Bērns un suns

IMG_3077 - Version 2Mēs daudz mēdzam runāt par bērnu drošību dažādās dzīves situācijās. Taču nesenie traģiskie notikumi Babītes pagastā un šodien lasītais Teklas Šaiteres raksts laikrakstā “Diena” mani pamudināja parunāt par bērnu drošību kontekstā ar suņiem. Šis jautājums kļūst svarīgs gan tad, kad ģimenē, kurā ir suns, ienāk bērniņš, gan otrādi – kas jāielāgo, kad ģimene, kurā aug bērns, izlemj iegādāties suni. Mēs esam pieredzējuši abus variantus, jo suņi mums bija pirms bērnu piedzimšanas un esam tos iegādājušies arī pēc tam.

Lai suns un bērns ģimenē sadzīvotu saticīgi, jātiek skaidrībā par dažām lietām. Ja man tās būtu jānoformulē divos vārdos, es teiktu hierarhija un respekts. Bet par visu pēc kārtas…

Suns ir dzīvnieks

Mūsu ģimenē suņi ienāca pirmie. Tobrīd visa uzmanība bija koncentrēta suņu audzināšanai, skološanai un lološanai, tādēļ izlasījām un izzinājām daudz. (Kā jau allaž, kad mēs ar Jurģi nopietni ķeramies pie lietas. Jurģis studē kinoloģiju arvien un nu jau ir diplomēts kinologs, kas turpina uzzināt un izglītoties, tā ka viss, ko šeit rakstu nav gluži internetā sagramstīta puspatiesība).

Kamēr bijām mēs divi un suņi, dažkārt viņi (precīzāk viņas) tika mazliet humanizēti. Un patiesībā tas ir nācis tikai par labu, jo tā esmu iemācījusies dziļāk izprast suņus – kaut kā intuitīvi viņus nolasīt no acīm, kustībām, uzvedības… Taču suns ir un paliek suns. Viņš ir dzīvnieks. Un tas ir tas pats pats pirmais, ko ir jāpatur prātā, cenšoties viņus izprast. Es esmu ar suņiem dzīvojusi visu mūžu, apzinīgā pieauguša cilvēka vecumā mums suņi ir 10 gadus, bet es nekad neuzņemtos teikt, ka 100% zinu, kā mani suņi reaģēs vai rīkosies kādā situācijā. Suns ir dzīvnieks un domā savādāk kā cilvēks! Un pat pazīstot savu suni ļoti labi, paliek tas mazais nezināmais, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme suņa uzvedībā. Tāpēc aicinu arī jums nebūt augstprātīgiem un nezaudēt modrību. Taču, lai šis sunī snaudošais mazais nezināmais varbūt nekad nepamostos un neliktu par sevi manīt, ir jāizglīto kā suns, tā bērns. Tad viņu attiecības būs jaukas un jums mierīgāka sirds.

Ko iemācīt sunim?

Tā kā mūsu ģimenē suņi bija pirms bērniem, tad sākumā mācījām viņus. Jau pirms bērnu ienākšanas ģimenēs bijām izpratuši, cik liela nozīme ir hierarhijai. Tā kā suns ir bara dzīvnieks, tad viņa saskarsme ar citiem šai pasaulē vislielākajā mērā balstās šajā bara kārtībā. Un tāpēc sunim ir ļoti svarīgi saprast, kurš ģimenē ir galvenais – kurš ir virs viņa, kurš ir zem viņa un jūs tikai palīdzēsiet savam mīlulim, ja būsiet konsekvents un labi saprotams. Mums viss ir vienkārši: abi pieaugušie ir virs suņiem, tad seko bērni, tad suņi, respektējot viņu hierarhiju.

Sākumā hierarhijā bērnu nebija. Bija divi lieli cilvēki un divi suņi. Un tad ienāca bērns. Un tas ir tas, ko ir svarīgi saprast – jaunpienācējam vietas hierarhijā nav. Un līdz brīdim, kad tā skaidri nav ierādīta, ir jābūt sevišķi modriem. Un es tāda biju. Skaidri atceros to dienu, kad Robins rāpoja un rāpus mēģināja ielīst mūsu vecākās sunenes būrī, kas pilnīgi un galīgi ir viņas teritorija. Es, ja vien fiziski tur varētu ielīst, drīkstētu tur bāzties, ņemt viņas ēdienu un viņai tikai žēli skatītos, bet neko pat neiepīkstētos. Bet Robinam viņa uzrūca. Brīdinoši un pa tēmu. Bet man tā bija lieliska iespēja sakārtot visu pa vietām. Es nostājos bērna pusē, lai suns saprot, ka Robins šai barā ir virs viņas – patīk viņai tas vai nē. Paņēmu suni, pacēlu viņu gaisā, lai kājas neskar zemi un skatoties acīs pateicu, ka šitā te nenotiks vis. Pāri nedarīju. Nesitu, nebļāvu, vienkārši neitralizēju viņas spēju pretoties (ja suni nav iespējams pacelt būtu viņa sprandu jāpiespiež pie zemes, kā to dara mamma kucēnam ar žokli, kad tas par daudz atļaujas) un paskaidroju “noteikumus”, skatoties acīs. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Julle Robinam “iebilda”. Hierarhija bija sakārtota. Ar otrā bērna ienākšanu jau bija vienkāršāk, jo suņiem jau bija iepriekšēja pieredze ar “šitiem te” un vajadzēja pavisam maz, lai norādītu bērnu un suņu vietu ģimenē. Tātad barā augstākstāvošiem ir jāiestājas par bērniem, lai norādītu suņiem, kādā secībā te rindosies hierarhijas pakāpieni.

Tas tieši tāpat attiecas uz ģimeni, kurā pirmais aug bērns un jaunpienācējs ir suns. Kucēns nav dumš un aši saprot, kurš te dod ēst un ar kuru ir vērts draudzēties un tiklīdz ir atzīta saimnieka autoritāte, jāsakārto arī pārējo ģimenes locekļu vietas. Mums kāds kucēns aizceļoja pie ģimenes, kurā bija 8gadīgs zēns. Sunim bija 4-5 mēneši, kad saimnieki vērsās pie mums pēc palīdzības, stāstot, ka suns kožot puikam rokās un sākumā tas licies tā rotaļīgi, bet nupat jau liekas, ka tas kļūst tā kā problemātiski un zināmā mērā agresīvi. Cerējuši, ka bērns pats sakārtos ar suni attiecības, bet izskatās, ka tas neizdodas. Šāda rotaļa no suņa puses patiesībā bija hierarhijas kārtošana. Ieteicām saimniekiem šo nepieļaut un tad, kad suns atkal “apceļ” puiku, vienkārši kārtīgi sapurināt mazo palaidni un pateikt viņam, ka šitas neiet cauri. Izrādīt savu neapmierinātību, nostāties bērna pusē. Un tas strādāja – pavisam īsā laikā, vien dažās reizēs, suns saprata, kas un kā un visi dzīvo saticīgi un vēlāk ģimenē tika iegādāts vēl viens bīgliņš :) Vajag laikus atpazīt suņa vēlmi gūt virsroku bērna un suņa attiecībās un laikus šādu rīcību, kas dažkārt var izskatīties pēc nevainīgas rotaļas, novērst, skaidri pasakot sunim, kas un kā te būs. Viņš varbūt nesaprot vārdus, bet saprot jūsu emocijas un tās lieliski nolasa. Netrakojiet – vienkārši skaidri un stingri sunim dariet zināmus noteikumus jau no sākta gala. Un esiet konsekventi! Nevar šodien ļaut kost rokās, rīt rāties, parīt atkal ļaut.

Starpcitu, es jau pieminēju, ka jārespektē arī suņu hierarhiju, ja mājās ir vairāki dzīvnieki. Piemēram, mūsmājās šobrīd dzīvo 3 suņi. Un dodot ēst, bļodas viņi saņem atbilstoši hierarhijai – galvenais suns saņem pirmais, pastarītis pēdējais. Un suņi vienmēr ēd tikai tad, kad paēduši cilvēki. (!) Jo ēdiens ir pats svarīgākais kā tiek dalīti suņi barā. Un šis mūsmājās ļoti palīdz izvairīties arī no kautiņiem suņu starpā – visi zvēri zina savu vietu un nekad nekausies arī par ēdienu, kaulu, mantu utt.

Ko iemācīt bērnam?

Tajā reizē, kad vecākajai sunenei paskaidroju, ka bērns būs virs viņas hierarhijā, parunāju arī ar bērnu. Un nav svarīgi, ka viņam bija kādi 10 mēneši. Nekad nav par ātru (un arī vēlu) sākt bērnam mācīt pret suni respektu. Lai arī suns nav cilvēks, viņš ir ģimenes loceklis un ja Robinam vai Klāsam pajautā, cik mūsu ģimenē locekļu, viņi skaita klāt arī suņus. Un tāpat kā citus ģimenes locekļus, arī suņus ir jāmīl un jāciena. Pirmais un galvenais, ko izstāstīju Robinam, ka sunim ir tiesības negribēt. Ja suns dodas prom no saskarsmes ar bērnu uz savu vietu, tad nedrīkst viņam sekot un bāzties virsū. Ja suns rūc un brīdina, lai viņam liek mieru, tas ir jārespektē. Ja viņš negrib, tad viņš negrib. Un puikas to zina.

Viņi arī zina, ka savs suns ir savs suns, bet svešs suns ir svešs suns. Un nav svarīgi liels viņš vai mazs – mesties ap kaklu jebkuram pretimnākošam sunim (ko daudzi vecāki diemžēl bērniem ļauj) bez suņa saimnieka atļaujas ir nevis nepieklājīgi, bet vienkārši bīstami. Tāpēc atšķiras tas, ko es bērniem paskaidroju par saskarsmi ar mūsu suņiem un ko viņi zina par saskarsmi ar svešiem suņiem. Elementāras lietas par neskriešanu, nekliegšanu, ja suns skrien virsū utt. Tās ir lietas, kuras bērniem ir jāstāsta, jāskaidro un jāzina jau no mazotnes. Nevar suņu izstādē skriet virsū visiem suņiem, jo “šitie taču mācīti”.  Bērnam ir jāsaprot, ka suns ir jārespektē – gan savs, gan svešs. Un bērnu nav ar suni jābaida. Nevajag mazam – tikko sākušam staigāt – bērnam parkā kliegt pakaļ: “Neej pie sunīša, iekodīs!” Nē, mans suns nekodīs. Kādēļ jūs domājat, ka kodīs? Visi suņi nekož maziem bērniem uz līdzenas vietas. Bet daži kož. Tāpēc pareizi būtu teikt: “Esi uzmanīgs, suns var būt dusmīgs.” Būtu jāattur bērnu no patvaļīga kontakta ar svešu suni un jāpajautā atļauja suņa saimniekam, vai drīkst suni papaijāt – ja atļauj saņemta, kopīgi ar bērnu var iepazīties ar suni. Un bērnam veidosies veselīga, bet ne pārdroša saskarsme ar suņiem, bet neveidosies nepamatota sajūta, ka visi pasaules suņi to vien gaida kā apēst kādu mazu knauķi.

Vai bērns var būt suņa saimnieks?

Mūsu puikas kopš aptuveni 4-5 gadu vecuma piedalās suņu ēdināšanā, palīdz vest pastaigā, citādi aprūpēt. Bērnus iesaistām apzināti, jo tas stiprina viņu pozīciju hierarhijā. Pamazām uzticējām bērniem arvien svarīgākus un svarīgākus uzdevumus un tas ir būtiski viņiem visiem – bērniem un suņiem. Šobrīd Robins arī var paņemt no suņa kaulu vai atņemt kādu nevēlamu štruntu, ja ir darījis zināmu viņam, ka to paņems (pateicis “Atdod!”). Viņš var droši aiztikt suņa ēdienu, jo to mēdz viņam arī dot. Bet suns vienalga zina, ka es un Jurģis esam “galvenāki”. Ir vairākas situācijas, kur Robins suņa acīs nebūtu gana respektējams bara loceklis, bet mēs esam. Un tā tas paliks vienmēr, neatkarīgi no viņa vecuma jo sunim ir hierarhija, kuru tas ievēro.

Taču ir gadījumi, kad suns tiek iegādāts bērnam ar domu, ka tas būs VIŅA suns. Un ja bērns tiktiešām uzņemas visas rūpes par suni, ēdina, ved laukā, rotaļājas, tad visticamāk, suns par savu vadoni izvēlēsies savu mazo saimnieku. Tomēr es te nerunāju par 5 vai 7 gadus vecu bērnu. Drīzāk par 12-14gadīgu jaunieti, kas jau ilgi sapņojis par četrkājainu draugu. Un tomēr un tik un tā vecākiem ir jāpatur prātā, ka atbildība par sauni ir uz viņiem. Tieši šis ir iemesls, kādēļ mēs vienmēr esam bijuši dubultpiesardzīgi, kad ģimene vēlas no mums nopirkt kucēnu bērnam. Šis pusaudzis, kas šobrīd alkst drauga, kura čuprī izraudāt pusaudža grūtumus un priekus, pēc 5 gadiem būs jauns cilvēks, kuram varbūt prātā vairāk būs izklaide, randiņi un pēc 10 gadiem varbūt būs studijas ārzemēs vai dzīve studentu kopmītnēs, vai varbūt jauna ģimene… un vienmēr ir jāpadomā tieši šitik tālu, lai izvērtētu kā suns iederēsies šajos dzīves modeļos, vai vecāki būs gatavi rūpēties par suni, ja bērns to nevarēs… es diemžēl esmu bijusi šādās situācijās pati, mani vecāki man ir pat vairākkārt iegādājušies suni “man” un tas diemžēl ir slikti beidzies. tā ka es arī to zinu no personīgās pieredzes. tā nu sausajā atlikumā es saku, ka bērns nevar par visiem 100% būt suņa saimnieks. bet es zinu dažus fantastiskus stāstus ar milzīgu atbildību un mīlestību bērna un suņa starpā. un tomēr arī šajos modeļos vecākiem ir nozīme, kau t vai, lai aizvestu pie ārsta vai izvēlētos suņu barību. tā kā var sakārtot hierarhiju sunim tā, ka bērna pozīcija tajā ir augstāk kā pieaugušo, bet vārds “saimnieks” ietver daudz plašāku atbildību un bērns to nevar uzņemties.

Taču man šķiet, ja vien ģimenes ikdienā suns iederas, ir brīnišķīgi, ja bērniem ir iespēja augt kopā ar dzīvnieku, jo bērns lieliski iemācās ne vien pats rūpēties par kādu un uzņemties atbildību, bet ir arī mazāk egoistisks, jo redz, kā vecāki rūpējas ne tikai par viņu vai bērniem, bet vēl arī par kādu citu – rūpējas nesavtīgi, nesagaidot kādu materiālu labumu. Pietiek ar buču!

 

11 Responses to “Bērns un suns”

  1. kāds Says:

    Tiku līdz frāzei “suns ir bara dzīvnieks” un ka jāveidojot hierarhija. Tālāk nelasīju.
    Jau sen zinātniski ir pierādīts, ka suņi NAV bara dzīvnieki, bet gan kompanjoni, tāpat kā cilvēki. Ir pieejami pētījumi publiski arī internetā. Pat vienkārši iegooglējot frāzi “dogs pack animals”, izmetīs entos rakstus par to, kāpēc suņi NAV bara dzīvnieki un neveido hierarhiju. Nezinu, kur Jurģis izglītoja sevi kinoloģijā, bet diemžēl laikam arī Latvijā šis mīts aizvien ir populārs :(
    Dzīvnieku un cilvēku psiholoģija ir viena. Noliegumi kā tādi psiholoģiski nedarbojas, vēl jo vairāk tāpēc, ka dzīvnieks nesaprot cilvēka valodu, dzīvnieks, viņu strostrējot vai kā citādi norādot, ko NEdarīt, izjūt tikai bailes, diskomfortu vai tamlīdzīgas emocijas, un tad uz tā bāzes attiecīgi rīkojas. Dzīvnieks no tā neko neiemācās, tikai apklusināts tiek. Tas pats attiecas uz cilvēkiem un bērnu audzināšanu, – audzināšana caur noliegumiem bērnam nerada izpratni par paša notikuma būtību, ko un kāpēc no viņa kaut ko grib. Kā jau teicu, psiholoģija un veids, kā reaģējam emociju ietekmē, ir viens.

    P.S. neesmu kinologs, drīkst mani neņemt vērā. Bet to, ka jāmāca komunicēt gan sunim, gan bērnam – piekrītu.

  2. kāds Says:

    Protams, profesionāls kinologs, kurš tērējis savu laiku, resursus un spēku zināšanu iegūšanai un to pielietošanai praksē, droši vien būs pārāk iedomīgs, lai mainītu uzskatus par to, kā jāaudzina suns un kā pret viņu jāizturas bērniem, balstoties uz dažiem youtube kanāliem, bet ielikšu tomēr kādu, kas man ļoti tuvs un kurš man parādīja patiesību.

    https://www.youtube.com/channel/UCBAVydTw3zAsSR0i7g1b6Xw

  3. admin Says:

    paldies par komentāru. ļoti labprāt uzklausīšu alternatīvas, jo suņu labprāt apmācām caur pozitīvajām motivācijas metodēm un norādītais video nav nekas ārkārtējs. Ar pozitīvām metodēm, ja ir laiks, sunim var iemācīt ne to vien. Bet hierarhijas sakārtošanai šķiet arī paši dzīvnieki tomēr izmanto varā balstītas metodes – sākot no mātes un kucēnu komunikācijas, beidzot ar līdzbiedru savstarpējām cīņām par varu savā starpā. Un nekas pretdabisks dzīvniekam tur nav – pietiek pavērot suņus, kas dzīvo kopā, kā viņi organizē kārtību savā starpā un ir labi redzams, ka ir gan galvenais suns, gan tālāka hierarhija, kuru paši suņi bez kādas piespiešanas organizē un uztur. Un tur nav nepieciešams, lai suns skaidri izprastu manu leksiku – suns lieliski nolasa intonāciju, žestus, mīmiku, emociju un labi saprot cilvēkus. Audzināšana caur noliegumu un robežu nospraušana ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Arī bērni jūtas daudz drošāk, ja pārzina robežas – tas palīdz viņiem patstāvīgi novērtēt, kas ir pieļaujams un kas ne, pieņemt pašiem savus lēmumus par rīcību dažādās situācijās. Tā ka jaukt kopā klikerapmācību, gaļas gabala turēšanu mutē un atdošanu saimniekam kaut siekala tek un frīsbija trikus, nav pilnīgi nekādas vajadzības – tās visas ir dažādas lietas.

  4. admin Says:

    veselos trīs komentāros, par kuriem, protams, paldies, tomēr esmu dzirdējusi tikai kritiku uzrakstītajam un nevienu alternatīvu piedāvājumu, kā tieši jūs rīkojaties un veidojat attiecības ar saviem suņiem.

    intereses pēc paskatījos internetā, vai tiešām tik neaktuāla ir ideja par suņu pozīcijām ģimenes struktūrā. rādās, ka tomēr galīgi putekļainajai vēsturei šīs idejas nav nodotas
    https://www.cesarsway.com/dog-psychology/pack/Dog-pack-hierarchy

    turklāt, ja vismaz šo rakstu jums izdosies izlasīt līdz galam, atradīsiet norādes, ka pozīciju ievērošana barā (tad ir tas bars vai nav?) suņiem ir instinktīva un to atbalstīšana palīdz arī suņiem justies pārliecinātiem par savu vietu un no tās izrietošo rīcību.

  5. kāds Says:

    Vispār jocīgi, ka dodat man lasīt jau zinātniski apgāztu teoriju. Diemžēl pasaulē, un jo sevišķi Amerikā, no kura nāk arī jūsu dotās lapas autors, nav pilnīgi nekādas regulācijas tam, kā drīkst skolot suņus, nav pat jābūt nekādai izglītībai.

    Tas nav bars, jo cilvēks, kurš izstrādāja bara teoriju, pēc dažiem gadiem atzina, ka ir kļūdījies, un ir uzņēmies pilnīgu atbildību par to, kas tagad pasaulē notiek. Varat pameklēt info par Dr.L.David Mech. Šeit viņš pats runā par to, kāpēc tā nav taisnība, kaut arī sākotnēji domāja, ka ir:
    https://www.youtube.com/watch?v=tNtFgdwTsbU Runāts ir par vilkiem, bet visa “suns ir bara dzīvnieks” teorija ir balstīta uz šīm studijām.
    Par Cesar Millan – viņam nav pilnīgi nekādas akadēmiskās izglītības, Vācijā neizturēja elementāru pārbaudījumu, lai tur varētu būt kā kinologs. un manis norādītajā kanālā ir ĻOTI plaša informācija par to, ko viņš dara. Iesaku tomēr paskatīties. Diemžēl izskatās, ka tālāk par pirmo video neesat tikusi, jo tur ir pilns ar video, kas apgāž jūsu pielietotās metodes un to loģiku.

    Ko darīt tā vietā? Clicker training, positive reinforcement, norādīt, ko sunim darīt, nevis nedarīt – piemēram, kož rokās? Tā ir spēlēšanās, un tikai, bet, ja sunim neiemāca alternatīvu, tad, protams, spēkam augot, sāks kost stiprāk. Nav iemācīta pareiza komunikācija. Dodiet sunim tajā brīdī alternatīvu – jebkādu graužammantu, un viņš ātri vien pats sapratīs, ka rokās kost nevajag. Suns rūc, ja tuvojas viņa teritorijai? Tad iemāciet pakāpeniski, ka tas ir labi un ka viņam netiks darīts pāri, atzīmējot ar to pašu klikeri rīcību, kas ir vēlama. Protams, tas nozīmē klikeri nēsāt lidzi nepārtraukti un arī sunim nepārtraukti sekot līdzi, bet ir liela starpība, vai suns kaut ko pārstāj darīt, jo baidās no soda, vai dara tā vietā to, par ko saimnieks priecāsies.

  6. kāds Says:

    Redzu arī, ka vienu no maniem komentāriem neapstiprinājāt, kaut tas bija galvenais, ko vajadzēja nodot lasītājiem – šīs jūsu pielietotās metodes ir ārkārtīgi bīstamas. Nevienam tās nevajadzētu pielietot, bet jo sevišķi tās nevajadzētu pielietot tiem, kuri pat nespēj noteikt, vai suns ir satraucies vai nē!! Tā var izaudzināt arī stipri agresīvu suni.

  7. kāds Says:

    http://www.diamondsintheruff.com/why-not-dominance

  8. kāds Says:

    Ļoti atvainojos, ka visu neuzrakstu uzreiz.
    http://www.whole-dog-journal.com/issues/14_12/features/Alpha-Dogs_20416-1.html

  9. admin Says:

    apstiprināju visus komentārus, nesatraucieties!

  10. admin Says:

    šito rakstu savukārt es nelasīju tālāk par suņa sodīšanu par rakšanu utt. nekad to nedaru, suni nav jāsoda par to, ko viņš sadarījis. var viņam paust savu sašutumu, ja sadarīti nedarbi, bet sodīt tiešām nav vērts. un negribu iesaistīties divu – acīmredzot vietēju stāru – savstarpējā konfliktā par to, kā suni pareizāk audzināt. savu viedokli jau paudu bloga ierakstā un tas lielā mērā ir mūsu pašu pieredzē balstīts. visai ģimenei ir laimīgāka dzīve, ja ir skaidri savstarpējo attiecību noteikumi (un es nerunāju tikai par suni), jo tad visi viens otram var uzticēties. Un, piedodiet, ka kritizēju jūsu ielikto video, bet epizode ar gaļas gabalu – ja cilvēkam, kurš dod komandu nav varas pār šo suni, tad šis suns vienkārši apēstu ēdienu. tikai pār suni dominējošs cilvēks var sunim likt to nedarīt – vienalga, vai ar klikeri, vai ar koku. vai arī tam sunim ir bulīmija 😉

  11. Gita Says:

    Palasot komentārus. Ir bara dzīvnieks, nav bara dzīvnieks. Kādēļ nevar pret bara dzīvnieku izrurēties pozitīvi? Nesaprotu kādēļ tas tiek pretnostatīts. Man šķiet, ka ir situācijas, kad cilvēkam ir jāparāda suņa vieta. Izgājām apmācību pie Pētera Akimova. Viņš ir no tiem, kurš uzskata, ka pret suni tikai bez agresijas. Bet suns man bija uzrūcis, kad bēru ēdienu. Jautāju, ko darīt. Tad viņš teica, ja atkārtojas, tad jāiesit, cik spēka. Un atkārtojās. Iesitu. Vairs nav atkārtojies. Nezināju par Ivetas pieminēto piespiešanu pie zemes. Pie jaunākiem/mazākiem suņiem viņš demonstrēja tādu turēšanas metodi, kad suni notur, lai nevar aizbēgt. Manā gadījumā gan tas nederēja, jo sunim bija gandrīz gads un viņš jau bija spēcīgāks par mani. Mūsu gadījumā apzinos, ka mēs par vēlu uzsākām mācības. Pateicoties zināšanām, kuras sniedza pasniedzējs, tagad zinu, ka apmācības vajag sākt jau no paņemšanas brīža (konsultācija pie kinologa, ja pašiem zināšanu nav), bet tad biju salasījusies informāciju, ka jāsāk no astoņiem mēnešiem. Mūsu mājās suns ir suns un cilvēks ir cilvēks. Bet tas nenozīmē, ka mēs pret suni izturamies slikti. Viņš ir mūsu ģimenes loceklis.

Leave a Reply