'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Jau kādu laiku pošos ielikt blogā uzskatāmu materiālu, cik liels ir kurš krēsliņš no ilgāk atmuguriski braucamajiem populārākajiem modeļiem. Šoreiz iesēdāmies Klippan KISS, Axkid MiniKid, BeSafe iZi Combi un Maxi Cosi Mobi. Lūk, bildes ar komentāriem. Visi krēsliņi ir iestādīti savās augstākajās pieļaujamajās pozīcijās, tā lai demonstrētu, kāda ir to maksimālā bērna kapacitāte. Mūsu modelis ir Robins, kuram šobrīd ir 4 gadi un 5 mēneši, viņš sver 16,5 kg un ir 108 cm garš. Teorētiksi viņš ir gluži vai ideāls (gabarītos) bērns pēc pediatru tabulām (oficiāli apģērbus, piemēram, ražo uz 104 cm 4 gadi).

Ilgāk atmuguriski vēlamies savus bērnus vizināt, jo tas ir 5 x drošāk. Kādēļ – par to sīkāk lasiet kādā no maniem iepriekšējiem blogierakstiem šeit.

Secinājumi īsumā.

Pirmkārt, atvainojiet par ne līdz galam korektajām bildēm – mums bija salīdzinoši maz laika un puikam pacietības. Līdz ar to krēsli nav 100% pareizi instalēti, kā arī tikai vēlāk iedomājos, ka puiku visos vajadzēja iesprādzēt, lai novērtētu drošības jostu derīgumu viņa augumam. Piedodiet – mūžu dzīvo, mūžu mācies 😉

Visi krēsli sakrituši ar maināmu slīpumu. Ja iznāks spēki un laiki, pievienosim šiem drīzumā Klippan Triofix, jo šķiet, ka šis labi iederētos un atbildētu vēl dažus jautājumus.

Kompaktākais

Viennozīmīgi KISS. Tas arī pārbaudīts mūsu automašīnā Ford Fiesta. Triofix viņu uzvar, bet tam trūkst dažu citu labumu (piemēram, maināms slīpums).

Nākamais būtu Minikid, tad BeSafe, bet pārliecinoši zaudē Maxi Cosi Mobi.

Slīpākais

Gulēšana visērtākā būs Klippan KISS krēsliņā. Tad otrā vieta šķiet pienākas Maxi Cosi Mobi. Tad sekotu BeSafe un nākamais MiniKid, kas atpaliek pavisam minimāli.

Vislielākā kāju vieta

Maxi Cosi Mobi uzvar šajā parametrā, tad seko BeSafe un MiniKid, taču jāpatur prātā, ka visus šos krēsliņus, stiprinot ar jostām, iespējams variēt un attiecīgi var iegūt lielāku vietu kājām un topu sastādīt pavisam savādāk. Klippan KISS šajā parametrā zaudē.

Visilgāk brauksiet atmuguriski…

… Axkid MiniKid. Tas patiesi varētu ļaut bērnam vizināties atmuguriski līdz 25 kg vai tuvu tam – plašs, lielu čaulu. Un tāda ir visiem Axkid krēsliņiem (arī Kidzone un Kidzofix). Pārliecinošs līderis. Tālāk seko KISS un tad BeSafe, kur droši vien nav lielas atšķirības – skaidrs, ka tāds kā Robins, abos varētu vizināties +/- līdz saviem 18 kg jeb vēl kādu pus gadiņu (KISS iespējams pat gadu – jāskatās, kas būs ar drošības jostām, vai tās nenokļūs pārāk zemu zem pleciem). Un pilnīgi zaudē MaxiCosi Mobi, kas gan ir sertificēts līdz 25 kg, tomēr ir skaidrs, ka labprātīgi tādā es Robinu nesēdinātu jau pavisam drīz, bet spiesta viņam meklēt citu krēsliņu būtu jau tuvākajos mēnešos. Tātad šis krēsls savos gabarītos pieviļ, jo bērnam vietas no tā vairāk netiek.

Pēdējās nedēļās, kopš esam paziņojuši sabiedrībai, ka mums ir nopērkams šķirnīgs bīgla kucēns ar LKF/FCI ciltsrakstiem, esmu vairākkārt nodarbojusies ar izglītojošu skaidrošanu, kāpēc ne pa 200 Ls un, ka Eiropas pase nav “dokumenti”. Tad no nolēmu uzrakstīt mazliet par šo off-topicu blogā, jo galu galā nereti suni iegādājas tieši ģimenes ar bērniem un ja nu kādu tas attur no neparedzētiem pārsteigumiem – arī labi 🙂

Šķirnes suns.

Es nekādi nenoliedzu, ka ir ļoti labs darbs paņemt suni no patversmes. Tam noteikti ir milzīgi daudz altruistisku aspektu un es apsveicu ikvienu, kas paņem no patversmes suni un tas ir veiksmes stāsts. Es atzīstos, ka pati tā nekad nedarītu. Savtīgu iemeslu dēļ – jo man patīk zināt, ar ko es pavadīšu kopā nākamos 10-15 gadus. Šī paša iemesla dēļ es nekad nepirktu par naudu bezšķirnes suni. Un bezšķirnes suns ir jebkurš suns, kura izcelsme nav pierādāma ar atbilstošiem dokumentiem.

Šobrīd Latvijā eksistē stabila organizācija Latvijas Kinoloģiskā Federācija jeb LKF, kas vienīgā ir tiesīga pārstāvēt FCI sistēmu, kas arī ir atzītākā organizācija pasaulē. Un eksistē bijušais LKA, kas agrāk pārstāvēja UCI, bet tagad ir IKU… es neizplatīšu baumas un neiedziļināšos peripetijās, kas saistītas ar šo, tomēr atšķirības ir. FCI sistēmā ir visai stingrs vaislas reglaments, kas nosaka gan to, ka suņiem ir jābūt šķirnīgiem, atbilstošiem šķirnes standartiem vizuāli, pēc tempermenta utt., gan ar vaislas darbu saistītus lielumus – suņi, kas tiek pie vaislas pielaisti, noteikti ir ar nepieciešamajām veselības pārbaudēm, kā arī saņēmuši vairākās izstādēs ekspertu atzinumu, ka atbilst šķirnes standartam. Tātad viņi noteikti ietilpst vajadzīgajā izmērā, viņiem piemīt šķirnei raksturīgās iezīmes utt. Tāpat ir ierobežojumi, cik bieži kucei drīkst būt kucēni. IKU sistēmā šādu prasību faktiski nav, tādēļ cieš šķirnes kvalitāte un daudzās šķirnēs (ne visās, bet bīglos noteikti) klibo arī suņu veselība. Ciltsdarbs salīdzinoši ir ļoti zemā līmenī lielākajā daļā šķirņu. Un attiecīgi sunīši ir lētāki, jo nav obligāto izstāžu apmeklējumu, veselības pārbaužu un kucei var būt daudz vairāk metienu mūža laikā kā tas ir iespējams FCI sistēmas ietvaros.

Ko tas nozīmē sunīša pircējam? Pastāv iespēja iegādāties ne visai šķirnīgu suni ar dokumentiem. Protams, atkāpes visticamāk nebūs tik izteiksmīgas kā pērkot bīglam līdzīgo par 50 Ls. Tomēr pastāv iespējas iegādāties suni, kas izaudzis neatbilst izmēram, izskatās būtiski savādāk, uzvedās arī citādi kā rakstīts grāmatiņās un reizumis ir iedzimtas slimības, alerģijas, iekšējo orgānu nepilnīga attīstība utt. Tā ir vilšanās. Ja esi pircis suni, kas būs tavs ģimenes loceklis daudzus gadus un esi cerējis, ka viņš izaugs par bīglu, tad ir bēdīgi, ja patiesībā no viņa izaug neproporcionāls igauņu dzinējs, kuram vēl piedevām ir kaut kāda dermatoze un barot viņu drīkst tikai ar speciālo barību, kas nopērkama vetaptiekās par 5x dārgāku cenu. Ietaupītā naudiņa ātri vien izčab vējā, bet prieks no tā nevairojas.

Protams, ne visiem cilvēkiem ir vajadzīgs šķirnes suns – ne visi plāno iet uz izstādēm, ne visi tik ļoti skaidri grib zināt, kas no viņa izaugs… Un tomēr, ir vērts apzināties, ka pērkot bezšķirnes suni tas ir labs darbs – kaut kas līdzīgs adopcijai, kad jūs ejat uz risku uzņemties audzināšanā kādu, par kuru neesat drošs, kas no tā iznāks, jo daļēji iznākumu tomēr ietekmē arī ģenētika, ne vien saimnieka centieni. Ja jūs izlemtu kādu adoptēt, jūs taču dotos uz bēnrunamu, vai ne? Tādēļ, ja vēlaties bezšķrines suni, tad labāk dodieties uz patversmi nevis šķirstiet sludinājumu portālus. Ja vēlaties pirkt suni ar ciltsrakstiem, tad drošāk būs, ja iegādāsieties to FCI sistēmā, jo tur notiek rūpīga ciltsdarba kontrole. Ja tomēr gribas riskēt, tad aprunājieties ar kādu suņos zinošu cilvēku, meklējiet uzticamu audzētāju un lūdziet palīdzību kucēna izvēlē, tādējādi jūs pēc iespējas samazināsiet risku “iepirkties”.

10 padomi šķirnes suņa iegādei:

1. Ja izlemjat pirkt šķirnes suni, rūpīgi iepazīstieties ar šķirni – ne vien reklāmas bukletos, bet arī no īpašnieku stāstiem un apziniet īstenību. Piemēram, bīgls nav tikai smuks, maza izmēra suņuks. tam ir arī sava nešķīstība. Un daudzi to iepriekš nenovērtē. Mūsu pirmais jautājums pircējam ir: kādēļ jūs gribat bīglu? Jūs esat pārliecināti par šķirnes izvēli?

2. Ja esat drošs par šķirni, tad rūpīgi izvēlieties suņa izcelsmi. Citādi var gadīties, ka esat izvēlējies šķirni X, bet galu galā no iegādātā kucēna izaug Y, Z vai vēl alfabētā nesastopams burts. Suns, kas līdzīgs bīglam, nebūs bīgls. Noteikti! Es dodu 99%, ka līdzīgs bīglam viņš ir tikai kucēna vecumā un arī tikai nezinātājam. Kad izaugs, viņš galīgi tam vairs nelīdzināsies.

3. Iepazīstieties ar kucēna audzētājiem un pēc iespējas iztinciniet viņu. Nekādā gadījumā nepērciet sunīti no bagāžnieka vai kaut kur citur ekspromtā. Ja ar suņuku radīsies kādas problēmas, būs nepieciešams padoms, nerunāsim, ka jums nebūs no kā prasīt par to atbildību, jums nebūs arī kam lūgt padomu.

4. Esiet aizdomīgs, ja kucēna audzētājam neinteresē, kas esat jūs un uz kādām mājām sunīts dosies. Tad viņš nav atbildīgs audzētājs. Mēs savus suņus apciemojam un par viņu likteņiem zinām arī 3 gadus pēc šķiršanās no viņiem. Pavisam profesionāli audzētāji, kuriem ir 2-3 metieni gadā (nepārprotiet – ne vienai kucīte), varbūt nav tik spējīgi visam izsekot, bet vienalga vēlēsies rūpīgi izzināt, kurp viņu mazulis dosies.

5. Esat izvēlējies audzētāju? Un viņš jūs? Neapvainojieties, ja kucēnu jums izvēlēsies audzētājs. Bieži audzētāji izlems jūsu vietā, kuru kucēnu jums piedāvāt vai piedāvās ierobežotu izvēli. Audzētājs pazīst kucēnu no pirmā elpas vilciena un spēj sazīmēt, kurš varētu derēt jums.

6. Kad pērkat kucēnu, izsveriet, kādam nolūkam kucēnu iegādājaties un dariet to zināmu audzētājam. Tā būs iespējams jums precīzāk piemeklēt atbilstošu mazuli. Ja pieļaujat iespēju (kaut visniecīgāko), ka jums varētu gribēties kādā izstādē piedalīties, nepērciet kucēnu, kuru audzētājs dēvē par pet-klases. Tas nozīmē, ka kucēns ir ar trūkumiem, kas nepieļauj piedalīties izstādē vai mazina viņa izredzes uzvarēt. Tas nenozīmē uzreiz, ka viņš ir brāķis tādā nozīmē, ka tas traucēs jūsu kopdzīvi vai acīmredzmai padarīs suni nešķirnīgu. Piemēram, pet-klases suns var būt puika ar vienu oliņu. Diemžēl šad un tad cilvēki nopērk suni un tikai vēlāk atskārš, ka grib uz izstādēm. Bet viņa suns ir mīļš, jauks un dzīvespriecīgs, tomēr ne pats pats smukākais un uzvarēt ir grūti vai sunim ir diskvalificējoši trūkumi. Iespējams ir vērts kādu izstādi pamatīgi apmeklēt iepriekš un aprunāties ar cilvēkiem tur uz vietas – par šķirni, par izstādēm. FCI sistēmā izstādes ir varen foršs “sports” – var pamatīgi aizrauties. Es nekad nebūtu domājusi, ka, zinot sevi, man tas varētu patikt – bet mēs pavilkāmies pēc pirmās izstādes. Tagad esam izbraukājuši Eiropu, piedaloties ar suņiem izstādēs, Pasaules čempionātos utt. Un mazliet pietrūkst asumiņa, kad izstādēs neko vairs “nevajag”.

7. Izvēle izdarīta — jūsu kucēns sēž jums klēpī. Sirds pukst? Man liekas, ka intuitīvi (vismaz sievietes) jūt — ir vai nav. Kad cilvēki saka, ka padomās, dos ziņu, es zinu, ka viņiem to sunīti nevajag pat tad, ja viņi izlemtu teikt jā. Un gandrīz nekad viņi neizlemj. Vēlākais mirklis, kad jums būtu jāzin, ka tas ir īstais, jūsējais, kad jūs izejat no audzētāja mājas un dodaties atceļā uz mājām — vajadzētu būt sajūtai, ka esat kaut ko tur aizmirsis.

8. Neesiet pārsteidzīgs! Visi kucēni ir jauki. Tomēr ir jābūt stipram, lai izšķirtu “iemīlēšanos” no “īstas mīlestības”. Un nepērciet sunīti, ja kaut kas jums šķiet aizdomīgi audzētājā vai situācijā kopumā, tikai tāpēc, ka jums patīk mazulis. Atkārtoju vēlreiz — visi kucēni ir forši. Bet tikai profesionālis šķirnē spēj noteikt, vai izaugot suns būs šķirnīgs. Un pat profesionālis nepateiks, vai viņš būs vesels un kāds būs viņa temperments.

9. Būtu labi, ja jūs varētu apciemot kucēnu vismaz reizi pirms to vedat mājās un saņemt padomus no audzētāja, kā sagatavoties mazuļa saņemšanai. Katrai šķirnei un audzētājam ir atšķirīgi padomi: piemēram, mēs stāstām par barību, kādu jāsagatavo, būrīti, rotaļlietām, saitēm utt.

10. Kad atvedat mazo mājās, vienkārši priecājieties! Nav tur ko padomus dot – baudiet mirkli. Tomēr klausiet, ko teicis audzētājs par barību, guļvietas ierādīšanu un citām praktiskām niansēm. Un uzturiet kontaktus ar audzētāju visu atlikušo suņa mūžu. Jums nebūs labāka padomdevēja par atbildīgu audzētāju. Vislabāk — vienkārši sadraudzējieties ar viņu  Tad arī audzētājs ir ieguvējs, jo šķiroties no kucēna viņš patiesībā nevis atdos vienu savu mazuli, bet iegūs jaunu draugu  Un jums arī būs dubults ieguvums — kucēns + draugs 🙂

Lai jums veicas atrast kucēnu un draugu…

P.S. Ja jums ir radušies jautājumi, lūdzu, lūdzu, droši prasiet mums. Ne tikai par mūsu kucēniem, bet par jebko, ko varam suņu lietās līdzēt — cik varam, dosim padomu.

Šodien man ir tāda skumjā oma, tāpēc varbūt top šis bloga ieraksts. Tomēr tās ir pārdomas par bērnu pseidodemokrātisko audzināšanu mūsdienu pasaulē. Un man šķiet, ka frāze, ko es ieliku kā šī blogieraksta virsrakstu šo izsaka īsi un koncentrēti! Tā ir neiedomājami ietilpīga, daudz ietilpīgāka, kā pirmajā mirklī šķiet. Padomājiet vien, cik tā ir pretrunīga šajos divos īsajos vārdos?

No vienas puses ar vārdu “pats” mēs norādām uz to, ka dodam bērnam brīvu vaļu – lai viņš ir radošs, iniciatīvas bagāts, atvērts utt. Lai rīkojas pats pēc sava prāta. Mēs neiejauksimies. Nemaz nemaz… Un tad ar otru vārdu “izkrāso” mēs tik spēji uzliekam ierobežojumus – kāds tur vairs pats? Mēs esam noteikuši darbību, robežu, izpausmi. Patiesībā, ja lūkojamies uz šo frāzi pavisam secīgi, tad mēs sākam ar to, ka mēs nosakām robežu un tad dodam viņam kaut kādu mini brīvību šos priekšnoteikto robežu ietvarā. Faktiski vienīgais, ko mēs bērnam atstājam ir iespēju izvēlēties krāsu (ja vien blakus nav izkrāsota attēla paraugs), jo darbību, formātu, un pieeju jau esam priekšnoteikuši…

Tagad stāvu dilemmas priekšā, kā turpināt ierakstu a) norādīt uz to, ka šo “izkrāso pats!” pieeju mēs izmantojam ik uz stūra? ēdinot bērnu, piedāvājot viņam rotaļlietas, ģērbjot viņu… patiesībā visur (cik lielā mērā, protams, ir atkarīgs no vecāku skaidrās spriestspējas) – ik uz soļa mēs ar vienu roku sniedzam izvēles brīvību un patstāvību, bet ar otru pieturam bērnu īsā vaļā, lai nav par daudz “pats”. b) vēl es varētu paturpināt šo tēmu ļoti acīmredzami un padalīties savā primitīvajā viedoklī par izkrāsošanu…

Sākšu ar vienkāršako.

Izkrāsošana burtiskā nozīmē.

Manuprāt (un es ar savu viedokli neesmu vientuļa), izkrāsošana caurumcaur ierobežo bērna fantāziju un radošumu. Palasot inetā pedagogu pārdomas, kas ikdienā strādā ar bērniem vēlīnā pirmsskolas vecumā, izskan secinājumi, ka bērni, kuri ir daudz nodevušies izkrāsošanai, apaug ar “pareizas” zīmēšanas stereotipu un dažkārt var izturēties paškritiski pret saviem zīmējumiem, pat atteikties zīmēt, jo “nemāk”, tādēļ, ka viņiem attēli nepadodas tik perfekti kā ierasts redzēt izkrāsojamās grāmatās (es gan atzīstu, ka to veicina arī citi pieaugušu cilvēku stilizēti zīmēti attēli grāmatās un multfilmās, piemēram. tomēr tur tas ir pastarpināti un bērns neizjūt tik tiešu salīdzinājumu ar savu spēju atdarināt uzzīmētās kontūras). Kad dzirdu kāda tēta komentāru “Muļķības, protams, ka bērna fantāziju neierobežo izkrāsojamās grāmatas – zināmā vecumā bērni neprot zīmēt un labākais, ko mēs varam darīt ir piedāvāt viņiem izkrāsot, kamēr viņi apgūst zīmēšanu.” – man sasummējas viss. Tie, kas kaut ko neprot, manuprāt, esam mēs, pieaugušie, – mēs neprotam saskatīt bērna zīmējumā to unikālo dabu un dvēseles atspoguļojumu, intīmo sarunu ar papīru, ko uz tā krāsās izliek bērns. Bērns zīmēt māk lieliski! No brīža, kad viņš pirmo reizi tver rokās zīmuli vai vislabāk krītiņu un, pieskaroties papīram, grib izzināt, kas notiks. Bet aiz savas aprobežotības mēs to neuztveram, mēs piedāvājam viņam klišejiskus zīmējumus, kurus mācam izkrāsot, nepārkrāsojot robežiņu un tad, kad viņi ir gana daudz saskatījušies pareizus kaķīšus, mājiņas, lācīšus, tad mēs beidzot uzskatām, ka viņi “prot zīmēt”, kaut patiesībā visticamāk, ka nu viņi daļu sava radošuma ir tieši zaudējuši, jo prot atdarināt šīs klišejas. Bet izpaust to, ko saskaroties zīmulim, otai vai krītiņam (vai jebkam citam, kas vien spēj atstāt pēdas uz papīra vai audekla) ar virsmu, būtu tur jāredz, mēs esam iznīdējuši…

Un ziniet, tad paiet gadi, un mēs ķeramies pie lietas. Mēs mācam radošumu, kreativitāti vai kā nu mēs to apsaucam. Un mēs ar uguni meklējam “out-of-box thinking”. Bet to, ka mēs esam iemācījušies cilvēkiem domāt “izkrāsošanas” rāmī jau no bērna kājas, kaut kā palaižam garām. Mēs no sākuma nonivelējam cilvēcisko būtni līdz normai, lai pēc tam maksātu dubultlielu algu kādam, kas nav šīm normām padevies.

calis.lv viņdien lasīju Robinam līdzīga vecuma mammu lepnās pļāpas, ka bērniņš māk izkrāsot līdz pašai maliņai un nemaz nepārkrāso pāri un audzinātāja bērndārzā ir slavējusi un teikusi, ka jāpārceļ grupiņu augstāk, jo lūk tik smuki jau mākot krāsot – labāk kā vienaudži. Bet cita mamma priecājās, ka bērns no izkrāsojamām grāmatām iemācījies zīmēt klaunu… es nemāku paskaidrot akadēmiski, bet tie, kas saprot, ko gribu teikt, saskums līdz ar mani. Jo, manuprāt, ne 3, ne 4, ne 5 un ne 99 gados bērnam nebūtu “jāpāriet nākamajā līmenī”, jo māk izkrāsot līdz ar maliņu vai ir iemācījies pārzīmēt klaunu…

Valdorfpedagoģijā, starpcitu, bērnus pamatīgi sargā no izkrāsošanas. Es neesmu apguvusi zīmējumu izprašanas teoriju (un ļoti pēc tā ilgojos), bet esmu ļoti pateicīga mūsu audzinātājai, kas šad un tad man parāda kādu Robina intīmo sarunu uz papīra un paskaidro, par ko tur būtu jāpriecājas. Pavasarī audzinātāja stāstīja, ka viņu priecē, ka Robins allaž apvelk zīmējumam apkārt tādu kā ietvaru – apli vai rāmi, kurā risinās uzzīmētā aina. Viņa stāstīja, ka tas liecinot, ka bērns ir atradis sevi, noslēdzis savu apli un ir pilnīgs, “viss”. Tagad vienmēr pamanu, ka Robins, kad kaut ko zīmē, bieži mēdz uzvilkt tādu kā līniju apkārt kā pašu pirmo un tad zīmēt iekšā iecerēto. Pasmaidu, jo aptveru, ka tas ir labi. Otra lieta, uz ko mūsu Sarmīte vērsa uzmanību – pamats zem kājām. Robins ik reizi savos zīmējumos zīmē pamatu – zāli, ūdeni, uzkalniņu, ceļu… bet vienmēr objekts uz kaut kā atrodas. Tas liecinot, ka bērns ir stabilizējis sevi, garīgā līmenī stāv ar abām kājām uz zemes… Šādas atziņas mani vilina iepazīt bērna zīmējumus, iemācīties tos izprast un saistīt tajos redzamo ar bērna garīgo izaugsmi. Savukārt viņa motorai attīstībai un paklausības attīstībai meklēju citus veidus, ne izkrāsojamās grāmatas.

Bērnam jādod rīcības brīvība

Par daudz plašāko tēmu – spēju ļaut brīvu vaļu bērnam citās dzīves sfērās – es laikam gan šobrīd nejūtu iedvesmu gari izplūst rakstiski. Mana vientuļo brīžu lasāmviela šobrīd ir J.Ū.Roges grāmatas, no kurām pirmā ir “Bērniem nepieciešamas robežas”. Tieši tā – viņiem ir nepieciešams iezīmēr robežas, jo, kā raksta Roge: “Robežas liecina par atšķirību starp “es” un “tu”, tuvumu un distanci, zināmo un nezināmo, pazīstamo un svešo, varēšanu un nevarēšanu.” Taču tās tikai nosaka ceļu, ne gala mērķi. Un man šķiet, ka tieši tas ir svarīgais, lai bērns augtu par pašpaļāvīgu un laikā un telpā drošu cilvēku: zinot robežas, viņam ir viegli pašam pieņemt lēmumus, izdarīt izvēles, izvēlēties virzienu. Jo cilvēks, kam nav robežu, ir ierobežots savā spriestspējā un vairāk tiecas pēc gataviem risinājumiem un vispārpieņemtām atziņām, kur lēmumus un vērtējumus jau kāds izdarījis viņa vietā. Viņiem ir daudz grūtāk ar atvērtu prātu un sirdi pieņemt citādo, jo viņiem nav atskaites punktu/robežu, pēc kā novērtēt lietas – viņi spēj tās tikai salīdzināt ar iemācītiem rīcības modeļiem un ir ierobežoti jaunradē… Gluži kā ar klauna zīmēšanu – padevies klauns ir tikai tas, kas ir līdzīgs klaunam tajā grāmatā…

Patiesībā par bērnu un mīļdzīvnieku – šajā gadījumā precīzāk “suņu” – attiecībām stāstījām jau Teklai Šaiterei pagājuša gada jūnijā, kad visa ģimene kopā ar mūsu BonBon tikko bijām atgriezušies no World Dog Show 2012 Austrijā un tikām apstāstīti laikrakstā Diena ar īsu stāstu par mūsu ģimeni un suņiem. Mēs ar to suņu lietu esam saslimuši un arī musu bērni ir mācījušies rāpot kopā ar suņu četrkājainajiem soļiem. Toreiz Tekla jautāja: “Ko suns dod bērnam?”… tas ir plašs jautājums. Intuitīvā sajūta, ka tā ir caurumcaur pozitīva pieredze. Un papētot teoriju, secinu, ka labumu ir pat vēl vairāk, jo parasti pirmais, kas ienāk prātā ir bērna atbildības sajūtas veidošana, bet īstenībā viss tas jāskata daudz plašāk…

Fiziskā attīstība

Mājdzīvnieks, šajā gadījumā suns, veicina bērna kustēšanos un fiziskā aktivitāte, protams ir vienmēr pozitīva lieta. Ja ar suni dzīvojat privātmājā un ārā ir dārzs, tad bērns vairāk skries, sacīkstoties ar suni par rotaļlietu, dzenājot bumbu vai vienkārši mētājot kādu koka sprunguli. Un pat, ja dzīvojat daudzdzīvokļu mājā, suns piespiedīs biežāk doties pastaigās, apmeklēt kādu parku vai skvēru un izkustēties visiem kopā. Arī mežā jūs pabūsiet biežāk, ticiet mums 😉

Arī bērna sīkā motorika saņem krietnu attīstības devu – mazais vienmēr vēlēsies suni paķemmēt, iebērt pārtikas graudiņus vai ieliet ūdeni – visas šīs kustības attīsta bērna spēju darboties ar rokām un pirkstiņiem, kuras ikdienā nemaz netiek tik bieži trenētas.

Sociālās spējas un emocionālā attīstība

Faktiski lielākā labumu sadaļa būtu jāatvēl tieši sociālajai un emocionālajai sfērai, jo dzīvnieks pieņem cilvēku tādu kāds viņš ir un vienalga, vai bērns ir hiperaktīvs vai sevī noslēdzies, suns viņu izprot un pieņem bez ierunām. Tieši šī iemesla dēļ suņus it bieži izmanto terapeitiskos nolūkos bērniem ar īpašām vajadzībām vai psiholoģiskās rehabilitācijas nolūkā.

Nereti bērni mēdz suņiem uzticēt savus lielākos noslēpumus un runāties ar suņiem, rodot viņos savu draugu un uzklausītāju, tā vietā, lai runātos ar plīša rotaļlietu vai iedomu draugu. Turklāt suns var kalpot noslēgtam bērnam arī kā labs vidutājs ar citiem bērniem, jo parkos un citās publiskās vietās citi bērni var ieinteresēties par mājdzīvnieku un tuvoties kautrīgākajam bērnam tieši caur šo kopējo intereses objektu – suni. Kopīga rotaļa ar dzīvnieku ļauj atraisīties un dibināt draudzību.

Turklāt daudzi psihologi apgalvo, ka mīļdzīvnieks bērnam palīdz augt pašpārliecinātam, jo mazais var dzīvniekam palīdzēt – pasniegt ūdeni, barību, palīdzēt, atverot durvis vai tml. Un tā viņš aptver, ka ir spējīgs kādam būt noderīgs, kas veido stabilu pamatu personībai, kas saprot, ka dzīvē var būt noderīgs un ietekmēt pasaules kārtību.

Tāpat rūpes par dzīvnieku, protams, iemāca uzņemties atbildību. Tomēr ir aplami domāt, ka dzīvnieks iemāca atbildību. Pavisam un galīgi nē – atbildību iemāca vecāki, rādot labu piemēru, kā rūpēties par dzīvnieku un bērns, atdarinot vecākus, pārņem šo atbildību. Attiecīgi, dzīvnieks ir tikai instruments, kā bērnam šo atbildības mācību sniegt, bet tā ir vecāku rūpe. Tādēļ, nepārprotiet to! Un nevajag bērnam uzticēt uzdevumus dzīvnieka aprūpē, kas viņam ir par agru un neatbilst viņa spējām. Tas ne vien padarīs sunīša vai cita dzīvnieciņa aprūpi nepilnvērtīgu, bet arī radīs mazvērtības kompleksu bērnā, ka viņš netiek ar šīm rūpēm galā, kas savukārt atstāj būtisku iespaidu uz bērna pašvērtējumu visas dzīves garumā.

Jāņem vērā, ka aptuveni līdz 10 gadu vecumam bērns nav spējīgs patstāvīgi rūpēties par dzīvnieku. Tādēļ apņemšanās un solījumi iegādāties sunīti tad, kad sāksi iet skolā, ir visai pārsteidzīgi, jo vairums bērnu šajā vecumā nav gatai uzņemties rūpēs par dzīvnieku un tās tomēr ir vecāku rūpes. Turklāt skolas uzsākšana ir nopietna “trauma” bērna dzīvē, tādēļ radīt otru pienākumu – iegādāties mājdzīvnieku tai pat laikā nav prātīgi un labāk šos būtiskos notikumus nesavienot. Arī atliekot suņa iegādi uz kādu gadiņu, tāpat jārēķinās, ka vecākiem līdz kārtīgiem padsmit gadiem ir rūpīgi jāpārrauga dzīvnieka uzturēšana un rūpes – vai suns vienmēr ir saņēmis ēdienu un ūdeni, izstaidzināts un aprūpēts atbilstoši šķirnei (aprūpēts apspalvojums, apgriezti nadziņi un tml.). Vecākiem arī jābūt pilnībā gataviem, ka mirklī, kad bērna interese un entuziasms noplok, bērnam vajadzīgs saudzīgs uzmundrinājums un vecākiem jāspēj pārņemt rūpes par mājdzīvnieku bērna vietā. Tieši šī iemesla dēļ mēs atsakām pārdot savus bīgla kucēnus vecākiem, kas saka, ka pērk sunīti savam bērnam. Jo bērna entuziasms parasti ir liels, bet vēlāk tas sastopas ar grūtībām un plok un tad stafeti jāpārņem vecākiem, kam viņi nereti nav gatavi.

Kognitīvās īpašības jeb mācīšanās, kā arī praktiskā pieredze par pasaules kārtību

Vismaz mana personīgā pieredze un bērnības atmiņas rāda, ka daudzos gadījumos mīluļa iegāde un pilnasinīga aizraušanās spēj attīstīt bērnam arī vēlmi izziņai. Piemēram man pašai bērnībā bija visas iespējamās dzīvnieku versijas (izņemot zivtiņas) – suņi manā mājā bija mūžīgi, kaķi bija manas mammas aizraušanās, kāmji un žurkas vienkārši kaut kā trāpījas pa vidu un šad tad uzradās arī pa kādam putnam, kuru es centos pārvērst sarunu biedrā 😉

Un visa šī zvēru apņemtā vide, protams, lika man ļoti interesēties par dzīvniekiem, lasīt daudz literatūras un kādu brīdi pat būt Rīgas Zooloģiskā dārza Zoo pulciņa biedrei. Suņi bija pilnīga mana vājība, sevišķi retās šķirnes, līdz ar to es kolekcionēju suņu fotogrāfijas un kladītē līmēju šo suņu bildītes no dažādiem žurnāliem un apkopju šķirnes standartus un tiem raksturīgās temperamenta un eksterjera īpatnības.

Savukārt augot kopā ar suņiem man Robins šobrīd (4.5 gadi) saka, ka būs ugunsdzēsējs un suņu kopējs. Viņš strādāšot ringā un vedīšot suņus. Un arī ikdienas aprūpē viņš ir liels palīgs – no ikdienas aprūpēs ar ūdens ieliešanu, saķeršanu pagalmā un padzīšanu mājās, kad kāds no tiem paņēmis brīvsoli, līdz pat dzemdību pieņemšanai. Arī speciālisti atzīst, ka caur mājdzīvnieku pasauli bērni ļoti labi iepazīst dabas spēku – jaunas dzīvības rašanos, dzimšanas brīnumu, slimību, nelaimes gadījumus, nāvi u.c. situācijas. Bērnam no šādas attālinātas pieredzes ir vieglāk abstrahēties, tomēr viņi izprot šos spēkus un vēlāk spēj tos objektīvāk uztvert, kad tas saistīts ar tuviniekiem.

Gatavojot rakstu žurnālam “Mans mazais” ar Valdorfa skolas pirmsskolas audzinātāju Sarmīti Gurgāni runājām par Brīvo spēli jeb rotaļu un pieskārāmies arī tam, ka bērnam nereti ir daudz vieglāk novērot un atdarināt vecāku rūpes, ja tās nav vērstas uz viņu pašu. Jo bērns rūpes, kas vērstas tieši uz viņu, uztver ļoti egoistiski, bet tad, kad aprūpēts tiek kāds cits, uztver distancēti un spēj šo mācību uzņemt un ielāgot. Tādēļ sevišķi tad, ja ģimenē aug viens bērns, ir svarīgi iegādāties mājdzīvnieku, lai bērns redzētu šīs rūpes no malas un iemācītos tās vērojot. Ja ģimenē ir vēl kāds brālis vai māsa tuvīnā vecumā, tas ir mazāk nozīmīgi, jo bērns var vērot, kā vecāki rūpējas par šo otru bērnu.

Savukārt tad, ja ģimenē ienāk mazs bērniņš un to kopīgi gaida arī ievērojami vecāks bērns, tad iespējams iegādāties mājdzīvnieku ir īstais brīdis, lai vecākais bērns novirza savu uzmanību uz jauno draugu un tik ļoti neizjūt vecāku uzmanības trūkumu, kad visa mīlestība pievērsta mazajam radiniekam. Un vecākiem ir iespējas kopā ar vecāko bērnu pavadīt kvalitatīvu kopīgu laiku divvientulībā – piemēram, divatā izejot pastaigā ar suni -, lai lielākais bērns nejustos pamests un aizmirsts, kad viņam ir ļoti svarīgs viņam vien veltītais laiks. Tad mājdzīvnieks var būt īpašs satuvināšanās katalizators un novērst greizsirdības krīzes.

Īsi sakot – blogieraksts jau kļūst pārāk garš un slavinošs… tomēr mēs savu dzīvi nespējam iedomāties bez suņiem. Tie ir kalpojuši kā lielisks pārejas posms mums no trakulīgās jaunā pārīša dzīves uz apzinīgu ģimenes dzīvi -, kad no 48 h izklaides nedēļas nogalēs mēs aptvērām, ka tomēr ir jāatgriežas mājās un kāds jāsamīļo, jāpaēdina un jāizved pastaigā arī tām stundām pa starpu… tas patiesi palīdzēja sagatavoties bērniņa ienākšanai ģimenē… un tad bērni kaut kā vienkārši ir uzauguši, mācoties mīlēt un respektēt suņu vietas robežas, bļodiņu un dusmīgāku iebildi, ka tagad nav īstā oma kopīgai spēlei… arī tas galu galā ir jāiemācās un dzivnieks to iemāca tik naturāli un vienkārši – bez īpašas mācību stundas – viņi vienkārši saprotas no pus rūciena un vienas bučas…

P.S. Tikai nepārmetiet man neobjektivitāti, ka rakstu šo blogierakstu tieši tagad, kad mums ir 2 mazi bīglēni, kas meklē savas vislabākās ģimenītes, kur kādam mazam biedriņam iemācīt mīlu, cieņu un pacietību, rūpes un neizsakāmu bučmūlību… 🙂 Protams, ka zināma ķeza tie četrkājainie draugi arī ir… arī bērni ir mazizmēra ķibelītes, vai ne? bet vai tamdēļ mēs viņus mazāk gribam sev? Tak jau nē 🙂

Šodien viesojāmies CSDD, lai aprunātos par bērnu doršību automašīnā un kā padarīt sabiedrību zinošāku šajos jautājumos. Ko nu sabiedrība – pat mums nebija dažos jautājumos vienota viedokļa, kaut visi telpā esošie esam pietuvināti tematikai 🙂

Mājās devos ar lielu apņemšanos izpētīt, kā tad īsti ir ar bērna drošību automašīnas priekšējā sēdeklī. Par to tad arī šis ieraksts.

Kā apgalvo mani iemīļotie zviedru avoti, nav pārliecinoši pierādīts, ka priekšējā pasažiera sēdvieta automašīnā būtu bērnam mazāk droša. Zviedrijā šī pozīcija ir vēsturiski vispopulārākā tieši autokrēsliņa novietošanai. Protams, atmuguriska! Viņi apgalvo, ka automašīnas priekšējā paneļa konstrukcija ir pietiekami droša, lai pasargātu bērnu no savainojumiem sadursmē un atmuguriski novietots autokrēsliņš ar savu atzveltni šo drošību dubulto, toties visa konstrukcija kopā vairāk pakļaujas sadursmes virzībai un bērns tiek virzīts uz automašīnas centrālo daļu nevis kustās pretī sadursmes epicentram. Svarīgākais arguments par bērna sēdināšanu priekšā, ko par būtisku uzsver arī DBS eksperti, ka vecāki, komunicējot ar bērnu, nenovēršas no ceļa un tādējādi būtiski samazina risku vispār iekļūt autoavārijā. Turklāt parasti atmuguriskajam krēsliņam iznāk vairāk vietas priekšā, kas dod iespēju ilgāku laiku bērnu pārvadāt atmuguriski pat tad, kad sāk likties, ka nu jau gan teju teju vairs kājiņām vietas nav.

Tā nu zviedri ir par bērna sēdināšanu priekšā ar skatu pretēji braukšanas virzienam, bet TIKAI UN VIENĪGI AR IZSLĒGTU VAI VISLABĀK DEMONTĒTU AUTOMAŠĪNAS DROŠĪBAS SPILVENU!!! Jo drošības spilvens atveras ar 300 km/s ātrumu, kas ir ātrāk kā samirkšķināt acis. Un ar šo nenormālo ātrumu trieciens ir tāds, ka atmuguriski novietots bērna autokrēsliņš ir lupatās. Un (Dievs nedod!) šai krēsliņā būtu mazais pasažieris! Tādēļ nav pieļaujama pat 200 m pabraukšana ap stūri līdz veikalam ar ieslēgtu drošības spilvenu un atmuguriski pavērstu autokrēsliņu priekšējā sēdeklī – kā allaž atgādinu – pēc nelaimes nav jābrauc 100 km, tā var notikt arī pagalmā. Pie zināmas apstākļu sakritības drošības spilvens var atvērties arī sadursmē ar vidēja auguma suni. Tāpēc neriskējiet!

Taču taisnība bija CSDD pārstāvim, ka nav kategorisks liegums priekšējā pasažiera sēdeklī pārvadāt bērnu, ja viņš atrodas ar skatu braukšanas virzienā un ir ieslēgts drošības spilvens. Kategoriski aizliegts tas nav, tomēr droši arī ne. Dažādi ārvalstu avoti norāda, ka bērnu zem 150 cm priekšējā pasažiera sēdeklī ar skatu braukšanas virzienā labāk nepārvadāt, jo drošības spilvens ir izveidots tā, lai pasargātu pasažieri, kas garāks par 150 cm un nopietnas traumas var gūt ikviens pasažieris, kas mazāks par šo augumu un trāpās ceļā gaisa spilvenam tā atvēršanās brīdī. Bet bērns visticamāk trāpītos. Jo straujas bremzēšanas vai frontālas sadursmes rezultātā bērns ar skatu braukšanas virzienā saliektos uz priekšu un ceļā gaisa spilvenam atrastos bērna galva, spranda un citas vārīgas ķermeņa daļas, jo bērna galva ir smaga un muskulatūra salīdzinoši nesaturīga, tādēļ viņa trajektorija uz priekšu ir izteikta un faktiski sanāk, ka viņš liecas pretī drošības spilvenam, bet tas drāžas pretī bērnam. Tādēļ situācijās, kad nu nekādi savādāk braukt nav iespējams, bērnu priekšējā pasažiera sēdeklī ir pēc iespējas cieši jāpiesprādzē autokrēsliņā ar integrētām drošības jostiņām un jāatvirza automašīnas sēdeklis maksimāli atpakaļ, lai pasargātu bērnu no sadursmes ar gaisa spilvenu, jo gaisa spilvens maza auguma pasažieri nevis pasargā, bet apdraud. Tādēļ vislabāk tomēr bērnam zem 150 cm braukt priekšējā pasažiera sēdeklī ar izslēgtu drošības spilvenu – brauc viņš atmuguriski vai ar skatu braukšanas virzienā. Taču pats svarīgākais – ja jūs braucat droši, ar skatu pretēji braukšanas virzienam (t.i. atmuguriski), gaisa spilvenam KATEGORISKI jābūt izslēgtam!

… tieši ar šādu nosaukumu virsrakstīju savu rakstu žurnāla “Mans mazais” aprīļa numurā. Nu jau būs noilgums šķiet pāri un drīkstu padalīties ar šī raksta skanējumu plašākās tautiņās. Raksta tapšanā man palīdzēja TJN “Annas-2” riteņbraukšanas pedagogi – Aleksandrs Briedis un Lauma Krogzeme – viņu stāžs bērnu velobraukšanas apmācībā ir krietni ievērojamāks kā man 🙂 Un tomēr viņu verdikts bija viennozīmīgs – izvēloties pirmo ritenīti jautājumu mums nav , līdzsvara ritenis ir labākā izvēle. Kādēļ? To lasiet rakstā – žurnālā vai te (klikšķiniet uz attēliem un tie kļūs arvien lielāki, ka var labi izlasīt).

Šodien es elpu aizturējusi klausījos diametrāli pretējus viedokļus, ko LR1 raidījumā “Ģimenes studija” pauda fizioterapeite Dace Bērtule un ortopēds Jānis Dobelnieks. ĻOTI interesants raidījums ar manu secinājumu – vai tiešām visi ortopēdi tā pieķērušies supinatoriem, kapēm un citiem stutējamajiem materiāliem? Kā gan dakters, kam pašam trīs bērni var teikt, ka viņam bijusi cīņa par to, cik ilgi apavi sabūs kājās… un tā taču esot visiem bērniem, ka viņi tos apavos raujot nost un negribot. un viņš pat neiedomājas, ka varbūt ērtu un tīkamu apavu bērns nevilktu nost. bet to lamzaku ar cieto kapi un supinatoru, viņš grib dabūt prom pēc iespējas drīz… par to, ka apavam būtu jābūt lokanam, vieglam, ērtam… nē, tikai balstošam. un kroņa frāze “apava galvenā funkcija ir atbalstīt” – nē, koriģējoša apava galvenā funkcija ir kaut ko formēt un atbalstīt. parasta apava, kas uzvilkts veselā dabas svētītā mazā peciņā, galvenais uzdevums ir pasargāt no aukstuma un savainojumiem…

bet daktere Bērtule acumirklī ierindojās manu iemīļoto speciālistu listē – izstāstīja vairākas interesantas lietas, kas arī man bija jaunums 🙂

raidījumu rekomendēju uzmeklēt LR1 arhīvā (2013.gada. 5.jūnijs pl.15.00) un noklausīties – ir tā vērts! varbūt jums darbojas pat šī saite. vai šī…

Man šķiet teju ikviena ģimene, kurā mīt mazi bērni, varētu būt laimīga par dzīvošanu tādā vietā, kur pašvaldības prioritāte ir ģimenes un bērni ne tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī. Man šķiet, ka gluži nejauši mēs esam nokļuvuši tieši tādā pašvaldībā.

Visiem pagastā dzīvojošajiem bērniem tiek nodrošinātas bērndārza vietas. Šo jautājumu pašvaldība risina, jau 4 gadus (sorrī, ja kļūdos un nu jau ir vairāk) ieviesusi “nauda seko bērnam” principu un bērni var apmeklēt jebkuru pašvaldības vai privāto dārziņu un pašvaldība sedz maksājumu līdz 180 Ls, arī citā pašvaldībā.

Babītes vidusskola ir iecienīta un daudzi nemaz nemet acis uz Rīgas smalkajām skolām. Šogad tikšot atvērtas sešas 1. klasītes. Jo šeit ir daudz bērnu. Tiktiešām – tos redz ik uz soļa un viņi te visur ir gaidīti. Piemēram vietējā kafejnīcā momentā izsniedz tualetes atslēgu, ja palūdz ielaist mazo pačurāt.

Turpat līdzās skolai ir Babītes sporta komplekss – mūsdienīga ēka ar peldbaseiniem un sporta zālēm. Peldētapmācība 5-6gadīgajiem Babītes pagasta iedzīvotājiem ir bez maksas. Arī citas sporta nodarbības nemaksā miljonus. Piemēram futbola sekcija puikām maksā 15 Ls mēnesī.

Skola ir slavena ar neskaitāmas ārpusskolas nodarbības, uz kurām skolotāja bērnu aizved no skolas gan skolas ēkā, gan uz līdzās esošo sporta kompleksu… bērni ir pieskatīti un nodarbināti un nemeklē nejēdzīgas nodarbes aiz gara laika. Babītes mūzikas skolā mūziku apgūst ļoti daudz bērnu.

Jaunajos vēlēšanu solījumos ir arī apņemšanās pilnveidot bibliotēku, papildināt aktivitātes dienas centrā.

Bet mani pārsteidza nesagatavotu šodienas pasākums. Devāmies uz Babītes novada bērnu svētkiem Piņķos. Tika solīts koncerts ar bērniņu uzstāšanos, atrakcijas, karuseļi un izklaides. Kad tuvojāmies izklaides vietai, attapos, ka man nav diez ko daudz skaidras naudas, bet tur bija vairāki karuseļi, piepūšamās atrakcijas un bija skaidrs, ka ik vietā pa latam un abiem bērniem – ar maniem 5 Ls es sveikā netikšu cauri. Tomēr Robins jau dedzīgi skrēja pa priekšu un atpakaļceļa vairs nebija… kad iestājāmies rindā uz karuseli, secinājām, ka mēs neredzam kasi. un neredzam arī, ka puisis, kas palīdz bērniem karuselī iekāpt, ņemtu naudiņu. Bija grūti noticēt, bet karuseļi, kas parasti maksā 1 Ls par braucienu, šeit bija bez maksas. Tāpat visas piepūšamās atrakcijas, vilcieniņš. Visi mūsu tēriņi beidzās ar 50 santīmiem par pop-kornu. Un mēs bijām pavadījuši 3,5 h superīgā atmosfērā, klausoties mazus dziedātājus, kas jautri iespurdzās mikrofonā, kad sajauca vārdus un piktu seju nerādīja arī viņu mākslinieciskā vadītāja 🙂

Atceļā braucām gar Piņķu peldvietu, kur sakoptā ezera malā cilvēki spēlēja bumbu, sauļojās un peldējās… un viņi nepļēguroja un nerājās. Mazliet tālāk stadionā puikas spēlēja futbolu… man bija ļoti laba sajūta par vietu, kurā mēs tagad dzīvojam. Man bija sajūta, ka visi jūtas labi, atpūtušies, fiziski aktīvi un… te ir vieta, kur sastop ļoti daudz smaidīgu cilvēku, pretimnākošu darbinieku, laipnu pārdevēju… un es nerunāju par kādām ārzemēm. Bet gan par parastu Latvijas mazo pagastu. Babītes pagastu.

Vakar sasitām dzīvsudraba termometru un atskārtu, ka nezinu, kas jādara. Man gan šīs zināšanas vairs nenoderēs, jo tas bija vienīgais mūsu krājumos esošais un nu tos vairs nevar nopirkt, bet varbūt, ka jums vēl kāds “bīstamais” termometrs mājās ir. Tad nu padalos, kas jādara:

– no telpas jāizved bērni, dzīvnieki un grūtnieces.

– nesasūciet dzīvsudrabu ar putekļsūcēju (tā bija mana pirmā ideja) – dzīvsudrabs visbīstamākais ir izgarojumu veidā un putekļu maisiņā tas būs ne mazāk kaitīgs kā uz grīdas. Turklāt arī tad, kad maisiņu būsiet izmetuši, visticamāk nelielā daudzumā dzīvsudrabs paliks filtrā un citās putekļusūcēja detaļās un izgarojumu perēklis būs jums līdzās visu laiku.

– dzīvsudrabu ir “jāsavāc” – 112 mums paskaidroja, ka to vislabāk izdarīt ar mitru salveti (vēlāk izlasīju, ka vēl ideālāk, ja mitrā salvete ir samitrināta kālija permanganāta šķīdumā), uzbīdot lodītes uz kāda kartona gabala vai tml. “šaufelītes”. Kad dzīvsudrabs savākts, to vajag iebērt burciņā un stingri aizvākot. Mitrā salvete un kartoniņš, uz kura tas vākts jāiznīcina.

– darot šo jāuzvelk cimdi, jo nedrīkst saskarties ar plikām rokām.

– citā avotā lasīju, ka dzīvsudrabu var savāk ar šļirci vai pipeti. arī variants.

– burciņu ar bīstamo vielu jānogādā bīstamo atkritumu savākšanas punktos – Rīgā tos apkalpo www.bao.lv un pārsvarā tie ir Eko gāzes uzpildes stacijās, taču vislabāk piezvanīt 67612259 un jums laipni palīdzēs izdomāt, kur ir tuvākais dzīvsudraba pieņemšanas punkts. Tāpat tos varot nodot Aptieku alianses aptiekās. Par šo galvu ķīlā neliktu, jo to man teica 112, bet internetā šādu info neatradu. Bet mums Piņķu aptiekā pieņēma (tā gan ir Babītes pašvaldība). Cik saprotu, ne Rīgas pašvaldībās daudz biežāk aptiekās ņem pretī sasistos termometrus.

– Pēc tam vieta, kur ir bijis sasistais termometrs, jāizmazgā ar kālija permanganāta šķīdumu vai ūdeņraža pārskābi. telpas jāvēdina, jāvēdina, jāvēdina…

Dzīvsudrabs ir ļoti viltīgs un aši ielien dažādās šķirbās. Ja pašu spēkiem nevarat to pilnībā savākt, nekautrējieties vērsties 112 un izsaukt papildspēkus – ar dzīvsudraba savākšanu nodarbojas ugunsdzēsēji. Piekrītu, ka ja dzīvsudrabs izbiris uz linoleja vai lamināta, dēļu šķirbu nav un savākšana nav apgrūtināta, trobelēt brigādi ar ugunsdzēsējiem varbūt būtu lieki. Teorētiski termometrā dzīvsudraba nav daudz un tāda deva nopietni apdraudēt veselību īslaicīgā kontaktā nevar. Tomēr, ja tas sabiris dēļu spraugā atradīsies dzīvojamā telpā ilgstoši, tad tas ir ļoti toksisks smagais metāls, kura izgarojumi uzkrājas organismā un kaitē nierēm, aknām, provocē smadzeņu mutācijas. No tā būtu pamatīgi jāsargās maziem bērniem un grūtniecēm.

Un lai jums šie padomi nekad nenoder!

Šajā nedēļas nogalē Ķīpsalā rosīsies bērni, jo notiks izstāde “Bērnu pasaule 2013”, kurā vienuviet varēs iegādāties daudz un dažādas bērnu preces un izjandalēties ar Kas te Es te?! atrakcijām. Arī mēs, muki.lv draudzīgais pulciņš būsim izstādē ar savu stendiņu. Ja esat mūsu jaunumu abonētājs, jums tikai jānočeko e-pasts, lai iepazītos ar visiem labumiem, ko uz izstādi vedīsim līdzi un izdrukātu savu 10% atlaižu kuponu. Savukārt, ja sekojat mums Twitterī, iespējams piedalāties izlozē un laimējat ielūgumu, lai lepni soļotu garām garajai rindai pie kases 🙂

Bet te īsi par izstādes jaukumiem:

Happeak jaunā kolekcija tiek prezentēta tieši izstādē

Pagājušā gadā izstādē mūs atdalīja sieniņa, bet šogad jau esam kopā ar Happeak – mūsu superīgajiem lietuviešu draugiem Šaruni un Gedas (māsu un brāli – Happeak sirdi un dvēseli), kas tieši uz izstādi atvedīs jauno pavasara/vasaras kolekcijas daļu – visgaidītākos kombinezonus, plānās cepurītes, stilīgās šallītes, kleitiņas, bikses un vasarīgus jaukumus. Viņu drēbes ir izcilas un lieliskas un ši gada laikā, kopš Latvijas bērni un vecāki iepazinuši Happeak apģērbus, tajās neglābjami iemīlējušies esam ne tikai mēs 🙂

Mūsu mājaslapā gaidiet jaunās Happeak lietas pēc izstāde, un labāk izmantojiet ekskluzīvo iespēju iegādāties tās tieši no Happeak dizaineru rokām izstādē.

Vasarā (un ne tikai) iesakām staigāt basām kājām

Pa tiešo no muitas noliktavas plauktos liksim jaunākos LittleBlueLamb modeļus pirmajiem solīšiem (bērniem līdz 2 gadu vecumam) un piedāvāsim arī plašāku Vivobarefoot kolekciju, kas ļauj turpināt labi iesākto pliko pēdu ideju līdz pat sirmam vecumam (mums gan uz vietas būs piedāvājumā apavi līdz 34. izmēram 😉 taču skrienamkurpes vai baso kāju apavus pieaugušajiem iespējams pasūtīt individuāli uz nākamo vedumu vasarā)…
Klātienē varat arī konsultēties par mūsu viedokli, kādēļ tieši basām kājām bērnam attīstās visveselīgākās pēdiņas… mēs jums pastāstīsim! 🙂

Līdzsvara riteņi līdzsvarotai vasarai

Izstādē prezentēsim arī savu līdzsvara riteņu kolekciju, tostarp jaunumu Latvijā – FirstBike, kas ir stiklšķiedras līdzsvara ritenis ar neatkārtojamu raksturu un mūža garantiju rāmim un stūres dakšai, kā arī 5 gadu garantiju citām detaļām, Schwalbe riepām un ne mazāk īpašām citām priekšrocībām. To nemaz melnos burtos datora ekrānā nevar tā izteikt, bet tajā ritenī ir kas īpašs, ka pat tie, kas sākumā nemet aci uz šo, tomēr to galu galā izvēlas. Tas ir foršs!

Un izcils eksemplārs ir arī jaunums – mazais Hudoras 10collnieciņš, kas, manuprāt, ir mazākais līdzsvara ritenis pasaulē. Es patieis neesmu sastapusi vieglāku un zemāku riteni. Jo šis no tiesas derēs arī bērnam, kura augums knapi pārsniedz 80 cm un ļaus iekļauties riteņbraucēju pasaulē vēl ātrāk, ja nu tāda vēlme ir radusies.

Mūsu galvenais uzsvars – www.braucamdrosi.lv

Lai arī, nenoliedzami, par augšminētajiem jaunumiem prieks, tomēr mūsu galvenais mērķis, dodoties uz izstādi, ir droša bērnu pārvadāšana automašīnā, jo vēlamies, lai pēc iespējas daudz bērniņi Latvijā ir automašīnā pēc iespējas pasargāti no negadījuma.

Kopīgi ar Latvijas Auto Klubu Apvienību un atsaucīgo Swedbank Apdrošināšanu esam sagatavojuši materiālus par svarīgiem sīkumiem, kas jāzina ikvienam, kurš dodas ceļā ar bērnu automašīnā. Ielūkojieties arī jūs www.braucamdrosi.lv un pārliecinieties, vai zināt visu, kas jūsu braucienu varētu padarīt maksimāli drošu: vai pareizi sprādzējat mazuli, korekti lietojat savu autokrēsliņu un neatstājat automašīnā nenostiprinātas lietas, kas varētu apdraudēt braucējus? Un vai zināt, ka pārvadāt bērnu automašīnā atmuguriski ir 5 X drošāk kā ar skatu braukšanas virzienā?

Citi nieki

Ir jau arī sen iemīļotas lietas, bez kurām uz izstādi būtu grēks doties. Piemēram, kā gan šai saulainā laikā var atstāt mājās Babiators saulesbrilles? BecoThings trauciņi un smukais podiņš ir ekoloģiski domājoša mazuļa must-havs, Bilibo ar visu saimi un Makedo reciklējamo materiālu konstruktors lielām (un mazām) lietām arī noderīgas lietas… tās visas būs ar mums. Tāpat kā Ballistol pretodu līdzekli ieliksim kastes stūrī un paķersim vēl dažus nepieminētus niekus.

Ak jā – grāmata taču. Mūsu izdotajai grāmatiņai “Bērna vadīta ēšana” izstādē īpaša cena – 4.50 Ls. Arī vērts izmantot šo iespēju!

Tad tiekamies izstādē?