'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…

Kā jau saprotat, tā ēšana mums ir šī mēneša top prioritāte 😀 Nē, nu saņemsimies un atskaitīsimies jau arī, ko mēs darām bez ēšanas, bet šeit tomēr bildēs mūsu šodienas mielasts…

Vēlajās brokastīs Klāss baudīja Robina neapēsto grauzdēto siermaizīti. Vai vēderā arī kas nokļuva, ej nu zin, bet paēsts bija no visas sirds 🙂

Savukārt pusdienās sacienāju Klāsu no savas maltītes – uzliku viņam uz maza šķīvīša dažus ļoti mīksti vārītus burkāniņus un kartupelīšus tādos kā salmiņos un sīkākos gabaliņos, lai viegli satvert un ir izvēle dažādiem izmēriem. Kā stāsta BLW grāmata, bērns ar patstāvīgu ēšanu var iemācīties desmitiem lietu, ko viņam piedāvā visdārgākās attīstošās rotaļlietās, tostarp formas un lielumus – atšķirību starp liels un mazs – apēdams, neapēdams 🙂 Klāss izbaudīja visus ēšanas aspektus. Un kaut ko apēda arī 🙂 Šoreiz gan guļus, jo tā sēdēšana pie galda man liekas viņam vēl tīrās mokas.

Ja šis blogieraksts šķiet mazliet nesakārtots, tad ziniet, ka es tajā kārtoju savas domas. Savas domas par trīs sarunām – ar citiem un pašai ar sevi, kas man šodien iznāca. Es rodu tajās sakarību un atbalsi vienai otrā. Raugi…

Vakar Robins pārradās mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju. Viņš gauži stāstīja kā divgadīgā Kate viņam kniebusi vaigā un skrāpējusi “šitā un tā”. Tā nav pirmā reize. Bet ne nu es iešu Kati tagad rāt, jo tāpat dara Beta un pagājušā gadā viens puišels. Un viņi neterorizē tikai Robinu, bet gan visus vai vismaz vairumu bērnu bez lielas šķirošanas. Tas ir kaut kā tā “normāli” laikam bērndārzā un es šitajā lielu traģēdiju nesaskatu un šodien pat lāga neizmantoju izdevību nokaunināt Kates mammu, ka viņai “tāda” meita… man liekas, tam nebūtu lāga nekādas jēgas, jo tā problēma ir meklējama tur kaut kur daudz tālāk, senāk un dziļāk.

Šodien rotaļu grupā mazais Kristaps uz elkonīšiem pielīda pie Emīla, uzkāpa viņam gandrīz virsū un… ar tādu maigumu taustīja ar rociņām Emīla matiņus, paglāstīja galviņu… kamols kaklā sakāpa skatoties uz galīgi ne maniem bērniem. Klaudija sacīja, ka bērni ir maigi un nav vardarbīgi (kam piekrīt arī mana antropologa būtība, ka cilvēks nepiedzimst vardarbīgs – tas ir kultūras uzslāņojums)… uz mirkli ievilināju Klaudiju diskusijā par to, kā tad sanāk, ka mēs iemācam bērnam būt vardarbīgam? Viņa skumji saka, ka man taisnība – tas notiek tad, kad mēs neizturamies pret viņu ar cieņu, neievērojam daudzos Klaudijas mums nestos (un nebūt ne viņas izgudrotos) ieteikumus… cieņu, mīlestību un citas līdzīgas vērtības atliekot malā zīdaiņa aprūpē, bērna audzināšanā… mēs esam tie, kas ar savu audzināšanu liek bērnam skrāpēt, kost, bļaut, šaut… un šeit es nepieņemu iebildes, ka bērni ir dažādi un daži vienkārši ir hiperaktīvi un tāpēc kaujās… es ticu, ka tomēr iemesli ir meklējami ārējos faktoros nevis bērnā, pat tad, kad vecāki ir gatavi zvērēt kristālisku šķīstību un mazgāt rokas nevainībā…

un trešā pārdoma… lasīju šodien calis.lv forumu, kur mammas apspriedās, ka uzskata par nepieņemamu iejaukties citu mammu bērnaudzināšanas metodes, ka tas ir slikti un nosodāmi un katra paša darīšana ir, kā viņš savu bērnu audzina… un es sāku sev uzdot jautājumu, vai es šim piekrītu? vai tiešām manam bērnam ir jānāk mājās no bērndārza ar saskrāpētu seju un neizpratnē man jāstāsta, kā viņu “apstrādāja” un es nedrīkstu tajā iejaukties un man nav tiesību iebilst? jo skaidrs, ka nav jēgas iebilst un strostēt kādu, kad seja jau ir “čupā”, bet varbūt ir vērts iebilst, kad vari dot padomu vai likt aizdomāties kādam, kas ar necieņu un personību degradējošām metodēm audzina savu bērnu? jo es negribu savam bērnam mācīt, lai viņš sit pretī. labākais, ko es Robinam varēju piedāvāt kā risinājumu ir laisties lapās… kas arī nav forši, bet tomēr manā izpratnē ir labāk, kā aicināt šķelt pretī…

par to es šodien domāju – kā zīdaiņa aprūpe un pavisam maza bērna audzināšana veido viņa personību, un kas no tās izveidojas, ja jau 2 gadu vecumā šī personība iziet sabiedrībā un kaut kā (labi vai slikti) ietekmē sabiedrību sev apkārt. un vai mēs visi neesam šīs sabiedrības locekļi un tajā nedzīvojam. un vai tiešām tas ir tik viennozīmīgi, ka “man nav tiesību iejaukties, kā citas mātes savus bērnus audzina”, ja man un maniem tuviniekiem ir šai sabiedrībā jādzīvo…

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas 🙂

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. Read the rest of this entry »

Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!

Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?

Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.

Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…

Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.

Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.

Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi.  Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.

Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.

Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas 🙂 Iesakām arī jums 🙂 Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.

NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.

Šogad es neturpināšu pagājušā gada tradīcijas un neapskatīšu visas dāvanas, kas bija rūķa maisā. Lielāko ties tāpēc, ka vairums no tām nav tādas, par kurām es lepotos un, gluži kā juzdams, arī Robins tās jau piemirsis – starp tām bija gan konstruktors, kas lai arī domāts bērniem no 5 gadu vecuma, prasīja mums ar tēti kopīgi iedziļināties 2 h, lai saliktu vienkāršāko no paredzētajiem traktoru modeļiem – detaļas jau mētājas pa visu māju, traktors krāj putekļus stūrī un izskatās, ka manta būs iznīkusi dabīgā nāvē nepilnas nedēļas laikā… Tāpat tur bija kuponu akcijas trakumā aiz manas personīgās ziņkārības iegādāts paklājiņš, uz kura var zīmēt ar ūdensflomasteri. Bišķi bija interesanti, bet sekas ir sliktākas kā priecīgais ieguvums: 1) Robins kādu brīdi ar ūdensflomasteri zīmēja uz visām virsmām mājās, jo “tas neko nesasmērē” – es neapdomīgā arī ļāvu. Bet tagad viņš uz visām virsmām mājās mēģina zīmēt ar parastajiem flomasteriem un paskatīties “vai tie kaut ko sasmērē” – šodienu vadām ar lupatu un mazgājamo līdzekli, lai glābtu, kas glābjams… 2) visu laiku no paklājiņa atgaiņāju Robinu ar citiem rakstāmpiederumiem un viņam nekādi nav skaidrs, kāpēc ar tiem uz paklājiņa nevar zīmēt – visu laiku jāpārbauda, vai arī tagad nevar un vai arī ar šo nevar… īsi sakot – kašķis un kreņķis no šitās mantas vien ir sanācis. (nu lūk, gribot negribot īss overwiev iznāca tāpat 😉 )…

Bet es gribēju rakstīt par trešo dāvanu, ko Robins dabūja no rūķa maisa – Lupatiņiem. (un sakiet vēl, ka muki.lv nav nopērkamas pašas labākās dāvanas – visas citur iegādātās cietušas smagu fiasko 😉 )… Komplektiņā ir DVD ar multenīti “Kā Lupatiņi mazgājās” un grāmatiņa “Kā Lupatiņi mainījās”. Filmiņu bijām redzējuši jau Arsenāla aktivitāšu ietvaros, bet grāmatiņa mums bija noslēpums un bija mazliet neērti, ka nevarēju pakomentēt mūsu pircējiem, kāda nu tā grāmatiņa izskatās no iekšpuses… Tagad varu – dievīga 🙂 Grāmatā ir stāsts tieši no mūsu mīlēto ideju apcirkņiem – par vienkāršas rotaļlietas daudzpusīgo dabu, kad tā nonāk dažādu bērnu rokās ar atvērtu skatu uz pasauli. Un kas tik tur par piedzīvojumiem neiznāk! Īstenībā briesmīgi mīļa grāmata un šobrīd iet uz ūrrā mūsmājās – lasām ik vakaru un netiek pat sekundi padomāts, pirms prasu, kādu pasaku šovakar lasīsim. Lūk, dažas iekšlapas:

Multenīte arī ir lielā cieņā – katru dienu jāskatās 7-8x un parasti vismaz 3-4x no vietas. Robina mīļākā frāze: “Dumiķīši paliek.” (oriģinālā: “Dumiķīši paliek dumiķīši.” 😉 )… Turklāt Robins lūdz uzlikt pa brīdim to arī angliski un cenšas atkārtot frāzes angļu valodā – gan skaitīt, gan krāsiņas, kad kaķis atnes dvielīšus…

Lupatiņu kustība, vienvārdsakot ir ļoti jauka… tā vien varu nodungot fragmentu no dziesmiņas “Pieci slapji gadi” (kuras notis un vārdi atrodami DVD vāciņā): “Slapji mammai mati, slapja viņa pati…”, kad mazgājos dušā… šī viennozīmīgi ir mūsmājas labākā dāvana un ceru, ka esat vienisprātis, ja arī jūsu dāvanu maisā tā bija.

Un te, mazai degustācijai tiem, kas vēl nezin, par ko es runāju – ielikšu pasaules tīmeklī pieejamo mazmultenīti par Lupatiņiem (tā nav tā pati, kas iekš DVD!).

… tad neatstājiet šo pirkumu uz jauno gadu, bet ieprieciniet sevi vēl vecajā. Jo pasūtot vai pērkot SoftBums auduma autiņus pēdējās trīs gada dienās – t.i. no 29. līdz 31. decembrim, saņemsiet atlaidi 10% apmērā, lai cik liels vai mazs nebūtu jūsu pirkums. Turklāt pasūtīt autiņus var arī tālai nākotnei – pat, ja tikšanās ar mazuli plānota tikai ziemas beigās vai pavasarī – galvenais akcijas noteikums, izdarīt pasūtījumu šajās dienās!

Vairāk par mūsu pieredzi ar auduma autiņiem lasiet šajā blogierakstā un visādu oficiālāku info meklējiet www.softbums.lv – tur gan par komplektiem, cenām, cik un ko vajag, gan par lietošanu un kopšanu. Vēl ļoti objektīvu informāciju var salasīties cāļpļāpā šeit, kur trinam mēles par un ap SoftBums pieredzi un pa starpām arī citādu zaļu dzīvošanu 🙂

Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…

Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…

Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis. Read the rest of this entry »

Ārprāc, kā tas laiks skrien! Es patiesi neesmu jau veselu mūžību rakstījusi, kā tad mūsu mazais (nu jau ne tik mazais) Klāsiņš aug. Sāksim ar statistiski nomērāmajiem datiem: uz gandrīz 6 mēnešiem sver 9800 g un ir 73 cm garš jauneklis. Nav komentāru. Mazliet brālim pa priekšu iet, bet neko diži – tas uz 6 mēnešiem svēra 9600 g. Tātad tāds pats sīkaļa gan jau ka beigās būs, jo šodien Robins ir visai mazs sava vecuma pārstāvis 🙂

Palūkojos bildēs un arī attīstībā mazais brālis pēdu pēdā seko lielajam brālim.

Ko tad Klāss dara? 

Kā jau minēju iepriekšējā “atskaitē”, Klāsiņš ir sācis velties. Sasniedzot 5 mēnešus, viņš savu velšanās tehniku bija izkopis it labi un glīti vēlās caur abiem sāniņiem uz vēdera. Tomēr sākumā viņš to darīja tikai uz vienu pusīti – tad Klaudija rekomendēja viņam ierobežot velšanos uz “mīļo” pusi un likām priekšā pakaviņu, kā arī pēc viņas ieteikumiem, mantas likām otrā pusītē. Tā nu Klāsiņš ļoti drīz iemanījās velties arī uz otru pusi, lai gan arvien vēl mīļāka viņam ir kreisā 🙂 Read the rest of this entry »

Ja jūs esat iedomājušies, ka es esmu brīnišķīga hendlinga speciāliste, brīvos brīžos sakārtoju izcilas bērna attīstību veicinošas grīdas, brīvo laiku pavadu ar Robinu īstenojot daždažādus DIY projektus un pa starpām dziedu un dejoju, tad… jūs dikti rūgti maldāties. Godīgi runājot, es esmu visai attāla no ideālās mammas. Patiesībā man piemīt lērums netikumu. Starp tiem ir arī tāds, ka palasot dažu mammu blogus un Twittera kontus, es nonāku lielā skaudībā, ka viņas, lūk, ir izcilas mammas – atšķirībā no manis un iegrimstu nedaudz pašpārmetumos. Ne uz ilgu laiku, protams, jo kāds augstāks spēks ir devis man arī pašsaglābāšanās instinktu. Un tad es samierinos ar domu, ka esmu mamma parastā un mazliet mierinu sevi, ka varēja būt arī sliktāk 🙂

Manuprāt, attiecībā uz mammas sociālo statusu, mans lielākais netikums ir dusmošanās. Jā, Robins reizēm dabū no manis sabļāvienu un man ir gadījies dzīvē viņu arī pamatīgi sapurināt, jo pietrūkst vārdu (pat skaļu). Es attaisnojos, ka daru to tikai tad, kad viņš apdraud mazo brālīti un neklausa maniem aizrādījumiem – tad ir jārīkojas spēji un neatlikti, lai novērstu nelaimi –  vai uzvedās citādi pilnīgi neadekvāti. Bet tā ir tikai attaisnošanās un man nav attaisnojuma… es zinu. bet labāk no tā nepaliek. Toties labāk paliek, kad esmu nolaidusi tvaiku vienā acumirklī. Un tad es varu saņemties un samīļot to ĻOTI niķīgo bērnu, paskaidrot, ka mammai ir dusmas, ka viņš tā dara un izzināt, kāpēc viņš tā dara. Patiesībā labi, ka mums nekad kāpņutelpā neviens nav uzskrējis virsū no kaimiņiem, kad mēs sēžam trepju laukumiņā tā apķērušies pēc vētrainas vārdu apmaiņas un asarainām acīm mēģinām apsolīt viens otram, ka nekad tā vairs nedarīsim… (mēs abi miglaini nojaušam, ka darīsim gan, bet tam noteikti atkal būs kāds attaisnojums). Nez, ko viņi par mums domātu. Tāpat jau skaidrs, ka mēs esam neriktīga famīlija ar diviem skaļiem bērniem un vēl skaļāku suņu baru…

Bet tad man atkal ir attaisnojums, jo esmu lasījusi, ka labāk ir izdusmoties un paskaidrot, par ko, nekā perināt to niknumu sevī… Jo bērns jau ir tikai atdarinātājs un tā viņš mācās dzīves modeļus. Tostarp arī dusmoties. Viņš redz, ka mamma dusmojas, ka dusmojas pieaugušie un mācās dusmoties arī pats, mācās atpazīt šīs emocijas, nepaturēt tās sevī. Nu Robins riktīgi māk sakliegt uz mani un saraucis degunu uzrūkt, un dūrītēs saspiedis rociņas viņš tad kliedz – es esmu dusmīgs uz tevi. Un man ir prieks, ka viņš šīs savas izjūtas māk nosaukt vārdā, ka viņš zin, ko nozīmē dusmoties, nevis izraud savu sašutumu neizprotamās asarās savā spilvenā.

No otras puses – mani nepamet pārliecība, ka labas mammas tā nedara un viņu bērni arī droši vien tikai smaida un nekad nedusmojas… Vai tiešām var būt, ka visas citas mammas, kas varētu tikt apzīmētas ar vārdiem “laba mamma” ir mierīgas kā Klusais okeāns un iet dzīves grambām pāri rāmas un nesatricināmas? Un, kad viņu bērni niķojas, rāmi paskaidro viņiem visu kā no labākajām bērnaudzināšanas grāmatām? Un tie bērni patiesi viņas dzird? Vai arī viņu bērni nekad neniķojas vai nesit mazākajam brālim ar hokeja nūju? Un tad iznāk, ka līdz ar emocionālajiem izvirdumiem, automātisku kļūstu par slikto mammu? Dažkārt tādi jautājumi man uzmācās.

Bet šis jau ir Ziemassvētku laiks. Piedošanas laiks, kad būtu jāmācās no sirds atvainoties un piedot, nevis jādusmojas… Par to tad mans nākamais blogieraksts. Tam man jāsagatavojas daudz pamatīgāk, jo (c) lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nedrīkst darīt ar piespiešanos…