'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam 🙂

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6 🙂

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš 🙂 Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ 🙂 Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies 🙂 Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds 🙂 Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka 🙂 ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu 🙂 Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis 🙂

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika 🙂 Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam. 🙂

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim 🙂

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir 🙂 Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk 🙂

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā 🙂 Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) 🙂 Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks 🙂

Šodien, baudot savu pusstundu vannā, lapoju “Manu mazo”, marta numuru. Apstājos pie raksta par reklāmu un tās ietekmi uz bērniem. Šis raksts nu nekādā gadījumā nevarēja palikt bez manas ievērības, jo nosedz abas manas profesionālās jomas (ja mēs pieņemam, ka muki.lv kopš kāda laika ir jau pāraudzis no hobija par profesionālo jomu)…

Izlasot rakstu manī iestājās kluss protests. Es atzīstos, ka līdz galam nesapratu, ko autore bija vēlējusies teikt ar šo rakstu, bet visvairāk mani sašutināja papildus komentāri ārpus tā. Ē.Stendzenieka kungs nav mans mīļākais reklāmists, bet viņa profesionālo varēšanu nekādā gadijumā nevar noliegt. Tomēr viņa komentārs, ka “būtu liekulīgi aizliegt saldumu vai citu ne sevišķi veselīgu produktu reklāmu, jo tos taču tāpat veikalā var nopirkt” man šķita gandrīz vai ironisks, kontekstā ar pašu rakstu. …kontekstā ar uzskaitītajiem reklāmas “plusiem” un “mīnusiem”, jo visi uzskaitītie plusi man šķita vieni vienīgi mīnusi.

Pirmais pluss, ko min autore, ir reklāma kā informācijas avots – nenoliedzmai tas tā ir. Tikai skaidrojums, ka bērnā tas rada drošību un pārliecību par izdarītajām izvēlēm: “Ja reklāmas tēls ēdis vai dzēris reklāmā redzēto, viņš zina, ka tas ir labs, un arī bērns izvēlas to pašu – jau pārbaudītu un par labu atzītu lietu.” – tas būtu tas pluss? Neesmu redzējusi reklāmas bērniem, kur piemīlīgi zaķēni tiesātu kaudzēm dārzeņu vai lācēns izdzertu litru ūdens dienā un tīrītu zobus pēc katras ēdienreizes. Toties Stendzenieka minētos “ne visai veselīgos produktus” gan daždažādas “uzticības personas” patērē kaudzēm un tagad tad tas ir pluss, ka bērns tam tic un pieprasa šos produktus vecākiem veikalā kā tās “labās izvēles”? Pašā rakstā Evija Ziemele ir pamatīgi izskaidrojusi, ka bērni tic reklāmām, jo viņiem nav attīstīts tāds jēdziens kā nepatiesība vai sagrozīta patiesība un viņi nespēj kritiski izvērtēt reklāmā sniegto informāciju.

Reklāma ļauj izvēlēties… Šī “plusa” iztirzājums gan uzreiz norāda, ka reklāma nesniedz objektīvu ainu par produktu un par to trūkumiem nerunā… Līdz ar to par kādu iespēju izvēlēties te var būt runa? Ja bērns nespēj kritiski izvērtēt jau sniegto informāciju, vai mēs varam cerēt, ka viņš vēl ievāks objektīvu informāciju no citiem avotiem, lai iepazītos arī ar produkta negatīvajām īpašībām un tiešām varētu izdarīt izvēli? Vai arī viņš tomēr akli izvēlēsies reklāmā redzēto produktu starp citām altenratīvām, kurām “īsāks” mārketinga budžets, jo tās savā izvēļu sarakstā nemaz nav iekļāvis.

Pēdējais “pluss” – ļauj piedzīvot fantāzijas. Šis mani padarīja mēmu. Jo izrādās, ka bērniem nevis ir jāiegūst savā īpašumā rotaļlietas, kas raisītu viņu spēju fantazēt, bet gan jāiegādājas lelles un citus atribūtu, kuri nāk komplektā ar jau gatavu fantāziju stāstu. Citēju: “Ļaujoties reklāmas vilinājumam, bērnam varam dot to, ko viņš vēlas. Ja mazajai meitenei prātā ir stāsts par Bārbiju un ir uzburta fantāziju pasaule, ka tas ir labi, tad kāpēc viņai nenopirkt šo stāstu?” Šis jautājums man likās tik retorisks un apstulbinošs, ka man pat nav atbildes…

Es vēlreiz atkārtoju, ja vien žurnālā nav drukas kļūda, tad šie ir labumi, plusi, ieguvumi vai kā vēl to latviski var nosaukt, ko bērns gūst no reklāmas… Mīnusu bija vairāk (paldies Dievam) un par tiem es neizplūdīšu garās pārdomās, jo tie patiesi ir mīnusi…

Nē, es nesaku, ka būtu ar likumu jāaizliedz bērnu produktu reklāma televīzijā. Man šķiet, ka tas patiesībā neko neatrisina, jo taisnība jau Evijai Ziemelei ir – regulāra atkārtošana, lieli krāsu laukumi, jestra mūzika utt. – ja mēs aizliegsim bezkonservantu Barniju reklāmu, tad bērns citēs RIMI reklāmas saukli (viņi jau to dara – Joku lapā bija Monikas joks par krāsu mācību, kur mamma vajadzīgā krāsas nosaukuma vietā bija dabūjusi RIMI dziesmiņu – asociatīvā domāšana, saucās 😉 )… Tomēr aizvēru žurnālu un acis un domāju kādu brīdi siltajā ūdenī, kā tas nākas, ka Robins noteikti nezin RIMI dziesmiņu, nespētu atpazīt Kinderolas un Barniju lāčus veikala plauktā un nekādi citādi necieš no reklāmas psiholoģiskās vardarbības? Ok, viņš mēdz ciests no merčendaizinga trikiem un laba iepakojuma dizaina posta (piemēram, Jungle pops dzēriens mazās suliņas paciņā ar pērtiķi virsū, kas patiesībā ir kolas vāja atblāzma bez gāzes ir pelnījusi 10nieku par izdomu, jo Robins vienkārši nespēj vienaldzīgi paiet tam plauktam 80 cm no zemes garām)… bet viņu pilnīgi nerausta reklāmas televīzijā, nemaz nerunājot par citiem medijiem. Vienīgā reklāma, ko viņš no tiesas mīl, ir VEF Rīga un basketbola tiešraižu pašreklāmas rullītis…

Un tad es atcerējos kādu sen atpakaļ izlasītu sentenci par televīzijas “higiēnu” ģimenē, kas ir kļuvis par nerakstītu likumu mūsmājās, kopš mums ir bērni: “Lai iemācītu bērnam veselīgā daudzumā skatīties televīziju, rādiet viņiem piemēru! Neturiet fonā ieslēgtu televizoru, bet mērķtiecīgi ieslēdziet to pārraidi, ko patiešām vēlaties noskatīties un izslēdziet televizoru, kad tā ir beigusies. Un bērni darīs tāpat!” Ja šo ievēro, tad bērnes nemaz nevar tik vienkārši apgūt reklāmas no galvas, jo ir maz atkārtojuma reižu. Piemēram, noskatoties vienu pārraidi, ja vien tās nav kādas atbalstītāju reklāmas, visticamāk reklāma tiks atskaņota tikai vienu reizi, jo reklāmdevēji maksimāli cenšas izkliedēt reklāmas pa dažādiem raidlaikiem, lai aptvertu pēc iespējas plašu auditoriju un atkārtojumu skaits, kas sasniedz vienu cilvēku ir salīdzinoši neliels. Tātad, ja vien televizors nav ieslēgts stundām ik dienu, bērnam mācīties no galvas reklāmas nemaz nav tik vienkārši… Varbūt tāpēc mans “atpalikušais” Robins lāga nenojauš, kas ir Kinderola, mēs neviens nezinām, kā sauc tos ērmīgos zvērus ar lielajām galvām, ko reklamē brīvdienu rītos un visādi citādi mums kapitālisms ekrānā ir gājis secen.

P.S. Protams, dažas reklāmas ir ietekmējušas arī Robina skatu uz realitāti – piemēram, kaut kādu laiku atpakaļ rādīju viņam YouTube Duracell rozā zaķu reklāmiņas. Tad nu pāris nedēļas vēlāk pēc nemierīgas nakts, kurā Klāsiņš mani bija maķenīt pamocījis, tāpat kā visiem citiem pabojājis miegu, es negribīgi rausos laukā no gultas un vienīgajam enerģiskajam ģimenes loceklim – pašam Klāsiņam, – retoriski jautāju: “Un kur tas brālis ņem baterejas?”, uz ko Robins momentā atbildēja: “No zaķiem.” 😉

Kāda mamma sacīja: “Ja vien būtu kaut kur pieejams tāds apkopojums, kādi tad tie ERF krēsli ir pieejami!”… un mēs viņu sadzirdējām un apkopojām, jo patiesībā jau viņu ir maz un nav nemaz grūti mazu sarakstiņu salikt.

Tātad šeit ir krēsliņi alfabētiskā secībā pēc ražotāja kopā ar ziņām par pieejamību Latvijā:

• Akta Graco Belogic (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• Akta Graco Cosmic Comfort S (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• Akta Graco DuoFlex XTP (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• Axkid Kidzofix (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• Axkid Kidzone (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• BeSafe Combi bez Isofixa un ar Isofixu – RF līdz 18 kg
• BeSafe Kid (var muki.lv pasūtīt gan ar, gan bez Isofixa – cena tāda pati kā Combi modelim) – RF līdz 18 kg
• Brio Zento – muki.lv ir pieejams viens krēsls (cena 175 Ls), kas diemžēl nav ielikts webā – RF līdz 25 kg
• Britax Hi-way (var muki.lv pasūtīt, cenu sarēķināsim individuāli) – RF līdz 25 kg
• Britax Max-way (Latvijā nav pieejams) – RF līdz 25 kg
• Britax Multi-Tech – RF līdz 25 kg
• Britax Two-way – RF līdz 25 kg
• Fair G 0/1 (var muki.lv pasūtīt – gatavojam šobrīd piegādi no Itālijas) – RF līdz 18 kg
• Klippan KISS – RF līdz 18 kg
• Klippan Triofix – RF līdz 18 kg
• Maxi Cosi Mobi (Latvijā nav pieejams, bet ja ļoti gribas tieši šo, varam sagādāt, tikai būs dārgi) – RF līdz 25 kg
• Recaro Polaric (Latvijā ir pieejams, muki.lv pagaidām nav) – RF līdz 18 kg
• Cybex Sirona – šo lieku nealfabētiski, jo man nav ziņu, ka tas jau būtu reāli pārdošanā, bet Latvijā noteikti vēl nav pieejams. RF līdz 18 kg

Tas arī Eiropā viss, manuprāt…

Par Extended Rear-Facing jeb bērna 5 reizes drošāku pārvadāšanu automašīnā ar skatu pretēji braukšanas virzienam, vairāk lasiet šeit.

Robins uzvilka lielo sniega kombinzonu, pieķērās tētim pie rokas un aizgāja uz parku rakt sniegu. Uz kādu stundu. Pamāju pa logu un atgriezos pie Klāsa, kas lielajā gultā miegojās uz pirmo rīta diendusu. Man vajadzētu viņu pabarot un viņš 5 minūtēs iemigtu un nogulētu stundu vai pat divas, jo rīta miegs viņam ir ciešs un labs. Tā būtu mana stunda, kurā es varētu ielīst vannā ar žurnālu vai grāmatu, uzlikt kādu sejas masku un nesteidzoties palutināt sevi ar smaržīgu ķermeņa kremu… Tā vietā es dodos “midzināt” Klāsu, jo: 1) viņš ir modies un ēdis pēc pamošanās tikai 1.5 h atpakaļ un bērniem šajā vecumā vajadzētu ēst ne biežāk kā ik pa 3-4 h; 2) iemigt ēdot nav forši – krūts nav miegazāles, bet ēdiens. Šo abu iemeslu dēļ es viņu nebaroju, bet apguļos blakus un dziedu. Klāsam tas ne visai patīk, viņš cenšas mani izģērbt, jo kā tad tā… pārceļu viņu gultiņā un esmu turpat blakus. Tad glāstu viņam galvu, tad turu plaukstu uz viņa galviņas, tad paijāju rociņu, tad paeju nost un nedaru neko, tad aizeju uz citu istabu, jo esmu jau nokaitināta… tad aijāju, jo nokaitināts ir viņš un nu jau histēriski bļauj, rīvēdams actiņas un liedams asaras. viņš nomierinās, bet tiklīdz nonāk gultiņā, tā sāk raudāt atkal. paņemu viņu lielajā gultā blakus, viņš ir priecīgāks, bet tiklīdz saprot, ka es tomēr nemetīšos plika, sāk raudāt atkal. es padodos un sāku viņu barot, jo galu galā nu jau ir pagājusi stunda un kopš pēdējās ēdienreizes ir gandrīz “vajadzīgās” 3 h… vienīgā nelaime, ka tagad satraucies un pārmocījies viņš vairs neiemieg. nomierinās, bet neiemieg. tā nu mēs guļam abi lielajā gultā, abi esam nomodā un nejūtamies diez ko labi – es tā arī neiegāju vannā un nesmaržoju pēc ķermeņa krema, bet Klāss vēl arvien nav aizmidzis un satraukti burza segas stūri īsti nemācēdams aptvert, kā tagad jūtas un ko viņam pasākt, jo baterija ir izbeigusies, bet aizmigt arī neiznāk…

mums ar miegu ir pilnīsg fiasko. absolūts… tas sākās apmēram 2-3 nedēļas atpakaļ, jo līdz tam Klāsa dienas režīms nebija izcils, bet bija puslīdz jēdzīgs – dienas miegi vienmēr apmēram vienos un tajos pašos laikos 2-3 x dienā – vienmēr gājām čučēt ar ēšanu un aši aizmigām. reizēm gadījās, ka ēdot neaizmiga, tad pārcēlu savā gultiņā un aizmiga tāpat vai lielājā gultā man azotē neēdot… īsti nebija baisu problēmu. taču vakara gulētiešana vispār bija ideāla – pabaroju, ieliku gultiņā, nodziedāju miegadziesmu un atstāju. dzirdēju, kā viņš savā gultiņā 5-10 min runājās ar Pelli un tad “izdzisa”. un viņš bija aizmidzis. nekad nekā savādāk. un tad man likās, ka tikpat labi varētu iekārtot arī dienas gulētiešanu – atstāj un iemieg. jo citiem taču tā izdodas. un ir visādas metodes. un tas pat labāk, ka bērna miega asociācija nav mammas pups vai azote. un ja izdotos sakārtot dienas miegu, tad noteikti taču pārstātu arī naktī ēst… ko tik es nesadomājos un ķēros “pie lietas”… pirmajā reizē gāja mums apmēram kā aprakstīts pirmajā rindkopā, tikai es izturēju ilgāk – apmēram 2-3 h procesa, līdz padevos un aizmidzināju Klāsu pie krūts. un kopš tās dienas viņš nekad vairs nav iemidzis pats. pilnīgi nekad. arī ne vakarā. par savā gultā iemigšanu vispār vairs nav runas. īsi sakot, es visu sačakarēju. un par spīti tam man šad un tad atkal uzmācas domas, ka vajadzētu pielietot “kādu metodi” un iedibināt “pareizu” miegu, jo tā būtu vieglāk man un Klāsam, jo nu gan mums ir diezgan slikti ar miegu… un tā atkārtojas pirmās rindkopas scenārijs apmērma tik bieži, cik man uznāk metožu pielietošanas uzplūdi. pārējā laikā es paņemu Klāsu azotē, samīļoju viņu un pabaroju un viņš aizmieg dažu minūšu laikā, laimīgi šmakstinādams, bet es dodos iegrimt siltā vannā ar kādu bērnkopības grāmatu vai vecu Mana Mazā numuru. un tad es uzduros kādam rakstam vai nodaļai par “pareizu bērna miegu” un atkal sāku sevi urdīt un pārcilāt, cik mums viss ir nepareizi…

Nu kāds laiciņš ir pagājis un atmuguriska braukšana mūsu auto vairs nav jaunums, bet pieradums – pie brokastgalda to vairs neapspriežam 🙂 Tādēļ gribēju padalīties, kā tad mums iet.

Tātad Klāss brauc Klippan KISS krēslā jau praktiski 2 nedēļas, jūtās ļoti labi – čuč kā susurs, krēsls ir ļoti lēzens un tādā noteikti var transportēt pat mazo mājās no dzemdībnama. Šeit pilnīgi piekrītu Hakana (no carseat.se) rakstītajam blogā, ka Duologic ir acīmredzot unikāls šajā ziņā savas konstrukcijas dēļ, jo patiesi no fizioterapeitiskā viedokļa der pašiem mazākajiem. Paskatījāmies kopā ar Klaudiju Hēlu krēsliņu un viņa arī pilnīgi piekrita, ka krēsla ergonomija ir ideāla pat pavisam jaundzimušam, tā arī nesēdošiem bērniem, kuri vairs neietilpinās mazajā krēsliņā. Īsi sakot – šis krēsls patiesībā pārspēj manas cerības un man ļoti patīk. Protams, mēs te varam runāt par dizainu, jo pieredzes apmaiņā uz Itāliju viņi gan varētu aizdoties  Bet nu tas man ir sekundāri, jo man liekas, ka šis ir ideālākais krēsls bērniem, kas vēl nesēž un nesēdēs kādu brīdi, bet grib braukt RF vismaz līdz 3 gadiem (ekonomiski visizdevīgā, protams, to ir zināt kad mazais dzimst nevis kā mēs, kas attapušies pusceļā – kaut kur ap 10-11 kg, jo tad var aiztaupīt naudiņu uz citu 0+ grupas krēsliņu 😉 ). Vēl jāpiemin, ka ir ĻOTI kompakts (kompaktāks ir tikai vēl Triofix), jo upurēto priekšējā krēsla vietu, kad ieliku Britax Multi-Tech, atguvu atkal savā rīcībā, kad ielikām KISS. Krēsls dēļ bāzes ir arī salīdzinoši augsts un Klāss redz visu pa logu – šitā fīča viņam patīk. Viņš man jau sēž uz otro “robu”, uz pirmo protestē – īsti gan nezinu, kādēļ – sākotnēji iedomājos, ka viņam bēbiski gulteniskā poza nepatīk, jo kājas ir vienā līmenī ar galvu vai pat gandrīz augstāk. Bet tad iedomājos, ka ticamāk, ka viņš tad neredz neko laukā pa logu, pie kā jau ir mazliet pieradis un tādēļ pieprasa savu artavu izklaides  Ko viņš arī dabū, jo arī 2. pozīcija ir krietni lēzena, kā mēs nosecinājām – apmēram tikpat stāva kā BeSafe iZiSleep, bet viņš redz visu pa logu un šad tad nemaz neguļ – tik mierīgi skatās ārā. Ko esmu pamanījusi – kad atstāts aizmidzis mašīnā pamostās, vairs nekliedz un neraud, bet skatās kādu brīdi apkārt. Līdz ar to biežāk satiekamies smaidīgi 

Trūkumi, kā jau katram krēslam, ir – pieminētais dizains nav gluži apbalvošanas vērts un mani mazliet kaitina viņu “unikālās konstrukcijas” sprādze, jo pie -20 grādiem bišķi sala nagi to kņopējot ciet un vienreiz dabūju pa nosalušajiem pirkstiem to taisot vaļā. Tas gan bija sākumā – tagad jau esmu piešāvusies un patiesību sakot to iznāk labāk aiztaisīt kā Britaxa vai Triofixa sprādzi, jo, kad salikta kopā precīzi, tā taisās ciet bez stīvēšanās, kamēr citiem nosauktajiem to ir mazliet jāpamāna, lai iedabūtu vietā. Bet vispār Klippan pogas un kloķi nav paši “jūzērfrendlijākie”, jo mēdz ieķerties un mazliet pretoties tām funkcijām, kam tie paredzēti. Arī kloķītis mazā krēsliņa uzlikšanai un noņemšanai no bāzes mēdz šad un tad ietiepties. Īsi sakot – pie krēsla dizaina un kloķīšu konstrukcijām Klippanam jāpastrādā – tas viņu mājasdarbs.

Robins jau nedēļu brauc Klippan Triofix. Šis ir mans lielākais gandarījums, jo vēl 2 nedēļas atpakaļ es nebūtu slēgusi derības, ka 3gadīgs bērns, kurš 2.5 gadus ir pabraucis krēslā ar skatu braukšanas virzienā, tā vienkārši būs gatavs sēsties ar skatu atpakaļ. Tas vien ir pierādījums, ka tas bija vairāk manā galvā. Jo viņš pats to pieprasīja – nebija pat nekādas iemārketēšanas vai māņu un PR kampaņu. Viņš vienkārši gribēja krēslu, kurā var skatīties pa aizmugurējo logu. Dabūja ar’! Un tas nebija mirkļa entuziasms, bet viņš arvien vēl šad un tad, kāpdams mašīnā, nopriecājas un nosaka: “Man patīk braukt atpakaļ!” Mēs pat bijām aplikuši Triofixu ar skatu braukšanas virzienā ar domu, ka 5min braucienu no bērndārza varētu veikt FF, lai katrreiz nav ar sniegainiem zābakiem pret atzveltni jāsmulējas kamēr nav aizsargs iegādāts krēslam. Veinreiz pabrauca tā un nākamajā reizē palūdza aplikt kā bija – ar muguriņu pa priekšu. Tā nu braucam tagad tikai RF pilnīgi bez izņēmumiem – arī uz veikalu ap stūri.

Kājām vietas ir maz. Vismaz man tā izskatās. Bet tas jau laikam atkal ir tikai manā galvā – kā te kaut kur lasīju par šo jautājumu: “Bērniem nemaz tas netraucē, bet jūs tik ilgi viņam prasāt, vai viņam ir ērti un viņš jums saka jā, bet jūs vienalga prasāt, kamēr viņš beidzot pasaka atbildi, kuru jūs acīmredzot vēlaties dzirdēt – nē!”  Tā arī es kā tāda klukste nez cik reižu pulējos izdibināt, vai nav neērti, bet viņš saka, ka esot viss ok un tiešām nesūdzās. Tad jau laikam man tikai izskatās, ka vietas nav daudz. Mazā vieta ir kompaktā krēsla upuris – ĻOTI kompakts. Vēl kompaktāks nekā KISS. Par kādiem 5-7 cm kompaktāks. Mūsu 1.83 cm garajam tētim, kas pieradis braukt ar plašas vietas komfortu, Triofix brauc aiz muguras un paliek vēl brīva vieta – krēsli nesaskaras, neatspiežas viens pret otru!!! Tas izsaka, manuprāt, daudz… mazākais auto, kurā šobrīd Triofixu esam ietilpinājuši ir 97. gada Golfiņš.

Triofix ir augsts. Es nezinu vai tik augsts kā BeSafe Combi, bet es domātu, ka apmēram tāds pats nu vai drusku zemāks. Robins sēž kā ķeizars un tajā visu redz. Klāsiņu neesam ielikuši, bet noteikti arī labi redzētu laukā pa logu, jo viņš jau no KISSa redz, bet Triofix ir vēl augstāks.

Trūkumi: kā jau teicu, izskatās, ka vietas kājām nav daudz, bet tā kā 3gadnieks nesūdzās, tad nu es neiespringstu uz šo. Bildē var redzēt, kā viņš tās tur un esam arī braukuši vairāk kā stundu no vietas – nav sūdzējies. Tas pats kas KISSam – arī te ar puļķīšiem un kluņķīšiem ir reizēm vārdapmaiņa pirms tie padodās. Bet tas ir sīkums, ja piekasos  Sānu malas ir augstas. Tas nav īsti trūkums, jo noteikti sānu aizsardzība ir nesalīdzināma, piemēram, ar Cybex Solution 2X-Fix būsteri, kurā Robins brauca pirms tam – kā redzams testos veikaliņa aprakstā, 15kg “damiju” aiz sānu malām pat redzēt nevar. Bet tas nozīmē, ka bērnu ceļot salīdzinoši augstajā krēslā ir jāpārceļ tai malai pāri. Man tā nav problēma, jo bērns pats celšanas procesā ieceļ kājas uzreiz vietās un tad tikai ieliek dupsi krēslā. Bet fakts ir fakts – salīdzinoši augstā krēslā ar augstām sānu malām tā celšana iznāk. Vēl gaidām komentāru no Golfiņā braucošā krēsla pasažiera, kuram arī ir gandrīz 3 gadiņi – kā viņiem veiksies ar ieriktēšanos krēslā – ja Golfiņā tā nebūs problēma, tad jau laikam arī šito bažu no dienaskārtības varēšu izsvītrot.

Gandrīz aizmirsu par pašu galveno priekšrocību – salīdzinoši ļoti vienkāršo instalāciju. Mūsu Triofixu mēram arī citās mašīnās, līdz ar to gan bāzi, gan krēslu esam jau daudzas reizes ņēmuši laukā un likuši iekšā – tas ir ļoti ļoti vienkārši, līdz ar to es pat neredzētu baigo pamatojumu, kāpēc otrai mašīnai būtu jāiegādājas otra bāze, jo arī pati bāze ir ļoti vienkārši izņemama un ieliekama citā mašīnā un krēsls – klikt – un virsū. Ar jostām arī vakar pirmo reizi likām bāzi – arī īzī-pīzī.

Tā nu mēs laimīgi braucam ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Kāpēc? Lasi šeit!

Aizvakar klausījos Klaudijas Hēlas lekciju nu jau kādu gandrīz simto reizi. Un es arvien tajās iegūstu ko jaunu – katra nodarbība ir savādāka – to veido kopā sanākušie vecāki, jautājumi un arī Klaudija katru reizi man piekodina: “Tu mani brīdini tikos un tikos, jo par attīstību es varu aizrunāties ilgi.” un tā vai tā viņa aizrunājas… 🙂 un ir MILZĪGI interesanti. Šajā reizē pievērsu uzmanību tēzēm, kas saistītas ar rotaļlietu daudzumu uz mazuļa grīdas.

Kad bērniņš ticis līdz tam attīstības solim, kādā aptuveni šobrīd ir Klāss – viņam jāpiedāvā rotaļlietas lielās bļodās, kastēs un katlos, lai viņš ietu savās kustībās augšup, Klaudija aicina likt katrā apjomā līdzīga rakstura lietas – ja bumbas, tad bumbas, ja kluči, tad kluči utt. Turklāt līdz bērna gada vecumam ne vairāk kā 2 (nu labi, 3) lietas, jo vairāk jau tas ir haoss.

Bērnam patīk kārtība – uz grīdas veidojiet viņam tādas kā izpētes “stacijas”, kurās viņš savā kustībā piestāj un parotaļājas. Ja vienkārši haotiski izsvaidīsiet rotaļlietas pa bērna spēļu grīdu, viņam starp tām būs garlaicīgi, viņš ar tām nerotaļāsies un atradīs sev citu nodarbi, kas varbūt jums patiks mazāk – piemēram, meklēs vietas, kur pieķerties un uzrausties stāvus… Klaudija Hēla saka: “Tu nevari nolikt bērnu rotaļlietu kaudzē un teikt – spēlējies! Tas nestrādā – viņam tas ir bardaks, nav interesanti, viņam visa ir par daudz un viņš zaudē interesi momentā.”

Kad bērns kādā no savām “stacijām” pabijis un to izārdijis, brīdī, kad tai nav pievērsta uzmanība, to var atjaunot, varbūt nedaudz pavariējot, varbūt vienkārši sakārtojot kā bijis – tas paildzinās bērna rotaļāšanos uz grīdas, jo – izgājis vienu apli – viņš gluži nemanot sāks otro tūri pa saviem apskates punktiem 🙂

Rotaļu telpai pat lienošam bērnam ir jābūt ierobežotai – apkārt 2×3 m lielam paklājam lieciet sarullētas segas, autiņbikšu iepakojumus, kastes, pakaviņus u.c. neaugstus bortiņus, lai bērns nejustos kā deju zāles vidū – viņam vajag savu teritoriju. Ja viņš robežām lien pāri – tas ir ok, bet tad tā ir viņa izvēle doties tālāk.

Un šāda izmēra teritorijā rotaļu stacijas – maksimums 4-5 un pēc iespējas dažādas – cita iekšā kādā kastē, dziļumā, cita uzlikta augstāk – uz kādas autiņbikšu pakas instalācija – esiet radoši!

Arī rotaļu grīdas vidū jāliek kādi šķēršļi – pakavs ir izcils variants – bērns tam līdīs pāri, lai nonāktu savas teritorijas otrā pusē un tā trenēs līdzsvara pārnešanu no vienas rokas/ kājas uz otru.

Ir ir nocietušies daži pēc nodarbībām 🙂
Tādēļ steidzos izlikt sarakstu bez lieliem komentāriem:
– 14.02. pl. 11.30 nodarbība par Bērna attīstību pirmajā dzīves gadā jeb no pirmā smaida līdz pirmajiem solīšiem 🙂
– 15.02. pl. 17.00 Hendlinga nodarbība
– 21.02. pl. 14.30 Klaudija Hēla pastāstīs par alternatīvu ceļu, kā bērnu iepazīstināt ar papildēdienu jeb uzsākt piebarošanu

Vienas nodarbības cena 7.50 Ls no cilvēka. Lūdzu, piesakieties e-pastā muki.lv@inbox.lv vai iegādājies tās šeit.

Turklāt tiem, kuri met aci uz SoftBums, ir vērts palūkoties arī šeit, jo februārī mums akcija, kas skar gan auduma autiņbiksītes SoftBums, gan nodarbības ar Klaudiju Hēlu 🙂

Atkal mēnesis paskrējis un tā jau liekas, ka nekas nav mainījies, bet palasu atpakaļ – pagājušā mēneša atskaitīti – laikam jau tomēr ir. Pirmkārt, Klāss ir paaudzies. Garumā nav pastiepies – tie paši 73 cm, bet svarā pieņēmies par 700 gramiem un nu sver 10.5 kg. Ā, un zobi nu jau 6…

Klāsiņš kļuvis kustīgāks!

Klāss ir apguvis kārtīgi uz muguras atvelšanās māku un dara to ar tādu lēnu un izjustu eleganci – kā palēninātā filmā. Šķiet viņš spēj apstāties jebkurā 38.5 grādu leņķī uz sāna puspagriezienā un pārdomāt un velties uz citu pusi. Kustība tiek kārtīgi kontrolēta, pieturoties ar kājas lielo pirkstiņu pie zemes un izvietojot locekļus tā, lai regulētu līdzsvaru pakāpeniski. Klaudija saka: “Viņš burtiski izgaršo kustības. Skaisti!”

Māka apgriezties gan uz vēdera, gan uz muguras, paver jaunus pārvietošanās apvāršņus – Klāsu vairs reti var sastapt tur, kur viņš atstāts – veļoties kā ceļarullīts, viņš nokļūst līdz nolūkotajam objektam pāris metru attālumā it raiti. Tomēr ir skaidrs, ka viņš nebūs virpuļotājs, jo šo prasmi izmanto diezgan reti.

Arī rotēšana ap nabiņu ir ieguvusi citu advancētības pakāpi – viņš saliecas uz vajadzīgo pusi kā tāda ķirzaciņa, kas grasītos saķert savu asti, un griežas ļoti ātri, atsperoties ar roķelēm un piepalīdzot ar kājelēm.

No jauna kustību klāstā ir ienākusi dupša stutēšana un mēģinājumi atsperties ar pēdiņām, lai tiktu uz priekšu. Mazliet jau tiek arī, bet tomēr vairāk iet atpakaļ… kamēr citi vienaudži jau rāpo un kājās slienas. Ne visi, protams, bet vairāki. Un daudzi lien, gulšņā uz sāniņa… Ir jau mazliet skaudība, būtu ērtāk kā mammai, ja Klāss mācētu pats pārvietoties, prastu jau sēdēt – sevišķi ēdināšanas dēļ tas ļoti pietrūkst. Un tomēr Klaudija klusi smaida un saka, ka, viņasprāt, viss ir kā pēc grāmatas, jo bērniem būtu jāsāk rāpot ne ātrāk kā 8-9 mēnešu vecumā, lai viņi arī kājiņās neceltos pāragri… Tā nu mierinu sevi ar domu, ka viss ir “kā pēc grāmatas” 🙂 Bet Klāss izgaršo kustības 🙂

Rotaļas uz grīdas citā levelī

Lielāko dienas daļu Klāss pavada uz grīdas. Rotaļlietas kārtoju ap viņu puslokā vai pat pilnīgi visapkārt, jo viņš kļuvis daudz kustīgāks un it fiksi izpēta visus 360 grādus. Tās lieku tādā attālumā, lai viņš nevarētu tās uzreiz aizsniegt un būtu nepieciešams nedaudz palīst uz priekšu vai izdomāt kaut ko citu, kā pie tām tikt. Taču rotaļlietu daudzumu esmu vairojusi, lai, (ne)tiekot pie vienas, viņš lūkotos apkārt un meklētu citas. Neaizraujos ar ripojošām rotaļlietām, jo, cenšoties tās aizsniegt un nedaudz pagrūžot ar pirkstiņiem, tās aizripo labu gabalu un Klāsam zūd motivācija cīnīties tām pakaļ. Bumbas un mašīnas tagad lieku bļodās un kastēs – tas gan viņam patīk – kad viņš ir “ieņēmis” kasti, pievelk to tuvāk, ieriktējas ar visu ķermeņa priekšgalu un dzenā bumbu gar bortiņiem – tas viņu izklaidē ilgi. Bļodas labprāt apgāž un izpēta to saturu. Vēl rotaļlietas krāmēju torņos – īsi sakot – rotaļlietas ir nākamajā līmenī, paaugstinātas vai dziļumā iekšā, lai motivētu mazo celties uz rociņām un lūkoties augstāk. Un ir prieks, ka viņš tāpat vēl ir gatavs krietnu laiku rotaļāties uz muguras – ieguvis kāroto mantu, viņš ar to rokās atveļas uz muguras un laiski pēta pašā ērtākajā pozā.

No rotaļlietām visaktuālākais laikam ir mūsu paštaisītais trauciņtornis ar krellīšu pildījumu – tas, ko aprakstīju šeit. Sagraut un tad uzmeklēt uz visām pusēm aizripojušās bļodiņas, kuras laiski pēc tam knibināt gulšņājot uz punča vai muguras – tas ir foršākais rotaļu notikums 🙂 Arvien vēl ļoti populārs ir tamborētais tārpiņš, jo Klāss cītīgi audzē zobus… un ikvienu dzīves situāciju krāsaināku spēj padarīt mazie Bilibo, jo tos gan grauž, gan šūpina, gan dauza pret grīdu. Tajos arī fiksēju rotaļlietas, kas ripo, jo tās arvien vēl šūpojas, bet prom neripo – Oball Classic vai Oball Rattle mazajā Bilibo ietilpst tik precīzi, it kā komplektā būtu ražoti 🙂 bet vispār visvisādas mantas tagad ir kāpinājušas interesi un Klāss it labprāt “apstaigā” visu rotaļu laukumu un izpēta manas “darba stacijas”, jo tas vairs nesagādā tādu piepūli kā agrāk. Un vēl prieku sagādā tas, ka viņš var aizceļot diezgan lielus gabalus – to sajūsmināto smaidu no pagaldes vārdos nevar aprakstīt 🙂

Ēdienkarte

Kustība, ar kuru nelepojamies ir vilkšanās sēdus. Ticis kādam klēpī, Klāss cenšas atrast malu vai atbalsta punktu, kur pieķerties, lai uzstutētos sēdus, pievelkoties ar rociņām. Attīstības ceļā šī noteikti nav apsveicama tieksme. Aprunājos ar Klaudiju un viņa saka, ka tas esot raksturīgi bērniem, kas tiek sēdināti atpūtas krēsliņos. Jāatzīst, ka līdz ar svara pieaugumu, Klāss dabū tajā pasēdēt biežāk, jo brīžos, kad oma galīgi vairs nenesas uz patstāvīgām spēlēm uz grīdas, viņu vairs nav tik vienkārši panēsāt pa māju rokās, tādēļ jo biežāk ielieku viņu krēsliņā un papļāpāju vai ļauju skatīties Robina sniegtajos priekšnesumos – dziesmās, dejās un trikos ar burbuļu pūšanu 🙂

Bet līdz ar šo sēdētvēlēšanos arī atļaujos Klāsu biežāk ielikt barošanas krēsliņā pie galda un ļaut piedalīties kopīgās ēdienreizēs. Pacienājam Klāsu ar ko piemērotu no kopējā katla – kādu sautētu vai vārītu dārzeni. Pašlaik Klāsiņa absolūts favorīts ir brokoļi, ko notiesā pat 4 lielas rozetītes. Pacienājam arī ar burkāniem, kartupeļiem, kādu gaļas strēmelīti. No termiski neapstrādātiem dārzeņiem Klāss bauda burkānu un šodien notestēja arī papriku – nu ļoti laba 🙂 Salda un sulīga taču 🙂

Tomēr pusguļus bērnam pastāv risks aizrīties, jo kumosiņš, kas atklepots, gravitācijas spēka ietekmē krīt atpakaļ kakliņā un apgrūtina atrīšanu, lai sasmalcinātu to sīkāk. Tādēļ bērnam būtu jāsēž. Savukārt tur pilnīgi piekrītu Klaudijas Hēlas teiktajam – ja bērns patstāvīgi vēl nesēž, tad tādam iestutētam un pieturoties viņam ir ļoti jākoncentrējas uz savas vertikālās pozas saglabāšanu un mazāk uzmanības var veltīt ēdiena iepazīšanai, turklāt nav īsti arī brīvas rociņas, atraisītas kustības utt. Tāpēc šī ir tikai tāda niekošanās ap bērna vadīto ēšanu jeb Baby-led weaning. Tomēr par ļoti straujajām pārmaiņām vēlmē ko apēst varu tikai pabrīnīties – ja pagājušā mēneša ierakstā stāstīju, ka naga melnuma lieluma kripatiņas izsauc vemšanu, tad tagad brokoli liek iekšā pēc pilnas programmas un pat nerīstās īsti. Lūk, ko nozīmē bērna dabiska tuvošanās gatavībai ēst papildēdienu.

Taču tam, ka Klāsu vēl nepiebaroju, šķiet, ir savas konsekvences un viņa svara pieauguma dinamika neiet mazumā – arvien vēl 500-700 g mēnesī, kad citādi svara pieaugumam vajadzēja jau sabremzēties. Savā nodabā spriedelēju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka 99% kaloriju Klāss vēl arvien saņem no pieniņa, kas ir viens no treknākajiem ēdamajiem. Robinu šai laikā jau piebaroju un viņa svara pieaugums ik mēnesi bija stipri mazāks.

Svarīgi – svarīgi!

Līdz ar to, ka Klāss ar saviem gandrīz 11 kg un ziemas kombinzonu ir visai apjomīgs bērns, arvien aktuālāka kļuva pāriešana uz nākamā izmēra krēsliņu. Bet likt ar skatu braukšanas virzienā bērnu, kas vēl pat nesēž – neiedomājami. Vēl neiedomājamāk tas kļuva, kad iepazināmies ar informāciju pamatīgāk, sevišķi to informāciju, kas atrodama Extended Rear Facing (ERF) autokrēsliņu vietnēs – tagad par to mazliet arī pie mums. Un mēs vienā mirklī kļuvām par faniem – sapratām, ka tas ir Tas, tikai Latvijā par to ir gaužām maz informācijas. Un Klāsiņam aši vien tika sarūpēts Britax Multi-Tech krēsls, kurā viņš jūtas ērti un vecākiem sirds mierīga, ka bērns ir arī drošībā. Par pieredzi ar šo krēsliņu rakstīsim atsevišķi – līdzīgi kā Robins kādreiz testēja līdzsvara riteņus, tā ikvienu krēsliņu gribam paši nomēģināt un padalīties savā pieredzē – faktiski sev kā “īsto” krēsliņu esam nolūkojuši Klippan Triofix, bet par to, kāpēc, arī noteikti atsevišķi 🙂

Nu tad beidzot ķeramies pie režīma

Divas Klāsa diendusas ir izšķīdušas 3-4 pa 45-60 minūtēm. Naktī te guļ labi, te ceļas 2-3 reizes. Un vispār nav nekādas kārtības. Tā nu esam ķērušies pie aktivitāšu iegrāmatošanas. Pēc 7-10 dienu aktīvas pierakstīšanas, vajadzētu iezīmēties dabiskam dienas ritmam, kuru, nedaudz koriģējot un stingrāk pie tā pieturoties, ir cerības izveidot stingru diendusu un citu svarīgu dienas atskaites punktu secību. Tas būtu jo sevišķi noderīgi tad, kad vajadzēs ieviest starp visu šo vēl īstā ēdiena ēšanu un, tā kā plānojam pavasarī doties nelielā ceļojumā, būtu pavisam ērtāk plānot maršrutu, zinot, kad mazie jaunskungi gulēs. Kā mums ar šo veiksies – nākamreiz 🙂

Un te diametrāli pretējs blogieraksts – bez jebkādas domas par to, cik tas ir droši – galvenais, ka forši un sniegaini – brīvdienās uz kalna pirmo reizi paši izmēģinājām Bilibo. Jāteic – virtuozitāte ir vajadzīga pamatīga – Robins tikai trenējās, tētim tomēr anatomija liedz pilnībā izbaudīt Bilibo jaukumus un iet apmēram tāpat kā Robinam – sākums ir daudzsološs, bet beigas kupenā 😀 Lūkojiet bildēs!

Mēs esam tagad baigi safokusējušies uz autokrēslu tēmu. Un esam tajā BAIGI iegrimuši (daļēji pateicoties Justīnei – paldies tev vēlreiz!). Nākamais raksts noteikti būs par ERF (ko vispār biju iecerējusi kā pirmo), bet tā kā tam vēl mazliet vācu materiālus un šodien saņēmu kādas mammas vēstuli par pašu pirmo autokrēslu tēmu – respektīvi 0. grupu, tad – lai notiek! – sāksim ar pašiem mazākajiem.

Lūk vēstule:

“Sveiki,

visu cieņu Jūsu rūpīgajai lietu un faktu izpētei, tomēr, runājot par bērna pārvadāšanu mašīnā līdz pusgada vecumam (katrā ziņā līdz vecumam, kad viņš pavisam noteikti nesēž un nav arī jāveicina sēdēšana vai sēdēšana- pusguļus), man ir viedoklis, ka labākā izvēle ir cieta materiāla ratu kulba, ko stiprina automašīnā gareniski uz aizmugurējā sēdekļa.

Kādēļ?

1) Cik nu man nacies runāt ar fizioterapeitiem, visi uzsver, ka tradicionalie autokreslini (kurus es saucu par groziņiem), lai cik droši tie būtu, paredzēti max 20-40 min. mazuļa vešanai dienā!!!

Pretējā gadījumā tie nelabvēlīgi darbojas uz mazuļa mugurkaulu. Te būtu vietā Klaudijas komentārs, bet ļoti šaubos, ka sēdeklīši-groziņi var tikt uzskatīti par veselīgiem..

Padomāsim godīgi, cik ilgi bērni atrodas auto sēdeklīšos (mašīnās braucot vai guļoši lielveikalu grozos..)

2) Trieciena (nelaimes) brīdī trieciens izdalās pa lielāku laukumu – bērns atrodas ar sāniem pret braukšanas virzienu. Pie tam, bērns ir nostiprināts kulbiņā (ap vidu nāk plata josta). Pirmajos mēnešos likām ratu kulbā iekšā savu nelielu pakaviņu (vai sarullētu dvieli), gan omulības radīšanai, gan drošības dēļ.

3) groziņā bērns ir iespiests/ piespiests pie groziņa malām – vasarās momentā sakarsis, ziemā un kombinzona, iespējams, tapat..

Ratu kulba ir vairāk kā gultina, vasarā paliek gaisa sprauga lidz kulbas malam, gaiss cirkulee; ziemā labāk bērnu sagerbt planak, bet operet ar sedzinam (ara riktigo vilnas segu, braucot masina, nonem vilnas un uzliek planaki flanela utml).

Mums pasiem ir pirms 6 gadiem pirkta Chicco kulba (pareizak komplekts tris vienaa (gulamkulba, sezamrati un grozins), tiesi cietas kulbas del pienemam lemumu pirkt so komplektu.

http://www.chicco.com/ProdottiChicco/SchedaProdotto/tabid/87/art/04079141110000/language/en-US/Default.aspx

Nepastavu uz to, ka si ir pati labaka. Iespejams, ka pasaule vel kads razo ko lidzigu vai pat labaku, bet tai laika Chicco bija vienigie Latvija, kas sadu variantu piedavaja.

2 iespejamie iebildumi vai problemas, kas tomer neatsver plusus, varetu but sekojosi:

1) ja berns ir aktivs, no kulbas vins neredz celu vai mammu, vins var “gribet celties augsa”.

Ja ta ir parasta nikosanas, tad neatskiras no nikosanas grozina (ari grozina berns var negribet sedet..)

Pirmaja trimestri si problema nebus, ta var paradities 5/7 menesu vecuma, kad berns megina ar krutim celties augsa. Tas ari ir laiks, kad var parsesties “groziņā”.

2) neesmu petijusi sobrid, bet pirms paris gadiem sis berna parvadasanas veids nebija atrunats satiksmes noteikumos.

Apvaicajoties vairakiem specukiem sanaca, ka tas nav ne atlauts, ne aizliegts, tads parvadasanas veids musu noteikumos neparadas..

Bet so vajadzetu precizet.

Gods kam gods jasaka, ka musu Chicco komplekts ir kalpojis 6 gadus un izturejis 3 bernus (tresais vel turpina tos ekspluatet).

Soreiz gan neagiteju par konkretu firmu, bet principu.

lai veicas un lai ir drosi,

3 bernu mammina”

____________________

Un man likās, ka uz šī bāzes varētu veidoties interesanta diskusija, jo jautājums ir vecs kā pasaule – vai nav vislabāk kulbā?

Un tad ir jāsaprot, ko mēs domājam ar “vislabāk”. Man, personīgi, attiecībā uz autokrēsliem vislabāk = visdrošāk. Ērti, smuki, elpojoši u.c. lielumi ir jauki, ja tas ir, bet tas nav un nebūs pirmā lieluma kritērijs, pēc kā es izvēlos autokrēslu.

Viens apstāklis, kas man liek šo drošību pārvērtēt ir autokrēslu testi – kulbas tajos testē salīdzinoši reti, lai gan tās tur mēdz parādīties. Ar ne visai spožiem rezultātiem un tālu aiz autokrēsliņiem. Konkrētā Chicco (un vispār neviena Chicco) kulbiņa nav testēta kopš 2007. gada, ciktāl pārbaudīju testu rezultātus. Savas kulbiņas ar labiem rezultātiem testējuši Jane, Britax – droši vien šo izvēlētos, ja domātu par kulbiņu, jo tā saņēmusi tieši drošības novērtējumā “ļoti labi”. Ok, mēs varam pieņemt, ka ADAC tests neko nenozīmē, nav īsti pielāgots nekam citam kā vien standarta autokrēslu testiem (piem., to pašu Britax Multi-Tech, kas ir primāri atmuguriski izmantojams krēsls, viņi ir pamanījušies testēt tikai ar seju braukšanas virzienā un, protams, tad tas ir salīdzinoši slikti novērtēts) – var jau būt, ka tieši tāpat ir ar kulbiņām, bet…

…Latvijā satiksmes noteikumi, cik tālu esmu pētījusi, neļauj pārvadāt bērnu kulbiņā. Protams, mēs varam teikt, ka nekur satiksmes noteikumos nav teikts, ka ir aizliegts pārvadāt bērnu kulbiņā (bet tur nav arī teikts, ka nedrīkst bērnu pārvadāt vannā, gultā, ratos utt. – mēs tak tamdēļ neteiktu, ka tas viss ir atļauts, vai ne?) – neesmu jurists, bet manuprāt tā ir mazliet demagoģija – satiksmes noteikumos ir uzskaitīti tie veidi, kā bērnu drīkst pārvadāt – autokrēsls un paliktnis – un kulbiņas nav starp tiem. Un  arguments, ka satiksmes noteikumu izstrādātāji nav informēti par arī šo alternatīvu, droši vien neiztur kritiku, jo maz ticams, ka kāda nadzīga mamma vai šādu kulbiņu tirgotājs nebūtu painformējuši CSDD par šādu opciju – satiksmes noteikumi pa druskai tiek pārstrādāti teju vai katru gadu un tad jau nu būtu ielikuši arī kulbiņas, ja vien tam nebūtu dibināts iemesls pretoties. Un ja nu šis dibinātais iemesls ir drošība? (var jau būt arī, ka ne – vienkāršs laiskums, un tomēr, sodu dabūt var…)

Palūkosimies uz drošību tā populāri, kā es mamma-mazliet-palasījusī protu. Autonegadījumi mēdz būt četru veidu: frontāli (vairums – interneta resursi apgalvo, ka 4 no 5 gadījumiem esot tieši šādi), no aizmugures, no sāniem un kūleņošana. Ja mēs raugāmies no cilvēka kā tāda, ignorējot viņa pozīciju automašīnā, tad visbīstamākie cilvēkam ir triecieni, kas iespaido galvu un mugurkaulu – šīs ir vissmagākās un neatgriezeniskākās traumas. Savukārt uzlūkojot sadursmes virzienu automašīnā, neņemot vērā cilvēka pozīciju tajā, vispostošākie parasti ir sānu triecieni, jo no sāniem sadursmes punkts ir vistuvāk braucējam un starp sadursmes punktu un cietušo ir vismazāk šķēršļu, kas varētu kavēt trieciena intensitāti. Ja mēs novietojam bērnu kulbiņā perpendikulāri braukšanas virzienam, tad visvārīgākā vieta – t.i. galva un mugurkauls – ir vērsti pret vismazāk aizsargāto automašīnas daļu – sāniem.

Un, protams, arī ar Klaudiju Hēlu esam par autokrēslu jautājumu pirmssēdēšanas vecumā parunājušies – kā nu ne 🙂 Viņa ir par autokrēsliem saprātīgā daudzumā. Protams, var piekrist vēstules autorei, ka tie paredzēti braucieniem 20-40 min dienā. Bet, ja šis mums neder, tad par kā ērtību mēs runājam – par bērniņa vai par vecāku, kuriem gribas doties ar mazuli garākā ceļā kā 20-40 minūtes? Kā saka Klaudija: “Nekas nenotiks bērnam, ja ar mazām atpūtas pauzītēm, kurās izņemsi bērnu no krēsla, reizi mēnesī dosies uz laukiem arī pusotru stundu garā ceļā. Galvenais nevizināties pa pasauli stundām ik dienu un dodoties pastaigā pa lielveikalu, liec bērnu ratos nevis vadā autosēdeklī!” Turklāt par šo jautājumu ar Klaudiju Hēlu runājam sakarā ar to, ka autosēdeklīši, kas ir patiesi droši, parasti ir visai stāvi. Klaudija paskaidro: “Autosēdeklīši speciāli ir veidoti tā, lai bērna dupsītis būtu ievērojami zemāk par galvu un kājām un frontāla trieciena brīdī bērna ķermenis salocītos kā grāmatiņa – kājas nāk uz augšu un galva pietuvojas kājām. Tā bērns salokās un atlokās atpakaļ, jo, ja sēdeklis ir pārāk lēzens, tad šāda salocīšanās nenotiek un tiek traumēts bērna mugurkauls, kas saņem triecienu no pakauša daļas, milzīgs trieciens ir gūžām, tiek traumētas gūžu locītavas utt.” Īsi sakot – triecienā bērnam ar inerci ir “jānoplandās” pēc konkrētas iepriekšparedzētas trajektorijas, lai trieciens nesaliektu to, kas pēc būtības nemaz nelokās. Ja bērnam zem dupša tiek palikts salocīts dvielītis vai citādi mainīts bērna novietojuma leņķis, autosēdeklītis kļūst nedrošāks un izmainās arī tas, kā bērna ķermenītis kustētos kinētiskās enerģijas rezultātā, kas rodas sadursmes brīdī. Tātad Klaudija ir ne vien par autokrēsliem, bet par dziļiem autokrēsliem – saprātīgās devās. Lielveikalā ar kulbu un ratiem nevis autokrēslu iepirkuma ratos!

Patiesībā mana izpēte par 0. grupas autokrēsliem ir sniegusies tālāk pat par ierasti apspriestajiem “par” un “pret”, jo pasaulē šur tur vīd vēl kāds arguments, kas Latvijā, manuprāt, netiek apspriests vispār (jo pie mums vienkārši gandrīz vispār nerunā par zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu). Es teiktu, ka tas ir gandrīz vienīgais medicīniski pamatotais iebildums pret autosēdekļiem un dziļajiem autosēdekļiem, kas mani mazliet aptur un liek aizdomāties – pastāv viedoklis, ka tādā pussēdus stāvoklī bērnam tiek nedabiski izvietoti iekšējie orgāni, tostarp plaušas, kas tiek saspiestas. Tā kā zīdainis elpo visvairāk ar plaušu apakšējo daļu, tad autosēdeklī viņam ir būtiski apgrūtināta elpošana. Piemēram, kādā interneta resursā lasīju, ka UK (šķiet?) no 200 bērniem, kas miruši no zīdaiņu pēkšņā nāves sindroma, 36 ir miruši savā autokrēsliņā. Tas ir vērā ņemams skaitlis – gandrīz 20%. Vainots tiek tieši sēdeklīša pārspīlētais slīpums, kādēļ bērniem apstājusies elpošana. Par šo es domāju… tas ir drošības koka otrs gals…

…bet visādi citādi – drošība man ir pašā pirmajā vietā. Un apsverot visus par un pret, kompensējot ik pavadīto minūti autokrēslā ar 2 minūtēm rotaļās uz grīdas, es tomēr izvēlētos autosēdeklīti, turklāt nemainīgi tos, kurus esam izvēlējušies arī piedāvāt mūsu muki.lv 0.grupas autosēdeklīšu plauktā.

Mēs tomēr esam pārliecināti, ka vissaudzīgākā pozīcija sadursmes gadījumā bērnam ir ar muguru braukšanas virzienā – arī apskatot YouTube pieejamos testu video, redzams, ka frontāla trieciena gadījumā, kas ir nospiedošais vairums avāriju, bērns sēdeklītī tiek mētāts vismazāk. Šeit testa video, kur redzams ar seju braukšanas virzienā vs ar muguru – te bez komentāriem, vai ne?

Un te arī kāds testu video veiksmīgi testus izturējušas kulbiņas – Britax. Man tomēr šķiet, ka mugurkaulam un galvai šai gadījumā slodze ir ļoti intensīva. Un ej nu zini, kāda tā ir kulbiņās, kurām nav veicies ar labām atzīmēm testos…

P.S. Starpcitu, satiksmes noteikumos arī teikts, ka autosēdeklītim noteikti jābūt piesprādzētam ar drošības jostām – par Isofixu tur nav ne vārda. Ja kas… smaidīgi 🙂 Un grozīti tie pēdējo reizi ir 2011. gada 27.decembrī 😉 Tātad par stiprināšanu ar Isofixu arī var dabūt sodu…