'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Kāda no mammām, kas regulāri seko mūsu blogam, aicināja uzrakstīt par mūsu gulēšanas ieradumiem. Droši vien cerēja, ka mums ir kas pamācošs, ko teikt 🙂 Bet nekā – mēs visu darām gauži nepareizi. Un tomēr mums ir labi… Tādēļ šo noteikti neņemiet kā mācību, padomu vai vēl nez ko pareizu – tā ir vienkārši pieredze.

Robins un viņa visvisādās gulēšanas

Es jau esmu rakstījusi, ka padomiem par pareizu bērnu midzināšanu un miegu mēs nesekojam un pat klaji tos neievērojam. Nedz mūsu cienītās Klaudijas Hēlas, ne citu viņas kolēģu. Robins gulēja mūsu gultā no pirmās dienas, drošā pakaviņa ielokā mums pa vidu. Tā bija ērti man viņu pabarot. Tas netraucēja ne man, ne tētim izgulēties, jo izmantojām pakaviņu, lai viņu norobežotu un nevajadzētu gulēt ar vienu aci, satraucoties, ka viņam uzgulsimies virsū. Un par spīti visu teiktajam, ka bērns nekad negulēs savā gultā, (more…)

Lai dotos pretī panākumiem, lielajai dzīvei un vienkārši skrietu pa laimīgām takām, bērnam (un cilvēkam, kas no tā izaugs) ir vajadzīgas veselas kājas. Lai arī Klaudija Hēla atzīst, ka kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem un tas tāpat ir ļoti svarīgi, lai dienas beigās mēs nejustos nomocījušies un noguruši. Tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņš ne vien vairāk lieto savas kājeles, nepārtraukti kustoties, bet viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Tieši tādēļ jau ilgāku laiku esam apkopojuši materiālus un viedokļus, lai galu galā padalītos arī ar jums.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs vai ne tik strikts: daži uzskata, ka telpās apavi nav nepieciešami, bez tiem var iztikt; citi, piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt. Diskusijas vēl arvien ir karstas, tomēr man kā mammai svarīgs ir viens kopīgs secinājums – neviens no abiem vairs nerekomendē vajadzību pēc apaviem kā obligātu. (more…)

Klāsa dienas režīms

Es atceros, atceros, ka solīju ierakstu par to, kā veidojas Klāsiņa dienas režīms jau turpat vai trešā mēneša sākumā – tiklīdz uz bŗndārzu aizies Robins. Bet te tev nu bija – Klāss bija iemanījies savu režīmu veidot nevis 24 h ietvarā, bet 48 h vai pat 72 h ciklos 🙂 Citu dienu viņš gulšņāja no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai, bet citu dienu visu laiku gribēja it visur piedalīties. Tā nu nekāda režīma veidošana mums nav iznākusi. Tomēr kaut kādas režīmiņa iezīmes sāk parādīties: Klāss ik rītu mostās kopā ar citiem, tā ap 8 un tad labprāt parosās, kamēr visi aizdodās savās dienas gaitās, lai liktos uz auss tikai ap pusvienpadsmitiem vienpadsmitiem. Pilnīgi žēl bojāt viņa miedziņu, kad mums jādodas pakaļ brālim uz bērndārzu (arvien vēl uzskatām par pareizāku Robinam ļaut diendusu jau sagaidīt savās mājās, savā gultiņā). Un tad vēl pēcpusdienas snauda, kamēr mājās miers un klusums, jo čuč arī Robins… un vakars paiet rosīgi, līdz ap pusdeviņiem pošamies vannā. Pēc vannas vēl paēdam un uz nakts čuču nost. Un – ak, tavu mammas prieku – dažu nakti Klāss noguļ pilnīgi bez ēšanas – kā ap pus10 iemieg, tā guļ līdz 6-7 rītā… regulāri gan tas vēl nav un citrreiz arī mostas pa starpu ap 3-4, tad čuč mazliet ilgāk – līdz 7-8 un tad mostas un uzēd un vairs čučēt neiet pirms pirmās diendusas. Nu apmēram tāds mums režīmiņš iezīmējies pats no sevis.

Vannošanās

Beidzot mūsmājās darba kārtībā atkal ir lielā vanna un mēs visi esam pārvākušies (atpakaļ) uz to. Tostarp arī Klāsam patīk peldēties lielajā vannā (vairāk par mūsu ūdensidejām lasi šeit). Līdz ar to FlexiBath ir nolikta pagaldē (vēl viens iemesls, kādēļ mīlu FlexiBath – tagad tā nebūs vajadzīga kādu pus gadu un ir tik forši, ka nemaisīsies pa kājām liela, nevajadzīga vanna 🙂 ). Nu Klāss daudz ilgāk ir gatavs pavadīt ūdenī, sparīgi airējas ar kājiņām un rociņām, dažbrīd atslābinās un bauda peldi, dažbrīd riktīgi izvingrojas, bet nu smaida pa visu seju un vannošana vairs nav tikai tēta rituāls, jo (more…)

Pirmais dzīves gads bērna attīstībā spēlē MILZĪGU lomu – šajā gadā bērns visstraujāk aug, attīsta visvairāk iemaņu, kas lielā mērā nosaka viņa attīstību turpmākajā dzīvē. Padomā vien, piedzimstot mazulis nespēj noturēt pat pats savu galviņu vai satvert priekšmetus, bet tikai gadu vēlāk, viņš jau patstāvīgi pārvietojas un darbojas ar mazajām rociņām. Šis attīstības posms vecākiem ir sarežģīts laiks, jo rodas simtiem jautājumu – vai mans bērniņš attīsās atbilstoši vecumam, vai viņš to dara pareizi utt. Un ir tik grūti nesalīdzināt ar citiem mazuļiem, ja īsti nezini, vai viss notiek, kā tam būtu jānotiek! Patiesībā tas pat neattiecas tikai uz pirmo mazuli – tagad aug mazais brālis Klāsiņš un vienalga mazs velniņš dīda, vai tik viņam nebūtu jau jāveļas? Daži citi taču jau veļas… Un mantas? Vai viņam jau nebūtu jātur rokās mantas? Turklāt to vēl ikreiz pajautā omīte: “Vai viņš jau spēlējās?” 🙂

Tādēļ nodarbības ar Klaudiju Hēlu par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā palīdzēs jums izprast galvenos pamatprincipus, kā mazulis attīstās soli pa solim, kā organizēt viņa ikdienu un spēļu vidi motivējoši, kā nesasteigt attīstību, bet ļaut tai ritēt savu dabisku gaitu. Klaudija Hēla stāsta par to kā mazais tikai aptver, kur ir viņa rociņas un kājiņas, kā mēs varam netraucēt viņam apzināt savu ķermenīti, pašam atklāt tā iespējas un sekmēt dabisku attīstību. Nodarbības “Bērna attīstība pirmajā dzīves gadā” šobrīd Klaudija Hēla lasa un vada TIKAI Muki.lv – šo lekciju citu pasniedzēju vadībā nav iespējams dzirdēt nekur citur Latvijā (palielījāmies 🙂 ). Par šo tēmu mazliet jau var palasīties šeit, bet uz nodarbību atnākt būtu vissvētīgāk. Tādēļ piesakiet savu dalību pa tālruni vai rakstiet vienkārši uz epastu muki.lv@inbox.lv un mēs jūs gaidīsim ciemos.

Handlings savukārt ir viena no Bobata terapijas sastāvdaļām. Tas palīdz sekmēt bērna kustību attīstību dabīgā veidā. Pareizi ar mazuli strādājot, viņš izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies. Handlinga principus vajadzētu apgūt katram, kas ikdienā nodarbojas ar bērnu, – vecākiem, vecvecākiem, māsām, brāļiem vai auklītei. Ar pareizu mazuļa turēšanu, celšanu un nolikšanu, ģērbšanu un nešanu bērnam var palīdzēt sevi sakārtot un attīstīt tālāk. Turklāt Klaudijas Hēlas padziļinātā interese par Emijas Pikkleres metodēm padara arī šīs nodarbības īpašas – tā nav tikai bērna aprūpe un pareiza bērna pacelšana no fizioloģiskā viedokļa, bet gan iedziļināšanās mazuļa personībā, viņa vēlmju un vajadzību sadzirdēšanas mācība.

Lai arī šobrīd visas grupiņas līdz pat oktobra vidum pilnas, mēs jau pamazām plānojam oktobra un novembra grafiku. Gaidiet! Būs 🙂

Dalības maksa nodarbībā 7.50 Ls un visi nodarbības apmeklētāji, iepērkoties bodītē nodarbības dienā saņem 7% atlaidi 🙂 Vai nav forši? 🙂 Apmeklējot abas nodarbības, cena 12 Ls no cilvēka par komplektu.

Smaidam lepni paceltu galvu

Šo ierakstu sākam ar smaidu. Gan tāpēc, ka tas bija Klāsa otrā mēneša lielais priecīgais notikums, gan tādēļ, ka to vēlamies saglabāt kā galveno ideju mūsu attieksmē pret bērnu – darīt visu, lai viņš smaidītu arī pārnestā nozīmē!

Tātad Klāss uzsmaidīja mums pavisam apzinātu smaidiņu 28. jūlijā un nu jau divas nedēļas it labprāt apsmaida tuviniekus, ja vien ir labā omā. Atceros un bildēs redzu, ka Robins šai vecumā gan smaidīja krietni aktīvāk – Jurģis piebilst, ka viņam liekas, Robins ir smaidījis vienmēr. Klāss ir nopietnāks vīrelis un tādēļ “noķerts” smaids jo īpašāks.

Nu jau Klāss arī tīri braši tur galviņu pats – patiesībā dara to jau no krietna otrā mēneša sākuma. Sākumā mums tas sagādāja nelielas raizes, jo bijām sabažījušies, vai tas maz ir labi un nenesīs līdzi tonusu pleciņos. Satikām Klaudiju – aprunājāmies un mūs nomierināja – kamēr galviņa ir vienā līnijā ar muguriņu – kā mugurkaula turpinājums, lai tur – galvenais, lai galviņu neliec atpakaļ – tad gan tas liek domāt par tonusiņu plecu daļā. Šeit arī laikam būtu vietā pastāstīt mūsu viedokli (kas, protams, nav radies no zila gaisa, bet gan no sarunām ar Klaudiju Hēlu un izlasītā citur) par bērna likšanu uz vēdera. (more…)

Klāsam rīt būs 6 nedēļas. Lai arī vēl arvien miegs un ēšana ir viņa prioritātes, esam sākuši viņu arī laist mazliet paspēlēties uz grīdas. Rotaļu vietu sakārtojam pēc Monikas Ali un Klaudijas Hēlas ieteikumiem: uz grīdas noklāju plānu sedziņu, kurai pa virsu novietoju baltu paladziņu – tagad tas nav tik svarīgi, bet vēlāk ir būtiski, lai pati virsma nav raiba un koša, ka uz tās grūti vispār ieraudzīt mantas – šobrīd to klāju vairāk funkcionālu iemelsu dēļ, jo grīda mēdz būt maķenīt spalvaina tādiem suņiniekiem kā mēs 😉

Uz grīdas nelielā puslokā novietoju lielo pakavu un tā vidiņā galveno varoni – Klāsu. Abās pusēs mazajam acu augstumā – tā lai viņš nepieliecot un neatliecot galvu varētu tās redzēt – izvietoju 2-3 rotaļlietas. Šobrīd mantu izvēle nav ļoti mega būtiska – tās parasti izvēlas Robins no brāļa spēļu groza – mums ir tāds grozs, kurā saliktas Klāsam tuvākajā laikā derīgas lietiņas, tādēļ gandrīz jebkas no šī groza noder un Robinam prieks, ka viņš ir izvēlējies brālim piemērotas mantas. Šobrīd rotaļlietas galvenais izvēles kritērijs man ir koša kontrastējoša krāsa, jo Klāss vēl tās tikai vēro vai nedroši aizskar ar kulaciņu – vislabāk viņš redz melnu, baltu, sarkanu, bet ilgstošāk spēj pētīt zaļo un zilo krāsu. Pēdējās dienās cenšamies, lai viena no mantiņām būtu pavisam mazā Obumba, jo ir cerības, ka to Klāss varētu satvert – un urrā! viņš šodien to arī ir izdarījis 🙂 gan uzreiz pēc tam arī atplīsis, gandarīts par paveikto 🙂 Kad viņš sāks jau nopietnāk rotaļlietas tvert ar rokām, būs svarīgāk, lai tā ir viegli paņemama, ceļama un līdz ar to nozīmīgāks kļūs svars un parocība.

Drīkst pajautāt – kādēļ mēs tā nopūlamies nevis vienkārši novietojam bērnu uz aktivitāšu paklāja? (more…)

Lai par ko dažādi bērnu speciālisti nebūtu vienisprātis, tomēr par vienu viņi nestrīdās – pirmais dzīves mēnesis bērnam ir adaptācijas mēnesis, kura laikā viņš iepazīstas ar it visu jauno ap sevi un nekas daudz no viņa netiek prasīts. Lūk, par bērna attīstību pirmajā mēnesītī mammamuntetiem.lv, kur konsultāciju sniedz arī Klaudija Hēla – sevišķi vērtīgs likās komentārs pašās raksta beigās par bērniņa likšanu uz vēdera.

Klāsiņš savu pirmo mēnesi, protams, visvairāk velta labai paēšanai – dažbrīd ēd ar 1.5-2 h intervāliem, kas ir normāli, jo mazulis pirmajā dzīves mēnesī var ēst 10-15x diennaktī mierīgi un ja vajadzīgs, pat vairāk. Kā iesaka speciālisti, dienā mazo labāk pamodināt, ja miedziņš ievelkas ilgāk par 3 h, bet naktī ļaujiet gulēt, cik tīk – Klāsam tīk ne vairāk kā tās pašas 3 h – reti palutina vecākus ar 4 h miega pauzi 🙂

Pirmajā dzīves mēnesī mazajam neesot nekāda režīma – tā ir, Klāsam arī režīma nav – ceļas, kad vēders tukšs un iet gulēt, kad pilns 🙂 Pēdējās 10 dienas gan dzīvojamies pa laukiem un tur ievēroju, ka rīta pusē pēc pāris stundu dzīvošanās augšā, ir garāka 4-5 h gulēšana – bet tas laikam tikai svaigā gaisā, jo atgriežoties pilsētā šitā gulēšana izplēn kā nebijusi. (more…)

Saka, ka ar otrajiem bērniem mammas bieži mēdz realizēt to, ko nav iznācis paveikt audzinot pirmo mazuli. Mums tas ir blogs jeb dienasgrāmata – pierakstus ar Robinu veicām maz, šķita, ka to taču nevar aizmirst. Bet izrādās, ka var – katrs nākamais pārdzīvojums un jaunā pieredze, padara mazāk spilgtas iepriekšējās atmiņas un beigu beigās tas kļūs par vienu lielu pirmo dzīves gadu, kas ir pārbagāts ar daždažādiem notikumiem bez konkrēta laika, vietas vai citām detaļām, ko gribētos atcerēties, bet nevar… Tad nu ar Klāsiņu būs citādi – viņam būs sava muki.lv blogierakstu kategorija un viss smalki iegrāmatots, lai arī jūs varat sekot līdzi, kā mūsu mazais aug – kādas dzīves situācijas mums nāk priekšā, kādus risinājumus rodam vai neatrodam un kas no tā visa beigu beigās iznāk 🙂 Tā lai jums un mums pašiem interesanti 🙂

Klāsa pirmās dzīves dienas Jūrmalas slimnīcā

Klāsiņš jeb Klāss Horens nāca pasaulē ar plānotu ķeizargriezienu Jūrmalas slimnīcā. Šeit bijām sagaidījuši arī Robinu ar ļoti gaišām un saulainām atmiņām, tādēļ dzemdību vietas meklējumi mums izpalika – skaidri zinājām, ka Klāsiņu gribam sagaidīt Bulduros. Šī vieta mums īpaša arī tamdēļ, ka tā ir bērniem draudzīgā slimnīca, kur ļoti nopietni izturas pret mazuļa barošanu ar mammas pienu. Un tā nu Klāsa pirmajās dzīves dienās viņa vienīgais uzdevums labi ēst, ko viņš godam pilda. (more…)

Ieejot bērnu rotaļlietu veikalā, galva griežas, cik daudz tur ir visa kā, kas mazulim “tik ļoti vajadzīgs”, jo ikviens no mums taču vēlas, lai mūsu mazulim nekā netrūktu, lai viņa attīstībai būtu viss nepieciešamais. Un tomēr – vai tas viss mums patiesi nepieciešams? Tagad es zinu atbildi – nē!!! -, jo esmu dzirdējusi Klaudijas Hēlas lekciju. Taču lasot 2008. gada novembra mēneša “Manu mazo” ar Robinu puncī, man šķita, ka šis viss ir mazliet pārspīlēts, nu nevar taču mans lolotais mazulis spēlēties bez maz vai tā kā kara laika bērns ar lupatiņām un koka pagalīti vien. Tagad izlasīju šo rakstu vēlreiz ar pilnīgi citu skatījumu – visam piekrītu. Pilnīgi 🙂 Un lielā mērā esam centušies tieši šādi arī audzināt savu Robinu un audzināsim arī Klāsiņu.

Jo īsi pēc šī raksta izlasīšanas nokļuvām pie Klaudijas Hēlas kursiņos par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā, lekciju, ko nebeidzu slavēt 🙂 sadaļā par bērnu rotaļāšanos Klaudija daudz stāsta par Monikas Ali paustajām idejām. Kaut kā Klaudija mūs pārliecināja. Viņai nebija pat dikti jācenšās – klātienē pārrunājot šo nemaz vairs neliekas, ka tavs bērns bez aktivitāšu paklājiņa vai karuselīša virs gultiņas būs mazliet apdalīts un es slikta mamma 😉 patiesībā tieši otrādi… Tā kā daudzi bēdājas, ka nav iespēju apmeklēt Klaudijas Hēlas foršās nodarbības pie mums pagrabiņā, tad palasieties vismaz šo rakstiņu, ko īpaši jums ieskanējām (cerams, ka Mans Mazais nedusmosies 😉 ). Bet vēl foršāk, ja jūs tomēr rodat iespēju paciemoties pie mums nodarbībā 🙂

Šobrīd Klāsiņš jau apvēlies un ir doma ar Klaudiju sarunāt kādu lekciju jūlijā arī 🙂 Uz jūlija otro pusīti. Ja vēlaties piedalīties nodarbībā par bērna attīstību pirmajā dzīves gadiņā, kur kopīgi pārrunājam gan jautājumu par vislabākajām rotaļu lietām, gan mazuļa fizisko attīstību, tad rakstiet mums uz emailiņu muki.lv@inbox.lv. Nodarbības cena ir 7.50 Ls no klausītāja.

Lai atvērtu raksta skanējumu, jums jāklikšķina uz mazās bildītes un tad vēlreiz uz jau labāk redzamās – tad tā būs mega-giga liela un varēsiet lasīt bez lupas 🙂

Uzgāju jauku fragmentu no sarunas ar Klaudiju Hēlu no šā gada žurnāla “Veselība” janvāra numura. Būs jādodas uz bibliotēku izlasīt viss raksts, jo fragments ir gluži mūsu gaumē 🙂 Padalāmies!

„Pret zīdaini jāizturas cieņpilni. Tas nozīmē, ka zīdaiņa aprūpes laikā vajag sagaidīt viņa atbildes reakciju, paskatīties, ko viņš saka, nevis vienkārši ātri nomainīt autiņbiksītes,” stāsta fizioterapeite un četru bērnu mamma Klaudija Hēla.

„Kaut arī zīdainis neprot runāt, viņš atbild — smaida, raud, saviebjas, ar rokām parāda, ka kaut ko negrib, ziņkāri skatās, viņš var arī aizmigt, ja ir garlaicīgi. Zīdaiņiem, par priekšlaikus dzimušiem, ir tik daudz zīmju — viņi ar rokām aizver acis vai ausis. Tas ir sekundes jautājums, viņš parāda emocijas, tad nopūšas, un tur vari viņam skarties klāt. Jo viņš ir sapratis, ka viņu ciena.

Vienmēr iesaku iedomāties sevi bērna vietā — tu no rīta guli saldā miegā, kāds ienāk, iededz gaismu, skaļi uzsauc vai uzliek uz ādas aukstas rokas, un tev jābūt mierīgai, sirdsdarbībai normālai, elpošanai vienmērīgai. Tas nav iespējams! Bet cik bieži mēs tā darām saviem bērniem? Te arī ir atbilde — nevajag gaidīt, ka pret mums bērns izturēsies citādi. Ja rīkojamies necienīgi pret bērnu, nevaram cieņu gaidīt pretī. Ja zinu, ka bērnam nepatīk spilgta gaisma, man viņš jāmodina ar klusinātu gaismu un mīļiem vārdiem. Sākumā tas no vecākiem prasa daudz laika, spēju organizēt. Bet, tikko bērns saprot, ka tas nostrādā, viņš to neizmanto, jo mēs pēc būtības neesam ļauni cilvēki, mēs nedzimstam, lai kādam nodarītu pāri. Mēs gribam sadarboties, būt mierīgi, nevis kliegt viens uz otru, kaut gan tas diemžēl ir iedarbīgi.

Jau zīdaiņa vecumā cilvēks iemācās — ja es kliedzu, tad esmu ievērojams. To iemācīt var ļoti vienkārši — neiedziļinoties bērnā. Ja jūs prasītu vecākiem, kāda ir pazīme, ka bērns grib ēst, lielākā daļa teiktu — raudāšana. Bet, ja cilvēks raud aiz bada, tas jau ir izmisums. Viss ir nokavēts! Vēlmi ēst bērns parāda ar dažādām zīmēm — čāpstināšanu, roku kustināšanu. Viņš čāpstina arvien skaļāk un skaļāk un tad saprot — es te čāpstinu un kustinu rokas jau piecas minūtes, bet neviens nenāk, labi, pabļaušu. Viņš iekliedzas, momentā ierodas mamma, un viņš dabū ēst. Secinājums — turpmāk jākliedz! Nākamreiz viņš pamostas un kliedz uzreiz, jo saprot — tas ir vienīgais veids, kā saņemt uzmanību.

Tieši tāpēc esmu pārliecināta — ja mēs no paša sākuma ar cieņu attiektos pret saviem bērniem, sabiedrība ar laiku mainītos un nebūtu tik negatīva.

Bet šo visu es nezināju, kad auga mani bērni. Nedomāju, ka galīgi nošāvu greizi, kaut gan daudzas lietas esmu nokavējusi. Es nepadomāju, kā pārtinu savu bērnu, neparādīju viņam autiņbiksītes un nepastāstīju, ko darīšu. Vienkārši ātri izdarīju, tāpēc, ka vajadzēja. Neaizdomājos, ka zīdainis varētu saprast, kas pašlaik notiek, ka viņš ar laiku iegaumēs, kāpēc tu viņu liec uz pārtinamā galda, kāpēc parādi kaut kādu auduma gabaliņu. Bet viņš sapratīs, ka tagad tiks mainītas autiņbiksītes, nevis tīrītas acis.”

Fragmentu uzgājām portālā www.mammamuntetiem.lv