'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šodienas sniegs aiz loga ir diezgan liels brīnums, tomēr iepriekšparedzamāks kā tas, kas mani šodien pārsteidza patiešām. Dienas vidū sadomājām ar puikām pazīmēt. Devāmies uz bērnu spēļistabu pēc papīra un krītiņiem. Klāss sāka vilkt ķeburiņus un punktot lapu, bet Robins uz jautājumu, ko gan viņš zīmēs, atbildēja, ka burtus. Es neko lāga nepievērsu uzmanību, jo tādus daždažādus kāsīšus un ķeksīšus viņš zīmē jau pasen (es arī tādus zīmēju vecmammas grāmatvedības veidlapās rakstāmgalda pagaldē ap šo laiku un pat agrāk)… Kad pievērsos Robina papīra lapai, atklāju, ka uz tās ir P un A, top vēl kāds burts. Izbrīnījusies atpazinu burtus skaļā balsī un viņš lūdza nosaukt vēl kādus. Saucu E un S un viņš zīmēja tos – H, K, J, T… tie tapa viens pēc otra uz papīra ar drebelīgu, bet pārliecinātu rociņu… Dažus pēc tam uzzīmēju priekšā, lai viņš redz to pavisam ideālo formu, bet fakts palika fakts – kas nokautēja mani pilnīgi nesagatavotu – aptuveni 75% no burtiem viņš ar drošu roku vilka uz papīra ar savime krītiņiem un flomasteriem… un man – MAMMAI – nebija ne mazākās nojausmas, ka mans bērns pazīst burtus. teikšu godīgi – man nebija ne jausmas, ka viņš spēj tos atpazīt, kur nu vēl, ka viņš var tos arī pēc skaņas (ne priekšā uzzīmētus) pats uzrakstīt… grūtāk gāja ar šņāceņiem, bet arī garo burtu ideja viņam pilnīgi skaidra – uz uzzīmētā A uzvelk svītriņu un saka “Ābols”… es patiesi biju šokā (tajā labajā!)…

šī atklāsme, protams, iepriecēja. sirds gavilēja – ikviena mamma priecātos 🙂 sakaunējos par to, ka nebija par to ne jausmas. tomēr gribēju padalīties arī šajā kaunā. jo apziņa, ka tas noticis pilnīgi bez manas līdzdalības un skaidri zinu, ka arī Valdorfa bērndārzā burtus nevienam nemāca, liek aptvert to, ka tā ir pilnīga patiesība – bērni iemācās lasīt un rakstīt arī bez mūsu aktīvas līdzdalības un mērķtiecīgas apmācības. protams, Robins ik pa laikam jau kādu pusotru gadu taujā, kas tas vai šis ir par burtu. šad un tad uzjautāju viņam pretī, vai viņš pazīst to vai šo burtu (un vairumu šķiet viņš vēl vakar nepazina). bet mēs nekad neesam mērķtiecīgi šķirstījuši Ābeci, pētījuši jel vienu darba burtnīcu vai tml. materiālus. bet viņš zīmē burtus. tāpēc, ka viņam tā šodien sagribējās…

Februāris man pagāja tādā kā autokrēsliņu drošības zīmē. Visvairāk tas bija dēļ pārmaiņām, kas mūs sagaida šajā gadā, kad ir ļoti lielas cerības visu Eiropas Savienības valstu likumdošanas aktos ieraudzīt jauno normatīvu, kas aicina mazuli līdz 15 mēnešiem vest autokrēsliņā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Līdz ar to tiku ieaicināta ciemos arī uz LR1 raidījumu ‘Ģimenes studija” par šo parunāt. Raidījums iznāca pamācošs, jo tiešraidē tika zvanīts fizioterapeitei, kura publiski aicināja uz pilnīgām aplamībām no autokrēsliņu drošības viedokļa.

Tādēļ vēlreiz skaidri un gaiši atkārtošos: stāvāki krēsli ir drošāki – pavisam vienkāršu fizikas likumsakarību dēļ. Ja bērniņam tiek augšup pacelts dupsītis, it kā izlīdzinot sēdēšanas leņķi, lai saglabātu fizioloģiski pareizu muguras novietojumu, paliekot zem tā sarullētu dvielīti vai sedziņu, tad notiek iejaukšanās autokrēsliņa konstrukcijā un trieciena brīdī bērna kustības trajektorija ir mainīta. Bērns vairs nesalokas gūžas locītavā kā grāmatiņa, bet gan saņem triecienu pakauša daļā un amortizē to ar mugurkaula skriemeļiem un triecienu katalizē iegurnī. Tādējādi tiek gūtas ļoti nopietnas mugurkaula, smadzeņu un iegurņa traumas. Lūdzu, tā nedariet! Tas ir ļoti bīstami!

Pilnu raidījumu var noklausīties šeit – ir tā vērts, šķiet iznāca vērtīga saruna.

Raidījumā mēs runājām arī par to, vai pats dārgākais krēsliņš vienmēr ir arī pats labākais. Un paldies _juune, kas padalījās ar linku, kurā spāņu līdzīgi domājošie izveikuši salīdzinošu izpēti par trīs vispopulārākajiem krēsliņiem (es domāju, ka arī pie mums populārāko sēdeklīšu tops ir gluži tāds pats). Manuprāt, šis pētījums (ja neprotat spāņu valodu, ļoti ērti lasīt šo ir ar Google Chrome un izmantot tulkošanas funkciju uz sev saprotamu valodu (labāk angļu vai krievu nekā latviešu, citādi satulkojas visādas dīvainības 😉 )) uzskatāmi atbild uz to, vai dārgāks ir labāks.

Brauciet droši! Citus bloga ierakstus par autobraukšanas drošības tēmu lasiet šeit.

P.S. Ieliku bildīti (klikšķiniet virsū un dabūsiet lielāku, ka var lasīt), kas parāda, ka jau sensenos laikos tālredzīgi vīri neslēpa, ka visdrošāk būtu mums visiem braukt atmuguriski… Nez, kad tās dienas no tiesas pienāks. Vismaz autobusā es vienmēr cenšos ieņemt atmuguriskās sēdvietas. Galu galā vieglāk arī nosēdēt, ja sanāk riktīga bremzēšana 🙂

… ir tāds slinkums. ka gribējās padalīties. kopš esmu mamma, uzņēmēja, blogotāja, “eksperte” un vēl sazin cik viskautkas, slinkumam iznāk maz laika. ja arī ir kāda pauze, kad abi bērni paliek ar tēti, tad tam noteikti ir iemesls – jāaizskrien šur vai tur un jāpaveic šis vai tas… nē, ar to es negribu nevienu vainot. protams, ka tā dzirkstījošā vēlme nekad nebūt mierā, nāk no manis. bet šodien ir uznācis slinkums. vispār, kopš nedzīvojam pilsētā, šķiet, ka slinkums uznāk arvien biežāk. laikam miers, kas valda apkārt, mani iedvesmo slinkumam. un es par to priecājos. to laiskumu novērtēju 🙂

šodien puikas aizgāja diendusā neparasti agri. Robins (kas ir mazliet apslimis), palūdza palikt viņiem blakus lielajā gultā. pa lielo logu iekšā spīd saule, visi čuč (pat suņi) un es daru akurāt neko.

pamazām gan pārlieku galvā domas no vienas šūniņas uz otru, jo tūdaļ jau jāceļas un jāpošas uz Olaini, lai turienes mammām pastāstītu un iedvesmotu Bērna vadītai ēšanai. pārlieku prātā, ko teikt. jo es negribu nevienu mācīt, audzināt, izklausīties didaktiska – gribu tikai padalīties iegūtajā informācijā un savā pieredzē, kā ar to ēšanu gāja mums. varbūt tas kādu iedrošina un tam ir labs iznākums 🙂

mani iedrošināja Klaudija Hēla. viņa jau kopš grāmatas tapšanas allaž saka, ka par ēšanu jau nu es varētu stāstīt arī pati. nu esmu saņēmusies. stāstījums Olainē gan nebūs mana debija. bet esmu saņēmusies ieviest “nodarbību” par Bērna vadīto ēšanu arī mūsu pašu – muki.lv Jauno vecāku skolas nodarbību grafikā. Tad, ja jums tajā dienā nebūs tāds laisks slinkums, kā man šodien, tad varbūt jūs atnākat uz šo pasēdēšanu…

bet tagad jāceļa sun jāiet – kaut kur mājas dziļumos zvana mobilais telefons, acīmredzot kāds manu saulaino slinkošanu grib pārtraukt ar kādu jautājumu vai secinājumu. došos uzklausīt!

Lai jums saulaina diena!

Vērīgākie “sekotāji” jau būs pamanījuši, ka gada sākumā mēs kaut kur kustējāmies. Jā, mēs pārvācāmies. Līdz ar to ir kļuvusi brīva dzīves telpa, kuru apdzīvojām pirms tam – mūsu skaistais dzīvoklis tuvajā Pārdaugavā. Patiesībā tas ir ļoti ļoti mīļš, jo tas nav vis iegādāts gatavs vai izremontēts “pa lēto”, lai pārdotu tālāk – tas tika izlolots katrā nieciņā priekš sevis. Kad mēs šo dzīvokli iegādājāmies, patiesībā tas bija pat ļoti glītā stāvoklī. Tomēr mēs ķērāmies pie uzlabojumiem, lai viss būtu tieši tā, kā mēs paši gribam. Dzīvokli mazliet pārplānojām, ielikām ozolkoka grīdas, koka durvis, pilnībā pārveidojām vannas istabu, lai būtu gan duša, gan vanna. Jo vannošanās ir mana vājība un galu galā šo dzīvokli vispār nopirkām tamdēļ, ka tajā bija super saulaina vannas istaba ar pat diviem logiem. Tā kā tobrīd Jurģis vēl bija aktīvs interjera jomas darbonis, tad mēs, protams, iekārtojām visu pēc smalkākajiem priekšrakstiem. Īsi sakot – veidojām dzīves telpu sev. Šobrīd esam dzīvoklim devuši otro elpu, to kosmētiski remontējot, lai tas par mūsu klātbūtni neliecinātu (un Klāss bija apgleznojis sienas 😉 ).

Tagad vēlamies ļoti prātīgi atrast īrniekus, kas šo novērtētu un izturētos pret mūsu mīļo mājvietu saudzīgi. Jo šis dzīvoklis ir to pelnījis. Tas ir 92 kvadrātmetrus liels 3istabu dzīvoklis ar 2 guļamistabām un dzīvojamo istabu, kas savienota ar virtuvi. Kā jau pieminēju, tur ir koka grīdas un durvis, ir dizainīgi gaismas ķermeņi, visas nepieciešamās mēbeles (nav bērnu gultiņas – tās gan puikas paņēma līdzi), sadzīves tehnika, liela, skaista virtuve ar Siemens firmas tehniku, kas apvienota ar dzīvojamo istabu, kurā arī ir šādas tādas mēbeles un liels, foršs TV. Dzīvoklī, protams, ir kabeļtelevīzija, optiskais internets un signalizācija.

Pati māja atrodas ļoti jaukā vietā – šķiet jaukākā no visām, kur līdz šim man iznācis dzīvot. Tas ir Valguma ielā pie paša Akmens tilta (Radisson Blu aizmugurē), rajons ir zaļš un tuvu it visam – Vecrīga ir kājām aizejama 10 minūtēs, Uzvaras parks apmēram 8 min, AB dambis bija mums iemīļota pastaigu vieta – tas vispār ir maksimums 5 min no mūsu mājām. Un svētku salūtus vienmēr var skatīties kā klātienē neizejot no mājas. Pāri ielai ir mazs, bet jauks bērnu laukums ar tīru smilškasti un nesalauztām šūpolēm, slidkalniņu un karuselīti. Turpat līdzās speļlaukumam ir arī aizpagājušā gadā renovēts valsts bērndārzs, tuvumā ir vairākas skolas. Līdz sabiedriskajam transportam – neskaitāmiem autobusiem, trolejbusiem un tramvajiem (visi, kas iet pār Akmens tiltu) – ir 2 kvartāli.

Mūsu mājai ir renovēta, ļoti smuka kāpņu telpa, kas ir slēdzama un droša ar ratiņu novietni, kur glabājām gan ratiņus, gan ragaviņas un mūsu neskaitāmos braucamos. Mājai apkārt ir sēta un privātajā teritorijā ikvienam dzīvoklim ir sava konkrēta autostāvvieta, kura vienmēr būs brīva un gaidīs tieši jūsu mašīnu. Mūsu vietiņa ir turpat pie logiem 🙂 Arī rēķini ziemā nebūs tik lieli kā visiem, jo mājai ir autonomā gāzes apkure.

Tīri vai žēl no šī visa atteikties, vai ne? 🙂

Bet ja jūs šāda mājvieta varētu vilināt, un tieši derēt jūsu vajadzībām, tad rakstiet muki.lv@inbox.lv vai zvaniet kādam no mums 29745553 (Iveta) vai 29282898 (Jurģis) un sarunāsim, kā varam jums izrādīt savus apartamentus. Piebildīšu, ka mēs šo dzīvokli gribētu izīrēt ilgtermiņā, ļoti rūpīgi izvērtējot, kam to uzticam.

Šķiet vispiemērotākais dzīvoklis būs ģimenei ar 1-2 bērniem vai īrniekam, kurš meklē dzīvokli ar atsevišķu guļamistabu, dzīvojamo zonu un darbistabu.

Šodien sakrita divas tādas lietas, kas saslēdzoties kopā radīja savstarpēju reakciju un attapos, ka par to vajadzētu uzrakstīt blogā, jo šad tad mēdzu šo pārrunāt ar mammām veikaliņā.

Diena sākās ar to, ka uzgāju vecas bildes, kur mēs visi (tostarp pieaugušie), kā mazi bērni vaļojāmies kādā ļoti interesantā un ļoti lielā bērnu rotaļlaukumā (faktiski atrakcijas bija izvietotas milzīgā parka platībā) Šveicē, sava vasaras ceļojuma laikā. Tur bija arī sērija ar bildēm, kurās bija iemūžināti mūsu mēģinājumi staigāt pa virvi. (apsolos ielikt bildes, kuras vēl ir fotoaparātā). Nelielā augstumā – apmēram 40 cm virs zemes – bija nostiepta plata trose. Robins pa to pie rokas staigāja kā pērtiķēns (viņam tobrīd bija 3 gadi) – turp un atpakaļ. Nekādu problēmu, likās, ka viņš ir teju vai profesionāls cirka mākslinieks. Turklāt, ja sākumā viņš kārtīgi turējās pie rokas, tad jau pēc īsa mirkļa viņam bija vajadzīga tikai neliela pieturēšanās burtiski pie pirksta gala, lai saglabātu līdzsvaru uz troses. Bet… tiklīdz nebija arī šī pirksta gala, viņš nespēja pat nostāvēt uz troses – palaidis vaļā atbalsta punktu, viņš zvāļojās un vēlās zemē, tā arī neatradis līdzsvara viduslīniju savā ķermenī. Šķita, ka viņš muļķojas – kā gan tas var būt, ka tikai mazliet simboliski pieķeroties pie pirkstiņa, viņš var brīvi pastaigāties pa trosi, bet tiklīdz šis atbalsta punkts nav, nevar pat nostāvēt. Ākstās? Kāpām uz troses paši un mēģinājām. Un patiesi – brīdī, kad Jurģis pasniedza man roku, arī es spēju izveicīgi maršēt pa trosi abos virzienos – kaut uzdejot. Bet tiklīdz mēģināju uz virves uzkāpt pati, tā nespēju nobalansēt pat tik daudz, lai mierīgi nostāvētu. Neesmu zinātniece un šo fenomenu nevaru izskaidrot zinātniski, taču viens bija skaidrs – šim vienam pirkstam, pie kā pieturēties, ir būtiska nozīme un vienā gadījumā es tiku virtuozi staidzināta pa virvi, bet otrā gadījumā pašas spēkiem nespēju pat lāga nostāvēt.

Un saslēdzās man tad, kad veikaliņā ienāca kāds mazs bērniņš, kurš turējās pie mammas rokas un ļoti aktīvi rindoja neveiklus soļus uz priekšu. Lai arī bērniņam nenoliedzami šī atrakcija patika, bija skaidrs, ka neturoties pie mammas rokas, viņš visticamāk rāpotu nevis staigātu: dažbrīd viņš bīstami sazvāļojās, iekaroties rokā, citu brīdi metās kājeles un viņš sen būtu nokritis rāpus un devies tālāk uz četrām. Arī tad, kad viņš staigāja bez kļūmēm, varēja redzēt, ka viņš ir sasvēries uz priekšu (sameklēju Gūglītē līdzīgu bildi no sāna, lai var labi redzēt, kā bērna ķermenis ieņem nedabisku pozu tad, kad viņš staigā turoties pie rokas vai rokām) un šai ķermeņa pozīcijai nav nekāda sakara ar īstu staigāšanu, jo bērns neizprot gravitācijas likumsakarību un pie dabiskiem apstākļiem būtu gar zemi šādi slīpi saliecies uz priekšu… īsi sakot es uzreiz atcerējos situāciju ar trosi un Klaudijas Hēlas teikto, ka arī turēšana pie rokas ir staidzināšana, jo bērns gūst greizu priekšstatu par to, kas ar viņu notiktu staigājot patstāvīgi, īstenībā vecāks viņu pietur un pietur daudz nopietnāk, nekā viņam liekas. Lai arī varbūt liekas, ka tikai aiz paša pirkstu galiņa un tas taču tikai simboliski, no savām izjūtām uz troses varu teikt, ka tam ir izšķiroša nozīme un tas nebūt nav “gandrīz staigā”, jo tādā gadījumā es arī protu “gandrīz staigāt pa virvi” 🙂

Kāpēc man šķita svarīgi to pastāstīt, jo vecāki aiz nezināšanas, neko ļaunu nedomājot jau mēdz bērniem dot roku un šādi viņus pie rociņas vest kamēr viņi vēl patstāvīgi nestaigā, domājot, ka tas palīdzēs ātrāk iemācīties staigāt. Un, ka bērns jau bez piecām minūtēm staigā pats. Bet bērns no šādas darbošanās neko negūst, es pat teiktu, ka īstās staigāšanas mirklis tādējādi attālinās. Ja mēs būtu turpinājuši pie rokas staigāt pa virvi turp un atpakaļ, kas mums patiesi izdevās ļoti labi – pat bez zvārošanās vai kādām ārēji samanāmām kļūmēm, tad mēs pilnīgi nemaz neuzlabotu savu virves dejotāju prasmes, jo esmu pārliecināta, ka arī pēc 2 nedēļu sparīgiem “treniņiem” pie rokas, tiklīdz pirksts tiktu palaists vaļā, mēs nespētu pat nostāvēt uz šīs virves vienā punktā. Laiks būtu vienkāŗsi izniekots. Un tai pat laikā, ja mēs mērķtiecīgi kāptu uz troses un kristu lejā, mēģinot nostāvēt un atkal celtos un kāptu uz tās, lai arī sākotnēji tā droši vien būtu neveiksmju rinda, mēs daudz ātrāk iemācītos sagrupēt savu ķermeni uz troses tā, lai varētu vismaz nostāvēt un kādu dienu droši vien varētu paspert arī pāris soļu 😀 Un man šķiet, ka kaut kā līdzīgi ir mazulim – radot mānīgu līdzsvara sajūtu pie rokas, mēs bērnam liedzam izprast savu vertikālo stāvokli un mācīties to noturēt patstāvīgi, jo mēs ar savu atbalstu kropļojam viņa izjūtas šajā vertikālajā pārvietošanās pozīcijā. Bet brīdī, kad bērns jūtas gana gatavs staigāšanai, viņš vienkārši dodas uz priekšu pats.

P.S. Es galīgi nerunāju par to, ka roku nevajadzētu dot staigājošam bērnam. Piemēram, es mēdzu Klāsiņam iedot roku ejot pa ielu, jo viņš bieži mēdz paklupt un krist, kas ir sāpīgi un nav forši arī iekrist dubļu peļķē. Bet es nedodu roku šo pašu iemeslu pēc mājās, jo katram tomēr savs kritienu limits ir jāizsmeļ, pirms iemācās virtuozi skraidelēt. Tāpat dodu roku pa trepēm kāpjot drošības apsvērumu dēļ. Esam šo pārrunājušas ar K.Hēlu un viņa saka, ka principā bērnam roku esot jādod pēc iespējas maz. Protams, ir reizes, kad tā ir vajadzīga, tomēr pēc iespējas maz. Gan nevajadzētu atteikt bērnam rociņas došanu, kad viņš to vēlas kā emocionāla atbalsta zīmi, jo patiesībā sadošanās rokās pēc bērna iniciatīvas ir būtisks emocionālas tuvības solis no bērna puses un šāda kopīga paiešanās sadotās rokās stiprina saikni starp lielo un mazo 🙂

Pirms rakstu šo blogierakstu, gribēju lirisku atkāpi – atvainoties bloga sekotājiem un regulārajiem lasītājiem par garām pauzēm rakstītajā… Kaut kā esam noslīkuši iekš pārvākšanās, darbiem un citiem pienākumiem un pārmaiņām. Bet centīšos laboties…

Tad nu šodien aizdomājos par bērniem, kas izaug tik ātri… Cik tad nu manējie izauguši – Robinam nosvinējām 4 gadus tikai pagājušā nedēļā, bet Klāsam iezīmējām 20 mēnešu jubīlīti. Tētis pat nepamanīja kad… Un tomēr mani spēji pārņēma sajūta, ka mani bērni ir paaugušies. Tā viņš ir, ka viņi it kā neaug, neaug un tad pēkšņi ir paaugušies par veselu morālo sprīdi.

Robinam 4 gadi. Dzimene bija jestra, ar pulku paša saaicinātu draugu un draudzeņu. Tādas mazas dāmiņas ar uzlakotiem nagiem, rokassomiņām un smukām kleitām 🙂 Un puikas, kas nesa pašu izvēlētas dāvanas 🙂 Tak lieli tie bērni. Mēs paši Robinam uzdāvinājām mazu magnetafoniņu. Ilgi apsverot iespējas, izvēlējāmies tomēr pavisam vienkāršu pieaugušo cilvēku modeli. Un uzdāvinājām pirmo CD, lai ir ko klausīties. “Prāta vētru” – mīļākā dziesma “Ko tu domā”. Un nevis “Dzeguzīte” vai “Knīpas un knauķi”, bet “Prāta vētra”. Otra opcija – Jason Mraz, ko atnesa mūsu draugi. Kas tagad tiek griezts dienu un nakti. Nav jau augstā māksla, bet ir skaidrs, ka tāds pusaudžu repertuārs vismaz. Ja man mājās nebūtu šitāds 4gadnieks, ar spīdzināšanu neuzminētu, ka tādā vecumā var interesēt šāds repertuārs. Un tad aizsteidzas pēc rūķa atnestās ģitāras, sēž uz trepju pakāpieniem un strinkšķina pilnīgi nemelodiski līdzi un dzied saklausītos vārdus… Viņš ir izaudzis. Tas nav vairs bēbis, mazs bērns. Nekādā gadījumā. Un ir tik dīvaini lūkoties uz to bērnu, kas no vienas puses tic, ka viņa ģitāru ir atnesis rūķis. Bet no otras puses pilnā nopietnībā džinkstina 1/4 ģitāras stīgas un dzied “I’m Yours”…

Klāss… vēl dažas nedēļas atpakaļ šķita bezpalīdzīgs bēbis. Šovakar apsēdāmies visi pie galda. Sēdējām četratā, runājāmies, vakariņojām. Sēdēja Robins un stāstīja mums kādu savu atklāsmi, man pretī sēdēja Klāss un ēda cūkgaļas fileju ar saulē kaltētiem tomātiem un griķīšiem. Ēda pilnīgi pats, neviens viņam vairs nepalīdz. Un ieziņoja: “Paldies!”, kad bija paēdis. Turpināja sēdēt pie galda, jo viņš izprot arī kopīgās maltītes socializēšanās jēgu. Centās piedalīties sarunā – vismaz aktīvi klausīties. Un es skatījos uz viņu un sapratu, ka viņš arī vairs nav bēbītis. Viņš ir mazs cilvēciņš, kas pats var sevi aprūpēt, kas pats zin, kad ir paēdis un kas meklē savi socializācijas lomu… Es nemāku to tā smuki nosaukt, bet tā sajūta kaut kur manī, ka viņš ir iekāpis ar abām kājām nākamajā levelī, uzbruka man neatgaiņājami. Pat LBL zābaki palikuši par mazu. Man par nožēlošanu, jo kaut kā šķiet, ka tie “īstie” apavi ar cieto zoli vēl nav īsti viņam…

Tā nu šonedēļ sapratu, ka mani puikas ir paaugušies par vienu morālo sprīdi 🙂

Un tad vēl Jurģis vakarā sēdēja, bužināja Klāsa sprogaino pakausi un teica, ka grūti noticēt, ka viņam jau gandrīz 2 gadi. Mūsu ģimenes folklora, ka vecākiem līdz savai privātai dzīvei 2-3 gadiņi jāpaciešas… Jurģis tikai noteica; “Divi gadiņi jau gandrīz izturēti!” 🙂 Pasmaidīju. Tas laiks tik aši paskrējis. Un tad kad uz to skatos tā, tad domāju, ka mazo steidzināšana ir TIK lieka. Tik ātri tas primais smaidiņš, pirmā pašļūkšana, pirmā apsēšanās, pirmais solītis – viss aizmirstas. Tā ka tas vienkārši ir jābauda un notikumus nevajag steidzināt, bet baudīt. Jo viņi izaug TIK ātri, ka pat neticās…

Pēdējā laikā arvien biežāk kāds, ciemojoties veikalā, izmet pa jautājumam vai piezīmei: “Kad tad jūs meklēsiet jaunu kolēģīti?” 🙂 Nu laikam jau būs jāmeklē, jo mirklis, kad Dacīte dosies cienīgi pildīt daudz svētīgākus pienākumus, mazliet atpūsties pirms mazulīša sagaidīšanas, jau ir pavisam tuvu. Un tieši tādēļ mēs izsludinām jaunu uzņemšanu ģimenē!

Teikšu godīgi, ka šoreiz jūtos jau mazliet drošāk, ka mums izdosies atrast jauku kolēģi. Tāpēc centīšos pēc iespējas izsmeļoši izklāstīt, kā to visu iedomājamies un iztēlojamies 🙂

Par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu.

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk. Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski automašīnā, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Tādam ļoti patstāvīgam biznesam, protams, ir arī savi trūkumi. Senāk mūsu pircēji jau bija apraduši ar neērtībām, ka vismaz reizi gadā mēs esam slēguši savas durvis uz ilgāku laiku, jo dodamies atvaļinājumā. Un mums ir visai ierobežots darbalaiks. Bet kopš septembra mums palīdzēja Dace un par spīti bažām, kā nu būs, viss bija lieliski. Nu jau esam pieraduši, ka mēs varam aizšaut brīvdienās, neslēdzot veikalu (un šķiet pie tā pieraduši arī pircēji), ka mums nav vajadzīgs pusdienas pārtraukums darba laika ailē utt. Īsi sakot – tā kā mēs vairs nespējam iedomāties, kā būtu bez Dacītes, tad mums ļoti ļoti vajag tikpat labu palīgu veikala lietās.

Par palīgu

Šī arvien ir visgrūtākā sadaļa, jo es nemāku pateikt vārdos, kādam ir jābūt šim cilvēkam. Man šķiet, ka tam cilvēkam ir vienkārši jābūt “īstajam” – kad iepriekšreiz mēs ņēmām savā pulkā Daci, atceros pārrunas – mēs pārrunājām tām atvēlēto laiku par stundu, jo mums vienkārši bija par ko pļāpāt. Vienkārši sakot – palīgam ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā  ). Manas aizdomas, ka tai būtu jābūt sievietei, ir pilnīgi attaisnojušas sevi – mammas tiktiešām labāk jūtas apspriežot bērnu lietas un mammu štelles, kad pretī ir tieši tāda pati mamma. Lai piedod mums vīriešcilvēki un cilvēktiesību aizstāvji, bet mēs dosim priekšroku sievietei, lai gan nenoliedzami pilnīgi pastāv iespēja, ka mūs apbur kāds tētis 🙂 Tomēr viens tētis mums veikalā jau ir visu dienu – mūsējais. Tāpēc harmoniskāka liktos sievietes klātbūtne. Un mums šķiet, ka tam cilvēkam ir jābūt vai nu mammai (kaut kā liekas, ka šis būtu ideālais variants) vai vismaz kādai ar bērniem pārņemtai sievietei, kurai vienkārši vēl nav bērnu, bet viņa ir izaudzinājusi pus duci radu un draugu bērnus, studējusi pedagoģiju vai kaut kā līdzīgi. Jo vienkārši ir jābūt milzīgai pašas pieredzei un viedoklim par to, kā tā bērnu uzaudzēšana notiek, lai varētu par to runāt praktiskā nevis teorētiskā līmenī.

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Mums būtu ērti, ja šim cilvēkam būtu jausma, kā strādāt ar kases aparātu. Bet tas nav izšķiroši, jo mēs visi trijatā devāmies un mācījāmies un bijām pārsmējušies visu pirmo nedēļu, mēģinot rast kopīgu valodu ar mūsu jauniegādāto CHR-kāds-nu-tur-numurs… Tā ka šito mierīgi var atkārtot – pus dienas lekcija un 2 nedēļu treniņš vienam apķērīgam cilvēkam un strādās kā lielais. Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu  Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki, kas atloka piedurknes un ķeras pie lietas  Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Par darbiņu

Šoreiz mēs nesolīsim milzu izaugsmes iespējas (bet mēs arī nenoliedzam to iespēju) – ir skaidrs, ka kādu dienu mēs noteikti gribētu atvērt vēl vienu muki.lv veikaliņu kaut kur, tomēr kad un kā tas īsti būs – ej nu zini! Dace ir apņēmības pilna izaudzināt bērniņu un tad nākt atpakaļ un izaudzināt veikaliņu 🙂 Vai tajā brīdī jauno kolēģi izlemsim atstāt par galveno savā vietā šeit, vai sūtīt jaunā veikaliņa veidošanas talkā, vai kā nu tas būs – dzīve rādīs un tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no cilvēka, kas būs mūsu jaunais kolēģis, no viņa iniciatīvas – lietaskokam mēs vienmēr pielietojumu atradīsim 🙂

Šobrīd būs čakli jāpalīdz mums veikaliņā, jādraudzējas ar pircējiem un dikti izsmeļoši ar viņiem jāizrunājas, jādod kādu padomu arī par bērnaudzināšanas lietām visumā, jāpadalās savā pieredzē utt. Tāpat ir ik pa brīdim jāpārrauga kāds plaukts – vai kas netrūkst un jāsagatavo pasūtījums, lai varam to nodot piegādātājiem. Kā arī jālūko, lai internetveikaliņā preču pieejamība vismaz puslīdz sakristu ar realitāti. Vēl ir jāseko līdzi internetveikaliņā ienākošajiem pasūtījumiem un šad tad jāatbild uz meiliņiem, jāatliek malā rezervējamās lietas, jāsasaiņo pasta sūtījumi. Dace noteikti piemetinātu, ka ir šad un tad mūs ar Jurģi jāpabaksta, jāpatrenkā un šis un tas jāpasaka divreiz (vai daudzreiz 😉 ). Ir jāseko kārtībai un tīrībai veikalā… Īsi sakot – jāizturas pret šo visu kā pret savu un jāpieliek roka, kur tā noder, daudz neiedziļinoties, vai profesiju klasifikatora tas atbilst amatam “pārdevējs”.

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums, tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti līdz 15.februārim, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Protams, ka otrais gads nav pirmais un bērna otrajā gadā mēs vairs nemēdzam svinēt ik mēneša jubilejas. Tomēr pusotru gadu ar mazu kūku un dāvaniņu Klāsam izīmējām gan. Un nebūs pagājis ne mēnesis pēc šī datuma (nu vispār jau ir), kad būšu sarūpējusi arī kādu blogierakstu par to, kā Klāsiņam īsti iet. Nu pirmais un lielākais notikums, ka iet 😉

Klāsiņš sācis staigāt (uz ceļiem un pekām)

Kopumā Klāss iet uz rekordiem 🙂 Ja Klaudija sacīja, ka ļoti reti bērni šļūc uz dupša, tad Klāss ir pilnvērtīgi atzīmējies gan šajā kategorijā, gan otrā – tikpat retā – viņš staigā uz celīšiem. Izskatās tas visai amizanti un jāatzīst, ka ir efektīgs pārvietošanās veids telpās. Žēlāk, kad viņš to mēģina darīt sabiedriskās vietās vai ārā – ak vai, bikses! Šo pārvietošanās veidu viņš atklāja kaut kur ap to pašu laiku, kad sāka pārvietoties uz kājiņām kā lielam cilvēkam pienākas 🙂 Tomēr stabilāk un drošāk nereti šķita uz celīšiem.

Staigāt Klāss sāka bez vienas dienas pilnos 18 mēnešos. Gluži kā mammai par prieku, lai netaisa stresu. Tad atkal iepauzēja kādu nedēļu un tad jau arvien biežāk viņš no punkta A uz punktu B (sevišķi, ja arī punkts B nav grīdas līmenī) aizstaigāja kājelēm. Tomēr pārvietošanās uz ceļgaliem kādu brīdi bija vēl vairāk topā – nu vismaz nedēļas divas, kamēr tā īstā staigāšana iepraktizējās. Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, K.Hēla stāstīja, ka bērns pirms patstāvīgas staigāšanas pa īstam, sāk telpas vidū celties augšup. Klāss pa brīdim mēģina, tomēr visai veikli tas neiznāk gan un krist viņam netīk nemaz. Tāpēc šobrīd viņš staigāšanu uz celīšiem izmanto, lai nokļūtu līdz kādam pieturēšanās punktam, piestutējas kājās ar pieturēšanos un tad skrien kājiņām. Tā ka šitas apgalvojums mūsmājās neiztur kritiku – staigā viņš jau 90% no pārvietošanās, bet telpas vidū augšā piecelties vēl īsti nepraktizē. Lūk tā!

Ja jau Klāsiņš sācis staigāt, tad viņš bezmaz visur grib iet kājiņām pats – arī ārā. Smagos brāļa zābakus velkam tikai tad, kad pošamies uz dziļo sniegu mežā (šogad esam vilkuši 2 reizes), bet tā kājās velkam mīkstos LBL zābaciņus – ir liels prieks, ka nu ir izdevība pašiem pamēģināt, kā šie zābaciņi uzvedās sniegos un ziemā. Un esmu priecīgi pārsteigta, jo aukstumu mūsu pekām klāt tie nelaiž, bet slapjumu notur ārpusē pat vairāk kā es biju uzdrošinājusies cerēt – apkārt Ģertrūdes baznīcas aplim (aptuveni 20 min gājiens 😉 ) var apiet pat vieglos plusiņos, kad sāls un siltums sniegu pārvērtuši ledainā masā. Teikšu godīgi – uz tādu performanci es nebiju cerējusi. Otrie zābaki – mitrumizturīgie, noteikti ir vajadzīgi. Tomēr ir skaidrs, ka ikdienas gaitām sākumstaigātājam un ratos sēdētājam šie noteikti ir lieliska izvēle, jo ir gana silti, viegli un netraucē jau tā satuntuļotajam mazumiņam pārvietoties apgrūtinātas ejamības apstākļos.

Kā tad mums iet ar ēšanu? Pieniņa un citādu…

Īsi pirms gadu mijas sēdēju muki.lv veikaliņā Baznīcas ielā ar nu jau par īstiem draugiem kļuvušiem klientiem, pļāpājām un es no visas sirds teicu: “Es biju nosolījusies, ka beigšu barot, kad Klāss sāks staigāt. Bet tagad nevaru iedomāties, kā viņš varētu iztikt bez mammas piena. Kad pienāks brīdis un man liksies, ka ir jābeidz, tad arī beigsim.”

Brīdis pienāca dikti drīz, jo uznāca dažas trakas dienas, kad Klāsam dikti vajadzēja mammu (kā vēlāk izrādījās, kaut kādas līdzīgas (ne)dienas bija piemeklējušas vēl dažus vienaudžus) un es biju tik nogurusi no nakts nepārtrauktās kņosīšanās un ēsānas, ka vienā nogurušā rītā sapratu – ir jāmet miers. Es zinu, ka tas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka ir jāļauj izlemt bērnam. Un tomēr man šķita tobrīd, ka viņš ir tik pieradis pie šīs ērtības, ka viņš nekad no tās neatteiksies pats, labprātīgi. Tā nu es ņēmu iniciatīvu savās rokās un kopā ar Robinu aizbēgu no mājām. Klāss palika ar tēti. Pa dienu problēmu nebija vispār. Pa nakti arī ne – pirmajā naktī Klāss esot ik pa 2 stundām modies, kopā ar tēti apsekojis māju, ka mamma nekur neslēpjas un licies atkal uz auss. Pavisam mierīgi – nav mammas, nu nevajag ar’. Otrajā dienā mani satiekot, viņš tā kā deva zīmi, bet aši likās mierā. Un otrajā naktī ar tēti vien, viņš nogulēja 8 h no vietas. Un trešajā naktī 12 h – kā 9 vakarā likās gulēt, tā 9 no rīta bija modināms. Un mani satiekot vairs pat nepūlējās mani aizvilināt uz mums vien zināmo dīvāniņu pamieloties… Viss. As simple as that tas bija beidzies. Protams, ir lieki teikt, ka es pārdzīvoju, dažbrīd domāju, ka varbūt vēl nevajadzēja utt. Bet tas viss bija par manām grūtībām – Klāss bija tikai ieguvis lielu un pamatīgu naktsmieru, kad nav vairs visu nakti jāēd tā piensmaržīgā mamma… Tagad mēs samīļojamies, Klāss reizēm tā zīmīgi pašmakstina, tad ļauju viņam uzlikt rociņu uz krūtīm vai pieglauzt vaidziņu. Un viņam ar tādu samīļošanos ir gana. Mēs cenšamies vairāk mīļoties, tas gan. Kaut ko droši vien arī viņš ir “zaudējis”, bet mēs abi samīļojamies, zinām, ka tā lapa ir pāršķirta, tās ir labas un kopīgas atmiņas tikai mums diviem. Un tas ir beidzies. Ļoti jauki un vienkārši.

Un kopš Klāss neēd mammas pienu, viņš ir ievērojami pieaudzējis cita ēdiena apēstos apjomus, tā ka lai tik man kāds pasaka, ka pēc gada vecuma bērnam mammas piens nav uzturs – ir un kā vēl 🙂 Porcijas un ēst kāre tiktiešām ir būtiski augusi augumā, kopš visas nakts ēdienreize ir izņemta no dienaskārtības.

Klāss ēd visu. Dažbrīd viņš ir kā traks uz tomātiem, tad spēj nolocīt veselu papriku, tad viņš ēd zivis, tad nemaz neēd gaļu… Tagad ir periods, kad viņš neēd olu dzeltenumus – tikai baltumu. Īsi sakot – man šķiet, ka viņš ēd ļoti dažādi, veselīgi, daudzveidīgi, ne ap ko neņergājas un es esmu priecīga, ka viņš ir ļoti foršs ēdājs ar veselīgu uztveri par ēdamo un labu uzvešanos pie galda. Viņš vienmēr labi zin, kad ir gana, pasaka “Paud!” un mēs zinām, ka nu ir viss – vēders pilns 🙂 Un viņš diebj dzīvē.

Viņš arvien centīgi ēd ar dakšiņu (ar mainīgiem panākumiem dažādus ēdienus), viņš labprāt cenšas ēst ar karoti, bet viņam ne vienmēr vedas iesmelšana tajā. Salīdzināšanai – brālis ap šo laiku jau daudz veiklāk manipulēja ar šiem rīkiem. Bet nu viņš arī ātrāk sēdēja un līdz ar to sāka ēšanas apgūšanu… īsi sakot – nesalīdzinu un īpaši neķeru kreņķi. Manuprāt, viss notiek, kā tam jānotiek.

Klāsiņš rāda raksturu

Arī 2gadnieku, 3gadnieku un citādām konkrēta vecuma krīzēm pamazām atsakos ticēt. Klāss rāda raksturiņu jau tagad. Lai arī kopumā viņš ir smaidīgs un jauks puisēns, ar kuru nav grūti visu ko sarunāt, tomēr, ja viņš ko ir no tiesas nolēmis vai gribējis, bet tas netiek īstenots gluži tā, kā gribētu viņš, tad iet vaļā trādi-rīdis. Klāss taisa dramatiskas ainas no daždažādām traģēdijām, krīt ceļos ar izteiksmīgu pirueti, dupsi gaisā izslējis dzied gaudu dziesmas un citādi iznesās, lai panāktu savu. Līdzīgi darījās Robins pāris nedēļas pēc savas otrās dzimšanas dienas un tad es to dēvēju par divgadnieka krīzi. Bet tagad pat nezinu, kā tā smalki nodēvēt, lai visiem mūs būtu žēl 😀

Klāss ir liels prātnieks

Tomēr mūsu ģimenes daktere sacīja, ka Klāss jau nu esot pārsteidzoši prātīgs. Par spīti tam, ka viņš sabļāva uz dakteri pa riktīgo, ka tā noliek končas tik kārdinošā augstumā, bet mamma neļauj visas apēst, ar viņu tiktiešām izdevās sarunāt gan svēršanos, gan mērīšanos, gan visa kā atrādīšanu. Nosvēra mūs uz ej nu sazin cik, bet kaut kas bišķi zem 13 kg (bļaustīšanās apjukumā aizmirsu pajautāt), nomērīja uz 85 cm un uzteica staigāšanas prasmes, kas tobrīd bija slīpētas vien trīs nedēļas.

Man jāpiekrīt, ka par spīti tam, ka runāšanā Klāss maķenīt atpaliek no brāļa, kurš šajā vecumā jau laida uz pilnu klapi īsos teikumos, tomēr saprātīguma ziņā turpat vine ir un saprot tikpat daudz – tas ir mēs tādi mazliet uz vecumu dumāki ar tēti palikuši, jo mēs Klāsu tik labi nesaprotam, kā sapratām brāli šai vecumā 😀

Savas vajadzības izklāstīt Klāss prot – gan tiek pie visa ēdamā un dzeramā, gan multeni māk paprasīt. Ar to mums arī lielā mērā pietiek, lai ikdienu atvieglotu.

Un ar brāli saprotas pavisam labi – kaut ko apspriež savā starpā, ko nu Robins saprot, ko tikai izliekās saprotam – ej nu zin. Bet tas, ka viņiem jau ir kopīgas spēles un rotaļas, kopīgas mašīnu intereses un darbošanās pa spēļu stūri, tas fakts. Nav Klāsam lielākas laimes, kā bumbu ar brāli uzspēlēt vai pavizināties stumjammašīnas piekabē, kad brālis šoferē.

Pats Klāss it labprāt brauc ar stumjamo mašīnu. Gribās jau dikti arī ar līdzsvara riteni. Un te nu nāca mūsu aplauziens – skaidrs, ka rūķa maisā būtu likuši Seven ritenīti, jo nu dikti liela interese un darbiņā vienmēr izmanto iespēju pačāpot uz tā. Bet nu tā kā vēl burtiski 1-2 cm pietrūkst. Un zinājām, ka vien jāpaprasa atpakaļ no brālēna Robina pirmais ritenītis – 10″ Kettler Speedi. Tam taču noteikti jābūt zemākam sēdeklim – tak 10 collas. Tam noteikti būtu jāder. Un kas tev deva? Atvedām mājās, nolaidām sēdekli uz viszemāko un pietrūkst kādi 3 cm – pat vairāk kā ar Hudoras Seven. Še nu bija. Nu jācer, ka līdz vasarai izaugs, jo akurāt 2 tik līdzīgus ritenīšus arī nešķiet jēdzīgi iegādāties. Brālēns gan dabūja uz 2 gadu dzimšanas dienu Sevenu un laimīgs rullē. Bet nu skatoties uz interesi, kas par līdzsvara riteņiem ir Klāsam, skaidrs, ka vasarā šis jau būs braucējs. Tad nu tik jādomā, kā izbraukāt uz Uzvaras parka sacīkstēm – Robins tak bija pat sezonas laureāts, tad jau Klāsam arī droši vien nevar laist to piedalīšanās prieku secen 🙂

Nu kaut kā tā mēs mazpamazām virzāmies uz priekšu. Un kā iet jums?

Paldies jums – šī “Mantu maiņa” bija vēl pat foršāka kā iepriekšējā 🙂 Bija liels prieks sastapt neredzētas sejas un daudz ļoti smaidīgu bērnu un vecāku, pat par spīti tam, ka laukā -20C vai kas tamlīdzīgs. No rīta 11:00 verot durvis, pretī skrēja jau viscentīgākie Mantu mainītāji, kas arī šķiet dabūja vislabākos guvumus. Bet arī vēlāk mainīties gribētāju netrūka un galu galā plaukts palika tik tukšs, ka izskatās, ka uz labdarību pat lāgā nav ko vest – saliksim vien kastē un paglabāsim līdz nākamajai reizei.

Tieši tā, nākamā reize, protams būs – mēs štukojām par aprīli, kad ir Lielās talkošanas mēnesis un visi tīra un kārto visu ap sevi – tad jau arī kāda lieka manta uzrodas un ir īstais brīdis samainīties, vai ne? Tā ka iekrājiet maiņas mantas – pasākums būs 🙂

Daži secinājumi no šīs maiņas:

– bēdīgā skata mantiņu bija ļoti maz 🙂 par to mums liels prieks, ka cilvēki nes mantiņas, ko tiešām mainīt, ne tikai atdot 🙂

– vairs nedominēja bēbīšu mantas vien – bija gan galda spēles, gan puzles, gan rotaļlietas pat skolnieciņiem un pieaugušajiem

– mīkstās mantiņas bija tiešām jaukas, ne tās, kas sakrājušas dikti daudz putekļu, līdz ar to gandrīz visas mīkstmantiņas un lelles atrada arī jaunus mīļotājus 🙂

– kad nākat uz “Mantu maiņu” – ņemiet līdzi maisus, jo tie guvumi ir daudz un apjomīgi un mums īsti nav iespējas palīdzēt ar iesaiņojumu visiem 🙂

Vispārīgi secinājumi:

– Ir vērts padot ziņu par “Mantu maiņu” tālāk – gandrīz visi, kas nāca, sacīja, ka ir vēl kādam pastāstījuši un cilvēku patiesi bija vairāk un dažādāki, līdz ar ko vairāk arī mantu un plašāka izvēle, lielāks bērnu vecuma diapazons utt. – visiem labāk!

– Ir vērts kooperēties – bija daži cilvēki no attālākiem reģioniem, kas mantiņas savākuši, atsūtījuši kādu uz Rīgu braucēju atvest tās pa nedēļas vidu un tad sestdienā brauca izvēlēties, ko vietā ņemt.

– Ja pašiem naudiņu sanāk ļoti daudz vai nav plāns doties uz “iegūšanas” dienu (sestdiena – nevarat tikt vai citi iemesli), tad noteikti var padalīties ar naudiņām ar kādu bēbīti, jo tiem naudiņas iegūt nav gandŗiz nekādu iespēju, jo vēl nav tik lielas artavas “nevajadzīgu” mantiņu… grabulīši un pašas pirmās rotaļlietas ir tās, kas visvairāk paliek pāri finālā.

Ne jau tikai itāļi vien gadu mijā cenšas izbrīvēt dzīvestelpu no lietām, kas kļuvušas liekas – tā darām arī mēs, daudz klusākie latvieši. Tik ar to mazo atšķirību, ka nelādējam tās skaļas epopejas ietvaros laukā pa logu gluži pusnaktī 🙂 Bet tā kā skaidri iedibinātu tradīciju bieži vien nav un nereti tīri labas mantas papildina atkritumu kaudzes līdzās nobirušajām Ziemsvētku eglītēm, tad… šķiet, ka īsi pēc jaungada būtu īstais laiks uzrīkot “Mantu maiņu”!

Tiem kas jau piedalījās iepriekšējā “Mantu maiņā”, droši vien divreiz nebūs jāstāsta, cik foršs pasāciens tas ir – nevajadzīgas mantas atdevām, jaunas vietā dabūjām un jaunieguvuma prieks kūsāt kūsāja – īsts win-win pasākums 🙂 Bet tiem, kas neko par šo vēl nezin, atreferēju.

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas , bet nevajadzīgas rotaļlietas. Šoreiz tā notiks janvāra trešajā nedēļā “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 15. līdz 18. janvārim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 19. janvārī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Visu, kas paliks pāri, nodosim labdarības organizācijai “Otrā elpa”.

Daži padomi, kā piedalīties:

– Pirmkārt un galvenokārt – izrevidējiet savu mantu kasti, spēļu plauktus un visu citu – esam pārliecināti, ka tur ir šis un tas “Mantu maiņai” noderīgs. Šī ir lieliska iespēja pilnīgi bez finansiālām investīcijām tikt pie kāda refreša savā mantu plauktā ikvienam bērnam. Tomēr NB! mēs negribam konkurēt ar atkritumu kasti un tās lietas, kurām drīzāk pienāktos nokļūt tur, tad lai turp arī dodas! Esiet kritiski pret to, ko plānojat nest! Šīm lietām vajadzētu iepriecēt kādu bērnu nevis būt skumjai atmiņai par kādrreizējo prieku. Citiem vārdiem: salauztas, saplēstas, netīras, daļēji izzaudētas utt. rotaļlietas gan ne…

– Pēc iepriekšējās maiņas daži sacīja, ka jau uzreiz ierīkojuši mājās kasti ar uzrakstu “Mantu maiņai”, kurā ik pa mirklim ieliekot kādu rotaļlietu, lai jau laikus gatavotos šim pasākumam un pēdējā brīdī nebūtu jānodarbojas ar revīziju. Prātīgi! 🙂

– Jo vairāk būs cilvēku, kas atnesīs rotaļlietas un piedalīsies “Mantu maiņā”, jo jaukāk būs visiem – galvenokārt tādēļ, ka būs plašāka izvēle un lielākas izredzes, ka visi aizies prom priecīgi ar kādu nenovērtējamu dārgumu ķešā. Tādēļ, lūdzu, lūdzu, izziņojiet saviem draugiem, radiem un paziņām, kā vien mākat un protat, ka šāds pasākums būs – vai tas būtu Twitterī, Facebook un visur citur. Varbūt varat aprakstīt visas Rīgas ielas ar krītiņiem vai vēstīt par šo pasākumu piemājas spēļlaukumā. Mēs būsim pateicīgi par it visiem likumīgiem un pieklājīgiem veidiem.

– Nav liegts uz “Mantu maiņu” nest ne savas personīgās rotaļlietas. Zagt gluži nevajadzētu, tomēr, ja kādai kaimiņu ģimenei nav intereses piedalīties, bet mantas veļas pa durvīm kāpņu telpā, tad varbūt varat viņiem palīdzēt no tām atbrīvoties. Iespējams padoms aptaujāt radus, draugus un kaimiņus par nevajadzīgām rotaļlietām noder pavisam vismazāko bēbīšu vecākiem, kuri grib piedalīties, bet lieku mantiņu pašiem vēl nav. Tāpat noteikti var organizēties pulciņos attālāku vietu aktīvisti, darba kolektīvi, māmiņu domubiedru grupas utt. un atgādāt pie mums mantas ar pārstāvja palīdzību visas vienkopus.

Jāuzskaita benefiti? Labi, pavisam īsi:

– Atbrīvojamies no lietām, kas mums pašiem nav vajadzīgas, tomēr visu laiku šķiet, ka miskastē īsti tak nemetīsi

– Tiekam pie lietām, kas sagādā prieku un faktiski ir mums jaunas rotaļlietas, nemaksājot par to nevienu īstu latu

– Daba uzgavilē, jo atkritumu izgāztuves nepapildina jauni plastmasas rotaļlietu un iepakojumu kalni; un netiek saražota viena otra lieka manta, jo bērni ir aizņemti, rotaļājoties ar “Mantu maiņā” jauniegūtajām mantiņām 🙂

– Tusiņš 🙂 Burziņš 🙂 Mazliet medības 🙂 Bet tas ir tā vērts 🙂