Kā mēs braucam atmuguriski

Nu kāds laiciņš ir pagājis un atmuguriska braukšana mūsu auto vairs nav jaunums, bet pieradums – pie brokastgalda to vairs neapspriežam :) Tādēļ gribēju padalīties, kā tad mums iet.

Tātad Klāss brauc Klippan KISS krēslā jau praktiski 2 nedēļas, jūtās ļoti labi – čuč kā susurs, krēsls ir ļoti lēzens un tādā noteikti var transportēt pat mazo mājās no dzemdībnama. Šeit pilnīgi piekrītu Hakana (no carseat.se) rakstītajam blogā, ka Duologic ir acīmredzot unikāls šajā ziņā savas konstrukcijas dēļ, jo patiesi no fizioterapeitiskā viedokļa der pašiem mazākajiem. Paskatījāmies kopā ar Klaudiju Hēlu krēsliņu un viņa arī pilnīgi piekrita, ka krēsla ergonomija ir ideāla pat pavisam jaundzimušam, tā arī nesēdošiem bērniem, kuri vairs neietilpinās mazajā krēsliņā. Īsi sakot – šis krēsls patiesībā pārspēj manas cerības un man ļoti patīk. Protams, mēs te varam runāt par dizainu, jo pieredzes apmaiņā uz Itāliju viņi gan varētu aizdoties  Bet nu tas man ir sekundāri, jo man liekas, ka šis ir ideālākais krēsls bērniem, kas vēl nesēž un nesēdēs kādu brīdi, bet grib braukt RF vismaz līdz 3 gadiem (ekonomiski visizdevīgā, protams, to ir zināt kad mazais dzimst nevis kā mēs, kas attapušies pusceļā – kaut kur ap 10-11 kg, jo tad var aiztaupīt naudiņu uz citu 0+ grupas krēsliņu 😉 ). Vēl jāpiemin, ka ir ĻOTI kompakts (kompaktāks ir tikai vēl Triofix), jo upurēto priekšējā krēsla vietu, kad ieliku Britax Multi-Tech, atguvu atkal savā rīcībā, kad ielikām KISS. Krēsls dēļ bāzes ir arī salīdzinoši augsts un Klāss redz visu pa logu – šitā fīča viņam patīk. Viņš man jau sēž uz otro “robu”, uz pirmo protestē – īsti gan nezinu, kādēļ – sākotnēji iedomājos, ka viņam bēbiski gulteniskā poza nepatīk, jo kājas ir vienā līmenī ar galvu vai pat gandrīz augstāk. Bet tad iedomājos, ka ticamāk, ka viņš tad neredz neko laukā pa logu, pie kā jau ir mazliet pieradis un tādēļ pieprasa savu artavu izklaides  Ko viņš arī dabū, jo arī 2. pozīcija ir krietni lēzena, kā mēs nosecinājām – apmēram tikpat stāva kā BeSafe iZiSleep, bet viņš redz visu pa logu un šad tad nemaz neguļ – tik mierīgi skatās ārā. Ko esmu pamanījusi – kad atstāts aizmidzis mašīnā pamostās, vairs nekliedz un neraud, bet skatās kādu brīdi apkārt. Līdz ar to biežāk satiekamies smaidīgi 

Trūkumi, kā jau katram krēslam, ir – pieminētais dizains nav gluži apbalvošanas vērts un mani mazliet kaitina viņu “unikālās konstrukcijas” sprādze, jo pie -20 grādiem bišķi sala nagi to kņopējot ciet un vienreiz dabūju pa nosalušajiem pirkstiem to taisot vaļā. Tas gan bija sākumā – tagad jau esmu piešāvusies un patiesību sakot to iznāk labāk aiztaisīt kā Britaxa vai Triofixa sprādzi, jo, kad salikta kopā precīzi, tā taisās ciet bez stīvēšanās, kamēr citiem nosauktajiem to ir mazliet jāpamāna, lai iedabūtu vietā. Bet vispār Klippan pogas un kloķi nav paši “jūzērfrendlijākie”, jo mēdz ieķerties un mazliet pretoties tām funkcijām, kam tie paredzēti. Arī kloķītis mazā krēsliņa uzlikšanai un noņemšanai no bāzes mēdz šad un tad ietiepties. Īsi sakot – pie krēsla dizaina un kloķīšu konstrukcijām Klippanam jāpastrādā – tas viņu mājasdarbs.

Robins TriofixRobins jau nedēļu brauc Klippan Triofix. Šis ir mans lielākais gandarījums, jo vēl 2 nedēļas atpakaļ es nebūtu slēgusi derības, ka 3gadīgs bērns, kurš 2.5 gadus ir pabraucis krēslā ar skatu braukšanas virzienā, tā vienkārši būs gatavs sēsties ar skatu atpakaļ. Tas vien ir pierādījums, ka tas bija vairāk manā galvā. Jo viņš pats to pieprasīja – nebija pat nekādas iemārketēšanas vai māņu un PR kampaņu. Viņš vienkārši gribēja krēslu, kurā var skatīties pa aizmugurējo logu. Dabūja ar’! Un tas nebija mirkļa entuziasms, bet viņš arvien vēl šad un tad, kāpdams mašīnā, nopriecājas un nosaka: “Man patīk braukt atpakaļ!” Mēs pat bijām aplikuši Triofixu ar skatu braukšanas virzienā ar domu, ka 5min braucienu no bērndārza varētu veikt FF, lai katrreiz nav ar sniegainiem zābakiem pret atzveltni jāsmulējas kamēr nav aizsargs iegādāts krēslam. Veinreiz pabrauca tā un nākamajā reizē palūdza aplikt kā bija – ar muguriņu pa priekšu. Tā nu braucam tagad tikai RF pilnīgi bez izņēmumiem – arī uz veikalu ap stūri.

Kājām vietas ir maz. Vismaz man tā izskatās. Bet tas jau laikam atkal ir tikai manā galvā – kā te kaut kur lasīju par šo jautājumu: “Bērniem nemaz tas netraucē, bet jūs tik ilgi viņam prasāt, vai viņam ir ērti un viņš jums saka jā, bet jūs vienalga prasāt, kamēr viņš beidzot pasaka atbildi, kuru jūs acīmredzot vēlaties dzirdēt – nē!”  Tā arī es kā tāda klukste nez cik reižu pulējos izdibināt, vai nav neērti, bet viņš saka, ka esot viss ok un tiešām nesūdzās. Tad jau laikam man tikai izskatās, ka vietas nav daudz. Mazā vieta ir kompaktā krēsla upuris – ĻOTI kompakts. Vēl kompaktāks nekā KISS. Par kādiem 5-7 cm kompaktāks. Mūsu 1.83 cm garajam tētim, kas pieradis braukt ar plašas vietas komfortu, Triofix brauc aiz muguras un paliek vēl brīva vieta – krēsli nesaskaras, neatspiežas viens pret otru!!! Tas izsaka, manuprāt, daudz… mazākais auto, kurā šobrīd Triofixu esam ietilpinājuši ir 97. gada Golfiņš.

Triofix ir augsts. Es nezinu vai tik augsts kā BeSafe Combi, bet es domātu, ka apmēram tāds pats nu vai drusku zemāks. Robins sēž kā ķeizars un tajā visu redz. Klāsiņu neesam ielikuši, bet noteikti arī labi redzētu laukā pa logu, jo viņš jau no KISSa redz, bet Triofix ir vēl augstāks.

Trūkumi: kā jau teicu, izskatās, ka vietas kājām nav daudz, bet tā kā 3gadnieks nesūdzās, tad nu es neiespringstu uz šo. Bildē var redzēt, kā viņš tās tur un esam arī braukuši vairāk kā stundu no vietas – nav sūdzējies. Tas pats kas KISSam – arī te ar puļķīšiem un kluņķīšiem ir reizēm vārdapmaiņa pirms tie padodās. Bet tas ir sīkums, ja piekasos  Sānu malas ir augstas. Tas nav īsti trūkums, jo noteikti sānu aizsardzība ir nesalīdzināma, piemēram, ar Cybex Solution 2X-Fix būsteri, kurā Robins brauca pirms tam – kā redzams testos veikaliņa aprakstā, 15kg “damiju” aiz sānu malām pat redzēt nevar. Bet tas nozīmē, ka bērnu ceļot salīdzinoši augstajā krēslā ir jāpārceļ tai malai pāri. Man tā nav problēma, jo bērns pats celšanas procesā ieceļ kājas uzreiz vietās un tad tikai ieliek dupsi krēslā. Bet fakts ir fakts – salīdzinoši augstā krēslā ar augstām sānu malām tā celšana iznāk. Vēl gaidām komentāru no Golfiņā braucošā krēsla pasažiera, kuram arī ir gandrīz 3 gadiņi – kā viņiem veiksies ar ieriktēšanos krēslā – ja Golfiņā tā nebūs problēma, tad jau laikam arī šito bažu no dienaskārtības varēšu izsvītrot.

Gandrīz aizmirsu par pašu galveno priekšrocību – salīdzinoši ļoti vienkāršo instalāciju. Mūsu Triofixu mēram arī citās mašīnās, līdz ar to gan bāzi, gan krēslu esam jau daudzas reizes ņēmuši laukā un likuši iekšā – tas ir ļoti ļoti vienkārši, līdz ar to es pat neredzētu baigo pamatojumu, kāpēc otrai mašīnai būtu jāiegādājas otra bāze, jo arī pati bāze ir ļoti vienkārši izņemama un ieliekama citā mašīnā un krēsls – klikt – un virsū. Ar jostām arī vakar pirmo reizi likām bāzi – arī īzī-pīzī.

Tā nu mēs laimīgi braucam ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Kāpēc? Lasi šeit!

 

4 Responses to “Kā mēs braucam atmuguriski”

  1. Baibiņa Says:

    Es pirms kāda laiciņa paprātoju, un tas varētu būt iemesls, kāpēc bērnam patīk sēdēt ERF, braucot ar skatu uz priekšu, ir daudz grūtāk fokusēt skatienu uz lietām, nekā sēžot pretēji braukšanai. Lietām attālinoties tās daudz labāk var aplūkot un arī acīm droši vien tā labāk patīk.. :)

  2. admin Says:

    + man liekas, ka īsti jau bērnam nav tāda laba redzamība pa priekšējo logu, kā mums liekas. jo patiesībā bērnam priekšā sēž vecāki un skatu aizsedz arī sēdekļi, bet bērns ir īsa auguma un “parastajā” krēslā atrodas arī visai zemu, tāpēc vienīgais, ko viņš patiesībā redz ir debesjums un māju jumti. to, ka bērns redz daudz vairāk sēžot atmuguriski, secinu pēc pēdējo dienu sarunām automašīnā par to, ko Robins redz tagad – agrāk bieži bija, ka rādu traktoru vai kuģi gar ostu braucot, vai vilcienu uz dzelzceļa tilta – bērns sāk staipīties, mēģina pa priekšējo logu ieraudzīt, bet nesekmīgi. Tagad es mierīgi pasaku, kādu vērā ņemamu objektu redzu un kad tas pazudis no mana redzesloka, tad to pa sānu vai aizmugurējiem logiem netraucēti apskata Robins. Turklāt viņš var skatīt to visai ilgi, kamēr tas ir tik tālu, ka vairs neredz nevis tikai īso mirkli, kamēr pabrauc garām…

  3. janis Says:

    atceros kā pats bērnībā(jā jā- tajā laikā nemaz i krēsliņi nebija) braucu uztupies uz aizmugurējā benķa ar ceļiem un skatījos uz aizmuguri. tā likās interesantāk. domāju, ka bērnam šajā vecumā liekās interesanti dajebkā- ka tik vispār redz.

  4. admin Says:

    jā, es arī atceros, ka man patika gulēt uz aizmugurējā sēdekļa (bija pat šādma nolūkam sedziņa un spilvens mašīnā) un raudzīties laukā pa sānu logiem vai aizmugurējo logu. doma, ka varētu mēģināt kaut ko saskatīt uz priekšu nebija.

Leave a Reply