'mukas lietas 'mukiem bērniem…

… tā es nosaucu šodienas bildīti, ko nofočējām Uzvaras parka sacīkstēs “Riteņvasara”. Šodien atklājām sev sezonu. Robinam tā ir trešā sezona, jo viņš sāka 2.3 gadu vecumā ar bezpedāļiem un pagājušo vasaru jau lielāko daļu nobrauca pedāļu klasē ar 12″ divriteni (protams, bez papildriteņiem). Viņš mums nav sportiskais tips. bet Riteņvasaras sacīkstēs vietas mums nav svarīgas un atzīstos godīgi, ka mazajiem bērniem ķīvešanos par vietām es vairāk saskatu kā vecāku centienus “salīdzināties”. ja kādam bērnam ir nepārprotams talants, tad, manuprāt, to var it labi redzēt arī bez smalka aprīkojuma – bērns vienkārši iet pa priekšu visiem par spīti visam. savukārt Robins būtu kaut kur pa vidu arī ar makan labu riteni, tāpēc neredzu jēgu plosīties ar braucamā uztjūnēšanu, lai kāpinātu viņa rezultātu par pāris vietām 🙂 acīmredzot viņam dzīvē citi panākumi ieparedzēti 🙂

bet tieši tāpēc, ka mēs neplosamies trasē un nebēdājam par (ne)panākumiem, Robins ļoti grib uz sacīkstēm un tusiņš un pabraukāšanās viņam tīk. savukārt man kā mammai ir svarīgi viņam iemācīt mērķtiecību – ja reiz mēs esam atbraukuši un pieteikušies, starta līniju šķērsojuši, tad mēs arī distanci pabeidzam. un diplomus saņem visi, kas finišējuši. un konču arī 🙂

Klāsam šis bija pats pats pirmais starts. taisnības labad jāatzīst, ka mēs “nogriezām pa īso”. Bet Klāsam ļoti patika piedalīšanās. Un te nu būtiska Riteņvasaras mācībmetode praksē: Klāss līdz šim brauca ar līdzsvara riteni (pāris nedēļas) tikai ciešā kontaktā ar mammu vai tēti. taču saskatījies, kā visi ripinās pa trasēm un laukumiņiem parkā, viņš šodien īsā laikā stipri progresēja braukšanā, sajuta sevī drosmi ripināties pats un ieguva pavisam citu entuziasmu. tā nu devāmies trasē ar’, bet tā kā Klāsam gāja pavisam lēni, tad nogriezām pa īsceļu, lai finiša vīriem nav baigi ilgi jāgaida 🙂 bet nu mūsu dzīves pirmo diplomu un konču mums izrakstīja un Klāss gurdi iemiga atceļā uz mājām un čuč vēl šo-balt-dien riteņbraucamajā tērpā savā gultiņā 🙂

ak jā, ar ko mēs braucām? ar FirstBike 🙂 protams, ka mums bija vesela plejāde ar braucamajiem mantojumā no brāļa. Bet tad pie mums veikaliņā ieradās FirstBike – vācu ritenīši no stiklšķiedras. viegli, atsperīgi un smuki… kaut kas viņos ir tāds, ka tas vienkārši ir savādāks. Varbūt jūs pārliecina kaut kas no šī apraksta. mūs tik ļoti nebija uzrunājis, ka metīsim visus savus esošos riteņus pie malas un ķerism šo. bet pēc savas intuitīvas sajūtas un kādas klientes vētraina ietikuma, nolēmām pamēģināt. bet kad to riteni ieraudzījām dzīvē (tētis pirmais), tad es saņēmu zvanu no veikaliņa: “FirstBike atnāca. Es vienu saliku. Man liekas, ka Klāsam tādu vajag.” un tā bija izlemts, ko Klāss saņems vārdadienas dāvanā 🙂 un viņam tas arī kaut kā diktāk patīk kā brāļa mantojuma riteņi. viņš sauc “vēl un vēl”, kad uz tā vizināmies… tikai lēni mums pagaidām iet… bet uztrennēsimies. un skatieties vien, kāda vieta mums būs “Riteņvasara” kopvērtējumā 🙂 un jums? 🙂

Ik dienu, ejot pa Rīgas ielām, es ar izbrīnu noskatos, cik daudz cilvēku brauc ar riteņiem… bez ķiveres. Es ar vēl lielākām šausmām skatos uz tiem vecākiem, kas velokrēsliņā ved atvasi un paši brauc bez ķiveres. Vieni paši. Man teica Riteņvasaras Lauma: “Ja es braucu izbraukumā ar saviem skolniekiem, es nevaru atļauties nevilkt ķiveri un iebraukt, piemēram, kādā bedrē. Es esmu atbildīga par visiem tiem bērniem – nevaru krist un zaudēt samaņu. Ko tad tie bērni darīs? Un tie ir skolnieki – 1.-2. klase!” Un kas notiek, ja krīt tas vecāks ar tiem vējā plandošajiem matiem? Es nesaku, ka viņš būs beigts un pagalam un pat neapgalvoju, ka viņu vajadzēs vest uz slimnīcu, bet zaudēt samaņu pret asfaltu apdauzot galvu ir visai reāla situācija. Un ko pa to laiku dara bērns, kas bezpalīdzīgi iesprādzēts krēsliņā uz nokritušā velosipēda?

Šī ir plaša diskusija, kuras krējuma kārtiņu iezīmējām nelielā diskusijā Twitterī. Un tomēr man formulējās pārdomas, kas neiekļaujas 140 zīmju rāmī. Tāpēc atļaušos tajās padalīties šeit, ja nu vismaz kādam tās noder iedvesmai.

Statistika par 2012. gadu ir sāpīga: 18 bojā gājušie, 401 reģistrēts ievainotais 2012. gadā. Turklāt šī statistika no gada uz gadu pasliktinās, pieaug bojā gājušo un nopietnas traumas guvušo braucēju skaits. To, protams, var izskaidrot ar strauji augošo riteņbraucēju skaitu.

Lai arī, protams, ir arī virkne cita veida negadījumu (gājēji, autobraucēji, elektrotraumas utt.), kuros daudz dzīvību tiek zaudēts, tomēr mēs nevaram ignorēt šo statistiku tikai tāpēc, ka kādā citā veidā gūst traumas biežāk. Un mums būtu jānovērtē riski proporcionāli. Piemēram, Latvijā ir aptuveni 2 000 000 gājēju, jo teju ikviens iet kājām. Un droši vien kādas 10 x mazāk riteņbraucēju (diemžēl neatradu precīzāku prognozi – varbūt kāds zin, cik īsti?). Taču statistika par savainotajiem gājējiem ir 2,5x sliktāka. Tātad nav taisnība tiem oponentiem, kas saka, ka iet pa ielu ir tikpat bīstami vai pat bīstamāk, kā braukt ar riteni- nē, riteņbraukšana ir apmēram 4x bīstamāka kaut pēc šādiem paviršiem aprēķiniem vien.

Salīdzinājumam, jūs taču neapšaubītu, ka motociklistam ir nepieciešama ķivere. Bet 2012. gadā bojā gājuši ir 7 un traumēti uz pusi mazāk motociklistu nekā riteņbraucēju. Bet ķiveres nepieciešamības jautājums netiek apspriests. Tad kādēļ gan 90% velosipēdistu brauc bez ķiverēm, ja traumas tiek gūtas vismaz 2-3x biežāk nekā braucot ar moci?

Nojaušu, ka antiķiveristi uzreiz teiks, ka vairums nopietno traumu velosipēdisti gūst sadursmē ar automašīnām. Un ko tad tur ķivere var līdzēt? Taču atradu vairākos avotos ļoti nozīmīgu skaitli – pētījumos ir pierādīts, ka ķivere jebkāda veida sadursmē mazina galvas traumu riskus par 85% un samadzeņu bojājumus samazina par 88%. Un, jā (!), šie skaitļi attiecas arī uz negadījumiem, kuros auto saskrienās ar velosipēdistu. Protams, tas nenovērsīs sadursmi, bet iespējams, ka velosipēdists, kas gājis bojā vai ticis smagi savainots, ar ķiveri galvā tiktu cauri ar daudz maznozīmīgākiem savainojumiem. Patiesībā manis apskatītajos interneta avotos tiek minēti arī skaitļi, ka aptuveni 70% gadījumu ķivere būtu glābusi velobraucēju. Vai tas nav būtisks arguments, uzvilkt šo sasodīto galvas rotu?

Protams, kāds teiks, ka Dānijā, kura ir visslavenākā velosipēdistu zeme, ar riteņiem brauc ievērojami lielāks ļaužu skaits un reti kad velk ķiveri. Bet traumu īpatsvars ir būtiski labāks kā daudzās citās valstīs. Kā tad tā? Manuprāt, galvenā atšķirība ir meklējama infrastruktūrā. Valstīs un pilsētās, kur ir ļoti daudz riteņbraucēju, tam ir atvēlēta būtiska satiksmes daļa, ir pārdomāta infrastruktūra, nodalītas atsevišķas joslas riteņbraucējiem un viņu saskarsme ar citiem satiksmes dalībniekiem ir pilnīgi citāda (gan fiziski, gan psiholoģiski), arī riski mazinās. Kaut kā līdzīgi kā ar gājējiem pie mums – ir ietve, ir gājēju pārejas, autobraucēji no laba prāta virsū kājāmgājējiem nebrauc, savukārt gājēji vairumā gadījumu nepastaigājas pa ielas braucamo daļu. Taisnība jau ir, ka uz to mums būtu jāiet arī riteņbraukšanas jomā. Un taisnība ir tiem oponentiem, kas apgalvo, ka veidojot riteņbraukšanai bīstamas nodarbes slavu, kur jāvalkā ķiveres un viss ir tik nedroši, mēs “zaudēsim” daudz vairāk cilvēku, jo viņi nebrauks ar “bīstamo” riteni un cik no viņiem sabojās veselību nesportojot un neko nedarot… un galu galā sirds un asinsvadu slimības nogalē visvairāk ļaužu Latvijā.

Tas viss tā droši vien ir. Un tomēr, man šķiet, ka visi šie argumenti nekādi nepaskaidro – kāpēc gan ne? Kāpēc gan neuzvilkt ķiveri? Tamdēļ, ka pakļūt zem auto riteņiem var arī ejot kājām? Vai tāpēc, ka patiesībā autobraucējam būtu jābūt piesardzīgākam nevis riteņbraucējam jāvalkā ķivere? Vai vēl jo vairāk tāpēc, ka valdība slikta un nav sakārtota riteņbraucēju infrastruktūra? Man šķiet neviens no šiem nav tāds arguments, lai būtu vērts riskēt un varētu teikt “šodien es nevilkšu ķiveri, jo…”

…vēl jo vairāk tādēļ, ka 99%, ka esat mamma vai tētis, ja šo lasāt. Es atzīstos godīgi, ka kopš laika, kad esmu mamma, es daudz uzmanīgāk pāreju ielu, daudz prātīgāk eju pa slidenu ietvi, jo es apzinos, ka nokļūt slimnīcā man nenozīmē vien to, ka būs jāņem slimības lapa. Man tas nozīmē būt prom no saviem bērniem, tas nozīmē dikti lielas skumjas man un kaudzi asaru viņiem. Es esmu milzīgi atbildīga viņu priekšā par savu veselību un dzīvību – tā kaut kā pēkšņi vairs nav tikai mana vienpersoniska un privāta lieta, bet ir arī daļēji viņu, jo es esmu viņiem vajadzīga vesela, draiska un pavisam dzīva. Tāpēc es apņemos nekad un nekur vairs nebraukt ar riteni bez ķiveres. Tā tam būs būt! 😉

17. aprīlis mums bija satraukumu pilnāks, kā citas dienas. Jo pasaulē nāca mūsu mazie bīglēni. Mūsu bīglu meitenei Jullei piedzima izcili trīskrāsu bīgla kucēni. Mēs abi ar Robinu bijām galvenie akušieri, piedalījāmies piedzimšanas brīnumā ik mirkli visas dienas garumā. Ne Robinam, ne Jullei tas nav pirmais metiens. Tomēr Robins pirmos Julles kucēnus atcerās visai miglaini, jo tolaik viņam nebija pat gads. Pēc bildēm gan viņš teic, ka atceroties, bet es domāju, ka drīzāk viņš tos pazīst, jo mēs par saviem bērniem ļoti gādājam un šad un tad satiekam gandrīz visus no tiem. Katrā ziņā par pilnīgi visiem mēs zinām, ka tiem klājas ļoti labi. Un tāpat mēs gribētu, būt droši arī par šiem saviem mazuļiem. Tādēļ ļoti rūpīgi meklēsim tiem īstos saimniekus un sāksim to darīt jau šodien, lai līdz brīdim, kad tie varēs doties mājās – ap Jāņiem – mēs jau būtu labos draugos ar visām jaunajām ģimenēm, kurās mitināsies mūsu mazuļi. Varbūt plāniņš iegādāties tīršķirnes bīglu no labām asinslīnijām ar īpaši izraudzītiem vecākiem, ir kaut kur jūsu saraksta augšgalā?

Julle

Viņa bija mūsu pati pirmā suņu meitene, kuru mājās pārvedām pirms 6 gadiem un 3 dienām (2007. gada 3. maijā – es labi atceros to dienu). Toreiz mēs vēl pat nenojautām, kādas pārmaiņas šī četrkājainā radība ienesīs mūsu dzīvē. Nekas mūsu mūžā nebūtu tā, kā tas ir, ja todien mēs nebūtu viņu atveduši mājās un nolikuši zemē mazu, bailīgu kamoliņu, lai jau pēc stundas viņa joņotu pa māju pilnībā uzskatīdama, ka tā ir viņas karaļvalsts un viņa ir pati galvenā. Viņa ir īsts bīgls ar vairākām hiperbolizētām šīs šķirnes īpašībām. Bet viņa ir mūsu Julle un es esmu piedevusi viņai miljons reižu mūžā visu, ko vien viņa ir pastrādājusi. Par Julli vairāk var palasīt šeit, te arī viņas ciltsraksti un tituli.

Viņa ir īsts izstāžu suns un tieši viņa bija vainīga pie tā, ka mēs tikām ierauti visā tajā kinoloģijas būšanā līdz ausīm. Jurģis, kas tolaik teica, ka tas būs tikai un vienīgi mans suns, tagad ir diplomēts kinologs, ringa darbinieks utt. 😉 un solās, ka kaut kad būšot arī nopelniem bagāts eksperts 🙂

Julles vīrs – Landons

Šim metienam vīra lomai mēs izraudzījāmies jaunu suņu puiku Wolmar Star Landonu, kas mums bija iekritis acīs jau kopš kucēna laikiem. Šobrīd viņš ir viens no uzvarošākajiem bīgliem Latvijā un šķiet, ka veiksmīgākais no pēdējā laikā Latvijā dzimušajiem suņiem. Bet pat, ja tas tā nebūtu, mums viņš ļoti patīk un mēs viņu izvēlējāmies ļoti mērķtiecīgi vairāku iemeslu dēļ. Un raugoties uz mūsu mazuļiem, šķiet, ka neesam nošāvuši greizi 🙂

Par bīgliem

Vainīga pie izvēles mūsmājās biju es. Kad atvadījāmies no savas Bernes ganu suņa meitenes, nolēmām, ka suni vēlamies, bet daudz mazāku, ko daudz vieglāk var paņemt līdzi ceļā vai uz tusiņu. Pirmo reizi bīglu dzīvē biju redzējusi jau pusaudža vecumā pie savas krustmātes. Un iemīlējos. Suns, kam ir savs funktieris – tas tik ļoti man patika. Tā nu skaidri zināju, ka gribam bīglu.

Nepārrakstīšu gan visu par šķirni te – esmu jau izklāstījusi visu kā ir, mūsu suņu webiņā. Taču iesaku palasīt par bīglu arī šeit – Landona audzētājas mājaslapā, jo man šķiet, ka Diānai izdevies labāks apraksts 🙂

Jaunās ģimenes

Es atceros, ar kādām bažām un satraukumu palaidām uz jaunajām mājām iepriekšējo metienu. Es mūžā tik rūpīgi nebiju sastādījusi pirkšanas līgumu, tā iztincinājusi topošos saimniekus un tik detalizēti viņus instruējusi par visu, kas nepieciešams laimīgai dzīvei ar mazu bīgliņu. Tagad jūtos mierīgāk, jo pieredze rāda, ka visi sunīši atrada izcilas mājas, vairāki no šiem cilvēkiem ir kļuvuši par mūsu labiem draugiem un paziņām un viss ir vislabākajā kārtībā.

Tādēļ, ja jūs domājat un jūtaties kā viena ģimene, kas vēlētos uzņemt par savu pilntiesīgu ģimenes locekli mūsu mazuli, jums ir plāns iegādāties šķirnes suni ar labiem ciltsrakstiem no LKF/FCI sistēmas un vislabāk, ja jums ir arī plāniņš ar suni nopietni nodarboties, iespējams apmeklēt izstādes utt., tad ļoti ticams, ka mēs saprastos 🙂 Un tad ja nu viss super, tad mēs gribētu jums pārdotu savu kucēnu, atbalstītu audzināšanā ar padomiem un ik pa laikam labprāt sastaptu suņuku, uzzinātu kā viņam klājas un ļoti labprāt palīdzētu ar izstāžu lietām, ja tādu ceļu izlemtu iet 🙂 Tad nu noteikti rakstiet vai zvaniet mums un lūkosim iepazīties 🙂

Suņi mājup varēs doties ap Jāņiem, kad būs sapotēti un sasnieguši likumdošanā noteikto vecumu. Par kucēnu cenu šobrīd precīzi nevaram pateikt, bet orientējoši tie varētu būt 500 Ls – mēs vēl lūkojamies, kā viņi attīstās. Taču šobrīd šķiet, ka visi būs šov klases suņi.

Malkoju rīta kafiju un mazliet domāju par miegu. Pamodos pati, nogulējusi apmēram 6 h, kas ir mana ierastā miega deva. Pamodos, jo gultā bija mazliet šauri – no visām pusēm mani vīrieši – lieli un mazi 🙂 Tā nu šorīt domas aizklīda pie kopā gulēšanas un nakts “nemieriem”.  Klāss no blakus piestumtās gultas kaut kā nokļūst mūsējā galīgi nemanāmi. Savukārt Robins ar spilvenu padusē parasti ierodas uz rīta pusi. Ir naktis, kad viņš neierodas. Tādas mēdz būt vairākas dienas un pat nedēļas pēc kārtas. Un tad atkal kaut kas sašūpo viņa dzīvi un viņš nāk ik nakti. Ja es galīgi vairs nevaru izturēt, laižos uz viņa gultu un pametu vīriešus vienus 🙂 Bet nekad Robinu neraidu prom. Vai nebūtu labāk, ja bērni čučētu rāmi 12 h savās gultiņās un es varētu izgulēties pēc sirds patikas savējā? Droši vien, ka man būtu vieglāk, bet es to negribu.

Izlasīju labu bloga ierakstu, kurā mamma dalās savā viedoklī par miega treniņa metodēm bērniņiem. Viņa noformulējusi gluži manas domas. Ja lasāt angliski, noteikti veltiet 5 minūtes šim rakstam un izlasiet to no viena gala līdz otram.

Vecākiem šīs patiesības ir jāatgādina biežāk, ka lai cik saudzīgas nebūtu bērna miega treniņa metodes, tā ir bērnam nedabiska ieradināšana pie mazam (un arī lielākam) bērnam nedabiska miega, jo bērni mostās naktī. Un bērniem ir dabiski čučēt sāniņu pie sāniņa ar saviem vecākiem, jo arī naktī/miegā viņiem ir nepieciešama šī tuvība ar mammu. Ne tikai cilvēkbērniem – tā guļ līdz stipri lielam vecumam visas dzīvas radībiņas, kurus vien cilvēki nav mākslīgi nošķīruši no mātes: suņi, kaķi, kāmīši, putni… nu dikti daudz radībiņu, kuri saņem mātes siltumu tur, azotītē. Un tam nav sakara ar segu neesamību 😉

Un pamatīgi gulēts mazam bērniņam ir 5 h nevis 8-10 vai 12 h. Pat ja tas izskatās vienkārši (un jo vienkāršāk tas izskatās, jo aizdomīgāka es būtu 😉 ), arī vismaigākās miega metodes atstāj psiholoģisku vai fizioloģisku iespaidu uz bērnu. Protams, būs lērums vecāku, kas teiks, ka ir izmantojuši šādu vai tādu metodi un sasnieguši vēlamo rezultātu, un viss ir vislieliskākajā kārtībā. Bet šeit mēs runājam par acīmredzamajiem blakusefektiem (vai to neesamību), bet mēs nerunājam par depresīvu un nemiera pilnu pusaudzi, kurš ir pārstājis uzticēties saviem vecākiem, jo “kādēļ gan, lai viņš klausītos, ja toreiz neklausījāties jūs?”. Protams, neviens pusaudzis apzināti nepateiks, ka ir zaudējis saikni ar vecākiem toreiz, kad raudāja gultiņā tā ap gadiņu vai pat agrāk. Tomēr zemapziņā, kaut kur dziļi sirsniņā tas paliek. Arī dakteri Sīrsi, kas ASV pazīstami ar daudzām bērniem draudzīgām atziņām, apliecina, ka vajadzības, kuru apmieirnāšana liegta bērniem agrīnā vecumā, nekur nepazūd – tā arī mūžam paliek neapmierināta un tālāk dzīvē var izpausties kā neremdināms nemiers, agresija, disciplīnas problēmas utt. Viņi rekomendē vienmēr iedomāties sevi bērniņa vietā un padomāt, kā es justos šajā situācijā, ko es vēlētos. Un tieši to pašu iesaku es – ja jūs vienmēr vadīsieties pēc principa “izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi”, jūs nekad nenošausiet greizi. Iedomājieties vien, kā jūs justos, kad gribētu tikt samīļots, būtu noguris un izmisis, bet jūsu dzīvesbiedrs jūs ignorētu vai norādītu, ka jums jāiemācās nomierināties pašam…

Man tomēr gribas, lai mani samīļo tad, kad man to ļoti vajag. Arī par spīti tam, ka man jau ir pāri 30 gadiem. Un man patīk iemigt un pavadīt nakti gultā kopā ar otru cilvēku, kas man ir mīļš un kuram es uzticos. Un es jūtos dikti neomolīgi, ja man jāguļ vienai kādu iemeslu pēc. Tādēļ es samīļoju savus bērnus jebkurā diennakts laikā un ļauju tiem ieritināties zem savas segas arī vecumā 3+, nemaz nerunājot par vecumu pirms tam 🙂

Šo rakstu pilnīgi bez izmaiņām es pārpublicēju no Satori portāla. Liene Brizga-Kalniņa ir mana sena paziņa darbiņa sakarā, bet tad mūsu ceļi pašķīrās un tad atkal sastapāmies Valdorfa bērndārzā. Mēs neesam sirsnīgas draudzenes, bet kaut kur mūsu domu pavedieni šad un tad krustojas un man ļoti patika šis raksts. Un es novēlu jums to izlasīt un paturēt prātā. Jo arī es pati lasu kopš 3,5 gadu vecuma un varu tikai piekrist Lienei, jo es protu izlasīt, bet neprotu lasīt, ja ar pēdējo mēs saprotam spēju uztvert tekstu tēlaini, iedziļināties, izprast domu nepārlasot teikumu otrreiz un nepalaist garām svarīgas detaļas.

Te raksts…

Maģiskais brīdis

Brīdis, kad nepilnu piecu gadu vecumā iemācījos lasīt, ir viena no manas bērnības maģiskākajām atmiņām. Es šķirstīju grāmatiņu – kaut kādu pasaku par mežu un dzīvniekiem –, un vecmamma teica, ka noies uz pagrabu. Es turpināju pētīt grāmatu, kad burti, kuri man jau labu laiku tika mācīti, pēkšņi saslēdzās vārdos un vārdi – teikumā. Es māku lasīt, paziņoju, kad vecmamma pēc minūtēm piecām atgriezās. Viņa, protams, neticēja un atmeta ar roku, ko tu tur pļāpā, kamēr es neizlasīju viņai priekšā vairākus teikumus. Kopš tā laika manā bērnībā vairs nebija jautājuma “ko darīt?”, vienīgi – vai ir kaut kas, ko palasīt, un es sevi biju pieskaitījusi lasītāju ciltij mūžīgi mūžos. Tāpēc tad, kad man piedzima pirmais bērns, es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņu iepazīstināt ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Un cerēju, ka tas notiks pēc iespējas ātrāk. Mani ārkārtīgi iepriecināja viņa agrā interese par grāmatu šķirstīšanu un klausīšanos, un es lasīju divgadniekam pirms gulētiešanas priekšā kaut desmit pasakas pēc kārtas, jo viņš tā gribēja, pat ja pati jau biju gandrīz aizmigusi. Mani vadīja šādi apsvērumi: pirmkārt, grāmatu un lasīšanas nekad nevar būt par daudz, otrkārt, jo vairāk es viņam lasīšu priekšā, jo ātrāk viņš gribēs pats iemācīties lasīt, un, treškārt, jo ātrāk viņš iemācīsies lasīt, jo gudrāks un labāk izglītots viņš būs. Tagad man ir trīs bērni un mana attieksme pret lasīšanu ir mainījusies plašā spektrā – tā vienā galā ir ideja, ka bērnu var sākt mācīt lasīt jau sešu mēnešu vecumā, otrā – ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam vispār nav jāmāca lasīt. Par nelaimi, bet varbūt par laimi man joprojām nav vienas īstās un pareizās teorijas ne par bērnu audzināšanu, ne lasītprasmi, taču par vienu es esmu pārliecinājusies – mani sākotnējie uzskati par lasīšanas vērtīgumu agrīnā vecumā ir spēcīgi iesakņojušies pieņēmumi, kuri, tāpat kā jebkuri pieņēmumi, ir apšaubāmi un nav obligāti.

Lasīt kopš dzimšanas

Lasīšana ir bērnu tiesības kopš dzimšanas – tā apgalvo Glena Domana institūts cilvēka potenciāla sasniegšanai. Šī organizācija Amerikā kopš 1955. gada nodarbojas ar bērniem, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un pēc savas metodikas, kuras pamatā ir ideja – smadzenes aug un atjaunojas, ja tās izmanto, strādā, lai viņiem palīdzētu – nekustīgiem un saskaņā ar tradicionālo medicīnu nolemtiem bērniem iemāca ne tikai pārvietoties, bet arī runāt, lasīt, svešvalodas, mūziku. Domana metodi izmanto arī veselu bērnu attīstības veicināšanai, un lasīšana ir viena no lietām, kuru iesaka sākt mācīt jau zīdaiņa vecumā, gandrīz kopš dzimšanas. Pavisam vienkārši atstāstot – lasīt pēc šīs metodes māca, rādot bērnam uz lielām bieza papīra kartiņām uzrakstītus vārdus un tos skaļi nolasot priekšā. Svarīgi to darīt regulāri, katru dienu vairākas reizes, sākot ar dažu minūšu nodarbībām. Lasīšana pēc šīs pieejas sākas ar vārdiem, nevis burtiem, jo bērna smadzenes uztver vārdu kopumā, it kā nofotogrāfē un ar atkārtošanās palīdzību izveido sakarības starp skaņām un rakstīto. Vārdi jāraksta ar sarkaniem burtiem, jo tā ir krāsa, kuru mazuļi spēj vislabāk uztvert. Darbošanos var sākt jau tik agri kā sešu mēnešu vecumā, un tad esot liela iespēja, ka bērns, sākot runāt, mācēs arī lasīt. Nākamie soļi pēc vārdiem ir teikumu, nelielu stāstiņu veidošana, tad var turpināt ar svešvalodām, matemātiku, enciklopēdiskām zināšanām. Domans tāpat kā daudzi bērnu attīstības speciālisti uzsver, ka cilvēka smadzenes nevienā dzīves posmā neattīstās tik strauji kā laikā no dzimšanas līdz sešu gadu vecumam, un tāpēc šis unikālais “sūkļa” laiks, kad bērns ar prieku un vieglumu uztver informāciju, ir maksimāli jāizmanto, ekipējot viņu ne tikai ar lasītprasmi, bet plašām, gandrīz akadēmiskām zināšanām. Institūta pieeja tiek vērtēta ļoti dažādi, arī iznīcinoši kritiski – tā tiek uzskatīta par zinātniski nepamatotu un neiroloģiski vienkāršotu, par pseidozinātnisku mārketingu. Pēc metodoloģijas institūta darbība ir ļoti atšķirīga no tradicionālās izglītības pieejas Rietumu valstīs, taču mērķis ir līdzīgs – palīdzēt izveidoties augsti intelektuāli attīstītam indivīdam, kas agrāk par citiem vienaudžiem ir ekipēts ar zināšanām un līdz ar to priekšrocībām konkurencē, un tā sola – jūsu bērns būs labāks. Konkurence, agrīna intelektualizācija, zināšanu “krāšana” – tas viss nav atrodams Valdorfa pedagoģijas pieejā.

Līdz septiņiem gadiem bez burtiņiem

Par Valdorfa pieeju pirmo reizi uzzināju netieši. Vecākais dēls pieredzēja Domana sarkano burtu kartiņu rādīšanu un diezgan ātri sagrāva manu pacietību, vēloties ar tām spēlēties (to izmērs – 15×55 centimentri – bija šai vēlmei ļoti pateicīgs), nepilnu trīs gadu vecumā ne vien nelasīja, bet vienkārši nespēja iejusties bērnudārzā un tur ne ar vienu nerunāja. Tāpēc es viņu pēc kādas citas mammas ieteikuma aizvedu uz konsultāciju pie pedagoģes ar Valdorfa pieredzi. Stāstot par bērna grūtībām, es nekavējos palepoties, ka viņam ļoti patīk enciklopēdijas, viņš pavada ilgu laiku, tās šķirstot, un māk nosaukt daudz dažādu dinozauru veidu. Pavisam maigi un saudzīgi konsultante man paskaidroja, ka bērnam ir jāattīstās sabalansēti, un enciklopēdijas varbūt nav tas, kas viņam ir visvairāk vajadzīgs. Saskaņā ar “tīro” Valdorfa pieeju, būtu bijis jāsaka tieši – tās vispār nav vajadzīgas un trīs gadu vecumā bērnam var tikai kaitēt. Mana personīgā bērnu agrīnas lasītprasmes nepieciešamības pārliecība tika iešķobīta, bet līdz brīdim, kad bez žēlastības krāmēju ārā grāmatas no bērnistabas pārbāztajiem plauktiem, lai paslēptu kastēs un skapjaugšās, pagāja vēl vairāki gadi – līdz laikam, kad es arī “sāku iet” Valdorfa bērnudārzā, jo turp devās vidējais bērns.

Valdorfa pieeja ir alternatīva izglītības forma, kuras pamatlicējs ir filozofs antropozofs Rūdolfs Šteiners. Nosaukumu, ar kuru šī pieeja pazīstama lielākajā daļā pasaules, tā ieguva no cigarešu rūpnīcas Waldorf Astoria Štutgartē. Tieši tur Šteiners 1919. gadā izveidoja pirmās skolas, kuras bija domātas cigarešu fabrikas strādnieču bērniem – sociāli maznodrošinātiem, ar mazām cerībām uz labu izglītību un izraušanos no nabadzības. Ir vairāki populāri uzskati par Valdorfa pedagoģiju, kas ir daudz plašāk zināmi nekā Šteinera antropozofijas idejas, un viens no tiem ir tāds, ka tā ir pret grāmatām un nemāca bērniem lasīt. Patiešām, Valdorfa bērnudārzā neatradīsiet grāmatas, krāsainus burtiņus vai vispār konkrētas, nošķirtas nodarbības – mūzika, sports un mācību laiks. Šeit līdz septiņu gadu vecumam nemāca ne burtus, ne lasīt, ne ciparus, bērniem vispār neko “nemāca” tiešās apmācīšanas izpratnē, mācību stundas formā – tā, ka audzinātājs dod norādes un uzdevumus, kurus izpildot bērns apgūst konkrētas zināšanas. Šteiners to pamatojis ar savu bērna attīstības teoriju, kuras galvenais apgalvojums – attīstība sadalāma septiņgadu posmos, katrā posmā darbojas citi dzīves spēki, un ir svarīgi, lai bērns pilnībā izdzīvo katru posmu un viņa attīstība netiek sasteigta, lai katrs nākamais posms var veidoties uz iepriekšējā pamatiem. Pirmā septiņgade – tāpat kā Domana skatījumā – ir vitāli nozīmīga, šeit veidojas priekšnosacījumi visai tālākajai ķermeniskajai, garīgajai un morālajai pieaugušā cilvēka dzīvei. Taču atšķirībā no Domana Valdorfa pieejā līdz septiņu gadu vecumam bērnam svarīgākais ir apzināties savu fizisko ķermeni, apgūt līdzsvaru, kustību prieku un pasauli izzināt tikai caur praktisku darbošanos un imitāciju, ne mācīšanu.

Rotaļas, dziesmas un pasaku stāstīšana

Tātad – bērns nav mazs pieaugušais, kuram vienkārši ir jāizstiepjas garumā un pēc iespējas ātrāk jāiekļaujas pieaugušo pasaules struktūrās un darbībās. Bērnam ir ne tikai atšķirīgs ķermeņa briedums un nervu struktūra, bet arī citas vajadzības attīstībai. Praktiski tas izskatās tā, ka bērni Valdorfa dārziņā daudz laika pavada ārā, skraida, lēkā, rāpjas kokos, spēlējas ar dubļiem, grupiņā kopā ar audzinātājām cep maizi, klāj galdu, gatavo rokdarbus no siltiem, dabīgiem materiāliem (vilnas, vaska), dzied dziesmas un ļoti daudz rotaļājas. Taču grāmatu neesamība nenozīmē, ka bērni iztiek bez pasakām. Tām un iztēles pasaulei Valdorfa audzināšanā ir ļoti liela nozīme, taču pasakas tiek stāstītas, turklāt atkārtojot – vienu un to pašu visā nedēļas garumā. Pasaku stāstīšana bērniem iemāca klusējot klausīties un līdz ar to iedziļināties gan stāstā, gan sevī, bet ilustrāciju iztrūkums liek viņiem darbināt pašiem savu fantāziju, savukārt atkārtošanās bērniem ir nepieciešamība (to labi zina katrs vecāks, kurš kopā ar bērnu simto reizi skatās, piemēram, “Vāģus”), tā dod drošības sajūtu. Kad es pirms kāda laika sāku puikām vakaros stāstīt izdomātu pasaku par pelīšu ģimeni, kurā pārsvarā atkārtoju vienu un to pašu stāstu ar nelielām izmaiņām, biju pārsteigta par viņu detalizētajiem jautājumiem un komentāriem, kas liecināja, ka viņi šo pasaku un pelīšu dzīvi “redz”, un to, ka viņi paši pieprasīja precīzu atkārtojumu.

Protams, arī pirmskolas vecuma bērni nedzīvo izolēti un nevar gaidīt, ka viņi neredzēs grāmatu līdz septiņu gadu vecumam, taču tās mazu bērnu grāmatas, kas ir Valdorfa tradīcijas iedvesmotas, ir ļoti mierīgiem zīmējumiem, maigas, sapņainas – un ar ļoti maz teksta. Un vislabākais, ja bērnam ikdienā pieejamas vien pāris. Pārāk liels košu un krāsainu grāmatu daudzums bērnu pārsātina, viņš grib vēl un vēl, bet nespēj mierīgi iedziļināties vienā. Kims Džons Peine, amerikāņu pedagogs, Valdorfa pedagoģijas iedvesmotajā grāmatā “Vienkāršība bērnu audzināšanā” stāsta par savu pieredzi, strādājot ar bērniem, kuriem ir grūtības skolā vai sadzīvē, hiperaktivitāte, uzmanības deficīta sindroms, un kā pirmo soli ceļā uz laimīgu bērnu, iesaka dzīves telpas attīrīšanu – atteikties no lielākās daļas rotaļlietu un arī grāmatu.

Agra lasītmācīšana var būt kaitīga jūsu bērnam

Otrs būtisks Valdorfa pieejas pamatakmens ir Šteinera uzskats par cilvēku kā ķermeņa, prāta un gara kopumu, līdz ar to – arī bērna un cilvēka attīstībai jābūt integrētai, ņemot vērā visus šos aspektus un godinot augstāko garīgo spēku. Taču tas nenozīmē, ka Valdorfa izglītība ir “aizslēgta” ģimenēm, kuras neatzīst gara un augstāka spēka esamību. Pirmkārt, antropozofija netiek mācīta vai pat pieminētā bērnudārzā un skolā, tā ir neredzamais pamats, un, otrkārt, ir pietiekami daudz zinātnisku pētījumu par agrīnu lasītprasmi un bērnam būtiskām prasmēm pirmskolas vecumā, kuri netieši atbalsta Valdorfa pieeju – pirmskolas bērnam vajag spēlēties, ne mācīties. Tā Jaunzēlandes Otago Universitātes pētījumā tika salīdzināti bērni no Valdorfa skolām, kuri nelasa līdz septiņu gadu vecumam, un valsts skolām, kur sāk mācīties lasīt no piecu gadu vecuma, un atklājās, ka agrie lasītāji vēlāk neuzrāda labākus mācību rezultātus, tātad agrīnai lasīšanai nav pierādāmas priekšrocības. Savukārt Virdžīnijas Universitātes pētījums par prasmēm, kas būtiskas bērnu gatavībai skolai, rāda, ka tieši labi attīstīta sīkās motorikas prasme – ne burtu un ciparu zināšana – saistīta ar labākiem mācību sasniegumiem vēlāk, un tā attīstās rotaļājoties, darinot rokdarbus, veicot sīkus darbiņus ar pirkstiem. Alisona Gopnika, psiholoģijas profesore no Bērklijas Universitātes, saka – zinātnieki ir neizpratnē. Jo nopietnāk mēs pētām, jo vairāk secinām, ka maziem bērniem nav piemērota fokusēta, uz mērķiem orientēta darbība, bet viņi fenomenāli spēj mācīties no lietām un cilvēkiem, kas ir ap viņiem. Savukārt neirozinātnieki atzīmē, ka, liekot bērniem darīt to, kam viņu smadzenes vēl nav gatavas (izpildīt uzdevumus, lasīt), var būt kaitīgi – tas var radīt stresu, kas negatīvi ietekmē to smadzeņu sadaļu, kas atbildīga par atmiņu un mācīšanos, un pat padarīt viņus uzņēmīgākus mentālām problēmām – depresiju, trauksmi vēlākā dzīves laikā.

Valdorfa bērnudārza maigos toņos iekārtotajā grupiņā, kurā ir gan mazs balkoniņš ar spēļu virtuvīti, gan īsts virtuves stūris, daudz koka rotaļlietu, kastaņi, auduma lelles, pēcpusdienās bērni spēlējas vai zīmē. Lielākie uzraksta uz pabeigtā zīmējuma savu vārdu. Burtiņi šeit nav aizliegti, ja bērnam pašam ir dabīga interese par tiem, taču pa īstam tie atklājas pirmajā klasē, izaugot no pasakām un zīmējumiem. No viļņiem rodas “v” burts, karalis pārvēršas par “k” burtu, un otrajā klasē bērni sāk lasīt – ar uzmanību un izpratni. Es māku lasīt ļoti ātri – jau kopš bērnudārza vecuma –, un man sevi jāpiespiež to darīt lēnāk, uzmanīgāk, jo pretējā gadījumā es vienkārši neko neatceros. Es nevarētu teikt, ka bērnībā kāds man uzspieda lasīšanu, tā bija mana vēlme, taču šī nodarbe noteikti atņēma laiku spēlēm un kustībām. Tagad mans septiņgadīgais dēls – ar parastā dārziņa pieredzi – māk lasīt, taču lēnām un negribīgi, piecgadīgais “valdorfbērns” tikai nesen izrādīja pirmo interesi par burtiem, un es neliedzu viņam tos zīmēt, taču nedodu uzdevumus un nelaboju kļūdas. Divgadīgā māsa mani pārsteidza ar to, ka jau atpazīst virkni burtu – viņa tos acīmredzami iemācījusies, esot līdzās vecākā brāļa mācībām. Man, protams, par to ir prieks un lepnums, bet es arī tikpat ļoti priecājos par to, cik veikli viņa nomizo burkānu – jo, starp citu, tā ir arī zīme labām akadēmiskām sekmēm nākotnē.

Izmantotā literatūra:

Doman, Glenn and Janet, How to Teach Your Baby to Read, Gentle Revolution Press, October 2002

Paul Tullis, The Death of Preschool, Scientific American Mind, November/December 2011

Nancy Mellon, Storytelling with Children, Hawthorn Press, 2000

Cameron, C. E., Brock, L.L., Murrah, V.M., Bell L.H., Worzalla, S.L., Grissmer, D. & Morrison, F.J. , Fine Motor Skills and Executive Function Both Contribute to Kindergarten Achievment, 2012

Gribu mazliet atkārtoties un apdeitoties par drošu bērna pārvadāšanu automašīnā. Kāpēc? Lūk, attēlā redzams, kāda starpība ir bērna ķermeņa zonu apdraudējumā 1. grupas krēsliņā (9-18 kg) frontālas sadursmes gadījumā.

Iesākumā, īsi par atmugurisko braukšanu. Nu jau kādu brīdi (Zviedrijā pat kādus 40 gadus ar astīti) nav noslēpums, ka visdrošākā pozīcija automašīnā ir atmuguriski. Tas ir vairāku iemeslu dēļ. Tomēr pamatu pamatā ir fizikas un statistikas sakarības iepretī bērna fizioloģijai: statistikas dati rāda, ka autonegadījumi visbiežāk ir frontāli – respektīvi, automašīna ar škērsli (citu automašīnu vai citu objektu) saduras ar priekšu, kā rezultātā notiek ĻOTI strauja apstāšanās. Un šajā pēkšņajā atruma maiņā iedarbojas fizikas likumi – viss, kas atrodas auto salonā turpina kustību iepriekšējā virzienā – tātad lido uz priekšu. Otrs aspekts ir bērna fizioloģija – maza bērniņa galva ir liela un smaga (līdz pat 25% no ķermeņa masas), muskulīši neattīstīti un kauliņi nenobrieduši. Tas nozīmē, ka satiksmes negadījumā, kad inerce sviež it visu un visus uz priekšu bērnam, kas brauc ar skatu braukšanas virzienā un ir iesprādzēts auto krēsliņā, brīvi kustošā smagā galva ar milzu spēku tiek triekta uz priekšu un ir neaprakstāmi liela slodze (ekvivalenta vairākiem 100 kg svara) uz vājo kakliņu. Šādas sakarības rezultātā var rasties ļoti nopietnas traumas. Kā no tām mazo pasargāt? Pēc iespējas ilgi bērnu vedot autokrēsliņā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Jo tad inerce frontālas sadursmes gadījumā darbosies bērnam par labu – bērns tiks iespiests dziļāk auto sēdekļa atzveltnē, tādējādi sadalot slodzi daudz lielākā laukumā un balstot vājo kakliņu, aizsargājot galvu. Ir pierādīts gan testos, gan statistikas datos, ka braukt atmuguriski bērnam ir 5x drošāk!!!!! Bērnu šādi vadāt vajadzētu vismaz līdz 3 gadu vecumam, kad fizioloģiskās īpatnības ir pāraugtas un viņa ķermenītis ir vairāk nobriedis. Tomēr jāpatur prātā, ka jebkuram pasažierim automašīnā atrasties drošāk ir atmuguriski, tādēļ saudzēsim savus visdārgākos pasažierus un vizināsim viņus atmuguriski cik vien ilgi iespējams! Šādas iespējas nodrošina Extended Rear-Facing jeb bērna ilgstoša pārvadāšana automašīnā atmuguriski. Vairāk par to lasiet šeit!

Otrkārt, gribēju atjaunot to ERF krēsliņu sarakstu, kas atbilst Eiropas standartiem un nopērkams Latvijā.

• Akta Graco Belogic (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 25 kg
• Akta Graco Cosmic Comfort S (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 25 kg
• Axkid Kidzofix – atmuguriski līdz 25 kg, no brīža, kad bērns sēž, lietojams arī ar skatu uz priekšu, stiprināms ar jostām vai Isofix
• Axkid Kidzone – atmuguriski līdz 25 kg, no brīža, kad bērns sēž, lietojams arī ar skatu uz priekšu, stiprināms ar jostām
• Axkid Minikid – atmuguriski līdz 25 kg, no brīža, kad bērns sēž, stiprināms ar jostām
• BeSafe Combi bez Isofixa un ar Isofixu – atmuguriski līdz 18 kg, no 6 mēnešiem (ražotājs nerekomendē no dzimšanas), lietojams arī ar skatu uz priekšu, stiprināms ar jostām vai Isofix atkarībā no izvēlētā modeļa
• BeSafe Kid (var muki.lv pasūtīt gan ar, gan bez Isofixa – cena tāda pati kā Combi modelim) – atmuguriski līdz 18 kg, no 6 mēnešiem (ražotājs nerekomendē no dzimšanas), stiprināms ar jostām vai Isofix atkarībā no izvēlētā modeļa
• Brio Zento (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 25 kg
• Britax Hi-way (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 25 kg
• Britax Max-Fix (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 18 kg
• Britax Max-Way – atmuguriski līdz 25 kg, oficiāli Latvijā nav nopērkams
• Britax Multi-Tech – atmuguriski līdz 25 kg, oficiāli Latvijā nav nopērkams
• Britax Two-Way – atmuguriski līdz 25 kg, oficiāli Latvijā nav nopērkams
• Cybex Sirona (Latvijā ir pieejams) – atmuguriski līdz 18 kg, no 6 mēnešiem (ražotājs nerekomendē no dzimšanas), stiprināms tikai ar Isofix, muki.lv nepiedāvājam, jo savam bērnam neizvēlētos
• Fair G 0/1 (Latvijā nav pieejams) – atmuguriski līdz 18 kg
• Hauck Varioguard (Latvijā ir pieejams, ļoti ceram tuvākajā laikā ierindot arī muki.lv izlasē) – atmuguriski līdz 18 kg, ja stiprina ar Isofix vai 13 kg, ja stiprina ar auto drošības jostu, lietojams arī ar skatu braukšanas virzienā
• Klippan KISS – atmuguriski līdz 18 kg, lietojams no dzimšanas, stiprināms ar jostām vai Isofix
• Klippan Triofix – atmuguriski līdz 18 kg, no brīža, kad bērns sēž, lietojams ar skatu braukšanas virzienā līdz 36 kg, stiprināms ar jostām vai Isofix
• Maxi Cosi Mobi – atmuguriski līdz 25 kg, oficiāli Latvijā nav nopērkams
• Recaro Polaric (Latvijā ir pieejams) – atmuguriski līdz 18 kg, stiprināms tikai ar Isofix

Šajā sarakstā uzskaitīti VISI Eiropas standartiem atbilstoši ERF krēsliņi. Mēs esam diezgan pārliecināti, ka neviens šiem kritērijiem atbilstošs vērā ņemams krēsliņš nav paskrējis mums garām, tādēļ, ja sarakstā neatrodat krēsliņu, ko esat noskatījis un domājat, ka to varēs izmantot atmuguriski ilgāk par 13 kg, tad ir vērts mums pajautāt, kas tad nu 😉 un kopīgi varam noskaidrot, kādēļ tas nav iekļauts sarakstā. Ļoti iespējams, ka tas ir 0-18 kg kategorijas krēsliņš, kas atmuguriski izmantojams tikai līdz 13 kg (Concorde Ultimax, MaxiCosi Opal u.c. – nereti to ir grūti noteikt, neieskatoties lietošanas instrukcijā, jo ražotājs/tirgotājs ļoti uzsver šī krēsliņa svara ierobežojumus no 0 līdz 18 kg, bet aizmirst piebilst, kurā mirklī krēsliņš apgriežams ar skatu braukšanas virzienā). Šādu krēsliņu lietot ar skatu pretēji braukšanas virzienam bērnam smagākam par 13 kg ir ļoti nedroši, jo krēsliņa konstrukcija tam nav paredzēta.

__________________________________

* Krēsliņi, kuriem esmu minējusi, ka Latvijā oficiāli nav nopērkami, ar to domāju, ka oficiālais šī zīmola izplatītājs krēsliņus Latvijā nenodrošina, tomēr ir dzirdētas baumas, ka kādos interneta veikalos šos krēslus varot nopirkt. Vai šie krēsli tur tiešām ir, vai redzmai tikai virtuālās bildītēs, vai tos var piemērīt automašīnā pirms pirkšanas un vai kāds pārdevējs prot tos pareizi instalēt, vai tiem ir garantija un no kurienes tie cēlušies… uz šiem jautājumiem man nav atbilžu.

Mūsu mājās pēc pārvākšanās notiek pamatīga revidēšanās un dažas lietas būtu pelnījušas jaunus saimniekus – kādas 6 kastes ar drēbēm un lērums ar bērnu aprūpes lietām. Klāss tikai pamās mīļajām lietiņām attā, tās sabučos un esam gatavi no tām šķirties, jo no lielas daļas šo lietiņu esam izauguši un tās mums vienkārši vairs nav vajadzīgas, bet kādam citam noteikti varētu noderēt. Tad nu centīšos šeit izvietot visas šīs lietas fotogalerijā ar aprakstiem un vēlamajām cenām. Droši piesakieties uz to, kas jūs interesē! Iepirkumus varēs saņemt veikaliņā Baznīcas ielā 31 vai pa pastu/pastastaciju, pieskaitot pirkumam pasta izdevumus.

Galerija procesa laikā tiks papildināta ar jauniem un jauniem piedāvājumiem, tiklīdz tie tiks izmazgāti, sagatavoti tālāknodošanai un nofotogrāfēti 🙂 Pārdošanai ievietošu tikai tās lietas, kas ir jaunas vai gandrīz kā jaunas – ļoti saudzīgi lietotas, bez defektiem – tādas, kādas es par attiecīgo cenu savam bērnam iegādātos un justos izdevīgi iepirkusies 🙂 Un tiem, kas pērk vairākas lietiņas, klāt liksim mazas dāvaniņas no tām mantām, kas atsevišķas bildēs nav iemūžinātas.

Šeit nemeklējiet rotaļlietas, jo tās mēs nesīsim uz “Mantu maiņu”, kas notiks otrajā aprīļa nedēļā!!! Gribam iemainīt pret citām mantiņām 🙂

Sāksim ar lielu paldies visiem, kas jūtas līdzvainīgi “Mantu maiņas” notikšanā. Tā bija atkal lielāka un varenāka mainīšanās kā visas iepriekšējās un šķiet, ka tas pieņemas spēkā – forši 🙂

Pirmkārt, bija lielāka interese – gan vairāk vaicātāju, gan sociālo tīmekļu aktivitāšu, gan mediju intereses… Otrkārt, viss tas rezultējās krietni lielākā apmaināmo mantu daudzumā, jo bija pilni visi plaukti, kas tika izmantoti iepriekš, piesaistītas 2x vairāk kastes un piekrāmēts ar mīkstmantām no vienas vietas (šķiet pat 2 kārtās) mūsu sārtais dīvāns… pēc vizuālām aplēsēm šo kvantumu novērtējot, mēs teiktu, ka mantu bija vismaz 2 tik daudz kā iepriekšējā reizē un 3 tik daudz kā vēl iepriekšējākā…

… un tas savukārt noteica to, ka arī mainīties tiesīgo bija vairāk… un tad, kad plkst. 11.00 vērās vaļā durvis, čaklie mantu mainītāji brāzās iekšā… tad man kādu brīdi griezās galva un pazuda pamats zem kājām. un es biju priecīga vienuviet redzēt tik daudz mērķtiecīgu cilvēku, kas zin, ko grib 🙂 un tad viss, ko viņi grib bija sakrauts lielākās un nelielākās kaudzītēs, maiņa bija notikusi un bija krietni daudz laimīgu seju, kuras pamazām devās mājup, lai izbaudītu guvumu… un aiz šiem priecīgajiem palika tukši palukti. patiesi! tik izteiktu “sezonalitāti” nebijām novērojuši nevienā no iepriekšējām mantu maiņām – pēc pirmajiem malējiem bija palicis visai maz, ko malt… līdz ar to šai “Mantu maiņai” mūsu apzīmējums ir “vētrainā” 🙂

Daži secinājumi:

– nākt uz “Mantu maiņu” laikus tomēr ir svarīgi (skat. laikapstākļu aprakstu augstāk 😉 )…

– ņemt līdzi maisu ir noderīgi (99% gadījumu visiem bija savas somas un maisi, kur salikt guvumu – juhū!)

– piedalīties ir vērtīgi 🙂 – lasu Twitterī, Foursquare un citur komentāros atsauksmes un saprotu, ka priecīgo ir daudz. mēs arī esam ieguvēji 🙂

“Mantu maiņa” no “Mantu maiņas” atšķiras – piem., aizpagājušā reizē bija daudz tiešām vērtīgu mantu (dārgo – arī vērtējot mukajos latos – stumjammašīnas, Lego, koka mantas utt.), iepriekšreiz bija vairāk lielākiem bērniem domātas mantas. Šoreiz atkal bija kaut kā dikti daudz mīkstmantu, sevišķi liekot uzsvaru uz Narvesena zvēriem – tie ik katrā sugā bija vismaz pa 2-3. Gluži kā no Noasa šķirsta ainiņām 😉 Un tas tikai nozīmē, ka nav nekādas jausmas, kas mūs sagaida nākamreiz 🙂

Nākamā reize būs. Mēs nevaram tagad precīzi pateikt datumu, tomēr ir doma, ka tā varētu būt saistīta ar jaunā mācību gada sākumu – tātad septembra otrā pilnā nedēļa, piemēram? Ar kulmināciju 14. septembrī. Vai tas izklausās labi?

Es nojaušu, ka par rotaļām ārā šobrīd kāds grib vismazāk kaut ko dzirdēt. Tomēr es mazliet ar skatu nākotnē… (cerams, tuvā). Tā kā man ir iepaticies rakstīt žurnālam “Mans mazais” (pa kādam manam rakstiņam var lasīt visos šī gada numuros), tad gatavoju rakstu arī jūnija numuram par bērnu spēļlaukumu ierīkošanu. Uz sarunu aicināju mūsu bērndārza audzinātāju – Sarmīti. Kad viņu uzrunāju un ieskicēju tēmu, viņa uz manu jautājumu par obligāto minimumu spēļlaukumā atbildēja vienkārši: “Es esmu uzaugusi lauku vidē – man nebija ne šūpoles, ne smilškastes, bet es neesmu palikusi nedz neizšūpojusies, ne smiltīs neizrušinājusies.” Teikšu godīgi – pēc šādas tēzes nospriedu, ka raksta man nebūs, jo visi mani abi atvērumi beigsies ar to, ka neko nevajag un jāspēlējas kā ir, bet vai tad tas reāli ir iespējams? Ko gan bērns var sadarīt pagalmā, ja nav pienācīga spēllaukuma… bet raksts būs, jo saruna patiesībā izvērtās super jauka un materiāla izvērtās pavisam daudz. Bet par to tad lasiet jūnija “Manā mazajā”. Šeit es gribēju padalīties mūsu ģimenes brīvdienu rotaļās pagalmā šīs sarunas iespaidā.

Tā kā tētis strādāja, tad mēs ar puikām devāmies ārā. Saulīte tā sildīja, ka grēks bija to neizmantot. Kamēr puikas sprieda, ka ziemu vajag vienkārši norakt un centās to arī ar lāpstiņām un ķerru izdarīt, es vācu pa pagalmu prom būvniecības atlikumus – dēļu galus un citus štruntus. Un tad iemaisījās Robins, kurš palūdza man kādu garāku dēli. Tā kā saruna par rotaļu laukumu ar Sarmīti bija vēl iepriekšējās pēcpusdienas gaišā piemiņā, ar dziļu interesi atdevu Robinam dēli. Nez, ko viņš ar to pasāks? Pēc cik minūtēm viņš to nometīs? Bet pēc dažām minūtēm viņž atstiepa pats jau citu koka gabalu un prasīja, vai to var paturēt. Novērtēju, ka naglu tajā nav un atļāvu. Tā ar “kvalitātes kontroli” drīz Robins bija ticis pie diezgan paprāva būvmateriālu daudzuma, no kuriem tapa līdzsvara celiņš. Augšup un lejup, ar pagriezieniem un konstruēts un rekonstruēts… Viņš balansēja pa to, pats izdomāja noteikumus, ka ja sazvārojas un kāja pieduras pie zemes, tad jāsāk no sākuma… Man šķiet viņš nogāja pa to reizes 100. Un pavadīja ņemoties ar dēļu galiem vismaz pusotru stundu, līdz apnika… man 🙂

Otrs, kas likās interesanti, ka pavisam drīz par brāļa darbošanos ieinteresējās Klāss, kurš aši vien atrada savu platāku dēli, ieriktēja to uz zemes un arī sāka pa to staigāt kā pa līdzsvara baļķi. Protams, tas bija vienkāršākas konstrukcijas – atbilstošs viņa inženērijas spējām un prasmei turēt līdzsvaru. Arī viņam tas prasīja zināmu piepūli, jo viņš arvien staigā kā bēbīši, liekot kājas blakus nevis vienu otrai priekšā un noiet pa šauru strēli viņam ir īpaši jācenšas. Bet viņš centās – atkal un atkal balansēja no viena gala līdz otram, tad kāpa nost un devās uz sākumu, lai noietu pa dēli vēlreiz… Un kad es mēģināju iejaukties, viņš skaļi kliedza: “Pats, pats!” Īsi sakot – džeki bija no tiesas aizņemti un es varēju iet dillēs.

Un tad es atcerējos visu, ko Sarmīte bija iepriekšējā dienā stāstījusi par materiālu, bet ne gataviem risinājumiem, par ideālo spēllaukumu, kuram nav vecuma ierobežojumu nevienā virzienā utt… un te viņš bija – tapis no veciem dēļu galiem. Darbošanās bērniem uz pusotru stundu. Un viņi nekad tik aizrautīgi nedarbotos tādu laika sprīdi ap gatavi sameistarotu līdzsvara baļķi.

Tā ka nepērciet gatavās konstrukcijas – (izņēmums ir smilšu kaste un šūpoles – tās varot iegādāties arī gatavas, ja tīk) – sagaidīsim pavasari, jūnija “Manu mazo” un taisīsim spēļlaukumu bērniem paši savām rokām kopā. Lai visiem jautrāk!

Nu jau “Mantu maiņa” kļuvusi par iemīļotu tradīciju. Šoreiz to rīkosim par godu “Lielajai talkai” – aprīlis nu ir tāds mēnesis, kad tīrām un kārtojam. Tad nu sakārtosim savus plauktus un mantu kastes un noskaidrosim, kas tajās samaināms 🙂

Tiem kas jau piedalījās iepriekšējās “Mantu maiņās”, droši vien divreiz nebūs jāstāsta, cik forši tas ir – nevajadzīgas mantas atdevām, jaunas vietā dabūjām un jaunieguvuma prieks kūsāt kūsāja – īsts win-win pasākums  Bet noteikti ir cilvēki, kas vēlēsies mums pievienoties pirmo reizi. Tad nu pastāstu, kāda ir galvenā ideja.

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas , bet nevajadzīgas rotaļlietas. Šoreiz tā notiks aprīļa otrajā nedēļā “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 8. līdz 12.aprīlim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 13. aprīlī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.

Daži padomi, kā piedalīties:

– Pirmkārt un galvenokārt – izrevidējiet savu mantu kasti, spēļu plauktus un visu citu – esam pārliecināti, ka tur ir šis un tas “Mantu maiņai” noderīgs pat, ja jums liekas, ka tur nekā tāda nav. Šī ir lieliska iespēja pilnīgi bez finansiālām investīcijām tikt pie kāda refreša savā mantu plauktā ikvienam bērnam. Tomēr NB! mēs negribam konkurēt ar atkritumu kasti un tās lietas, kurām drīzāk pienāktos nokļūt tur, tad lai turp arī dodas! Esiet kritiski pret to, ko plānojat nest! Šīm lietām vajadzētu iepriecēt kādu bērnu nevis būt skumjai atmiņai par kādrreizējo prieku. Citiem vārdiem: salauztas, saplēstas, netīras, daļēji izzaudētas utt. rotaļlietas gan ne…

– Pēc iepriekšējās maiņas daži sacīja, ka jau uzreiz ierīkojuši mājās kasti ar uzrakstu “Mantu maiņai”, kurā ik pa mirklim ieliekot kādu rotaļlietu, lai jau laikus gatavotos šim pasākumam un pēdējā brīdī nebūtu jānodarbojas ar revīziju. Prātīgi! Pēc tam šādu kasti ieviesām arī mēs savā mājā 

– Jo vairāk būs cilvēku, kas atnesīs rotaļlietas un piedalīsies “Mantu maiņā”, jo jaukāk būs visiem – galvenokārt tādēļ, ka būs plašāka izvēle un lielākas izredzes, ka visi aizies prom priecīgi ar kādu nenovērtējamu dārgumu ķešā. Tādēļ, lūdzu, lūdzu, izziņojiet saviem draugiem, radiem un paziņām, kā vien mākat un protat, ka šāds pasākums būs – vai tas būtu Twitterī, Facebook un visur citur. Pastāstiet par to bērndārzos un bēbīšskolās, padodiet tālāk ziņu spēļu biedriem un kaimiņiem. Mēs būsim pateicīgi par it visiem likumīgiem un pieklājīgiem veidiem.

– Nav liegts uz “Mantu maiņu” nest ne savas personīgās rotaļlietas. Zagt gluži nevajadzētu, tomēr, ja kādai kaimiņu ģimenei nav intereses piedalīties, bet mantas veļas pa durvīm kāpņu telpā, tad varbūt varat viņiem palīdzēt no tām atbrīvoties. Iespējams padoms aptaujāt radus, draugus un kaimiņus par nevajadzīgām rotaļlietām noder pavisam vismazāko bēbīšu vecākiem, kuri grib piedalīties, bet lieku mantiņu pašiem vēl nav. Tāpat noteikti var organizēties pulciņos attālāku vietu aktīvisti, darba kolektīvi, māmiņu domubiedru grupas utt. un atgādāt pie mums mantas ar pārstāvja palīdzību visas vienkopus.

– Kad nāksiet pakaļ rotaļlietām sestdienā, lūdzu, ņemiet līdzi maisiņu, kur salikt iegūto!

Jāuzskaita ieguvumus no šīs akcijas? Labi, pavisam īsi:

– Atbrīvojamies no lietām, kas mums pašiem nav vajadzīgas, tomēr visu laiku šķiet, ka miskastē īsti tak nemetīsi

– Tiekam pie lietām, kas sagādā prieku un faktiski ir mums jaunas rotaļlietas, nemaksājot par to nevienu īstu latu

– Daba uzgavilē, jo atkritumu izgāztuves nepapildina jauni plastmasas rotaļlietu un iepakojumu kalni; un netiek saražota viena otra lieka manta, jo bērni ir aizņemti, rotaļājoties ar “Mantu maiņā” jauniegūtajām mantiņām 

– Tusiņš  Burziņš  Mazliet medības  Bet tas ir tā vērts  No tiesas – palasiet secinājumus pēc iepriekšējās “Mantu maiņas” šeit.