'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Kā jau kaut kur komentāros esmu izpļāpājusies, muki.lv paspārnē top jauna grāmata par mums tuvo veidu, kādā iepazīstināt bērnu ar plašo pārtikas pasauli – “Baby-Led Weaning” jeb “Bērna vadīta ēšana”. Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim. Aptuveni 6 mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu sāk izrādīt interesi par ēšanu, kā arī ir attīstījuši spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai ēšanai – sēdēšanu, roku veiklību u.c. būtiskas prasmes. Šī grāmata ir labs padomdevējs vecākiem. Tajā stāstīts, kā palīdzēt bērnam ēst pašam un iepazīstināt viņu ar ēdienu dabiski un veselīgi:

• piedaloties kopīgās ģimenes ēdienreizēs no pirmās dienas;
• eksperimentējot un pašam iepazīstoties ar ēdienu sev piemērotā tempā;
• attīstot jaunas prasmes, ieskaitot acu un roku koordināciju un košļāšanu;
• iemācoties ēst daudzveidīgi un izbaudīt ēdienreizes.

Bērna vadīta ēšana kļuva par bērnu aprūpes fenomenu Lielbritānijā burtiski vienas nakts laikā, iedvesmojot tūkstošiem vecāku, kuri tagad apvienojušies arī strauji augošā interešu grupā internetā. Interneta vietne www.babyledweaning.com ir vieta, kur viņi dalās savā pieredzē gan blogā, gan foto galerijā, lai iedvesmotu arī citus. Šī iedvesma sasniegusi arī daudzus vecākus Latvijā – tieši tādēļ vēlamies izdot pasaules vadošās autores Džilas Reiplijas (Gill Rapley) grāmatu latviski. Patiesībā šo grāmatu angliski lasījis viens otrs Latvijas vecāks (arī mēs), tomēr šķita, ka ir laiks tai iznākt latviski, lai plašākam vecāku lokam šīs idejas kļūst pieejamākas. Grāmatu šobrīd cītīgi tulkojam un ceram, ka jau maijā tā varētu tikt iespiesta melniem burtiem uz balta papīra. Tomēr līdz tam mums vēl ir divi uzdevumi. Viens – jāsadabū mazliet finansiāla atbalsta; otrs – jāatrod foto materiāls.

Par pirmo: ja tavs uzņēmums, tavu draugu, radu vai draugu draugu firma ir tieši tāda, kura ļoti piestāv muki.lv ierosmēm un idejām par bērna vadītu ēšanu; ja tā mērķauditorija ir jauni vecāki, kuru ģimenē aug mazulis un viņi ir atvērti svaigām un dabiskām idejām bērnu audzināšanā, tad varbūt viņi vēlas atbalstīt grāmatas izdošanu, pretī saņemot iespēju izvietot sava uzņēmuma piedāvājumu reklāmai atvēlētajās lappusēs grāmatā? Par šo iespēju ir jāsazinās ar mums personīgi, rakstot muki.lv@inbox.lv un mēs cerams atradīsim kopsaucēju, kā sadarboties 😉

Otrs: mēs ļoti lūdzam atsaukties tās mammas un tētus (un citus radus), kuru atvasītes ir iemēģinājušas roku bērna vadītas ēšanas pieejā un tas ir iemūžināts kaut cik kvalitatīvos fotoattēlos. Jo izdevējs mums ir vēlējis pašiem apkopot attēlus ar bērna vadītas ēšanas pieredzi, lai publicētu tos grāmatā. Tāpēc mēs ļoti lūdzam, pāršķirstīt fotoalbūmus un pārskatīt fotoarhīvus, un sūtīt mums kaudžu kaudzēm bildes, kurās redzami jūsu mazuļi ēdot gabalēdienu, lai mēs varam publicēt tās grāmatā un iedrošināt arī citas Latvijas mammas ar uzskatāmiems piemēriem par smaidīgiem mazuļiem, kas izbauda ēdienu 🙂

Kad Robins bija gadu un mēnesi vecs (nu, labi – jauns 🙂 ), biju suņu darīšanās Maskavā un kā suvenīru izdomāju atvest viņam matrjošku. Tās gan ir visai dārgs prieks, bet gribēju tādu noderīgu un ļoti etnisku suvenīru 🙂 Un noderīgs tas ir no visas tiesas…

Padalīties pārdomās par matrjoškām mani pamudināja rakstiņš marta “Manā mazajā”, kas stāsta par piramīdu noderīgumu bērna attīstībā. Rakstā cita starpā teikt: “Kad bērns jau prot piramīdu salikt pēc ripiņu lielumiem, pieaugušais var paņemt mazuļa rociņu un ar to noglāstīt piramīdas sāniņu – tā mazais var labāk izprast rotaļlietas formu un sajutīs, cik harmoniska tā ir, kad salikta pēc izmēriem. Ja mazulis pēc acumēra vēl nespēj noteikt, vai piramīdas ripiņas saliktas pareizi, – nobraucot ar rociņu var labi sajust, kurā vietā kaut kas nogājis greizi.” Arī mūsu mājās ir piramīdiņas un es viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir ļoti noderīga rotaļlieta bērnam gan krāsu mācībā, gan relatīvai izmēru apguvei, motorikas trenēšanai un virknei citu vērtīgu mācību. Tomēr “pareiza” piramīdas salikšana gan ir tas, ko neatzīstu. Tas, kas mums kā pieaugušajam šķiet pareizs savu loģisku apsvērumu dēļ, tāds var arī nemaz nebūt bērna izpratnē. Un varbūt, kārtojot piramīdas riņķus pa savam, viņš nebūt nav kļūdījies, bet gan kārto tos vien sev zināmā “pareizībā”. Un kādas tiesības mums ir noteikt, ka mūsu pareizība ir pareizāka par viņa kārtību? Un tad tāda mūsu kārtības uzspiešana, manuprāt, atkal ir kārtējā lieta, ko mēs bērnam iemācām, nevis ļaujam pašam atklāt. Un, kā zināms, bērnu daudzkārt vairāk motivē un iepriecina izziņa, ko viņš ir atklājis un apguvis paša spēkiem, nevis saņēmis no mums kā klišejisku mācību… Tieši tādēļ mani kā piramīdas variāciju sajūsmina matrjoškas, jo šeit izmēru “pareizību” nav bērnam jāielej ar karoti mutē – viņš to atklāj pats gluži dabiski, jo lielāko lellīti mazākajā neieliksi. Savukārt kādu izlaižot tā paliek pāri un nekur citur vairs neiederas. Līdz ar to mazais pilnīgi patstāvīgi eksperimentējot var atklāt izmēru secīgumu tieši kā mums tas tiktu un uzvarošā priekā kādā mirklī salikt lellītes “pareizi” pilnīgi pats – tad mamma var uzgavilēt kopā ar mazo. Un izmēru secīguma loģika šādi, manuprāt, bērnam atspoguļojas daudz praktiskākā veidā…

Starpcitu, iedomājos, ka līdzīgi izmēru secīgumu var bērna apgūt ar trauciņiem, kas savietoajmi cits citā tikai vienā noteiktā secībā – praktiski un vienkārši.

Un mūsu mājā bija vēl otra lieliska rotaļlieta, kas māca apgūt šo pašu pat vēl daudzdimensionālāk – Wedgits. Šo rotaļlietu ieguvām kā paraugu, ar domu, ka to varētu piedāvāt muki.lv paluktos – lai arī mums tā ļoti patika, tā tomēr ir padārga rotaļlieta un beigu beigās izlēmām to tirdzniecībā nepiedāvāt. Tomēr Robins it labprāt ar to spēlējās, pildīja kartītēs piedāvātos uzdevumus un apguva “izmēru relativitāti” tā un šitā 😀 Tā ka, ja kādreiz redzat to ārzemēs vai mēdzat pasūtīt lietas no aizrobežu internetveikaliem – šo nu rekomendējam no visas sirds 🙂 Un varbūt kādu dienu, kad muki.lv būs vairāk plauktu, kādā sakrāmēsim arī vedžitus 🙂

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam 🙂

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6 🙂

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš 🙂 Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ 🙂 Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies 🙂 Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds 🙂 Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka 🙂 ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu 🙂 Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis 🙂

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika 🙂 Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam. 🙂

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim 🙂

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir 🙂 Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk 🙂

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā 🙂 Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) 🙂 Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks 🙂

Aizvakar klausījos Klaudijas Hēlas lekciju nu jau kādu gandrīz simto reizi. Un es arvien tajās iegūstu ko jaunu – katra nodarbība ir savādāka – to veido kopā sanākušie vecāki, jautājumi un arī Klaudija katru reizi man piekodina: “Tu mani brīdini tikos un tikos, jo par attīstību es varu aizrunāties ilgi.” un tā vai tā viņa aizrunājas… 🙂 un ir MILZĪGI interesanti. Šajā reizē pievērsu uzmanību tēzēm, kas saistītas ar rotaļlietu daudzumu uz mazuļa grīdas.

Kad bērniņš ticis līdz tam attīstības solim, kādā aptuveni šobrīd ir Klāss – viņam jāpiedāvā rotaļlietas lielās bļodās, kastēs un katlos, lai viņš ietu savās kustībās augšup, Klaudija aicina likt katrā apjomā līdzīga rakstura lietas – ja bumbas, tad bumbas, ja kluči, tad kluči utt. Turklāt līdz bērna gada vecumam ne vairāk kā 2 (nu labi, 3) lietas, jo vairāk jau tas ir haoss.

Bērnam patīk kārtība – uz grīdas veidojiet viņam tādas kā izpētes “stacijas”, kurās viņš savā kustībā piestāj un parotaļājas. Ja vienkārši haotiski izsvaidīsiet rotaļlietas pa bērna spēļu grīdu, viņam starp tām būs garlaicīgi, viņš ar tām nerotaļāsies un atradīs sev citu nodarbi, kas varbūt jums patiks mazāk – piemēram, meklēs vietas, kur pieķerties un uzrausties stāvus… Klaudija Hēla saka: “Tu nevari nolikt bērnu rotaļlietu kaudzē un teikt – spēlējies! Tas nestrādā – viņam tas ir bardaks, nav interesanti, viņam visa ir par daudz un viņš zaudē interesi momentā.”

Kad bērns kādā no savām “stacijām” pabijis un to izārdijis, brīdī, kad tai nav pievērsta uzmanība, to var atjaunot, varbūt nedaudz pavariējot, varbūt vienkārši sakārtojot kā bijis – tas paildzinās bērna rotaļāšanos uz grīdas, jo – izgājis vienu apli – viņš gluži nemanot sāks otro tūri pa saviem apskates punktiem 🙂

Rotaļu telpai pat lienošam bērnam ir jābūt ierobežotai – apkārt 2×3 m lielam paklājam lieciet sarullētas segas, autiņbikšu iepakojumus, kastes, pakaviņus u.c. neaugstus bortiņus, lai bērns nejustos kā deju zāles vidū – viņam vajag savu teritoriju. Ja viņš robežām lien pāri – tas ir ok, bet tad tā ir viņa izvēle doties tālāk.

Un šāda izmēra teritorijā rotaļu stacijas – maksimums 4-5 un pēc iespējas dažādas – cita iekšā kādā kastē, dziļumā, cita uzlikta augstāk – uz kādas autiņbikšu pakas instalācija – esiet radoši!

Arī rotaļu grīdas vidū jāliek kādi šķēršļi – pakavs ir izcils variants – bērns tam līdīs pāri, lai nonāktu savas teritorijas otrā pusē un tā trenēs līdzsvara pārnešanu no vienas rokas/ kājas uz otru.

Kā jau saprotat, tā ēšana mums ir šī mēneša top prioritāte 😀 Nē, nu saņemsimies un atskaitīsimies jau arī, ko mēs darām bez ēšanas, bet šeit tomēr bildēs mūsu šodienas mielasts…

Vēlajās brokastīs Klāss baudīja Robina neapēsto grauzdēto siermaizīti. Vai vēderā arī kas nokļuva, ej nu zin, bet paēsts bija no visas sirds 🙂

Savukārt pusdienās sacienāju Klāsu no savas maltītes – uzliku viņam uz maza šķīvīša dažus ļoti mīksti vārītus burkāniņus un kartupelīšus tādos kā salmiņos un sīkākos gabaliņos, lai viegli satvert un ir izvēle dažādiem izmēriem. Kā stāsta BLW grāmata, bērns ar patstāvīgu ēšanu var iemācīties desmitiem lietu, ko viņam piedāvā visdārgākās attīstošās rotaļlietās, tostarp formas un lielumus – atšķirību starp liels un mazs – apēdams, neapēdams 🙂 Klāss izbaudīja visus ēšanas aspektus. Un kaut ko apēda arī 🙂 Šoreiz gan guļus, jo tā sēdēšana pie galda man liekas viņam vēl tīrās mokas.

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas 🙂

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)

Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!

Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?

Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.

Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…

Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.

Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.

Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi.  Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.

Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.

Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas 🙂 Iesakām arī jums 🙂 Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.

NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.

Gribējām jums novēlēt priecīgus svētkus, kamēr grozījos, manis nolūkotos pantiņus – pat divus – jau biju saņēmusi pat trijos korporatīvajos apsveikumos savā e-pastā. Nospriedu, ka nav lemts un… tā arī nepateicu neko. Jo likās, ka jūs jau tāpat visi zināt, ka no visas sirds vēlam jums gaišus, siltus un ģimeniskus šos svētkus. Un ceram, ka mazie ir priecīgi par Salatēva un rūķu sagādātajām dāvaniņām, lai cik lielas vai mazas tās nebūtu. Un ceram, ka to nav pār mēru daudz un viņi var izbaudīt tās, nevis noslīkt tajās…

Un tā jau patiesībā ir daudzas lietas pasaulē, ko ir grūti pateikt, atrast īstos vārdus. Viena no tām ir piedošana. Mani ļoti aizķēra Diānas Zandes teiktais kādā “Mans mazais” numurā, kur viņa rakstīja par šo tēmu, ka lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts, kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nevajag nedz sasteigt, nedz uzspiest…

Manas pārdomas par to, kā bērns iemācās lūgt piedošanu, aizsākās jau sen, vēl vasarā, kad pēc kāda smilškastes negadījuma, pie Robina pāri nelielajam rotaļu laukumam, garu garu garu ceļu mēroja kāds bērniņš ar noliektu galvu, lai aši izdvestu “Piedod!” un mestos bēgt. Robins nesaprata ne šī akta nozīmīgumu, ne viņam tas atviegloja pāri darījumu. Bērniņam tās bija tikai mokas un arī sirdsmieru nenesa, lai gan par nejaušo skādi viņš likās pats nobažījies, pirms mamma viņu bija sūtījusi piedošanas lūgšanas misijā. Toties mamma gan jutās atvieglota. Patiesībā viņa bija vienīgā šai situācijā, kas bija guvusi gandarījumu, lai arī mieru sirdī pēc tāda negadījuma būtu jāgūst vismaz vienam, bet vēlams abiem, no tajā iesaistītajiem. Tā nu man likās, ka ir vērts parunāt par to, kā saviem bērniem mācām justies vainīgiem un to atzīt. Un Ziemassvētku – piedošanas – laiks, likās vispiemērotākais brīdis. (more…)

Gan jau nojaušat, ka Klāsa ceturtais mēnesis ir bijis tik interesants, ka esam nonākuši nemanot jau piektajā, bet mēneša noslēguma blogieraksts nav tapis – tiešām, nav iznācis laika. Jo…

Klāsam un brālim ir savs režīmiņš (jeb – kā sarunājuši 😉 )

Ne veidots, ne darināts, Klāsam iezīmējies savs režīmiņš – kā no rīta mostās kopā ar visiem, tā patusējas kamēr lielais brālis pa bērndārzu un tikai tad laižas miegā. Taču pirmais miedziņš nav ilgs – 1.5 – 2 h – un tad, kad no bērndārza pārvests un miegā laižas lielais brālis, Klāss ir izgulējies un gatavs atkal spēlēties 🙂 Nu un tad, kad viņš ir izspēlējies un taisās uz čuču, tad atkal mostas Robins… Un tad viņi satiekas abi tikai novakarē pirms gulētiešanas kādas stundas 2, kad jandalē un spēlējas. Jo Robins ir Klāsa lielākais draugs, viņš vienmēr ar apbrīnas pilnu skatienu vēro visu, ko Robins dara Klāsa tuvumā. Klāss jau it labi izšķir svešos un savējos. Lai gan viņam tīri labi patīk arī svešie, tomēr tādus milzu platus smaidus viņš velta tikai savējiem. Acīmredzot uzlabojusies arī mazā redze, jo viņš atpazīst mammu un redz, ka viņam uzsmaidu, jau pa it lielu gabalu un dikti smaida pretī 🙂 Šķiet, viņš pazīst mūs arī pēc balsīm.

Spēlējas! Un runājas…

Šis virsrakstiņš jau kaut kur dzirdēts, vai ne? Nu tā jau ir, jo tāpat kā pagājušā mēnesī, vēl arvien Klāss lielāko dienas daļu pavada uz grīdas. Viņš jau ļoti meistarīgi tver konkrētas mantas, kuras iekārojis, labprāt ķibinās un ņemas ar visu ko, tomēr iezīmējas viņa mīļāko mantu loks: ļoti patīk Obumbas – kad tās aizmūk, tad ir MILZU bēda; patīk Garais grabulis un Čūskiņa no Mammas roku repertuāra; un vēl ir ļoti mīļi ir kopā saveramie gredzeni, kas palikuši vēl no brāļa – saveram visādās kombinācijās un var grabināt un grauzt, un cilāt, un staipīt… ak jā, piektajā mēnesī, kad par sevi manīt laikam liek nākotnē gaidāmie zobi, pievērsies arī Kožambumbas apstrādāšanai, kaut to vēl šobrīd nav īsti ērti turēt (Klaudija arī apliecina, ka sānu tvēriens bērnam normāli attīstas ap 6 mēnešu vecumu), bet Klāsiņš ļoti cenšas… Spēlēšanās vēl arvien notiek pa grīdu vien. Klāss piektajā dzīves mēnesītī ir ticis arī pie sava jautrošanās paklājiņa no Franck&Fischer. Un viņš nu nekādi nav ar pliku roku ņemams – mammas tālāk novietotās “motivējošās” mantas, kas izliktas, lai mudinātu Klāsiņu velties, viņš it aši dabon tuvāk vienkārši sakrunkojot paklājiņu 😀 (more…)

Robins mums būs muzikants 🙂 Tas gan nav mūsu sapnis, bet muzicēt viņam patīk ārkārtīgi, vairāk nekā vidējam statistiskajam bērnam šajā vecumā – uz to norāda gan audzinātājas bērndārzā, gan citu bērnu vecāki – arī paši redzam. Lai gan esam jau pieraduši, ka augu dienu mājās viss, kas kust un nekust pārtop bungās, taurēs, ģitārās un tiek skandināts brašas dziedāšanas pavadībā. Īstenībā mūsu mājās ir tāda nemitīga kakafonija, no kā mazliet pagurst ausis, bet visu laiku aizliegt dziedāt jau arī laikam nebūtu pedagoģiski pareizi – tādēļ izciešamies. Vienīgā nelaime, ka viņš laikam būs dīdžejs, jo dziedāt grib, bet galīgi nemāk – tā mēs smejamies. Kam oponē mana kolēģe, kurai visi bērni apmeklē mūzikas skolu un māsa ir zināma latviešu diriģente, pati arī ar muzikālo izglītību… Viņa saka, ka bērnam šajā vecumā nemaz nav jādzied skaisti un pareizi, lai vēlāk dzirdi attīstītu un apgūtu kāda instrumenta spēli tiešām labā līmenī. Turklāt viņa vienmēr atkārto, ka viņas māsa pamatoti izvirza teoriju, ka mūzika agrīnā vecumā bērnam attīsta tādas smadzeņu vietiņas, kuras nespēj attīstīt nekas cits un tādējādi palielina bērna intelektuālo potenciālu. Līdz ar to vēlāk bērnam nemaz nav jābūt mūziķim, lai tik un tā būtu ieguvējs no muzikālas izglītošanās bērnībā. Tādēļ un ne tādēļ muzikālā izglītošanās puse Robinam vienmēr ir tikusi piedāvāta pēc iespējas daudz (piebildīšu, ka neviens no lielajiem mūsu ģimenē nav mūziķis, pat ne tuvu – drīzāk esam lāču draugi 🙂 )

Pirmās dziesmiņas jau puncī un ar mātes pienu.

Pirmā Robina muzikālā izglītošanās notika jau puncī – palikusi viena ar punci mēdzu dziedāt šūpuļdziesmas, jo biju lasījusi, ka mazais tās sadzird jau tur un pierod pie šīm skaņām. Vēlāk, kad viņš jau ir šīs pasaules pilsonis, daudzas ierastas skaņas, piemēram, māmiņas sirdspuksti, viņam vairs nav pieejami – tad šī šūpuļdziesma ir īsts glābiņš, lai mazuli nomierinātu, jo tā viņam ir pazīstama un tuva skaņa. Kad Robins piedzima, lasītais materializējās dzīvē – mūzika tiešām spēja viņu nomierināt, manis dziedātās dziesmas pat spēja remdēt izsalkumu, lai tiktu līdz mājām vai nomierināt sāpošu punci līdz zināmai robežai, tādējādi ļaujot iemigt.

Šūpuļdziesmas aktīvi turpināju dziedāt arī tad, kad Robins piedzima – jau labi zināmās un apguvu jaunas. Lai arī patiesi lācis par draudzību ar mani līksmotu, nekautrējos un dziedu, jo bērnam izpildījuma kvalitāte nav tik būtiska – ja pašam būs lielāks talants kā vecākiem, arī šķība dziedāšana palīdzēs viņa muzikalitāti attīstīt. Ik vakaru vairākas dziesmas jānodzied arī tagad. Tā arī šūpuļdziesmas, jau kūņojoties man klēpī, sasniedza Klāsa mazās austiņas, jo viņš taču ik vakaru bija klāt, kad gulēt devās Robins un klausījās savas vakara dziesmiņas.

Bēbīšskolas vietā muzikālā studija Orff

Sasniedzot pus gadu, Robins sāka apmeklēt muzikālo studiju Orff. Un apmeklē to vēl arvien. Un apmeklēs kamēr vien varēs. Lai arī šo nodarbību mērķis nav izglītot bērnu muzikāli, bet gan attīstīt vispārīgi, izmantojot mūziku kā metodi, Robinam šīs nodarbības tik ļoti patīk, ka sagaidīt vien nevar dienu, kad būs jādodas uz skoliņu. Kā arī ir gatavs upurēt vienu otru labumu mūzikas skoliņas apmeklēju izvēloties kā prioritāti. Vairāk par muzikālo studiju Orff lasiet www.orff.lv 🙂

Papildus cenšamies priecāties par mūziku

Papildus augstāk minētajai muzicēšanai, mūzika ir mūsu prieks – mājās skandinām ar Robinu mūsu iPodu un dancojam. Vai skatāmies kādus video no YouTube, kur muzicē bērni – sevišķi Robinam patīk Ethan Bortnick video no Melody Street sērijas. Tieši šo iemeslu pēc meklēju arī Latvijā iespēju Robinam piedāvāt klasisko mūziku, kas tomēr būtu pielāgota bērna uztverei, lai pirmā sastapšanās ar nopietnu muzikālo materiālu nebūtu pārāk sarežģīta un nenosistu entuziasmu.

Un ziniet ko es atradu? Izrādās Latviajas koncerti rīko pat veselu ciklu “Patiešām maziņiem”, kur 4 koncertos sezonas garumā iepazīstina bērnus ar klasisko mūziku un dažiem džeza fragmentiem izklaidējošā veidā. Sazinājos ar producenti Karīnu Bērziņu (ļoti jauku un atsaucīgu dāmu 🙂 ) un noskaidroju, ka uz plānotajiem trīs koncertu laikiem visas biļetes jau izpārdotas, bet plānojas viens papildus cikls, ja izdotos savākt pilnu zāli gribētāju. Un izdevās 🙂 Mēs iesim 🙂 Taču Karīna teica, ka gribētāju arī uz papildus koncertiem bijis tik daudz, ka šobrīd ieplānots vēl viens papildus laiks koncertiem sestdienās 13.00 – tad gan šosezon tikšot likts punkts – pārējiem gribētājiem būs jāplāno savas kultūras aktivitātes nākamsezon. Taču vēl var paspēt pieteikties uz šo ieplānoto šīs sezonas koncertu (ko jums silti iesakām). Te iekopēsim jums info, bet vairāk informācijas meklējiet Latvijas koncertu mājas lapā www.latvijaskoncerti.lv.