'mukas lietas 'mukiem bērniem…

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi  Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

 

 

This entry was posted on Wednesday, March 12th, 2014 at 5:13 pm and is filed under Bērna attīstība, Vērts izlasīt. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can skip to the end and leave a response. Pinging is currently not allowed.