Izraugies bērnam labus apaviņus

July 6th, 2022

baby-crawlingGandrīz visiem bērniem piedzimstot daba ir devusi veselas kājiņas – bērni, kuru kājas ir ārpus normas robežām ir vien daži procenti. Pēdas ir mūsu ķermeņa un veselības pamats visas dzīves garumā, jo no tā, kā veidota pēda, ar kādu uzticību un cieņu mēs pret to izturamies, atkarīgs, kā veidojas mūsu stāja un pārējā skeleta līnijas, kuras, savukārt, ietekmē visu organisma darbību, pat iekšējos orgānus un asinsriti. Lai arī kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem, tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Jā, jā – patiesībā labākais, ko mēs varam darīt, ir NEIEJAUKTIES. Jo veselam bērnam (un tādi ir vairāk kā 95% bērnu) kājas pašas veidojas pareizas – tam NAV nepieciešami APAVI vai PALĪGLĪDZEKĻI, kas veidos PAREIZAS KĀJIŅAS – gadu simtiem mūsu senči ir auguši ar basām kājām vai apavos, kas ļoti minimāli ietekmē kāju veidošanos (pastalās, vīzēs, āvās u.c. tradicionālie apavi) un viņu kājas ir bijušas ievērojami veselīgākas kā mūslaiku sabiedrībai. Tikai pagājušā gadsimta 50ajos un 60ajos sākās apavu mārketings, kad vecāki pamazām mērķtiecīgi tika pārliecināti, ka bez apaviem ar ortopēdiskām īpašībām viņu bērniem draud nevesalas kājas (jāpiezīmē, ka vairums šo apgalvojumu bija nepatiesi, jo zinātnisku pētījumu, kas pierāda pozitīvu pseidortopēdisku apavu ietekmi uz veselu bērnu nav un nevar būt). Daba ir vislielākā meistare šai ziņā, to atzinis pat Mikelandželo, tā radījusi unikālu meistardarbu – cilvēka organismu un kā vienu no sarežģītākajām tā daļām pēdas. (Ieskatu apavu vēsturē un dažādās aplamībās, kas tos pamazām pārvērtuši par mārketingu un biznesu var lasīt šeit – šis raksts palīdz daudz labāk izprast to, kādēļ basām kājām staigāt ir VISLABĀK)

Pirmie apavi – kad?

Par pirmajiem apaviem mazulim jāsāk domāt tad, kad bērns ārpus mājas vēlas spert pirmos soļus. Lai arī apavu pirmā (un, patiesībā, vienīgā) funkcija ir sargāt kājas – no savainojumiem un temperatūras pārmaiņām (pie mums tas vairāk ir aukstums, citur karstums) – apaviem sabiedrībā ir liela sociālā nozīme: nav pieņemts, ka bērns kafejnīcā vai citā sabiedriskā vietā staigātu basām kājām vai zeķītēs pat tad, ja funkcionāli apavi tur ir pavisam lieki. Liels baskāju piekritējs Edgars Rencis reiz stāstīja, kā viņam liegta ieeja kinoteātrī, jo viņam kājās nav bijuši apavi, kaut visa kinoteātra zāle izlikta mīkstiem paklājiem.Tādēļ, lai bērnam neierobežotu kustību prieku, mēs atzīstam, ka nereti bērnam pie pirmajiem apaviņiem jātiek mazliet ātrāk kā tad, kad viņam tie patiešām vajadzīgi patstāvīgai garu gabalu staigāšanai, pretējā gadījumā viņu vecāki tur rokās, klēpī vai liek sēdēt ratiņos un liedz staigāt tikai tādēļ, ka bēnam nav apavu. Kad šāda situācija rodas, jāmeklē pirmie labie apaviņi.

Kas ir labi apavi?

Te es atļaušos daļēji iekopēt fragmentu no kāda šajā blogā atrodama vecāka ieraksta (lasiet to pilnā versijā te) un to papildināt atbilstoši jaunākajai informācijai, ko pa šiem gadiem esam uzkrājuši.
Screenshot_173Zolei ir jābūt lokanai – svarīgi, lai apavi pēc iespējas brīvi un dabiski kustētos, ļautu vaļu bērna pēdiņai un nesaspiestu to. Zoles lokanību vislabāk pārbaudīt saspiežot apavu gareniski starp īkšķi un rādītājpirkstu – ja varat purngalu piespiest pie papēža pilnībā, apavs ir lokans un pietiekami lokans mazā bērna pēdiņai, kuras muskuļi ir ne spēcīgāki par pieauguša cilvēka plaukstas muskulatūru.

Ļoti svarīga ir arī virsmas atgriezeniskā saite – ka bērns jūt caur zoli virsmu, pa kuru viņš staigā – mīksta zālīte, grumbuļains celiņš, gluds betons – tās visas ir ļoti dažādas pieredzes. Turklāt jāatceras, ka bērns vēl tikai mācās staigāt un ja viņa pēda vienmēr jutīs tikai apava iekšzoli, tad viņa sensorā pieredze būs tieši tik aprobežota. Svarīgi arī zināt, ka mūsu gaita veidojas no tikai aptuveni 10-15% ar acīm uztvertas pieredzes – pārsvarā mēs virsmu uztveram tieši ar pēdām un smadzenes saņemot šos signālus, dod atbilstošas norādes kājām, kā šai virsmai pielāgoties, saglabāt līdzsvaru, nepaslīdēt, nepaklupt utt. Stingros apavos, kur šī maņa ir pilnībā noklusināta, bērns arī vairāk klūp, ir lielāks risks pakrist, bērns daudz nesaudzīgāk triec kājas pret zemi, jo smadzenes uztver tikai apavu iekšpusi un domā, ka pa tādu līdzenu, drusku pufīgu zemi bērns arī pārvietojas.

92570133_3398216093535862_6586984496250224640_nZolei ir jābūt pilnībā plakanai – ne ar papēdi, ne paceltu purngalu. Bērnu ķirurgs-ortopēds (BKUS) Jānis Upenieks uzsver, ka apaviem ir jābūt ar pilnīgi līdzenu/plakanu zoli: “Cilvēks iet pret dabas likumiem, paceļot papēdi augstāk par purngalu – tā tiek izmainīta dabisks slodzes sadalījums uz pēdu. Ideālais papēža pacēlums bērna kājai ir 0 grādi.” Paaugstināts nedrīkst būt arī purngals, jo tas atrauj no zemes bērna pirkstus, ar kuriem viņš atsperas no zemes, kā arī samazina balansa laukumu. Esat taču ievērojuši, ka mazs bērniņš staigājot plaši izvērš pēdas uz āru, tā palielinot atbalsta virsmu. Nereti viņš pat it kā iekrampējas ar pirkstiņiem zemē – visas šīs kustības cieši saistītas ar līdzsvara turēšanu stāvot un sperot soļus. Ja bērnam atceltu pēdas priekšdaļu gabaliņu no zemes, stabilitāte ievērojami samazinās. Turklāt no virsmas atrauta apava purngals ir diezgan droša pazīme, ka zole nav pietiekami lokana un, lai bērns varētu pārvietoties, zole veidota ieapaļa, kompensējot elastības trūkumu.

92028048_523391828614681_536142034575032320_n 92615663_2698579517039780_4611443193861373952_nApaviem jābūt atbilstoša izmēra – tie nedrīkst būt ne par mazu, ne daudz par lielu. Ieteicamā rezervīte ir 0.5-1 cm. Vajadzētu novērtēt, lai apavi nav par mazu vai lielu ne vien garumā, bet arī platumā. Tam ir būtiska nozīme, lai bērna pēda veidotos dabiskā platumā, jo 99% mūsdienu apavu ir par šauru naturālai bērna pēdai un saspiež pirkstu daļu un vēdekļveida pēdiņa pamazām deformējas, iegūstost kurpes formu (angliski literatūrā bieži tiek lietots jēdziens shoe-shaped foot vs natural foot). Par to, cik tas ir svarīgi, lasiet šajā rakstā plašāk.

Kurpītēm ir jāturās pie kājas – ar to domājot, ka bērnam nevajadzētu nēsāt siksniņkurpes, iešļūcenes, gumijas čības, jo šādi apavi bērnam jānotur uz pēdas priekšējās daļas un tiek sasprindzināti pirksti, kas nav veselīgi un maina bērna gaitu (viņš var sākt šļūkāt). Taču vēlams, lai kape nav cieta. Ja kape ir augsta, svarīgi, lai tā ir no mīkstas ādas, jo bērni pirmajos apavos ne vien staigā, bet arī daudz rāpo un tup – augsta un cieta kape ir traucējoša un spiež bērnu nepareizi rāpot un tupēt ar izvērstām vai – gluži otrādi – uz iekšu vērstām pēdām. Tas, ka kapei jānotur bērna potīti ir mīts – ja bērns nav pāragri sācis staigāt (kā tas bija laikā, kad mēs augām, jo tolaik netika popularizēts viedoklis par bērna attīstības nestimulēšanu un lielākā daļa bērnu tika stutēti un staidzināti) vai viņam nav potīšu saišu vājums, tad papildus balsts potītēm NAV NEPIECIEŠAMS, tas vairāk kaitēs kā palīdzēs!

– Dažkārt kurpēs ir ražotāja ievietots supinators jeb pēdas velvītes balsts. Pieaugušajiem liekas, ka tas palīdz bērnam apavos justies komfortablāk, kas tā īsti nav, jo bērna pēdai jau nav tai vietiņā velves kā tas ir mums. Turklāt supinators nodara lāča pakalpojumu – balsta muskuli un ļauj viņam slinkot, kuram patiesībā būtu jālokās un jātrenējas. Stāsta J.Upenieks: “Elastīga pēdas velve staigājot palīdz izlīdzināt ķermeņa svaru uz visu pēdu un palīdz pēdai adaptēties dažādām virsmām.” Sperot soli tā saņem slodzi, kā atspere iztaisnojas, triecienu caur deformāciju novadot prom no ķermeņa un tad atkal atgūst savu sākotnējo formu. Supinators šo procesu traucē. Supinators kavē pēdas kustību un tā attīstīties pēdas muskuļiem, līdz ar to kavē pareizu pēdas formēšanos un drīzāk veicina plakano pēdu. Un mazina zoles lokanību, jo parasti to veido kā sabiezinātu zoles daļu. Tādējādi bērns jau no bērnības kļūst atkarīgs no supinatora uz mūžu.

NB! Ortopēdiskie apavi bērnam jāvalkā tikai tad, ja bērnam ir veselības problēmas un ir jākoriģē bērna pēdas pozīcija. Vairumā gadījumu šāda korekcija tiek uzsākta pēc 3 gadu vecuma, kad bērna pēda jau sāk veidoties un zūd mazuļa plakanās pēdas aprises, lai speciālists varētu no tiesas novērtēt bērna kājas stāvokli. Ļoti nopietnas deformācijas ārsts konstatē agrāk un korektīvi iejaucas nekavējoties (ar speciāliem vingrojumiem, ortozēm vai ķirurģiski koriģējot kājas). NB! Ortopēdiskie apavi, kas nopērkami plaša patēriņa preču veikalos NAV nekādi ortopēdiskie apavi un no citiem apaviem atšķiras tikai ar to, ka ir paaugstināts supinators jeb pēdas velves atbalsts – cik tas ir labi, skatiet augstāk.

Īsais kopsavilkums: saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu. Novēlam arī jums tādus atrast.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs: piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt, bērnam jāļauj darboties ar plikām pēdiņām, jo ar tām mazulis izjūt virsmu gluži tāpat kā ar plaukstām. Turklāt pēda darbojas arī tad, kad bērns ir nodarbināts ar ko citu (skat saistīto rakstu šeit). Arī Jānis Upenieks pilnībā atzīst viedokli, ka bērnam apavi jāvalkā tikai ārpus telpām. 

Nu jau diezgan daudzi speciālisti rekomendē bērnam pēc iespējas daudz laika pavadīt ar plikām kājiņām. Visiem bērniem aptuveni līdz triju gadu vecumam ir plakanā pēda (tā šajā vecumā jābūt – mammas, nesatraucieties, tas patiešām ir ok!), jo tai vēl nav izveidojusies pēdas vidusdaļas izliekums augšup – gareniskā velve. Lai ap trim gadiem plakanā pēda pamazām zustu, svarīgi, lai tad kad bērns sāk staigāt, pēdas vidusdaļa pieduras grīdai/zemei – sajūt atbalsta virsmu un saņem kairinājumu. Tā kā gareniskā velve ir muskuļu un saišu kopums nevis kaula formācija, tad šo muskulīti, tāpat kā citas muskuļu grupas, ir jātrenē. Klaudija Hēla mums stāsta: “Mazulis arī nodarbojoties ar pavisam ko citu – piemēram, sēžot un spēlējoties – kustina pēdiņu nemitīgi. Pavērojiet mazuļa kājiņu, kad viņš ir nodarbināts ar jebko citu! Arī tā viņš trenē pēdiņu. Kurpē viņš tā nevarētu, jo apavs nav ne tuvu tik lokans.” Un atkal taisnība. Turklāt vecāku varā ir padarīt grīdu mājās nebūt ne tik gludu un plakanu. Kārtības mīlestību mazulim varēs ieaudzināt pēc 3 gadu vecuma – līdz tam pa grīdu, lai paliek kādi izmētāti kluči, daži kastaņi vai vēl kādas mantas, uz kā uzkāpt. Nav jābaiļojas, ka mazulis paslīdēs un kritīs – arī tas dzīvē ir jāiemācās, tā viņš apgūs prasmi turēt līdzsvaru, ko no teorijas vien neiemācīsies. Grīdu var padarīt pēdām “interesantu” arī mērķtiecīgi, sagatavojot “baskāju takas” mājās – gan paša rokām (daudz ideju ir atrodamas Pinterest), gan iegādājoties speciālus paklājiņus un ortopēdiskos materiālus, ja ģimenes budžets ļauj.

Taču mēs arvien atgādinām, ka patiesībā labākais, ko varam darīt ir NE-IE-JAUK-TIES! Svarīgākā mūsu kā vecāku funkcija ir radīt piemērotus apstākļus bērna pilnvērtīgai attīstībai dabiski. Mums ļoti patīk daktera Upenieka nostāja šai jautājumā: “Ir veseli bērni un slimi bērni. Un veselie bērni nav jāarstē, kaut gan to darīt ir vairāk nekā viegli!” – nemeklējiet kaites savos bērnos, bet priecājieties ar viņiem kopā par katru jaunu panākumu, arī pirmajiem soļiem, un dzīvojieties basām kājām cik daudz vien varat. Arī jūs!

Vai bērnu apavos ir nepieciešams supinators jeb velves balsts?

March 16th, 2022

Vai supinatoram ir laba slava?

Supinators kādreiz bija galvenais bērnu apavu elements, pēc kā vecāki izvērtēja, vai apavi ir labi. Vecmodīgā ideja bija tāda, ka bērna pēdai vajadzēja palīdzību, kad tā aug – cieta zole, atbalsts un polsterējums ap potīti un, pats galvenais, “velves balsts” jeb supinators.

Tas nestrādā! Taču neskatoties uz to, cilvēki šai teorijai arvien tic, par spīti tam, ka ļoti daudzi tērē līdzekļus, lai apmeklētu dārgus speciālistus un iegadātos dažādus ortopēdiskus ārstnieciskos līdzekļus, ieliktnīšus, pēdiņas, speciālos apavus, ortozes un nereti pat veic ķirurģiskas manipulācijas. Bet ja nu problēma nav mūsu pēdās, bet gan “risinājumos”, kurus mēs ņemam talkā jau no bērnības – kurpēs, kuras bērniem tiek uzvilktas no brīža, kad viņš sper pirmos soļus?

Agrāk uzskatīja, ka zīdaiņiem un maziem bērniem piedzimstot ar plakanām pēdām, augot, pēdas velvēm bija jāpalīdz attīstīties, tāpēc tās vajadzēja atbalstīt apavu iekšpusē. Taču nu jau labu laiku ir zināms, ka bērna pēda dabiski ir plakana un pēdas velve veidojas pamazām, kļūstot samanāma ap dzīves otro trešo gadu, bet pilnībā var attīstīties pat līdz pubertātes vecumam.

Cilvēka pēda ir dabas meistardarbs – kādēļ to mainīt?

Mūsu – cilvēku – pēdas ir attīstījušās dzīvot basām kājām daudzos sarežģītos reljefos vairāku gadu tūkstošu garumā, un tā būtu diezgan liela dabas kļūda, ja izrādītos, ka tās ir tik hroniski vājas, ka tām nepieciešama palīdzība, lai pareizi attīstītos pat visos veselu bērnu gadījumos. Taču patiesība ir tāda, ka ar dabu viss ir kārtībā – nekādas kļūdas nav un vesela bērna pēda pilnībā pati spēj attīstīties par veselu pieaugušā pēdu, ja vien mēs tai liekam mieru un neiespīlējam to nedabiskas formas apavos uz vairākām stundām dienā, kas to deformē un padara mazkustīgu.

Ja mēs salīdzinām ikdienā apautu un neapautu bērnu pēdas (piemēram, Vācijā un Āfrikā), tad baskājaino bērnu pēdas ir ievērojami platākas, plašāk izvērstiem pirkstiem, kas kopumā norāda uz spēcīgāku un labāk attīstītu pēdu; basās pēdas ir ievērojami mazāk deformētas, tostarp ir vērojamas mazākas pirkstu un hallux valgus izmaiņas (kas ir pirmā pazīme par iespējamiem kauliņa izaugumiem nobriedušā vecumā). Turklāt salīdzinošajos pētījumos arī atklāts, ka āfrikāņu bērni, kuri apavus nenēsā, ir ar labāku līdzsvaru un vispārējo motoriku, kā viņu apautie vienaudži.

Kā raksta ortopēds Viljams A. Rossi: “Bija nepieciešami 4 miljoni gadu, lai attīstītu mūsu unikālo cilvēka pēdu un savdabīgo gaitu… tikai dažu tūkstošu gadu laikā, un ar vienu neuzmanīgi izstrādātu instrumentu, mūsu apaviem, mēs esam izmainījuši cilvēka gaitas dabisko formu, traucējot tās izcilo dabas inženierijas efektivitāti, nomācot to ar ierobežojumiem un spriedzi un liedzot tai dabiskumu un vieglu pārvietošanos no galvas līdz kājām.”

Zīdaiņi piedzimst ar plakanām (glītām!) pēdām; bērnu pēdas velves laika gaitā attīstās, un, pēdai augot, tāpat arī tās kauliem, muskuļiem un cīpslām, maina formu. Ja tās tiek turētas ierobežojumā un nespēj kustēties, ir saliektas un saspringtas – tas ir tāpat kā pēda mēģina augt ierobežojošā modelī. Cilvēkiem liekas nepieņemami, ja salīdzinām mūsu rietumnieku apavus ar japāņu tradīcijām nosiet mazu meiteņu pēdas, kas šķiet aizvēsturiski un varmācīgi. Bet vai mūsu apavi ir ievērojami atšķirīgi? Rengena uzņēmumi rāda, ka ne īpaši.

Arka – unikāls dabas veidojums

Arka jeb velve patiesībā ir viena no izturīgākajām formām, kas sastopama gan dabā, gan celtniecībā – paskatieties uz senu akmens tiltu, kas saglabājas gadu tūkstošiem! Tāpat darbojas arkas jeb velves mūsu pēdās – kā pēdas iekšpusē esošās atsperes, kas paredzētas “noslogošanai” un “atslogošanai” ar katru soli, un iekšējie muskuļi un saites nodrošina visu nepieciešamo atbalstu un elastīgo atsitienu. Ievietojiet zem tilta arkas balstu, lai to atbalstītu, un jūs noņemsiet šo noslogošanas/atslogošanas efektu no velves ģeometrijas un tā sāks plaisāt tieši virs balsta un senais tilts sabruks, tāpat kā pamazām apavi ar velves atbalstu atstāj iespaidu uz mūsu veselību.

Protams, tāpat kā jebkurš muskulis mūsu ķermenī – bez slodzes tas zaudē spēku. Ja pēdas velves saņem pārāk daudz ĀRĒJĀ atbalsta, tās zaudē savu IEKŠĒJĀ atbalsta sistēmu. Tieši tādēļ secinājums ir vienkāršs – bērna apaviem NAV nepieciešams supinators jeb velves atbalsts. Un patiesībā, ja bērns jau no pirmajiem soļiem nodrošināts ar šādiem apaviem, tad arī pieaudzis varēs turpināt tādus nēsāt un mākslīgs atbalsts tam nekad nebūs nepieciešams, jo viņa pēdas būs attīstījušās veselas un spēcīgas.

Dr Kacie Flegal, kura specializācija ir pediatrija, raksta: “Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā motivēt propriocepcijas un vestibulārā aparāta attīstību, ir pēc iespējas vairāk ļaut mūsu mazuļiem būt basām kājām.” Tātad risinājums sākas ar mums pašiem un to, kā mēs palīdzam mūsu bērniem augt – ļaujot viņiem pēc iespējas vairāk iet basām kājām, lai viņu kājas augtu spēcīgas, elastīgas un platas līdzsvarotai un prasmīgai kustībai. Un, ja apavi ir nepieciešami, mēs domājam, ka apaviem pēc iespējas mazāk jātraucē pēdai, darot to dabiski: bez velves balsta un bez polsterējuma, kājai ir nepieciešams minimālais minimums, lai tā būtu aizsargāta tikai no laikapstākļiem un droši pasargāta no savainojumiem.

Apmēram 95% zīdaiņu ir dzimuši ar potenciālu augt veselām kājām. Mēs vēlamies to saglabāt.

_______________________

Te atsauces uz avotiem

Par to, ka dzīvošanās ar basām kājām bērniem attīsta nervu un vestibulāro aparātu sistēmas:

https://www.washingtonpost.com/news/parenting/wp/2016/02/29/why-kids-should-go-barefoot-more-and-probably-adults-too/

 

Pētījumi par ikdienā apautām un neapautām, kā arī vēsturiskajām pēdām

https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/19424280903386411?scroll=top&needAccess=true&journalCode=tfws20

https://www.researchgate.net/publication/232251119_Shod_versus_unshod_The_emergence_of_forefoot_pathology_in_modern_humans

 

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas pēdas:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5010736/

 

Vācu / dienvidāfrikāņu pētījums, kurā salīdzinātas motoriskās prasmes:

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5996942/

Kā izvēlēties līdzsvara riteni

February 22nd, 2022

IMG_3522Šķiet nemaz ne tik sen dalījāmies savā pirmajā pieredzē par līdzsvara riteņiem, skaidrojām, kādēļ tas ir daudz foršāk nekā velosipēds ar papildritenīšiem. Jo tas ir ritenis, ko pavisam mazs – 2 gadus vecs vai pat jaunāks bērns – spēj pilnībā menedžēt pats, braukt ar to pa jebkādu virsmu, veikli manevrēt, pieveikt lielus attālumus, braukt augšup un lejup pa kalniem un vizināties, cik vien sirds vēlas, ar milzu prieku.
Tāpat kā pārējā pasaulē, tas bija kas jauns un Latvijā ienāca maz pamazām – daudzu skeptisku komentāru un neticīgu skatienu pavadīts. Taču īstenībā kopš mūsu pirmā līdzsvara riteņa ir pagājuši 8 gadi, mēs esam palikuši gudrāki un pieredzējušāki šai jomā, un situācija pasaulē un Latvijā ir pamatīgi mainījusies. Līdzsvara riteņu piedāvājums ir manāmi paplašinājies un nu šķiet ir īstais laiks saprast – kā tieši izvēlēties piemērotāko līdzsvara riteni savam mazajam braucējam, lai braukšana ar to patiešām sagādātu prieku. Pieredze rāda, ka nozīme nav nedz krāsai, nedz zīmējumam uz rāmja, bet gan pilnīgi citām kvalitātēm, kas padara braukšanu ērtu un patīkamu, kas vistiešākajā veidā noteiks to, vai bērnam ar šo riteni patiks vizināties, vai tomēr ne. Ergonomiska poza, komfortabls brauciens un pēc iespējas maza piepūle, lai tiktu uz priekšu, ir tie lielumi, kas sagādā prieku par labi izraudzītu līdzsvara riteni.

Izmērs – svarīgākais sēdekļa augstums.

size-guide-illustrationPlašajā līdzsvara riteņu klāstā atradīsiet modeļus ar riteņiem no 10″ līdz pat 20″. Vispopulārākais ir 12″ ritenis, taču tas ir tikai riteņa diametrs un dažādi 12″ modeļi var būt piemēroti ļoti dažāda auguma un vecuma bērniem. Tāpēc, nosakot, vai ritenītis labi derēs šobrīd un plānotajā lietošanas laikā, būtiskākais ir sēdekļa augstums – tam vajadzētu būt apmēram 2-3 cm zem bērna stakles. Pareizi bērna stakles augstumu būtu mērīt nevis pa kājas iegšējo malu, bet gan taisni no zemes. Visvienkāršāk to ir izdarīt, noliekot mazo pie sienas tāpat kā mērot augumu – bez apaviem, papēži pie sienas, un ielikt starp kājām grāmatu ar malu uz augšu. Jānomēra attālums no grāmatas malas līdz grīdai. Tas tad arī ir stakles augstums. Lai bērns justos droši uz riteņa un varētu atbalstīties ar abām kājām uz zemes arī sasvērienā, līdzsvara riteņa sēdeklim ir jābūt nedaudz zemākam par iegūto mērījumu. Pretējā gadījumā nedrošāki bērni ar riteni negribēs braukt, jo tas vairs nebūs kā staigājot pa zemi, bet būs jāceļas pirkstgalos vismaz ar vienu kāju. Savukārt ņiprāki mazie nesēdēs uz sēdekļa, bet virzīsies uz sēdeklīša priekšējo daļu vai vispār staigās ar ritenīti starp kājām un uz sēdekļa nesēdīsies.

Svaram ir nozīme!

Ir pilnīga taisnība, ka ar vieglāku riteni braukt ir daudz vieglāk, jo nepieciešama mazāka piepūle, lai dabūtu to uz priekšu. Taču ne vienmēr svaram ir jābūt pēc iespējas mazam, jo dažkārt, lai samazinātu svaru, ražotājam ir jāatsakās no būtiskām vai kvalitatīvām komponentēm. Piemēram, pumpējamās riepas ir smagākas nekā putu (foam) riepas, bet viennozīmīgi apsvēršanas vērta komponente, kad runājam par riteņa izvēli. Tāpat lielākam bērnam, kas brauc ātri, noder rokas bremze, dubļu sargi aizsargā no nošķiestas muguras, bet tas viss veido riteņa kopējo svaru. Tāpēc svarīgi ir ievērot universālu likumu – līdzsvara riteņa svaram nevajadzētu pārsniegt 30% no paša mazā braucēja svara. Tātad, piemēram, 13 kg smagam divgadniekam – vidēji normāls svars 2gadīgam zēnam – būtu jālūkojas pēc līdzsvara riteņa zem 4 kg, bet tai pat laikā, ja riteni vēlaties iegādāties lielākam bērnam teiksim standarta 3gadniekam vidējais svars ir ap 15 kg, tad ritenis var svērt arī 4,5 kg un bērns šo pus kilograma starpību īpaši neizjutīs, ja citādi riteni būsiet izvēlējušies atbilstīgu. Protams, bērni var braukt arī ar smagāku riteni, bet pēc iespējas viegls ritenis ir vieglāk balansējams un prasa mazāku piepūli no bērna to pārvietot, tostarp arī nest, jo bērni to dara – uzceļ uz apmales, uznes pa trepēm utt. Protams, vēl ir labi paturēt prātā, ka riteni šad un tad būs jānes jums, kad bērns nolems, ka šodienai pietiek, bet būsiet pastaigas tālākajā punktā no mājām 😉

Riepas – vissvarīgākās tētiem :)

Un pareiz ir, jo šo viņi saprot labāk un tieši viņiem būs jātiek galā, kad sāksies ķibeles :) Latvijā faktiski ir pieejami līdzsvara riteņi ar trīs veidu riepām – putu materiāls (foam), gumijas pneimatiskās jeb pumpējamās un plastmasas ritenīši.

Vislabākās ir pumpējamās riepas – tās viennozīmīgi nodrošina vislabāko amortizāciju mazajam braucējam un saudzē viņa ķermeni no triecieniem. Cik svarīgs ir protektora zīmējums, tiešām, lai spriež tēti! Ir pieejamas ar izteiktākiem protektoriem, kas vairāk derēs bērniem, kas brauc pa mežu, granti, slapju zāli utt. Tāpat ir riepas ar mērenāku reljefu, kas piemērotas pilsētvidei – ar tādām būs vieglāk tikt uz priekšu pa celiņu parkā, nekā ja būsiet izvēlējušies ļoti radžainas riepas, kas veidos pretestību. Ļoti smalkiem riteņiem ir arī īpašākas riepas, piemēram “Fat Boy” vai “Big Apple”, kas varbūt kaut ko izsaka tikai lietpratējam. Tās ir specifiski veidotas, lai nodrošinātu vēl labāku amortizāciju, saķeri utt. un būs nozīmīgas agresīvākiem braucējiem, kas izpilda trikus, lec pa rampām un dara tādas lietas. Runājot par riepju protektora veidu, es vienmēr paturu prātā, ka bērni ir bērni un viņi sver daudz mazāk kā pieaugušie, līdz ar ko berze ir daudz mazāka un protektora zīmējumam galēji izšķiroša nozīme, manuprāt, nav. Svarīgi, lai pumpējamā riepa būtu labas kvalitātes, ērti ir, ja ir liektais ventīlis vienkāršākai pumpēšanai. Pumpējamo riepu lielākie trūkumi – iespēja pārdurt (bet var arī nomainīt) un tās nav pašas vieglākās.

Putu materiāla riepas ir ievērojami vieglākas un, protams, nav caurduramas. Taču tās nenodrošina gandrīz nekādu amortizāciju un ir visai slidenas. Labi derēs bērnam, lai brauktu pa ietvi vai vizinātos parkā, bet var sagādāt problēmas, ja dodaties mežonīgākā izbraukumā. Turklāt esošajam reljefam vispār nav īsti lielas nozīmes, jo tas diezgan ātri nodilst. Parasti tās ir sastopamas lētāku modeļu un zīmolu riteņiem. Protams, ir daži apzināti izņēmumi, kuri šādas riepas izvēlējušies, lai iegūtu maksimāli vieglu riteņa svaru, atsakoties no pilnīgi visa, kas braukšanu varētu padarīt ērtu vieglāka svara vārdā. Kā jau augstāk rakstīju, tas ir zināms risinājums un tehniska izvēle – vai jums piemērotākā, jāizlemj pašiem.

Screen Shot 2016-02-21 at 5.53.30 PMLūk, attēlā ir redzams salīdzinājums ar apmēram 20 kg slodzi uz riepu – pa kreisi ir putu materiāla riepa, kas neabsorbē slodzi nemaz, savukārt gumijas riepa spēj slodzi absorbēt visai ievērojami. Ja bērns jau ir ašāks braucējs, šad un tad brauc pa akmeņainākām virsmām, nemaz nerunājot par kādiem trikiem un palēcieniem, tad pumpējamām riepām būs liela nozīme, lai brauciens būtu patīkams un piezemēšanās saudzīga.

Plastmasas ritenīši ir domāti tikai telpām – tie ir absolūti slideni, nenodrošina amortizāciju vispār un nav domāti braukšanai ārā – ne pa zāli, ne pa asfaltu, jo ātri nodils. Bet pašam pirmajam ritenītim mājās – kāpēc gan ne.

Pasaules tirgū parādās arī jauni risinājumi – gumijas ar iekšējām kamerām, TRP un citi varianti, bet līdz Latvijai šķiet tie vēl nav nokļuvuši, vismaz ne masveidā.

Metāla, koka vai…?

Izvēlēties var starp metāla, koka un citu materiālu riteņiem, piemēram, stiklšķiedras kompozītmateriāls (šķiet tikai FirstBike) vai plastmasa. Ir vēl kāds? Karbona rāmis? Vispopulārākie ir metāla – tērauda vai alumīnija – un koka riteņi. Tērauda riteņi parasti ir smagāki (bet ne vienmēr) un var rūsēt. Toties ir izturīgāki un piemērotāki vissmagākajiem braucējiem. Alumīnija rāmjiem parasti ir mazāks svara limits, jo tie ir elastīgāki un var deformēties pie lielākas slodzes.

Koka rāmji ir draudzīgāki dabai un labi kopts (!) dārgā gala ritenis var kalpot ļoti ilgi, bet lētie koka riteņi gan diezgan aši izjūk pa saskaitāmajiem vai kopti ne pēc instrukcijām izskatās visai palietoti, un draudzība dabai var arī neiestāties, ja pēc sezonas jāpērk jauns. Jāņem vērā, ka koka riteņiem arī bieži ir mazākas augstuma pielāgošanas iespējas kā citu materiālu braucamajiem.

Par plastmasas riteņiem man nav īsti komentāru – nezinu nevienu vērā ņemamu kvalitatīvu zīmolu, kas piedāvātu riteņus no plastmasas. Drošvien tie ir viegli, taču par funkcionalitāti, izturību un dzīves ilgumu grūti spriest, atsauksmes par man zināmajiem nav vai ir sliktas.

Rāmja forma

Rāmja forma drošvien ir pirmais aprakstītais lielums, kas varbūt nav tik pašsaprotams izvēles kritērijs kā augšminētie, jo ne visi vecāki tam pievērš uzmanību – tēti aizrāvušies ar riepām, mammas pēta materiālu, jo tas ietekmē dizainu. Bet rāmja ģeometrija būs tas, kas būs svarīgs bērnam. Tam ir ļoti liela nozīme, jo tieši rāmja ģeometrija ietekmē to, cik ērti, dabiski un lietderīgi bērns varēs ar riteni braukt, cik ērti uz tā jutīsies. Savukārt tas noteiks, vai viņš vispār ar to brauks. Arī ļoti smuks eko ritenis drīz mētāsies garāžā, ja bērnam ar to būs fiziski grūti pabraukt.Lielai daļai no-name ritenīšu tieši šeit sākas lielākas problēmas, jo ir maz uzmanības veltīts riteņa izstrādei. Screen Shot 2016-02-21 at 7.25.05 PMNepārdomātai riteņa ģeometrijai ir raksturīgs īss, kompakts rāmis ar augstu novietotu sēdekli (attēlā WeeRide mazais ritenis, ko šī iemesla dēļ klientiem nepiedāvājam). Rezultāts: šāds ritenis, lai arī viegls un smuks, der lielāka auguma bērnam, bet tā kā ir maz horizontālās telpas, tad ceļgali jau duras stūrē un jāmet kūkums. Turklāt īsu riteni ir daudz grūtāk balansēt, kā arī sēžot augstu virs riteņiem ir grūtāk balansēt. Tieši tāpēc labs ritenis iesācējam ir ar garenu rāmja ģeometriju, pietiekamu horizontālo telpu, zemu (pret riteņiem) novietotu sēdekli. Bet pārspīlēt ar garumu, protams, arī nevajag, jo tad bērnam būs stipri jāliecas uz priekšu. Mazs bērns, kas tikko mācās braukt ar riteni, labi jutīsies sēžot uz tā ar pēc iespējas taisnu muguru, jo tā dabiskā ķermeņa viduslīnija atradīsies tuvu tam, kā bērns staigā un attiecīgi būs visvieglāk turēt līdzsvaru. To, starpcitu, būtiski ietekmē stūres novietojums. Tā ka arī tam ir nozīme :) Too-Too-awardTo, cik svarīga ir ritenīša ģeometrija mums vislabāk parādija Yedoo līdzsvara riteņi – it sevišķi mazajiem braucējiem – tik dabiska, ērta un burtiski “kā radīts” sajūta, kad mazie pircēji izmēģina riteņus veikalā, tomēr paturot prātā, ka šis nav pirkums vienai vasarai un vecāki būs priecīgi, ja ar izraudzīto ritenīti varēs braukt 2-3 sezonas, kamēr mazais jau sāks mīt pedāļus. Tādēļ ir svarīgi, kā un cik regulējams ir sēdeklis.

 

Tam, vai stūres augstums ir regulējams ir dažādi aspketi – ja velosipēds ir ar nepārdomātu ģeometriju, tad labāk, lai stūres augstumu var mainīt, jo dažādi konfigurējot stūres un sēdekļa novietojumu var cerēt nedaudz uzlabot bērna pozīciju uz riteņa. Savukārt riteņiem ar pārdomātu formātu stūres regulēšanai var nebūt izšķiroša nozīme – parasti tā atrodas salīdzinoši augstu mazam bērnam, kamēr sēdeklis vēl ir zemu, bet augot garākam un kļūstot pieredzējušākam braucējam, sēdeklis tiek celts uz augšu un statiskā stūre, attiecīgi kļūst relatīvi zemāka – tas novieto bērnu nedaudz ieslīpā, agresīvākā braukšanas stāvoklī, kas veido dinamiskāku braucienu un būs piemērotāks lielākam bērnam, pieredzējušākam braucējam. Viss loģiski!

Runājot par sēdekļa regulēšanu – svarīgi būtu (sevišķi īsa rāmja gadījumā), lai ceļot sēdekli augšup, tas virzītos arī atpakaļ – parasti to panāk, veidojot sēdekļa statni slīpu, taču mēdz būt arī sēdekļi ar regulējamu atstatumu no stūres. Tas būtiski ietekmēs horizontālo telpu garāka auguma bērnam. Protams, ja ritenis ir ar stipri iegarenu ģeometriju, tad šis var nebūt nepieciešams, jo vietas ceļgaliem pietiks tāpat.

Screen Shot 2016-02-21 at 7.49.14 PMVai nozīme ir pakāpieniņam, kur uzlikt kājas? Mums pašiem šāds ritenis ir bijis tikai izmēģinājumam un mūsu bērni šo pakāpienu neizmantoja. Materiālos, kuros iedvesmojos teikts gluži tas pats “Kāju atbalsts līdzsvara riteņiem ir tikai tādēļ, ka pieaugušajiem šķiet, ka tas varētu būt noderīgs – bērniem tas nav nepieciešams”. Ja vien bērni nebrauc pa garu kalnu nogāzi, tad viņi labprātāk tur kājas izvērstas, lai vajadzības gadījumā koriģētu ātrumu – atspertos vai piebremzētu, – kā arī jūtās tā drošāk. Tomēr ja vien šis kāpslītis neveido paplatinājumu un netraucē bērnam atsperties (bet tas tā vispār diezgan bieži ir), tad no tā nav arī lielas skādes. Un jāpiekrīt, ka mazākam bērnam tas var atvieglot uzkāpšanu un nokāpšanu.

Ar vai bez bremzēm?

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Līdzsvara riteņu braucēju primārā apstāšanās vienmēr būs kājas, tā ir instinktīva un pašsaprotama reakcija, ja ir jāapstājas skrienot. Tāpēc rokasbremzei nav tik liela nozīme kā pedāļu divritenim. Taču ap 3.5 gadu vecumu bērna roku koordinācija un saprašana ir attīstījusies tik tāl, ka viņš var sākt izmantot labi veidotu rokas bremzi. Piemēram, Robinam bija rokasbremze ritenim, bet viņš to sāka izmantot tikai minētajā vecumā un tā bija un palika sekundārā bremze, jo, ja bija pēkšņi jāapstājas, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, lietā tik un tā tika liktas kājas :) Tomēr rokasbremze lieti noder ātruma samazināšanai, piebremzēšanai no kalna vai pagriezienos, lai apstātos plānoti. Tas aiztaupīs kurpēm zināmu daļu sūruma un grūtuma :)

Screen Shot 2016-02-21 at 6.02.20 PMTaču ir arī svarīgi, kā bremze veidota, jo mazā rociņa nevar nospiest standarta divritenīša bremzi, kas paredzēta jau skolas vecuma bērnam. Tāpēc bremzei ir jābūt paredzētai īpaši mazai rociņai (parasti ražotāji to uzsver savu priekšrocību uzskaitījumā) – tā gan vizuāli ir savādāka, gan arī spiežas vieglāk. To noteikti ir vērts noskaidrot, pirms pieņemat grūto lēmumu par bremzes nepieciešamību – nopirkt tikai tāpēc, ka bremze kā tāda ir ne vienmēr būs liela jēga, ja bērns to tāpat nespēs lietot.

Bet jāatceras, ka pavisam mazam bērnam var rasties vēlme bremzi visu laiku spiest un tad atkal netiek uz priekšu (tā bija Klāsam). Tāpēc, ja izvēlaties mazu riteni, kuru bērns iespējams lietos no 2 līdz 4 gadu vecumam, mierīgi var iztikt arī bez bremzes. Starpcitu, ja mazais bremzi visu laiku vēlas turēt un ir grūti viņu no šī niķa atradināt, tad iesākumā var atbrīvot bremzes trosīti, lai tā ir pēc iespējas maz efektīva un netraucē mazajam braucējam apgūt braukšanas tehniku.

Stūres ierobežotājs – galvenais drošība!

Arī jautājumā par stūres ierobežotāju izskan dažādi viedokļi. Lielai daļai riteņu tie ir un tas tiek pamatots kā būtisks faktors bērna drošībai, lai nebūtu iespējams strauji sagriezt stūri un krist. Oponenti stūres ierobežotājus salīdzina ar papildriteņiem un uzskata, ka bērnam jau no paša sākuma ir jāapgūst braukšana ar ritenīti, kurš darbojas pēc iespējas līdzīgi pedāļu ritenim, lai negūtu nelāgus ieradumus. Bet lai viņi strīdās, jo ar labu stūres ierobežotāju patiesībā braukšana netiek būtiski ietekmēta un drošāk ir. Savukārt ar sliktu stūres ierobežotāju var krist tikpat nepatīkami kā vispār bez, jo tas ierobežo manevrēšanas iespējas. Ar sliktu es saprotu ļoti nelielu sagriešanas leņķi, kas kritiskā gadījumā var neļaut bērnam stūrēt un izvairīties no sadursmes un kritiena, bet ikdienā vienkārši krīt uz nerviem, jo bērns nevar normāli vizināties. No šādiem stūres ierobežotājiem gan pēc iespējas iesaku izvairīties. Screen Shot 2016-02-21 at 6.24.14 PMAttēlā ir sliede no diviem riteņiem – plašākais loks ir tipisks šaura leņķa stūrei, otrs ir forša stūres ierobežotāja ritenis – no apļa diametra varam secināt, cik liela starpība var būt iespējai izvairīties no sadursmes, ja kāds izskrējis priekšā. Vai cik lielāks ir risks, ka bērns neizņem līkumu un no ietves nokrīt uz braucamās daļas (no savas pieredzes zinu, ar kādu adrenalīnu šķērsoju gājēju pāreju uz riteņa, ja ceļš būs jāturpina perpendikulāri gājēju pārejai – labāk pārstumju pie rokas). Reizēm varam redzēt, ka bērni ar šaura leņķa stūres ierobežotāju šo problēmu risina pa savam – viņi pārceļ velosipēda priekšu, lai pagrieztos un dotos virzienā, kuru nolūkojuši, taisnākā trajektorijā, jo ir pieraduši, ka nevar izņemt līkumu (tas gan strādā tikai vizinoties, bet negarantē drošību izšķirošās situācijās). Tas patiesībā var kļūt par ieradumu, kurš paliek arī riteni nomainot. Visforšāk, ja stūres ierobežotājs ir elastīgs (ar gumijas cilpu), kādi ir sastopami dārgāko modeļu riteņiem, jo tie stūres sagriešanu aptur pamazām, turklāt ir noņemami, un neradīs vispār nekādus jautājumus, pārejot uz pedāļu divriteni, kam ierobežotāja nav.

Vēl par stūri svarīgi pievērst uzmanību rokturīšiem, lai arī parasti tie šķiet maznozīmīgi. Roktura galiem vajadzētu būt paplatinātiem – aplītis, bumbulītis, jel kas cits, kas ierobežo iespēju turēties tuvu vai pāri stūres galiem. Šie izvirzījumi pasargās bērna plaukstas no nobrāzumiem, kad viņš ieskries mājas sienā, sētā vai kokā, kā arī kritienu laikā. Daži ražotāji veido arī pusloka plaukstu sargus pāri pirkstiem visā roktura platumā.

Sēdeklis – vai ir jāizvēlas?

Sēdeklim arī ir ļoti liela nozīme, lai bērns veiksmīgi uzsāktu braukšanu ar riteni: ir svarīga gan forma, gan amortizācijas un virsmas materiāls. Piemēram, mums tikai liekas, ka plats sēdeklis ir ērtākss – mazam bērnam pārāk plats sēdeklis var likt nedabiski izvērst kājas, sevišķi, ja bērns ir ar šauru iegurni. Tas vai nu apgrūtinās braukšanu, jo jāatsperas būs ar izvērstām pēdām, kas patiesībā ir slikti no fizioloģiskā viedokļa, jo veido nekorektu, asimetrisku kāju novietojumu un provocē potīšu vēršanos uz iekšu (pārmērīgu pronāciju), vai arī bērns nesēdēs uz sēdekļa pilnībā, bet virzīsies uz priekšu, kur sēdeklis sašaurinās. Turklāt plats sēdeklis arī nozīmē, ka kāju kopējais garums līdz zemei samazinās – tādēļ mēdz gadīties, ka vecāki it kā pareizi nomērījuši bērna stakles augstumu, iegādājas riteni internetā un, saņemot gaidīto sūtījumu, secina, ka šovasar šis ritenis diez vai vispār derēs, jo bērnam platā sēdekļa dēļ nākas stipri izplest kājas, bet mēri, protams, ņemti stāvot taisnās kājās nevis kā futbola vārtsargam.

Manā skatījumā, vislabākā ir liekta sēdekļa forma. Lieta tāda, ka braukšana ar balansa riteni ir būtiski atšķirīga attiecībā pret kāju atbalsta punktu nekā tad, ja braucam ar pedāļu riteni – pēdāļu riteņa atbalsts ir pedāļi, kas, neatkarīgi no tā vai braucam kalnā vai lejup, dod mums vienādu iespēju uz tiem atbalstīties. Savukārt, braucot ar līdzsvara riteni, kāju atbalsta punkts ir tieši šis kalns un attiecīgi, ja bērns skrien lejup pa kalnu, tad viņš slīd uz priekšu un ir lieliski, ja sēdeklis ir neslīdīga materiāla un augšupvērstu priekšējo daļu vai vismaz līmenisks. Taču lielai daļai riteņu tas ir pat nedaudz lejup vērsts, jo aizgūts no velosipēdiem.

Tāpat forši, ja sēdeklim ir vismaz kāds polsterējums – tas tomēr amortizē zināmu triecienu daļu uz mugurkaulu un pavisam ciets sēdeklis, ja vēl ir amortizāciju neabsorbējošas riepas, var būt galējs pārbaudījums, braucot pa grantētu celiņu pat pār nelieliem olīšiem :) Jāraugās arī, cik izturīgs sēdeklis ir – lētākajiem modeļiem mēdz būt ļoti švaks sēdekli sedzošais materiāls un tas ātri nodilst, ir caurs. Sēdekļa materiālam būs nozīme arī dēļ tā, vai bērnam būs patīkami uz tā sēdēt ar īsām šortiņām (vai pat bez tām – mūsmājās Klāss it bieži izlaida kādu līkumu ar slapjām peldbiksēm pēc šļūtenes priekiem dārzā), bet jāpatur prātā arī tas, kā šo krēslu kopt, jo daudzi bērni sāk braukt ar riteni vēl tikai apgūstot podiņlietas un visādi gadās, kad aizrautīgi vizinās :)

Kam vēl ir vērts pievērst uzmanību?

Vēl svarīgi novērtēt “aizķeres punktus” – segtas skrūves, iedziļinātas skrūves, ar uzlikām – tie ir dažādi risinājumi, lai pasargātu bērnu no iespējamas savainošanās, ja tāda trāpās skrejošo kājiņu ceļā. Ir vērts novērtēt braucamā siluetu arī no augšas – vai nav plašu izvirzījumu, kas varētu traucēt skrējienam – jau pieminēju, ka nereti kāju uzlikšanai domātās konstrukcijas var būt pat traucējošas, bet arī aizmugurējā riteņa dakša, bremžu detaļas un tml., var traucēt raitam skrējienam vai pat draudēt ar savainojumiem.

Nobeigumā

Vēl tikai gribēju paust savu nostāju par to, kad vislabāk iegādāties riteni. Parasti bērniem riteni iegādājas divu trīs gadu vecumā, bet nav retums to pirkt arī lielākiem bērniem. Labākais variants ir riteni pirkt agrā pavasarī (martā, aprīlī) – sevišķi, ja bērns ir maziņš vai kautrīgs iesācējs – bērnam būs iespēja ar jauno braucamo aprast mājas apstākļos, pabīdīties dažus soļus pa istabu, izprast stūri, sēdekli un citas lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Kad bērnam istabā kļūst par šauru, tad jau būs klāt pavasaris un var doties laukā, lai sāktu pirmo īsto skrējienu. Ja bērnam riteni uzdāvina uz dzimšanas dienu vasaras vidū, tad iespējams, ka tā pa īstam viņš būs iejuties tikai tad, kad sezona būs jau galā. Protams, ņiprākiem braucējiem un lielākiem bērniem nepieciešamais laiks ir īsāks un uz trīs gadu jubileju ritenīti mierīgi var dāvināt arī maijā vai jūnijā :)

Riteni vislabāk gan iegādāties klātienē, kopā ar bērnu, kur riteni var pamērīt un novērtēt, kā bērns uz tā sēž. Nereti apraksti internetā ir lieliski, bet bildītēs bez bērna uz tā, nav iespējams novērtēt ne tā izmērus, ne konstrukciju, kur nu vēl saprast, kā tas derēs tieši jūsu bērnam. Tāpēc, ja vien ir iespēja, riteni vislabāk vajag piemērīt, sevišķi, ja par to nav iespējams iegūt vērā ņemamas atsauksmes.

Ceru, ka apkopotā informācija palīdzēs izdarīt īsto izvēli un atrast piemērotāko līdzsvara velo jūsu bērnam. Galvenais esiet objektīvi un negribiet visu visu. Novērtējiet, kas tiešām jums ir svarīgi, bet uz ko var ietaupīt gan izvēlēs, gan budžetā. Paturiet prātā, ka vairums bērnu ar līdzsvara riteni brauc apmēram 2 gadus un tad veiksmīgi pāriet uz pedāļu riteni. Ar šādu bērna vecuma amplitūdu tad arī rēķinieties, izdarot izvēles. Un vēl ņemiet vērā, cik jums ģimenē braucēju – bieži ir vērts padalīt ieguldījumu uz “mantinieku” skaitu, jo ar labas kvalitātes riteni var izbraukt 2-3-+bērni un to vēl var sekmīgi realizēt otrreizējā tirgū, daļu investīciju atgūstot. Bet visi bērni būs braukuši ar labas kvalitātes riteni un guvuši no tā prieku.

Un pašās pašās beigās atgādinu, ka visiem mazajiem braucējiem nepieciešama ķivere. Tas ir gan tāpēc, ka tā ir drošāk, gan arī tādēļ, ka CSN pieprasa bērniem vecumā līdz 12 gadiem, braucot ar velo pa ietvēm vai veloceliņiem, valkāt ķiveri :) Par to, kā to pareizi noregulēt un lietot, lasiet šeit!

Informācija avoti ir pašu pieredze un lielisks amerikāņu bērnu riteņu review portāls TwoWeelingTots.com

 

 

Skolēnu rudens brīvdienas Londonā

October 16th, 2021

IMG_2864Londona manā ceļojumu galamērķu sarakstā bija jau sen un devāmies turp 2018. gada skolēnu brīvlaikā, aizsākot jaunu tradīciju mūsu ģimenē – īss ceļojums tikai es un puikas, rudens skolēnu brīvdienās. Kā tūrists tur biju pirms apmēram 14 gadiem, kad ar ceļvedi rokās “atzīmējos” faktiski visās apskates vietās. Un kopš tā laika zināju, ka Londona man nepatīk. Priekš manis tā vienkārši ir pārāk liela un mudžoša metropole. Taču es vienmēr par to domāju kā par lielisku vietu, kurp doties ar skolnieku, lai apmeklētu muzejus. Un tieši ar tādu mērķi mēs devāmies uz Londonu šoreiz trijatā – es ar Robinu (9 gadi) un Klāsu (7 gadi).

Mazliet par to, kā maksāt mazāk

Liela daļa muzeju Londonā ir bez maksas. Pavisam par brīvu. Pie ieejas ir iespēja brīvprātīgi ziedot, bet obligāti tas nav jādara. No mūsu apmeklētajiem muzejiem bez maksas ir Nature History museum un Science Museum. Bet vēl turpat līdzās ir trešais – Viktorijas un Alberta muzejs, kas arī šķiet ir par brīvu. Starp bezmaksas muzejiem ir arī Britu muzejs, ko mēs ļoti gribējām apmeklēt, bet pēc tam, kad dabas muzejā sabijām gandrīz 7 h, sapratu, ka aizejot uz Britu muzeju vairs neko citu neredzēsim, tādēļ to atstājām nākamajam Londonas braucienam. Un man šķiet, ka Nacionālā galerija arī ir bez maksas (labojiet, ja kļūdos). Tomēr tas, kas ir ar maksas ieeju, parasti nu nemaz nav par pāris eiro, bet biļetes maksā aptuveni 20 mārciņas (citur drusku zem, citur vairāk, bet orientējoši). Tādēļ pirms es sāku iedziļināties tajā, ko redzējām un ko ir vērts redzēt, īsi padalīšos ar pieredzi, kā ietaupīt naudu par biļetēm, jo šo informāciju saprotami (un vispār tas ir diezgan sarežģīti) neatradu ne latviski, ne angliski. Tātad – Londonā nacionālais dzelzceļš piedāvā ļoti izdevīgu programmu 2 for 1, kas ļauj daudzas (gandrīz visas) apskates vietas apmeklēt divu biļešu vietā pērkot vienu. Lai šo izmantotu jums ir jābūt uz rokas derīgai vilciena (un tikai vilciena, ne metro!) biļetei un apmeklējamās vietas vaučerim drukātā (un tikai izdrukātā un nekādā gadījumā ne elektroniskā) veidā. Kā to dabūt gatavu realitātē?

Londonā ir ļoti ērta transporta sistēma un viens no obligātajiem apmeklējuma punktiem mūsu plānā, protams, bija braukt ar divstāvīgo autobusu. Ar metro, autobusu vai vilcienu var ātri apbraukāt visu pilsētu. Mums vislabāk patika braukt ar autobusu, jo tad var arī skatīties pa logu un redzēt daudz ko no tā, kam atsevišķs apmeklējums nav ieplānots. Ja Londonā grasāties būt vairākas dienas, tad ir vērts iegādāties Travel card vai Oyster card. Es nemēģināšu izskaidrot, kāda starpība, jo, ja gribat izmantot 2 for 1 piedāvājumus, jums der tikai Travel Card papīra formātā, ko esat iegādājušies DZELZCEĻA stacijā pie lodziņa. Ja Travel card uzlādēsiet uz Oyster card, tā atlaides muzejos nedos. Ja Travel card nopirksiet metro stacijā, tā nederēs atlaidēm. Ja Travel card nopirksiet biļešu automātā, tā nederēs… Tikai personīgi kasītē pie lodziņa un tikai National Rail stacijā (daudzās vietās metro un National rail stacijas ir faktiski viena stacija, mēģiniet kaut kā noorientēties, vai vienkārši prasiet 2x pirms pērkat, vai šī derēs 2 for 1 offeriem). Jo uz šīs kartiņas ir jābūt virsū National Rail zīmītei, lai tā dotu iespēju izmantot 2 for 1 programmu. Lai šādu kartiņu iegādātos, jums būs jābūt līdzi pases fotogrāfijai (!!!) – kioskā darbinieks izgatavos jums tādu kā apliecību ar jūsu personas datiem un foto un izdrukās braukšanas kartiņu, kuru ieliks smukā vāciņā, par ko bērni bija sajūsmā. Uz nedēļu šāda braukšanas kartiņa maksāja 34 mārciņas pieaugušajam, bērniem no 11 līdz 15 gadiem ir lētāk, bērniem līdz 10 gadiem ieskaitot braukšanas biļete NAV NEPIECIEŠAMA! Vienīgi jāatceras, ka metro ir jādodas iekšā pa vārtiem, kuri ir paredzēti ar bērniem, mums jau pirmajā reizē darbinieks ierādīja, kā aizsegt foto elementu, lai iziet cauri varētu viss mūsu bariņš. Tā kā mēs dzīvojām 2. zonā, tad biļeti pirkām 1. un 2. zonai. Ja dzīvojat ārpus 2. zonas, biļete būs ievērojami dārgāka. Varbūt to ir vērts papētīt, izvēloties viesnīcu.

Piezīmēšu, ka 2 for 1 der arī jebkura cita spēkā esoša vilciena biļete – dažos avotos atradu informāciju, ka cilvēki ar nolūku iegādājas vislētāko biļeti vienam braucienam, vienai stacijai par pāris mārciņām, lai to uzrādot saņemtu atlaidi ieejas biļetēm apskates vietā, pat reāli nekur nebraucot. Bet ja jums ir kabatā Travel card 7 dienām ar National Rail zīmīti, kā tas bija mums, tad atliek vien doties uz visu piedāvājumu mājaslapu un saplānot, ko gribat apmeklēt. Pirmajā reizē jums būs jāreģistrējas – vismaz man neļāva reģistrēties ar Latvijas adresi, tādēļ izmantoju kāda uzņēmuma pasta adresi Anglijā (lai Vivobarefoot man piedod 😉 ). Un tad atliek vien ierakstīt sākuma pieturu, cilvēku skaitu un datumu un izprintēt vaučerus atlaidēm. Bet arī šis nav tik īzī – cilvēku skaits – nav svarīgi, ko jūs tur ierakstīsiet – katriem 2 cilvēkiem ir vajadzīgs 1 vaučers. Tātad mēs bijām trijatā – drukāju 1 vaučeri, maksāju par sevi, viens bērns (bet var arī pieaugušais) gāja kā mans otrais cilvēks un otram bērnam pirku biļeti. Ja brauktu četratā, tad drukātu divus vaučerus, lai katrs “pārītis” tiek iekšā uz pusi lētāk. Sākuma stacija – rakstiet ko gribiet, neviens neskatās – es rakstīju to, kur iegādājāmies biļeti. Datums, kad apmeklēsiet izklaidi arī nav svarīgs – vismaz mums to neviens nekad neskatījās. Ja kāda atrakcija pie jums “atnāk” tikai viesnīcā, no šīs mājaslapas var ērti nosūtīt vaučeri uz viesnīcas epastu un palūgt recepcijā izdrukāt. Bez izdrukas variants vēl ir tikai atrast National Rail kiosku, kur viņiem ir 2 for 1 buklets, tajā esot vaučers, kuru var aizpildīt ar roku. Bet tādu esot grūti dabūt, jo reti kur šie bukleti ir dabonami. Tāpēc labāk sagatavojieties iepriekš.

Papildus – trešajam ceļotājam, kam bija jāpērk biļete, mēs izmantojām atlaides, kuras dabujām citur – piemēram, Booking.com rezervējot viesnīcu kādā brīdī kā vienu no SPAM vēstulēm atsūta iespēju ietaupīt Londonā. Tur ir atlaides dažādiem piedāvājumiem, nolasa ar QR kodu no telefona. Vai viesnīcā mums bija pilsētas karte, kur bija daži atlaižu kuponi… Esiet vērīgi, jo, piemēram, apmeklējot London Eye viens pieaugušais + 2 bērni par pilnu cenu maksātu 28+23+23=74 mārciņas. Izmantojot 2 for 1 un atlaidi bērnu biļetei no Booking.com iznāk 28+17=45 mārciņas. Jūs taču zināsiet, kur likt ietaupītās 30 mārciņas? Aizejiet visi kopā ar atlaidi uz Tower Bridge :)

Ja budžets ir ierobežots, labu tiesu var ietaupīt arī uz ēšanu, jo Londonā tā ir dārga. Mēs bijām iemanījušies izmantot Boots veikalu meal deal piedāvājumu – trijstūrainās svietsmaizes + dzēriens + uzkoda = 3.99 mārciņas. Papildus kādā veikalā iegādājāmies vēl kādus saldumus, riekstus, cepumus. Visos muzejos ir speciālas līdzpaņemtās pārtikas ēšanas vietas jeb picnic area.

Apmeklējamo vietu un lietu plāns, kāds tas izskatījās beigu beigās

Mūsu plāns bija tikai īsi ieskicēts atstājot vietu nepieciešamām korekcijām un gala rezultātā tas izvērtās šāds.

Viena diena: Londonas Tauers, Tower Bridge, London Eye panorāmas rats.

Tower of London (ir 2 for 1). Mums ļoti paveicās ar laiku – iespējams, ka lietainā dienā šis apmeklējums būtu mazāks patīkams, jo Tauerā diezgan daudz sanāk būt arī ārā, apstaigājot pils iekšpagalmus. Ja labi saprotat angļu valodu un nekur nesteidzaties, tad ir vērts pievienoties bezmaksas gidam – viņš ir atraktīvs kungs un ne pārāk gari pastāsta par Londonas un karaļnama vēsturi kontekstā ar Taueru. Bērni gan to izturēja 15 min, tālāk devāmies savu ceļu. Ko skatīt un pētīt ir daudz, ne ļoti iedziļinoties mums Tauers aizņēma 4,5 h. Mēs varējām saīsināties, neapmeklējot kroņa dārgumu glabātavu, uz ko rindā ir jāstāv 15-20 min un tikpat apmēram aizņem pati apskate. No otras puses, mani droši vien mocītu ziņkāre, kas tad tur tāds ir, ja es nebūtu tur iegājusi.

IMG_2914Tower Bridge (ir 2 for 1) puikām patika vislabāk, sevišķi priecājāmies par caurspīdīgo grīdu virs tilta, izpētījām pacelšanas mehānismus, kuru apskate ir iekļauta biļetes cenā. Nezinu, vai vienmēr, bet mums bija iespēja arī piedalīties bērniem domātās radošās darbnīcās. Starpcitu, ja vēlaties iegādāties Londonas suvenīrus, tad šeit bija vissakarīgākās cenas no muzeju veikaliņiem – to, protams, noskaidrojām tikai tad, kad visur citur Klāsa noskatītais divstāvīgais autobuss maksāja 30-40% dārgāk kā šeit, kur es ieteicu nesteigties ar pirkumu pirmajā dienā 😉

IMG_3009London Eye panorāmas rats bija mūsu dārgākā izprieca. Es otrreiz laikam nebrauktu – man šķita, ka nav tās naudas vērts. Sevišķi, ja jums ir palaimējies tikt pie apmeklējuma laika Sky Garden, droši vien labāk dotos turp. London Eye bija vieta, ko es gribēju apmeklēt priekš sevis, puikas pat īpaši nekāroja. Protams, visiem patika, bet tā ka super wow un lielākais iespaids, tā nebija vis. Puikām, starpcitu, ļoti patika 4D filmiņa, ko var apmeklēt ar rata biļeti. Par to runāja vairāk kā par ratu. Droši vien savu darīja arī nogurums un tas, ka uz ratu bija gandrīz stundu jāstāv rindā. Tas tiešām bija nogurdinoši.

IMG_2970Parkā pie London Eye ir diezgan daudz vāverīšu. Ņemiet līdzi riekstiņus, viņas būs jūsu lielākās draudzenes. Bērniem ļoti patika, man daudz jauku bilžu :)

Otra diena: sardzes maiņa, Bekingemas pils, Vestminsteras abatija, Parlamenta ēkas un Big Ben, Trafalgāra laukums un maza pablandīšanās pa Oksfordstrītu, tostarp Hamley rotaļlietu veikala apmeklējums bērniem un Unqlo veikals man.

IMG_3043Sardzes maiņa Londonā notiek vairākās vietās, to vislabāk apskatīties pašu bruņoto spēku mājaslapā (tagad vairs neatrodu – ja atradīšu, ielikšu saiti). Bet īsā formula – pie St.James Palace sardzes maiņa sākas 10.30, kur bērniem būs daudz interesantāk, jo tur var redzēt patiešām labi visu notiekošo, kā arī sāk spēlēt orķestris un tad kopā ar to var doties uz Bekingemas pili, kuru sardzes maiņa sākas 11.00. Tur atrast vietu labai redzēšanai jau bija krietni grūtāk, jo stāvēšana pie barjerām laukuma vidusdaļā ir bezjēdzīga – jūs tikai redzat dažus pulkus atmaršējam un aizmaršējam pēc pusstundas. Ja gribat redzēt ceremoniju, jums ir jābūt pie pils sētas. Kaut kā mēs tur izlauzāmies uz īsu brīdi, bet viegli tas nebija. Tāpēc noteikti labāk sardzi tuvplānā apskatīt pie St.Jame Palace – šīs bildes ir tieši no turienes, jo viņi marēša garām rokas stiepiena attālumā un par šo vietu zina maz skatītāju.

IMG_3204Tālāk mūsu dienas plāns aizveda ļoti klasiskā pastaigā pa Londonas apskates objektiem, virzoties caur St.James park, kurā ūdenī peld putni, tostarp pelikāni, bet zālienā skraida vāverītes, kuras riekstus saēdušās tā, ka katru jaunu guvumu mēģina ierakt zemē. Iekšā nekur negājām, bet ja plānojat apmeklēt Vestminsteras Abatiju, tad izdrukājiet 2 for 1 vaučeri. Izbraukājāmies ar divstāvu autobusu visos virzienos pa pilsētu. Pusdienas uz soliņa pie Temzas un šopings pēcpusdienā – nu gan mēs bijām piekusuši. Bērnus noteikti aizvediet uz Hamley rotaļlietu veikalu 6 stāvos, lai viņi zina, ka muki.lv tāds mazpilsētas kiosks vien ir :) Tomēr bija prieks, ka abi bērni atzinīgi novērtēja, ka mūsu veikaliņā esot daudz foršāk un daudz labākas mantas – visa tā jezga Hamley veikalā 20 minūšu laikā viņus jau bija nogurdinājusi un viņi gribēja prom.

Trešā diena: Dabas muzejs (National History Museum) ir bezmaksas – te mēs vēl bijām ieplānojuši zinātnes muzeju, kas atrodas turpat blakus, bet iznāca citādi.

IMG_3232Muzejā bijām 10.10 no rīta. Un dzirdot stāstīto (un redzot ārpusē lentes, kas sagatavotas rindas organizēšanai), teikšu, ka tas ir visprātīgāk. Runā, ka 2 h stāvēšana rindā te esot ierēķināma apmeklējumā. Mēs nestāvējām rindā uz ieeju nevienu minūti – nācām un un uzreiz gājām iekšā. Tā ka brauciet uz muzeju tieši uz atvēršanu. Un pavadījām tur visu dienu, kaut bijām domājuši sabūt ~4 h. Nu neiznāca. Reāli daļai par ģeoloģiju, zemestrīcēm, iežiem utt. mēs faktiski izbrāzāmies cauri – ar visu to muzejs mums aizņēma 6,5 h. Ar visu paēšanu 7 h. Vakarā spēks bija tikai aizbraukt līdz centram, iekāpt divstāvu autobusa otrajā stāvā un nopriecāties, ka tas mūs vizinās līdz viesnīcai 55 min, kuru laikā Klāss vienkārši aizmiga.

Ceturtā diena: Charingcross ielas grāmatu veikali, Zinātnes muzejs.

Noguruši pēc iepriekšējās dienas, plānu apmeklēt Britu muzeju atmetām. Aizbraucām apskatīt lielās skaistās grāmatnīcas, satikām brīnišķīgu vīru vienā no atikvariātiem, kurš tieši tādā balsī, kā angļu grāmatveikala saimniekam būtu jāsaka, sakrustoja rokas pie antikvāru grāmatu plaukta un teica: “Well well well. I think I just had a book you are looking for, but I sold it couple of days ago.”… To nevar izstāstīt. Tas ir jāpieredz. Un ir jāpaosta gaiss tajos antikvariātos. Es neesmu liels grāmatu mīļotājs, bet šī laikam būs mana lielākā Londonas atmiņa. 1 minūti gara, bet tik īsta…

Zinātnes muzejs (arī bezmaksas, tāpat kā liela daļa muzeju Londonā). Klāsam un Robinam vēl par ātru. Darīt tur bija ko, bet pa īstam izbaudīt šo muzeju viņi varēs pēc gadiem 4-5. Zinot šo, es droši vien izvēlētos Transporta muzeja apmeklējumu (tas gan ir maksas, bet ir 2 for 1 iespēja).

Piektās dienas priekšpusdiena: Kensingtonas parks un Paddingtona stacija.

IMG_3287Kensington Gardens ir plaši, tā ka dodieties turp nenoguruši. Mēs tur braucām skatīties vāverītes, bet tās gan tur nesastapām, jo tur ir ļoti daudz suņu staigātāju. Un tā kā bijām ierobežoti laikā, līdz Princeses Diānas memoriālajam bērnu spēļlaukumam ar pirātu kuģi arī netikām. Bet mēs aizdevāmies uz Padingtonas staciju, sastapām Padingtonu un pasēdējām uz soliņa ar viņu blakus. Ja jums arī šis varonis mīļš, tad noteikti ir vērts apmeklēt arī viņa māju, tikai jums jāizvēlas, vai doties uz norādīto adresi grāmatā, vai vēlaties redzēt ieliņu, kurā tapusi filma, jo tā atrodas pavisam citā Londonas daļā. Man skumji, ka mēs nepaspējām aizbraukt līdz antikvariātam, kurā Padingtons bija biežs viesis. Bet visas šīs vietas varat atrast šajā saitē.

Patiesībā biju ieplānojusi vēl šo un to, bet izrādījās, ka visam neiznāk laika, jo ar mūsu zinātkāri, pat ātrs ieskrējiens muzejā izvēršas uz 4 h, nemaz nerunājot par kārtīgāku iedziļināšanos visas dienas garumā. Tādēļ jūs varbūt ātri ieskriet protat labāk un varat savā apmeklējumā iekļaut arī Transporta muzeju un Sky Garden apmeklējumu, kas mums šoreiz izpalika. Viens mums ir skaidrs – mums palika vēl daudz kas neapskatīts uz nākamo reizi. Tā ka mēs uz Londonu brauksim vēl.

Papildinu. Tiem, kas jautāja par viesnīcu. Mēs palikām New Cross Inn viesnīciņā par ļoti lētu naudu – par 5 naktīm 3atā samaksājām drusku virs 300 eiro. Londonai tas nav daudz. Turklāt bija iekļautas brokastis. Tā ir studentu tipa viesnīca, kurā strādā paši studenti – ļoti internacionāls kolektīvs un satikām daudz foršus cilvēkus. Tiešām patika tur būt. Ar visu to, ka bija koplietošanas vannas istaba, bet bija pieejama arī kopīga virtuve gatavošanai, kas aiztaupa diezgan naudiņas. Visvairāk to izmantojām iegādājoties veikalā Iceland sasaldētas gatavas vakariņu porcijas, kas nemaz nebija smādējamas un maksāja 1-2£. Lielākais trūkums šai viesnīcai – pirmajā stāvā ir bārs, kurā pulcējas jaunie mūziķi un roka cienītāji. Un vismaz otrajā stāvā to varēja baudīt pastāvīgos bezmaksas koncertos kā piektdienas tā pirmdienas naktī un visās citās pa starpu arī dzen. Bet ja nav pretenziju uz baigo luksu un negribas izdot daudz naudas par viesnīcu, šī bija ļoti ok, ne ļoti tālu no centra, rajons puslīdz sakarīgs, stacija turpat, autobuss apstājas pie sliekšņa, līdzās veikals un ja ir mirklis laika, var aizbraukt uz Grīničas observatoriju.

Babiators saulesbrilles – Aviators vs Navigators

April 1st, 2020

Nevienam vairs nav noslēpums, ka klimata izmaiņu rezultātā saules intensitāte ar katru gadu kļūst vērā ņemamāka un no tās jāpasargā arī bērna acis. Lai iegādājoties brilles būtu pārliecināti par parametriem, kas liecina par to kvalitāti, aicinām iepazīties ar rakstu par saulesbriļļu izvēli.

Taču īsi sasummēsim galvenos kritērijus:

  • saulesbrilles iegādājieties no pārdevēja, kuram uzticaties, ka tās būs kvalitatīvs optikas līdzeklis, kas atbilst prasībām par personiskajiem aizsardzības līdzekļiem un nebojā acis, ne vienmēr CE zīmīte ir drošs apliecinājums;
  • saulesbrilles bez 100% UVA/UVB staru aizsardzības acīm vairāk kaitē  – tad labāk pavisam bez brillēm, jo tikai noēnojot (bet neaizsargājot) aci, zīlīte tiek apmānīta un izplešas, lai ielaistu acī vairāk gaismas, bet līdz ar to tiek ielaisti arī kaitīgie stari, kurus nekvalitatīvas saulesbrilles neaiztur;
  • labu saulesbriļļu viens no būtiskiem lielumiem ir optikas klase, kurai bērnam vēlams būtu būt visaugstākajai – 1. Tā ir garantija, ka brilles nekropļo attēlu un nebojā bērna redzi. Brillēm, kas importētas kā rotaļlieta vai modes prece, nebūs norādes par optikas klasi, jo ievedmuitas dokumentiem nav nepieciešami šādi testi.

Par Babiators brillēm esam pilnīgi droši, ka tās ir super kvalitatīvas, bijām pirmie, kas tās ieveda pirms 8 gadiem Eiropas Savienībā, līdz ar to roku rokā ar ražotāju gājām cauri sertifikācijas dokumentācijai un saņēmām visus testus, pētījumus un sertifikācijai nepieciešamos apliecinājumus. Tām ir 100% UVA un UVB staru aizsardzība UV400, tām ir augstākā optikas klase #1 un tās ir ērtas, vieglas un izturīgas (tām ir gumijas rāmītis, kuru var diezgan nežēlīgi mocīt visos virzienos). Tā kā līdz ar kvalitāti roku rokā nāk arī cena, kas nav zema, tad ļoti novērtējam Babiators nodrošināto garantiju – ja gada laikā pēc briļļu iegādes tās salūzt, saņemsiet vietā tādas pašas jaunas bez maksas.

babiators-kids-aviator-sunglasses-beach-baby-blue babiators-navigator-lifestyle3

Šobrīd Babiators Original ir divas līnijas – Aviators (pirmajā) un Navigators (otrajā attēlā) forma. Jaunajā 2020 kolekcijā pievienosies arī KeyHole forma, kas pagājušā sezonā bija pieejama tikai dārgākajā polarizētajā versijā. Protams, vislabāk saulesbrilles uzmērīt klātienē, taču ne vienmēr tas ir iespējams, tādēļ, lai brilles pēc iespējas labi izraudzītos attālināti, daži ieteikumi par modeļa un izmēra izvēli:

  • visiem zīdaiņiem un mazuļiem līdz pilnu 2 gadu vecumam un pat ilgāk labi der 0-2 izmērs. Brilles droši var sākt nēsāt jau pavisam maziņš bēbītis, kura actiņas citādi nevar aizsegt no saules (piemēram, slingā, ergosomā, autokrēsliņā mašīnā), jo rāmītis ir elastīgs un nekritīs nost arī pavisam maziņam. 0-2 izmērs agrāk bija 0-3 izmērs – pēc ieteiktā vecuma pārmaiņām rāmja izmērs nav mainījies, tikai uzraksts uz kastītes. Tādēļ neiesakām racionālos nolūkos izvēlēties pusotru gadu vecam bērnam 3-5 gadi modeli, jo pat ja brilles derēs platumā, par garu būs kājiņas, brilles slīdēs nost no deguntiņa un saules stari tāpat iekļūs acīs.
  • 3-5 gadi droši varat iegādāties arī piecgadniekam (agrāk šis izmērs tika marķēts 3-7 gadi un mūsu dēli Robins un Klāss šo izmēru Aviators modeli pārliecinoši valkāja līdz pilniem 7 gadiem – Klāsam gandrīz 9 gados tas arvien vēl der un viņam ir paliela galva).
  • neliela atšķirība izmēros ir Aviators un Navigators modelim. Galvenā atšķirība ir kājiņu garumā – pat gandrīz pusotru centimetru, kas ir svarīgākais lielums tam, vai bērnam brilles derēs un cieši piegulēs sejai.

Cerams, ka nu būs vieglāk pieņemt pareizo lēmumu par izmēru. Attiecībā uz modeli tas vairāk ir gaumes jautājums un pēdējās sezonās lielāku popularitāti iekaro Navigators brillītes. Taču ņemiet vērā, ka visos mērījumos šis rāmis ir nedaudz mazāks un droši vien derēs drusku īsāku laiku. Attiecīgi, ja jāizraugās rāmītis 2gadniekam, kas ir uz robežas un ļoti vilinoši ir pirkt 3-5 gadi izmēru, tad labāk ņemiet Navigators. Savukārt Aviators atkal derēs drusku ilgāk un būs laba izvēle, ja bērns ir jau izmēra lielākajā galā. Kā arī esam novērojuši, ka Aviators labāk der bērniem ar apaļāku sejas formu un pufīgākiem vaidziņiem, ja sejiņa smalka, drošāk ņemt Navigators.

Te arī abu modeļu izmēri mm

junior-product-sizing1junior-product-sizing2classic-product-sizing1classic-product-sizing2

Vai saulesbrilles izvēlēties ar polarizāciju vai bez, godīgi – viedokļi dalās. Vairākumā, protams, ir tie, kuri apgalvo, ka brilles ar polarizētām lēcām rāda dzidrāku skatu uz saulainu dienu un mazina acs sasprindzinājumu, kam nevar nepiekrist. Taču esmu sastapusies ar viedokli, ka pavisam mazam bērnam polarizāciju neiesaka un arī 3+ vecumā nerekomendē aizrauties ar to visas dienas garumā – lai arī zinātniskus avotus neesmu atradusi un izklāsts ir vairāk viedoklis, tomēr modru mani tas dara, jo ideja ir drusku līdzīga kā ar supinatoriem apavos – ja kaut kas mākslīgi ļauj atslābt, tad tam seko atrofija un attiecīgās funkcijas vājināšanās. Man domāt, ka zināms pamats tajā ir – tādēļ, ja meklējat un atrodat viedokli par to plašāk, priecāšos, ja padalīsieties.

Yedoo līdzsvara riteņi – kuru izvēlēties

March 25th, 2020

Pavasaris sācies, saulīte vilina mūs pastaigās un pilnīUntitled design (1)gi noteikti īstais mirklis, kad iegādāties līdzsvara riteni mazajam riteņbraucējam. Lai jums nebūtu jālauza galvu starp neskaitāmām izvēlēm, esam savu sortimentu saīsinājuši līdz absolūtai favorītu listei, atstājot starp tiem BungiBungi Lite jauno ritenīti, ko Nīderlandē radījusi latviešu ģimene, un jau pārbaudītas vērtības – Yedoo līdzsvara riteņus, kuri pie mums ceļo no Čehijas.

Yedoo faktiski ir 3 dažādi modeļi, kas savstarpēji atšķirās tikai ar nelielām detaļām. Tieši kādām – lasiet tālāk.

Yedoo OneToo ir vienkāršākais no Yedoo modeļiem. Tam ir tērauda rāmis un ļoti forša rāmja ģeometrija, lai ar to varētu braukt pavisam mazs bērniņš – pat 85 cm augums ļaus aizsniegt zemi ar pēdiņām un atgrūsties (zemākais sēdekļa augstums 30 cm no zemes). Tai pat laikā stūre ir pietiekami tuvu, lai varētu to aizsniegt arī ar īsākām rociņām un saglabāt vertikālu ķermeņa pozīciju, kas iesācējam ir svarīga, lai justos droši uz ritenīša. Riteņa svars ir 3,7 kg. Un jāņem vērā, ka stūrē nav gultņa, līdz ar to stūre griežas riņķī par 360 grādiem un tai nav ierobežotāja. Tā faktiski arī vienīgā atšķirība ar Yedoo TooToo.

Yedoo TooToo ir gluži tāds pats kā Yedoo OneToo – tas pats rāmis un citas komponentes. Izņemot to, ka šim modelim stūre griežas ar gultnīti – tas nozīmē, ka patīkamāka un vieglāka ir stūres griešana un turklāt, līdz ar gultni stūre arī ir ierobežota sagriešanā, lai pasargātu bērnu no spējas stūres sagriešanas un kritiena. Tai pat laikā pagrieziena leņķis ir pietiekams, lai labi un veikli manevrētu un aizstūrētu prom no briesmām, ja tādas gadītos ceļā. Tātad vienīgā atšķirība starp OneToo un TooToo ir gultnis stūrē.

Trešais modelis ir Yedoo YooToo, kas ir visdārgākais, jo atšķirībā no abiem iepriekšējiem tam ir alumīnija rāmis. Pēc ģeometrijas un funkcionalitātes tas ir gandrīz gandrīz identisks – tik vien, ka tam aizmugurējā dakšā ir papildu vietiņa aizmugurējā riteņa montāžai zemāk-augstāk, kas dod iespēju iegūt vēl zemāku minimālo sēdekļa pozīciju no zemes. Vēl kāds centimetrs īsāks bērna augums, lai sāktu braukt. Tas svarīgi pašiem mazākajiem. Tāpat kā alumīnija rāmja svars – kopējais riteņa svars ir par 400 gramiem mazāks un sasniedz 3,3 kg. Tiešām maz. Un tas nozīmē, ka ja jūs izvēlaties riteni pavisam maziņam bērniņam, tad šīs abas atšķirības no tuvākā līdzinieka Yedoo TooToo ir vērā ņemamas un izsveramas.

Te saliku svarīgākos salīdzināmos kritērijus tabulā, lai visi ir vienkopus. Lai jums sokas izvēlēties īsto! Un droši rakstiet epastu vai zvaniet pa kontaktos norādītājiem telefoniem, ja vēl par ko māc šaubas.

OneToo TooToo YooToo
Rāmja materiāls Tērauda Tērauda Alumīnija
Riteņa svars 3,7 kg 3,7 kg 3,3 kg
Stūres ierobežotājs Nav Ir Ir
Pumpējamas riepas Ir Ir Ir
Bērnam piemērota rokas bremze Ir Ir Ir
Īpašs sēdekļa dizains Ir Ir Ir
Sēdekļa augstums no zemes 30 – 41 cm 30 – 41 cm 29 – 43 cm
Stūres augstums no zemes 51 – 56 cm 51 – 56 cm 51 – 56 cm

Kā ģērbt bērnu ziemā?

January 22nd, 2020

small-elephant-hoodAr bērnu noteikti ir vērtīgi doties garākās pastaigās arī ziemā. Protams, jābūt saprātīgiem – īpaši lielā salā bērns var gūt apsaldējumus sejai vai citām nenosegtajām ķermeņa daļām. Taču tad, kad temperatūras stabiņš ir virs -10C, atteikties no pastaigas svaigā gaisā nav pamata. Tomēr jārūpējas, lai mazais tajās nenosaltu vai – gluži pretēji – nesakarstu, pārāk biezi saģērbts. Kā tad mazo vislabāk ģērbt?

Pirmkārt, speciālisti iesaka mazuli ģērbt kārtām, jo tā ne vien noturēsiet siltumu starp apģērba slāņiem, bet tas ļauj arī koriģēt apģērba biezumu pēc nepieciešamības.

Pirmajai kārtiņai jābūt cieši piegulošai pie ķermeņa – bodijam un biksītēm vai kopējam rāpulītim. Jāatceras, ka kokvilna neaizvada prom mitrumu, tādēļ tas nav pats piemērotākais materiāls ziemai, jo ātri kļūst vēss. Vislabāk izvēlēties merino vilnu vai vilnas un zīda kombinācijas. To burvība slēpjas tajā, ka tās nodrošina ķermeņa termoregulāciju – sasilda, kad kļūst vēsi un atvēsina, kad kļūst par karstu.

Otrā kārta varētu būt biezāks vilnas apģērbs vai flīsa kārta. Man patīk kopējais vilnas kombinezons pa virsu pirmajai plānajai kārtiņai. Forši noder arī vilnas zeķītes. Un noteikti jāpasargā galviņa un kakls, kā arī krūškurvis, kur ir paši svarīgākie dzīvības orgāni – sirds un plaušas. Šim nolūkam izcili der tā saucamās ķivercepures (Manymonts ķivercepure apgāza manus priekšstatus, ka visas ķivercepures man nepatīk – šī man tiešām ļoti patika, jo forši piegulēja galvai gluži kā otrā ādiņa) – kas piekļaujas galvai, nosedz austiņas un to mala ir kā šalle un nosedz daļēji arī krūtis un skaustu.

Šādi saģērbtu mazo pastaigā gājēju ieģērbj trešajā – ārējā kārtā, kas aiztur vēju un mitrumu. Mazākiem bērniem tas ir guļammaiss ratiņos, bet lielāki bērniem ērtāk izvēlēties kombinezonu. Ja bērnam apakšā jau ir divas citas siltas kārtas, tad virsējam kombinezonam nav jābūt biezam – labi derēs arī vidēji plāns soft-shell vai starpsezonu kombinezons. Tādu pirkt izdevīgāk, jo tas der ilgākam laikam – ne vien pāris mēnešus ziemā kā virsējā kārta, bet arī rudenī un pavasarī ar atbilstoši koriģētām apakšējām kārtiņām un nav jāpērk dažādām sezonām paredzētie kombinezoni, turklāt plānie kombinezoni ir būtiski lētāki, kā supertehnoloģijām bagātie ziemas kolekcijas.

Par to, vai ērtāks ir divdaļīgais kombinezons vai kopējais man ir divejāds viedoklis. No vienas puses, kopējā kombinezonā aiz bikšu jostas nekad netiks sniegs, muguriņa vienmēr būs apģērbta arī sēžot tupus, tādu ir vieglāk uzvilkt un novilkt. Tam ir daudz plusu un bērndārza gaitām izvēlējos tikai kopējo kombinezonu. Taču pastaigām pilsētā man tīri labi patika arī divdaļīgais kombinezons, jo nereti izmantojām tikai jaciņu un siltās bikses vilkām tikai ejot uz spēļlaukumu. Tas izslēdza arī iespēju, ka automašīnā bērns satuntuļots – jaciņa nost un bērns ir atbilstoši plānā vilnas apģērbā, arī lielveikalā vai citā sabiedriskā vietā vieglāk atģērbt. Tā ka ir savi plusi un savi mīnusi vienam un otram.

Arī apavi ne vienmēr vissuperbiezākie ir paši siltākie. Patiesībā kokainā, nelokanā apavā, kur kāja ir nekustīga, mazinās asinscirkulācija un kājas drīz vien sāk salt. Tādēļ plānākos apavos ar lokanu zoli, kur asinsrite visu laiku pēdiņas apgādā ar siltumu, būs siltāk un arī stabilāk, skrienot pa slidenu virsmu vai vēl jo vairāk sperot pirmos soļus.

Ja pēc atbilstoša apģērba lūkojaties muki.lv, tad mēs sirsnīgi iesakām ManyMonths vilnas apģērbus – bodijus, krekliņus, bikses, džemperus un jaciņas, izcilas ķivercepures, vilnas cimdiņus, kā arī viengabala kombinezonus no 100% merino vilnas. Manymonths jau pats nosaukums norāda uz to, ka šie apģērbi derēs vairākus mēnešus jeb izmērus. Mazajiem bērniem, piemēram, apģērbs der no 3 līdz 18 mēnešiem, bet lielākiem bērniem no gadiņa līdz 2,5 gadiem. Pavisam lielāki bērni apģērbu var valkāt pat 3 ziemas, jo izmērs piemērots no 3 līdz 5,5 gadiem.

Arī piemērotus apavus noteikti atradīsim. Pašai pirmajai ziemai uz savām kājām, noteikti iesaku mīkstzoļu apaviņus no pirmo solīšu līnijas – tie būs lokanu un bērnam ērti un silti arī gana. Bet lielākiem skrējējiem laba izvēle ir Bogs zābaciņi vai atbilstoši gaumei un vēlmēm Camper apavi ziemai ar GoreTex vai PrimaLoft membrānu.

Baudām ziemu tā, lai nesalst!

Vai prātīgi pirkt ratiņus kopā ar autosēdeklīti?

January 7th, 2020

PlatafoMatrixPosMarchaĻoti bieži, kad muki.lv iegriežas vecāki, kuri bērniņu vēl tikai gaida, pārrunājam jautājumu – cik svarīgi pirmā autosēdeklīša izvēlē ir tas, vai šis sēdeklītis būs saderīgs ar izvēlēto ratiņu rāmi. Īsā atbilde – daudz mazāk nekā jūs domājat. Un zemāk izklāstīšu argumentus izsvēršanai, vai tas ir būtisks kritērijs jums, izraugoties ratiņus un autosēdeklīti, jo, protams, vecāki un ģimenes ir dažādas un apstākļi un apsvērumi ir atšķirīgi.

Mana personīgā pieredze.

Pirms 11 gadiem ap šo laiku es kā sadegusi skraidīju pa veikaliem, meklējot gan īstos ratiņus, gan īsto autokrēsliņu Robinam. Un man ļoti svarīgi bija, lai mans autokrēsliņš derētu uz ratu rāmja. Līdz ar to es pamatīgi ierobežoju savu izvēli, jo bija jāatrod saderīgs komplekts. Vairs neatceros, pie kura nonācu pirmā (šķiet, ka autokrēsliņa), bet galu galā mūsu pirmais autosēdeklītis bija BeSafe iZi Sleep, jo tas bija viens no diviem tolaik pieejamajiem guļus atlaižamajiem sēdeklīšiem un pārliecinoši drošākais no abiem. BeSafe vismaz tolaik derēja uz ļoti reti kura ratiņu rāmja, līdz ar to no ierobežotas ratu izvēles tikām pie Quinny un … tadāaaam, iespēju uzlikt sēdeklīti uz ratu rāmja un palaist to guļus izmantojām… 2 reizes. Klāsam – jaunākajam brālim – vispār ne reizi. Līdz ar to ar šodienas perspektīvu es izvirzītu pilnīgi citus izvēles kritērijus, domājot par ratiņiem un autosēdeklīti un nekādā gadījumā neizskatītu šo jautājumu kā kompleksu, savstarpēji neatdalāmu izvēli.

Mazulis autosēdeklītī ne ilgāk par 20-30 minūtēm

Man droši vien nav jāmeklē zinātniskās atsauces un ekspertu citāti, lai darītu jums zināmu fizioterapeitu un pediatru ieteikumu – pirmajos 6-9 dzīves mēnešos bērnam autosēdeklītī nevajadzētu atrasties ilgāk kā 20-30 minūtes no vietas. Nu jau to ir dzirdējis gandrīz ikviens vecāks. Šo jautājumu vairākkārt esam pārrunājušas ar manu mīļāko fizoterapeiti Klaudiju Hēlu vecāku kursos. Un viņa saka tā: “Nav jau tā, ka ar bērnu nevarētu braukt uz laukiem pie omītes, ja ceļš ilgāks par pusstundu. Pauzes vajag ieplānot, izcelt bērnu no sēdeklīša uz 15-20 minūtītēm, atpūtināt muguru, bet gluži ik pa pusstundai iemidzis bērns arī nav jāmodina. Aizbraucot galā bērnam var ierīkot spēļu vietu uz cietas virsmas, kur izstaipīties, izkustēties un liela skāde mugurai nebūs arī garāks ceļš, ja tas nav regulāri.” Taču tas, kas fizioterapeitus patiesi dara bažīgus ir ģimenes izbraucieni uz lielveikalu un citām līdzīgām vietām, kur bērns turpina atrasties autosēdeklītī uz ratiņu rāmja arī ārpus mašīnas. “Ja jūs braucat līdz tirdzniecības centram 10-15 minūtes un tikpat atpakaļ, tad,  neizņemot bērnu no sēdeklīša, lielveikalā varat ieskriet uz 10 minūtēm. Ja plānojat tur pavadīt pusstundu un vairāk, tad kopējais laiks sēdeklītī jau krietni pārsniegs ieteicamās 20-30 minūtes un bērnu šādās reizēs būtu jāceļ ārā no autokrēsliņa un jāpārliek ratiņos.” tā uzskata speciāliste. Vismaz man šis atbild uz jautājumu, vai ir ļoti svarīgi, ka autosēdeklītis ir liekams uz ratiņu rāmja. Cik bieži man varētu būt svarīgi uzlikt sēdeklīti uz ratiņu rāmja uz 10-15 minūtēm? Cik bieži es kaut kur dodos uz 10 minūtēm?

Sēdeklīši, kas atlaižas guļus.

Pats pirmais un svarīgākais – jā, ir tādi sēdeklīši, kuri ir atlaižami guļus, faktiski pilnīgi horizontāli: manis jau pieminētais BeSafe iZi Sleep, Red Castle arī bija šāds modelis, Cybex Cloud un iespējams ir vēl kādi varianti, taču VISI (!!!) šāda veida krēsliņi guļus ir atlaižami tikai NEatrodoties mašīnai kustībā. Ar guļus atlaižamajiem zīdainīšu krēsliem nedrīkst braukt mašīnā šādā horizontālā pozīcijā. Nekādā gadījumā!!! Un tas nozīmē, ka jātaisa apstāšanās pauzes ir šā vai tā.

Bet ja ļoti gribas ar mazuli lielveikalā vai kur citur doties autosēdeklītī, nepārceļot viņu ratiņos, šis varētu būt variants. Mēs bijām tieši šādam nolūkam iegādājušies BeSafe iZi Sleep, jo bieži apmeklējām suņu izstādes un biju uzbūrusi vīziju, ka bērnu necelšu ratos, bet atstāšu autokrēsliņā guļus pozīcijā. Bēbis gan domāja savādāk :) Kamēr gulēja, viss labi, bet tiklīdz pamodās (un īstenībā automašīnai nekustoties pamodās viņš diezgan drīz) tā sākās protesti. Klaudija Hēla man arī paskaidroja, kādēļ: “Atrašanās autokrēsliņā bērnam ir nogurdinoša ne tikai dēļ muguras slīpuma, bet arī dēļ tā, ka viņš var atrasties tikai vienā pozīcijā – iesprādzēts uz muguras un iespēja izkustēties ir daudz mazāka nekā ratiņu kulbā.” Un es cēlu bērnu tomēr no krēsliņa un pārliku ratiņos, jo daudz vienkāršāk bija viņu nepamodinot iecelt ratiņos, kurus uzreiz sākot stumt bērns atkal saldi iemiga, ja bija iztraucēts, nekā viņu nomierināt, kad viņš autosēdeklītī pamodās un pieprasīja brīvību. Tā ka bonuss atkal ratiņu kulbai!

3449 MATRIX LIGHT 2 DETAILS (7)Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šo jautājumu pārrunājot ar jaunajiem vecākiem pie ratiņu un autosēdeklīšu izvēles izdarīšanas, sirsnīgi iesaku Matrix Light 2, ja nu ir ļoti liela vēlme bērnu atstāt krēsliņā uz ratu rāmja. Matrix Light 2 ir autosēdeklītis un kulbiņa vai kulbiņa-autosēdeklītis, divi vienā. Automašīnā to piesprādzējot tā vidusdaļā saliecas un iegūst parasta 0.grupas autokrēsliņa leņķi. Bet tad, kad automašīna apstājas, to var uzlikt uz ratiņiem kā parastu kulbiņu un ar vienu pogas spiedienu palaist guļus pilnīgi plakaniski, bērniņu atsprādzēt un ļaut viņam brīvu vaļu grozīties pa ratiņiem. Un tikpat vienkārši atpakaļ. Tā sprādzējas salonā ar drošības jostu gluži tāpat kā jebkurš autosēdeklītis. Var nopirkt arī Isofix bāzi, uz kuras kulbiņa turklāt rotē un ir pagriežama ar skatu pret durvīm. Vienvārdsakot – visas ekstras. Ja budžets ļauj un dzīvesveids ir dinamisks, manuprāt, labākā izvēle, lai labi būtu gan vecākiem, gan bērniņam.

Vai izdevīgi pirkt ratiņu komplektu 3in1?

Reizēm jā un reizēm nē. Mans silts ieteikums ir autosēdeklīša izvēli izdarīt neatkarīgi no ratiņiem, jo kā augstāk izklāstīju, no bērna veselības viedokļa ratiņu un autokrēsliņa saderība ir svarīgs lielums retos gadījumos un būtiski ierobežo ratiņu un autokrēsliņa izvēlē, balstoties uz citiem kritērijiem. Bet šis noteikti nav pirmais svarīgākais.

Neslēpšu, mūsu svarīgākais kritērijs autokrēsliņa izvēlē ir drošība. Un drošāk bērnam braukt automašīnā ir atmuguriski. Vismaz līdz 3 gadu vecumam. (Sīkāk par to, kādēļ tas bērna anatomisko īpatnību un fizikas lielumu dēļ ir 5x drošāk, varat lasīt šeit) Tādēļ mēs parasti iesakām, izraugoties autokrēsliņu, darīt to tālredzīgi, apsvērt autokrēsliņu izvēli vismaz 3 gadu perspektīvā. Ja esat izlēmuši, ka arī jūs savu mazuli vismaz līdz 3 gadu vecumam vēlēsieties vizināt atmuguriski, tad mani argumenti tālāk jums noderēs.

Kādā gadījumā ir prātīgi iegādāties 3in1 komplektu. Ja jūs esat pamatīgi izpētījuši autokrēsliņu pasauli jau visai tālā lietošanas perspektīvā un jūsu izvēlētais nākamais sēdeklītis, kas varēs kalpot bērnam līdz 18 kg vai pat 25 kg svaram nebūs īsti piemērots pavisam jaundzimušam bērniņam, tad labāk pirmajam pusgadam gadam plānot bērna pārvadāšanu tā saucamajā groziņā jeb 0.grupas krēsliņā. Piemēram, nereti vecāki pēc mūsu ieteikumiem apsver dažādus scenārijus un izlemj, ka vēāk gribēs iegādāties Axkid krēsliņus, kas paredzēti atmuguriskai braukšanai līdz 25 kg (vai varbūt šāds sēdeklītis ir jau mantojumā no vecākā bērna vai tml.), bet īsti piemērots pavisam maziņam nesēdošam bērniņam tas nav, tad mazais groziņš noderēs un izskatīt 3in1 ratu komplektus ir pamatoti.

Kādā gadījumā labāk pirkt tikai ratiņus. Daudzi tālredzīgi vecāki par racionālāku pirkumu pamatoti uzskata 0-18 kg vai līdz 105 cm lietojamu autosēdeklīti. No groziņa bērni izaug visai ātri – daudzi bērni nesasniedz pat gadiņu (mūsu puikas izauga no BeSafe iZi Sleep 6 un 7 mēnešos), bet prātīgi izvēlētā 0/1. grupas atmuguriskajā sēdeklītī braukt varēs daudz ilgāk. Ar uzsvaru gan uz “prātīgi izvēlētā”, jo šobrīd tirgū ir lērums ar atmuguriskajiem sēdeklīšiem, kuros solīto 18 kg vai 105 cm vietā bērni reāli var izbraukt līdz 90-95 cm un tad šis pirkums jau būs daudz mazāk racionāls. Piemēram, Klāss pēc BeSafe iZi Sleep pārkāpa Klippan KISS sēdeklītī, kurā pilnīgi noteikti var braukt arī jaundzimis bērns (iZi Sleep noteikti bija stāvāks nekā KISS guļošākajā pozīcijā) un, ja mums nebūtu bijis jau no vecākā bērna saglabāts šis pats pirmais autokrēsliņš, tad tā iegādi es ļoti nožēlotu. Diezgan daudzi vecāki kā nākamo sēdeklīti iegādājas Klippan KISS ar vārdiem: “Būtu zinājuši par šādu, kad mazo tikai gaidijām, būtu uzreiz pirkuši šo.”

Rūpīgi apsverot, cik nozīmīgi jums varētu būt sēdeklīša izņemšana no automašīnas un uzlikšana uz ratiem vs tam, ka ar krēsliņu varēs braukt 3-4 gadus vismaz (ir arī krēsliņi, kas nodrošina ilgāku lietošanas laiku no dzimšanas), var ietaupīt gan naudu, gan nervus jau pēc gada neatgriežoties pie krēsliņu izvēles izdarīšanas.

Varu pačukstēt, ka jaunais Jane Groowy, kuru ļoti ceram sagaidīt jau 2020. gada janvāra beigās, vispār šo jautājumu atcels no dienaskārtības, jo šo sēdeklīti varēs lietot no dzimšanas līdz 150 cm, turklāt pārliecinoši līdz 105 cm atmuguriski, turklāt ar Nest ieliktnīti tas derēs arī pirmajos dzīves mēnešos kā groziņš (un arī uz tām 10 minūtēm lielveikalā ieskriešanai uz jebkura Jane, BeCool un Concord ratu rāmja 😉 ). Bet tas vēl viss priekšā.

 

 

Labi apavi skolasbērnam

August 16th, 2019

67951344_2212204372225923_6458548988231548928_nArī Latvijā nu jau arvien vairāk skolās tiek ieviestas skolas formas un līdz ar to arī noteikta apavu izvēle, kas šai skolas formai piedien. Apavs pa kreisi izskatās pēc ierasta formāla apava zēnam, bet meiteņu laiviņas būs tādas pašas, ja ne vēl šaurākas. Taču tādi apavi atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz bērna veselību, ja tiek valkāti ikdienā.

Tie ir nelokani un ierobežo pēdas muskuļu darbošanos – kā ģipsī. Tās ir pašas lielākās muļķības, ko nereti iznāk dzirdēt no vecākās paaudzes mediķiem, ka šādos apavs kāja slinko – tieši pretēji, plānā zole ļauj izjust ikvienu negludumu, reljefa maiņu un muskulatūra tai pielāgojas un kustās līdzi, lai saglabātu līdzsvaru. Apavs ar biezu zoli, balstošu potītes daļu, supinatoru veido tādu atbalsta komandu pēdai, ka tā pati var dusēt mierā un slinkot. Līdz ar to veidojas muskuļu atrofija, iekrīt pēdas velve, mainās citas muskuļu grupas.

Tie ir šauri. Un pirksti nevar izplesties un kustēties. Ar laiku šādu apavu valkātājam ir nevis dabas dota pēdas forma, bet gan kurpes noteikta pēda. Angliski to sauc shoe-shaped. Turklāt saspiesti pirksti nes līdzi ne vien izmaiņas skeletā, bet arī iekaisumus starp pirkstiem un ieaugušus nagus. Ir gadījies?

Šādām kurpēm ir papēdis. Un pat neliels papēdītis izmaina ķermeņa pozīciju un saliec ķermeņa smaguma centru uz priekšu, ko kompensējot cilvēki izgāž vēderu un uzmet kūkumu.

Risinājums ir Vivobarefoot skolas apavu līnija. Visi Vivo apavi ir lokani un plati, ar plānu zolīti, lai pēdas muskuļi pēc iespējas darbotos un būtu vieta, kur augt veselai un stiprai kājai. Cik vien tuvu iespējams basām kājām – pat skolā.

Mūsu puikas pagājušā gadā jau visu gadu nēsāja Vivobarefoot Primus School – ērti, piestāv visam un ir bijuši gan uz skatuves ar svētku drēbēm, gan sportā tika izmantoti. Bet pamatā bija maiņas apavi skolai. Meitenēm ir modelis Wyn, kas arī labi derēs visās vietās – ja nu sportot nevarēs (varētu, bet skolotāji neļaus  ). Bet ja skola neierobežo izvēles brīvību, tad visforšākās būs Vivobarefoot Ababa – Born Free – tik basa un brīva sajūta, ka reizēm aizmirstas novilkt (Ababa modelis ir arī pieaugušajiem – tā nu zinu ko saku, visforšākās!). Bet Robins šogad uz skolu ies Vivobarefoot Primus Junior modelī, jo smalkajam stilam viņam ir Gobi Junior. Īsi sakot – ir apavi visām gaumēm un vajadzībām. Bet galvenā ziņa – bērnam vajadzīgi lokani apavi ar pēdas formas siluetu un plānu zolīti bez papēžiem, polsteriem un supinatoriem, lai muskuļi strādā un kāja ir neierobežota kā basa. Jo vislabāk ir basām kājām!

Linku uz ieteiktajiem apaviem meklējiet šeit, bet pieaugušo apavus, ko pieminēju, meklējiet www.sajust.lv.

P.S. Tālu bloga dzīlēs ir atrodams garš un zinātniski pamatots raksts par apaviem, patiesībām un nepatiesībām. Te būs uz to links, bet tajā linki savukārt uz tālākiem pētījumiem. Kam ir vēlme rakt dziļi.

P.P.S. Te savukārt saite uz rakstu par bērnu kāju veselību, sevišķi interesants varētu būt pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem

Liela nozīme apava formai, kas nedeformē pēdas

July 30th, 2019

Esmu mazliet aizrāvusies atkal ar apavu tēmu – šobrīd lasu grāmatu Anatomy for Runners, sekoju vairākiem fizioterapeitiem un podiatriem Instagramā, velku kopsakarības. Saspiesti kāju pirksti ir viena no apskatītākajām problēmām – lielā pirksta mobilitātes trūkums, kas ne vien mazinam skriešanas un iešanas efektivitāti, bet ilgtermiņā draud ar funkcionāliem traucējumiem, kas pārvēršas problēmās un traumās.

Bērna pēdiņa ir vēdekļveida un tās platākā vieta ir pirksti. Patiesībā tādas formas pēda ir visiem cilvēkiem, vien pieaugušajiem apavu nēsāšanas rezultātā pirksti ir sakļauti un pēda ir deformēta. Taču saviem bērniem mēs varam izraudzīties citu ceļu, jau no bērnības, no pirmajiem apaviņiem, sekojot līdzi, ka apavs atbilst pēdas formai un pēdiņu nedeformē. Zinoši speciālisti komunikācijā un literatūrā to dēvē par “shoe-shaped foot”, kas jau ieguvusi konvencionāla apava formu. Bērnam kāju pirkstu formu izmainīt apavs var vienas sezonas laikā, jo kauliņi ir mīksti un viegli pakļaujas ārējai ietekmei. Tādēļ izraugoties apavus, skatieties ne vien pēc maksimāli lokanas un plakanas zolītes, bet arī raugieties, lai apava siluets atbilst bērna pēdiņai.

Un šodien vētījot apavus jaunajam mācību gadam, meklēju ko noderīgu sporta stundām otrklasniekam. Tā nu iznāca salīdzināt un panalaizēt trīs objektus:

67578734_2505022839610709_5060686568180678656_o– vispirms novērtēju pēc izmēra it kā nākamā izmēra (33) sporta kurpi parasto – domāta futbolam telpās, tādēļ ir salīdzinoši plānu un lokanu zoli, kas to vairākus gadus atpakaļ iegādājoties vecākajam dēlam, man bija galvenais kritērijs. Man arī patīk, ka šiem ir salīdzinoši plakana zole, tikpat kā nav polsterēta papēža daļa un uzrauts purns. ok, pieņēmsim, ka šī kurpe bez konteksta liekas ok.

67669727_2505022876277372_8937512568549801984_n– tad noliku šai kurpei blakus bērna kāju. … Huh… nekādas formas līdzības. Diemžēl. Bērna kāja ir asimetriska, plata, skrienot, pirksti vēl izplešas, atsperoties lielajam pirkstam būtu jābūt taisnam vai pat nedaudz jāvēršas uz āru (pēdas iekšmalu)… bet kas tev tādu iespēju dos, ja apava purngals ir tāds kā šis? Un tieši kādēļ konvencionāli apavi izskatās šādi, ja cilvēku kājas pārsvarā izskatās pavisam citādi? Kam noder tas spicais purns, ja tas paliek tukšs?

67698787_2505022929610700_5094712961251934208_n– noliku blakus Klāsa pagājušā gada sporta apavus no Vivobarefoot, kam siluets daudz līdzīgāks cilvēka pēdas formai. Šie gan jau drusku sliecas uz mazo pusi, jo ir izmēru mazāki (32). Taču acīmredzami pirkstu daļā pat mazāka izmēra apavs ir platāks.

Protams, salīdzinot apava un Klāsa kājas platumu šobrīd tie vēl it kā der – un arī jau patiesībā drusku sānu mala spiestos lielajam pirkstam virsū, ja skatām cik tie ir plati lielā pirksta galā. Taču kurā vietā jābūt novietotiem pirkstiem, lai tie patiešām ērti iegultu apava platumā? Vai jums šķistu normāla tāda apava rezerve kā attēlā paliek pāri? Droši vien jau nē (lai gan tieši šī iemesla dēļ daudzi apavu ražotāji iesaka vismaz 1,5 cm rezervīti – it kā muļķīgi, bet tāda nu tā apavu industrija ir – ši te jocīgforma ir normālforma apaviem, sazin kāpēc…)

Būs vien jāziedo labam mērķim oranžās botes un jāmeklē vietā bērnam piemērots apavs. Tāds mans secinājums. Ko jūs teiktu? Kā vērtējat šos apavus?