'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Muki.lv ģimene ikdienā ir ne tikai 2 pieaugušie un 2 bērni, bet arī mūsu suņi. Un šoreiz gribu mazliet atiet malā no ikdienas darbiem un iepazīstināt ar mums pašiem vai, precīzāk, ar vienu no mūsu mīlošakajām ģimenes daļām. Mūsu vecākā suņu dāma ir itāļu braks vārdā Prada un daudzi ilglaicīgi mūsu klienti droši vien viņu pazīst, jo savulaik viņa mēdza dzīvoties arī pa veikalu un sagaidīt mūsu klientus. Taču šoreiz gribēju vairāk pastāstīt par mūsu otru dāmu Spāri, jo ja itāļu braks ne visos gadījumos ir ideāli piemērots suns ģimenei ar bērniem, tad par gludspalvaino retrīveru šaubu nav – ģimenei ar bērniem izcils draugs gan mazajiem, gan lielajiem.

Gludspalvainais retrīvers – mīlošs, aktīvs, lojāls.

Gludspalvainais retrīvers ir lielisks sabiedrotais visai ģimenei – no sporta līdz dīvānam, no medībām līdz izstādēm, piemērots bērniem, senioriem un jebkuram citam ģimenes loceklim. Milzu vēlme izdabāt saimniekam, tādēļ ļoti viegli apmācāms, jo vēlas iepriecināt saimnieku par katru cenu. Aktīvs suns, noteikti aktīvāks kā Latvijā vispopulārākie labradori (labradoras retrīveri) un nedaudz pārspēj arī zeltaino retrīveru aktivitātes līmeni. Jo radīta šī šķirne ir medībām – putna pienešanai no zemes un ūdens. No turienes arī viņa daba redzama sadzīvē – mīl ūdeni un ar milzu vēlmi visu pienest saimniekam, turklāt tas viss ar izcilu pārliecību, mieru un stabilitāti. Taču nevajag baidīties no vārda “medības”. Retrīvera darbs medībās nav nedz kādu dzīt, nedz plēst, viņa uzdevums ir pienest, turklāt, pienest nesabojājot. (Mūsu puikas ir mēģinājuši dot mūsu Spārei aiznest otram pat jēlu olu – vesela.) Arī meža pastaigās varu droši ar Spāri doties bez pavadas (ņemu gan to līdzi drošībai, ja sastopam kādu ne tik draudzīgu suni), jo zinu, ka viņa vienmēr uzturēsies tuvumā, atsauksies pēc pirmā aicinājuma, neskries līdzi meža zvēriem un ja ar balsi norādīšu, netuvosies arī piknikotājiem pie ezera. Turklāt Spāri pat īpaši neesam veduši uz suņu skolu – apmācām suni ikdienā nedaudz veltot uzmanību vajadzīgajām komandām sadzīvē. Taču jaunajām ģimenēm, kurās suns ienāk pirmo reizi, noteikti iesakām suņu skolu vismaz sākumā apmeklēt. Varbūt vēlāk iepatīkas un tas kļūst arī par suņu sportu.

Lai arī ārā aktīvi un labprāt dosies līdzi saimniekam ikvienā nodarbē, taču labi nodarbināti, mājās ir mierīgi un nesagādā problēmas arī dzīvoklī, ja vien nodrošinātas pietiekamas pastaigas. Droši vien tādēļ, ka sadzīvē gludspalvainais retrīvers ir tik “ērts”,  ārzemēs šī šķirne ir ievērojami populārāka kā Latvijā, pie mums pagaidām vēl faktiski retums, nepelnīti nepamanīts un nenovērtēts, taču lieliska iespēja tiem, kuriem gribas nedaudz atšķirties. Salīdzinot ar plašāk pazīstamajiem zeltaino retrīveru un labradoru, gludspalvainais retrīvers ir maigākas dabas, smalkākas miesasbūves, elegantāks, apdomīgāks. Tieši šī elegance bija pirmais, kas mūs uzrunāja, ieraugot šo suni izstādes ringā – gaisīgs, viegls, ringā burtiski lidoja. Bet kad rūpīgi izpētījām šķirnes raksturojumu un aprunājāmies ar dažiem īpašniekiem, sapratām, ka mūsu ģimenē šis suns iederas ideāli arī tempermenta dēļ.

Latvijā nenovērtēts retums

Tā aptuveni 5 gadus atpakaļ sākām apzināt iespējas pie šāda suņu mazuļa tikt. Latvijā gludspalvainā retrīvera kucēni faktiski nebija pieejami, jo LKF sistēmā bija reģistrēti vien daži suņi. Vispopulārākā šī šķirne ir Zviedrijā, šķiet tur tā ir populārākā no visiem retrīveriem, kas apsteidz pat labradoru. Loģiski, ka Skandināvijā ir arī tradīcijām bagātākās šķirnes audzētavas. Un 4 gadus atpakaļ atvedām savu Spāri no Zviedrijas respektablās audzētavas Caci’s ar vēlmi startēt izstādēs un plaukstošu domu tomēr arī pašiem plānot nākotnē kucēnus, lai šķirne Latvijā aug un iesakņojas. Pandēmija, protams, darīja savu un sākotnēji plānus nācās atlikt. Bet nu arī mums ir piedzimuši pirmie kucēni, lai kopā ar citiem šķirnes entuziastiem popularizētu šķirni Latvijā un ļautu šim ideālajam dzīvesdraugam ienākt pēc iespējas vairāk mājās. Mūsu kucēnu tētis arī ir ārzemnieks – Olafs dzimis Norvēģijā un tāpat kā Spāre ir vairāku valstu izstāžu čempions, kā arī veiksmīgi startē medību sacensībās.

Suns ģimenē ar bērniem

Mūsu ģimenes pieredze ar suņiem aizsākās vēl pirms mūsu ģimenē bija bērni. Mūsu bērni ir faktiski mācījušies rāpot kopā ar suņiem sperot savus pirmos četrkājainos soļus viņu sabiedrībā Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka sunim ir ļoti liela nozīme bērna attīstībā – gan fiziskajā, bet vēl vairāk garīgajā. Par to esmu apkopojusi savas domas un zināšanas šajā bloga ierakstā. Tā nu esam bijuši gan situācijā, kad bērns ienāk ģimenē ar suni, gan iegādājušies kucēnus, kad ģimenē jau ir bērni. Patiesībā mēs esam “suņinieki + “, jo Jurģis ir pēdējos 10+ gadus mācījies kinoloģijas jomā un ir kļuvis arī par FCI starptautisko izstāžu tiesnesi, tādēļ mums ģimenē ir savs profiņš šajos jautājumos un visā iedziļināmies līdz niansēm. Par suņa ienākšanu ģimenē un saskari ar bērniem esmu rakstījusi blogā jau iepriekš, neatkārtošos un rakstu var izlasīt šeit. Protams, ir sarežģītākas un vienkāršākas šķirnes un tieši tādēļ šī bloga ieraksta virsrakstā īpaši uzsvēru gludspalvainā retrīvera piemērotību ģimenei ar bērniem – milzīgās lojalitātes un psihes stabilitātes dēļ šīs šķirnes suņi bērniem būs tikpat lojāli un mīloši draugi kā pieaugušajiem. Un ja nopietni apdomājat šķirnes kucēna iegādi, tad ielikšu atsauci arī uz ļoti vecu rakstu, kas nedaudz ieskicē atšķirību starp LKF/FCI sistēmas kucēniem un mazuļiem ar “papīriem” vienkārši.  Tas gan ir raksts no arhīviem, taču 10 padomi kucēna iegādē raksta beigās absolūti atbilst visam arī mūsdienās. Katrā ziņā, mēs par visiem 100% pievienojamies Regīnai Ezerai, ka cilvēkam vajag suni Mūs tas ir darījis tikai labākus.

Rakstā izmantotajā foto redzami mūsu A-metiena kucēni, foto autore Kēta Juta Kunce.

Droši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.

Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi

Turklāt jāņem vērā, ka lielu daļu laika rotaļājoties, bērns to dara nevis sēdus pie galda (ai, ja mēs viņam to liekam – laidiet brīvībā, ļaujiet bērniem tupēt, rāpot, pietupties!), bet gan pietupjoties, sēžot uz celīšiem (kas ir ļoti vērtīga poza, jo palīdz saglabāt potītes fleksibilitāti), rāpojot, lodājot, pat guļot uz vēdera. Un visas šīs pozas pieprasa 100% pēdu un potīšu mobilitāti, kādu apavos nav iespējams sasniegt. Tādēļ it sevišķi iekštelpām, piemēram, bērndārza grupiņai, apavus meklējiet pēc iespējas elastīgus, jo visbiežāk tieši šie apavi bērnam ir kājās lielāko dienas daļu un ja vien nav iespējams telpās būt bez apaviem, tad tiem jābūt tik tuviem plikām kājām, cik vien tas iespējams.

P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.

Dažkārt vecāki pievērš uzmanību savu personisko aizsarglīdzekļu izvēlei, taču par bērna actiņām aizmirst vai iegādājas lētas brilles lielveikalā, domājot, ka tās jau tikai uz īsu laiku un lielāku naudas summu par tām tērēt žēl. Taču mēs aicinām izturēties atbildīgi pret saulesbriļļu izvēli bērnam, jo tieši bērnībā cilvēks pavada saulē apmēram 2/3 no dzīves laikā saulē pavadītā laika – bērns skrien, spēlējas, jautrojas saulē, kamēr pieaugušie paslēpušies paēnā saules iedarbībā nonāk krietni mazāku laiku, vai ne? Globālās sasilšanas rezultātā noārdoties ozona slānim, saulesbriļļu nepieciešamība paliek arvien aktuālāka ne vien tropiskās un saules pielietās zemēs, bet arī Ziemeļeiropā. Turklāt, ko bieži piemirstam, mēs ar bērniem ik gadu mēdzam doties atvaļinājumā gan slēpot, gan sauļoties, tādēļ šā vai tā kvalitatīvas brillītes, kas ne vien ļaus stilot, bet arī pasargās actiņas, ir vajadzīgas ikvienam mazulim. Tātad – brilles vajadzīgas ir. Tālāk jautājums – kādas?

Patiesībā arī pieaugušajiem vajadzētu izturēties vērīgi, jo nereti modes preču veikalā iegādātas brilles ir tikai īslaicīgas nēsāšanas aksesuārs un ilgstošai nēsāšanai nav piemērots – dažkārt organisms par to signalizē pats ar galvas sāpēm vai tml. simptomiem, bet bērns par to nevar mūs informēt un šādus simptomus, pat ja tie vecākiem tiek izstāstīti, nesaista ar brillēm. Ir svarīgi saprast, ka saulesbrilles importēt Eiropas Savienībā var divos dažādos veidos – kā personisko aizsardzības līdzekli, kas nosaka ĻOTI striktas prasības pret izstrādājumu, tostarp ne tikai UVA/UVB aizsardzību, ko tas sniedz, bet arī lēcu kvalitāti un precīzu marķējumu, nepieciešamo dokumentāciju utt. Taču daudz lētāks un vienkāršāks ceļš kā saules brilles nonāk plauktā ir to nodēvēt par aksesuāru, tur jau prasību nav faktiski vairs nekādu. Bet mēs pievērsīsimies īstām saulesbrillēm, personiskajiem aizsardzības līdzekļiem, šoreiz bērniem.

Izrādās, ka nekvalitatīvas saulesbrilles ir sliktāk nekā vispār bez brillītēm, jo stikliņš, kas rada tikai ēnu actiņām, piemāna acs zīlīti un tā tumsā izplešas, bet nepasargāta no UVA un UVB stariem, tā ir pakļauta saules kaitīgajai ietekmei vēl vairāk, kā tad, ja acis būtu piemiegtas un acs zīlīte spožā gaismā šaura kā kaķēnam. Tādēļ jāpatur prātā – vai nu kvalitatīvas, vai nekādas, bet lielveikalā iegādātas brilles par 1 eiro es gan savam bērnam uz deguna vairs neliktu.

Iegādājoties brilles, neļaujieties apmāņiem un pārbaudiet to, vai tiešām iegādātās brilles pasargās acis no saules kaitīgās ietekmes – uz brillēm ir jābūt marķējumam, ka ir 100% UV aizsardzība, izcili, ja kaut kur ir norādīts, ka brillēm ir UV400. Puslīdz droši, ka rakstītais ir patiesība, jūs varat būt, ja uz brillītēm, līdzās informācijai par UV aizsardzību, atrodat arī Eiropas Savienības kvalitātes sertifikācijas zīmīti CE – un nevis kaut kādā fontiņā rakstītus divus latīņu burtus, bet gan CE simboliņu (šādu). Vārdu savienojumu “puslīdz droši” lietoju tamdēļ, ka ne vienmēr CE sertifikācija norāda, ka brilles ir sertificētas kā optikas līdzeklis – kā jau minēju, tās var būt importētas valstī arī kā rotaļlieta vai aksesuārs un tad, lai arī kopumā kvalitatīvs izstrādājums, tomēr tās neprasa atbilstību tādām prasībām, kādām būtu jāatbilst kvalitatīvam optikas līdzeklim. Tādēļ, ja par UVA un UVB staru aizsardzību savām vai bērna saulesbrillēm neesat droši, to ir iespējams pārbaudīt visās nopietnākajās optikās – par mazu naudiņu uz aparāta šo pārbaudi veic pavisam aši.

Trešā lieta, par kuru man izdevās atrast vismazāk info, tomēr ES regulējumos par optikas līdzekļiem šādas prasības ir, optiskā klase (angliski Optical Class). Tas man bija jaunums (mazliet var palasīties šeit, tur arī saite uz ES spēkā esošajām likumdošanas regulām)  – par to dzirdēju pirmo reizi, tomēr info šķita svarīgs, lai padalītos. Īsi atstāstot – optikas līmenis apzīme saulesbriļļu lēcas optiskos traucējumus (neiedziļināšos, jo tie ir tik dažādi – sfēriskie, cilindriskie, prizmātiskie un astigmātiskie – šādi svešvārdi nāca manā ceļā). Taču secinājumi – 1. klase jeb līmenis ir visaugstākā un pieļauj tikai 0.09 dioptriju atkāpi jeb minimālu attēla kropļojumu, tādējādi praktiski neietekmējot cilvēka redzi. Akceptējama ikdienas valkāšanai ir arī 2. klase jeb līmenis, kas pieļauj 0.12 dioptriju izmaiņas, tomēr nav tik būtiska, lai ietekmētu cilvēka redzi ilgtermiņā. Savukārt 3. optikas klase jeb līmenis, veido attēla izmaiņas līdz pat 0.25 dioptrijām un Eiropā šāds līmenis optikas līdzekļiem un acu aizsarglīdzekļiem nav pieļaujams (atļauts ASV un Ķīnā), kā arī atšifrējumu tabulās tiek minēts tikai valkāšanai atsevišķos gadījumos – ja ar šādas dioptrijas brillēm cilvēks (sevišķi jau bērns) actiņas aizsargā regulāri un ilgstoši, veidojas redzes izmaiņas. Brillītes, kurām lēcas liekums ir tik liels, ka skats uz dzīvi tiek izmainīts vēl vairāk kā par 0.25 dioptrijām, netiek apzīmētas ne ar kādu optikas klasi jeb līmeni, attiecīgi nav sertificētas likšanai uz deguna kā optikas jeb personiskās aizsardzības līdzeklis, jo būtiski iespaido redzi. Bērniem tas ir jo sevišķi svarīgi tādēļ, ka pirmsskolas vecumā redze vēl tikai stabilizējas (visas mammas zina, ka bērnam sākumā ir plusiņi un tad tie pamazām mazinās – vēl dodoties uz skolu ārsts pārbauda, vai plusiņi nav pārāk mazi un nedraudz mīnusiņi) – ja acis ilgstoši ietekmē nekvalitatīvas brilles, redze var tikt ietekmēta un sabojāta.

Nu un pēdējā lieta, ko jau var pārbaudīt paši tīri vizuāli novērtējot saulesbrilles – lai tām nav asu detaļu un tās būtu derīgas un drošas ērtai valkāšanai.

Tad nu īsi pārskriešu pazīmēm, ko es meklētu uz saulesbrillēm, ja tās būtu nolēmusi iegādāties un gribētu būt droša, ka tās dos labumu nevis nesīs postu bērna actiņām:

– uz saulesbrillēm ir jābūt norādēm par UV aizsardzību – 100% UVA/UVB aizsardzība vai 100% UV aizsardzība. Ja ir rakstīts, ka ir UV aizsardzība, bet 100% nav minēti, tad ļoti ticams, ka lēcas pilnībā nepasargā no kaitīgās saules ietekmes, bet aiztur tikai daļu (iespējams pat simbolisku) kaitīgā starojuma.

– labas saulesbrilles leposies ar uzrakstu UV400 – šāds filtrs 100% aiztur UVA/UVB starus

– komplektā ar iepriekšminētajiem uzrakstiem par saules aizsardzību ir jābūt CE kvalitātes sertifikācijas simbolam – CE simbolam ir jābūt tieši uz preces nevis kastītes vai vispār nekur. Tikai simbols uz pašas preces norāda, ka konkrētā prece (nevis attāla tās radiniece) ir izgājusi korektus testus un sertifikācijas procesu, kā arī, ka šos testus kādas kontrolējošas institūcijas ir pārbaudījušas.

– visticamāk, ka saulesbrillēm, kuras ir Latvijā (Eiropā) nokļuvušas kā optikas līdzeklis (nevis rotaļlieta vai aksesuārs), ražotājs vai pārdevējs to ar lepnumu arī būs norādījis uz iepakojuma vai briļļu pasītē, uzrādot pēc kāda ES regulējuma šīs acenītes ir sertificētas. Regula par saulesbriļļu kvalitāti ir BS EN 1836:2005. Bērnu saulesbrillēm, kas paredzētas maziem bērniem, būtu jāatbilst arī regulējumam BS EN 71 (par rotaļlietām).

– kvalitatīvām saulesbrillēm parasti ir norādīts arī optikas līmenis jeb klase – valkāšanai ikdienā vislabāk izvēlēties 1. optikas līmeni, sliktākajā gadījumā 2., bet vairieties no 3. vai brillēm, kurām nav uzrādīta informācija par optiskām izmaiņām redzējumā – šādas brilles nav sertificētas pēc Eiropas standartiem kā saulesbrilles un visticāmāk neatbilst arī citām regulējumu prasībām

– ja nu pavisam viss ir piemirsies, ko es te sarakstu, stāvot pie plaukta kādā briļļu izpārdošanā un cenšoties pretoties dikti labam piedāvājumam, atcerieties – lai saulesbrilles tiktu sertificētas kā optikas līdzeklis Eiropas Savienībā, tām ir jāatbilst visām augstāk minētajām marķējuma prasībām, bet cita starpā uz brillēm, kas nav paredzētas tiešai “lūrēšanai” saulē, tam ir jābūt arī uzrakstītam. Līdz ar to, ja uz brillēm (der arī iepakojums vai birciņa) kaut kur atrodat uzrakstu, ka tās nav paredzētas tiešai ilgstošai saules aplūkošanai, tad visticamāk, šo briļļu pārdevējs kaut ko zin par regulējumiem, kādi ir saistīti ar optiskas kvalitātes saulesbriļļu piedāvāšanu Eiropas Savienībā. Un gluži pretēji – jā šāda uzraksta briļļu tuvumā nav, tad visticamāk tās Latviju sasniegušas ne kā brilles, bet gan kaut kas cits 😉

Lai jums saulaina vasara

Robins pagājušā mācību gadā sāka skolas gaitas un viena no grūtajām izvēlēm bija skolas soma. Pirmkārt, man bija svarīgi, lai soma nekaitētu bērna mugurai, stājai un veselībai. Tādēļ rūpīgi iepazinos ar informāciju, kā būtu jāizvēlas soma no šī viedokļa. Un tagad varu to salīdzināt ar reālo pieredzi pirmajā mācību gadā un novērtēt, cik laba bijusi mūsu izvēle – YUUbag. Robins savu somu raksturo: “Man viņa patīk. Tā ir ērta, viegla, ir daudz kabatu un ar diviem rāvējslēdzējiem to var labi attaisīt. Un mūsu skolā tāda nav nevienam citam.”

Man vissvarīgākais – veselība

Lai soma bērnam būtu ērta un nekaitētu stājai, tai ir jābūt ar stingru muguras daļu un atbilstoša izmēra, lai tā ērti piegulētu bērna mugurai. Tas faktiski ir būtiskākais faktors somas izvēlē un sevišķi maza auguma bērniem somu noteikti būtu jāmēra. Pareizi somai būtu jāsākas pie skausta kauliņa un jābeidzas nedaudz virs gurnu kauliem. Pārliecināties, ka somas muguras garums atbilst bērna augumam var divejādi:

• somai būtu jābūt ne garākai kā 4-5 cm zem nabas līnijas (protams, aizmugurē);

• ja bērns ieliek rokas sānos uz gurna kauliem ar īkšķiem aizmugurē, tad somai būtu jābeidzas apmēram tur, kur ir īkšķi;

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sākumskolas klasēs nav ieteicams iegādāties izteikti vertikālās somas, kuras patiesībā paredzētas vecāko klašu skolēniem, jo vairumam pirmklasnieku šīs somas īsti neder, nepiekļaujas mugurai, bet gan atspiežas pret dibenu, jo ir par garu un neatbilst torsa izmēram. Lai mugursoma atrastos pareizi, bērns lieksies uz priekšu, kas nelabvēlīgi ietekmē visu ķermeni – kaklu, plecus, mugurkaulu, gūžas un pat ceļgalus.

Latvijā bieži tiek uzsvērts somas svars. Tomēr reālajā dzīvē šim īstu pamatojumu neatradu un arī dr. J.Upenieks savā lekcijā minēja, ka somas, kas smagākas par pieļaujamo svaru vairs nav mūsdienu lielākā problēma. Dažādi avoti liecina, ka 10-20% no bērna ķermeņa masas ir tas, cik būtu jāsver skolas somai ikdienā – Robina gadījumā tas būtu 3-5 kg apmēram. Tā kā mūsu skolā katram bērnam ir skapītis klasē, kur glabāt radošo materiālu kasti, sporta tērpu un citas lietas, kas nav nepieciešamas mājās, tad nēsāt somā nemaz neiznāk tik daudz lietas – 1-3 grāmatas, kuras mūsdienās ir plānas, mīkstos vākos un prātīgi sadalītas visam mācību gadam 2-3 daļās, pāris darba burtnīcas un pāris parastās burtnīcas, kā arī daži rakstāmpiederumi. Principā līdz nesamās lietas varētu pat vēl vairāk optimizēt, bet mēs ar šo neaizrāvāmies, jo šad un tad nosverot Robinu ar un bez somas secinājām, ka tās svars pat ar visu ūdenspudeli reti pārsniedz 3,5 kg. 5 kg nesasniedza nekad, pat tad, kad Robins drošības labad bija paņēmis šo un to lieku… Tā nu nosecināju, ka izvēloties somu, 200 g svara nav izšķirošas nozīmes. Tos mierīgi var ietaupīt kaut vai atsakoties no trīsstāvīgā penāļa, bez kura gan var iztikt

Svarīgāk par pašas somas svaru ir pareizi noregulēt mugursomas lences un obligāti lietot abas lences, lai simetriski sadalītu svaru uz abiem pleciem. Plecu lencēm būtu jābūt noregulētām tā, lai soma atrastos pareizā augstumā, sāktos līdz ar sprandas kauliņu (vietu, kur palokot galvu uz sprandas izvirzās kauliņš). Principā tas nozīmē, ka soma atrodas vienā līnijā ar pleciem. Un ja izvēlēta pareiza garuma soma, tad tās apakšmala būs gurna kaulu rajonā. Platas polsterētas lences sadalīs svaru simetriski uz abiem pleciem un negriezīsies plecos, ja soma ir smaga un jānes kādu gabaliņu.

Ieteicama ir krūšu sprādze, lai daļu slodzes izdalītu uz citām ķermeņa zonām un nodrošinātu, ka lences neslīd nost. YUUbag gadījumā mums patīk, ka lences ir J veida, kas nozīmē, ka uz pleciem tās nav pārāk platas, bet gurnu daļā tās aiziet uz sāniem un neberž sānos. Dažos ārzemju avotos īpaši smagām somām ieteicama arī vidukļa jostiņa, tomēr tāda atrodama reti kurai somai un novērtējām, ka diez vai to būs ērti lietot ar virsdrēbēm, savukārt skolas telpās somu sanāk nēsāt maz un tur no Robins noteikti nesprādzēs jostas sprādzes. Bet sprādzīti uz krūtīm Robins lieto gan – 99% gadījumu, kad soma ir uz muguras, lieto abas lences un burtiski automātiski aizsprādzē arī krūšu sprādzīti. Viņš saka, ka tā ir ērtāk, jo lences tad ir vietā un nav jātur ar īkšķiem.

Vēl viena būtiska lieta ir pareizi sakārtot mugursomu, lai smaguma centrs atrastos muguras vidusdaļā, turklāt pēc iespējas tuvu mugurai. To ir grūti izdarīt, ja somas iekšpusē ir viens liels nodalījums vai lielais + pāris kabatiņas, jo tad smagās grāmatas un burtnīcas tiek liktas lielajā nodalījumā un svars atrodas somas apakšdaļā. Dažādi avoti rekomendē vairākus nodalījumus somā, lai labāk izdalītu svaru pa visu somu un nekoncentrētu to somas lejas daļā, kurai patiesībā būtu jābūt tai vieglākajai. Pareizi ir novietot smagākās lietas pēc iespējas vidū – ne augšā un ne apakšā, pēc iespējas tuvāk mugurai, lai somu nevelk lejup.

YUUbag somai ir ļoti daudz iekšējo nodalījumu, iebūvēts sadalītājs un visas grāmatas un burtnīcas Robins liek tajā, turklāt to var aiztaisīt ar liplenti, piespiežot visu lielāko smagumu pie somas muguras daļas. Tas nodrošina gan kārtību, gan pareizu smaguma sadali, turklāt viss pa iekšu nežvangājas. Brīvajā telpā tad nonāk kādi sīkumi un pusdienu kārbiņa, kad mājās jānes, sporta tērps.

Domāju tieši tāpēc Robins savu somu sauc par ērtu un vieglu, jo skaidrs, ka jebkura auduma mugurene būtu vieglāka, bet vai ērtāka viņam? Diez vai!

Mums abiem svarīga – kārtība

Daudzie atsevišķie nodalījumi savukārt bija viena no lietām, kuri man kā mammai lika izvēlēties šo somu, jo katrai lietai ir sava vieta, somā pa lielam valda kārtība un plaši atveramā priekšpuse ļauj somas saturu viegli pārskatīt un kontrolēt, ka tajā nav ieviesušās lietas, kurām tur nebūtu jābūt. Robins saka, ka skolā gan somu pilnībā vaļā never, atver tikai apmēram pusotru malu un labi var orientēties saturā, jo somā iebūvētais sadalītājs ļauj visām saliktajām lietām nesajaukties kopā.

Un YUUbag somā ir “iebūvēts” mazs maciņa veida penālītis, kas bija pilnīgi pietiekams, lai glabātu džēsgumiju, zīmuli, lineālu, zīmuļa asināmo un līmes zīmuli. Tas iestiprinās speciālos āķīšos, ko Robins atzīst par vienu no somas “fīčām”. Visam citam – krāsainajiem zīmuļiem, flomasteriem u.c. lietām tika atrastas vietas somas daudzajās kabatiņās (vairāk kā 20 kabatas, tostarp īpaša vieta ar iedobi ūdens pudelei).

Somas iekšpusē vākā ir arī spēle ar magnētiskajiem kauliņiem – Robina somā ir Cirka angļu versija, jaunajās somās šosezon ir Riču-račs. Pagarinātajā dienā Robins šo šad un tad ar draugiem spēlējot, kad izmācījušies. Bet to var darīt jebkur, jo somas vāks ir ciets un to var izmantot arī kā mazu galdiņu, ja gribas pazīmēt vai pabeigt kādu mājasdarbu ceļā…

Ne mazāk svarīgi – dizains un funkcionalitāte

Protams, svarīgi ir arī tādi drošības elementi kā atstarotāji – mūsu somai ir visās pusēs, tā ka uz ceļa ir redzams. Daži avoti iesaka izvēlēties košas krāsas somu, lai bērnu varētu labi redzēt pilsētas satiksmē. Mēs gan izvēlējāmies tumšo somas versiju, jo tā mazāk smērējas, bet koši apģērbjam pašu bērnu Un arī melnā soma ir krāsaina un stilīga. Teikšu kā ir – man patīk pat ļoti, paskatos uz citām somām tagad lielveikalos un novērtēju, ka mūsējā smukāka. bet tas jau ir gaumes jautājums un par to nestrīdas Robinam savukārt patīk pazīmēties ar svilpīti, kas iestrādāta krūšu sprādzē, lai pasauktu palīgā kritiskā mirklī.

Vēl svarīgi esot izvēlēties mitrumizturīgu somu – mūsējā ir, lietu un sniegadraņķi pārcieš labi! Un arī mīnusgrādu salu – ir palikusi pa nakti mašīnā, nekāda vaina, nesalūzt. Saulē izbalējusi arī šķiet nav.

Vienvārdsakot – bildēs redzamā ir gadu visai nesaudzīgi lietotā Robina soma kāda nu tā izskatās reālajā dzīvē. Nekas nav saplīsis, izbeidzies vai nodilis un soma septembrī dosies uz skolu arī savā otrajā gadā. Principā esam rēķinājušies, ka šai somai būtu jākalpo mums gadus 3-4. Pagaidām nekas neliecina, ka tā nebūs.

Un ja mums liktu vēlreiz izvēlēties skolas somu Robinam, abi esam vienisprātis – mēs ņemtu šo pašu!

Mēs daudz mēdzam runāt par bērnu drošību dažādās dzīves situācijās. Taču nesenie traģiskie notikumi Babītes pagastā un šodien lasītais Teklas Šaiteres raksts laikrakstā “Diena” mani pamudināja parunāt par bērnu drošību kontekstā ar suņiem. Šis jautājums kļūst svarīgs gan tad, kad ģimenē, kurā ir suns, ienāk bērniņš, gan otrādi – kas jāielāgo, kad ģimene, kurā aug bērns, izlemj iegādāties suni. Mēs esam pieredzējuši abus variantus, jo suņi mums bija pirms bērnu piedzimšanas un esam tos iegādājušies arī pēc tam.

Lai suns un bērns ģimenē sadzīvotu saticīgi, jātiek skaidrībā par dažām lietām. Ja man tās būtu jānoformulē divos vārdos, es teiktu hierarhija un respekts. Bet par visu pēc kārtas…

Suns ir dzīvnieks

Mūsu ģimenē suņi ienāca pirmie. Tobrīd visa uzmanība bija koncentrēta suņu audzināšanai, skološanai un lološanai, tādēļ izlasījām un izzinājām daudz. (Kā jau allaž, kad mēs ar Jurģi nopietni ķeramies pie lietas. Jurģis studē kinoloģiju arvien un nu jau ir diplomēts kinologs, kas turpina uzzināt un izglītoties, tā ka viss, ko šeit rakstu nav gluži internetā sagramstīta puspatiesība).

Kamēr bijām mēs divi un suņi, dažkārt viņi (precīzāk viņas) tika mazliet humanizēti. Un patiesībā tas ir nācis tikai par labu, jo tā esmu iemācījusies dziļāk izprast suņus – kaut kā intuitīvi viņus nolasīt no acīm, kustībām, uzvedības… Taču suns ir un paliek suns. Viņš ir dzīvnieks. Un tas ir tas pats pats pirmais, ko ir jāpatur prātā, cenšoties viņus izprast. Es esmu ar suņiem dzīvojusi visu mūžu, apzinīgā pieauguša cilvēka vecumā mums suņi ir 10 gadus, bet es nekad neuzņemtos teikt, ka 100% zinu, kā mani suņi reaģēs vai rīkosies kādā situācijā. Suns ir dzīvnieks un domā savādāk kā cilvēks! Un pat pazīstot savu suni ļoti labi, paliek tas mazais nezināmais, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme suņa uzvedībā. Tāpēc aicinu arī jums nebūt augstprātīgiem un nezaudēt modrību. Taču, lai šis sunī snaudošais mazais nezināmais varbūt nekad nepamostos un neliktu par sevi manīt, ir jāizglīto kā suns, tā bērns. Tad viņu attiecības būs jaukas un jums mierīgāka sirds.

Ko iemācīt sunim?

Tā kā mūsu ģimenē suņi bija pirms bērniem, tad sākumā mācījām viņus. Jau pirms bērnu ienākšanas ģimenēs bijām izpratuši, cik liela nozīme ir hierarhijai. Tā kā suns ir bara dzīvnieks, tad viņa saskarsme ar citiem šai pasaulē vislielākajā mērā balstās šajā bara kārtībā. Un tāpēc sunim ir ļoti svarīgi saprast, kurš ģimenē ir galvenais – kurš ir virs viņa, kurš ir zem viņa un jūs tikai palīdzēsiet savam mīlulim, ja būsiet konsekvents un labi saprotams. Mums viss ir vienkārši: abi pieaugušie ir virs suņiem, tad seko bērni, tad suņi, respektējot viņu hierarhiju.

Sākumā hierarhijā bērnu nebija. Bija divi lieli cilvēki un divi suņi. Un tad ienāca bērns. Un tas ir tas, ko ir svarīgi saprast – jaunpienācējam vietas hierarhijā nav. Un līdz brīdim, kad tā skaidri nav ierādīta, ir jābūt sevišķi modriem. Un es tāda biju. Skaidri atceros to dienu, kad Robins rāpoja un rāpus mēģināja ielīst mūsu vecākās sunenes būrī, kas pilnīgi un galīgi ir viņas teritorija. Es, ja vien fiziski tur varētu ielīst, drīkstētu tur bāzties, ņemt viņas ēdienu un viņai tikai žēli skatītos, bet neko pat neiepīkstētos. Bet Robinam viņa uzrūca. Brīdinoši un pa tēmu. Bet man tā bija lieliska iespēja sakārtot visu pa vietām. Es nostājos bērna pusē, lai suns saprot, ka Robins šai barā ir virs viņas – patīk viņai tas vai nē. Paņēmu suni, pacēlu viņu gaisā, lai kājas neskar zemi un skatoties acīs pateicu, ka šitā te nenotiks vis. Pāri nedarīju. Nesitu, nebļāvu, vienkārši neitralizēju viņas spēju pretoties (ja suni nav iespējams pacelt būtu viņa sprandu jāpiespiež pie zemes, kā to dara mamma kucēnam ar žokli, kad tas par daudz atļaujas) un paskaidroju “noteikumus”, skatoties acīs. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Julle Robinam “iebilda”. Hierarhija bija sakārtota. Ar otrā bērna ienākšanu jau bija vienkāršāk, jo suņiem jau bija iepriekšēja pieredze ar “šitiem te” un vajadzēja pavisam maz, lai norādītu bērnu un suņu vietu ģimenē. Tātad barā augstākstāvošiem ir jāiestājas par bērniem, lai norādītu suņiem, kādā secībā te rindosies hierarhijas pakāpieni.

Tas tieši tāpat attiecas uz ģimeni, kurā pirmais aug bērns un jaunpienācējs ir suns. Kucēns nav dumš un aši saprot, kurš te dod ēst un ar kuru ir vērts draudzēties un tiklīdz ir atzīta saimnieka autoritāte, jāsakārto arī pārējo ģimenes locekļu vietas. Mums kāds kucēns aizceļoja pie ģimenes, kurā bija 8gadīgs zēns. Sunim bija 4-5 mēneši, kad saimnieki vērsās pie mums pēc palīdzības, stāstot, ka suns kožot puikam rokās un sākumā tas licies tā rotaļīgi, bet nupat jau liekas, ka tas kļūst tā kā problemātiski un zināmā mērā agresīvi. Cerējuši, ka bērns pats sakārtos ar suni attiecības, bet izskatās, ka tas neizdodas. Šāda rotaļa no suņa puses patiesībā bija hierarhijas kārtošana. Ieteicām saimniekiem šo nepieļaut un tad, kad suns atkal “apceļ” puiku, vienkārši kārtīgi sapurināt mazo palaidni un pateikt viņam, ka šitas neiet cauri. Izrādīt savu neapmierinātību, nostāties bērna pusē. Un tas strādāja – pavisam īsā laikā, vien dažās reizēs, suns saprata, kas un kā un visi dzīvo saticīgi un vēlāk ģimenē tika iegādāts vēl viens bīgliņš Vajag laikus atpazīt suņa vēlmi gūt virsroku bērna un suņa attiecībās un laikus šādu rīcību, kas dažkārt var izskatīties pēc nevainīgas rotaļas, novērst, skaidri pasakot sunim, kas un kā te būs. Viņš varbūt nesaprot vārdus, bet saprot jūsu emocijas un tās lieliski nolasa. Netrakojiet – vienkārši skaidri un stingri sunim dariet zināmus noteikumus jau no sākta gala. Un esiet konsekventi! Nevar šodien ļaut kost rokās, rīt rāties, parīt atkal ļaut.

Starpcitu, es jau pieminēju, ka jārespektē arī suņu hierarhiju, ja mājās ir vairāki dzīvnieki. Piemēram, mūsmājās šobrīd dzīvo 3 suņi. Un dodot ēst, bļodas viņi saņem atbilstoši hierarhijai – galvenais suns saņem pirmais, pastarītis pēdējais. Un suņi vienmēr ēd tikai tad, kad paēduši cilvēki. (!) Jo ēdiens ir pats svarīgākais kā tiek dalīti suņi barā. Un šis mūsmājās ļoti palīdz izvairīties arī no kautiņiem suņu starpā – visi zvēri zina savu vietu un nekad nekausies arī par ēdienu, kaulu, mantu utt.

Ko iemācīt bērnam?

Tajā reizē, kad vecākajai sunenei paskaidroju, ka bērns būs virs viņas hierarhijā, parunāju arī ar bērnu. Un nav svarīgi, ka viņam bija kādi 10 mēneši. Nekad nav par ātru (un arī vēlu) sākt bērnam mācīt pret suni respektu. Lai arī suns nav cilvēks, viņš ir ģimenes loceklis un ja Robinam vai Klāsam pajautā, cik mūsu ģimenē locekļu, viņi skaita klāt arī suņus. Un tāpat kā citus ģimenes locekļus, arī suņus ir jāmīl un jāciena. Pirmais un galvenais, ko izstāstīju Robinam, ka sunim ir tiesības negribēt. Ja suns dodas prom no saskarsmes ar bērnu uz savu vietu, tad nedrīkst viņam sekot un bāzties virsū. Ja suns rūc un brīdina, lai viņam liek mieru, tas ir jārespektē. Ja viņš negrib, tad viņš negrib. Un puikas to zina.

Viņi arī zina, ka savs suns ir savs suns, bet svešs suns ir svešs suns. Un nav svarīgi liels viņš vai mazs – mesties ap kaklu jebkuram pretimnākošam sunim (ko daudzi vecāki diemžēl bērniem ļauj) bez suņa saimnieka atļaujas ir nevis nepieklājīgi, bet vienkārši bīstami. Tāpēc atšķiras tas, ko es bērniem paskaidroju par saskarsmi ar mūsu suņiem un ko viņi zina par saskarsmi ar svešiem suņiem. Elementāras lietas par neskriešanu, nekliegšanu, ja suns skrien virsū utt. Tās ir lietas, kuras bērniem ir jāstāsta, jāskaidro un jāzina jau no mazotnes. Nevar suņu izstādē skriet virsū visiem suņiem, jo “šitie taču mācīti”.  Bērnam ir jāsaprot, ka suns ir jārespektē – gan savs, gan svešs. Un bērnu nav ar suni jābaida. Nevajag mazam – tikko sākušam staigāt – bērnam parkā kliegt pakaļ: “Neej pie sunīša, iekodīs!” Nē, mans suns nekodīs. Kādēļ jūs domājat, ka kodīs? Visi suņi nekož maziem bērniem uz līdzenas vietas. Bet daži kož. Tāpēc pareizi būtu teikt: “Esi uzmanīgs, suns var būt dusmīgs.” Būtu jāattur bērnu no patvaļīga kontakta ar svešu suni un jāpajautā atļauja suņa saimniekam, vai drīkst suni papaijāt – ja atļauj saņemta, kopīgi ar bērnu var iepazīties ar suni. Un bērnam veidosies veselīga, bet ne pārdroša saskarsme ar suņiem, bet neveidosies nepamatota sajūta, ka visi pasaules suņi to vien gaida kā apēst kādu mazu knauķi.

Vai bērns var būt suņa saimnieks?

Mūsu puikas kopš aptuveni 4-5 gadu vecuma piedalās suņu ēdināšanā, palīdz vest pastaigā, citādi aprūpēt. Bērnus iesaistām apzināti, jo tas stiprina viņu pozīciju hierarhijā. Pamazām uzticējām bērniem arvien svarīgākus un svarīgākus uzdevumus un tas ir būtiski viņiem visiem – bērniem un suņiem. Šobrīd Robins arī var paņemt no suņa kaulu vai atņemt kādu nevēlamu štruntu, ja ir darījis zināmu viņam, ka to paņems (pateicis “Atdod!”). Viņš var droši aiztikt suņa ēdienu, jo to mēdz viņam arī dot. Bet suns vienalga zina, ka es un Jurģis esam “galvenāki”. Ir vairākas situācijas, kur Robins suņa acīs nebūtu gana respektējams bara loceklis, bet mēs esam. Un tā tas paliks vienmēr, neatkarīgi no viņa vecuma jo sunim ir hierarhija, kuru tas ievēro.

Taču ir gadījumi, kad suns tiek iegādāts bērnam ar domu, ka tas būs VIŅA suns. Un ja bērns tiktiešām uzņemas visas rūpes par suni, ēdina, ved laukā, rotaļājas, tad visticamāk, suns par savu vadoni izvēlēsies savu mazo saimnieku. Tomēr es te nerunāju par 5 vai 7 gadus vecu bērnu. Drīzāk par 12-14gadīgu jaunieti, kas jau ilgi sapņojis par četrkājainu draugu. Un tomēr un tik un tā vecākiem ir jāpatur prātā, ka atbildība par sauni ir uz viņiem. Tieši šis ir iemesls, kādēļ mēs vienmēr esam bijuši dubultpiesardzīgi, kad ģimene vēlas no mums nopirkt kucēnu bērnam. Šis pusaudzis, kas šobrīd alkst drauga, kura čuprī izraudāt pusaudža grūtumus un priekus, pēc 5 gadiem būs jauns cilvēks, kuram varbūt prātā vairāk būs izklaide, randiņi un pēc 10 gadiem varbūt būs studijas ārzemēs vai dzīve studentu kopmītnēs, vai varbūt jauna ģimene… un vienmēr ir jāpadomā tieši šitik tālu, lai izvērtētu kā suns iederēsies šajos dzīves modeļos, vai vecāki būs gatavi rūpēties par suni, ja bērns to nevarēs… es diemžēl esmu bijusi šādās situācijās pati, mani vecāki man ir pat vairākkārt iegādājušies suni “man” un tas diemžēl ir slikti beidzies. tā ka es arī to zinu no personīgās pieredzes. tā nu sausajā atlikumā es saku, ka bērns nevar par visiem 100% būt suņa saimnieks. bet es zinu dažus fantastiskus stāstus ar milzīgu atbildību un mīlestību bērna un suņa starpā. un tomēr arī šajos modeļos vecākiem ir nozīme, kau t vai, lai aizvestu pie ārsta vai izvēlētos suņu barību. tā kā var sakārtot hierarhiju sunim tā, ka bērna pozīcija tajā ir augstāk kā pieaugušo, bet vārds “saimnieks” ietver daudz plašāku atbildību un bērns to nevar uzņemties.

Taču man šķiet, ja vien ģimenes ikdienā suns iederas, ir brīnišķīgi, ja bērniem ir iespēja augt kopā ar dzīvnieku, jo bērns lieliski iemācās ne vien pats rūpēties par kādu un uzņemties atbildību, bet ir arī mazāk egoistisks, jo redz, kā vecāki rūpējas ne tikai par viņu vai bērniem, bet vēl arī par kādu citu – rūpējas nesavtīgi, nesagaidot kādu materiālu labumu. Pietiek ar buču!

Šodien mūsu mājās sākas nemierīga krāmēšanās pa plauktiem un kastēm – mēs šķirojam mantas, jo atkal BŪS MANTU MAIŅA. Tā kā Mantu maiņa sen nav bijusi, esam nedaudz ieauguši spēlēs, ko nespēlējam, konstruktoros un rotaļlietās, no kurām esam izauguši – kaut kā spēļu stūris mūsmājās ir pārvērties par spēļu kalnu vai pat kalnu grēdu. Neiznāk nodot šīs rotaļlietas tālāk, jo Klāss mūsu radu lokā ir visjaunākais bērns un nav īsti, kam tās atdot. Bet labas un jaunas mantiņas reizēm arī nesaņemos atdot gluži svešiem bērniem, bezpersoniski iemest ziedojumu urnās. Tāpēc mums ĻOTI PATĪK Mantu maiņa, jo tur šīs rotaļlietas varam samainīt.

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā ieguvēji ir visi. Tajā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet nevajadzīgas rotaļlietas. Kļuvusi jau par tradīciju, šoreiz “Mantu maiņa” notiks Pārdaugavā, visas janvāra pirmās nedēļas garumā – no 3. līdz 7. janvārim – bērnu preču veikaliņā “muki.lv” – mantiņas nodot varēs jebkurā no abiem veikaliem, bet lielā mainīšanās sestdienā notiks Pārdaugavas veikalā, Kalnciema ielā 40. Bet īsi par to, kā tas notiek:

• Līdz 6. janvārim, piektdienai, vecāki un paši bērni var nodot rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventāru, CD ar spēlītēm, DVD ar multenītēm u.c. rotaļājamas lietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk, pretī saņemot nekonvertējamu valūtu – muki latus (jā jā, mums ar vien tie ir latiņi).
• Visu maināmo var nest uz jebkurā no “muki.lv” veikaliem – Baznīcas ielā 31 vai Kalnciema ielā 40, bet gala mainīšanās gan notiks plašākajā Pārdaugavas veikalā.
• Ikviena rotaļlieta, kas ir saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama tālāk, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 7. janvārī “muki.lv” Kalnciema ielā 40 no plkst. 11 līdz 17 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties citas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietas varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par naudu. Viss, kas “Mantu maiņas” laikā neatradīs savus jaunos saimniekus, tiks nodots labdarības organizācijai “Otrā elpa”.
• Ja muki lati nolūkotajām lietiņām būs par maz, tos gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 0,75 eiro. Šī ir lieliska iespēja piedalīties arī pašiem mazākajiem, kam varbūt vēl nav iekrājies daudz apmaināmu mantiņu. Visa iegūtā naudiņa tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam pēc mūsu izvēles.

Tā nu tas notiek. Un jau vairs nevar saskaitīt, cik reižu Mantu maiņa ir bijusi – pirmās Mantu maiņas šķiet tika organizētas vēl Lāčplēša ielas veikaliņa telpās, tātad vairāk kā piecus gadus atpakaļ! Bet Pārdaugavai šī būs pirmā reize! Varbūt arī jums? Laipni aicināti bariņā – jo vairāk mainītāju, jo vairāk rotaļlietu un lielāks prieks mainīties!

Prieks, ka info par bērnu drošību medijos kļūst arvien kvalitatīvāks un ir entuziasti, kas saredz tā nepieciešamību (šis ir akmens CSDD dārziņā, kuri līdzekļus kampaņai par bērnu drošību automašīnā nav atraduši kopš pēdējām pamanāmajām aktivitātēm 2007. (!) gadā). Paldies “Zebra” komandai – labs darbiņš!

Tie, kas seko manām pārdomām sociālajos tīklos, drošvien pamanījuši, ka es esmu mazliet nobažījusies par to, kādā pasaulē dzīvos mūsu bērni. Kā katrai mammai, man gribas, lai viņiem klājas labi: lai viņiem ir laba veselība, ko nodrošina tīrs gaiss, ūdens un ēdiens; lai viņiem ir jauka ģimene, draugi un vispār sabiedrība, kas apkārt; lai viņi var dzīvot drošā un miera vadītā sabiedrībā; lai pasaule, kurā viņi dzīvos, ir laba. Bet par to, lai tas tā būtu, ir jādomā mums šodien, jo glābt izpostīto ir daudz sarežģītāk (un ne vienmēr iespējams), kā vienkārši nenopostīt. Tāpēc esmu mazliet pievērsusies ilgtspējīgas attīstības politikai pasaulē. Un labprāt pastāstītu šo to arī jums, kā arī aicinātu uz saturīgām sarunām, lai dalītos zināšanās un iedvesmā, kā pasauli saviem bērniem lolot labāku.

Pats galvenais stāstāmais ir tas, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (jeb ANO) Ģenerālā Asambleja Ilgtspējīgas attīstības samita laikā 2015.gada 25.—27. septembrī Ņujorkā pieņēma rezolūciju “Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030.gadam”. Mūsu kopīgajai pasaulei tas bija vēsturisks notikums – mūsu kopīgās nākotnes būtisks atskaites punkts, kam diemžēl vairums sabiedrības gan nepievērsa uzmanību. Tas gan nav īpaši akmens Latvijas sabiedrības dārziņā – nupat iepazinos ar pētījumu, kurā norādīts, ka visā Eiropā aptuveni 1/3 daļa iedzīvotāju par šo notikumu ir informēti un interesējušies. Pārējie nav diez ko iedziļinājušies. Un teikšu kā ir – līdz zināmam laikam arī es nebiju baigi smalkumos ar tā saturu iepazinusies. Vienkārši palaidu garām. Bet labāk vēlu nekā nekad

Šajā samitā tika lemts par 17 izvirzītajiem Ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM). Lai arī saturiski līdzīgas tikšanās jau notikušas iepriekš, diemžēl pasaulē arvien problēma ir nevienmērīga resursu pārdale un nesaprātīga to izlietošana. Ir grūti aptvert, ka gandrīz ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, dabas resursi tiek izlietoti, nedomājot par nākotni, un vides piesarņojuma un klimata pārmaiņu jautājumus daudzi uztver kā sazvērestības teorijas, kas nozūd aktuālāku ikdienas nebūšanu ēnā… Tādēļ cerības vieš pēdējā samita lēmumi, kuriem būtu jānodrošina būtisks pavērsiens pasaules ekonomiskajās sistēmās un jāievirza cilvēces un planētas attīstība jaunā gultnē, kurā centrālā loma ir cilvēkam un planētai.

Ar ko tad šī tikšanās bija atšķirīga un nozīmīgāka?

1. nebijis dalībvalstu skaits  – visas 193 – spēja atlikt malā savas politiskās un citas nesaskaņas un vienoties par kopīgiem mērķiem – tas vien, manuprāt, pierāda, cik tie nozīmīgi, ja lielie vīri spēj atkāpties no savām ambīcijām. Vai tā viņi netieši neatzīst, ka politikai vairs nebūs nozīmes, ja viņi nevienosies, nemainīs kursu te un tagad? Liela bija arī sabiedrības un dažādu finansu interešu iesaiste. Kā nekad. Šāda spēja vienoties par kopīgiem mērķiem planētas un cilvēces attīstībai, tiešām vieš cerības uz zaļāku un saulaināku (šeit pārnestā nozīmē) nākotni
2. mērķos ir liels uzsvars uz ilgtspēju. Mērķu kopumā veidota holistiska pieeja, raugoties uz sociālo un ekonomisko attīstību kontekstā ar vides saudzēšanu un klimata pārmaiņām. 2030. gadam izvirzītie mērķi veidoti tā, lai neviens nebūtu aizmirsts, taču tie nav akla ekonomikas attīstīšana nabadzīgākajos reģionos – ekonomiskā izaugsme tiek skatīta kā līdzeklis cilvēku labklājības veicināšanai, industriālā attīstība netiek nodalīta no vides saudzēšanas un tiek skatīta kontekstā ar klimata pārmaiņām. Īsi sakot – ļoti priecē, ka ir rasts pēc iespējas holistisks redzējums, ka nav sastumti kopā savstarpēji nesaistīti dažādu sfēru priekšlikumi, bet gan ir skaidri redzams, kā kas ko ietekmēs. Ļoti gribas cerēt, ka tikpat holistiski mūsu politiķi spēs šo pārcelt Latvijas līdzdalības dokumentos, jo zem šīs rezolūcijas parakstījies arī mūsu prezidents Raimonds Vējonis.
3. Mērķi izstrādāti tā, ka tajos jāņem dalība ikvienam – tā ir jauna kopīgas rīcības platforma, kooperēšanās gan dalībvalstu starpā, gan sabiedrības iekšienē. Attīstības plānošanā un īstenošanā iesaistās arī iedzīvotāji — individuāli, ar nevalstisko organizāciju starpniecību vai neformāli sadarbojoties. Tāpēc mums jāatceras, ka attīstība sākas ar katra cilvēka individuālo rīcību. Ikviens no mums var, rīkojoties, vairot pasaules ilgtspēju un mazināt apkārtējo ciešanas jeb šķēršļus kvalitatīvai dzīvei. Svarīgi ir negaidīt, bet sākt rīkoties.

Lai arī pieņemtais dokuments vismaz man vieš cerības, ka pasaule ir tā kā atjēgusies, protams, mums priekšā stāv vēl vairāki izaicinājumi un šis ir tikai gara ceļa sākums. Bet kā vēsta japāņu gudrība: “Tāls ceļš sākas tepat – blakus.” Tad redzēsim, vai valstiskā mērogā mēs un citas 192 valstis sekmīgi spēs pārņemt šīs iniciatīvas un mērķus īstenot dzīvē? Un ja tas izdosies, vai iesaistīsies arī privātais sektors? Vai ražotājiem un finansistiem būs dūša mainīt savas biznesa stratēģijas, lai tās atbilstu IAM? Nupat apmeklēju konferenci, kurā runāja somu publicists ar vairāku desmitu gadu pieredzi vides žurnālistikā. Un viņa skarbākais prezentācijas slaids bija par iemesliem, kas pasauli ved turp, kur tā strauji griežas. Pirmais punkts bija “Greedy people and greedy businesses” (mantrausīgi cilvēki un mantrausīgi biznesi). Un diemžēl te nu viņiem būs liela loma, kā izdosies īstenot ilgtspējīgās attīstības mērķus… Protams, vēl jau ir saprātīgs finansu resursu izlietojums, vai plānotie līdzekļi nonāks īstajās rokās un kalpos īstajiem mērķiem, kā mums izdosies sasniegumus monitorēt un atspoguļot utt. utjp. Tomēr, neiedziļinoties praktiskos sīkumos, cerīgi raugos nākotnē un labprāt gribu pielikt savu roku ilgtspējīgas attīstības īstenošanā, lai maniem bērniem un bērnu bērniem ir skaista laba vieta, kurā dzīvot, ko sauc par mūsu mīļo Zemi

P.S. Pielikšu arī latviskoto versiju mērķiem, lai gan (lai piedod man tie, kas to darījuši) angliski man tā šķiet daudznozīmīgāka un tāpēc priekš sevis vairāk acu priekšā turu oriģinālo variantu

Jau marta sākumā centrs “Dardedze” mūs aicināja piedalīties akcijā Vesela diena, lai izaicinātu sevi un aicinātu līdzi arī citus – veselu dienu atteikties no ekrāniem – viedierīcēm, datoriem un televizoriem. Visiem kopā! Tieši ar šo man šī akcija patīk un atšķiras no citas sausas informācijas par ekrānu kaitīgumu bērniem, ka tas jādara visiem kopā – ne jāpadzen bērnus prom, bet arī pašiem jānoliek planšete malā un jādodas darīt kaut kas pavisam cits.

Meklējām ideālo dienu savai Veselai dienai kalendārā – brīvdiena, lai visi ir pie mājas, lai varam kaut ko iemūžināt foto, lai blogā būtu, ko ierakstīt… Neatrodas tāda diena… Te tāds plāns prom no mājām, te šitāds… Nu nav tās ideālās dienas, kad to būtu viegli izdarīt… un tas liek aizdomāties!

Svētdienas rītā piecēlos un devos skriet. Skriešana ir tas brīdis, kad es mēdzu aizklīst savās domās, izdomāt kādu neizdomātu un sakārtot kādas sajukušas. Un tad arī sapratu, ka Veselā diena būs šodien, ar vienu bet… svētdienas vakari ir vienīgais laiks nedēļā, kad mēs visi kopā skatāmies šovu “Es mīlu tevi Latvija” – mums tas ir svarīgi, tā man tobrīd likās. Tā nu nolēmu, ka mūsu diena bez ekrāniem būs līdz 8 vakarā un tad otrā dienā mums būs Vesels vakars un tad jau kopā būs arī Vesela diena

Atgriezos no skriešanas un puikas atradu pie TV – viņi skatījās “Es te kas te”. Ļāvu viņiem pabeigt skatīties pārraidi, kamēr nodušojos un izstaipījos pēc skriešanas. Jo es jau biju izdomājusi par Veselo dienu tikai skrienot un puikas nekādus noteikumus nebija pārkāpuši – biju ļāvusi viņiem paskatīties Latvijas kanālus, kamēr esmu mežā. Taču pateicu tagad viņiem, ka šodien ekrāniem nē uzreiz kā šis raidījums beidzas. Viņi diez ko neprotestēja. Sarunājām arī, ka šovu vakarā varēs skatīties.

Pēc tam gatavojām brokastis, pļāpādami kopīgi paēdām un palūdzu puikām, lai aizskrien sakārtot savas istabas, jo kaut kā tur atkal ieviesies baigais nekārtības muklājs. Es pa to laiku sakopu virtuvi un nomazgāju traukus. Pabeidzu pirmā un devos skatīties, kā puišiem veicas ar kārtības meklējumiem – labi Robins vēl palīdzēja brālim tikt galā ar nekārtības astēm, kamēr es uzmeklēju sējas un ražas žurnālu, lai novērtētu, ar kādiem dārza darbiem šodien varētu nodarboties.

Ideāli – augļu diena – man tieši jāsēj tomāti un paprikas Atnesu trauku ar zemi, mazos podiņus un aicināju puikas talkā. Sākumā sadalīt darbus bija grūti, tomēr kaut kā vienojāmies, kuru šķirni kurš sēs, kādus pienākumus uzņemsies un darbs sāka ritēt savu gaitu: Robins pildīja podiņus ar zemi, Klāss ierušināja labās baktērijas un taisīja vietiņu sēkliņai. Tad puikas tika pie sēkliņām un izpētīja tās arī ar lupu, salīdzināja tomātu ar paprikas sēklām. Katrs lika savu šķirni rūpīgi pa rindām podiņos, aizrušināja. Es tikai jaudāju bildēt Aplaistīt arī vajag Lai tas būtu aizraujošāk un precīzāk, iedevu mazu šļircīti un katrai sēkliņai pienācās divas špricītes ar ūdeni. Kādu tik mēs pedagoģiju neizbaudījām vēl visā šajā – puikas ne tikai pirkstiņus izvingrināja un botāniku mācijās, viņi vēl skaitīja, rēķināja, mērīja ūdens tilpumus, mācijās burtus, lasīja nosaukumus un beigu beigās arī visu aiz sevis vēl smuki nokārtoja Un Robins vēl pasguva uztaisīt mazus ūdenspriekus ar špricītēm arī uz lieveņa, gluži pliks ar plikām kājām tāpat kā es šodien jau vairākkārt biju pa baso izpēdojusies pa pagalmu

Šitā pagāja labas pāris stundas. Ok, zemnieku saimniecībā šādu darbaspēku drošvien izbrāķētu kā neefektīvu, bet mums rīta cēliens pagāja godam – rimti un saskanīgi, bez steigas – pat ar Klāsa jogas pauzēm. Pēc tam puikas noguruši aizskrēja zīmēt olas, jo “Es te kas te” bija jāmin mīkla un jāsūta uzzīmēta pareizā atbilde. Kamēr viņi zīmēja un rakstīja vēstuli, es tapināju dārzeņu sautējumu. Bet kādā brīdī uzradās Robins un sacīja, ka viņam vēl kāds darbiņš jāpadara, ko tētis jau sen nav paveicis – jāpielīmē Ziemassvētku vilcieniņam noplīsušie vīriņi. Un arī tas sen gaidītais darbiņš viens un div tika paveikts ar lielu degsmi.

Pusdienās mums pievienojās Jurģis, kurš rīta cēlienā bija iztrūcis. Un man par lielu brīnumu pat viņš daudz nerūca, kad teicu, ka šodien būs jāiztiek bez ekrāniem… līdz 8 vakarā Viņš pārliecinoši ir mūsu ģimenes vājākais punkts šādiem izaicinājumiem Pēc pusdienām Jurģis devās puikām nolasīt pasaku un visi trīs vīrieši devās diendusā.

Es paliku viena. Normāli es būtu beidzot atvērusi Facebooku. Bet šoreiz atturējos. Novācu virtuvi, atkal nomazgāju traukus… un sāku saprast, ka man ir daudz laika, bet nav ko darīt. vai es drīzāk nezinu, ko tādās reizēs, kad ir daudz laika, dara, ja ne skatās ekrānā? Sāku aptvert, kāpēc mūsu mammas un vecmāmiņas slaucīja putekļus no grāmatām pat otrajā rindā, pa kuru laiku viņas tamborēja sedziņas un gatavoja sarežģītus laikietilpīgus ēdienus…

Labi, ka pēcpusdienā pēc dārza kalendāra jau sakņu diena – devos iesēt redīsus. 15 min… ko tālāk? Pēc piecu minūšu dīkstāves apgāju māju un atradu sažuvušus apelsīnus. Tie bija pārpalikums no veselas kastes ar sulas apelsīniem un visticamāk es nekad nesaņemtos uz šo soli, bet tagad man tāpat nebija nekā labāka padomā un es izspiedu veselu kannu izcili gardas sarkano apelsīnu sulas!

Huh… nekad nebūtu domājusi, ka mans lielākais izaicinājums būs diendusa Ko vēl lai sadara? Aizgāju basām kājām līdz pastkastei. Šodien man tas jau bija ceturtais vai piektais izgājiens uz pāris minūtēm ar basām kājām. Godam atklāta baspēdu sezona – pat ielēcu uz brīdi neizkusušajā kupenā Brrrr… sajūtas superīgas, kad ielien atpakaļ siltumā un kājas dursta mazas adatiņas Bet gājiens uz pastkasti velts – žurnāla tur nav. Tā nu uzmeklēju iepriekšējo un sāku pārlasīt otrreiz rūpīgāk. Atradu tur arī tiramisu recepti, kurai pat toreiz, žurnālu lasot pirmo reizi, biju iegādājusies sastāvdaļas. Nu ko – tad jau laikam tā ir zīme Un ķēros pie darba – kamēr vīrieši guļ, es biju paveikusi arī to, pagatavojusi viņu mīļāko gardumu – tiramisu.

Un pat pēc tam man vēl bija krietns laiks, kad pavaļoties… TIK DAUDZ LAIKA! Man pievienojās Jurģis, kurš lielajā brīvā laika daudzumā bija ne mazāk apjucis kā es Pēc tam kad bija dažas minūtes sēdējis uz dīvāna, salicis rokas klēpī, kur parasti ir kāda datorizēta ierīce, viņš devās saskrūvēt plauktu, kurš jau kopš gada sākuma gaida savu uzmanības devu

Nu modās pa vienam puikas, kādu brīdi viņi augšā rotaļājās, Robins taisīja ekspermentu ar fēnu, ko bija noskatījies “Kas te es te”. Jurģis pa tam lāgam iztīrīja mašīnu (arī negadās bieži 😉 ) un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Pēc vakariņām tomēr vēl maza aste līdz astoņiem palikusi un man par lielu brīnumu Jurģis ierosina spēlēt trijatā ar Robinu Katanas ieceļotājus… Robins sajūsmā, jo tieši to uztvēra kā lielāko bezekrāndienas zaudējumu, ka nedrīkstēs paspēlēt Katanu planšetē. Bet nu ir vēl foršāk – varēs paspēlēt dzīvajā, ar tēti un mammu Raujam vaļā…

… un tad plkst. 8 ieslēdzām šovu. Spēli nepārtraucām, bet tā nomira dabīgā nāvē ekrāna pārspēka priekšā… :((( Tas tik precīzi parādīja, cik laba un piepildīta, saticīga un kopīga bija diena līdz brīdim, kad ieslēdzām ekrānus.

Vēlāk, pirms gulētiešanas, Robins man gultiņā teica, ka šī diena bija baigi foršā. Viņš pats ierosināja, ka varbūt tādas dienas vajag vēl un arī man piekrita, ka varbūt nemaz to šovu nevajadzēja, tas nebija tik svarīgi (izrādās)… Uz manu ierosinājumu vienmēr svētdienās taisīt Veselās dienas viņš sajūsmināti teica viennozīmīgu JĀ!

Epilogs

Pirmdienā man jau šķita, ka vakaram bez ekrāniem mūsu stāstā vairs nebūs nozīmes, tāpēc pie vakariņu galda puišiem teicu, ka ja viņi negrib, tad varam to izlaist. Bet Robins teica, ka grib gan vakaru bez ekrāniem. Noteikti. Spēlēsim Katanu. Šoreiz pa īstam. Un Jurģis, kas iepriekš bija iebildis, ka viņam ar vienu Veselo dienu vakar jau pietiek, tomēr nāca ar mums spēlēt Bet Klāss tikmēr spēlējās savā nodabā, ko viņam ļoti patīk darīt, jo viņš kopumā ir no tiem bērniem, kuriem ļoti patīk stundām rotaļāties vienam. Tikai viņam nav paveicies, jo viņam ir brālis, kuram nemaz nepatīk rotaļāties vienam un tad viņs’allaž iebāžās pa vidu Klāsa vientulīgajās nodarbēs.

Jurģis, protams, mūs vinnēja Bet tas mūs daudz nesatrauca un mēs ar Robinu pēc spēles jestri devāmies gulēt un īstenībā bija baigi baigi forši, ka arī pirmdienas vakarā ekrānu nebija.

Ir jāsaka paldies “Dardedzei” ar visu foršo komandu un Andai Avenai, kas mūsu uzaicināja sapurināties. Mēs esam pavadījuši lielisku laiku kopā un pieņēmuši lēmumu tā darīt regulāri vismaz vienu dienu nedēļā! Un no sirds iesakām pavadīt ja ne Veselu dienu, tad iesākumā Veselu vakaru arī jums.