'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Es uzreiz atzīstos, ka jaunākajā “Vides vēstis” numurā rakstīju par brīvdabas pedagoģiju. Gatavojot rakstu, viesojos pie Anitas Ieriķes Saldū un atgriezos Rīgā zemu lidodama, cik iedvesmota es biju. Pa manu galvu allaž rosās kādas jaunas idejas un ierosmes. Dažas no tām iznīkst dabiskās atlases ceļā, bet dažas, dzīvotspējīgākās, nerimstas. Brīvdabas pedagoģija turpina rosīties kopš jūnija pa manu galvu, mēģinādama atrast sev ietvaru. Un tā šķiet ir atradusi… bet par visu pēc kārtas…

Šodien, kamēr saule vēl rotājās rasas pilienos un tai nebija izdevies nožāvēt mežu, mēs ar Robinu apāvām savus baskāju gumijniekus uz pilnīgi plikām pēdām un devāmies mežā. Mana iecere veidot iepriekš sagatavotas tematiskas pastaigas brīvā dabā šovasar nebija īstenojusies, jo vasara būs paskrējusi gluži nemanot, ka tā jau sākusies… tomēr izmantoju iespēju lēni izsoļot cauri mežam ik reizi kad tāda rodas. Pēc būtības devāmies sēņot, bet faktiski apskatīties, kas jauns mežā… Robins īsti nav meža rūķis – Klāss ir, tas var pētīt ik kukaini, zariņu, lapiņu. Robins ir steidzīgs, paskrien daudz kam garām, uzmin virsū, nepamana. Un es viņu ņemu līdzi biežāk, lai viņš iemācās pa mežu neskriet, bet pamanīt. Sabijām mežā kādas 45-60 min, tomēr ļoti daudz ko ieguvām. Un es noteikti iesaku tādas uzmanībā nesadalītas pastaigas arī jums kopā ar saviem bērniem. Sarunas un jautājumus noteikti var izvēlēties atbilstoši bērna vecumam, bet mūsējās bija šādas:

– tā kā mūsu mērķis bija sēņošana, tad, protams, apskatījām visvisādas sēnes – daudzas Robins jau pazīst, palīdz man uzmeklēt kārotās gailenes un zin, kuras grozā neliekam. tomēr es viņam izstāstīju, kā mans vectēvs, kam bija viena kāja, spēja piesēņot pilnu grozu dažos metros ap mašīnu, kamēr citi tikpat sēņu pārnes izložņājuši milzu teritorijas: “Ikvienai sēnītei, vajag paklanīties, arī tai, kuru tu nemaz negrasies nolauzt. Varbūt sēnīte tev parādīs citu sēni.” Un mēs klanījāmies sēnītēm, lūkodami, vai viņas “nenodos” savas biedrenes. Dažkārt mums veicās Mēs bijām laipni pret suņu sēnēm un bērzlapēm – ar kāju tās nespērām un neminām.

– iedami vērojām, kur mūsu kārotajām sēnēm patīk augt labāk – starp mētrām, zem kokiem, sūnās vai skujās – saulainās vai ēnainās vietās? tā mēs izrunājām, ka dažādiem augiem patīk dažādi apstākļi, tāpēc mēs pēc vienu atrašanās vietas varam secināt, vai gluži citi augs turpat vai nē – ja meža norā pilns ar zaķkāpostiem, tātad zeme te ir skāba un gailenes te nav vērts meklēt utt.

– Robins aši pamanīja, ka mētrās sēnes neaug, toties varējām izpētīt mētras un izzināt, kuras pieder mellenēm, kuras brūklenēm, bet kuras jau apēstajām meža zemenēm. sarunājām, ka pēc pāris nedēļām jānāk brūklenēs, jo tās jau pamazām sārtojas, bet mellenes jau iet uz beigām, jo nāk rudentiņš

– vēl atklājām, ka tur, kur ir lazdas, atrodam arī daudz gaileņu – laikam jau tām patīk līdzīgi augšanas apstākļi. un tad es izstāstīju nesen dzirdētu dabas vērojumu, ka vasarās, kad esot maz sēņu, bet daudz riekstu – un tieši tā šobrīd izskatās, jo mūsu grozs diez ko pilns nebija, bet riekstu mežā pilna zeme un lazdas – tad būšot barga un gara ziema. izrunājām, ka daba ir gudra un laikam sagādā vāverītēm daudz riekstu, lai sanāk labi krājumi, lai garo ziemu var pārlaist ar pilnu punci.

– un no riekstiem nonācām pie matemātikas – izrādās Robins bija pamanījis, ka rieksti aug čemuriņos – pa divi, bet biežāk pa trim. uz manu jautājumu, kurš ir pārskaitlis, Robins brīdi domāja un secināja, ka pārītis iznāk no 2, bet tur kur 3, tur vajag vēl vienu – tā nu es izskaidroju viņam pāra un nepārskaitļu būtību. viņš uzreiz domu šķetināja tālāk un secināja, ka, tad, ja pieliek vēl vienu pie trim, tad atkal iznāk pārīši un tātad 4 ir pārskaitlis, bet tad atkal 5 vairs ne, jo vajag vēl vienu, lai būtu atkal pārīši un tas jau ir 6, no kā sanāk veseli 3 pārīši. oho – mums jau bija dalīšana – 6/2=3 es viņam to paskaidroju, paslavēju un tā nu kājodami pa mežu, bijām jau pielasījuši tīri pilnu grozu ar gailenēm.

cita starpā mēs vēl atradām vairākas “durvis”, ko mežs mums no zariem izliecis ar visu stenderi un arku. ieraudzījām dažas vaboles, zirneklīšus un kāpuru, kurš bija “apsēdis” Robinu, laikam domādams, ka viņa zaļais džemperis ir garda lapa. mēs apskatījām izgulētu vietu papardēs, kur varbūt gulējusi stirna, kā arī atradām mazu aliņu zemē, kas varētu pēc izmēra derēt seskam vai līdzīgam zvēram, ko nolēmām noskaidrot mājās dabas enciklopēdijā, kas tad ir apmēram tāda izmēra zvērs, kas māk izrakt pats sev zemītē aliņu. mēs izvingrojāmies līsdami, pietupdamies, pārkāpdami, pārlēkdami utt. man bija slapja mugura līdz mēs sasniedzām savu ezeru. izstaipījām kājas un aprunājāmies ar kādu vīru no mūsu ciema, kas bija atbraucis ar riteni un interesējās, vai mežā daudz sēņu. Robins teica, ka sēņu nav gan daudz, pagājušā gadā bija vairāk, bet šogad būs daudz riekstu un tad jau vāverei krājumi pietiks bargajai ziemai… es tikai pasmaidīju (ūsās)…

– mājup Robins devās pa ceļu pats, bet es pirms tam vēl viņam izstāstīju par meža sasaukšanos – lai es varētu ceļu atpakaļ mērot pa mežu, bet būt droša, ka viņam viss labi, viņš man ik pa gabaliņam uzsauks kādu patskani. jo patskaņi mežā tālu aizskan. kuri gan tie ir? a-ā, e-ē, u-ū – tie gan labi skan… pieminu tos citus, kas tik labi neder meža izsaucieniem un mēs dodamies ceļā, norunājot, ka no mājām viņš man uzsauks kādu vārdu, kurā ir daudz labu patskaņu, lai es dzirdu, ka viņš ir laimīgi nokļuvis mājās… mēs vēl brīdi sasaucamies un tad es jau dzirdu, kā viņš sauc: “Māāāmīīīt, esmu māāājāāās!”

Atgriezos mājās daudz padomājusi (un vēl mazliet papildinājusi sēņu krājumus, lai iznāk vismaz pusdienām)… Un ja nu mēs to pārvērstu par tādu kā “Meža skolu”? uz vecāku iniciatīvas principiem? Man ir radusies doma, ka varbūt to vajadzētu darīt organizētāk un kuplākā pulkā – sanākt kopā vairākiem – varbūt kādiem sešiem astoņiem 5-7 gadus veciem bērniem, kuri visi kopīgi dodās mazās – pāris stundu garās meža ekspedīcijās reizi nedēļā vai varbūt ik pārnedēļu. Ik reizi kāda bērna vecāks sagatavotu tēmu pārgājienam – mākoņi, vējš, koki, čiekuri, formas, kukaiņi, putni, skudras, sēnes, sniegs… ak, Dievs! – tēmas ir miljons – un visiem bērniem būtu inetresanti un izglītojoši. Daži vecāki varētu pavadīt ekspedīciju ar tās reizes atbildīgo “skolotāju” priekšgalā, un tas būtu gluži kā tāds dabas pētnieku pulciņš, kam nav vajadzīgs nedz valsts finansējums, nedz telpas, nedz izglītības ministrijas atļaujas…

mani šī doma ir dikten pārņēmusi. man šķiet, ka šāda maza forša dabas pētnieku grupiņa un ģimenes, kas viņus atbalsta, būtu vienreizīgi forši. tāpēc es būtu gatava tādu saorganizēt mūsu apkārtnē un ja jums gribās tajā iesaistīties, droši rakstiet man uz iveta@muki.lv un mēģināsim tādu no rudens aizsākt. mūsu mežs nav tālu – tur pavisam viegli var nokļūt pat ar Rīgas pilsētas autobusu, kura galapunkts ir Piņķi vai Skulte. bet ar mašīnu tās vispār ir 10-15 min no t/c Spice. Ja jūs dzīvojat Babītes pagastā, vispār esam kaimiņi dalības maksa ir 0.00 eur, tikai apņemšanās reizi pa reizei vadīt pārgājienu un sagatavot tēmu visiem bērniem. tiekamies mežā?

Pirms kāda laika, lasot par brīvdabas pedagoģiju, uzdūros kādam blogam, kurš tā arī saucās – classroom without walls. Man šķita lieliska daudzdimensionāla metafora tam, kādu es redzu ideālu izglītības modeli saviem (un ne tikai) bērniem…

Īsa priekšvēsture manām pārdomām ir tāda, ka mēs uz Dzilnuciemu Babītes novadā pārvācāmies pirms mazliet vairāk kā gada. Tobrīd mūsu bērni jau pārliecinoši bija izvēlējušies Valdorfskolas pirmsskolu Iļģuciemā un šo izvēli ne mirkli neesam nožēlojuši. Taču iepazīstot valdorfpedagoģiju tuvāk, sirds dziļumos jūtu, ka gribētos ko mazliet savādāk – es nesaku labāk, tomēr man ir daži citi skatījumi, ko dažās rindās uz papīra droši vien neuzlikt, bet es riskēšu un mēģināšu…

Šī gada pavasarī es gluži nejauši nonācu Ikšķilē, sanāksmē par vecāku iniciatīvas skolām, ko organizēja Ikšķiles Brīvā skola, kuras dibinātājas abas ir mums labas paziņas. Vārdu pa vārdam, noklausījos Ojāru Rodi un pēc negulētas diennakts pārdomās es biju nonākusi pie pārliecības, ka tā skola, kura man liktos laba ir vienkārši jāveido pašiem nevis jāskumst, ka neviens cits tādu nav izveidojis mūsu ciemata pašā viducī. Apciemojām Drustu tautskolu, lai iedvesmota būt ne tikai es, bet visa ģimene – aizrāvās arī Jurģis, Robins vispār vairs citas iespējas neapsver. Aprunājos ar vēl dažiem citiem cilvēkiem, lasīju un domāju…

Es neesmu pedagogs un noteikti negribētu uzņemties šo pienākumu daļu – man priekšā vēl lielais un grūtais uzdevums ir atrast to īsto skolotāju, kas veidotos kā skolas mugurkauls un bērnu un vecāku iedvesmas avots. Man pašai ir citas stiprās puses un es ticu, ka cilvēkiem vienmēr ir jādara tas, ko viņi prot vislabāk. Bet man ir skaidri principi, kurus es gribētu ievērot šīs skolas izveidē un visu pirms ir jāatrod kādi komandas biedri

Manuprāt, daudzas mūsu šā laika sabiedrības nebūšanas – tostarp kāre pēc varas un materiālām lietām, kas raisa prātu aptumšojošu konkurenci, agresiju, skaudību, atkarības utt., – rodas nevis no zināšanu trūkuma, bet gan no garīgu vērtību trūkuma. Šodienas izcilos zinātnes un tehnikas sasniegumus nodot gudru un zinošu, bet bezdvēselisku būtņu rokās dažkārt ir pat bīstami, jo tie ne vienmēr vairs tiek izmantoti cilvēces labā. Un tādēļ man šķiet, ka tas, ko gribētu dot saviem bērniem ne mazākā mērā kā akadēmiskas zinības, ir garīgas vērtības, ar to nesaprotot kādu reliģiozu pieskārienu vai dogmu un konvenciju kopumu, bet īstenojot bērnu, vecāku un skolotāju garīgu audzināšanu jeb drīzāk augšanu visiem kopā. Tāpēc man ļoti simpatizē holistiskā pedagoģija, kura visu redz kā veselumu – ķermeni, prātu, dvēseli un jūtas. Man gribas īstenot brīvu izglītību, kas bērnam palīdz augt par brīvu cilvēku gan savā ķermenī, gan prātā un dvēselē, gan jūtās. Protams, nav jākrīt arī galējībās un jāsakoncentrējas uz garīgo audzināšanu vien – nenoliedzami, lai bērns izaugtu par cilvēku, kas pats nav ierobežots savā nezināšanā un nevarēšanā, bet ir brīvs visās savās iespējās, viņam ir jādod līdzi gan gudrības, gan laba fiziskā sagatavotība un veselība, gan praktiskās iemaņas un spriestspēja. Man šķiet, ka arī svešvalodām mūslaikos ir liela nozīme, lai tu nebūtu ierobežots savā valodas un saziņas telpā, bet varētu doties, kur vien sirds rāda.

Iezīmējot to, ko es gribētu likt sava bērna “skolas somā” atliek vien lūkot, kur to dabūt. Protams, ir ļoti sekmīgi pedagoģijas virzieni dažādās kultūrās (ar to es domāju Montessori, valdorfpedagoģiju un citu pasaules domātāju devumu pedagoģijā, kas arvien atzītas un izmantotas mūsdienās), tomēr man šķiet, ka lieki ir noniecināt savējo – latvisko gara bagātību. Tāpēc man šķistu simpātiski vispirms lūkoties uz latvisko dzīvesziņu, gan folkloru un tradīcijām, gan vēsturi un literatūru. Tāpat mani ļoti aizrauj brīvdabas pedagoģijas virziens, sevišķi veids, kā tas tiek izprasts Norvēģijā, kur tas ir kas vairāk kā izglītošanās par dabu dabā, bet tiek vests arī tālāk – par vidi vidē, par sabiedrību sabiedrībā…

Un kas gan šīs zinības varētu pasniegt maniem bērniem labāk kā viņš pats, vadoties no savām interesēm un pašmotivācijas, veidojot savas izglītības dizainu; – cits citam – bērni mācot bērnus – atkārtojot un mācoties paskaidrot, paši vēl labāk izprotot un izzinot, lai varētu pastāstīt citiem; – izcila pedagoga pavadībā, kas palīdz atrast atbildes, vērtības un zināšanas, parāda ceļu, bet nenosaka ceļa mērķi. Kā reiz rakstīja savā Twitterkontā Liene Brizga-Kalniņa, ka viņa saskrējusies ar kādu šķiet indiāņu sakāmvārdu, kas vēstījis, ka tu nevari aiziet tālāk kā pats esi bijis. Bet mūsu bērni ir rītdienas bērni – viņi nav ne vakardienas bērni, ne pat šodienas bērni un viņu ceļš ved tālāk par mūsējo. Mēs nevaram viņus turp aizvest – mēs varam tikai parādīt virzienu. Bet savu  ceļu viņiem būs jāiet pašiem, izmantojot tās zināšanas, prasmes un spējas, ko būsim viņiem devuši līdzi…

Kaut kā tā tas pavediens ir izvijies līdz skolai, kādu es gribētu redzēt/veidot saviem bērniem:

• Harmoniska mācību vide un atmosfēra, kas sekmē katra bērna pašrealizēšanās iespējas, atbilstoši viņa interesēm, vajadzībām un talantiem
• Katram bērnam individuāla pieeja un atšķirīgs mācību plāns atbilstoši viņa spējām nevis vecumam, atsakoties no formālas sasniegumu vērtēšanas
• Jaukta vecuma klase jeb saime ar bērniem vecumā no 1. līdz 6. klasei
• Integrēts mācību process visos priekšmetos
• Uzsvars uz tautas gara bagātībām un tradīcijām
• Būtiska loma dabas iepazīšanai, izpētei un vides aizsardzībai
• Ne mazāk kā 20% no mācību satura apgūti ārpus klases (brīvā dabā vai mācību tematam atbilstošā vidē)
• Plaši izmantoti empīriskie mācību līdzekļi un patstāvīgais darbs
• Neierobežots mācību vielas apguves laiks un vieta
• Pēc nepieciešamības izmantoti mūsdienīgi mācību līdzekļi
• Papildus svešvalodu apguve

… bet mums ir vajadzīgi biedri – gan vecāki, kas iesaistītos, palīdzētu dibināt biedrību, organizēt saimnieciskos jautājumus utt., gan skolasbiedri, jo tiem ir liela nozīme, lai būtu ko mācīt un no kā mācīties…

Tiem būtu jābūt ļoti līdzīgi domājošiem biedriem, lai nerastos domstarpības, bet mēs varētu viens otru papildināt Un tos mēs ļoti (piesardzīgi) meklējam…

______________________

P.S. Attēls, ko izvēlējos ilustrācijai nav nejaušs un neveiksmīgs. Tajā redzami abi mani bērni kādā brīdī, ko es vēroju elpu aizturējusi. Tas bija par to, kādu es redzu ideālo pedagoģijas modeli: Robins mācīja mazākajam brālim, kā salikt puzli, jo viņiem laimīgā kārtā bija iegadījušies divi vienādi suņu barības reklāmas pužļi un viņš nevis lika Klāsa vietā, bet rādīja viņam gabaliņus un aicināja atrast tādu pašu un kopīgi sameklēt īsto vietiņu. Kad viņi bija salikuši puzli, Robins dalījās savās zināšanās par suņu šķirnēm, ko redzēja attēlā – dažus viņš neatpazina, viņš naca pie manis un lūdza palīdzību, bet tad devās pie Klāsa viņam iemācīt šīs suņu šķirnes… viņi to visu darīja pēc savas brīvas gribas, viņi nebija ierobežoti laikā un vietā, nesaņēma vērtējumu vai jebkādu citu ārēju motivāciju; viņi apguva ko jaunu abi divi un viņi mācījās sadarboties, atbalstīt un palīdzēt… un tādu es gribētu ikvienu viņu skološanās dienu kamēr vien viņi ir agrīnā savas personības veidošanās fāzē un vēl tikai veido un briedina savas garīgās vērtības…

Ik gadu Jāņu laikā atceros savus bērnības Jāņus. Mēs nekad nedomājām, kā svinēsim šogad – vienmēr braucām pie manas krustmātes, kurai vārdā bija Līga uz lauku māju netālu no Gaiziņa, kuru visi pilnā nopietnībā sauca par Kārtenbridžu. Krustmātei piedevām Jāņos bija arī dzimšanas diena un viņas vīrs bija Jānis – pamatīga ballēšanās vienmēr bija garantēta.

Visas dienas garumā tika sieti sieri no lauku piena, cepti pīrāgi un plātsmaizes – vārīts un šmorēts. Visam pa vidu maisījās bērni, suņi un kaķi, no kuriem pastāvīga bija tikai Brita, visi citi nāca un gāja… Kopā ar citiem bērniem un manas māsas krustmāti devāmies uz tuvējo pļavu, kur plūcām jāņuzāles un pļavas garajā zālē lasījām meža zemenes tik lielas kā īkšķa gals. Tās nekad neēdām, bet maucām uz smilgas stiebra, lai vēlāk ar lielu baudu apēstu visas reizē, guļot šķūņaugšā sienā. Un tad mēs ālējāmies pa sienu, rāpāmies līdz pat griestiem uz sijām un lecām sienā, ripojām lejā līdz grīdai, lai rāptos augšup atkal.

Kad bijām saguruši, salīdām vecajā Buikā – tas bija īsts gadsimta sākuma Buiks, kas pat brauca (ar Volgas motoru). Jaukās vasaras dienās mēs tajā atlaidām guļus priekšējo sēdekli un tur sanāca kā pamatīga divguļamā gulta, kurā sagulējām diendusu pat 4 bērni. Tur bija sutīgs un mušas dīca gar logiem, bet bija riktīgi forši. Un pamodušies pēcpusdienā mēs izlūdzāmies kādu pieaugušo, lai aizved mūs līdz Kaķīšezeram nopeldēties.

Un tad jau bija klāt vakars, nemanāmā jezgā bija uzburta svētku sajūta, bērni vēl veikli tika nokomandēti uz saklātā galda salikt šķīvjus un galda piederumus, ikvienā šķīvītī ielikām margrietiņu dekoram un no malu malām saplūdušie viesi varēja sēsties pie galda. Pamazām vakars iesila un satumstot kāpām kalnā, kur bija sagatavots milzīgs ugunskurs un darvas mučele kārts galā. Tika degta tā un dziedāts, dziedāts, dziedāts… reizēm devāmies uz kaimiņmājām aplīgot to saimniekus – bija reizes, kad izgājām kājām diezgan tālas apkaimes, kas man ļoti patika. Citreiz sasēdām mašīnā mazākā sastāvā un aizbraucām līdz dažiem attālākiem kaimiņiem.

Jāņi vienmēr bija tādi. Bija lietas, kas mainījās un tās piešķīra zināmu neparedzamību, tomēr tie vienmēr bija tādi. Es nezinu, cik tie bija “latviski”, bet tie ir manas bērnības Jāņi, kuri arvien palikuši nepārspēti. Es tos atceros ar ļoti gaišām domām. Bet pamazām tajās iezogas skumjums… par saviem bērniem. Ka viņiem šādu Jāņu nav. Un es zinu, ka es esmu “vainīgā”. Tas, protams, nav īstais vārds… tomēr kas gan vēl, ja ne es pati rīkošos, lai arī viņi pēc 25 un vairāk gadiem varētu ar dūmakainu smaidu kavēties bērnības Jāņu smaržā… man tikai galīgi nav padoma uz kuru pusi un pie kā doties, lai aizvestu viņus uz īstiem svētkiem, lai pievienotos dziesmai, zinot tikai piedziedājumu, bet ar lielu apņēmību iemācīties arī pantiņus… lai cirstu meijas, pītu vainagu un palīdzētu saklāt galdu ar margrietiņu dekoru.

Labvakari, liela sēta,
Vaj gaidati Jāņa bērnus?
Ja gaidati Jāņa bērnus,
Atslēdziet vaŗa vārtus.

Lai jums ir līksmi svētki, ko atcerēties vēl 25 gadus!

Tas, protams, ir priecīgi, ka pēdējā laikā darba ir palicis vairāk, kā mēs trijatā spējam padarīt. Tātad mēs augam un iepriecinām savus pircējus. Tomēr negribam šī iemesla dēļ arī zaudēt spēju ar jums aprunāties, iedziļināties un palīdzēt atrast vispiemērotāko lietu, uzrakstīt garāku aprakstu lietiņām mājaslapā un laikus atbildēt uz jūsu vēstulēm. Tieši tāpēc mums vajadzētu vēl kādu palīgu.

Nu jau ir maza pieredze ar to, kādu cilvēku mēs meklējam. Taču sākšu, pastāstot…

…par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu. Un mūsu uzticamākā palīdze Sintija noteikti atzīmētu, ka mēs paši arī lokām kastes un nododam tās otrreizējai pārstrādei 😉

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk (un, protams, ir pa starpu arī darbi, kas mums nemaz tik ļoti nepatīk, bet tas ir jāizdara). Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas. Un mēs negribam apstāties pie tā vien – mēs visu laiku esam meklējumos, atradumos un jaunumos līdz ausīm. Un tik un tā tas viss ir noderīgs, vajadzīgs, iepriecinošs – lai tie nebūtu krāmi, tas prasa darbu par to pārliecināties.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Un kā jau minēju pirmajā rindkopā, šo cilvēku laikam paliek arvien vairāk, kas ir super forši un meklēt palīgu man vairs nav tik bail kā tas bija pirmajās reizēs. Tagad es zinu, ka tas sola tikai jaunu iepazīšanos, draudzību un viss iet tikai uz labu. Tātad mēs meklējam jaunu labu palīgu – lūk tādu…

Mazliet par palīgu

Mēs meklējam, pirmkārt, mammu. Mēs esam sapratuši, ka mīlestība uz bērniem, nenoliedzami ir pati svarīgākā kandidāta īpašība, tomēr ne mazāk svarīga ir personīga, nepastarpināta pieredze bērnu audzināšanā. Zinu zinu, būs kandidātes, kas teiks, ka ir bijušas auklītes, pieskatījušas māsasbērnus utt… un tomēr, auklīte bērnam nepērk apavus, nezin, cik ātri bērns izaug no konkrēta krekliņa un kā der zīdīšanas krūšturis. Tieši tāpēc mēs visvairāk priecāsimies par kandidāti, kurai par šo visu ir pašas pieredze, ar kuru viņa labprāt dalās ar citām mammām.

Patiesībā jau viss ir pavisam vienkārši – viņai vienkārši ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā  ).

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Un mums nav svarīgi, vai šis cilvēks prot apieties ar kases aparātu, vai viņš ir labs finansists. Mums nav svarīgi, vai viņam ir pieredze pārdošanā (mums pašiem arī faktiski sākumā nebija). Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu  Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki, kas atloka piedurknes un ķeras pie lietas  Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Par darbiņu

Vai tas ir darbs ar izaugsmes iespējām, atkarīgs no paša cilvēka. Ņemot vērā, ka mēs augam, droši vien čakli strādājot un sevi forši parādot nav nekāda iemesla neaugt kopā ar uzņēmumu. Labam darītājam mēs vienmēr atradīsim vietu jaunajām spējām, iniciatīvām un nonīkt tām neļausim. Bet jāsaprot, ka vispirms ir jāpadara tas, kas ir jāpadara un tad var ķerties pie tā, ko vēl gribētos padarīt. Taču neviens šeit man neļaus samelot – 2 vienādas dienas nav, ikkatra ir savādāka, pie mums ienāk ļoti daudz interesantu ļaužu, lielisku bērnu un sarunas ar citām mammām un tētiem mēdz aizvīties par daždažādām tēmām – mēs ikdienu ko iemācāmies un uzzinām un strādāt ir priecīgi, ja jūs būsiet “īstais”.

Mēs noteikti nemeklējam cilvēku, kam tā būtu tikai īsa pietura ceļā uz citurieni – mums ir nepieciešams palīgs, kas vēlas augt kopā ar mums un izaugt no pārdevēja līdz vadītājam, jo mēc ticam, ka labs vadītājs var būt tikai tas, kas pats ir stāvējis aiz letes un vaigā pazīst mūsu vismīļākos no mīļākajiem klientiem, pakojis kārbiņās vairākus simtus kurpes un 86 reizes salicis Funny Farm. Un mēs gribētu, lai galu galā mūsu bērni ir labākie draugi un mēs paši mazliet nožēlojam, ka strādājam vienā darbavietā, jo nevaram doties kopīgā atvaļinājumā. Un tad mēs kopīgi meklēsim nākamos palīgus, kas varētu pieskatīt muki.lv, kamēr mēs jestrā bariņā kopīgi atpūšamies, vai ne?

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums (nu tai sajūtai vajadzētu būt līdzīgai kā lasot “Bezgalīgo stāstu”), tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Nu jau par tradīciju kļuvusi “Mantu maiņu” gadskārta – pēc Jaunā gada, uz Lielo Talku, un jaunā mācību gada sākumā Tie tādi obligātie datumi un vidējais no tiem ir klāt – Lielā talka jau šajā nedēļas nogalē! Bet “Mantu maiņu” šorei izlēmām rīkot mazliet vēlāk – pēc lielās atpūšanās, lai ir gana brīvdienu un laika izrevidēt savu māju, mantu kastes un plauktus.

Tātad “Mantu maiņa” no 6. līdz 10. maijam. Mantas nesiet droši visvisādas mūsu darba laikā no 11 līdz 19 ik dienu no 6. līdz 9. maijam. Tad lielā mainīšanās notiks tai pat sestdienā 10. maijā no 11.00 līdz 16.00.

muki.lv veikaliņā “Mantu maiņu” gaidot, arī īpaši piedāvājumi Franck&Fischer interjera lietām un akcijas piedāvājums KUKUU bērnu mēbelītēm!

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Parasti tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 6. līdz 9.maijam) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  neaizstājamu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 10.maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Ja mukie lati nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tos būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 1 eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.

P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt 

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku  Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz 
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem 

Tad maināmies?! 😀

Mīļie mīļie muki.lv atbalstītāji, sekotāji, cienītāji, pircēji… visi draugi, šoreiz vēršos pie jums ar lūgumu.

Kaut kā pēdējā laikā pārņem sajūta, ka mūsu draugu nu jau ir ne vien vienkārši daudz, bet ļoti daudz. Tas ir neizsakāms prieks, gandarījums un apliecinājums tam, ka laikam jau mēs darām labu darbu. Nekas cits mūs nemotivē vairāk, kā apziņa, ka kādam tas ir noderīgi… īsi sakot if roši, ka ir forši!

Tomēr šai sajūtai augot augumā ir arī radusies cita jušana – varbūt ir laiks atvērt otru veikalu Daugavas otrā pusē. Jo šobrīd daudziem tomēr ir jāmēro ceļš ārpus savām ikdienas takām, lai pie mums nokļūtu. Bet burzma mūsu veikalā un reizēm rinda un gaidīšana… varu iedomāties, ka šad un tad cilvēkiem ir visai ķēpīgi līdz mums tikt, mašīnu ne vienmēr it kur nolikt – kā parasti, spriežu pēc savām sajūtām un labi zinu, ka mēs faktiski iepērkamies tikai “lielajā veikalā” un iztaisīties ar bērniem ārpus darbalaika kaut kur citur speciāli ir visai komplicēts pasākums. Mūsu ģimenes “lielais veikals” galvenokārt ir “Spice”. Tāpēc tieši tur mums liktos vispiemērotākā vieta, kur iesēt sava otra veikaliņa sēklu.

Domāts – darīts! Sazinājāmies ar “Spici” un tur mums laipni atbildēja – kāpēc ne? Tikai, lūdzu, atsūtiet mums par sevi korporatīvo prezentāciju, kas pastāsta par jūsu veikala konceptu. …ok… kādu brīdi es savā darbu sarakstā ikdienu pārrakstīju no iepriekšējās dienas neizdarītajiem darbiem “uztaisīt korporatīvo prezentāciju par mums”… tad beidzu sevi mānīt, jo sapratu, ka par muki.lv īsti nevaru uztaisīt korporatīvo prezentāciju, jo tas ir galīgi nekorporatīvs. un koncepts ir tāds, ka koncepta nav 😉 tomēr manas pārdomas allaž kaut kur beidzas, lai sāktos nākamās: tak jau laikam, ja tomēr ar visu to, ka šī ir bezkoncepta nekorporācija, bet draugu ir daudz, par mums vairāk runā kas cits – mūsu darbi. un, kas gan labāk par mums varētu pastāstīt kā jūs, kas šos darbus novērtē?! tā nu mans lūgums būtu, vai jūs nevarētu šeit komentāros vai privātā vēstulē uz info@muki.lv uzrakstīt savas domas, kāpēc muki.lv patīk jums un kādēļ “Spice” būtu vēl foršāks “lielais veikals”, ja tur būtu arī muki.lv – mēģināšu no jūsu labajiem vārdiem uztaisīt korporatīvo kolāžu jau iepriekš jums pateicos ļoti ļoti…

p.s. starpcitu, ļoti novērtēšu arī tos draugus, kurus vaigā nekad neesmu redzējusi, jo varbūt tieši tad, ja mums būtu veikals “Spicē”, mums izdotos tikties, jo līdz Baznīcas ielai 31 mūsu darbalaikā jums tikt ir bezcerīgi… īsi sakot – es uz jums visiem ļoti ceru

Pirms dažām dienām, saistoša saruna ar Anitru Toomu un kolēģēm no “Vides vēstis” man apskaidroja atšķirību starp jauku zemnieku onkulīti vai sieviņu, kas pārdod “zaļus” produktus, un patiešām uzticamu biolaukasaimnieku. Pirms tam es maldījos uzskatā, ka iegādājoties preces pa tiešo no zemnieka nevis veikalā, es vienmēr iegādāšos savai ģimenei veselīgu pārtiku, kas nesatur kaitīgas ķīmijas. Biju (nepatīkami) pārsteigta, uzzinot, ka tā ne vienmēr būs: nereti, iegādājoties veikalā konvencionālās lauksaimniecības produktus, es varu būt pārliecinātāka par to kvalitāti un kaitīgo vielu kontrolētu daudzumu, kamēr iegādājoties preces no zemnieka, kura produkcijas kvalitāte netiek kontrolēta, man nav nekādas informācijas par metodēm, ar kādām šie pārtikas produkti tiek audzēti un ražoti. Tādēļ šādi produkti var saturēt pat vairāk nevēlamo ķīmiju kā tas pats produkts veikala plauktā un es par to neko nezināšu. Šī saruna mani pārliecināja, cik būtiski ir iegādāties preces no sertificētiem biolauksaimniekiem vai audzēt tos pašiem, ja vēlos būt pārliecināta par to veselīgumu. Daži gadījumi, ko Anitra un Jana stāstīja no savas dzīves, labi atklāja, ka arī ļoti uzticams kaimiņš nereti nav nemaz tik zaļš kā varētu domāt (un bieži vien pat viņš pats ir visai nelokāmi pārliecināts, ka “tikai bišķi pasmidzina” savus dārzenīšus). Tāpēc jo priecīga biju, kad Anitra piekrita padalīties topošajā rakstā par šo tēmu, kas saliek pa plauktiņiem informāciju par bioražotājiem. Lasiet to zemāk.

_____________________________

Pirms ceturtdaļgadsimta 1990.gadā līdz ar Atmodu Latvijā ieradās biodinamiskās lauksaimniecības speciālists Wolfgangs Jorge un apgaismoja pirmos zaļi domājošos zemniekus par videi draudzīgu saimniekošanu. 1998.gadā sertificējas pirmās 38 bioloģiskās saimniecības – pašlaik valstī šādu saimniecību ir tūkstoš reižu vairāk – bet joprojām tiem, kas vēlas ēst nesaķīmiķotu pārtiku, produktu sagādē jāizmanto vairumam nepieejamas un nesaprotamas metodes – tiešo pirkšanu, braukšanu ciemos pie zemniekiem, turklāt ir jābūt īstam detektīvam, lai atšķirtu patiesi zaļus produktus no viltvāržiem.

Tirdziņi

Arī 2001.gadā bija nobriedusi revolucionāra situācija: arī tad žurnāla „Vides Vēstis” kolektīvs nevarēja saprast, kāpēc rīdznieki nevar nopirkt bioloģiski sertificētus produktus, tāpēc sākām organizēt Zaļos tirdziņus iepretī Valsts Mežu dienesta kantorim, tur folklorists Uģis Treide bija uzcēlis Līvu sētu. Mēs sadarbojāmies tikai ar bioloģiski sertificētiem zemniekiem. Tagad dažāda veida tirdziņi notiek gan Berga Bazārā, gan Kalnciemielas kvartālā, gan pie lielveikaliem un pat Centāltirgū var atrast īstas pērles, bet visur valda zaļie sapņi, ne realitāte. Žēl, ka reti kurš no tirgotājiem lepojas ar bioloģiskās sertifikācijas logo, kaut teju visi apgalvo, ka audzē ļoti zaļu produkciju. Principiālam pircējam vajadzētu lūgt, lai tirgotāji, kas apgalvo, ka pesticīdus nelieto un lopus baro ar pašaudzētu barību, uzrāda sertifikāta kopiju un to iesaku arī izlasīt – īpašu vērību vajag pievērst tam, kāda produkcija ir sertificēta! Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz dalīto saimniecību – sertificēta tiek platība, par kuru maksā lielākas subsīdijas – piemēram, pļavas un zālāji, bet lopkopības nozare netiek sertificēta, jo šeit grūtāk izpildīt nosacījumus. Nevienam nav liegts pirkt arī integrēti vai konvencionāli audzētus produktus, tos neviens mūsu valstī nav aizliedzis, tikai tad jāsaprot – tie nemaksā tik dārgi kā bioloģiski sertificētie. Bet nu jau arī pircēji sāk apdomāties un saka šādi: „Teorētiski jau šo smalko tirdziņu ideja patīk – laucinieki aplaupa muļķa rīdziniekus visu pārdodot ļoti dārgi. Ejiet, ejiet!”

Veikali

Pēdējos gados PVD pieprasa, lai veikali, kas reklamējas kā ekoloģisko produktu tirgotāji, sertificētos. Kaut visādu dabas velšu bodīšu netrūkst, tomēr reti kurā veikalā pie sienas novietots bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts. Gan jau būsiet pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā bioloģiski sertificēti ir tikai padsmit veikali. Joprojām grēko „Zaļā govs”, „Sidrabi”, „iDille”, „Klēts” – viņi uzbur savās reklāmās zaļas ainas, bet veikali nav sertificēti un tāpēc pircējam ļoti jāuzmanās, lai labticīgi par lielu naudu nenopirktu produktus, kuru audzēšanā izmantoti pesticīdi. Šādos veikalos ekoproduktus nav liegts tirgot, bet tiem jābūt fasētiem un marķētiem ar sertifikāta logo. Sertificētie veikali drīkst tirgot arī nefasētus produktus, bet uz cenu zīmes jābūt norādei, ka, piemēram, kartupeļi vai banāni ir bioloģiski sertificēti.

Vārdu spēles

Latvijā noteikts, ka pārtikas apritē reģistrēts uzņēmums nedrīkst lietot savā nosaukumā vai tīmekļa adresē terminus „bio” un „eko”, ja nav saņēmis bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Vārdus „bioloģisks”, „ekoloģisks”, „organisks”, kā arī bio un eko uz pārtikas produkta marķējuma nedrīkst drukāt neviens ES ražotājs, ja produkcija nav sertificēta. Un to PVD arī kontrolē. Liec aiz auss, ka visu, ko cilvēks neēd vai nedzer, var saukt, kā vien vēlas – tāpēc arī joprojām nopērkams ir EKO Raundaps, kā arī pseido ekomazgāšanas un ekokosmētikas līdzekļi bez sertifikātiem. Vispār vārdi „zaļš” un „daba”arī nav aizliegti, toties vārdu salikumu „dabīgs produkts” drīkst lietot tikai gadījumos, ja satur tikai dabīgas izcelsmes sastāvdaļas un neviena sastāvdaļa nav ģenētiski modificēta.

Bioloģiskās lauksaimniecības kontroles sertifikāta logo lietošana

Ja produkti ir fasēti, tad par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības prasībām liecina ES pieņemtais logo ar zvaigznītēm lapas formā (skatiet raksta attēlu!). Vērīgi aplūko, kas zem tās rakstīts:

• LV-BIO-01 Sertifikāciju veikusi „Vides kvalitāte”
• LV-BIO-02 Sertifikāciju veicis „Sertifikācijas un testēšanas centrs”

Ja produkts sertificēts citā ES valstī, par to liecinās valsti apzīmējošie burti

Ja minētā valsts sertificējusi, piemēram, kafiju, kas Eiropā neaug, otrajā rindā būs norāde – ārpus ES

Sabiedriskās ēdināšanas iestādes

Februāra vidū ar samērā lielu pompu Zemkopības ministrija aicināja presi uz pasākumu, kur pasniedza Latvijā pirmo ekosetifikātu sabiedriskās ēdināšanas iestādei. Loģiski, ka tas būtu restorāns Vincents – Mārtiņš Rītiņš bija pirmais, kas par šīm lietām Latvijā runāja un tās popularizēja. Vai Ekovirtuve, kas šajā jomā darbojas jau 7 gadus un ir viens godprātīgākajiem uzņēmumiem, kādu vien zinu. Vai nesen darbu uzsākušais Ecocattering vai 3 pavāru restorāns vai kāda cita sabiedrībā labi zināma un iecienīta ēdināšanas vieta. Nē! Pirmo sertifikātu saņēma SIA Augstceltne – jo piedāvā ēdienus no bioloģiski sertificētas liellopu gaļas un tā spēj izpildīt prasību, ka sertificētais uzņēmums nodrošina 30-60% bioloģiski sertificētu produktu naudas!!! izteiksmē. Tas nozīmē, ka ēdināšanas uzņēmumam vienkārši jāiepērk ekotrifeles zelta cenā un lieta darīta. Pārējās ēdienu sastāvdaļas var būt viszemākās kvalitātes. Es ceru, ka pārspīlēju un drīzumā sertificēsies arī tādi ēdinātāji, par kuriem zinu – viņi patiesi ciena savus klientus un jau tagad lielākā daļa produktu tiek iepirkti tikai no bioloģiski sertificētām saimniecībām. Bet pagaidām izskatās, ka paši sertificētāji īsti nezina, kādus kritērijus izvirzīt ēdinātājiem. Labi vismaz, ka solīja ieviest aizliegumu ēdienu gatavošanā izmantot ĢMO saturošus produktus. Bet, zinot, kāda anarhija valda šajā jomā – ticības maz. Bieži lasu produktu sastāvu un tikai uz eļļas pudelēm atrodama informācija, ka eļļa ražota no ĢMO sojas. Bet ēdiena sastāva sarakstos tas vairs neparādās – tikai augu eļļa.

Tiešā pirkšana

Ļoti jāuzmanās, veidojot tiešās pirkšanas pulciņus, jo grupa var izlemt arī pirkt produktus no nesertificētām saimniecībām, ja saimnieks ir labs pārliecinātājs. Kad šādam zemniekam vaicā, kāpēc viņš nav sertificējis savu rūpalu, tad parastā atbilde – tas ir dārgi, man apjomi mazi, tas nekad neatmaksāsies. Ja esat ļoti apņēmīgs datora lietotājs, tad spēsiet www.pvd.gov.lv sadaļā Reģistri atrast bioloģiski sertificēto zemnieku un uzņēmumu sarakstu un tajā ir 3586 ierakstu! Ja ir daudz laika un spīts, varat sameklēt sertificētos zemniekus, kas ražo interesējošo produkcijas veidu un tad mēģināt atrast viņu telefona numurus un sazināties un kaut ko nopirkt. Varu derēt, ka lielākoties tas jums neizdosies, jo pēc zemnieka vārda vai z/s nosaukuma pārlūkprogrammā neko neatradīsiet. Iespējams, ka var palīdzēt novada vai pagasta lauksaimniecības konsultanti. Taču šis process ir ļoti darbietilpīgs.

Ciemos pie zemnieka

Apciemot zemnieku un iepirkties uz vietas ir zaļi, ja pirkumus veicat pa ceļam, nevis braucot speciāli. Protams, arī tad vispirms ir jāzina, kur tad braukt un jāsarunā tikšanās. Katrs zemnieks, kurš vēlēsies jums pārdot savu produkciju, apgalvos, ka saimnieko zaļi un grūti būs viņam neticēt. Tāpēc vēlreiz atceries – bioloģiskās sertificēšanās dzirnakmeņiem cauri izgājuši teju 3600 zemnieku un uzņēmēju, daudzi neko nepārdod, bet viņiem sertificēšanās atmaksājas. Tad kāpēc tas, kurš tik tiešām grib kaut ko pārdot kā ekoproduktu, nesertificējas? Vienīgā atbilde – nespēj. Un kurš pie tā vainīgs? Pārāk stingrās prasības? Bet tās radītas, lai pasargātu patērētāju. Kurš ir patērētājs? – Tu! Un, ja tu gribi maksāt par patiesiem ekoproduktiem, tad nāksies vien mocīties un tos meklēt, nevis izdomāt savu kārtību. Un, ja es esmu nolēmusi pirkt zeltu, tad nestāstiet, ka misiņš spīd tikpat skaisti un tāpēc maksā zelta cenā. Tā var teikt arī par biloģiski sertificētu produciju – ja man ir iemesls maksāt dārgāk un es meklēju biloģiski sertificētus produktus, tad es vēlos, lai mani nemāna un produkti patiesi ir audzēti pēc visiem zaļajiem priekšrakstiem.

Anitra Tooma

Žurnāla „Vides Vēstis” galvenā redaktore

Uzreiz jāsaka, ka mēs – t.i. mūsu ģimene – neesam nekādi “zaļie”. Tomēr kopš manā pārraudzībā ir ne tikai mana personīgā veselība, bet arī bērnu labklājība, šim un tam mēdzu pievērst lielāku uzmanību: biežāk apgriežu otrādi pārtikas produktu iesaiņojumu, esam atmetuši “parasto” zāļu lietošanu, mājas uzkopšanai neizmantojam traki ģiptīgos līdzekļus, veļu mazgāju saudzīgāk utt. Taču tas nav nācis pār mani kā milzu apskaidrība vienā dienā – drīzāk šur un tur izlasīts, paklausīts un sadzirdēts, liek lieku reizi pārvērtēt, kādā vidē dzīvojam un ar ko sevi ķīmiķojam, un atmest to, ko bez liekām sāpēm mierīgi var atmest.

Šā gada sākumā saskrējāmies ar Anitru Toomu un sapratāmies. Un tieši viņa mani pasauca paklausīties pašā Robina dzimšanas dienā, 12.februārī, Baltijas Vides Foruma atklāsmes, kas radušās pētot gaisu Latvijas bērnistabās. Nevarētu teikt, ka dzīrdētais mani šokēja – man bija aizdomas, ka neko labu es tur nedzirdēšu 😉

Lai arī reprezentatīvais modulis nav liels – gaiss tika testēts 15 bērnistabās visā Latvijā, tomēr tendences te var savilkt un paldies pētniekiem, ka viņi bija centušies iegriezties pēc iespējas dažādos mājokļos. Šis pētījums notika lielāka projekta ietvaros, lai parādītu vienu no aspektiem, kā mūsu dzīves kvalitāti ietekmē neapdomīgi izvēlētas preces, kuras varbūt varētu pat nepirkt vai vismaz izvēlēties krietni rūpīgāk. Bēnistabas tika izvēlētas tamdēļ, ka tieši mājās mēs pavadām 60-90% no diennakts daļas, turklāt bērni uzņem pat par 40% vairāk kaitīgo draņķību kā pieaugušie. Un iekštelpās gaiss ir pat 3-5 reizes piesārņotāks kā ārā (jā, jā – arī pilsētā). Tāpēc mans pirmais ieteikums – neesiet slinki, izejiet pastaigāties!

Bet mazliet par pētījuma rezultātiem. Diemžēl tikai 2 no 15 testētajām bērnistabā  gaiss var tikt uzskatīts par kaut vai apmierinošu. Lielākais piesārņojums ir no formaldehīdiem (trīs istabās tas normu pārsniedza 10 reizes, vienā bērnistabā bijis pat 36 reizes lielāks piesārņojums kā ieteicamā norma!!!). Speciālists skaidroja, ka formaldehīds kairina gļotādu un ādu. Ja telpā tas ir ievērojamā koncentrācijā, varētu pasliktināties bērnu pašsajūta. Galvenie formaldehīda avoti mājās varētu būt kokskaidu, saplākšņa un citi līmētās koksnes celtniecības materiāli un mēbeles, kurās izmantota formaldehīda sveķu līme, tāpat atsevišķi siltumizolācijas materiāli un arī tekstilizstrādājumi. Samazināt šo piesārņojuma veidu var 1) rūpīgāk izvēloties šādus izstrādājumus – drošāk iegādāties masīvkoka mēbeli nevis skaidu plāksni, taču arī izvēloties ekonomiskāko variantu, būtu svarīgi pārbaudīt tā izcelsmi un mēģināt noskaidrot, vai šajā izstrādājumā izmantota formaldehīdu saturoša līme, jo varianti ir dažādi un ne visi no tiem tik indīgi 2) formaldehīdi ir gaistoši, tie izgaro no to izcelsmes avotiem un, protams, nav neizsmeļami. Attiecīgi vēdinot telpas, šos izgarojumus iespējams mazināt un ar laiku tie izsīks. Tomēr tas ir ar diezgan ilgu laiku 😉 Te nav runa, ka nedēļu pēc jaunās sekcijas pārvešanas mājās tā vairs nesmird un tātad nav kaitīga… Otrs variants – pirkt lietotas mēbeles – būs jau izgarojušas visu kaitīgo pie iepriekšējiem lietotājiem. Bet par remontmateriāliem var palasīties šeit – tos lietotus nenopirksi, tātad būs jāmācās izvēlēties 😉

Otrs būtiskākais piesārņotājs pētījumā atklājās – šķīdinātāji. Nevienā no testētajām bērnistabām šī vielu grupa nebija ieteicamajā līmenī (50 µg/m3), pārsniedzot to 2 — 13 reizes.  Šķīdinātāji galvenokārt sastopami dažādos celtniecības materiālos kā krāsas, lakas, līmes, tāpat kosmētikā un sadzīves ķīmijā, arī tabakas dūmos. Tie kairina acis un elpceļus, var izraisīt galvassāpes, nelabumu. „Parasti šķīdinātāji lielā daudzumā gaisā ir pēc remontdarbiem, taču nevienā no testētajām bērnistabām remonts pēdējā pusgada laikā nebija veikts. Tas varētu liecināt, ka kaitīgās vielas piesārņo gaisu ne jau tikai mirklī, kad krāsojam vai līmējam, bet vēl noteiktu laiku pēc tam,” skaidroja runas vīrs Valters Toropovs. Viņš arī piemetināja, ka nav laba prakse izremontēt jauno dzīvesvietu un uzreiz ievākties. Bet man momentā iešāvās prātā doma, ka tik daudzi vecāki taču izremontē istabu gaidāmajam bērniņam īsi pirms mazuļa nākšanas pasaulē. Tātad šis ir jādara laicīgi. Un arī jaunās bērnistabas mēbelītes, tostarp gultiņu, nevajadzētu izsaiņot un saskrūvēt tikai pēdējā nedēļā – vislabāk šādus jaunus pirkumus jau laikus izsaiņot un izvēdināt svaigā gaisā vai telpās, kurās neuzturas bērni un grūtniece. Pie viena piemetināšu, ka tas attiecas arī uz rotaļlietām, ko iegādājaties savam bērnam – izsaiņot, izvēdināt un plastmasas iepakojumus izmest – iepakojums bieži ir kaitīgu vielu pārpilns, no tā ir vērts atbrīvoties pēc iespējas aši.

Trešā lielākā piesārņojumu grupa bērnistabās bija smaržvielas, kas, protams, visvairāk ceļas no dažādiem kosmētikas un mājtīrīšanas līdzekļiem. Testā atklājās, ka tikai četrās bērnistabās smaržvielas-alergēni nepārsniedz ieteicamo koncentrāciju (30 µg/m3). 11 bērnistabās to bija 2-8 reizes vairāk nekā ieteicams. Visas smaržīgās svecītes, pēc citroniem smaržojošie grīdas ūdeņi utt… baisa ģipte, cik saprotu, nav, bet var izraisīt alerģijas, kairināt acis un elpceļus.

Vēl Valters Tropovs īsi pastāstīja arī par ftalātiem – tie gan gaisā ir maz, tāpēc arī bērnistabas gaisa pētījumā tiem īsti vietas nebija. Tika secināts, ka tikai 1 bērnistabā nebija neviena ftalāta un īsi apskatīti kaimiņzemes Lietuvas pētījumi, kuros atklāti, manuprāt, šokējoši fakti. Taču teikšu godīgi – šis mani interesēja krietni vairāk kā tika apskatīts prezentācijā. Jo ftalāti ir tie vides piesārņotāji, kuri uzkrājas organismā dzīves laikā un ietekmē bērna attīstību un endokrīno sistēmu. Tāpēc par šo te vispār nerakstīšu, bet uztaisīšu atsevišķu apskatu savā nodabā un veltīšu tam atsevišķu blogierakstu jau tuvākajā laikā.

Lai cik bēdīgi nebūtu secinājumi par bērnistabu gaisu, medaļai ir arī gaišā puse – ir pavisam vienkārši ko darīt lietas labā. Pirmkārt, vēdiniet telpas – 2x pa 5 minūtēm plaši atvērta loga dienā esot labs sākums, lai tiktu pie svaiga gaisa. Tas pievienojas manam augstāk izteiktajam ieteikumam iet pastaigāties Otrkārt, nepērciet daudz mantu – jo mazāk, jo labāk. Tad kaitīgo izgarojumu avoti būs mazāk. Un rūpīgāk izvērtējiet, pirms pērkat jau pieminētās līmētās koksnes mēbeles, sintētiskus paklājus, dažādus apdares materiālus un plastmasas un sintētiskas šķiedras mantas bērniem. Kā arī nepārspīlējiet ar bērnistabas (un citu dzīvojamo telpu) tīrīšanu – telpu iesmaržināšana un nemitīga dezinficēšana visticamāk ir lieka, labāk telpā lieku reizi noslaukiet putekļus (jo, piemēram, tie paši ftalāti ir smagi un gaisā ir maz, bet labprāt nosēžas uz virsmām un dabonami prom slaukot putekļus) un vēlreiz telpā ielaidiet vienkāršu svaigu gaisu Tas ir smaržīgāks par jebkuru gaisa svaidzinātāju 😉

Ir priecīgi, ka lēmumu par to, vai “Mantu maiņa” būs vai nebūs vairs nepieņemam mēs paši – kad sāk atskanēt arvien biežāks jautājums, “kad būs tuvākā Mantu maiņa?”, mēs zinām, ka ir “iekrājies”  un mums nav izvēles – jārīko MANTU MAIŅA Un tīri loģiski, ka visvairāk šo apziņu, ka pa gadu ir “iekrājies” sajūtam gadu mijā, kad gribas sakārtot mājas, iztīrīt plauktu dziļumus un atbrīvoties no dažām lietām, kas nākamgad visticamāk nenoderēs.

Un tad nu atsaucamies lūgumiem, aicinājumiem un vēlmēm – izsludinām prieka vēsti – “Mantu maiņa” notiks 2014. gada janvāra pašā sākumā. Oficiālie tās datumi ir 7. līdz 11. janvāris, taču mūs noteikti neapgrūtinās, ja mantiņas sāksiet nest jau ātrāk – t.i. no 2. janvāra. Tātad garajās brīvdienās ir lieliska iespēja izrevidēt plauktus, kastes un pažobeles, noskaidrot, kas jums vairs lāgā nav nepieciešams un visu to nest uz muki.lv, Baznīcas ielā 31, Rīgā, no 2. janvāra līdz pat 10. janvārim (nepiemirstiet, ka svētdienās un pirmdienās mēs nestrādājam). Par atnestajām rotaļlietām, kas ir labā stāvoklī, saņemsiet mukos latus (sentiments mums neļauj pāriet uz eiro 😉 ) un ar tiem varēsiet veikt citu atnesto rotaļlietu iegādi 11. janvārī.

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Parasti tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 7. līdz 10.janvārim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  neaizstājamu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 11.janvārī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Ja mukie lati nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tos būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 0,75 eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.

P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Gadu mijā ķerieties pie mājas sapošanas, bet labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju. Droši vien kādā brīdī Latvijā uzkritīs arī sniegs un tad visi novērtēs iemainītās ragavas, slēpes u.c. ziemas priekiem derīgus rīkus.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt 

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku  Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz 
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem 
• Īsi sakot – dalieties priekā un jums pašiem būs vairāk prieka!

Tas varētu būt labs novēlējums visam jaunajam gadam, vai ne?

pamazām Ziemassvētku sajūtas iezogas arī mūsu mājās, jo šad tad pirmssvētku skrējienā tās neizdodas noķert aiz astes, sevišķi, ja laukā nav sniega un virtuvē nesmaržo pēc piparkūkām…

Svētku gaidīšana mūsmājās aizsākas ar Adventes kalendāru. Iesākām šo tradīciju pagājušā gadā. Mūsu versija par kalendāru ir dažāda lieluma kartona kārbiņas ar vāciņiem, kuras mūsu tētis pieskrūvējis pie saplākšņa un uz kārbiņu vāciņiem jauktā secībā ir skaitlīši no 1 līdz 24. Jauktā secība noder skaitļu meklēšanai, datuma paturēšanai prātā u.c. mazliet didaktiskiem mērķiem Bet kārbiņu saturs iepriecē sirsniņas Šogad tur pārsvarā bija saldumi, tomēr bija arī mazas kabatbaterejiņas rūķis atnesis, karabīnīti, ar ko piestiprināt ko tik visu ne pie bikšu jostas cilpām, magnētiņus, un citus īstiem puikām noderīgus nieciņus. Otra svētku gaidīšanas tradīcija ir adventes vainags, kuru darinām paši un tad mazpamazām aizdedzam tajā visas 4 sveces. Protams, viss diezgan triviāli, bet pirmssvētku laiks mums ir diezgan saspringts, tādēļ uz laikietilpīgām tradīcijām šai periodā pat neceru… Protams, vēl ir tradicionālais Gaismas aplis bērndārzā un rūķu darbnīcas, kur vecāki gatavo saviem bērniem dāvaniņas (šogad tapa mazajiem – Klāsa vecuma grupiņai – pelīte, bet Robinam pašuvu zelta zirgu). Mazpamazām tas viss nobriedina Ziemassvētkiem. Pat ja it kā liekas, ka ne

Kad atgriezos vakar vakarā no darbiņa, biju priecīga ieraudzīt, ka mūsu durvju priekša izrotāta ar gaismiņām. Puišu pārsteigums man Aizvakar ienesām mājās arī eglīti, lai aprod ar jauno klimatu. Pirmo gadu mums ir eglīte podiņā. Ļoti skaista, stalta Biju domājusi, ka šodien pušķosim, bet bērni vakar vakarā tika pie lielās kārbas ar rotājumiem un sapušķoja eglīti pa savam. Nospriedām, ka ir grezni tā kā viņi ir vēlējušies un neieviesīsim dekorācijās savas pieaugušo korekcijas, jo tieši šādi ir ļoti īpaši – ar bumbulīšiem Klāsa aizsniegšanas augstumā un tur, kur Robins ticis klāt uz krēsla

Šogad ieviesām arī vienu citu jaunu tradīciju, ko biju izlolojusi jau sen savās domās. Patiesībā šo tradīciju nevilšus aizsāka mana draudzene aizpagājušā gadā, uzdāvinot mūsu ģimenei pašu gatavotus eņģelīšus, kas it labi var rotāt eglīti. Un man toreiz šķita, ka šādam rotājumam ir īpaša dvesma, vienalga, vai viņš kopējā eglītes imidžā iederas, vai nē. Šogad mēs iegādājāmies īpašu Ziemassvētku rotājumu Itālijas braucienā kā suvenīru, ar visu to saulaino atpūtas piegaršu, ko mums tas atgādinās. Kārsim to eglītē visi kopā Ziemassvētku vakarā. Un tā es vēlos ik gadu papildināt mūsu rotiņu klāstu ar kādu īpašu vienu Ziemassvētku rotājumu, lai pēc gadiem mūsu eglītē nebūtu “gaumīgas” bumbas, bet gan raibraibi rotājumi no dažādām pasaules malām, vietām, cilvēkiem – un katra ar īpašu stāstu. Jo es atceros, ka manai vecmāmiņai šādi rotājumi bija – bezgala skaisti – no Ulmaņlaikiem, ar stāstu par viņas ģimeni, par skolas gadiem utt. un es ik gadu apbrīnoju viņas Ziemassvētku eglīti, jo man visi tie daždažādie rotājumi šķita tik burvīgi, ikviens atšķirīgs, savādāks, ar veselām svētku ainiņām, vai sarkankrūtītis ar spalvu astīti u.c. jaukumi… sapratu, ka gribu arī savā ģimenē tādu bezgaumīgi raibu egli ar pilniem zariem atmiņu. laikam vecums nāk virsū kopā ar Ziemassvētkiem

Tad nu tagad vien atliek pagatavot tos 12 ēdienus, kas minēti tautas ticējumos un gaidīt svētkus, jo sajūta jau ir iezagusies sirdī pat rakstot šo blogierakstu Ir mierīgi laba sajūta, ka ikvienam mīļajam esmu sarūpējusi kādu dāvanu jau laikus. Vēl tikai jāiesaiņo un būs kārtībā Braucot garām lielveikaliem ar pārpildītajām autostāvvietām un sastrēgumiem pie iebrauktuvēm, ir liels gandarījums, ka nav vajadzības tur doties iekšā.

Dāvaniņas viens otram slēpjam zem eglītes Ziemsvētku vakarā, taču šogad vēlos ieviest tradīciju ar otras dāvaniņas (tās, kas no rūķa) uzrašanos pa nakti iekš lielā, skaistā Mammas roku maisa. Mums jau kopš kāda laika ir izrunāts, ka dažas dāvaniņas Ziemassvētkos sarūpē cilvēki viens otram, jo tas ir apdāvināšanās laiks un mēs varam ko jauku uzdāvināt tiem, kas mums mīļi. Taču labajiem cilvēkiem dāvanas atnes arī rūķis. Iepriekšējos gadus visas dāvanas bija vienā maisā – gan rūķa, gan vecāku rūpētās. Taču iedomājos, ka labāk būtu tās sadalīt divās daļās, lai prieks ilgāks Lai ir pa vienam priekam vakarā un vēl viens ar visu pārsteigumu no rīta

Jo Robins arvien tic rūķiem. par to esmu gauži priecīga. viņam jau gandrīz 5 gadi un es šai vecumā šķiet jau biju noskaidrojusi, kur rodas onkuls ar sintētisko bārdu un mēteli. bet mūsu bērniem nesanāk pat liela mānīšanās, jo viņi tik patiesi tic visām rūķu būšanām, kas lieliski sadzīvo ar eņģeļiem, kristīgajām tradīcijām un citām lietām, kam bērna dvēsele ir tik atvērta, ka man priekā satrīsas sirds un es arī ar mazu sirds kaktiņu atkal sāku ticēt rūķiem… varbūt ne tādā bārdainā formātā ar krāsainām cepurēm, tomēr brīnumiem ticu pavisam pa īstam

lai arī jums ir savs brīnums šai svētku laikā. un lai tas piepildās