Basām kājām – kur un cik vien var!
Droši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.
Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi 
Turklāt jāņem vērā, ka lielu daļu laika rotaļājoties, bērns to dara nevis sēdus pie galda (ai, ja mēs viņam to liekam – laidiet brīvībā, ļaujiet bērniem tupēt, rāpot, pietupties!), bet gan pietupjoties, sēžot uz celīšiem (kas ir ļoti vērtīga poza, jo palīdz saglabāt potītes fleksibilitāti), rāpojot, lodājot, pat guļot uz vēdera. Un visas šīs pozas pieprasa 100% pēdu un potīšu mobilitāti, kādu apavos nav iespējams sasniegt. Tādēļ it sevišķi iekštelpām, piemēram, bērndārza grupiņai, apavus meklējiet pēc iespējas elastīgus, jo visbiežāk tieši šie apavi bērnam ir kājās lielāko dienas daļu un ja vien nav iespējams telpās būt bez apaviem, tad tiem jābūt tik tuviem plikām kājām, cik vien tas iespējams.
P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.