņi. Un tad ienāca bērns. Un tas ir tas, ko ir svarīgi saprast – jaunpienācējam vietas hierarhijā nav. Un līdz brīdim, kad tā skaidri nav ierādīta, ir jābūt sevišķi modriem. Un es tāda biju. Skaidri atceros to dienu, kad Robins rāpoja un rāpus mēģināja ielīst mūsu vecākās sunenes būrī, kas pilnīgi un galīgi ir viņas teritorija. Es, ja vien fiziski tur varētu ielīst, drīkstētu tur bāzties, ņemt viņas ēdienu un viņai tikai žēli skatītos, bet neko pat neiepīkstētos. Bet Robinam viņa uzrūca. Brīdinoši un pa tēmu. Bet man tā bija lieliska iespēja sakārtot visu pa vietām. Es nostājos bērna pusē, lai suns saprot, ka Robins šai barā ir virs viņas – patīk viņai tas vai nē. Paņēmu suni, pacēlu viņu gaisā, lai kājas neskar zemi un skatoties acīs pateicu, ka šitā te nenotiks vis. Pāri nedarīju. Nesitu, nebļāvu, vienkārši neitralizēju viņas spēju pretoties (ja suni nav iespējams pacelt būtu viņa sprandu jāpiespiež pie zemes, kā to dara mamma kucēnam ar žokli, kad tas par daudz atļaujas) un paskaidroju “noteikumus”, skatoties acīs. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Julle Robinam “iebilda”. Hierarhija bija sakārtota. Ar otrā bērna ienākšanu jau bija vienkāršāk, jo suņiem jau bija iepriekšēja pieredze ar “šitiem te” un vajadzēja pavisam maz, lai norādītu bērnu un suņu vietu ģimenē. Tātad barā augstākstāvošiem ir jāiestājas par bērniem, lai norādītu suņiem, kādā secībā te rindosies hierarhijas pakāpieni.

Tas tieši tāpat attiecas uz ģimeni, kurā pirmais aug bērns un jaunpienācējs ir suns. Kucēns nav dumš un aši saprot, kurš te dod ēst un ar kuru ir vērts draudzēties un tiklīdz ir atzīta saimnieka autoritāte, jāsakārto arī pārējo ģimenes locekļu vietas. Mums kāds kucēns aizceļoja pie ģimenes, kurā bija 8gadīgs zēns. Sunim bija 4-5 mēneši, kad saimnieki vērsās pie mums pēc palīdzības, stāstot, ka suns kožot puikam rokās un sākumā tas licies tā rotaļīgi, bet nupat jau liekas, ka tas kļūst tā kā problemātiski un zināmā mērā agresīvi. Cerējuši, ka bērns pats sakārtos ar suni attiecības, bet izskatās, ka tas neizdodas. Šāda rotaļa no suņa puses patiesībā bija hierarhijas kārtošana. Ieteicām saimniekiem šo nepieļaut un tad, kad suns atkal “apceļ” puiku, vienkārši kārtīgi sapurināt mazo palaidni un pateikt viņam, ka šitas neiet cauri. Izrādīt savu neapmierinātību, nostāties bērna pusē. Un tas strādāja – pavisam īsā laikā, vien dažās reizēs, suns saprata, kas un kā un visi dzīvo saticīgi un vēlāk ģimenē tika iegādāts vēl viens bīgliņš :) Vajag laikus atpazīt suņa vēlmi gūt virsroku bērna un suņa attiecībās un laikus šādu rīcību, kas dažkārt var izskatīties pēc nevainīgas rotaļas, novērst, skaidri pasakot sunim, kas un kā te būs. Viņš varbūt nesaprot vārdus, bet saprot jūsu emocijas un tās lieliski nolasa. Netrakojiet – vienkārši skaidri un stingri sunim dariet zināmus noteikumus jau no sākta gala. Un esiet konsekventi! Nevar šodien ļaut kost rokās, rīt rāties, parīt atkal ļaut.

Starpcitu, es jau pieminēju, ka jārespektē arī suņu hierarhiju, ja mājās ir vairāki dzīvnieki. Piemēram, mūsmājās šobrīd dzīvo 3 suņi. Un dodot ēst, bļodas viņi saņem atbilstoši hierarhijai – galvenais suns saņem pirmais, pastarītis pēdējais. Un suņi vienmēr ēd tikai tad, kad paēduši cilvēki. (!) Jo ēdiens ir pats svarīgākais kā tiek dalīti suņi barā. Un šis mūsmājās ļoti palīdz izvairīties arī no kautiņiem suņu starpā – visi zvēri zina savu vietu un nekad nekausies arī par ēdienu, kaulu, mantu utt.

Ko iemācīt bērnam?

Tajā reizē, kad vecākajai sunenei paskaidroju, ka bērns būs virs viņas hierarhijā, parunāju arī ar bērnu. Un nav svarīgi, ka viņam bija kādi 10 mēneši. Nekad nav par ātru (un arī vēlu) sākt bērnam mācīt pret suni respektu. Lai arī suns nav cilvēks, viņš ir ģimenes loceklis un ja Robinam vai Klāsam pajautā, cik mūsu ģimenē locekļu, viņi skaita klāt arī suņus. Un tāpat kā citus ģimenes locekļus, arī suņus ir jāmīl un jāciena. Pirmais un galvenais, ko izstāstīju Robinam, ka sunim ir tiesības negribēt. Ja suns dodas prom no saskarsmes ar bērnu uz savu vietu, tad nedrīkst viņam sekot un bāzties virsū. Ja suns rūc un brīdina, lai viņam liek mieru, tas ir jārespektē. Ja viņš negrib, tad viņš negrib. Un puikas to zina.

Viņi arī zina, ka savs suns ir savs suns, bet svešs suns ir svešs suns. Un nav svarīgi liels viņš vai mazs – mesties ap kaklu jebkuram pretimnākošam sunim (ko daudzi vecāki diemžēl bērniem ļauj) bez suņa saimnieka atļaujas ir nevis nepieklājīgi, bet vienkārši bīstami. Tāpēc atšķiras tas, ko es bērniem paskaidroju par saskarsmi ar mūsu suņiem un ko viņi zina par saskarsmi ar svešiem suņiem. Elementāras lietas par neskriešanu, nekliegšanu, ja suns skrien virsū utt. Tās ir lietas, kuras bērniem ir jāstāsta, jāskaidro un jāzina jau no mazotnes. Nevar suņu izstādē skriet virsū visiem suņiem, jo “šitie taču mācīti”.  Bērnam ir jāsaprot, ka suns ir jārespektē – gan savs, gan svešs. Un bērnu nav ar suni jābaida. Nevajag mazam – tikko sākušam staigāt – bērnam parkā kliegt pakaļ: “Neej pie sunīša, iekodīs!” Nē, mans suns nekodīs. Kādēļ jūs domājat, ka kodīs? Visi suņi nekož maziem bērniem uz līdzenas vietas. Bet daži kož. Tāpēc pareizi būtu teikt: “Esi uzmanīgs, suns var būt dusmīgs.” Būtu jāattur bērnu no patvaļīga kontakta ar svešu suni un jāpajautā atļauja suņa saimniekam, vai drīkst suni papaijāt – ja atļauj saņemta, kopīgi ar bērnu var iepazīties ar suni. Un bērnam veidosies veselīga, bet ne pārdroša saskarsme ar suņiem, bet neveidosies nepamatota sajūta, ka visi pasaules suņi to vien gaida kā apēst kādu mazu knauķi.

Vai bērns var būt suņa saimnieks?

Mūsu puikas kopš aptuveni 4-5 gadu vecuma piedalās suņu ēdināšanā, palīdz vest pastaigā, citādi aprūpēt. Bērnus iesaistām apzināti, jo tas stiprina viņu pozīciju hierarhijā. Pamazām uzticējām bērniem arvien svarīgākus un svarīgākus uzdevumus un tas ir būtiski viņiem visiem – bērniem un suņiem. Šobrīd Robins arī var paņemt no suņa kaulu vai atņemt kādu nevēlamu štruntu, ja ir darījis zināmu viņam, ka to paņems (pateicis “Atdod!”). Viņš var droši aiztikt suņa ēdienu, jo to mēdz viņam arī dot. Bet suns vienalga zina, ka es un Jurģis esam “galvenāki”. Ir vairākas situācijas, kur Robins suņa acīs nebūtu gana respektējams bara loceklis, bet mēs esam. Un tā tas paliks vienmēr, neatkarīgi no viņa vecuma jo sunim ir hierarhija, kuru tas ievēro.

Taču ir gadījumi, kad suns tiek iegādāts bērnam ar domu, ka tas būs VIŅA suns. Un ja bērns tiktiešām uzņemas visas rūpes par suni, ēdina, ved laukā, rotaļājas, tad visticamāk, suns par savu vadoni izvēlēsies savu mazo saimnieku. Tomēr es te nerunāju par 5 vai 7 gadus vecu bērnu. Drīzāk par 12-14gadīgu jaunieti, kas jau ilgi sapņojis par četrkājainu draugu. Un tomēr un tik un tā vecākiem ir jāpatur prātā, ka atbildība par sauni ir uz viņiem. Tieši šis ir iemesls, kādēļ mēs vienmēr esam bijuši dubultpiesardzīgi, kad ģimene vēlas no mums nopirkt kucēnu bērnam. Šis pusaudzis, kas šobrīd alkst drauga, kura čuprī izraudāt pusaudža grūtumus un priekus, pēc 5 gadiem būs jauns cilvēks, kuram varbūt prātā vairāk būs izklaide, randiņi un pēc 10 gadiem varbūt būs studijas ārzemēs vai dzīve studentu kopmītnēs, vai varbūt jauna ģimene… un vienmēr ir jāpadomā tieši šitik tālu, lai izvērtētu kā suns iederēsies šajos dzīves modeļos, vai vecāki būs gatavi rūpēties par suni, ja bērns to nevarēs… es diemžēl esmu bijusi šādās situācijās pati, mani vecāki man ir pat vairākkārt iegādājušies suni “man” un tas diemžēl ir slikti beidzies. tā ka es arī to zinu no personīgās pieredzes. tā nu sausajā atlikumā es saku, ka bērns nevar par visiem 100% būt suņa saimnieks. bet es zinu dažus fantastiskus stāstus ar milzīgu atbildību un mīlestību bērna un suņa starpā. un tomēr arī šajos modeļos vecākiem ir nozīme, kau t vai, lai aizvestu pie ārsta vai izvēlētos suņu barību. tā kā var sakārtot hierarhiju sunim tā, ka bērna pozīcija tajā ir augstāk kā pieaugušo, bet vārds “saimnieks” ietver daudz plašāku atbildību un bērns to nevar uzņemties.

Taču man šķiet, ja vien ģimenes ikdienā suns iederas, ir brīnišķīgi, ja bērniem ir iespēja augt kopā ar dzīvnieku, jo bērns lieliski iemācās ne vien pats rūpēties par kādu un uzņemties atbildību, bet ir arī mazāk egoistisks, jo redz, kā vecāki rūpējas ne tikai par viņu vai bērniem, bet vēl arī par kādu citu – rūpējas nesavtīgi, nesagaidot kādu materiālu labumu. Pietiek ar buču!

 

Pirmo reizi Mantu maiņa Pārdaugavā!

December 26th, 2016

mantu-maina-1Šodien mūsu mājās sākas nemierīga krāmēšanās pa plauktiem un kastēm – mēs šķirojam mantas, jo atkal BŪS MANTU MAIŅA. Tā kā Mantu maiņa sen nav bijusi, esam nedaudz ieauguši spēlēs, ko nespēlējam, konstruktoros un rotaļlietās, no kurām esam izauguši – kaut kā spēļu stūris mūsmājās ir pārvērties par spēļu kalnu vai pat kalnu grēdu. Neiznāk nodot šīs rotaļlietas tālāk, jo Klāss mūsu radu lokā ir visjaunākais bērns un nav īsti, kam tās atdot. Bet labas un jaunas mantiņas reizēm arī nesaņemos atdot gluži svešiem bērniem, bezpersoniski iemest ziedojumu urnās. Tāpēc mums ĻOTI PATĪK Mantu maiņa, jo tur šīs rotaļlietas varam samainīt.

Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā ieguvēji ir visi. Tajā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet nevajadzīgas rotaļlietas. Kļuvusi jau par tradīciju, šoreiz “Mantu maiņa” notiks Pārdaugavā, visas janvāra pirmās nedēļas garumā – no 3. līdz 7. janvārim – bērnu preču veikaliņā “muki.lv” – mantiņas nodot varēs jebkurā no abiem veikaliem, bet lielā mainīšanās sestdienā notiks Pārdaugavas veikalā, Kalnciema ielā 40. Bet īsi par to, kā tas notiek:

  • Līdz 6. janvārim, piektdienai, vecāki un paši bērni var nodot rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventāru, CD ar spēlītēm, DVD ar multenītēm u.c. rotaļājamas lietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk, pretī saņemot nekonvertējamu valūtu – muki latus (jā jā, mums ar vien tie ir latiņi).
  • Visu maināmo var nest uz jebkurā no “muki.lv” veikaliem – Baznīcas ielā 31 vai Kalnciema ielā 40, bet gala mainīšanās gan notiks plašākajā Pārdaugavas veikalā.
  • Ikviena rotaļlieta, kas ir saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama tālāk, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
  • Nedēļas izskaņā – sestdienā, 7. janvārī “muki.lv” Kalnciema ielā 40 no plkst. 11 līdz 17 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties citas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietas varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
  • Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par naudu. Viss, kas “Mantu maiņas” laikā neatradīs savus jaunos saimniekus, tiks nodots labdarības organizācijai “Otrā elpa”.
  • Ja muki lati nolūkotajām lietiņām būs par maz, tos gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 0,75 eiro. Šī ir lieliska iespēja piedalīties arī pašiem mazākajiem, kam varbūt vēl nav iekrājies daudz apmaināmu mantiņu. Visa iegūtā naudiņa tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam pēc mūsu izvēles.

Tā nu tas notiek. Un jau vairs nevar saskaitīt, cik reižu Mantu maiņa ir bijusi – pirmās Mantu maiņas šķiet tika organizētas vēl Lāčplēša ielas veikaliņa telpās, tātad vairāk kā piecus gadus atpakaļ! Bet Pārdaugavai šī būs pirmā reize! Varbūt arī jums? Laipni aicināti bariņā – jo vairāk mainītāju, jo vairāk rotaļlietu un lielāks prieks mainīties!

Bērna drošība automašīnā @zebra

June 16th, 2016

Prieks, ka info par bērnu drošību medijos kļūst arvien kvalitatīvāks un ir entuziasti, kas saredz tā nepieciešamību (šis ir akmens CSDD dārziņā, kuri līdzekļus kampaņai par bērnu drošību automašīnā nav atraduši kopš pēdējām pamanāmajām aktivitātēm 2007. (!) gadā). Paldies “Zebra” komandai – labs darbiņš!

 

Kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni

May 9th, 2016

Tie, kas seko manām pārdomām sociālajos tīklos, drošvien pamanījuši, ka es esmu mazliet nobažījusies par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni. Kā katrai mammai, man gribas, lai viņiem klājas labi: lai viņiem ir laba veselība, ko nodrošina tīrs gaiss, ūdens un ēdiens; lai viņiem ir jauka ģimene, draugi un vispār sabiedrība, kas apkārt; lai viņi var dzīvot drošā un miera vadītā sabiedrībā; lai pasaule, kurā viņi dzīvos, ir laba. Bet par to, lai tas tā būtu, ir jādomā mums šodien, jo glābt izpostīto ir daudz sarežģītāk (un ne vienmēr iespējams), kā vienkārši nenopostīt. Tāpēc esmu mazliet pievērsusies ilgtspējīgas attīstības politikai pasaulē. Un labprāt pastāstītu šo to arī jums, kā arī aicinātu uz saturīgām sarunām, lai dalītos zināšanās un iedvesmā, kā pasauli saviem bērniem lolot labāku.

SDGs-GlobalGoalsForSustainableDevelopment-05

Pats galvenais stāstāmais ir tas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (jeb ANO) Ģenerālā Asambleja Ilgtspējīgas attīstības samita laikā 2015.gada 25.—27. septembrī Ņujorkā pieņēma rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030.gadam”. Mūsu kopīgajai pasaulei tas bija vēsturisks notikums – mūsu kopīgās nākotnes būtisks atskaites punkts, kam diemžēl vairums sabiedrības gan nepievērsa uzmanību. Tas gan nav īpaši akmens Latvijas sabiedrības dārziņā – nupat iepazinos ar pētījumu, kurā norādīts, ka visā Eiropā aptuveni 1/3 daļa iedzīvotāju par šo notikumu ir informēti un interesējušies. Pārējie nav diez ko iedziļinājušies. Un teikšu kā ir – līdz zināmam laikam arī es nebiju baigi smalkumos ar tā saturu iepazinusies. Vienkārši palaidu garām. Bet labāk vēlu nekā nekad :)

Šajā samitā tika lemts par 17 izvirzītajiem Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM). Lai arī saturiski līdzīgas tikšanās jau notikušas iepriekš, diemžēl pasaulē arvien problēma ir nevienmērīga resursu pārdale un nesaprātīga to izlietošana. Ir grūti aptvert, ka gandrīz ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, dabas resursi tiek izlietoti, nedomājot par nākotni, un vides piesarņojuma un klimata pārmaiņu jautājumus daudzi uztver kā sazvērestības teorijas, kas nozūd aktuālāku ikdienas nebūšanu ēnā… Tādēļ cerības vieš pēdējā samita lēmumi, kuriem būtu jānodrošina būtisks pavērsiens pasaules ekonomiskajās sistēmās un jāievirza cilvēces un planētas attīstība jaunā gultnē, kurā centrālā loma ir cilvēkam un planētai.

Ar ko tad šī tikšanās bija atšķirīga un nozīmīgāka?

  1. nebijis dalībvalstu skaits  – visas 193 – spēja atlikt malā savas politiskās un citas nesaskaņas un vienoties par kopīgiem mērķiem – tas vien, manuprāt, pierāda, cik tie nozīmīgi, ja lielie vīri spēj atkāpties no savām ambīcijām. Vai tā viņi netieši neatzīst, ka politikai vairs nebūs nozīmes, ja viņi nevienosies, nemainīs kursu te un tagad? Liela bija arī sabiedrības un dažādu finansu interešu iesaiste. Kā nekad. Šāda spēja vienoties par kopīgiem mērķiem planētas un cilvēces attīstībai, tiešām vieš cerības uz zaļāku un saulaināku (šeit pārnestā nozīmē) nākotni :)
  2. mērķos ir liels uzsvars uz ilgtspēju. Mērķu kopumā veidota holistiska pieeja, raugoties uz sociālo un ekonomisko attīstību kontekstā ar vides saudzēšanu un klimata pārmaiņām. 2030. gadam izvirzītie mērķi veidoti tā, lai neviens nebūtu aizmirsts, taču tie nav akla ekonomikas attīstīšana nabadzīgākajos reģionos – ekonomiskā izaugsme tiek skatīta kā līdzeklis cilvēku labklājības veicināšanai, industriālā attīstība netiek nodalīta no vides saudzēšanas un tiek skatīta kontekstā ar klimata pārmaiņām. Īsi sakot – ļoti priecē, ka ir rasts pēc iespējas holistisks redzējums, ka nav sastumti kopā savstarpēji nesaistīti dažādu sfēru priekšlikumi, bet gan ir skaidri redzams, kā kas ko ietekmēs. Ļoti gribas cerēt, ka tikpat holistiski mūsu politiķi spēs šo pārcelt Latvijas līdzdalības dokumentos, jo zem šīs rezolūcijas parakstījies arī mūsu prezidents Raimonds Vējonis.
  3. Mērķi izstrādāti tā, ka tajos jāņem dalība ikvienam – tā ir jauna kopīgas rīcības platforma, kooperēšanās gan dalībvalstu starpā, gan sabiedrības iekšienē. Attīstības plānošanā un īstenošanā iesaistās arī iedzīvotāji — individuāli, ar nevalstisko organizāciju starpniecību vai neformāli sadarbojoties. Tāpēc mums jāatceras, ka attīstība sākas ar katra cilvēka individuālo rīcību. Ikviens no mums var, rīkojoties, vairot pasaules ilgtspēju un mazināt apkārtējo ciešanas jeb šķēršļus kvalitatīvai dzīvei. Svarīgi ir negaidīt, bet sākt rīkoties.

Lai arī pieņemtais dokuments vismaz man vieš cerības, ka pasaule ir tā kā atjēgusies, protams, mums priekšā stāv vēl vairāki izaicinājumi un šis ir tikai gara ceļa sākums. Bet kā vēsta japāņu gudrība: “Tāls ceļš sākas tepat – blakus.” Tad redzēsim, vai valstiskā mērogā mēs un citas 192 valstis sekmīgi spēs pārņemt šīs iniciatīvas un mērķus īstenot dzīvē? Un ja tas izdosies, vai iesaistīsies arī privātais sektors? Vai ražotājiem un finansistiem būs dūša mainīt savas biznesa stratēģijas, lai tās atbilstu IAM? Nupat apmeklēju konferenci, kurā runāja somu publicists ar vairāku desmitu gadu pieredzi vides žurnālistikā. Un viņa skarbākais prezentācijas slaids bija par iemesliem, kas pasauli ved turp, kur tā strauji griežas. Pirmais punkts bija “Greedy people and greedy businesses” (mantrausīgi cilvēki un mantrausīgi biznesi). Un diemžēl te nu viņiem būs liela loma, kā izdosies īstenot ilgtspējīgās attīstības mērķus… Protams, vēl jau ir saprātīgs finansu resursu izlietojums, vai plānotie līdzekļi nonāks īstajās rokās un kalpos īstajiem mērķiem, kā mums izdosies sasniegumus monitorēt un atspoguļot utt. utjp. Tomēr, neiedziļinoties praktiskos sīkumos, cerīgi raugos nākotnē un labprāt gribu pielikt savu roku ilgtspējīgas attīstības īstenošanā, lai maniem bērniem un bērnu bērniem ir skaista laba vieta, kurā dzīvot, ko sauc par mūsu mīļo Zemi :)

P.S. Pielikšu arī latviskoto versiju mērķiem, lai gan (lai piedod man tie, kas to darījuši) angliski man tā šķiet daudznozīmīgāka un tāpēc priekš sevis vairāk acu priekšā turu oriģinālo variantu :)

Screen Shot 2016-05-10 at 12.19.48 AM

Pus diena + pus diena = Vesela diena bez ekrāniem

March 15th, 2016

IMG_8553Jau marta sākumā centrs “Dardedze” mūs aicināja piedalīties akcijā Vesela diena, lai izaicinātu sevi un aicinātu līdzi arī citus – veselu dienu atteikties no ekrāniem – viedierīcēm, datoriem un televizoriem. Visiem kopā! Tieši ar šo man šī akcija patīk un atšķiras no citas sausas informācijas par ekrānu kaitīgumu bērniem, ka tas jādara visiem kopā – ne jāpadzen bērnus prom, bet arī pašiem jānoliek planšete malā un jādodas darīt kaut kas pavisam cits.

Meklējām ideālo dienu savai Veselai dienai kalendārā – brīvdiena, lai visi ir pie mājas, lai varam kaut ko iemūžināt foto, lai blogā būtu, ko ierakstīt… Neatrodas tāda diena… Te tāds plāns prom no mājām, te šitāds… Nu nav tās ideālās dienas, kad to būtu viegli izdarīt… un tas liek aizdomāties!

Svētdienas rītā piecēlos un devos skriet. Skriešana ir tas brīdis, kad es mēdzu aizklīst savās domās, izdomāt kādu neizdomātu un sakārtot kādas sajukušas. Un tad arī sapratu, ka Veselā diena būs šodien, ar vienu bet… svētdienas vakari ir vienīgais laiks nedēļā, kad mēs visi kopā skatāmies šovu “Es mīlu tevi Latvija” – mums tas ir svarīgi, tā man tobrīd likās. Tā nu nolēmu, ka mūsu diena bez ekrāniem būs līdz 8 vakarā un tad otrā dienā mums būs Vesels vakars un tad jau kopā būs arī Vesela diena :)

Atgriezos no skriešanas un puikas atradu pie TV – viņi skatījās “Es te kas te”. Ļāvu viņiem pabeigt skatīties pārraidi, kamēr nodušojos un izstaipījos pēc skriešanas. Jo es jau biju izdomājusi par Veselo dienu tikai skrienot un puikas nekādus noteikumus nebija pārkāpuši – biju ļāvusi viņiem paskatīties Latvijas kanālus, kamēr esmu mežā. Taču pateicu tagad viņiem, ka šodien ekrāniem nē uzreiz kā šis raidījums beidzas. Viņi diez ko neprotestēja. Sarunājām arī, ka šovu vakarā varēs skatīties.

Pēc tam gatavojām brokastis, pļāpādami kopīgi paēdām un palūdzu puikām, lai aizskrien sakārtot savas istabas, jo kaut kā tur atkal ieviesies baigais nekārtības muklājs. Es pa to laiku sakopu virtuvi un nomazgāju traukus. Pabeidzu pirmā un devos skatīties, kā puišiem veicas ar kārtības meklējumiem – labi :) Robins vēl palīdzēja brālim tikt galā ar nekārtības astēm, kamēr es uzmeklēju sējas un ražas žurnālu, lai novērtētu, ar kādiem dārza darbiem šodien varētu nodarboties.

Ideāli – augļu diena – man tieši jāsēj tomāti un paprikas :) Atnesu trauku ar zemi, mazos podiņus un aicināju puikas talkā. Sākumā sadalīt darbus bija grūti, tomēr kaut kā vienojāmies, kuru šķirni kurš sēs, kādus pienākumus uzņemsies un darbs sāka ritēt savu gaitu: Robins pildīja podiņus ar zemi, Klāss ierušināja labās baktērijas un taisīja vietiņu sēkliņai. Tad puikas tika pie sēkliņām un izpētīja tās arī ar lupu, salīdzināja tomātu ar paprikas sēklām. Katrs lika savu šķirni rūpīgi pa rindām podiņos, aizrušināja. Es tikai jaudāju bildēt :) Aplaistīt arī vajag :) Lai tas būtu aizraujošāk un precīzāk, iedevu mazu šļircīti un katrai sēkliņai pienācās divas špricītes ar ūdeni. Kādu tik mēs pedagoģiju neizbaudījām vēl visā šajā – puikas ne tikai pirkstiņus izvingrināja un botāniku mācijās, viņi vēl skaitīja, rēķināja, mērīja ūdens tilpumus, mācijās burtus, lasīja nosaukumus un beigu beigās arī visu aiz sevis vēl smuki nokārtoja :) Un Robins vēl pasguva uztaisīt mazus ūdenspriekus ar špricītēm arī uz lieveņa, gluži pliks ar plikām kājām tāpat kā es šodien jau vairākkārt biju pa baso izpēdojusies pa pagalmu :)

Šitā pagāja labas pāris stundas. Ok, zemnieku saimniecībā šādu darbaspēku drošvien izbrāķētu kā neefektīvu, bet mums rīta cēliens pagāja godam – rimti un saskanīgi, bez steigas – pat ar Klāsa jogas pauzēm. Pēc tam puikas noguruši aizskrēja zīmēt olas, jo “Es te kas te” bija jāmin mīkla un jāsūta uzzīmēta pareizā atbilde. Kamēr viņi zīmēja un rakstīja vēstuli, es tapināju dārzeņu sautējumu. Bet kādā brīdī uzradās Robins un sacīja, ka viņam vēl kāds darbiņš jāpadara, ko tētis jau sen nav paveicis – jāpielīmē Ziemassvētku vilcieniņam noplīsušie vīriņi. Un arī tas sen gaidītais darbiņš viens un div tika paveikts ar lielu degsmi.

Pusdienās mums pievienojās Jurģis, kurš rīta cēlienā bija iztrūcis. Un man par lielu brīnumu pat viņš daudz nerūca, kad teicu, ka šodien būs jāiztiek bez ekrāniem… līdz 8 vakarā :) Viņš pārliecinoši ir mūsu ģimenes vājākais punkts šādiem izaicinājumiem :) Pēc pusdienām Jurģis devās puikām nolasīt pasaku un visi trīs vīrieši devās diendusā.

Es paliku viena. Normāli es būtu beidzot atvērusi Facebooku. Bet šoreiz atturējos. Novācu virtuvi, atkal nomazgāju traukus… un sāku saprast, ka man ir daudz laika, bet nav ko darīt. vai es drīzāk nezinu, ko tādās reizēs, kad ir daudz laika, dara, ja ne skatās ekrānā? Sāku aptvert, kāpēc mūsu mammas un vecmāmiņas slaucīja putekļus no grāmatām pat otrajā rindā, pa kuru laiku viņas tamborēja sedziņas un gatavoja sarežģītus laikietilpīgus ēdienus…

Labi, ka pēcpusdienā pēc dārza kalendāra jau sakņu diena – devos iesēt redīsus. 15 min… ko tālāk? Pēc piecu minūšu dīkstāves apgāju māju un atradu sažuvušus apelsīnus. Tie bija pārpalikums no veselas kastes ar sulas apelsīniem un visticamāk es nekad nesaņemtos uz šo soli, bet tagad man tāpat nebija nekā labāka padomā un es izspiedu veselu kannu izcili gardas sarkano apelsīnu sulas!

Huh… nekad nebūtu domājusi, ka mans lielākais izaicinājums būs diendusa :) Ko vēl lai sadara? Aizgāju basām kājām līdz pastkastei. Šodien man tas jau bija ceturtais vai piektais izgājiens uz pāris minūtēm ar basām kājām. Godam atklāta baspēdu sezona – pat ielēcu uz brīdi neizkusušajā kupenā :) Brrrr… sajūtas superīgas, kad ielien atpakaļ siltumā un kājas dursta mazas adatiņas :) Bet gājiens uz pastkasti velts – žurnāla tur nav. Tā nu uzmeklēju iepriekšējo un sāku pārlasīt otrreiz rūpīgāk. Atradu tur arī tiramisu recepti, kurai pat toreiz, žurnālu lasot pirmo reizi, biju iegādājusies sastāvdaļas. Nu ko – tad jau laikam tā ir zīme :) Un ķēros pie darba – kamēr vīrieši guļ, es biju paveikusi arī to, pagatavojusi viņu mīļāko gardumu – tiramisu.

Un pat pēc tam man vēl bija krietns laiks, kad pavaļoties… TIK DAUDZ LAIKA! Man pievienojās Jurģis, kurš lielajā brīvā laika daudzumā bija ne mazāk apjucis kā es :) Pēc tam kad bija dažas minūtes sēdējis uz dīvāna, salicis rokas klēpī, kur parasti ir kāda datorizēta ierīce, viņš devās saskrūvēt plauktu, kurš jau kopš gada sākuma gaida savu uzmanības devu :)

Nu modās pa vienam puikas, kādu brīdi viņi augšā rotaļājās, Robins taisīja ekspermentu ar fēnu, ko bija noskatījies “Kas te es te”. Jurģis pa tam lāgam iztīrīja mašīnu (arī negadās bieži 😉 ) un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Pēc vakariņām tomēr vēl maza aste līdz astoņiem palikusi un man par lielu brīnumu Jurģis ierosina spēlēt trijatā ar Robinu Katanas ieceļotājus… Robins sajūsmā, jo tieši to uztvēra kā lielāko bezekrāndienas zaudējumu, ka nedrīkstēs paspēlēt Katanu planšetē. Bet nu ir vēl foršāk – varēs paspēlēt dzīvajā, ar tēti un mammu :) Raujam vaļā…

… un tad plkst. 8 ieslēdzām šovu. Spēli nepārtraucām, bet tā nomira dabīgā nāvē ekrāna pārspēka priekšā… :((( Tas tik precīzi parādīja, cik laba un piepildīta, saticīga un kopīga bija diena līdz brīdim, kad ieslēdzām ekrānus.

Vēlāk, pirms gulētiešanas, Robins man gultiņā teica, ka šī diena bija baigi foršā. Viņš pats ierosināja, ka varbūt tādas dienas vajag vēl un arī man piekrita, ka varbūt nemaz to šovu nevajadzēja, tas nebija tik svarīgi (izrādās)… Uz manu ierosinājumu vienmēr svētdienās taisīt Veselās dienas viņš sajūsmināti teica viennozīmīgu JĀ!

Epilogs

Pirmdienā man jau šķita, ka vakaram bez ekrāniem mūsu stāstā vairs nebūs nozīmes, tāpēc pie vakariņu galda puišiem teicu, ka ja viņi negrib, tad varam to izlaist. Bet Robins teica, ka grib gan vakaru bez ekrāniem. Noteikti. Spēlēsim Katanu. Šoreiz pa īstam. Un Jurģis, kas iepriekš bija iebildis, ka viņam ar vienu Veselo dienu vakar jau pietiek, tomēr nāca ar mums spēlēt :) Bet Klāss tikmēr spēlējās savā nodabā, ko viņam ļoti patīk darīt, jo viņš kopumā ir no tiem bērniem, kuriem ļoti patīk stundām rotaļāties vienam. Tikai viņam nav paveicies, jo viņam ir brālis, kuram nemaz nepatīk rotaļāties vienam un tad viņs’allaž iebāžās pa vidu Klāsa vientulīgajās nodarbēs.

Jurģis, protams, mūs vinnēja :) Bet tas mūs daudz nesatrauca un mēs ar Robinu pēc spēles jestri devāmies gulēt un īstenībā bija baigi baigi forši, ka arī pirmdienas vakarā ekrānu nebija.

Ir jāsaka paldies “Dardedzei” ar visu foršo komandu un Andai Avenai, kas mūsu uzaicināja sapurināties. Mēs esam pavadījuši lielisku laiku kopā un pieņēmuši lēmumu tā darīt regulāri vismaz vienu dienu nedēļā! Un no sirds iesakām pavadīt ja ne Veselu dienu, tad iesākumā Veselu vakaru arī jums.

Kā izvēlēties līdzsvara riteni

February 22nd, 2016

IMG_3522Šķiet nemaz ne tik sen dalījāmies savā pirmajā pieredzē par līdzsvara riteņiem, skaidrojām, kādēļ tas ir daudz foršāk nekā velosipēds ar papildritenīšiem. Jo tas ir ritenis, ko pavisam mazs – 2 gadus vecs vai pat jaunāks bērns – spēj pilnībā menedžēt pats, braukt ar to pa jebkādu virsmu, veikli manevrēt, pieveikt lielus attālumus, braukt augšup un lejup pa kalniem un vizināties, cik vien sirds vēlas, ar milzu prieku.
Tāpat kā pārējā pasaulē, tas bija kas jauns un Latvijā ienāca maz pamazām – daudzu skeptisku komentāru un neticīgu skatienu pavadīts. Taču īstenībā kopš mūsu pirmā līdzsvara riteņa ir pagājuši 5 gadi, mēs esam palikuši gudrāki un pieredzējušāki šai jomā, un situācija pasaulē un Latvijā ir pamatīgi mainījusies. Līdzsvara riteņu piedāvājums ir manāmi paplašinājies un nu šķiet ir īstais laiks saprast – kā tieši izvēlēties piemērotāko līdzsvara riteni savam mazajam braucējam, lai braukšana ar to patiešām sagādātu prieku. Pieredze rāda, ka nozīme nav nedz krāsai, nedz zīmējumam uz rāmja, bet gan pilnīgi citām kvalitātēm, kas padara braukšanu ērtu un patīkamu, kas vistiešākajā veidā noteiks to, vai bērnam ar šo riteni patiks vizināties, vai tomēr ne. Ergonomiska poza, komfortabls brauciens un pēc iespējas maza piepūle, lai tiktu uz priekšu, ir tie lielumi, kas sagādā prieku par labi izraudzītu līdzsvara riteni.

Izmērs – svarīgākais sēdekļa augstums.

size-guide-illustrationPlašajā līdzsvara riteņu klāstā atradīsiet modeļus ar riteņiem no 10″ līdz pat 20″. Vispopulārākais ir 12″ ritenis, taču tas ir tikai riteņa diametrs un dažādi 12″ modeļi var būt piemēroti ļoti dažāda auguma un vecuma bērniem. Tāpēc, nosakot, vai ritenītis labi derēs šobrīd un plānotajā lietošanas laikā, būtiskākais ir sēdekļa augstums – tam vajadzētu būt apmēram 2-3 cm zem bērna stakles. Pareizi bērna stakles augstumu būtu mērīt nevis pa kājas iegšējo malu, bet gan taisni no zemes. Visvienkāršāk to ir izdarīt, noliekot mazo pie sienas tāpat kā mērot augumu – bez apaviem, papēži pie sienas, un ielikt starp kājām grāmatu ar malu uz augšu. Jānomēra attālums no grāmatas malas līdz grīdai. Tas tad arī ir stakles augstums. Lai bērns justos droši uz riteņa un varētu atbalstīties ar abām kājām uz zemes arī sasvērienā, līdzsvara riteņa sēdeklim ir jābūt nedaudz zemākam par iegūto mērījumu. Pretējā gadījumā nedrošāki bērni ar riteni negribēs braukt, jo tas vairs nebūs kā staigājot pa zemi, bet būs jāceļas pirkstgalos vismaz ar vienu kāju. Savukārt ņiprāki mazie nesēdēs uz sēdekļa, bet virzīsies uz sēdeklīša priekšējo daļu vai vispār staigās ar ritenīti starp kājām un uz sēdekļa nesēdīsies.

Svaram ir nozīme!

Ir pilnīga taisnība, ka ar vieglāku riteni braukt ir daudz vieglāk, jo nepieciešama mazāka piepūle, lai dabūtu to uz priekšu. Taču ne vienmēr svaram ir jābūt pēc iespējas mazam, jo dažkārt, lai samazinātu svaru, ražotājam ir jāatsakās no būtiskām vai kvalitatīvām komponentēm. Piemēram, pumpējamās riepas ir smagākas nekā putu (foam) riepas, bet viennozīmīgi apsvēršanas vērta komponente, kad runājam par riteņa izvēli. Tāpat lielākam bērnam, kas brauc ātri, noder rokas bremze, dubļu sargi aizsargā no nošķiestas muguras, bet tas viss veido riteņa kopējo svaru. Tāpēc svarīgi ir ievērot universālu likumu – līdzsvara riteņa svaram nevajadzētu pārsniegt 30% no paša mazā braucēja svara. Tātad, piemēram, 13 kg smagam divgadniekam – vidēji normāls svars 2gadīgam zēnam – būtu jālūkojas pēc līdzsvara riteņa zem 4 kg, bet tai pat laikā, ja riteni vēlaties iegādāties lielākam bērnam teiksim standarta 3gadniekam vidējais svars ir ap 15 kg, tad ritenis var svērt arī 4,5 kg un bērns šo pus kilograma starpību īpaši neizjutīs, ja citādi riteni būsiet izvēlējušies atbilstīgu. Protams, bērni var braukt arī ar smagāku riteni, bet pēc iespējas viegls ritenis ir vieglāk balansējams un prasa mazāku piepūli no bērna to pārvietot, tostarp arī nest, jo bērni to dara – uzceļ uz apmales, uznes pa trepēm utt. Protams, vēl ir labi paturēt prātā, ka riteni šad un tad būs jānes jums, kad bērns nolems, ka šodienai pietiek, bet būsiet pastaigas tālākajā punktā no mājām 😉

Riepas – vissvarīgākās tētiem :)

Un pareiz ir, jo šo viņi saprot labāk un tieši viņiem būs jātiek galā, kad sāksies ķibeles :) Latvijā faktiski ir pieejami līdzsvara riteņi ar trīs veidu riepām – putu materiāls (foam), gumijas pneimatiskās jeb pumpējamās un plastmasas ritenīši.

Vislabākās ir pumpējamās riepas – tās viennozīmīgi nodrošina vislabāko amortizāciju mazajam braucējam un saudzē viņa ķermeni no triecieniem. Cik svarīgs ir protektora zīmējums, tiešām, lai spriež tēti! Ir pieejamas ar izteiktākiem protektoriem, kas vairāk derēs bērniem, kas brauc pa mežu, granti, slapju zāli utt. Tāpat ir riepas ar mērenāku reljefu, kas piemērotas pilsētvidei – ar tādām būs vieglāk tikt uz priekšu pa celiņu parkā, nekā ja būsiet izvēlējušies ļoti radžainas riepas, kas veidos pretestību. Ļoti smalkiem riteņiem ir arī īpašākas riepas, piemēram “Fat Boy” vai “Big Apple”, kas varbūt kaut ko izsaka tikai lietpratējam. Tās ir specifiski veidotas, lai nodrošinātu vēl labāku amortizāciju, saķeri utt. un būs nozīmīgas agresīvākiem braucējiem, kas izpilda trikus, lec pa rampām un dara tādas lietas. Runājot par riepju protektora veidu, es vienmēr paturu prātā, ka bērni ir bērni un viņi sver daudz mazāk kā pieaugušie, līdz ar ko berze ir daudz mazāka un protektora zīmējumam galēji izšķiroša nozīme, manuprāt, nav. Svarīgi, lai pumpējamā riepa būtu labas kvalitātes, ērti ir, ja ir liektais ventīlis vienkāršākai pumpēšanai. Pumpējamo riepu lielākie trūkumi – iespēja pārdurt (bet var arī nomainīt) un tās nav pašas vieglākās.

Putu materiāla riepas ir ievērojami vieglākas un, protams, nav caurduramas. Taču tās nenodrošina gandrīz nekādu amortizāciju un ir visai slidenas. Labi derēs bērnam, lai brauktu pa ietvi vai vizinātos parkā, bet var sagādāt problēmas, ja dodaties mežonīgākā izbraukumā. Turklāt esošajam reljefam vispār nav īsti lielas nozīmes, jo tas diezgan ātri nodilst. Parasti tās ir sastopamas lētāku modeļu un zīmolu riteņiem. Protams, ir daži apzināti izņēmumi, kuri šādas riepas izvēlējušies, lai iegūtu maksimāli vieglu riteņa svaru, atsakoties no pilnīgi visa, kas braukšanu varētu padarīt ērtu vieglāka svara vārdā. Kā jau augstāk rakstīju, tas ir zināms risinājums un tehniska izvēle – vai jums piemērotākā, jāizlemj pašiem.

Screen Shot 2016-02-21 at 5.53.30 PMLūk, attēlā ir redzams salīdzinājums ar apmēram 20 kg slodzi uz riepu – pa kreisi ir putu materiāla riepa, kas neabsorbē slodzi nemaz, savukārt gumijas riepa spēj slodzi absorbēt visai ievērojami. Ja bērns jau ir ašāks braucējs, šad un tad brauc pa akmeņainākām virsmām, nemaz nerunājot par kādiem trikiem un palēcieniem, tad pumpējamām riepām būs liela nozīme, lai brauciens būtu patīkams un piezemēšanās saudzīga.

Plastmasas ritenīši ir domāti tikai telpām – tie ir absolūti slideni, nenodrošina amortizāciju vispār un nav domāti braukšanai ārā – ne pa zāli, ne pa asfaltu, jo ātri nodils. Bet pašam pirmajam ritenītim mājās – kāpēc gan ne.

Pasaules tirgū parādās arī jauni risinājumi – gumijas ar iekšējām kamerām, TRP un citi varianti, bet līdz Latvijai šķiet tie vēl nav nokļuvuši, vismaz ne masveidā.

Metāla, koka vai…?

Izvēlēties var starp metāla, koka un citu materiālu riteņiem, piemēram, stiklšķiedras kompozītmateriāls (šķiet tikai FirstBike) vai plastmasa. Ir vēl kāds? Karbona rāmis? Vispopulārākie ir metāla – tērauda vai alumīnija – un koka riteņi. Tērauda riteņi parasti ir smagāki (bet ne vienmēr) un var rūsēt. Toties ir izturīgāki un piemērotāki vissmagākajiem braucējiem. Alumīnija rāmjiem parasti ir mazāks svara limits, jo tie ir elastīgāki un var deformēties pie lielākas slodzes.

Koka rāmji ir draudzīgāki dabai un labi kopts (!) dārgā gala ritenis var kalpot ļoti ilgi, bet lētie koka riteņi gan diezgan aši izjūk pa saskaitāmajiem vai kopti ne pēc instrukcijām izskatās visai palietoti, un draudzība dabai var arī neiestāties, ja pēc sezonas jāpērk jauns. Jāņem vērā, ka koka riteņiem arī bieži ir mazākas augstuma pielāgošanas iespējas kā citu materiālu braucamajiem.

FirstBike ar savu stiklšķiedras rāmi ir unikāli – tas nodrošina labu rāmja elastību, neticamu izturību un arī nevīžīgs braucējs tik ātri nespēs to apskādēt, tomēr jārēķinās, ka šī materiāla elastība var ietekmēt smagā gala braucēja komfortu (lai gan ap to laiku vairums bērnu jau brauc ar pedāļu riteni).

Par plastmasas riteņiem man nav īsti komentāru – nezinu nevienu vērā ņemamu spēlētāju, kas piedāvātu riteņus no plastmasas. Drošvien tie ir viegli, taču par funkcionalitāti, izturību un dzīves ilgumu grūti spriest, atsauksmes par man zināmajiem nav vai ir sliktas.

Rāmja forma

Rāmja forma drošvien ir pirmais aprakstītais lielums, kas varbūt nav tik pašsaprotams izvēles kritērijs kā augšminētie, jo ne visi vecāki tam pievērš uzmanību – tēti aizrāvušies ar riepām, mammas pēta materiālu, jo tas ietekmē dizainu. Bet rāmja ģeometrija būs tas, kas būs svarīgs bērnam. Tam ir ļoti liela nozīme, jo tieši rāmja ģeometrija ietekmē to, cik ērti, dabiski un lietderīgi bērns varēs ar riteni braukt, cik ērti uz tā jutīsies. Savukārt tas noteiks, vai viņš vispār ar to brauks. Arī ļoti smuks eko ritenis drīz mētāsies garāžā, ja bērnam ar to būs fiziski grūti pabraukt.Lielai daļai no-name ritenīšu tieši šeit sākas lielākas problēmas, jo ir maz uzmanības veltīts riteņa izstrādei. Screen Shot 2016-02-21 at 7.25.05 PMNepārdomātai riteņa ģeometrijai ir raksturīgs īss, kompakts rāmis ar augstu novietotu sēdekli (attēlā WeeRide mazais ritenis, ko šī iemesla dēļ klientiem nepiedāvājam). Rezultāts: šāds ritenis, lai arī viegls un smuks, der lielāka auguma bērnam, bet tā kā ir maz horizontālās telpas, tad ceļgali jau duras stūrē un jāmet kūkums. Turklāt īsu riteni ir daudz grūtāk balansēt, kā arī sēžot augstu virs riteņiem ir grūtāk balansēt. Tieši tāpēc labs ritenis iesācējam ir ar garenu rāmja ģeometriju, pietiekamu horizontālo telpu, zemu (pret riteņiem) novietotu sēdekli. Bet pārspīlēt ar garumu, protams, arī nevajag. Ja līdz stūrei būs tālu jāstiepjas, tad arī nekāda braukšana nesanāks. Mazs bērns, kas tikko mācās braukt ar riteni, labi jutīsies sēžot uz tā ar pēc iespējas taisnu muguru, jo tā dabiskā ķermeņa viduslīnija atradīsies tuvu tam, kā bērns staigā un attiecīgi būs visvieglāk turēt līdzsvaru. To, starpcitu, būtiski ietekmē stūres novietojums. Tā ka arī tam ir nozīme :)

Tam, vai stūres augstums ir regulējams ir dažādi aspketi – ja velosipēds ir ar nepārdomātu ģeometriju, tad labāk, lai stūres augstumu var mainīt, jo dažādi konfigurējot stūres un sēdekļa novietojumu var cerēt nedaudz uzlabot bērna pozīciju uz riteņa. Savukārt riteņiem ar pārdomātu formātu stūres regulēšanai var nebūt izšķiroša nozīme – parasti tā atrodas salīdzinoši augstu mazam bērnam, kamēr sēdeklis vēl ir zemu, bet augot garākam un kļūstot pieredzējušākam braucējam, sēdeklis tiek celts uz augšu un statiskā stūre, attiecīgi kļūst relatīvi zemāka – tas novieto bērnu nedaudz ieslīpā, agresīvākā braukšanas stāvoklī, kas veido dinamiskāku braucienu un būs piemērotāks lielākam bērnam, pieredzējušākam braucējam. Viss loģiski!

Runājot par sēdekļa regulēšanu – svarīgi būtu (sevišķi īsa rāmja gadījumā), lai ceļot sēdekli augšup, tas virzītos arī atpakaļ – parasti to panāk, veidojot sēdekļa statni slīpu, taču mēdz būt arī sēdekļi ar regulējamu atstatumu no stūres. Tas būtiski ietekmēs horizontālo telpu garāka auguma bērnam. Protams, ja ritenis ir ar stipri iegarenu ģeometriju, tad šis var nebūt nepieciešams, jo vietas ceļgaliem pietiks tāpat.

Screen Shot 2016-02-21 at 7.49.14 PMVai nozīme ir pakāpieniņam, kur uzlikt kājas? Mums pašiem šāds ritenis ir bijis tikai izmēģinājumam un mūsu bērni šo pakāpienu neizmantoja. Materiālos, kuros iedvesmojos teikts gluži tas pats “Kāju atbalsts līdzsvara riteņiem ir tikai tādēļ, ka pieaugušajiem šķiet, ka tas varētu būt noderīgs – bērniem tas nav nepieciešams”. Ja vien bērni nebrauc pa garu kalnu nogāzi, tad viņi labprātāk tur kājas izvērstas, lai vajadzības gadījumā koriģētu ātrumu – atspertos vai piebremzētu, – kā arī jūtās tā drošāk. Tomēr ja vien šis kāpslītis neveido paplatinājumu un netraucē bērnam atsperties (bet tas tā vispār diezgan bieži ir), tad no tā nav arī lielas skādes. Un jāpiekrīt, ka mazākam bērnam tas var atvieglot uzkāpšanu un nokāpšanu.

Ar vai bez bremzēm?

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Līdzsvara riteņu braucēju primārā apstāšanās vienmēr būs kājas, tā ir instinktīva un pašsaprotama reakcija, ja ir jāapstājas skrienot. Tāpēc rokasbremzei nav tik liela nozīme kā pedāļu divritenim. Taču ap 3.5 gadu vecumu bērna roku koordinācija un saprašana ir attīstījusies tik tāl, ka viņš var sākt izmantot labi veidotu rokas bremzi. Piemēram, Robinam bija rokasbremze ritenim, bet viņš to sāka izmantot tikai minētajā vecumā un tā bija un palika sekundārā bremze, jo, ja bija pēkšņi jāapstājas, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, lietā tik un tā tika liktas kājas :) Tomēr rokasbremze lieti noder ātruma samazināšanai, piebremzēšanai no kalna vai pagriezienos, lai apstātos plānoti. Tas aiztaupīs kurpēm zināmu daļu sūruma un grūtuma :)

Screen Shot 2016-02-21 at 6.02.20 PMTaču ir arī svarīgi, kā bremze veidota, jo mazā rociņa nevar nospiest standarta divritenīša bremzi, kas paredzēta jau skolas vecuma bērnam. Tāpēc bremzei ir jābūt paredzētai īpaši mazai rociņai (parasti ražotāji to uzsver savu priekšrocību uzskaitījumā) – tā gan vizuāli ir savādāka, gan arī spiežas vieglāk. To noteikti ir vērts noskaidrot, pirms pieņemat grūto lēmumu par bremzes nepieciešamību – nopirkt tikai tāpēc, ka bremze kā tāda ir ne vienmēr būs liela jēga, ja bērns to tāpat nespēs lietot.

Bet jāatceras, ka pavisam mazam bērnam var rasties vēlme bremzi visu laiku spiest un tad atkal netiek uz priekšu (tā bija Klāsam). Tāpēc, ja izvēlaties mazu riteni, kuru bērns iespējams lietos no 2 līdz 4 gadu vecumam, mierīgi var iztikt arī bez bremzes. Starpcitu, ja mazais bremzi visu laiku vēlas turēt un ir grūti viņu no šī niķa atradināt, tad iesākumā var atbrīvot bremzes trosīti, lai tā ir pēc iespējas maz efektīva un netraucē mazajam braucējam apgūt braukšanas tehniku.

Stūres ierobežotājs – galvenais drošība!

Arī jautājumā par stūres ierobežotāju izskan dažādi viedokļi. Lielai daļai riteņu tie ir un tas tiek pamatots kā būtisks faktors bērna drošībai, lai nebūtu iespējams strauji sagriezt stūri un krist. Oponenti stūres ierobežotājus salīdzina ar papildriteņiem un uzskata, ka bērnam jau no paša sākuma ir jāapgūst braukšana ar ritenīti, kurš darbojas pēc iespējas līdzīgi pedāļu ritenim, lai negūtu nelāgus ieradumus. Bet lai viņi strīdās, jo ar labu stūres ierobežotāju patiesībā braukšana netiek būtiski ietekmēta un drošāk ir. Savukārt ar sliktu stūres ierobežotāju var krist tikpat nepatīkami kā vispār bez, jo tas ierobežo manevrēšanas iespējas. Ar sliktu es saprotu ļoti nelielu sagriešanas leņķi, kas kritiskā gadījumā var neļaut bērnam stūrēt un izvairīties no sadursmes un kritiena, bet ikdienā vienkārši krīt uz nerviem, jo bērns nevar normāli vizināties. No šādiem stūres ierobežotājiem gan pēc iespējas iesaku izvairīties. Screen Shot 2016-02-21 at 6.24.14 PMAttēlā ir sliede no diviem riteņiem – plašākais loks ir tipisks šaura leņķa stūrei, otrs ir forša stūres ierobežotāja ritenis – no apļa diametra varam secināt, cik liela starpība var būt iespējai izvairīties no sadursmes, ja kāds izskrējis priekšā. Vai cik lielāks ir risks, ka bērns neizņem līkumu un no ietves nokrīt uz braucamās daļas (no savas pieredzes zinu, ar kādu adrenalīnu šķērsoju gājēju pāreju uz riteņa, ja ceļš būs jāturpina perpendikulāri gājēju pārejai – labāk pārstumju pie rokas). Reizēm varam redzēt, ka bērni ar šaura leņķa stūres ierobežotāju šo problēmu risina pa savam – viņi pārceļ velosipēda priekšu, lai pagrieztos un dotos virzienā, kuru nolūkojuši, taisnākā trajektorijā, jo ir pieraduši, ka nevar izņemt līkumu (tas gan strādā tikai vizinoties, bet negarantē drošību izšķirošās situācijās). Tas patiesībā var kļūt par ieradumu, kurš paliek arī riteni nomainot. Visforšāk, ja stūres ierobežotājs ir elastīgs (ar gumijas cilpu), kādi ir sastopami dārgāko modeļu riteņiem, jo tie stūres sagriešanu aptur pamazām, turklāt ir noņemami, un neradīs vispār nekādus jautājumus, pārejot uz pedāļu divriteni, kam ierobežotāja nav.

Vēl par stūri svarīgi pievērst uzmanību rokturīšiem, lai arī parasti tie šķiet maznozīmīgi. Roktura galiem vajadzētu būt paplatinātiem – aplītis, bumbulītis, jel kas cits, kas ierobežo iespēju turēties tuvu vai pāri stūres galiem. Šie izvirzījumi pasargās bērna plaukstas no nobrāzumiem, kad viņš ieskries mājas sienā, sētā vai kokā, kā arī kritienu laikā. Daži ražotāji veido arī pusloka plaukstu sargus pāri pirkstiem visā roktura platumā.

Sēdeklis – vai ir jāizvēlas?

Sēdeklim arī ir ļoti liela nozīme, lai bērns veiksmīgi uzsāktu braukšanu ar riteni: ir svarīga gan forma, gan amortizācijas un virsmas materiāls. Piemēram, mums tikai liekas, ka plats sēdeklis ir ērtākss – mazam bērnam pārāk plats sēdeklis var likt nedabiski izvērst kājas, sevišķi, ja bērns ir ar šauru iegurni. Tas vai nu apgrūtinās braukšanu, jo jāatsperas būs ar izvērstām pēdām, kas patiesībā ir slikti no fizioloģiskā viedokļa, jo veido nekorektu, asimetrisku kāju novietojumu un provocē potīšu vēršanos uz iekšu (pārmērīgu pronāciju), vai arī bērns nesēdēs uz sēdekļa pilnībā, bet virzīsies uz priekšu, kur sēdeklis sašaurinās.

Manā skatījumā, vislabākā ir liekta sēdekļa forma – kā FirstBike. Lieta tāda, ka braukšana ar balansa riteni ir būtiski atšķirīga attiecībā pret kāju atbalsta punktu nekā tad, ja braucam ar pedāļu riteni – pēdāļu riteņa atbalsts ir pedāļi, kas, neatkarīgi no tā vai braucam kalnā vai lejup, dod mums vienādu iespēju uz tiem atbalstīties. Savukārt, braucot ar līdzsvara riteni, kāju atbalsta punkts ir tieši šis kalns un attiecīgi, ja bērns skrien lejup pa kalnu, tad viņš slīd uz priekšu un ir lieliski, ja sēdeklis ir neslīdīga materiāla un augšupvērstu priekšējo daļu vai vismaz līmenisks. Taču lielai daļai riteņu tas ir pat nedaudz lejup vērsts un visai slidens, jo aizgūts no velosipēdiem.

Tāpat forši, ja sēdeklim ir vismaz kāds polsterējums – tas tomēr amortizē zināmu triecienu daļu uz mugurkaulu un pavisam ciets sēdeklis, ja vēl ir amortizāciju neabsorbējošas riepas, var būt galējs pārbaudījums, braucot pa grantētu celiņu pat pār nelieliem olīšiem :) Jāraugās arī, cik izturīgs sēdeklis ir – lētākajiem modeļiem mēdz būt ļoti švaks sēdekli sedzošais materiāls un tas ātri nodilst, ir caurs. Sēdekļa materiālam būs nozīme arī dēļ tā, vai bērnam būs patīkami uz tā sēdēt ar īsām šortiņām (vai pat bez tām – mūsmājās Klāss it bieži izlaida kādu līkumu ar slapjām peldbiksēm pēc šļūtenes priekiem dārzā), bet jāpatur prātā arī tas, kā šo krēslu kopt, jo daudzi bērni sāk braukt ar riteni vēl tikai apgūstot podiņlietas un visādi gadās, kad aizrautīgi vizinās :)

Kam vēl ir vērts pievērst uzmanību?

Vēl svarīgi novērtēt “aizķeres punktus” – segtas skrūves, iedziļinātas skrūves, ar uzlikām – tie ir dažādi risinājumi, lai pasargātu bērnu no iespējamas savainošanās, ja tāda trāpās skrejošo kājiņu ceļā. Ir vērts novērtēt braucamā siluetu arī no augšas – vai nav plašu izvirzījumu, kas varētu traucēt skrējienam – jau pieminēju, ka nereti kāju uzlikšanai domātās konstrukcijas var būt pat traucējošas, bet arī aizmugurējā riteņa dakša, bremžu detaļas un tml., var traucēt raitam skrējienam vai pat draudēt ar savainojumiem.

Nobeigumā

Vēl tikai gribēju paust savu nostāju par to, kad vislabāk iegādāties riteni. Parasti bērniem riteni iegādājas divu trīs gadu vecumā, bet nav retums to pirkt arī lielākiem bērniem. Labākais variants ir riteni pirkt agrā pavasarī (martā, aprīlī) – sevišķi, ja bērns ir maziņš vai kautrīgs iesācējs – bērnam būs iespēja ar jauno braucamo aprast mājas apstākļos, pabīdīties dažus soļus pa istabu, izprast stūri, sēdekli un citas lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Kad bērnam istabā kļūst par šauru, tad jau būs klāt pavasaris un var doties laukā, lai sāktu pirmo īsto skrējienu. Ja bērnam riteni uzdāvina uz dzimšanas dienu vasaras vidū, tad iespējams, ka tā pa īstam viņš būs iejuties tikai tad, kad sezona būs jau galā. Protams, ņiprākiem braucējiem un lielākiem bērniem nepieciešamais laiks ir īsāks un uz trīs gadu jubileju ritenīti mierīgi var dāvināt arī maijā vai jūnijā :)

Riteni vislabāk gan iegādāties klātienē, kopā ar bērnu, kur riteni var pamērīt un novērtēt, kā bērns uz tā sēž. Nereti apraksti internetā ir lieliski, bet bildītēs bez bērna uz tā, nav iespējams novērtēt ne tā izmērus, ne konstrukciju, kur nu vēl saprast, kā tas derēs tieši jūsu bērnam. Tāpēc, ja vien ir iespēja, riteni vislabāk vajag piemērīt, sevišķi, ja par to nav iespējams iegūt vērā ņemamas atsauksmes.

Ceru, ka apkopotā informācija palīdzēs izdarīt īsto izvēli un atrast piemērotāko līdzsvara velo jūsu bērnam. Galvenais esiet objektīvi un negribiet visu visu. Novērtējiet, kas tiešām jums ir svarīgi, bet uz ko var ietaupīt gan izvēlēs, gan budžetā. Paturiet prātā, ka vairums bērnu ar līdzsvara riteni brauc apmēram 2 gadus un tad veiksmīgi pāriet uz pedāļu riteni. Ar šādu bērna vecuma amplitūdu tad arī rēķinieties, izdarot izvēles. Un vēl ņemiet vērā, cik jums ģimenē braucēju – bieži ir vērts padalīt ieguldījumu uz “mantinieku” skaitu, jo ar labas kvalitātes riteni var izbraukt 2-3-+bērni un to vēl var sekmīgi realizēt otrreizējā tirgū, daļu investīciju atgūstot. Bet visi bērni būs braukuši ar labas kvalitātes riteni un guvuši no tā prieku.

Un pašās pašās beigās atgādinu, ka visiem mazajiem braucējiem nepieciešama ķivere. Tas ir gan tāpēc, ka tā ir drošāk, gan arī tādēļ, ka CSN pieprasa bērniem vecumā līdz 12 gadiem, braucot ar velo pa ietvēm vai veloceliņiem, valkāt ķiveri :) Par to, kā to pareizi noregulēt un lietot, lasiet šeit!

Informācija avoti ir pašu pieredze un lielisks amerikāņu bērnu riteņu review portāls TwoWeelingTots.com

 

 

Es neesmu perfektā mamma. Es tikai esmu daudz kļūdījusies.

January 20th, 2016

Ne ļoti bieži, tomēr ir gadījies, kad mani samulsina ar teju vai pārmetumu, ka es jau esmu “perfektā mamma” – bērni brauc atmuguriski, apavi baskāju, ēduši pēc BVĒ, lietojam tikai bio pārtiku un homeopātiju utt. Jā, mēs par savām izvēlēm mēdzam runāt skaļi – pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai varbūt aiztaupītu kādam tās kļūdas un neceļus, pa kuriem mēs līdz šīm izvēlēm esam nonākuši. Tāpec es gribēju uzrakstīt šo blogierakstu – nevis, lai attaisnotos, bet lai atmaskotos :)

Mūsu vecākais dēls ir izcietis drošvien pat vairāk mocību kā daži citi mazāk iespringušu mammu bērni. Ok, mums paveicās, ka mēs nokļuvām Klaudijas Hēlas jauno vecāku kursos vēl manas grūtniecības septītajā mēnesī. Līdz ar to ātri tikām iestādīti dabiskas attīstības domāšanas principos un neapgādājāmies ar staigulīti, karuselīti un citām lietām, kuras viņa atzina par liekiem un mēs atviegloti uzelpojām un ietaupījām :) Taču bija mācības, kurām mēs nesekojām. Piemēram, ap trešo dzīves nedēļu es triumfējoši pasniedzu puisēnam pudelīti, esot pilnīgi droša, ka manam bērnam tas nesajauks galvu ar zīdīšanu. Bet sajauca – kā 3 minūšu laikā viņš kāri ēda pudelīti, tā pēc vēl pusstundas es atklāju, ka viņš vairs nesaprot, kas darām ar krūti. Tas prasīja apmēram diennakti asaru (mums abiem), neskaitāmus e-pastus Klaudijai (un paldies viņai, ka arī nakts vidū saņēmu uzmundrinošas atbildes) un vairākus zvanus zīdīšanas konsultantiem. Es biju reāli sapsihojusies, uzvilkusies un kad mēs tikām atpakaļ sliedēs vairs pat neplānoju savam bērnam jel kad piedāvāt pudeli. Tā mēs nonācām pie Doidy Cup :)

Vai jūs domājat, ka ar to mūsu ēšanas nedienas beidzās? Robinam bija 4 mēneši, kad nonācām slimnīcā ar laringītu. Atkal man bija iemesls stresiem (šoreiz pamatots) un es paliku teju vai bez piena. Kad atgriezāmies mājās un puisim līdz ar veselību bija atgriezusies arī apetīte, bija kaut kas jādara. Un ko es darīju? Sāku bērnu piebarot ar biezeņiem – 4 mēnešu vecumā. Galu galā vairāki bērni calis.lv grupiņā jau bija ķērušies pie piebarojuma, visi kaut kur steidzās un viņus mazliet apskauda un ar ko mēs sliktāki? Es ķēros pie tvaicēšanas, blenderēšanas un ņemšanās ap biezeņiem. Un sākumā mums abiem tas varen patika – gan viņš šmurgājās uz urrā, gan es izpildījos kulinārijā, jo beidzot man bija auditorija, kura nevarēja pateikt, ka šitas nav labs. Un pat, ja viņš to izrādītu savādāk, es ietu sūdzēties cālī, ka mans bērns slikti ēd nevis domātu, ka esmu slikta pavāre :) Un šis brīdis pienāca – jaunā nodarbe Robinam apnika, man pēc laiciņa apnika iemānīt un cīnīties. Pa starpai es vēl biju aizskrējusi pie īpaša bērnu uzturspeciālista, saņēmusi detalizētus norādījumus, cik daudz cik mēnešos ir jāēd, kādai jābūt ēdienkartei utt. Bet kādā brīdī apēstais daudzums kritās tik strauji, ka turēties pie uzturspeciālista ieteikumiem bija nereāli, jo bez mammas piena viņš apēda apmēram karoti dienā – tas bija ap 6 mēnešiem, kad visi citi tikai pa īstam sāk un porciju dinamika ir varena. Īsi sakot, es jutos vainīga un nokaunējusies, ka mans bērns slikti ēd un atkal pievērsos tam, ko it kā iznāju – Klaudijas Hēlas pierakstos uzgāju rindkopu par gabaliņēšanas pieeju. Tolaik vēl tikai drusku pieminētu, un tomēr man tas bija pēdējais salmiņš. Atradu par šo vairāk info internetā un ļāvu Robinam neēst – tas ir, atgriezāmies pie 100% krūtsbarošanas un metām mieru piebarošanai. Un visi atslāba. Un tad, kad Robins sāka sēdēt (9 mēneši), mēs ķērāmies pie gabaliņiem. Un izrādās tas visiem patika un derēja. Tas sagādāja prieku, baudu, Robins ēda kā izsalcis vilks, milzīgas porcijas un savā gada jubilejā viņš pilnīgi noteikti nebija “atpalicis” no vienaudžiem. Drīzāk pat otrādi… Tā mēs nonācām līdz Bērna vadītai ēšanai :)

Ziniet kā mēs nonācām pie Obumbas? Apmēram 3 mēnešu vecumā Robins, viesojoties pie Klaudijas Hēlas, pirmo reizi mūžā kaut ko apzināti satvēra rociņās. Mēs gavilējām. Aizejot mājās pārraku Latvijas internetveikalus – nekur nav tās bumbas ar caurumiem. Noskaidroju no Klaudijas, ka to viņa atvedusi no Vācijas un Latvijā tādu nevar nopirkt. Ok, ebay.co.uk man nebija svešs – pasūtīju. Un tā pazuda pastā… Pārdevējs bija atsaucīgs, un kad bija skaidrs, ka bumba vairs neatradīsies, atsūtīja mums jaunu – ar grabulīti. Man gribējās parasto. Bet bija jau vienalga, jo bija pagājušas 6 nedēļas. Un kā varat iedomāties, bērna 3 mēnešu vecumā 6 nedēļas ir puse no viņa līdzšinējās dzīves. Tā bumba jau faktiski vairs nebija tik kritiski svarīga, jo nu viņš turēja un cilāja arī citas, mazāk parocīgas mantiņas… Tomēr es sapratu, ka Obumbas Latvijā ir vajadzīgas, jo tās ir superīgas, bet mūsu pieredze ar tās dabūšanu nav iedvesmojoša. Ļoti līdzīga bija pieredze ar getrām – Klaudija, protams, ieteica getras bērniem kā labāko kājiņas attīstībai. Bet nopirkt nerozā getras bēbim puikam? Tas nebija reāli. Un mēs atvedām arī tās. Un foršos leggingus ar vaļā pēdiņām, lai kājas būtu plikas… Tā mēs tikām pie muki.lv :)

Jums varētu šķist, ka apavi tad jau nāca vienkārši, kā loģisks turpinājums baskāju idejām ar getrām? Bet nekā :) Man tomēr vajadzēja tās kājas kaut kā pamatīgi apaut. Pirmos Robina zābakus es biju nopirkusi ja ne tad, kad biju stāvoklī, tad nu pirmajā dzīves mēnesī noteikti. Tie bija dievīgi – nubukādas puszābaki vintage stilā ar vaskotām šņorītēm… un cietu zoli. pamatīgu. Un kārtīgu kapi. Es biju izrēķinājusi, ka Robins sāks staigāt ap gadu, tātad ziemā. Bet viņš nesāka 😉 Ziema gāja uz beigām un es sapratu, ka zābaki paliks neuzvilkti – tā nu sāku viņam tos vilkt kaut vai dodoties uz lielveikalu, lai ir kaut kas kājās sēžot iepirkumu ratu paliktnītī. Tagad man tas liekas smieklīgi, ka šādam nolūkam vajadzīgi smalki zābaki ar augsto kapi un cietu zoli. Bet tad biju pārliecināta, ka zeķēs viņš izskatās teju vai nepiedienīgi. Staigāt viņš sāka maijā. Biju nobruņojusies ar Elefanten sandalēm – gādātām no ebay.de caur starpniekiem, jo nekur citur tās nevarēja nopirkt. Jo biju izspiedusi šādu nosaukumu no Klaudijas. (kādreiz vēlāk viņa gan man teica, ka nekad mūžā pie pilnas saprašanas nebūtu man ieteikusi Elefanten, bet zinu, ka noteikti šo nosaukumu dzirdēju no viņas pēc tam, kad viņa bija rekomendējusi nepirkt Latvijas smalkāko un slavenāko apavu brendu). Bērns tais klučos nevarēja paiet! Ar basām kājām viņš skrēja, bet tās sandales mocīja nost no kājām un nespēra ne soli. Un es viņu sapratu, ja godīgi. Tad es gribēju Pediped softSoles. Bet tās bija tikai Amerikā. Pilnīgi nejauši atradu LittleBlueLamb – absolūts analogs. Tās es aši pasūtīju no Anglijas un Robins ar tām aizskrēja. Kopīgi ar Klaudiju tās izpētījām un secinājām, ka tādas vajag Latvijai… tā mēs nonācām pie mīkstzoļu apaviem mazajiem staigātājiem :) Lai jūs varētu pārliecināties, ka protu arī kāpt uz viena grābekļa vairākkārt, paturpināšu stāstu ziemas sezonā, kad Robins tika pie Elefanten zābakiem :) Viņš arī tajos nestaigāja, kaut bija jau pieredzējis staigātājs no maija. Un mēs izcēlām laukā no bēniņiem ratus, lai pārvadātu mazo staigāšanas boikotētāju. Un vispār man ir bijis vesels lērums apavu aplauzienu. Es pat nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu kurpnieka mazmeita un šī joma mani allaž fascinējusi – esmu pavadījusi pusi bērnības pašdarinātas līmes un ādas ruļļu smaržas ielokā, skatoties, kā top kurpes pēc ārzemju veikalu reklāmas lapiņām un Neckermans kataloga bildēm, kas paslepus atvests no Vācijas. Laikam jau tāpēc ar apaviem es nekad nespēju rimties un tas arī šobrīd liek meklēt vēl un vēl, un vēl – tos īstos, vienīgos un ideālos, kurus vēl neviens pasaulē nav uzražojis :)

Nu jā, un tad vēl paliek lielā atzīšanās, ka mūsu bērni nebūt ne no mazotnes ir braukuši atmuguriski un droši automašīnā. Autokrēsliņa izvēlē es iegrimu pamatīgi – jau meklējot pašu pirmo krēsliņu Robinam, biju krustu šķērsu izpētījusi ADAC testus un visu info pēc savas saprašanas. Mēs nonācām līdz BeSafe iZi Sleep krēsliņam kā visdrošākajam savā kategorijā. Manas izvēles pareizību apliecināja arī pārdevēji veikalā – tas esot visdrošākais, uzvarējis testos. Man gan šķiet, ka uzvarējis viņš bija ar Isofix bāzi, ko gan neviens pat nepieminēja. Un es nesapratu, ka tam ir nozīme. Bet lai kā tur nebūtu, mēs pie šī krēsliņa tikām. Man nebija nekādas saprašanās, kā to ielikt mašīnā. Krēsliņam bija fīča, ka to var atlaist gulteniski, bet es meklēju risinājumus, kā to apvienot ar iestiprināšanu auto. Man ne prātā nenāca lasīt manuāli, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka braukšanas laikā krēsliņu guļus laist nedrīkst. Es jau biju ieslīgusi jaunos pētījumos par nākamo krēsliņu. Biju kļuvusi vēl mazliet gudrāka un vēl vairāk pētīju. Un atradu labāko. Un tieši tas, ka ar tik pamatīgu iedziļināšanos es nepadzirdēju ne pušplēsta vārda par iespēju un priekšrocībām braukt atmuguriski, man arvien liek sašust, liek aptvert to skarbo patiesību, cik klasificēta ir tā informācija, kas lielajiem ražotājiem nav tā izdevīgākā, cik dominējošs ir tikai viens virziens. Un šī iemesla dēļ es kļūstu apnicīga par to runājot, jo es zinu, ka, lai kā es par to bļaustītos, tas ir tikai piliens jūrā pret visu to mārketingu un propogandu, kas liek manis teiktajam neticēt. Jāteic izvēlētais krēsls bija arī dārgākais – Britax. Iegādājāmies to, kad Robinam bija 5 mēneši (!). Ar draugu starpniecību tas mēroja garus ceļus no Anglijas un mūs sasniedza, kad Robinam bija knapi 7 mēneši. Viņš nesēdēja. Ne tuvu. Bet tā bija liela diena – mēs izsaiņojām to turpat uz ielas, ielikām auto un tajā sakņupušo Robinu. Mums patika, jo šis derēja – kājas vairs nelīda pāri malai, neatdūrās sēdekļa atzveltnē. Un tolaik man tas šķita galvenais kritērijs, ka krēsliņš ir kļuvis par mazu. Ja arī jums tā liekas, tad noteikti ir vērts izlasīt šo. Robins šajā krēslā – ar skatu braukšanas virzienā – brauca no 7 mēnešu vecuma, kad vēl nesēdēja, līdz tieši 3 gadu dzimšanas dienai. Tad mēs viņu atkal iesēdinājām krēsliņā ar skatu atpakaļ, kurā viņš turpināja braukt līdz pilniem 25 kg jeb 6 gadiem un 9 mēnešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir drošāk. Piecas reizes drošāk!!! Bet par to mēs uzzinājām tikai tad, kad meklējām autokrēsliņu Klāsam, jo viņš bija izaudzis no mazā krēsliņa pilnīgi objektīvi jau 6 mēnešu vecumā. Visos virzienos. Viņam bija 10.5 kg un mums vajadzēja risinājumu. Īstenībā es biju pilnīgi lost un paralēli veidoju arī autokrēslu sortimentu veikalam, jo daudzi cilvēki mums pēc tā taujāja.  Es biju izlasījusi šķita visas pasaules testus, pētījumus un atsauksmes par krēsliem. Es pat biju jau salikusi savas izvēles mājaslapā, kad man vienu rindkopu garu e-pastu uzrakstīja mana uzvārda māsa Justīne. Viņa man izstāstīja, ka Skandināvijā bērni brauc atmuguriski līdz 18 kg un ir tādi krēsliņi, kuros tas ir atļauts. Taisnības labad jāsaka, ka man pirms tam jau bija par šādu krēsliņu teikusi viena draudzene no cāļmammām, bet es viņas izvēli “noraku”, jo tā nebija ADAC testa galvgalī. Es labi atceros to nakti, kad lasīju Justīnes iedoto linku carseats.se lapā – man atvērās vesela pasaule – kā multfilmā par burvju fejām – viss, kas bija licies ne līdz galam ticams un saprotams, pēkšņi atrada savas vietas, gūlās pa plauktiņiem teju vai simfoniskās mūzikas pavadībā. Tas bija tieši tik vienkārši – nozīme ir tikai virzienam nevis brendam – svarīgi ir tikai “atmuguriski”.  Tā bija izcili forša diena un es nekad mūžā nebeigšu būt pateicīga Justīnei, ka viņa toreiz man to pateica, jo šī nepaslinkošana, bet dalīšanās, ir sargājusi ne vien manu, bet arī daudzus citus bērnus Latvijā. Pie atmuguriskā krēsla tika Klāss, nekavējoties. Un Robins (ar nelielām šaubām, ko viņš par to 3 gadu vecumā teiks). Viņš to pieņēma bez kompromisiem – iegādātais abu virzienu krēsls nekad netika pagriezts ar skatu uz priekšu, jo Robins pieprasīja atmuguriski. Tā mēs nonācām līdz Extended Rear-Facing. Un kā jau es rakstīju pirms laika blogā, šis ir bijis ne vien teorētisks ieguvums, bet arī pasargājis manu bērnu, jo tieši braucot atmuguriski iekļuvām avārijā un bērns pat īsti nenobijās. Ja viņš būtu gulējis, es domāju viņš nepamostos. Viņam nebija ne skrambas. Pie situācijas, ka šajā vecuma grupā ~40% bērnu pie līdzīga kaluma avārijām ir nepieciešama hospitalizācija.

Domāju, šeit ir vērts likt punktu. Par to, kā mēs nonācām caur slimnīcām līdz homeopātijai, esmu jau rakstījusi. Esmu runājusi un saņēmusi pārmetumus par “biostresa” radīšanu ar savu Tiešās pirkšanas kustības slavēšanu. Un ir vēl daudzas lietas, līdz kurām esam nonākuši pa druskai, kļūdoties un mēģinot savādāk. Bet tas ko gribēju pateikt, ka mēs esam tur bijuši un to darījuši – mūsu bērni ir pieredzējuši gan biezeņus un cietzoļu kurpes, gan braukšanu ar skatu uz priekšu, gan mācīšanu bērnam iet uz podiņa (starpcitu, arī pilnīga izgāšanās 😉 ). Es gandrīz vienmēr esmu bērnu nepareizi turējusi, sēdinājusi pārāk stāvos ratos, staidzinājusi pie rokas, lielu dzīves daļu barojusi ar pusfabrikātiem un biezpiena sieriņiem un darījusi citas lietas, kas man šobrīd šķiet aplamas. Bet tad es to darīju ar vislabākajiem nodomiem, gribot vislabāko savam bērnam. Un tieši to grib ikviena mamma. Un tāpēc mēs darām, kā ir vislabāk – kaut ko atrodam par labu un pareizu esam, kaut ko saprotam, secinām un mainām. Un tieši tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – spēt atzīt savas kļūdīšanās, pieņemt, ka var arī savādāk un būt drosmīgām pamēģināt :)

Un vēl man ir stipra pārliecība, ka par to vajag runāt – gan par to, ko darām pareizi, gan par to, ko aplam. Jo būt vecākiem mūsdienās ir ļoti ļoti sarežģīti – ar visām tām izvēles brīvībām un daždažādajiem risinājumiem. Vēl pāris paaudzes atpakaļ bērnu audzināšana bija sociāls pasākums – bija ļoti skaidri zināms, kas ir pareizi, kas ne un kā vajag rīkoties, jo to noteica nerakstīti sabiedrības pieņēmumi, blakus bija vecākās paaudzes radi, izvēļu un informācijas bija daudz mazāk. Bet mūsu paaudze ir faktiski pirmā, kura ar bērnu audzināšanu ir palikusi viena tūkstošiem izvēļu priekšā. Un kā gan izdarīt īsto, ja nav vairs pareizi/nepareizi vien?

Un pats mulsinošākais visā šajā ir tas, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kāda ir pareizā atbilde, vai mūsu pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles bijušas pareizās un vispareizākās. Un vai tām vispār ir bijusi nozīme.

Prom no ekrāna!

January 12th, 2016

Robins kompjūterēSabiedrībā, kurā dažādas tehnoloģijas ir sen kļuvušas par ikdienu, ir zināms izaicinājums turēt bērnus no tām atstatu. Garās brīvdienas allaž ir tas laiks, kad kā uz delnas redzu mūsmājās samilzušo ekrānu problēmu – ja pa gadu tā kaut kur noplok, tad traki aizņemtajā decembrī, kad vieglāk ir bērniem ļaut nekā neļaut, tā atkal pārņem mūsmājas kā nez kur radusies ekrānu migla. Tāpēc labprāt gribu padalīties pieredzē, kā mēs ar to cīnamies un uzklausīt kādas citas pieredzes, lai savu cīņu padarītu radoši efektīvāku :)

Mūsu pamatnostāja

Pamatu pamatos es uzskatu, ka bērniem pirmsskolas vecumā ekrāni nav vajadzīgi, nav vēlami un pilnīgi neko nedod. (pag pag pag – es pabeigšu domu!) Tomēr tie šo to dod vecākiem (piemēram mirkli brīva laika) un tāpēc mēs meklējam kompromisus un mācāmies ekrānus lietot vietā un nelietot nevietā. Nojaušu, ka daži jau ievilka elpu, lai uzskaitītu ekrānu interaktīvos pedagoģiskos aspektus… Jā, protams, netrūkst izglītojošu aplikāciju, lielisku filmiņu, labu izglītojošu vietņu. Kādi bērni, kas augām dienām skatās multenes angļu valodā, izrādās ieguvuši lielāku svešvalodu vārdu krājumu kā dzimtajā… un tomēr, es palieku pie uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam primāri būtu jāmācās no savas pieredzes un atdarinot pieaugušos sev apkārt jeb spēlējoties. Patiesībā ne tikai līdz skolai, bet arī vēlāk datu ierīces, manā skatījumā, ir moderni informācijas avoti, bet ne skolotāji. Tāpēc vienīgais, kā varu attaisnot ekrānu lietošanu mūsmājās ir vecāku nevaļa. Taču tieši te, manuprāt, slēpjas lielākais ekrānu drauds, kad vecāki bērnus ar ekrānu “atšuj”, kad tā vietā, lai veltītu laiku bērnam un iemācītu, piemēram, skaitļus, uzliek izglītojošu aplikāciju, kas māca skaitīt vai multeni, kur kāds ērms dzied dziesmiņu par cipariņiem… kad ierīces sāk aizstāt vecākus, dzīvus cilvēkus. Manuprāt, arī arguments, ka bērni paši raujas labāk skatīties izglītojošu filmiņu, kā ar vecākiem kopā ko jaunu apgūt, nav vietā… jo bērni, kas nezin, ka tās filmiņas telefonā var dabūt, tās nemaz arī neprasa… Tātad mēs paši ierādam, paši pieradinām un tad mēģinām atradināt. Man šķiet, ka te vietā būtu tēze no “Mazā prinča”, ka tā pa īstam būtisko mēs redzam tikai ar sirdi. Un esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši. Jo ekrāni, lai cik gudri un viedi tie nebūtu, tomēr nav diez ko sirsnīgi radījumi un dvēseles izglītību tie nespēj sniegt. Tādēļ pieradinot bērnus pie tiem, mums jārēķinās ar sekām un jāuzņemas atbildība par to, ko nu esam sadarījuši. Līdz ar to mūsmājās cenšamies veidot kaut kādus noteikumus, lai ekrānu lietotu saprātīgi.

Un tāpēc mūsmājās ekrāni ir, bet tos var lietot tikai, ievērojot noteikumus.

Mūsmāju ekrānu noteikumi:

LAIKS. Katrs bērns ekrānu drīkst lietot 2 x 15 min dienā – vai tas būtu datora vai planšetes vai mobilā telefona laiks. Svarīgi, pēc ārstu teiktā, ir orientēties uz vairākiem maziem laika sprīžiem kā vienu lielu. Tāpēc laika sprīžu apvienošanas iespējas nepastāv. Jo ir jāatpūtina actiņas un domiņas.

Kamēr Robins bija mazs, laiku ierobežoju ar “biļetēm” – katrai multenei vajadzēja biļeti – tādas uz visu dienu bija 10 gab. Tās Robins glabāja savā istabā un es izlietotās biļetes kāru uz āķa – kad visas no viņa istabas bija pārceļojušas pie manis, tad kino beidzies. Tā mazam bērnam bija vienkāršāk uztvert apjomu un kad tas beidzās, jo mēs to skaidri vizualizējām. Taču tad, kad viņš iemācījās pārslēgt multenītes pats un sāka spēlēt pirmās vienkāršās aplikācijas (attēlu savienošanu, puzles utt.), tad vajadzēja savādāku mēru un pārgājām uz minūtēm. Tam uzliku vienkāršu aplikāciju, kas pēc noteikta laika izslēdz planšeti. Gribēju padalīties ar tieši mūsējo – Play Timer, bet īsti AppStore vairs tādu neatrodu. Bet tas nemaina faktu, ka tur ir desmitiem līdzīgu – atrodamas uz meklētājvārdiem “screen timer”, “Screen control” un līdzīgiem. Ideja ir pavisam vienkārša: planšetei uzliek ekrāna paroli/pinu. Tātad vecāks ieslēdz ar pinu ekrānu, kopīgi uzliekam laiciņu (nu jau puikas paši zin, ka to jāuzliek un kā tas darāms) un tas skaita laiku. Kad laiks beidzies, planšete izslēdzas un bez paroles atpakaļ nav ieslēdzama. It kā nieks, bet tas lieliski atrisina vairākas problēmas: 1) nav ļaunās mammas, kas “atņem/izslēdz” datoru. un tas lieliski kopj savstarpējās attiecības, jo skaidrs, ka mamma, kas pārtrauc multeni pusē, ir slikta – vienalga, vai tā ir otrā vai divdesmitotrā, bet dators ir vienkārši izslēdzies un īsti uz ko bozties nav. 2) pieaugušais var mierīgi darīt ko citu tai laikā un nav visu laiku jāvaktē pulkstenis, attopoties vien 15 min pēc iepriekšējo 15 min beigām :)

Kā alternatīvu izskatījām arī aplikāciju Nester (tagad šķiet tai ir bišķi cits nosaukums, bet atradīsiet tāpat). Tā ir pilnvērtīgāka ar to, ka bērnam planšetē tiek izveidots savs profils – ielogojoties ar Nester parolīti bērns var lietot tikai viņam norādītās aplikācijas un ir vēl visādas fīčas – tiek veidota statistika, cik ko bērns skatās utt. Bet tas arī forši skaita laiku, kas bērnam ir atvēlēts – aplikācijai ir ekrānfons, kas atspoguļo maza putniņa Nestera dienas gaitu – pieslēdzoties viņš pamostās un tad pāri ekrānam ceļo saulīte, kas tuvojoties rietam signalizē, ka putniņam sāk nākt miegs un tas taisās uz čuču. Un kad putniņš liekas uz auss savā ligzdiņā, dators izslēdzas un liedz tam piekļuvi. Vienīgi šitā foršā aplikācija mums kaut ko bremzēja un negāja dažas aplikācijas un palikām pie vienkāršās versijas.

FORMĀTS. Pieturamies pie principa, ka jo lielāks ekrāns, jo labāks – tāpēc priekšroka tiek dota portatīvajam datoram, otrā vietā planšete un telefonus dodam tikai ārkārtas ārkārtas gadījumos. Mājās nekad, bet ja nu pie ārsta rindā jāgaida vai vienu laiciņu drīkst iztērēt sēžot pie brāļa treniņā, ja mamma nav grāmatas līdz paņēmusi un tml. Tas ir reti – apmēram reizi mēnesī vai rētāk. Jo mums acu ārste (lieliskā dr.Alsberga) vienmēr atgādina, ka sevišķi Klāsam būs drīz vien jānēsā brilles, ja blenzīs mazos ekrāniņos – jo mazāks ekrāns un sparīgāka spēlīte, jo bērns vairāk ieurbjās tajā ar acīm un bojā redzi. Tāpēc telefons mums ir tabū – tas ir saziņas līdzeklis, ne spēļmanta. Robins, protams, gaida to dienu, kad sāks iet skolā un viņam būs pašam savs telefons. Tad atkal būsim jauna izaicinājuma priekšā, kā vienoties par tā programmatūras saturu.

SATURS. YouTube laikam ir popularākā, jo bērni skatās daudz mūzikas – dažādas latviešu bērnu dziesmas, moderno folkmūziku, Robins pasācis skatīties arī šo to no čella efektīviem gabaliem. Tāpat tiek skatītas dažās multfilmas, tostarp vecās manas bērnības multenītes – Ezītis miglā, Skudriņa tipa utt… aizmaldās jau arī ārzemju multenēs – Auniņos Šoniņos un vēl kaut kādās līdzīgās multenēs, bet kamēr tās nav galīgi dumas un vardarbīgas, es neiebilstu. Arī dažas aplikācijas esam uzinstalējuši – kādas puzles un atmiņas spēles, pāris Lego aplikācijas, kā arī dažas foršas spēles, kas pat man patīk – Cut the Rope, piemēram. Ir ko galvu palauzīt, bet nav stresa – nav iztekoša laika, zaudētu dzīvību un citu lietu, kas rada spriedzi tās spēlējot. Tādi forši galvlauži ar fifīgu animāciju. Reizēm sēžam kopā galvas sabāzuši un mēģinām izdomāt, kā konkrētais līmenis atrisināms.

Bērni nelieto interneta vietnes. Līdz ar to man nav pieredzes to šķirošanā un liegšanā. Tāpēc šobrīd satura kontrole vēl nav nekas sarežģīts un patiesībā arī bērni uz tādām izvēlēm, kas man liktos izskaužamas, pavelkas reti.

TELEVIZORS. Agrāk arī televizors tika ieskaitīts šajās 2×15 min. Tagad, kad Robins palicis lielāks, šo laika limitā neskaitu, ar norunu, ka skatītā pārraide ir saturīga. Bez manas cenzūras bērni drīkst skatīties Latvijas 1. un 7. kanālu, kā arī TV3, ja abos iepriekšminētajos nekā saistoša nav. Tomēr bērnu laikā tur diezgan bieži ir interesantas filmas un raidījumi par dabu, vēsturi, ceļojumiem u.c. Bērniem patīk un viņi tās ar aizrautību skatās. Robins pat apgalvo, ka viņa nākotnes profesija ir ceļojumu žurnālists, kas ceļos pa pasauli un taisīs par to filmas. Es jau sāku viņu apskaust :) TV3 biežāk skatāmies brīvdienās, kad ir garā multene.

Bet ziemas brīvdienās tieši TV3 bezmērķīga skatīšanās kļuva par lielāko pārbaudījumu, jo tur visu laiku bija kas bērniem piemērots. Tad nu šķita, ka kļūst drusku par daudz. Pagājušā gadā janvārī ieviesām “Mēnesi bez ekrāniem” un mēs ļoti forši pavadījām laiku – daudz vairāk spēlējām galda spēles, kopā rotaļājāmies. Visi četri. Šogad par šāda mēneša lietderību vēl jāpadomā, tomēr vakar vakarā ar puikām atgriezāmies mājās un jau automašīnā norunājām spēlēt sen mūsu rīcībā esošu, bet pat neizsaiņotu “Balonu spēli”. Tā puikas līdz TV pultij pat neaizskrēja – nopurinājām sniegu, izstaidzinājām suņus, pārvilkām mājas drēbes un ar tējas krūzi sēdāmies pie lielā galda, lai spēlētu. Spēlējām spēli vairāk kā stundu. Un kad visiem apnika, puikas paši aizjoza uz bērnistabu rotaļāties. Nospēlējās visu vakaru – ne mudināti, ne kašķi ar mums vai savstarpēji… Pat pidžammās ielīda paši un naktī neviens neatnāca uz lielo gultu… Varbūt tāpēc, ka nebija multeņu radītās spriedzes, bija daudz foršu domu galvā un kopīgi pavadītais laiks pirms gulētiešanas bez trakošanas un ķerenēm :) bet varbūt vienkārši sakritība… jebkurā gadījumā, noteikti spēlēsim atkal vairāk spēles. Jo tad pēc bērndārza vakarā izrādās TV var pat neieslēgt :)

 

ERF in the action jeb mēs iekļūstam avārijā!

November 22nd, 2015

Reiz sensenos laikos man kāds vadošs apsardzes firmas darbinieks sacīja: “Ar apsardzes firmu ir tāpat kā ar apdrošinātāju – vairums nemaz nezina, vai izvēle ir laba, jo tu jau to nevari uzzināt, kamēr kaut kas nav noticis.” Un gluži tāpat ir ar autokrēsliņu – vai tas ir labs, noskaidrot var tikai iekuļoties ķibelē. Parasti mūsu pircējiem novēlu, lai praksē šo viņiem nekad nenāktos pārbaudīt. Bet mums pašiem liktens bija lēmis notestēt, cik labi esam izvēlējušies autokrēsliņu. Un apdrošinātāju :)

Vai autokrēsliņš ir labs, var uzzināt tikai pēc avārijas

Tas bija it kā parasts rudens vakars – 3. novembris. Tajā dienā ar Klāsiņu (4.5 gadi) devāmies pie osteopāta un mājās devāmies vēlāk kā parasti. Bija tumšs un automašīnā bijām mēs divi vien – es pie stūres, bet Klāss sēdēja Axkid Minikid atmuguriskajā sēdeklītī.

Kopš oktobra vidus Robins (6.9 gadi) brauc būsterī tad, kad mašīnā brauc abi bērni. Jo Klāss sasniedza 18 kg svaru un arī augumā nu jau šķita pārāk liels priekš Klippan KISS atmuguriskā sēdeklīša. Tā nu aiz praktiskiem apsvērumiem Robins savu Axkid Minikid atdeva mazajam brālim, bet pats tika pie Britax būstera. Tomēr, kad automašīnā ir tikai viens bērns, viņš arvien sēž Axkid krēlsiņā atmuguriski. Tā arī Klāss sēdēja Axkid autokrēslā, kad…

… uzskrēju briedim. Uz Liepājas šosejas ar mazliet mazāk kā 90 km/h ātrumu notriecu briedi. Laimīgā kārtā savlaicīgi noreaģēju un pagriezu auto sānis, un sadursme neskāra mašīnu pilnīgi frontāli – aizķēru dzīvnieku ar kreiso stūri. Tomēr mašīna apskādēta pamatīgi un pāris mēnešus būs jāiztiek bez tās, kamēr to savedīs braukšanas kārtībā. Bet Klāss savā Axkid Minikid pat lāgā nepamanīja sadursmi. Vēlāk, kad viņu ķircinājām, krēsliņu mainīdami, ka jāturpina braukt atmuguriski, jo tad jau viņs pat nepamana avāriju, viņš teica: “Pamanīju gan – es redzēju brāļā logā dzirksteles un ka mēs trauji apstājamies.”

Pēc autoavārijas krēsliņu ir jānomaina

Pēc avārijas sēdeklīti jāmaina. Īsu brīdi par to vēl lauzām šķēpus, tomēr aprunājoties ar gudrākiem par mums, secinājām, ka šī nekādā gadījumā nav uzskatāma par maznozīmīgu sadursmi, jo automašīna ir bojāta kārtīgi. Pēc krēsliņa tuvākas apskates arī atradām nelielas plaisas putuplasta čaulā, kas pavisam noteikti liecināja, ka tas savu uzdevumu izpildījis godam un mūsu Klāsiņu saudzējis no sadursmes sekām.

Tā kā mēs esam no tiem, kam patīk drošības sajūta, mums, protams, ir KASKO polise, kurā kā papildaprīkojumu esam norādījuši arī bērnu autokrēsliņus. Bijām ļoti priecīgi, ka pēc detalizētas situācijas izklāsta, AAS “Balta” pieņēma lēmumu, ka arī autokrēsliņa maiņa ir uzskatāma par zaudējumiem avārijā. Šo gribēju uzteikt kā īpaši atbildīgas apdrošināšanas kompānijas lēmumu, jo izrādās tas nav tik viennozīmīgi, jo parasti apdrošinātājs sedz acīmredzami bojātu mantu vērtību, vai to salabošanu. Taču pārstāvis norādīja, ka šis ir izņēmuma gadījums, jo runa ir par bērna drošību! Lieliski! Un mums arī turpmāk ceļš drošs, jo Klāsam bez vilcināšanās iegādājāmies jaunu Axkid autokrēsliņu – tā nu tagad ir pārbaudīta vērtība arī vārda vistiešākajā nozīmē.