Kad bērnam vajadzīgas kurpes?

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos :) Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.

Leave a Reply