'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Mēs daudz mēdzam runāt par bērnu drošību dažādās dzīves situācijās. Taču nesenie traģiskie notikumi Babītes pagastā un šodien lasītais Teklas Šaiteres raksts laikrakstā “Diena” mani pamudināja parunāt par bērnu drošību kontekstā ar suņiem. Šis jautājums kļūst svarīgs gan tad, kad ģimenē, kurā ir suns, ienāk bērniņš, gan otrādi – kas jāielāgo, kad ģimene, kurā aug bērns, izlemj iegādāties suni. Mēs esam pieredzējuši abus variantus, jo suņi mums bija pirms bērnu piedzimšanas un esam tos iegādājušies arī pēc tam.

Lai suns un bērns ģimenē sadzīvotu saticīgi, jātiek skaidrībā par dažām lietām. Ja man tās būtu jānoformulē divos vārdos, es teiktu hierarhija un respekts. Bet par visu pēc kārtas…

Suns ir dzīvnieks

Mūsu ģimenē suņi ienāca pirmie. Tobrīd visa uzmanība bija koncentrēta suņu audzināšanai, skološanai un lološanai, tādēļ izlasījām un izzinājām daudz. (Kā jau allaž, kad mēs ar Jurģi nopietni ķeramies pie lietas. Jurģis studē kinoloģiju arvien un nu jau ir diplomēts kinologs, kas turpina uzzināt un izglītoties, tā ka viss, ko šeit rakstu nav gluži internetā sagramstīta puspatiesība).

Kamēr bijām mēs divi un suņi, dažkārt viņi (precīzāk viņas) tika mazliet humanizēti. Un patiesībā tas ir nācis tikai par labu, jo tā esmu iemācījusies dziļāk izprast suņus – kaut kā intuitīvi viņus nolasīt no acīm, kustībām, uzvedības… Taču suns ir un paliek suns. Viņš ir dzīvnieks. Un tas ir tas pats pats pirmais, ko ir jāpatur prātā, cenšoties viņus izprast. Es esmu ar suņiem dzīvojusi visu mūžu, apzinīgā pieauguša cilvēka vecumā mums suņi ir 10 gadus, bet es nekad neuzņemtos teikt, ka 100% zinu, kā mani suņi reaģēs vai rīkosies kādā situācijā. Suns ir dzīvnieks un domā savādāk kā cilvēks! Un pat pazīstot savu suni ļoti labi, paliek tas mazais nezināmais, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme suņa uzvedībā. Tāpēc aicinu arī jums nebūt augstprātīgiem un nezaudēt modrību. Taču, lai šis sunī snaudošais mazais nezināmais varbūt nekad nepamostos un neliktu par sevi manīt, ir jāizglīto kā suns, tā bērns. Tad viņu attiecības būs jaukas un jums mierīgāka sirds.

Ko iemācīt sunim?

Tā kā mūsu ģimenē suņi bija pirms bērniem, tad sākumā mācījām viņus. Jau pirms bērnu ienākšanas ģimenēs bijām izpratuši, cik liela nozīme ir hierarhijai. Tā kā suns ir bara dzīvnieks, tad viņa saskarsme ar citiem šai pasaulē vislielākajā mērā balstās šajā bara kārtībā. Un tāpēc sunim ir ļoti svarīgi saprast, kurš ģimenē ir galvenais – kurš ir virs viņa, kurš ir zem viņa un jūs tikai palīdzēsiet savam mīlulim, ja būsiet konsekvents un labi saprotams. Mums viss ir vienkārši: abi pieaugušie ir virs suņiem, tad seko bērni, tad suņi, respektējot viņu hierarhiju.

Sākumā hierarhijā bērnu nebija. Bija divi lieli cilvēki un divi suņi. Un tad ienāca bērns. Un tas ir tas, ko ir svarīgi saprast – jaunpienācējam vietas hierarhijā nav. Un līdz brīdim, kad tā skaidri nav ierādīta, ir jābūt sevišķi modriem. Un es tāda biju. Skaidri atceros to dienu, kad Robins rāpoja un rāpus mēģināja ielīst mūsu vecākās sunenes būrī, kas pilnīgi un galīgi ir viņas teritorija. Es, ja vien fiziski tur varētu ielīst, drīkstētu tur bāzties, ņemt viņas ēdienu un viņai tikai žēli skatītos, bet neko pat neiepīkstētos. Bet Robinam viņa uzrūca. Brīdinoši un pa tēmu. Bet man tā bija lieliska iespēja sakārtot visu pa vietām. Es nostājos bērna pusē, lai suns saprot, ka Robins šai barā ir virs viņas – patīk viņai tas vai nē. Paņēmu suni, pacēlu viņu gaisā, lai kājas neskar zemi un skatoties acīs pateicu, ka šitā te nenotiks vis. Pāri nedarīju. Nesitu, nebļāvu, vienkārši neitralizēju viņas spēju pretoties (ja suni nav iespējams pacelt būtu viņa sprandu jāpiespiež pie zemes, kā to dara mamma kucēnam ar žokli, kad tas par daudz atļaujas) un paskaidroju “noteikumus”, skatoties acīs. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Julle Robinam “iebilda”. Hierarhija bija sakārtota. Ar otrā bērna ienākšanu jau bija vienkāršāk, jo suņiem jau bija iepriekšēja pieredze ar “šitiem te” un vajadzēja pavisam maz, lai norādītu bērnu un suņu vietu ģimenē. Tātad barā augstākstāvošiem ir jāiestājas par bērniem, lai norādītu suņiem, kādā secībā te rindosies hierarhijas pakāpieni.

Tas tieši tāpat attiecas uz ģimeni, kurā pirmais aug bērns un jaunpienācējs ir suns. Kucēns nav dumš un aši saprot, kurš te dod ēst un ar kuru ir vērts draudzēties un tiklīdz ir atzīta saimnieka autoritāte, jāsakārto arī pārējo ģimenes locekļu vietas. Mums kāds kucēns aizceļoja pie ģimenes, kurā bija 8gadīgs zēns. Sunim bija 4-5 mēneši, kad saimnieki vērsās pie mums pēc palīdzības, stāstot, ka suns kožot puikam rokās un sākumā tas licies tā rotaļīgi, bet nupat jau liekas, ka tas kļūst tā kā problemātiski un zināmā mērā agresīvi. Cerējuši, ka bērns pats sakārtos ar suni attiecības, bet izskatās, ka tas neizdodas. Šāda rotaļa no suņa puses patiesībā bija hierarhijas kārtošana. Ieteicām saimniekiem šo nepieļaut un tad, kad suns atkal “apceļ” puiku, vienkārši kārtīgi sapurināt mazo palaidni un pateikt viņam, ka šitas neiet cauri. Izrādīt savu neapmierinātību, nostāties bērna pusē. Un tas strādāja – pavisam īsā laikā, vien dažās reizēs, suns saprata, kas un kā un visi dzīvo saticīgi un vēlāk ģimenē tika iegādāts vēl viens bīgliņš Vajag laikus atpazīt suņa vēlmi gūt virsroku bērna un suņa attiecībās un laikus šādu rīcību, kas dažkārt var izskatīties pēc nevainīgas rotaļas, novērst, skaidri pasakot sunim, kas un kā te būs. Viņš varbūt nesaprot vārdus, bet saprot jūsu emocijas un tās lieliski nolasa. Netrakojiet – vienkārši skaidri un stingri sunim dariet zināmus noteikumus jau no sākta gala. Un esiet konsekventi! Nevar šodien ļaut kost rokās, rīt rāties, parīt atkal ļaut.

Starpcitu, es jau pieminēju, ka jārespektē arī suņu hierarhiju, ja mājās ir vairāki dzīvnieki. Piemēram, mūsmājās šobrīd dzīvo 3 suņi. Un dodot ēst, bļodas viņi saņem atbilstoši hierarhijai – galvenais suns saņem pirmais, pastarītis pēdējais. Un suņi vienmēr ēd tikai tad, kad paēduši cilvēki. (!) Jo ēdiens ir pats svarīgākais kā tiek dalīti suņi barā. Un šis mūsmājās ļoti palīdz izvairīties arī no kautiņiem suņu starpā – visi zvēri zina savu vietu un nekad nekausies arī par ēdienu, kaulu, mantu utt.

Ko iemācīt bērnam?

Tajā reizē, kad vecākajai sunenei paskaidroju, ka bērns būs virs viņas hierarhijā, parunāju arī ar bērnu. Un nav svarīgi, ka viņam bija kādi 10 mēneši. Nekad nav par ātru (un arī vēlu) sākt bērnam mācīt pret suni respektu. Lai arī suns nav cilvēks, viņš ir ģimenes loceklis un ja Robinam vai Klāsam pajautā, cik mūsu ģimenē locekļu, viņi skaita klāt arī suņus. Un tāpat kā citus ģimenes locekļus, arī suņus ir jāmīl un jāciena. Pirmais un galvenais, ko izstāstīju Robinam, ka sunim ir tiesības negribēt. Ja suns dodas prom no saskarsmes ar bērnu uz savu vietu, tad nedrīkst viņam sekot un bāzties virsū. Ja suns rūc un brīdina, lai viņam liek mieru, tas ir jārespektē. Ja viņš negrib, tad viņš negrib. Un puikas to zina.

Viņi arī zina, ka savs suns ir savs suns, bet svešs suns ir svešs suns. Un nav svarīgi liels viņš vai mazs – mesties ap kaklu jebkuram pretimnākošam sunim (ko daudzi vecāki diemžēl bērniem ļauj) bez suņa saimnieka atļaujas ir nevis nepieklājīgi, bet vienkārši bīstami. Tāpēc atšķiras tas, ko es bērniem paskaidroju par saskarsmi ar mūsu suņiem un ko viņi zina par saskarsmi ar svešiem suņiem. Elementāras lietas par neskriešanu, nekliegšanu, ja suns skrien virsū utt. Tās ir lietas, kuras bērniem ir jāstāsta, jāskaidro un jāzina jau no mazotnes. Nevar suņu izstādē skriet virsū visiem suņiem, jo “šitie taču mācīti”.  Bērnam ir jāsaprot, ka suns ir jārespektē – gan savs, gan svešs. Un bērnu nav ar suni jābaida. Nevajag mazam – tikko sākušam staigāt – bērnam parkā kliegt pakaļ: “Neej pie sunīša, iekodīs!” Nē, mans suns nekodīs. Kādēļ jūs domājat, ka kodīs? Visi suņi nekož maziem bērniem uz līdzenas vietas. Bet daži kož. Tāpēc pareizi būtu teikt: “Esi uzmanīgs, suns var būt dusmīgs.” Būtu jāattur bērnu no patvaļīga kontakta ar svešu suni un jāpajautā atļauja suņa saimniekam, vai drīkst suni papaijāt – ja atļauj saņemta, kopīgi ar bērnu var iepazīties ar suni. Un bērnam veidosies veselīga, bet ne pārdroša saskarsme ar suņiem, bet neveidosies nepamatota sajūta, ka visi pasaules suņi to vien gaida kā apēst kādu mazu knauķi.

Vai bērns var būt suņa saimnieks?

Mūsu puikas kopš aptuveni 4-5 gadu vecuma piedalās suņu ēdināšanā, palīdz vest pastaigā, citādi aprūpēt. Bērnus iesaistām apzināti, jo tas stiprina viņu pozīciju hierarhijā. Pamazām uzticējām bērniem arvien svarīgākus un svarīgākus uzdevumus un tas ir būtiski viņiem visiem – bērniem un suņiem. Šobrīd Robins arī var paņemt no suņa kaulu vai atņemt kādu nevēlamu štruntu, ja ir darījis zināmu viņam, ka to paņems (pateicis “Atdod!”). Viņš var droši aiztikt suņa ēdienu, jo to mēdz viņam arī dot. Bet suns vienalga zina, ka es un Jurģis esam “galvenāki”. Ir vairākas situācijas, kur Robins suņa acīs nebūtu gana respektējams bara loceklis, bet mēs esam. Un tā tas paliks vienmēr, neatkarīgi no viņa vecuma jo sunim ir hierarhija, kuru tas ievēro.

Taču ir gadījumi, kad suns tiek iegādāts bērnam ar domu, ka tas būs VIŅA suns. Un ja bērns tiktiešām uzņemas visas rūpes par suni, ēdina, ved laukā, rotaļājas, tad visticamāk, suns par savu vadoni izvēlēsies savu mazo saimnieku. Tomēr es te nerunāju par 5 vai 7 gadus vecu bērnu. Drīzāk par 12-14gadīgu jaunieti, kas jau ilgi sapņojis par četrkājainu draugu. Un tomēr un tik un tā vecākiem ir jāpatur prātā, ka atbildība par sauni ir uz viņiem. Tieši šis ir iemesls, kādēļ mēs vienmēr esam bijuši dubultpiesardzīgi, kad ģimene vēlas no mums nopirkt kucēnu bērnam. Šis pusaudzis, kas šobrīd alkst drauga, kura čuprī izraudāt pusaudža grūtumus un priekus, pēc 5 gadiem būs jauns cilvēks, kuram varbūt prātā vairāk būs izklaide, randiņi un pēc 10 gadiem varbūt būs studijas ārzemēs vai dzīve studentu kopmītnēs, vai varbūt jauna ģimene… un vienmēr ir jāpadomā tieši šitik tālu, lai izvērtētu kā suns iederēsies šajos dzīves modeļos, vai vecāki būs gatavi rūpēties par suni, ja bērns to nevarēs… es diemžēl esmu bijusi šādās situācijās pati, mani vecāki man ir pat vairākkārt iegādājušies suni “man” un tas diemžēl ir slikti beidzies. tā ka es arī to zinu no personīgās pieredzes. tā nu sausajā atlikumā es saku, ka bērns nevar par visiem 100% būt suņa saimnieks. bet es zinu dažus fantastiskus stāstus ar milzīgu atbildību un mīlestību bērna un suņa starpā. un tomēr arī šajos modeļos vecākiem ir nozīme, kau t vai, lai aizvestu pie ārsta vai izvēlētos suņu barību. tā kā var sakārtot hierarhiju sunim tā, ka bērna pozīcija tajā ir augstāk kā pieaugušo, bet vārds “saimnieks” ietver daudz plašāku atbildību un bērns to nevar uzņemties.

Taču man šķiet, ja vien ģimenes ikdienā suns iederas, ir brīnišķīgi, ja bērniem ir iespēja augt kopā ar dzīvnieku, jo bērns lieliski iemācās ne vien pats rūpēties par kādu un uzņemties atbildību, bet ir arī mazāk egoistisks, jo redz, kā vecāki rūpējas ne tikai par viņu vai bērniem, bet vēl arī par kādu citu – rūpējas nesavtīgi, nesagaidot kādu materiālu labumu. Pietiek ar buču!

Šodien mūsu mājās sākas nemierīga krāmēšanās pa plauktiem un kastēm – mēs šķirojam mantas, jo atkal BŪS MANTU MAIŅA. Tā kā Mantu maiņa sen nav bijusi, esam nedaudz ieauguši spēlēs, ko nespēlējam, konstruktoros un rotaļlietās, no kurām esam izauguši – kaut kā spēļu stūris mūsmājās ir pārvērties par spēļu kalnu vai pat kalnu grēdu. Neiznāk nodot šīs rotaļlietas tālāk, jo Klāss mūsu radu lokā ir visjaunākais bērns un nav īsti, kam tās atdot. Bet labas un jaunas mantiņas reizēm arī nesaņemos atdot gluži svešiem bērniem, bezpersoniski iemest ziedojumu urnās. Tāpēc mums ĻOTI PATĪK Mantu maiņa, jo tur šīs rotaļlietas varam samainīt.

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā ieguvēji ir visi. Tajā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet nevajadzīgas rotaļlietas. Kļuvusi jau par tradīciju, šoreiz “Mantu maiņa” notiks Pārdaugavā, visas janvāra pirmās nedēļas garumā – no 3. līdz 7. janvārim – bērnu preču veikaliņā “muki.lv” – mantiņas nodot varēs jebkurā no abiem veikaliem, bet lielā mainīšanās sestdienā notiks Pārdaugavas veikalā, Kalnciema ielā 40. Bet īsi par to, kā tas notiek:

• Līdz 6. janvārim, piektdienai, vecāki un paši bērni var nodot rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventāru, CD ar spēlītēm, DVD ar multenītēm u.c. rotaļājamas lietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk, pretī saņemot nekonvertējamu valūtu – muki latus (jā jā, mums ar vien tie ir latiņi).
• Visu maināmo var nest uz jebkurā no “muki.lv” veikaliem – Baznīcas ielā 31 vai Kalnciema ielā 40, bet gala mainīšanās gan notiks plašākajā Pārdaugavas veikalā.
• Ikviena rotaļlieta, kas ir saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama tālāk, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 7. janvārī “muki.lv” Kalnciema ielā 40 no plkst. 11 līdz 17 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties citas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietas varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par naudu. Viss, kas “Mantu maiņas” laikā neatradīs savus jaunos saimniekus, tiks nodots labdarības organizācijai “Otrā elpa”.
• Ja muki lati nolūkotajām lietiņām būs par maz, tos gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 0,75 eiro. Šī ir lieliska iespēja piedalīties arī pašiem mazākajiem, kam varbūt vēl nav iekrājies daudz apmaināmu mantiņu. Visa iegūtā naudiņa tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam pēc mūsu izvēles.

Tā nu tas notiek. Un jau vairs nevar saskaitīt, cik reižu Mantu maiņa ir bijusi – pirmās Mantu maiņas šķiet tika organizētas vēl Lāčplēša ielas veikaliņa telpās, tātad vairāk kā piecus gadus atpakaļ! Bet Pārdaugavai šī būs pirmā reize! Varbūt arī jums? Laipni aicināti bariņā – jo vairāk mainītāju, jo vairāk rotaļlietu un lielāks prieks mainīties!

Tie, kas seko manām pārdomām sociālajos tīklos, drošvien pamanījuši, ka es esmu mazliet nobažījusies par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni. Kā katrai mammai, man gribas, lai viņiem klājas labi: lai viņiem ir laba veselība, ko nodrošina tīrs gaiss, ūdens un ēdiens; lai viņiem ir jauka ģimene, draugi un vispār sabiedrība, kas apkārt; lai viņi var dzīvot drošā un miera vadītā sabiedrībā; lai pasaule, kurā viņi dzīvos, ir laba. Bet par to, lai tas tā būtu, ir jādomā mums šodien, jo glābt izpostīto ir daudz sarežģītāk (un ne vienmēr iespējams), kā vienkārši nenopostīt. Tāpēc esmu mazliet pievērsusies ilgtspējīgas attīstības politikai pasaulē. Un labprāt pastāstītu šo to arī jums, kā arī aicinātu uz saturīgām sarunām, lai dalītos zināšanās un iedvesmā, kā pasauli saviem bērniem lolot labāku.

Pats galvenais stāstāmais ir tas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (jeb ANO) Ģenerālā Asambleja Ilgtspējīgas attīstības samita laikā 2015.gada 25.—27. septembrī Ņujorkā pieņēma rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030.gadam”. Mūsu kopīgajai pasaulei tas bija vēsturisks notikums – mūsu kopīgās nākotnes būtisks atskaites punkts, kam diemžēl vairums sabiedrības gan nepievērsa uzmanību. Tas gan nav īpaši akmens Latvijas sabiedrības dārziņā – nupat iepazinos ar pētījumu, kurā norādīts, ka visā Eiropā aptuveni 1/3 daļa iedzīvotāju par šo notikumu ir informēti un interesējušies. Pārējie nav diez ko iedziļinājušies. Un teikšu kā ir – līdz zināmam laikam arī es nebiju baigi smalkumos ar tā saturu iepazinusies. Vienkārši palaidu garām. Bet labāk vēlu nekā nekad

Šajā samitā tika lemts par 17 izvirzītajiem Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM). Lai arī saturiski līdzīgas tikšanās jau notikušas iepriekš, diemžēl pasaulē arvien problēma ir nevienmērīga resursu pārdale un nesaprātīga to izlietošana. Ir grūti aptvert, ka gandrīz ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, dabas resursi tiek izlietoti, nedomājot par nākotni, un vides piesarņojuma un klimata pārmaiņu jautājumus daudzi uztver kā sazvērestības teorijas, kas nozūd aktuālāku ikdienas nebūšanu ēnā… Tādēļ cerības vieš pēdējā samita lēmumi, kuriem būtu jānodrošina būtisks pavērsiens pasaules ekonomiskajās sistēmās un jāievirza cilvēces un planētas attīstība jaunā gultnē, kurā centrālā loma ir cilvēkam un planētai.

Ar ko tad šī tikšanās bija atšķirīga un nozīmīgāka?

1. nebijis dalībvalstu skaits  – visas 193 – spēja atlikt malā savas politiskās un citas nesaskaņas un vienoties par kopīgiem mērķiem – tas vien, manuprāt, pierāda, cik tie nozīmīgi, ja lielie vīri spēj atkāpties no savām ambīcijām. Vai tā viņi netieši neatzīst, ka politikai vairs nebūs nozīmes, ja viņi nevienosies, nemainīs kursu te un tagad? Liela bija arī sabiedrības un dažādu finansu interešu iesaiste. Kā nekad. Šāda spēja vienoties par kopīgiem mērķiem planētas un cilvēces attīstībai, tiešām vieš cerības uz zaļāku un saulaināku (šeit pārnestā nozīmē) nākotni
2. mērķos ir liels uzsvars uz ilgtspēju. Mērķu kopumā veidota holistiska pieeja, raugoties uz sociālo un ekonomisko attīstību kontekstā ar vides saudzēšanu un klimata pārmaiņām. 2030. gadam izvirzītie mērķi veidoti tā, lai neviens nebūtu aizmirsts, taču tie nav akla ekonomikas attīstīšana nabadzīgākajos reģionos – ekonomiskā izaugsme tiek skatīta kā līdzeklis cilvēku labklājības veicināšanai, industriālā attīstība netiek nodalīta no vides saudzēšanas un tiek skatīta kontekstā ar klimata pārmaiņām. Īsi sakot – ļoti priecē, ka ir rasts pēc iespējas holistisks redzējums, ka nav sastumti kopā savstarpēji nesaistīti dažādu sfēru priekšlikumi, bet gan ir skaidri redzams, kā kas ko ietekmēs. Ļoti gribas cerēt, ka tikpat holistiski mūsu politiķi spēs šo pārcelt Latvijas līdzdalības dokumentos, jo zem šīs rezolūcijas parakstījies arī mūsu prezidents Raimonds Vējonis.
3. Mērķi izstrādāti tā, ka tajos jāņem dalība ikvienam – tā ir jauna kopīgas rīcības platforma, kooperēšanās gan dalībvalstu starpā, gan sabiedrības iekšienē. Attīstības plānošanā un īstenošanā iesaistās arī iedzīvotāji — individuāli, ar nevalstisko organizāciju starpniecību vai neformāli sadarbojoties. Tāpēc mums jāatceras, ka attīstība sākas ar katra cilvēka individuālo rīcību. Ikviens no mums var, rīkojoties, vairot pasaules ilgtspēju un mazināt apkārtējo ciešanas jeb šķēršļus kvalitatīvai dzīvei. Svarīgi ir negaidīt, bet sākt rīkoties.

Lai arī pieņemtais dokuments vismaz man vieš cerības, ka pasaule ir tā kā atjēgusies, protams, mums priekšā stāv vēl vairāki izaicinājumi un šis ir tikai gara ceļa sākums. Bet kā vēsta japāņu gudrība: “Tāls ceļš sākas tepat – blakus.” Tad redzēsim, vai valstiskā mērogā mēs un citas 192 valstis sekmīgi spēs pārņemt šīs iniciatīvas un mērķus īstenot dzīvē? Un ja tas izdosies, vai iesaistīsies arī privātais sektors? Vai ražotājiem un finansistiem būs dūša mainīt savas biznesa stratēģijas, lai tās atbilstu IAM? Nupat apmeklēju konferenci, kurā runāja somu publicists ar vairāku desmitu gadu pieredzi vides žurnālistikā. Un viņa skarbākais prezentācijas slaids bija par iemesliem, kas pasauli ved turp, kur tā strauji griežas. Pirmais punkts bija “Greedy people and greedy businesses” (mantrausīgi cilvēki un mantrausīgi biznesi). Un diemžēl te nu viņiem būs liela loma, kā izdosies īstenot ilgtspējīgās attīstības mērķus… Protams, vēl jau ir saprātīgs finansu resursu izlietojums, vai plānotie līdzekļi nonāks īstajās rokās un kalpos īstajiem mērķiem, kā mums izdosies sasniegumus monitorēt un atspoguļot utt. utjp. Tomēr, neiedziļinoties praktiskos sīkumos, cerīgi raugos nākotnē un labprāt gribu pielikt savu roku ilgtspējīgas attīstības īstenošanā, lai maniem bērniem un bērnu bērniem ir skaista laba vieta, kurā dzīvot, ko sauc par mūsu mīļo Zemi

P.S. Pielikšu arī latviskoto versiju mērķiem, lai gan (lai piedod man tie, kas to darījuši) angliski man tā šķiet daudznozīmīgāka un tāpēc priekš sevis vairāk acu priekšā turu oriģinālo variantu

Jau marta sākumā centrs “Dardedze” mūs aicināja piedalīties akcijā Vesela diena, lai izaicinātu sevi un aicinātu līdzi arī citus – veselu dienu atteikties no ekrāniem – viedierīcēm, datoriem un televizoriem. Visiem kopā! Tieši ar šo man šī akcija patīk un atšķiras no citas sausas informācijas par ekrānu kaitīgumu bērniem, ka tas jādara visiem kopā – ne jāpadzen bērnus prom, bet arī pašiem jānoliek planšete malā un jādodas darīt kaut kas pavisam cits.

Meklējām ideālo dienu savai Veselai dienai kalendārā – brīvdiena, lai visi ir pie mājas, lai varam kaut ko iemūžināt foto, lai blogā būtu, ko ierakstīt… Neatrodas tāda diena… Te tāds plāns prom no mājām, te šitāds… Nu nav tās ideālās dienas, kad to būtu viegli izdarīt… un tas liek aizdomāties!

Svētdienas rītā piecēlos un devos skriet. Skriešana ir tas brīdis, kad es mēdzu aizklīst savās domās, izdomāt kādu neizdomātu un sakārtot kādas sajukušas. Un tad arī sapratu, ka Veselā diena būs šodien, ar vienu bet… svētdienas vakari ir vienīgais laiks nedēļā, kad mēs visi kopā skatāmies šovu “Es mīlu tevi Latvija” – mums tas ir svarīgi, tā man tobrīd likās. Tā nu nolēmu, ka mūsu diena bez ekrāniem būs līdz 8 vakarā un tad otrā dienā mums būs Vesels vakars un tad jau kopā būs arī Vesela diena

Atgriezos no skriešanas un puikas atradu pie TV – viņi skatījās “Es te kas te”. Ļāvu viņiem pabeigt skatīties pārraidi, kamēr nodušojos un izstaipījos pēc skriešanas. Jo es jau biju izdomājusi par Veselo dienu tikai skrienot un puikas nekādus noteikumus nebija pārkāpuši – biju ļāvusi viņiem paskatīties Latvijas kanālus, kamēr esmu mežā. Taču pateicu tagad viņiem, ka šodien ekrāniem nē uzreiz kā šis raidījums beidzas. Viņi diez ko neprotestēja. Sarunājām arī, ka šovu vakarā varēs skatīties.

Pēc tam gatavojām brokastis, pļāpādami kopīgi paēdām un palūdzu puikām, lai aizskrien sakārtot savas istabas, jo kaut kā tur atkal ieviesies baigais nekārtības muklājs. Es pa to laiku sakopu virtuvi un nomazgāju traukus. Pabeidzu pirmā un devos skatīties, kā puišiem veicas ar kārtības meklējumiem – labi Robins vēl palīdzēja brālim tikt galā ar nekārtības astēm, kamēr es uzmeklēju sējas un ražas žurnālu, lai novērtētu, ar kādiem dārza darbiem šodien varētu nodarboties.

Ideāli – augļu diena – man tieši jāsēj tomāti un paprikas Atnesu trauku ar zemi, mazos podiņus un aicināju puikas talkā. Sākumā sadalīt darbus bija grūti, tomēr kaut kā vienojāmies, kuru šķirni kurš sēs, kādus pienākumus uzņemsies un darbs sāka ritēt savu gaitu: Robins pildīja podiņus ar zemi, Klāss ierušināja labās baktērijas un taisīja vietiņu sēkliņai. Tad puikas tika pie sēkliņām un izpētīja tās arī ar lupu, salīdzināja tomātu ar paprikas sēklām. Katrs lika savu šķirni rūpīgi pa rindām podiņos, aizrušināja. Es tikai jaudāju bildēt Aplaistīt arī vajag Lai tas būtu aizraujošāk un precīzāk, iedevu mazu šļircīti un katrai sēkliņai pienācās divas špricītes ar ūdeni. Kādu tik mēs pedagoģiju neizbaudījām vēl visā šajā – puikas ne tikai pirkstiņus izvingrināja un botāniku mācijās, viņi vēl skaitīja, rēķināja, mērīja ūdens tilpumus, mācijās burtus, lasīja nosaukumus un beigu beigās arī visu aiz sevis vēl smuki nokārtoja Un Robins vēl pasguva uztaisīt mazus ūdenspriekus ar špricītēm arī uz lieveņa, gluži pliks ar plikām kājām tāpat kā es šodien jau vairākkārt biju pa baso izpēdojusies pa pagalmu

Šitā pagāja labas pāris stundas. Ok, zemnieku saimniecībā šādu darbaspēku drošvien izbrāķētu kā neefektīvu, bet mums rīta cēliens pagāja godam – rimti un saskanīgi, bez steigas – pat ar Klāsa jogas pauzēm. Pēc tam puikas noguruši aizskrēja zīmēt olas, jo “Es te kas te” bija jāmin mīkla un jāsūta uzzīmēta pareizā atbilde. Kamēr viņi zīmēja un rakstīja vēstuli, es tapināju dārzeņu sautējumu. Bet kādā brīdī uzradās Robins un sacīja, ka viņam vēl kāds darbiņš jāpadara, ko tētis jau sen nav paveicis – jāpielīmē Ziemassvētku vilcieniņam noplīsušie vīriņi. Un arī tas sen gaidītais darbiņš viens un div tika paveikts ar lielu degsmi.

Pusdienās mums pievienojās Jurģis, kurš rīta cēlienā bija iztrūcis. Un man par lielu brīnumu pat viņš daudz nerūca, kad teicu, ka šodien būs jāiztiek bez ekrāniem… līdz 8 vakarā Viņš pārliecinoši ir mūsu ģimenes vājākais punkts šādiem izaicinājumiem Pēc pusdienām Jurģis devās puikām nolasīt pasaku un visi trīs vīrieši devās diendusā.

Es paliku viena. Normāli es būtu beidzot atvērusi Facebooku. Bet šoreiz atturējos. Novācu virtuvi, atkal nomazgāju traukus… un sāku saprast, ka man ir daudz laika, bet nav ko darīt. vai es drīzāk nezinu, ko tādās reizēs, kad ir daudz laika, dara, ja ne skatās ekrānā? Sāku aptvert, kāpēc mūsu mammas un vecmāmiņas slaucīja putekļus no grāmatām pat otrajā rindā, pa kuru laiku viņas tamborēja sedziņas un gatavoja sarežģītus laikietilpīgus ēdienus…

Labi, ka pēcpusdienā pēc dārza kalendāra jau sakņu diena – devos iesēt redīsus. 15 min… ko tālāk? Pēc piecu minūšu dīkstāves apgāju māju un atradu sažuvušus apelsīnus. Tie bija pārpalikums no veselas kastes ar sulas apelsīniem un visticamāk es nekad nesaņemtos uz šo soli, bet tagad man tāpat nebija nekā labāka padomā un es izspiedu veselu kannu izcili gardas sarkano apelsīnu sulas!

Huh… nekad nebūtu domājusi, ka mans lielākais izaicinājums būs diendusa Ko vēl lai sadara? Aizgāju basām kājām līdz pastkastei. Šodien man tas jau bija ceturtais vai piektais izgājiens uz pāris minūtēm ar basām kājām. Godam atklāta baspēdu sezona – pat ielēcu uz brīdi neizkusušajā kupenā Brrrr… sajūtas superīgas, kad ielien atpakaļ siltumā un kājas dursta mazas adatiņas Bet gājiens uz pastkasti velts – žurnāla tur nav. Tā nu uzmeklēju iepriekšējo un sāku pārlasīt otrreiz rūpīgāk. Atradu tur arī tiramisu recepti, kurai pat toreiz, žurnālu lasot pirmo reizi, biju iegādājusies sastāvdaļas. Nu ko – tad jau laikam tā ir zīme Un ķēros pie darba – kamēr vīrieši guļ, es biju paveikusi arī to, pagatavojusi viņu mīļāko gardumu – tiramisu.

Un pat pēc tam man vēl bija krietns laiks, kad pavaļoties… TIK DAUDZ LAIKA! Man pievienojās Jurģis, kurš lielajā brīvā laika daudzumā bija ne mazāk apjucis kā es Pēc tam kad bija dažas minūtes sēdējis uz dīvāna, salicis rokas klēpī, kur parasti ir kāda datorizēta ierīce, viņš devās saskrūvēt plauktu, kurš jau kopš gada sākuma gaida savu uzmanības devu

Nu modās pa vienam puikas, kādu brīdi viņi augšā rotaļājās, Robins taisīja ekspermentu ar fēnu, ko bija noskatījies “Kas te es te”. Jurģis pa tam lāgam iztīrīja mašīnu (arī negadās bieži 😉 ) un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Pēc vakariņām tomēr vēl maza aste līdz astoņiem palikusi un man par lielu brīnumu Jurģis ierosina spēlēt trijatā ar Robinu Katanas ieceļotājus… Robins sajūsmā, jo tieši to uztvēra kā lielāko bezekrāndienas zaudējumu, ka nedrīkstēs paspēlēt Katanu planšetē. Bet nu ir vēl foršāk – varēs paspēlēt dzīvajā, ar tēti un mammu Raujam vaļā…

… un tad plkst. 8 ieslēdzām šovu. Spēli nepārtraucām, bet tā nomira dabīgā nāvē ekrāna pārspēka priekšā… :((( Tas tik precīzi parādīja, cik laba un piepildīta, saticīga un kopīga bija diena līdz brīdim, kad ieslēdzām ekrānus.

Vēlāk, pirms gulētiešanas, Robins man gultiņā teica, ka šī diena bija baigi foršā. Viņš pats ierosināja, ka varbūt tādas dienas vajag vēl un arī man piekrita, ka varbūt nemaz to šovu nevajadzēja, tas nebija tik svarīgi (izrādās)… Uz manu ierosinājumu vienmēr svētdienās taisīt Veselās dienas viņš sajūsmināti teica viennozīmīgu JĀ!

Epilogs

Pirmdienā man jau šķita, ka vakaram bez ekrāniem mūsu stāstā vairs nebūs nozīmes, tāpēc pie vakariņu galda puišiem teicu, ka ja viņi negrib, tad varam to izlaist. Bet Robins teica, ka grib gan vakaru bez ekrāniem. Noteikti. Spēlēsim Katanu. Šoreiz pa īstam. Un Jurģis, kas iepriekš bija iebildis, ka viņam ar vienu Veselo dienu vakar jau pietiek, tomēr nāca ar mums spēlēt Bet Klāss tikmēr spēlējās savā nodabā, ko viņam ļoti patīk darīt, jo viņš kopumā ir no tiem bērniem, kuriem ļoti patīk stundām rotaļāties vienam. Tikai viņam nav paveicies, jo viņam ir brālis, kuram nemaz nepatīk rotaļāties vienam un tad viņs’allaž iebāžās pa vidu Klāsa vientulīgajās nodarbēs.

Jurģis, protams, mūs vinnēja Bet tas mūs daudz nesatrauca un mēs ar Robinu pēc spēles jestri devāmies gulēt un īstenībā bija baigi baigi forši, ka arī pirmdienas vakarā ekrānu nebija.

Ir jāsaka paldies “Dardedzei” ar visu foršo komandu un Andai Avenai, kas mūsu uzaicināja sapurināties. Mēs esam pavadījuši lielisku laiku kopā un pieņēmuši lēmumu tā darīt regulāri vismaz vienu dienu nedēļā! Un no sirds iesakām pavadīt ja ne Veselu dienu, tad iesākumā Veselu vakaru arī jums.

Ne ļoti bieži, tomēr ir gadījies, kad mani samulsina ar teju vai pārmetumu, ka es jau esmu “perfektā mamma” – bērni brauc atmuguriski, apavi baskāju, ēduši pēc BVĒ, lietojam tikai bio pārtiku un homeopātiju utt. Jā, mēs par savām izvēlēm mēdzam runāt skaļi – pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai varbūt aiztaupītu kādam tās kļūdas un neceļus, pa kuriem mēs līdz šīm izvēlēm esam nonākuši. Tāpec es gribēju uzrakstīt šo blogierakstu – nevis, lai attaisnotos, bet lai atmaskotos

Mūsu vecākais dēls ir izcietis drošvien pat vairāk mocību kā daži citi mazāk iespringušu mammu bērni. Ok, mums paveicās, ka mēs nokļuvām Klaudijas Hēlas jauno vecāku kursos vēl manas grūtniecības septītajā mēnesī. Līdz ar to ātri tikām iestādīti dabiskas attīstības domāšanas principos un neapgādājāmies ar staigulīti, karuselīti un citām lietām, kuras viņa atzina par liekiem un mēs atviegloti uzelpojām un ietaupījām Taču bija mācības, kurām mēs nesekojām. Piemēram, ap trešo dzīves nedēļu es triumfējoši pasniedzu puisēnam pudelīti, esot pilnīgi droša, ka manam bērnam tas nesajauks galvu ar zīdīšanu. Bet sajauca – kā 3 minūšu laikā viņš kāri ēda pudelīti, tā pēc vēl pusstundas es atklāju, ka viņš vairs nesaprot, kas darām ar krūti. Tas prasīja apmēram diennakti asaru (mums abiem), neskaitāmus e-pastus Klaudijai (un paldies viņai, ka arī nakts vidū saņēmu uzmundrinošas atbildes) un vairākus zvanus zīdīšanas konsultantiem. Es biju reāli sapsihojusies, uzvilkusies un kad mēs tikām atpakaļ sliedēs vairs pat neplānoju savam bērnam jel kad piedāvāt pudeli. Tā mēs nonācām pie Doidy Cup

Vai jūs domājat, ka ar to mūsu ēšanas nedienas beidzās? Robinam bija 4 mēneši, kad nonācām slimnīcā ar laringītu. Atkal man bija iemesls stresiem (šoreiz pamatots) un es paliku teju vai bez piena. Kad atgriezāmies mājās un puisim līdz ar veselību bija atgriezusies arī apetīte, bija kaut kas jādara. Un ko es darīju? Sāku bērnu piebarot ar biezeņiem – 4 mēnešu vecumā. Galu galā vairāki bērni calis.lv grupiņā jau bija ķērušies pie piebarojuma, visi kaut kur steidzās un viņus mazliet apskauda un ar ko mēs sliktāki? Es ķēros pie tvaicēšanas, blenderēšanas un ņemšanās ap biezeņiem. Un sākumā mums abiem tas varen patika – gan viņš šmurgājās uz urrā, gan es izpildījos kulinārijā, jo beidzot man bija auditorija, kura nevarēja pateikt, ka šitas nav labs. Un pat, ja viņš to izrādītu savādāk, es ietu sūdzēties cālī, ka mans bērns slikti ēd nevis domātu, ka esmu slikta pavāre Un šis brīdis pienāca – jaunā nodarbe Robinam apnika, man pēc laiciņa apnika iemānīt un cīnīties. Pa starpai es vēl biju aizskrējusi pie īpaša bērnu uzturspeciālista, saņēmusi detalizētus norādījumus, cik daudz cik mēnešos ir jāēd, kādai jābūt ēdienkartei utt. Bet kādā brīdī apēstais daudzums kritās tik strauji, ka turēties pie uzturspeciālista ieteikumiem bija nereāli, jo bez mammas piena viņš apēda apmēram karoti dienā – tas bija ap 6 mēnešiem, kad visi citi tikai pa īstam sāk un porciju dinamika ir varena. Īsi sakot, es jutos vainīga un nokaunējusies, ka mans bērns slikti ēd un atkal pievērsos tam, ko it kā iznāju – Klaudijas Hēlas pierakstos uzgāju rindkopu par gabaliņēšanas pieeju. Tolaik vēl tikai drusku pieminētu, un tomēr man tas bija pēdējais salmiņš. Atradu par šo vairāk info internetā un ļāvu Robinam neēst – tas ir, atgriezāmies pie 100% krūtsbarošanas un metām mieru piebarošanai. Un visi atslāba. Un tad, kad Robins sāka sēdēt (9 mēneši), mēs ķērāmies pie gabaliņiem. Un izrādās tas visiem patika un derēja. Tas sagādāja prieku, baudu, Robins ēda kā izsalcis vilks, milzīgas porcijas un savā gada jubilejā viņš pilnīgi noteikti nebija “atpalicis” no vienaudžiem. Drīzāk pat otrādi… Tā mēs nonācām līdz Bērna vadītai ēšanai

Ziniet kā mēs nonācām pie Obumbas? Apmēram 3 mēnešu vecumā Robins, viesojoties pie Klaudijas Hēlas, pirmo reizi mūžā kaut ko apzināti satvēra rociņās. Mēs gavilējām. Aizejot mājās pārraku Latvijas internetveikalus – nekur nav tās bumbas ar caurumiem. Noskaidroju no Klaudijas, ka to viņa atvedusi no Vācijas un Latvijā tādu nevar nopirkt. Ok, ebay.co.uk man nebija svešs – pasūtīju. Un tā pazuda pastā… Pārdevējs bija atsaucīgs, un kad bija skaidrs, ka bumba vairs neatradīsies, atsūtīja mums jaunu – ar grabulīti. Man gribējās parasto. Bet bija jau vienalga, jo bija pagājušas 6 nedēļas. Un kā varat iedomāties, bērna 3 mēnešu vecumā 6 nedēļas ir puse no viņa līdzšinējās dzīves. Tā bumba jau faktiski vairs nebija tik kritiski svarīga, jo nu viņš turēja un cilāja arī citas, mazāk parocīgas mantiņas… Tomēr es sapratu, ka Obumbas Latvijā ir vajadzīgas, jo tās ir superīgas, bet mūsu pieredze ar tās dabūšanu nav iedvesmojoša. Ļoti līdzīga bija pieredze ar getrām – Klaudija, protams, ieteica getras bērniem kā labāko kājiņas attīstībai. Bet nopirkt nerozā getras bēbim puikam? Tas nebija reāli. Un mēs atvedām arī tās. Un foršos leggingus ar vaļā pēdiņām, lai kājas būtu plikas… Tā mēs tikām pie muki.lv

Jums varētu šķist, ka apavi tad jau nāca vienkārši, kā loģisks turpinājums baskāju idejām ar getrām? Bet nekā Man tomēr vajadzēja tās kājas kaut kā pamatīgi apaut. Pirmos Robina zābakus es biju nopirkusi ja ne tad, kad biju stāvoklī, tad nu pirmajā dzīves mēnesī noteikti. Tie bija dievīgi – nubukādas puszābaki vintage stilā ar vaskotām šņorītēm… un cietu zoli. pamatīgu. Un kārtīgu kapi. Es biju izrēķinājusi, ka Robins sāks staigāt ap gadu, tātad ziemā. Bet viņš nesāka 😉 Ziema gāja uz beigām un es sapratu, ka zābaki paliks neuzvilkti – tā nu sāku viņam tos vilkt kaut vai dodoties uz lielveikalu, lai ir kaut kas kājās sēžot iepirkumu ratu paliktnītī. Tagad man tas liekas smieklīgi, ka šādam nolūkam vajadzīgi smalki zābaki ar augsto kapi un cietu zoli. Bet tad biju pārliecināta, ka zeķēs viņš izskatās teju vai nepiedienīgi. Staigāt viņš sāka maijā. Biju nobruņojusies ar Elefanten sandalēm – gādātām no ebay.de caur starpniekiem, jo nekur citur tās nevarēja nopirkt. Jo biju izspiedusi šādu nosaukumu no Klaudijas. (kādreiz vēlāk viņa gan man teica, ka nekad mūžā pie pilnas saprašanas nebūtu man ieteikusi Elefanten, bet zinu, ka noteikti šo nosaukumu dzirdēju no viņas pēc tam, kad viņa bija rekomendējusi nepirkt Latvijas smalkāko un slavenāko apavu brendu). Bērns tais klučos nevarēja paiet! Ar basām kājām viņš skrēja, bet tās sandales mocīja nost no kājām un nespēra ne soli. Un es viņu sapratu, ja godīgi. Tad es gribēju Pediped softSoles. Bet tās bija tikai Amerikā. Pilnīgi nejauši atradu LittleBlueLamb – absolūts analogs. Tās es aši pasūtīju no Anglijas un Robins ar tām aizskrēja. Kopīgi ar Klaudiju tās izpētījām un secinājām, ka tādas vajag Latvijai… tā mēs nonācām pie mīkstzoļu apaviem mazajiem staigātājiem Lai jūs varētu pārliecināties, ka protu arī kāpt uz viena grābekļa vairākkārt, paturpināšu stāstu ziemas sezonā, kad Robins tika pie Elefanten zābakiem Viņš arī tajos nestaigāja, kaut bija jau pieredzējis staigātājs no maija. Un mēs izcēlām laukā no bēniņiem ratus, lai pārvadātu mazo staigāšanas boikotētāju. Un vispār man ir bijis vesels lērums apavu aplauzienu. Es pat nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu kurpnieka mazmeita un šī joma mani allaž fascinējusi – esmu pavadījusi pusi bērnības pašdarinātas līmes un ādas ruļļu smaržas ielokā, skatoties, kā top kurpes pēc ārzemju veikalu reklāmas lapiņām un Neckermans kataloga bildēm, kas paslepus atvests no Vācijas. Laikam jau tāpēc ar apaviem es nekad nespēju rimties un tas arī šobrīd liek meklēt vēl un vēl, un vēl – tos īstos, vienīgos un ideālos, kurus vēl neviens pasaulē nav uzražojis

Nu jā, un tad vēl paliek lielā atzīšanās, ka mūsu bērni nebūt ne no mazotnes ir braukuši atmuguriski un droši automašīnā. Autokrēsliņa izvēlē es iegrimu pamatīgi – jau meklējot pašu pirmo krēsliņu Robinam, biju krustu šķērsu izpētījusi ADAC testus un visu info pēc savas saprašanas. Mēs nonācām līdz BeSafe iZi Sleep krēsliņam kā visdrošākajam savā kategorijā. Manas izvēles pareizību apliecināja arī pārdevēji veikalā – tas esot visdrošākais, uzvarējis testos. Man gan šķiet, ka uzvarējis viņš bija ar Isofix bāzi, ko gan neviens pat nepieminēja. Un es nesapratu, ka tam ir nozīme. Bet lai kā tur nebūtu, mēs pie šī krēsliņa tikām. Man nebija nekādas saprašanās, kā to ielikt mašīnā. Krēsliņam bija fīča, ka to var atlaist gulteniski, bet es meklēju risinājumus, kā to apvienot ar iestiprināšanu auto. Man ne prātā nenāca lasīt manuāli, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka braukšanas laikā krēsliņu guļus laist nedrīkst. Es jau biju ieslīgusi jaunos pētījumos par nākamo krēsliņu. Biju kļuvusi vēl mazliet gudrāka un vēl vairāk pētīju. Un atradu labāko. Un tieši tas, ka ar tik pamatīgu iedziļināšanos es nepadzirdēju ne pušplēsta vārda par iespēju un priekšrocībām braukt atmuguriski, man arvien liek sašust, liek aptvert to skarbo patiesību, cik klasificēta ir tā informācija, kas lielajiem ražotājiem nav tā izdevīgākā, cik dominējošs ir tikai viens virziens. Un šī iemesla dēļ es kļūstu apnicīga par to runājot, jo es zinu, ka, lai kā es par to bļaustītos, tas ir tikai piliens jūrā pret visu to mārketingu un propogandu, kas liek manis teiktajam neticēt. Jāteic izvēlētais krēsls bija arī dārgākais – Britax. Iegādājāmies to, kad Robinam bija 5 mēneši (!). Ar draugu starpniecību tas mēroja garus ceļus no Anglijas un mūs sasniedza, kad Robinam bija knapi 7 mēneši. Viņš nesēdēja. Ne tuvu. Bet tā bija liela diena – mēs izsaiņojām to turpat uz ielas, ielikām auto un tajā sakņupušo Robinu. Mums patika, jo šis derēja – kājas vairs nelīda pāri malai, neatdūrās sēdekļa atzveltnē. Un tolaik man tas šķita galvenais kritērijs, ka krēsliņš ir kļuvis par mazu. Ja arī jums tā liekas, tad noteikti ir vērts izlasīt šo. Robins šajā krēslā – ar skatu braukšanas virzienā – brauca no 7 mēnešu vecuma, kad vēl nesēdēja, līdz tieši 3 gadu dzimšanas dienai. Tad mēs viņu atkal iesēdinājām krēsliņā ar skatu atpakaļ, kurā viņš turpināja braukt līdz pilniem 25 kg jeb 6 gadiem un 9 mēnešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir drošāk. Piecas reizes drošāk!!! Bet par to mēs uzzinājām tikai tad, kad meklējām autokrēsliņu Klāsam, jo viņš bija izaudzis no mazā krēsliņa pilnīgi objektīvi jau 6 mēnešu vecumā. Visos virzienos. Viņam bija 10.5 kg un mums vajadzēja risinājumu. Īstenībā es biju pilnīgi lost un paralēli veidoju arī autokrēslu sortimentu veikalam, jo daudzi cilvēki mums pēc tā taujāja.  Es biju izlasījusi šķita visas pasaules testus, pētījumus un atsauksmes par krēsliem. Es pat biju jau salikusi savas izvēles mājaslapā, kad man vienu rindkopu garu e-pastu uzrakstīja mana uzvārda māsa Justīne. Viņa man izstāstīja, ka Skandināvijā bērni brauc atmuguriski līdz 18 kg un ir tādi krēsliņi, kuros tas ir atļauts. Taisnības labad jāsaka, ka man pirms tam jau bija par šādu krēsliņu teikusi viena draudzene no cāļmammām, bet es viņas izvēli “noraku”, jo tā nebija ADAC testa galvgalī. Es labi atceros to nakti, kad lasīju Justīnes iedoto linku carseats.se lapā – man atvērās vesela pasaule – kā multfilmā par burvju fejām – viss, kas bija licies ne līdz galam ticams un saprotams, pēkšņi atrada savas vietas, gūlās pa plauktiņiem teju vai simfoniskās mūzikas pavadībā. Tas bija tieši tik vienkārši – nozīme ir tikai virzienam nevis brendam – svarīgi ir tikai “atmuguriski”.  Tā bija izcili forša diena un es nekad mūžā nebeigšu būt pateicīga Justīnei, ka viņa toreiz man to pateica, jo šī nepaslinkošana, bet dalīšanās, ir sargājusi ne vien manu, bet arī daudzus citus bērnus Latvijā. Pie atmuguriskā krēsla tika Klāss, nekavējoties. Un Robins (ar nelielām šaubām, ko viņš par to 3 gadu vecumā teiks). Viņš to pieņēma bez kompromisiem – iegādātais abu virzienu krēsls nekad netika pagriezts ar skatu uz priekšu, jo Robins pieprasīja atmuguriski. Tā mēs nonācām līdz Extended Rear-Facing. Un kā jau es rakstīju pirms laika blogā, šis ir bijis ne vien teorētisks ieguvums, bet arī pasargājis manu bērnu, jo tieši braucot atmuguriski iekļuvām avārijā un bērns pat īsti nenobijās. Ja viņš būtu gulējis, es domāju viņš nepamostos. Viņam nebija ne skrambas. Pie situācijas, ka šajā vecuma grupā ~40% bērnu pie līdzīga kaluma avārijām ir nepieciešama hospitalizācija.

Domāju, šeit ir vērts likt punktu. Par to, kā mēs nonācām caur slimnīcām līdz homeopātijai, esmu jau rakstījusi. Esmu runājusi un saņēmusi pārmetumus par “biostresa” radīšanu ar savu Tiešās pirkšanas kustības slavēšanu. Un ir vēl daudzas lietas, līdz kurām esam nonākuši pa druskai, kļūdoties un mēģinot savādāk. Bet tas ko gribēju pateikt, ka mēs esam tur bijuši un to darījuši – mūsu bērni ir pieredzējuši gan biezeņus un cietzoļu kurpes, gan braukšanu ar skatu uz priekšu, gan mācīšanu bērnam iet uz podiņa (starpcitu, arī pilnīga izgāšanās 😉 ). Es gandrīz vienmēr esmu bērnu nepareizi turējusi, sēdinājusi pārāk stāvos ratos, staidzinājusi pie rokas, lielu dzīves daļu barojusi ar pusfabrikātiem un biezpiena sieriņiem un darījusi citas lietas, kas man šobrīd šķiet aplamas. Bet tad es to darīju ar vislabākajiem nodomiem, gribot vislabāko savam bērnam. Un tieši to grib ikviena mamma. Un tāpēc mēs darām, kā ir vislabāk – kaut ko atrodam par labu un pareizu esam, kaut ko saprotam, secinām un mainām. Un tieši tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – spēt atzīt savas kļūdīšanās, pieņemt, ka var arī savādāk un būt drosmīgām pamēģināt

Un vēl man ir stipra pārliecība, ka par to vajag runāt – gan par to, ko darām pareizi, gan par to, ko aplam. Jo būt vecākiem mūsdienās ir ļoti ļoti sarežģīti – ar visām tām izvēles brīvībām un daždažādajiem risinājumiem. Vēl pāris paaudzes atpakaļ bērnu audzināšana bija sociāls pasākums – bija ļoti skaidri zināms, kas ir pareizi, kas ne un kā vajag rīkoties, jo to noteica nerakstīti sabiedrības pieņēmumi, blakus bija vecākās paaudzes radi, izvēļu un informācijas bija daudz mazāk. Bet mūsu paaudze ir faktiski pirmā, kura ar bērnu audzināšanu ir palikusi viena tūkstošiem izvēļu priekšā. Un kā gan izdarīt īsto, ja nav vairs pareizi/nepareizi vien?

Un pats mulsinošākais visā šajā ir tas, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kāda ir pareizā atbilde, vai mūsu pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles bijušas pareizās un vispareizākās. Un vai tām vispār ir bijusi nozīme.

Sabiedrībā, kurā dažādas tehnoloģijas ir sen kļuvušas par ikdienu, ir zināms izaicinājums turēt bērnus no tām atstatu. Garās brīvdienas allaž ir tas laiks, kad kā uz delnas redzu mūsmājās samilzušo ekrānu problēmu – ja pa gadu tā kaut kur noplok, tad traki aizņemtajā decembrī, kad vieglāk ir bērniem ļaut nekā neļaut, tā atkal pārņem mūsmājas kā nez kur radusies ekrānu migla. Tāpēc labprāt gribu padalīties pieredzē, kā mēs ar to cīnamies un uzklausīt kādas citas pieredzes, lai savu cīņu padarītu radoši efektīvāku

Mūsu pamatnostāja

Pamatu pamatos es uzskatu, ka bērniem pirmsskolas vecumā ekrāni nav vajadzīgi, nav vēlami un pilnīgi neko nedod. (pag pag pag – es pabeigšu domu!) Tomēr tie šo to dod vecākiem (piemēram mirkli brīva laika) un tāpēc mēs meklējam kompromisus un mācāmies ekrānus lietot vietā un nelietot nevietā. Nojaušu, ka daži jau ievilka elpu, lai uzskaitītu ekrānu interaktīvos pedagoģiskos aspektus… Jā, protams, netrūkst izglītojošu aplikāciju, lielisku filmiņu, labu izglītojošu vietņu. Kādi bērni, kas augām dienām skatās multenes angļu valodā, izrādās ieguvuši lielāku svešvalodu vārdu krājumu kā dzimtajā… un tomēr, es palieku pie uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam primāri būtu jāmācās no savas pieredzes un atdarinot pieaugušos sev apkārt jeb spēlējoties. Patiesībā ne tikai līdz skolai, bet arī vēlāk datu ierīces, manā skatījumā, ir moderni informācijas avoti, bet ne skolotāji. Tāpēc vienīgais, kā varu attaisnot ekrānu lietošanu mūsmājās ir vecāku nevaļa. Taču tieši te, manuprāt, slēpjas lielākais ekrānu drauds, kad vecāki bērnus ar ekrānu “atšuj”, kad tā vietā, lai veltītu laiku bērnam un iemācītu, piemēram, skaitļus, uzliek izglītojošu aplikāciju, kas māca skaitīt vai multeni, kur kāds ērms dzied dziesmiņu par cipariņiem… kad ierīces sāk aizstāt vecākus, dzīvus cilvēkus. Manuprāt, arī arguments, ka bērni paši raujas labāk skatīties izglītojošu filmiņu, kā ar vecākiem kopā ko jaunu apgūt, nav vietā… jo bērni, kas nezin, ka tās filmiņas telefonā var dabūt, tās nemaz arī neprasa… Tātad mēs paši ierādam, paši pieradinām un tad mēģinām atradināt. Man šķiet, ka te vietā būtu tēze no “Mazā prinča”, ka tā pa īstam būtisko mēs redzam tikai ar sirdi. Un esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši. Jo ekrāni, lai cik gudri un viedi tie nebūtu, tomēr nav diez ko sirsnīgi radījumi un dvēseles izglītību tie nespēj sniegt. Tādēļ pieradinot bērnus pie tiem, mums jārēķinās ar sekām un jāuzņemas atbildība par to, ko nu esam sadarījuši. Līdz ar to mūsmājās cenšamies veidot kaut kādus noteikumus, lai ekrānu lietotu saprātīgi.

Un tāpēc mūsmājās ekrāni ir, bet tos var lietot tikai, ievērojot noteikumus.

Mūsmāju ekrānu noteikumi:

LAIKS. Katrs bērns ekrānu drīkst lietot 2 x 15 min dienā – vai tas būtu datora vai planšetes vai mobilā telefona laiks. Svarīgi, pēc ārstu teiktā, ir orientēties uz vairākiem maziem laika sprīžiem kā vienu lielu. Tāpēc laika sprīžu apvienošanas iespējas nepastāv. Jo ir jāatpūtina actiņas un domiņas.

Kamēr Robins bija mazs, laiku ierobežoju ar “biļetēm” – katrai multenei vajadzēja biļeti – tādas uz visu dienu bija 10 gab. Tās Robins glabāja savā istabā un es izlietotās biļetes kāru uz āķa – kad visas no viņa istabas bija pārceļojušas pie manis, tad kino beidzies. Tā mazam bērnam bija vienkāršāk uztvert apjomu un kad tas beidzās, jo mēs to skaidri vizualizējām. Taču tad, kad viņš iemācījās pārslēgt multenītes pats un sāka spēlēt pirmās vienkāršās aplikācijas (attēlu savienošanu, puzles utt.), tad vajadzēja savādāku mēru un pārgājām uz minūtēm. Tam uzliku vienkāršu aplikāciju, kas pēc noteikta laika izslēdz planšeti. Gribēju padalīties ar tieši mūsējo – Play Timer, bet īsti AppStore vairs tādu neatrodu. Bet tas nemaina faktu, ka tur ir desmitiem līdzīgu – atrodamas uz meklētājvārdiem “screen timer”, “Screen control” un līdzīgiem. Ideja ir pavisam vienkārša: planšetei uzliek ekrāna paroli/pinu. Tātad vecāks ieslēdz ar pinu ekrānu, kopīgi uzliekam laiciņu (nu jau puikas paši zin, ka to jāuzliek un kā tas darāms) un tas skaita laiku. Kad laiks beidzies, planšete izslēdzas un bez paroles atpakaļ nav ieslēdzama. It kā nieks, bet tas lieliski atrisina vairākas problēmas: 1) nav ļaunās mammas, kas “atņem/izslēdz” datoru. un tas lieliski kopj savstarpējās attiecības, jo skaidrs, ka mamma, kas pārtrauc multeni pusē, ir slikta – vienalga, vai tā ir otrā vai divdesmitotrā, bet dators ir vienkārši izslēdzies un īsti uz ko bozties nav. 2) pieaugušais var mierīgi darīt ko citu tai laikā un nav visu laiku jāvaktē pulkstenis, attopoties vien 15 min pēc iepriekšējo 15 min beigām

Kā alternatīvu izskatījām arī aplikāciju Nester (tagad šķiet tai ir bišķi cits nosaukums, bet atradīsiet tāpat). Tā ir pilnvērtīgāka ar to, ka bērnam planšetē tiek izveidots savs profils – ielogojoties ar Nester parolīti bērns var lietot tikai viņam norādītās aplikācijas un ir vēl visādas fīčas – tiek veidota statistika, cik ko bērns skatās utt. Bet tas arī forši skaita laiku, kas bērnam ir atvēlēts – aplikācijai ir ekrānfons, kas atspoguļo maza putniņa Nestera dienas gaitu – pieslēdzoties viņš pamostās un tad pāri ekrānam ceļo saulīte, kas tuvojoties rietam signalizē, ka putniņam sāk nākt miegs un tas taisās uz čuču. Un kad putniņš liekas uz auss savā ligzdiņā, dators izslēdzas un liedz tam piekļuvi. Vienīgi šitā foršā aplikācija mums kaut ko bremzēja un negāja dažas aplikācijas un palikām pie vienkāršās versijas.

FORMĀTS. Pieturamies pie principa, ka jo lielāks ekrāns, jo labāks – tāpēc priekšroka tiek dota portatīvajam datoram, otrā vietā planšete un telefonus dodam tikai ārkārtas ārkārtas gadījumos. Mājās nekad, bet ja nu pie ārsta rindā jāgaida vai vienu laiciņu drīkst iztērēt sēžot pie brāļa treniņā, ja mamma nav grāmatas līdz paņēmusi un tml. Tas ir reti – apmēram reizi mēnesī vai rētāk. Jo mums acu ārste (lieliskā dr.Alsberga) vienmēr atgādina, ka sevišķi Klāsam būs drīz vien jānēsā brilles, ja blenzīs mazos ekrāniņos – jo mazāks ekrāns un sparīgāka spēlīte, jo bērns vairāk ieurbjās tajā ar acīm un bojā redzi. Tāpēc telefons mums ir tabū – tas ir saziņas līdzeklis, ne spēļmanta. Robins, protams, gaida to dienu, kad sāks iet skolā un viņam būs pašam savs telefons. Tad atkal būsim jauna izaicinājuma priekšā, kā vienoties par tā programmatūras saturu.

SATURS. YouTube laikam ir popularākā, jo bērni skatās daudz mūzikas – dažādas latviešu bērnu dziesmas, moderno folkmūziku, Robins pasācis skatīties arī šo to no čella efektīviem gabaliem. Tāpat tiek skatītas dažās multfilmas, tostarp vecās manas bērnības multenītes – Ezītis miglā, Skudriņa tipa utt… aizmaldās jau arī ārzemju multenēs – Auniņos Šoniņos un vēl kaut kādās līdzīgās multenēs, bet kamēr tās nav galīgi dumas un vardarbīgas, es neiebilstu. Arī dažas aplikācijas esam uzinstalējuši – kādas puzles un atmiņas spēles, pāris Lego aplikācijas, kā arī dažas foršas spēles, kas pat man patīk – Cut the Rope, piemēram. Ir ko galvu palauzīt, bet nav stresa – nav iztekoša laika, zaudētu dzīvību un citu lietu, kas rada spriedzi tās spēlējot. Tādi forši galvlauži ar fifīgu animāciju. Reizēm sēžam kopā galvas sabāzuši un mēģinām izdomāt, kā konkrētais līmenis atrisināms.

Bērni nelieto interneta vietnes. Līdz ar to man nav pieredzes to šķirošanā un liegšanā. Tāpēc šobrīd satura kontrole vēl nav nekas sarežģīts un patiesībā arī bērni uz tādām izvēlēm, kas man liktos izskaužamas, pavelkas reti.

TELEVIZORS. Agrāk arī televizors tika ieskaitīts šajās 2×15 min. Tagad, kad Robins palicis lielāks, šo laika limitā neskaitu, ar norunu, ka skatītā pārraide ir saturīga. Bez manas cenzūras bērni drīkst skatīties Latvijas 1. un 7. kanālu, kā arī TV3, ja abos iepriekšminētajos nekā saistoša nav. Tomēr bērnu laikā tur diezgan bieži ir interesantas filmas un raidījumi par dabu, vēsturi, ceļojumiem u.c. Bērniem patīk un viņi tās ar aizrautību skatās. Robins pat apgalvo, ka viņa nākotnes profesija ir ceļojumu žurnālists, kas ceļos pa pasauli un taisīs par to filmas. Es jau sāku viņu apskaust TV3 biežāk skatāmies brīvdienās, kad ir garā multene.

Bet ziemas brīvdienās tieši TV3 bezmērķīga skatīšanās kļuva par lielāko pārbaudījumu, jo tur visu laiku bija kas bērniem piemērots. Tad nu šķita, ka kļūst drusku par daudz. Pagājušā gadā janvārī ieviesām “Mēnesi bez ekrāniem” un mēs ļoti forši pavadījām laiku – daudz vairāk spēlējām galda spēles, kopā rotaļājāmies. Visi četri. Šogad par šāda mēneša lietderību vēl jāpadomā, tomēr vakar vakarā ar puikām atgriezāmies mājās un jau automašīnā norunājām spēlēt sen mūsu rīcībā esošu, bet pat neizsaiņotu “Balonu spēli”. Tā puikas līdz TV pultij pat neaizskrēja – nopurinājām sniegu, izstaidzinājām suņus, pārvilkām mājas drēbes un ar tējas krūzi sēdāmies pie lielā galda, lai spēlētu. Spēlējām spēli vairāk kā stundu. Un kad visiem apnika, puikas paši aizjoza uz bērnistabu rotaļāties. Nospēlējās visu vakaru – ne mudināti, ne kašķi ar mums vai savstarpēji… Pat pidžammās ielīda paši un naktī neviens neatnāca uz lielo gultu… Varbūt tāpēc, ka nebija multeņu radītās spriedzes, bija daudz foršu domu galvā un kopīgi pavadītais laiks pirms gulētiešanas bez trakošanas un ķerenēm bet varbūt vienkārši sakritība… jebkurā gadījumā, noteikti spēlēsim atkal vairāk spēles. Jo tad pēc bērndārza vakarā izrādās TV var pat neieslēgt

Vakar lasīju kāda tēva apņemšanās, ko viņš vēlas iemācīt saviem bērniem. Starp tām bija vēlme, lai bērns mīl lasīt, lai viņš prot fantazēt un būtu labs stāstnieks. (Starpcitu, raksta autors tās acīmredzot neuztvēra kā vienotu kopumu, bet izdalīja katru atsevišķi). Tad nu es mazliet gribu padalīties savās pārdomās par šo. Tām ir zināma teorētiskā bāze, tomēr par pamācību un zinātni to neuztveriet – vienkārši pārdomas.

Labi stāstnieki rodas klausoties

Pirmkārt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka labas stāstnieka dotības ir vienīgā komunikācijas vērtība. Piemēram, man pašai (atļaušos domāt) piemīt zināmi izteikšanās dotumi. Taču es pati arī labi apzinos, ka es esmu pilnīgi nespējīga kodolīgi izteikt savu domu. Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar mākslinieku Krišu Salmani – viņš nav stāstnieks. Vismaz man liekas, cik nu viņu pazīstu, ka viņš ir tas, kas parasti klausās daudz vairāk kā runā. Taču tad, kad viņš runā, viņš runā īsi, kodolīgi un tā, ka auditorija ceļas kājās. Un es pazīstu vēl dažus tādus cilvēkus, kuru īsie izteikumi bez garas lirikas un tēlainām metaforām gandrīz visi ir pierakstāmi citātu un domu graudu krātuvēs… Tāpēc šo allaž paturu prātā, ka gari izrunāties reizēm ir daudz mazāk noderīgi, kā pateikt visu galveno vienā teikumā tā, ka citiem vairs nav ko piemetināt

Bet nu atpakaļ pie stāstniekiem. Jā, manuprāt, cilvēki iemācās stāstīt un runāt klausoties. Kādu laiku bērns klausās un klausās un tad, ja viņam dod vārdu un iespēju, viņš arī stāsta. Lieliska “metode” šai sakarā ir pasaku stāstīšana. Mūsmājās to ir daudz – Robins noteikti var izstāstīt vairākus desmitus pasaku, latviešu tautas pasaku. Ideālā variantā arī pieaugušajam būtu bērnam pasaku jāstāsta. Un jādara to daudzas reizes, lai arī pašam jau ir apnicis. Mans variants būtu, ka nedēļas pirmajā dienā pasaku kopā ar bērnu izlasa un tad nedēļu no vietas to pašu pasaku bērnam vecāks atstāsta. Un nākamajā nedēļā ķeras pie citas pasakas un atkal veselu nedēļu to klausās. Šādās domās ir arī jaunās “Latviešu ābeces” autoru kolektīvs un man par lielu prieku tai ir pievienots disks ar 22 latviešu tautas pasakām, uz kurām atsaucās arī pārējais ābeces darba materiāls – lasāmās frāzes, attēli un darba lapas. Autori iesaka diskā pievienotās pasakas izlasīt pašiem vecākiem un tad stāstīt tās bērniem. Jāteic, ka tur ir arī slinkais variants – pasaku audioieraksti, kurus mūsu puikas griež uz riņķi daudz un dikti. Un, protams, vairākas nu jau arī stāsta paši.

Bērnam pasaku nav jāliek atstāstīt, lai pārbaudītu, ko viņš atcerās. Vismaz mūsmājās, atkārtojot pasaku, stāstīt palīdz arī bērni, palabo kādu nojukušu vietu, papildina – tā es zinu, ka viņi atcerās labāk par mani. Klausoties audio pasaku, to, protams, nevar, bet tajās atkal ir cits labums – tās katru reizi atkārtojas identiski un bērni tās var apgūt pat kā dzejoli. Ar to labas ir pasakas, kas izteiktas dzejas formā, piemēram, “Eža kažociņš” – to Robins atnesis no bērndārza un vien dažiem fragmentiem iztrūkstot, to spēj noskaitīt dzejā teju visu. Pasaku stāstīt pašam bērnam var pamudināt kādā citā brīdī – piemēram, es šad un tad ierosinu Robinam pastāstīt mums kādu pasaku mašīnā. Viņš arī labprāt stāsta. Un mēs klausāmies… Tā pasakas vēl stingrāk nonāk arī Klāsa domu vācelītē… Šāda pasaku stāstīšana, tātad, ne vien trenē bērna spēju stāstīt pašam, bet arī trenē viņa atmiņu, dzirdētā teksta izpratni, spēju šo pašu domu nodot tālāk saviem vārdiem utt.

Turklāt pasakas veicina arī fantāziju. Briesmīgi daudz teorijas šeit es nepastāstīšu – jālūdz laikam kādu izglītotu pedagogu te paturpināt, bet… Cilvēks augot savu pasaules uztveri veido balstoties uz pieredzi, bet savu fantāziju var attīstīt, iepazīstot pasakainus tēlus, neticamas zemes un piedzīvojumus, kas ļauj tad jau pašam fantazēt tālāk.

Turklāt mūsmājās nav novilkta stingra robeža starp realitāti un fantāzijām. Rūķi eksistē, tas ir skaidrs. Arī laumiņas, fejas, dažādi pūķi, eņģeļi, Dieviņš, alnis mežā, kas apēd mammas gailenes, vāvere, kas rājas no koka zara, ja nāk par tuvu viņas krājumiem, Mežavecis, kas pieskata rūķīšus, skudru karaliene un viņas pavalstnieki… viņi visi dzīvo mūsu valstībā juku jukām. Nu Spaidermens gan nav īsts. To Robins pats secināja

Lai bagāta valoda

Nebaidieties pasakas sacerēt arī paši, stāstiet savas bērnības atmiņas… vienkārši bērniem ir jāklausās, jādzird valoda, jāpaplašina vārdu krājums, jādzird teikumu konstrukcijas un jāuztver visas citas valodas sastāvdaļas. Ar to man pasakas ļoti patīk, ka tajās ir daudz vecvārdu, sinonīmu, kādi mūsdienu valodā tiek lietoti reti. Cilvēki to sauc par “bagātu valodu”, kas labu stāstnieku atšķir no vienkārša stāstu stāstītāja. Un tas nu gan ir viens, ko atļaujos apzināti trenēt Robinam – Klāss vēl par mazu. Esam sākuši spēlēt sinonīmu spēli. Tas mūsmājās notiek tā: kad lasām grāmatu un tur ir kāds nedzirdētāks vārds, lūdzu Robinam to vārdu paskaidrot. Ja viņš atzīstās, ka nezina tā nozīmi, tad paskaidroju es. Un tad mēs lūkojam, cik vēl sinonīmus šim vārdam varam atrast. Nu, piemēram, lasijām Pifa piedzīvojumus un tur tāds foršs vārds kā “ačgārni” – izrunājām tā nozīmi un saucām sinonīmus – mums iznāca veseli seši. Bet tad nākamā dienā Robins skrien vecmammai prasīt, cik tu vari nosaukt sinonīmus vārdam “otrādi” – abi sauc pamīšus un izrādījās, ka vēl kādi daži nāca klāt… Es pati labprāt ikdienā lietoju vecvārdus vai vārdus, kuri par tādiem draud kļūt. Arī Robinam pieķeras pa kādam. Jurģis gan mēdz par to pazoboties, ka mēs tādus jokainus vārdus kaut kur izrāvuši, ka pat viņš nezinot, ko tie nozīmē, bet mēs neņemam pierē, jo šajā vecumposmā, kad bērns savu dzimto valodu jau pamatos apguvis un visu jauno burtiski uzsūc, šķiet vispiemērotākais brīdis, kad piepildīt viņa vārdu krājumu, lai tas būtu košs, krāsains un bagāts.

Un bagāta valoda nenoder vien rakstniekiem un žurnālistiem. Arī skolotājs, kas savu stāstāmo prot izstāstīt dzīvi, aizrauj daudz vairāk skolēnu, arī daloties savās zināšanās kādos priekšlasījumos, kaut pārdodot veikalā lietas – valoda ir mūsu saziņas līdzeklis un atver daudz durvis, tāpēc bagāts vārdu krājums ir neatņemama bagātība, manuprāt.

Sadomājiet un fantazējiet

Nez, visi bērni iziet cauri vecumposmam, kad mēģina rakstīt grāmatas? Es bērnībā rakstīju kaut ko pasakām līdzīgu – mēdzu nesen izlasītām grāmatām rakstīt turpinājumus. Tās nekļuva par bestselleriem, taču daži mani klasesbiedri tīri pavilkās Bet stāsts ir par to, ka pasaku nebeidzas ar “The end” – ļaujieties fantāzijai – turpiniet iesāktās pasakas, saceriet pavisam jaunas. Man kopš bērnības prātā palikusi silta atmiņa par manu tēvu – ik vakaru viņš ienāca pie mums ar māsu istabā, kad jau bijām gultā (ja bijām klausīgi aizgājušas gulēt) un apņēmās stāstīt pasaku par kaut ko “lielo” vai “mazo” – mums bija jānosauc priekšmets un jāizvēlas vai tas būs lielais vai mazais un tad viņš spontāni sacerēja pasaku, piemēram, par lielo rāvējslēdzēju vai mazo laiviņu utt. Sevišķi iemidzinoši tas nebija, bet reizēm bijām tā nosmējušies, ka bija jāskrien vēlreiz uz tualeti, lai nesačurātu bikšeles. Ar laiku viņš stāstu sacerēšanā ļāva iesaistīties arī mums, mēs papildinājām viņa stāstu vai stāstījām savu versiju par to pašu tēmu… Īsi sakot – riktīgi ālējāmies ar stāstniekošanu. Šī stāstniekošana tā pielipa, ka es sāku māsai bezmiega vakaros stāstīt pasakas par Salavecīju – tā bija teiksmaina zeme, no kurienes ieradās Salavecis, kas ikreiz paņēma līdzi kādu no mūsu rotaļlietām un tad sekoja tās piedzīvojumi Salavecījā. Ja labi turēja acis vaļā, tad varēja tumsā noķert to brīdi, kad viņš ar lielu liftu pie loga piebrauca un paņēma tās nakts viesi… mana māsa centās ļoti, bet laikam tā arī ne reizi nesagaidīja un neredzēja Salaveci braucam pēc rotaļlietu ciemiņiem. Es gan… šad un tad… 😉

Lielisks veids, kā attīstīt fantāziju ir lomu spēles ar vīriņiem. J.U.Roges grāmatā attaisnota arī varoņfigūriņu izmantošana pat ja tie ir popkultūras elki – tās ļauj bērnam izdzīvot savas fantāzijas, attīsta valodu un materializēt savas “pasakas” rotaļās. Protams, jo figūriņas nosacītākas, jo labāk – plašāka telpa fantāzijai bez priekšnosacījumiem, vai šis ir labais vai ļaunais varonis, sieviete vai vīrietis, vecuma un citiem atribūtiem. Piemēram, Minjona figūriņa par rūķi vai bruņinieku nekļūs. Taču der it viss, kas bērnam rada prieku un ļauj stundām ilgi iedomātā pasaulē izspēlēt tēlainus scenārijus.

Arī pašam jālasa

Kad bērns iemācās raiti lasīt, mēs visi gribam, lai viņam pieķeras “grāmatu tārpa” bacilis. Bet kā to panākt, lai bērns lasa? Manuprāt, zvaigznīšu došana, maksāšana par izlasīto, proporcijas ievērošana starp ekrānlaiku un grāmatu lasīšanas laiku utt… visas tās ir ārējās motivācijas – es lasu tāpēc, ka kāds grib nevis es gribu pats. Un tas man liekas visu šo metožu lielākais trūkums. Jo, manuprāt, grāmatu ir jālasa tāpēc, ka pašam gribās. Iekšējā griba ir man vienīgais pieņemamais dzinulis, lai iegūtu pret kaut ko mīlestību. Bet šī ir teorija manā galvā. Jo Robins vēl tikai tik tikko sācis savirknēt burtus. Tad nu mēs par šo ar viņu šad un tad aprunājamies – paskaidroju viņam, ka tas, ka es māku aši burtus salikt kopā ir nācis ar treniņu – jo vairāk lasa, jo vairāk tos burtus actiņas iegaumē un pazīst un tad jau paskatoties uz vārdu vien tie kaut kā automātiski sastājas kopā un iznāk vārds. Un nav nekāda cita ceļa to apgūt. Nevar cerēt, ka lasīšu viņam priekšā līdz 10 gadu vecumam un tad viņš paņems grāmatu un ļoti raiti lasīs pats – ja netrennēsies, nelasīs labāk kā šodien. Viņš to saprot, prast lasīt grib un tā nu šad un tad viņu pieķeru lasām. Zinu, ka reizēs, kad viņam diendusā nenāk miegs, viņš lasa nodaļu virsrakstus vai pasaku nosaukumus kādā grāmatā. Vai bilžu enciklopēdijā aprakstus pie attēliem. Un viņam veicas arvien raitāk. Bet atslēgas vārdi ir tie, ka viņš grib iemācīties raiti lasīt pats. Un jautājums, no kurienes viņam ir šī vēlme. Esmu lasījusi, ka būtiskākais, lai bērns kļūtu par grāmatu lasītāju, ir piemēri apkārt – ja arī vecāki lasa grāmatas, to dara citi ģimenes locekļi, tad arī bērns lasīs. Tāpēc, lai arī neesam nenormāli grāmatu mīļi, grāmatas lasām un darām to redzami. Jurģis šad un tad atlaižas gultā palasīt 15 minūtes – ja puikas prasa, kur tētis, tad saku nevis: “Atpūšas.”, bet gan: “Tētis augšā lasa grāmatu.”. Pati, liekot bērnus gulēt un pasēžot blakus saku: “Pasēdēšu, palasīšu grāmatu, kamēr tu aizmiedz.” Kopš mums ir Kindle, puikas ir pieraduši, ka grāmata var būt arī kā mazs datoriņš… un man par lielu prieku, grāmatas lasa arī lielākais brālēns no kaimiņmājas. Citrreiz Robins aiziet turp un nāk atpakaļ spēļu biedra nedabūjis: “Pauls lasa grāmatu.” Es iekšēji gavilēju – 9gadīgais brālēns, protams, ir elks. Un ja viņš lasa grāmatu, grāmatu lasa mamma un tētis, ik pa laikam grāmatām samainīties ienāk pavisam lielais brālēns un citi kaimiņradi… nu man neliekas ticami, ka Robins varētu neuztvert, ka grāmatas lasīt ir forši. Ka mēs to darām, jo mums tas patīk – patīk vairāk kā spēlēt datoru, skatīties televizoru – ka grāmatas lasīšanas foršums var to izkonkurēt mūsu ikdienas brīvā laika pavadīšanas veidos… lūkosim, vai viņu tas pieķers

Ak jā, un viens ko es gribēju nobeigumā piebilst, ka līdz ar mirkli, kad bērns sāk lasīt pasakas pats, nevajag viņam pārtraukt lasīt vai stāstīt pasakas priekšā. Neatceros vairs teorijas pamatojumu, bet fakst kā tāds – ka vajag vecās labās tradīcijas saglabāt un turpināt bērniem stāstīt un lasīt pasakas

Lai jums pasakaina diena!

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Talka, talka, talka! Kur? MANTU KASTĒ!!!

Jo pošamies uz Mantu maiņu – jau nākamnedēļ – no 27. līdz 30. aprīlim pieņemšana un Lielā diena 1. maijā!!!

Kas ir Mantu maiņa?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Tās ir lietas, no kurām esat izauguši vai kuras nav jūsu gaumē vai varbūt jums vienkārši ir gadījušās vairākas vienādas un jūs labprāt tās samainītu pret ko citu. Mums pa gadu, kopš nav iznācis rīkot Mantu maiņu, ir iekrājies liels lērums. Un jums?

Šoreiz no 27. līdz 30. aprīlim vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas mūsu veikaliņā Baznīcas ielā 31, pretī saņemot neaizstājamu valūtu – muki naudiņas.
Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
Bet jau 1. maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs mukās naudiņas, varēs tās iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem eiro vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
Ja mukās naudiņas nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tās gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais eiro tiek pielīdzināts 1 īstajam eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.
P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, www.otraelpa.lv ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz
Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem

Tad maināmies jau 1. maijā?! 😀

Darbinieku meklējumi turpinās, jo mēs augam tik strauji, ka līdzi grūti tikt – jau aprīlī veras jaunais veikals un mūsu kolēģe Sintija jau vairs nespēj noslēpt garāka atvaļinājuma iemeslus Īsi sakot, mums vajadzīgs vēl kāds smaidīgs kolēģis. Šoreiz sirds dreb jau mazāk, jo ir iekrāta neliela pieredze papildspēku meklēšanā, tādēļ ļoti skaidri ir zināms, ko vēlamies un ko dosim pretī.

Ko mēs meklējam?

Pārdevēju. Primārie darba pienākumi nozīmē sagaidīt klientu veikaliņā, viņam palīdzēt izvēlēties vispiemērotāko lietu vai saudzīgi atrunāt no nevajadzīga pirkuma. Otri primārie pienākumi ietver internetā veikto pirkumu apmīļošanu – atbildēšanu uz epastu, rēķina sagatavošanu un paciņu sasaiņošanu, kad tās ir gatavas doties prom. Un ir vesela rinda sekundāro pienākumu, kurus mēs darām no primārajiem pienākumiem brīvos brīžos – kārtības uzturēšana plauktos un preču atlikumos, cenu zīmīšu uzlīmēšana, mājaslapas atlikumu koriģēšana u.c. šādi tādi darbiņi, ka tos nemaz nodefinēt nav iespējams, jo vienkārši runājot ir jāsaimnieko pa veikaliņu. Sēdēšanai īsti nav laika, garām sarunām pa telefonu arī ne, jo pie mums te viss notiek dinamiski un pievakarē mute sausa no pļāpāšanas.

Tāpēc vislabāk, ja tu būtu:

– mamma un tev būtu pievilcīgs preču sortiments un idejas, kas rodamas muki.lv

– ar kādu pieredzi pārdošanā, apjausmu kā darbojas kases aparāts vai vismaz sirsnīgu apņemšanos to fiksi apgūt – no otras puses, arī ja tev vienkārši šķiet, ka tu it labi prastu cilvēkiem izstāstīt par foršām lietām un darbiņš tirdzniecībā ir tavs līdz šim neatklātais talants, tad pieredzei arī varbūt nav tik lielas nozīmes – svarīgāk, lai mēs būtu uz viena viļņa un puse no mūsu pārliecībām tev nešķistu tīrās blēņas

– smaidīga, runīga, draudzīga, precīza, apsviedīga, atsaucīga, pozitīva, zinātkāra, atvērta citiem viedokļiem… nu vienvārdsakot tāda forša

Un jā, ja viss šis tev atbilst, tikai tu esi tētis – welcome! – mēs esam gatavi arī tētim Jurģis pat mazliet sailgojies pēc dzimumu līdzsvara šajā kolektīvā

Ko dosim pretī?

– Katru dienu savādāku. Nopietni – pie mums nav divu vienādu dienu. Mums nāk jaunas preces, jauni klienti, jaunas sarunas un situācijas, jauni joki…

– Daudz domubiedru, kas daži kļūst arī par draugiem, jo mums ir fantastiski klienti un viņi bieži vien nāk pie mums vienkārši ciemos, izpļāpājas, dalās savās idejās, pārdomās un zināšanās… Es nemāku to aprakstīt, bet tā ir forša sajūta! Tev visu laiku nāk ciemiņi, turklāt ar bērniem

– Arī šeit strādājošie ir forši Katrs pilnīgi savādāks, tas gan Bet mūs visus kaut kas vieno un ir priecīgi nākt uz darbu. Un cerams, kad pievienosies tu, mūsu kolektīvam būs par vēl vienu krāsainu šķautni vairāk

– Nu un, protams, mēs arī maksājam algu, dodam brīvdienas un atvaļinājumus un esam piekāpīgi, ja vajag tikt pie ārsta vai uz bērna koncertu, priecājamies kopīgi svinēt un atpūsties

– Izaugsme? Noteikti iespējama – aug uzņēmums, aug darbinieki Tas vairāk atkarīgs no tevis un vēlmes darboties, jo ideju mums ir daudz, vajadzīgi tik darītāji.

Tehniski sīkumi

– Darba laiks ir pilnas slodzes darba diena no 11 līdz 19 – jārēķinās ar 10-15 minūtēm pirms un pēc darbalaika, lai sakārtotu darbavietu jaunai dienai. Tātad šitas der pūcēm, jo var ilgāk gulēt no rīta, bet atpakaļ mājās esam pavēlu – ap 8, ja vien nedzīvojat aiz stūra.

– Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, skaidri brīvas ir svētdienas un tad mēs te maināmies, pieķerot vēl vienu dienu pēc izvēles klāt kā sarunājam.

– Ja esi tikusi līdz šai rindiņai un vēlies atsūtīt mums priecīgu ziņu par savu kandidatūru, tad, lūdzu, sūti mums izvērstu vēstuli par savu vēlmi pievienoties, kā arī CV uz epastu: info@muki.lv