'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.

Ar visu savu ceļošanu un nevaļu, laimīgi esam izlaiduši viena mēneša atskaiti, tādēļ jāņem vērā, ka izmaiņas Klāsa ikdienā vērtējamas divu (nevis viena) mēneša kontekstā. Ja mums uzjautā, kā iet, tad es tā viennozīmīgi nemāku atbildēt. Man liekas, ka labi, jo Klāss ir omulīgs, smaidīgs un rosīgs. Tomēr, izvērtējot detaļas, ne visi gribēs man piekrist…

Klāss attīstās pa savam

Kopš pagājušā reizē minēju, ka Klāss sācis līst ar ātrumu 5 m/h, viņš ir pilnveidojis atspērienu un pievilcienu un nu lien diezgan aši. Tā rezultātā viņš praktiski vairs neveļas, lai neteiktu, ka mani vienbrīd vispār bija pārņēmusi panika, ka viņš ir aizmirsis, kā velties. Tik slikti nav – ja ļoti grib, tad apvelties māk, tomēr, lūkojoties uz viņu, cik negribīgi, nolikts guļus uz muguras, viņš veļas uz vēdera, man grūti saprast, kā vēl pāris mēnešus atpakaļ viņš kā ceļa rullis ripinājās pāri visai istabai. Bet nu viņš tiek uz priekšu lienot. Pēc Klaudijas Hēlas padomiem, brīdī, kad viņš bija apguvis gana prasmīgu līšanu, sāku viņa dzīvi sarežģīt ar šķēršļiem – pakaviņu, dīvāna pufu, pītu zemu sēžamo (Klaudija saka, ka vēl ideālas ir lielās autiņbikšu pakas, apjomīgas kastes un citi paaugstinājumi, uz kuriem var uzlīst). Sākumā uz tiem liku mantas, lai viņš pārnestu svaru uz otras rokas un ķeksētu tās lejā. Tagad viņš apguvis prasmi uzlīst uz paaugstinājuma. Tur viņš gan rotaļājas, gan stutējas taisni augšup vertikāli, laiž vaļā rociņas – operē tā, it kā viņš rāpotu jau nez cik sen pa taisnām virsmām un tagad būtu nonācis nākamajā līmenī ar rāpošanu augšup pa pakāpienveidīgiem paaugstinājumiem. Bet viņš nerāpo… Un tad man šķiet pavisam mīklaini.

Sēdēšana – Klāss patiešām ir dvīnis

Ir divi varianti, kā parasti bērni iemācās sēdēt: vai nu caur sānsēdi – apveļoties uz sāna, balstās uz elkonīša un tad pamazām uzstutējas vertikāli; otrs variants – no rāpus pozas atsēžas uz dupša un tā nokļūst sēdus. Bet Klāss – kā īsts dvīnītis – svaidās kaut kur starp abiem variantiem un nevar izlemt, kurš viņam der labāk. Klāss sāka sēdēt aprīļa beigās – 10 mēnešos ar astīti. Klaudija Hēla rekomendē likt bērnu, kurš jau prot apvelties turp un atpakaļ, uz grīdas uz sāna – jo tad, saskaroties ar grīdu, viņam ir iespēja izvēlēties, kādā pozīcijā nonākt – uz muguras vai uz vēdera – mums izlemt viņa vietā, ka vienmēr liekam viņu uz vēdera, nozīmē, ka laupām viņam lēmumpieņemšanu un iespējams bieži viņš gribētu palikt uz muguras, kas ir ļoti labi muskulatūras nostiprināšanai, sevišķi, ja bērns spēlējas ar savām kājiņām. Bieži, liekot Klāsu uz grīdas uz sāna, konstatēju, ka Klāsiņš pašauj priekšā sāniņam rociņas un es īsti nevaru viņu nolikt pilnīgi guļus sānu pozā, bet viņš paliek pussēdus, tā saucamajā sānsēdē. Pakonsultējos ar Klaudiju un viņa teica, ka tas ir ok – ja viņš tā vēlas, tad lai paliek tā (gan piebilstot, ka tas ir atkarīgs arī no bērna vecuma, jo ievērojami jaunākam bērniņam, kuram sēdēt būtu vēl pāragri, viņa no šādas pa pusei sēdināšanas rekomendētu izvairīties). No šīs pozīcijas Klāss itin drīz iemācījās uzstutēties sēdus. Tomēr jāatzīst, ka nonākt sānsēdē no guļus stāvokļa viņš neprot patstāvīgi vēl arvien. Lai gan sēž jau ļoti stabili un operē sēdus pozīcijā visneiedomājamākajos veidos.

Otrs variants, kā Klāss nonāk sēdus ir: paaugstinājumu izmantošana – lienot Klāss uzlien uz paaugstinājuma (iepriekš minētajiem pufiem vai pītā sēžamā) ar visu ķermeņa augšdaļu, tā dabon kājas saliektas un tad atsēžas uz dupša un ir sēdus.

Līdz ar to sanāk, ka uz līdzenas vietas pats saviem spēkiem vienkārši tāpat viņš, manuprāt, apsēsties neprot. Lai gan pāris reižu ir bijis, ka viņš atstāts viens istabā guļus uz punča, atgriežoties jau sēž. Kā viņš tur nokļūst – nav ne jausmas.

Bet, par spīti tam, viņš sēž patiešām ļoti stabili, lai neteiktu vairāk, jo vēl viena Klāsa patentētā tehnika – sēdot var arī pārvietoties – sākumā viņš samācījās griezties ap savu (diben)asi pa 360 grādiem, atsperoties ar rociņām – lai piekļūtu aiz muguras esošajām mantām. Bet tagad viņš ir iemācījies, ka ar rociņām var arī atstumties vai pievilkties un tā šļūkāt pa istabu. Domāju, ka lielā mērā šīs tehnikas izkopšana saistīta ar to, ka viņš nepārvalda sānsēdi un īsti droši nevar nolaisties līšanai piemērotā stāvoklī no sēdus pozīcijas. Tādēļ, lai nebūtu jālaižas lejā un tad atkal jāmeklē iespēja tikt augšā sēdus, viņš vienkārši pārvietojas, nepametot sēdus pozīciju… Bet tas ir tikai mans pieņēmums…

Protams, zinot bērna attīstības teoriju, man uz šo visu ir maķenīt sarežģīti noskatīties, jo ir vairāk jautājumu kā atbilžu. Sāku jau savā prātā pārlikt, ka būs vien jādodas ciemos pie Klaudijas un jāuzdod tie visi – jāpārbauda savas domas un aizdomas.

Sīkā motorika un runāšanās

Kad auga Robins (zinu, zinu, ka bērnus nevar salīdzināt – un tomēr ir ļoti ļoti grūti to nedarīt, tāpēc man ir sava teorija, ka salīdzināt drīkst, nedrīkst vien vērtēt kādu kā pirmo vai labāko 😉 ) neatminos, ka viņš būtu tik izteiksmīgi knibinājies Klāss tiešām izskatās pēc topošā tamborētāja, kas itin katru sīkāko krikumiņu ar milzu interesi var bakstīt, detaļiņas izpētīt un knibināt. Varbūt tāpēc, ka Robina piebarošanu neuzsāku ekskluzīvi pēc bērna vadītas ēšanas principiem un viņam gāja secen pirkstiņu vingrināšana ar ēdienu, savukārt rotaļlietu arsenālā – kā jau piesardzīga mamma – es visas sīko detaļu rotaļlietas neiekļāvu? Bet Klāsam tās ir pieejamas pa pilnam, jo Robins savās mantās labprāt padalās…

Un Klāss arī ātrāk sācis runāt, par spīti tam, ka visām runas veicināšanas nodarbēm es pievēršos daudz mazāk kā audzinot Robinu – nelasām nedz kopīgi grāmatiņas, ne īpaši ar viņu runājos, nezilbēju un nevauvinu… Tomēr savam izteiksmīgajam “attā” Klāss ir pievienojis gan “mammu” un “tēti”, gan svarīgu vārdu sadarbībā ar Robinu “iedo”, gan “ba”, kas, protams, nozīmē “bumba”. Šķiet, ka pāris reižu neesmu pārklausījusies arī prasījumu “dzert”.

Acīmredzami Klāsam ir ļoti laba fonemātiskā dzirde, jo viņš spēj atkārtot arī vairākzilbju vārdus – piemēram, vakar izskanēja smalks vārds “satelīts”, turklāt ļoti skaidri. Esmu gan pārliecināta, ka šajā vecumā šādiem reti izmantotiem vārdiem ir tikai papagaiļa līmeņa atkārtošanas nozīme, tomēr viņš saklausa un atdarina ļoti precīzi. Un daži vārdi acīmredzami tiek iekļauti pamazām arī vēl visai ierobežotajā vārdu krājumiņā. Lai motivētu un veicinātu runu, ļoti uzmanīgi klausos viņa nesakarīgajā vāvuļošanā (viņš izteiksmīgi runājas gandrīz visu laiku, kamēr rotaļājas vai dzīvojas) – uztverot atsevišķas zilbes, šo zilbi atkārtoju un cenšos no tā izveidot kādu viņam pazīstamu vārdu, kas sākas ar šo zilbi. Tā cenšos viņam rādīt, kā no skaņām veidojas runa un iedrošināt viņu, ka arī viņam tas teju jau padodas.

Klāss ēd. Un daudz. Un visu.

Lai arī Klāsu pie galda aicinājām jau kādu brīdi pirms viņš sāka “oficiāli” sēdēt, tomēr skaidrs ir viens – daba nav muļķe un Džila Replija (grāmatas “Bērna vadīta ēšana” autore) to ir pamanījusi – ja reiz teikts, ka bērns ir gatavs ēšanai tad, kad sāk pats sēdēt, tad tā tas arī ir. Par to pārliecinos jau otro reizi dzīvē, jo stipri līdzīga pieredze man bija ar Robinu. Tiklīdz Klāss sāka sēdēt, atvērās apetīte. Ja vēl iepriekšējā reizē rakstīju, ka pa visu dienu Klāss apēd labi ja 2-3 ēdamkarotes kopsummā, tad tagad viņš mēdz apēst vienā ēdienreizē lielākas porcijas kā brālis. Turklāt progress bija burtiski gaismas ātrumā – sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu ir pilnīgi cita nozīme. Faktiski krūts ēdienreize pa dienu Klāsam ne vienmēr vairs ir nepieciešama, aptuveni 50% dienu viņš neizrāda vēlmi ēst pieniņu. Šad tad es gan mēdzu uzmākties viņam ar piedāvājumu, jo man ir vēlme vēl kādu brīdi saglabāt krūtsbarošanu un nebarojot visu dienu krūtis pārvēršas citos akmentiņos un atmiņā ataust pirmās barošanas dienas. Bet no rītiem un vakaros viņš ēd ļoti labprāt, kā arī nakts ēšana ir svēta lieta. Un, palasot literatūru un ieklausoties padomos, esmu secinājusi, ka nakts ēšanai ir liela emocionālā nozīme, tādēļ vairs neiespringstu uz šīs ēdienreizes izskaušanu – mani tā ļoti neapgrūtina, jo mēs arvien guļam kopā… Galu galā arī Robinam līdz pašai krūtsbarošanas izbeigšanai tieši nakts ēdienreize bija tā, kas saglabājās nemainīgi.

Atgriežoties pie piebarošanas – pārsteidzošs ir ne vien strauji pieaudzētais daudzums, ko Klāss reizēm apēd, bet arī viņa ēdienkartes plašais spektrs. Un es varu tikai pateikties bērna vadītas ēšanas metodikai, ka viņš to bauda un iemīļo, jo, protams, gatavojot viņam īpašu bēbīšu ēdienu, es ne mūžam neiedomātos piedāvāt viņam ļoti daudz ko no tā. Piemēram, Klāsam ļoti garšo itāļu virtuve – olīvas, pastas, parmas siers, picas… viņš šķin iekšā pastu ar rīvētu parmas sieru un melnajām olīvām tā, ka prieks Vai suši – ja tā padomāju, arī jau nekas bērnam liegts: rīsi, Filadelfijas siers, paprika, gurķis, kripatiņa jūras zvēru… Bet vai jums kādreiz ienāktu prātā pasniegt 10 mēnešus vecam bērnam suši biezenīti? Ceļojumā vispār bija ideāli – Klāss vienmēr atrada kaut ko, kas viņam dikti garšo: ar itāļu virtuvi viņam galīgi nebija problēmu, savukārt austrieši ir ļoti aizrautīgi zupu mīļotāji, ko novērtēja arī Klāss, uzēdot otrajā vēl kādus dārzenīšus, pagraužot gaļiņu… īsi sakot – tā bērna vadītā ēšana ir viena superīga padarīšana, jo bērns ēda gardu muti kopā ar visiem pie galda un mēs varējām baudīt visas ēdienreizes, neiespringstot par biezenīšiem, sildīšanu, karotītēm, ēdināšanu, lacēm… vienkārši sēdējām visi 4 pie galda un ēdām visādus gardumus. Un Klāsam MILZĪGI garšo saldējums. Tas gan ir traki, jo saldējumu var ēst tikai slepeni – ja viņa redzeslokā kāds ēd saldējumu un viņam nedod, tad viņš dikti klaigā par pasaules netaisnību kamēr viņa muti neaizbāž ar kādu saldējuma kumosu

Ko tālāk?

Šis laikam ir pēdējais ieraksts sadaļā “Klāsa pirmais gads”, jo jau nākamnedēļ viņš iesoļos otrajā. Ir mazliet tāda sajūta, ka kaut kas ir noslēdzies. Pat ne tādēļ, ka Klāsma jau gadiņš (nu gan es varu teikt, ka laiks ātri skrien), bet tādēļ ka jau kopš aprīļa mēs vairs nerīkojam muki.lv telpās bēbīšu nodarbības un nesatiekam savus vienaudžus. Arī tāpēc, ka lielais, ilgi gaidītais ceļojums ir aiz muguras un tagad pat tā bišķi gandrīz pietrūkst ko gaidīt. Arī tāpēc, ka esam palaidušies slinkumā un neapmeklējam vairs baseinu… īsi sakot – esam sākuši mazliet laiskoties, kas mums nav raksturīgi. Tā nu laikam jāsakārto domas, jānosvin Klāsa dzimenīte… un jāiekārto sadaļa “Klāsa otrais gads” Tad tiekamies tur!

______________________________

Šī mēneša noderīgākās lietas:

– tā kā ēšana ir kļuvusi svarīga mūsu ikdienas sastāvdaļa, tad cenšamies, lai mums allaž līdzi būtu lacīte. Tad nu ir beidzot izdevies pašiem nomēģināt Franck&Fischer organiskās kokvilnas + akrila lacītes ar kabatiņu – tās nu ir mūsu favorītes.

– padzerties ēdienreizēs vislabāk no Doidy slīpās krūzītes. Savukārt ceļojumā dzērām no Tiger veikalā iegādātas metāla krūzītes ar sporta korķīti, lai ūdens neizlīst.

– mīļākās mantas no EcoToys – topa galvgalī ir verammanta, bet es esmu iekļāvusi mantu klāstā arī piramīdu, kura tīri labi patīk, tikai likt gan viņš to neliek, kā man labpatiktu 😉

– ļoti patīk bumbas. vismīļākā ir ādas imitācijas bumba ar mīkstu pildījumu, kas nav pieblīvēts, tādēļ bumbu var arī ērti satvert ar vienu roku (mēģinu aprakstīt vārdos, jo to iegādājāmies ceļojumā un Latvijā tādu neatrodu). otra mīļākā bumba ir miniatūra basketbola bumba, kādas mums veikaliņā bija, bet ļoti aši izpirka. protams, Obumbas – bet tās jau nav nekas jauns

– kopš sācies siltais laiks, dodamies ārā smilškastē – Klāss fano par smiltīm un visu, ar ko tās var rakt un bakstīt. Mazie Bilibo ir cieņā

– vēl no Active People rotaļlietām patīk lietusbumba Plui – pats viņš, protams, ar to neprot darboties. Tomēr, kopš sēdēšanas, abi brālīši iet vannā kopā un lielais brālis Robins it labprāt izklaidē Klāsu ar daždažādām ūdensspēlēm, tostarp lietusbumbu. Bet pats Klāss arī vannā vislabprātāk spēlējas ar Mini Bilibo bļodiņām.

– mūsu ceļojuma rotaļas burvīgas padarīja Mammas Roku autotrase – lai kur mēs nenokļuvām, izklāju to uz grīdas un rotaļas ar mašīnām un klučiem bija kā no pauzes atsāktas – viss turpat un gatavs nekavējošai spēlei. Un tiklīdz mums strauji jāevakuējas, tā savelkam šņores un visa nekārtība savākta un transportējama – ideāls risinājums, ja jāmaina viesnīca ik nakti, jāpavada daudzas stundas garlaicīgās vietās un mantu ir tāds lērums, ka noklīst dikti svarīgai mašīnai nav liela māksla…

– Klāsam ir pirmās kurpītes Vēl jau nenoder praktiski, bet tomēr varam uzpucēties, ja nu pa suņu Pasaules Čempionātu negribas gluži basām kājām defilēt

– pītais paaugstinājums no IKEA – neslīd pa grīdu, ir smags un stabils, un izcilā augstumā. Toties gana liels, lai uz tā rotaļātos, uzrāptos, knibinātu pinuma faktūru un visumā man patīk dabiska materiāla interjera priekšmeti.

– atgriezāmies Latvijā – ak, tu mūžs! – kas te odu! Tie apsēda mūs jau pirmajā pēcpusdienā, kamēr mērojām ceļu mājup no lidostas. Tad nu mums lieti noder jau iepriekšējās vasarās atklātais odu līdzeklis, ko nu var nopirkt arī pie mums veikaliņā

– nu un, protams, būtu jāsaka, ka mūsu ceļojuma mēneša lieta, bez kā mēs neiztiktu – autokrēsliņi, jo kā tad savādāk mēs forši un droši izbraukātu tos daudzos kilometru tūkstošus Braucām pa lepno un foršo – Klāss vizinās šajā, Robins otrā Klippan modelī

– ceļojot kājām, lieti noderēja slings – izmantojam Peanut Shell kabatas tipa slingus, kas ērti un aši uzliekami, labi balsta uz gurna mazuli un var daudz brīvāk darboties ar rokām. Savulaik, vēl auklējot mazu Robinu, šos slingus sūtījām no ASV.

Šo ierakstu faktiski pilnīgi mierīgi varu veidot kā ierakstu par to, ko tad mēs vēl nedarām Jo 9 mēneši kopā būšanas, kurus esam sasnieguši jau 2 nedēļas atpakaļ, pilnīgi noteikti ir robežšķirtne, aiz kuriem būtu kas nopietns jāēd, jāstutējas rāpus (kā minimums), jāsēž (vēlams) un jādara citas lieliem cilvēkiem raksturīgas lietas… daži vēl teic, ka būtu jāsāk arī runāt.

Tā vietā, lai rāpotu, Klāss sācis līst…

… ar ātrumu 5 m/stundā 😉 dibena stutēšanu gaisā atmetis kā nelietderīgu nodarbi, viņš ir mazliet efektivizējis savu līšanas prasmi un nu spēj pēc ļoti iekārotiem priekšmetiem aizlīst kādus 20-50 cm. Bet ne vairāk. Pārējie attālumi viņam šķiet, ka nav tā vērts. Vai arī nav izgudrots vēl neviens tik iekārojams priekšmets, pēc kura viņš būtu gatavs tālāk līst… ej nu zin. Bet katrā ziņā lielākus attālumus viņš arvien pievar ripojot.

Un par rāpošanu – aizmirstiet! Viņš pat nepošās. Iepriekšējā mēneša ieraksta virsraksts bija viltus trauksme. Klaudija mani sarāj un saka, ka es ceļot nevajadzīgu stresu, jo bērnam ļauts uzsākt rāpošanu ir mierīgi līdz pusotram gadam. Bet es ceļu paniku, jo kā man reiz viena pretējās frontes cāļmamma teica: “Un ko tad tu man teiksi, kad mēs satiksimies gada vecumā un manējais jau kājām skries, bet tavējais vēl knapi rāpos?” Lūk, nezinu, ko es viņai teikšu. Vēl jo vairāk, ja pat knapi nerāpos 😀

Un Klāss arī nesēž, nestāv, kurpes nelaiko. Viņš neliek piramīdu, never verammantu, neliek priekšmetus vienu otrā utt.

Klāss neko neēd

Tā kā Klāss nesēž, tad viņš, saprotams, neko īsti nedabon arī piebarojumā. Lai arī pretēji visiem labas prakses principiem es viņu tomēr piesēdinu pie galda uz kopīgajām ēdienreizēm un kaut ko no kopgalda priekšā nolieku, principā viņš apēd pa dienu labi jā 2-3 ēdamkarotes kopsummā. Un tad tas ir daudz. Taču rodās aizdomas, ka īsti gatavs piebarošanai viņš vēl nav, jo liekas, ka naktis tad paliek nemierīgākas, kāds pukšķis moka punci… un nereti pēc lielāka ēdiena daudzuma viņam ir slikta dūša. Ne uzreiz, ēdot. Bet vēlāk – pēc laika paliek slikti un visu apēsto atvemj. Un tad ir laimīgs. Šīs pazīmes kopā ar nesēdēšanu man signalizē, ka labāk jau nu pārtiksim no mammas pieniņa.

Un vēl ēšanas sakarā mums ir radies jauks jaunvārds “iebarojums” Tas lieliski raksturo to piebarojuma devu, ko grib mamma, bet negrib bērns. Atliek vien sev pajautāt, vai visa porcija nebūtus aucama šai jaunvārdā

Klāsam nav režīma

Tā nu ēdam mammas pieniņu kā pamatēdienu bez režīma un ēdienreizēm. Mēģinājām visādi – saklausījos, ka pa dienu ēdot retāk arī pa nakti bērns iemācīsies ēst retāk un pamatīgāk. Tieši otrādi – pa dienu bez problēmām varam ieturēt pauzes 4-5 h. Bet tad naktī jāatgūst iekavētais un ēšana notiek faktiski non-stopā. Ja pa dienu uzbāžos ar ēšanu biežāk – 2-3 h starplaikiem – tad nakts normalizējas, bet vienalga naktsēšana notiek. Labāk ir, ja uzbāžos intensīvi un ar abām krūtīm – tad reizumis veicās un pa nakti var patiesi ēst 1-2x. Bet tad man ir pamatīgi jānodarbina puišeli dienā ar ēšanu.

Līdz ar to nav arī nekāda guļamrežīma. Ir skaidri izteikta pirmā diendusa rīta pusē. Bet tur arī mūsu regularitāte beidzas, jo pēc tās ceļi mēdz aizvest šur un tur un citrreiz Klāss iemieg mašīnā, citrreiz ne, dažreiz noguļ ilgi, citu reizi vien pusstundiņu… Un tad tālāk jau viss aiziet pēc izjūtām – kad sākas acu berzēšana, tad paēdam un gultā iekšā. Lielajā, protams. Mazajai, lai arī redele noņemta un blakus mammas guļvietai piestumta, mums parasti nav oma. Tā nu arī šo visu mēs darām ačgārni.

…jo mēs jau ar Klāsiņu vēl arvien esam kā čigāni – iedzīve pampersomā un dodamies ceļā un reti zinām, kur būsim pusdienlaikā vai kāds mums dienas plāns. Tāpēc varbūt, ka nerežīms – guļam, kad/kur varam un ēdam, kad/kur gribam – mums tieši der vislabāk Abiem…

Šomēnes Klāss domā par sīko motoriku un runāšanu

Patiesībā šomēnes Klāsa prioritātes ir trīs – sīkā motorika, skaņa un runāšana. Viņš ir pilnībā attīstījis pincetes tvērienu un nu krāmējas ap krikumiņiem, kur vien tos atrod. Taču tagad viņu arī ļoti interesē skaņa – paklaudzina, pabaksta, pagriež, parībina, pazvāļo kādu mantu, paklaudzina kopā divas citas… viņš ar pētniecisku interesi skandina visu un visus. Un ja neskan, tad atkal nododas sīko detaļu izpētei – knubina podziņas, lentītes, birciņas un bumbiņas.

Un runā. Viņš runā patiesi daudz. Labprāt atkārto burtus un skaņas, kas pateikti priekšā. Mēģina atdarināt valodas intonācijas un vārdkopas. Un ir samācījies māt attā Pietiek kādam parādīties kontekstā ar durvīm vai izdvest uztveramu “attā”, kā Klāss ņemas māt un skandināt – “atā-tā-tā” Un ik rītu lielajā gultā gulēdams man blakus, viņš trenē to pieaugušo attā mājienu, kad loka nevis visu roku, bet tikai pirkstus – ar labo roku sanāk tīri veikli, bet ar kreisu no visai. Un tad nu viņš trenējas, pēta rociņas un mēģina saprast, kā izkopt tikpat veiklu “pieaugušo” attā arī ar kreiso roku

Bet te laikam arī likšu punktu, jo palasot atpakaļ iepriekšējā mēneša pierakstus, secinu, ka šomēnes nu pavisam objektīvi nekā diži jauna nav. Kā mamma es redzu attīstības virzību un tas dara manu sirdi mierīgu, jo zelta vārdi – bērna attīstība ir jāskata kontekstā ar to, ko viņš darīja pats vakar, aizvakar un pirms nedēļas, nevis ar vienaudžu panākumiem. Ja viņš šodien dara vairāk, kā darīja iepriekš, tātad viņš attīstās un tas ir pats galvenais. Klāss viennozīmīgi attīstās un iepriecē mūs ar ko jaunu vai ik dienu. Bet ja tas tā jāapraksta burtu rindās, tad samežģas vārdi un rodas vairāk atstarpju kā zilbju… tādēļ, beigšu mocīt sevi un jūs – līdz nākammēnesim

Teikšu godīgi, šī mēneša ieraksta vietā gribēju rakstīt, ka tā kā Klāsa dzīvē galīgi nekas nav mainījies, tad rakstīšu par to, kā mammām stāvēt pāri citu vaimanām par bērnu lēnu attīstību… Palasīju pagājušā mēneša pārskatu un secināju, ka nemaz tā arī nevar teikt, ka nekas nav mainījies. Tā nu nospriedu vienu – pats svarīgākais, ka bērns attīstās salīdzinājumā ar saviem iepriekšējiem centieniem nevis citiem vienaudžiem. Un tā nu tomēr stāstīšu, kā tad šomēnes gājis pašam stāsta galvenajam varonim – Klāsiņam

Klāss ir pieņēmies svarā (atkal) – viņa svars ir 10 900 g, kas nozīmē, ka šobrīd mums ir mazākais pieaugums Klāsa vēsturē – tikai 400 g. Tas mani priecē, jo, godīgi runājot, sabremzēšanos svara pieaugumā gaidu diezgan pamatīgi. Garumā gan pastiepies – 77 cm. Un zobi arvien vēl 6

Klāss pošas augšup

Burtiski pēdējās dienās Klāss sācis stutēties uz izstieptām rociņām vien. Uzslienas tādās garās rociņās, atbalstījies uz plaukstiņām vien un rāda mums, kā prot. Un ja vēl kāds papriecājas, tad līksmi spiedz arī pats Klāsiņš Tas ir tieši tas, ko ļoti vēlējās panākt Klaudija, aicinot mūs likt rotaļlietas uz ievērojamiem paaugstinājumiem – ne vairs mazām kastītēm un groziņos, bet gan pamatīgiem pufiem, lielos katlos utt., lai Klāsam nekas cits neatliktu, kā celties pēc iespējas augstu, lai tiktu pie kārotajām mantiņām. Vai nu atmaksājies mūsu klausīgums, vai vienkārši Klāss sapratis, ka jāpošas uz nākamo līmeni, bet nu augšup viņš tiecas.

Otrs, kas tiecas augšup ir Klāsa dibengals – pastutējas uz rokām, tad deguns grīdā un izstiepj gaisā dupsi. Un atkal pats laimīgi urkšķ Tā nu viņš te riktējas – te viens gals gaisā, te otrs. Bet abus kopā salikt vēl nepošas. Nu lai, visam savs laiks…

… visam savs laiks.

Tā nu ir tā tēma, kuru vēlējos plašāk iztirzāt šī mēneša ierakstā. Jo, ja 7 mēnešu vecumā par to, vai mazais nesēž vai nerāpo, apjautājās tikai katrs otrais, tad sasniedzot 8 mēnešus, to noteikti izdara ikviens, kas vispār kaut ko pajautā par tavu bērnu. Un, uzzinājuši, ka viņš to vēl nedara, vairums no viņiem ar grūtībām slēpj savu līdzjūtību. Tad gribot negribot kādā brīdī sāk uzmākties šaubas, vai ar tavu bērnu tiktiešām viss ir kārtībā.

Man “sliņķi” ir bijuši abi puikas. Robins sēdēja 9 mēnešu vecumā, bet rāpot sāka vēl vēlāk. Un es pati vēl nebiju apbruņojusies ar pārliecību, ka tieši tā tas ir vislabāk. Tādēļ ikviens jautājums vai “iebakstīšana acī”, ka mazais to vai šo vēl nedara, bija tiešs trāpījums pašā vārīgākajā vietā. Ar Klāsu ir vieglāk – lai arī izskatās, ka viņš mūsu pacietību pārbaudīs pamatīgāk kā Robins, mana mammas pārliecība, ka visam ir savs laiks, padara dzīvi daudz vieglāku. Un veikaliņā ieklīdušo vecmāmiņu jautājumi, vai mani nesatrauc tas, ka “tik liels bērns vēl nerāpo”, mani vairs nespēj izsist no līdzsvara. Bet redz, es esmu īpaši rūpīgi bruņojusies Un pat tas neglābj mani no tādām pastiprinošām partikulām un vārdu kārtojumiem kā “tik vēlu” vai “vēl ilgāk”… tomēr, kā saka Klaudija Hēla, sākt sēdēt 9 mēnešos ir absolūti normāli. Jo sēdēšana, rāpošana un kājiņās sliešanās turpat jau vien ir un viņa uzskata, ka bērnam nebūtu jāsāk rāpot ātrāk kā 8-9 mēnešos. Taču pavisam normāli ir, ja bērns sāk rāpot arī pēc gada vecuma… Līdz pat pusotram gadam. Un tad arī patstāvīga staigāšana nāks īstajā laikā – nevis 10 vai 11 mēnešos, bet gan kādus mēnešus pēc gada jubilejas svinībām. Lūk, lai jums visi “termiņi” būtu acu priekšā, ielikšu tabuliņu, kuru man kā uzskates materiālu izsniedza Klaudija jau pirms Robina dzimšanas. (klikšķinot uz tabulas attēla, tā kļūs liela un salasāma)

Rotaļlietas varat aizmirst – lai dzīvo krikumiņi!

Klāsam ir attīstījies tā saucamais “pincetes tvēriens” – kad mazais spēj satvert nelielus priekšmetus ar rādītājpirkstu un īkšķi. Tas uzradās arsenālā pavisam pēkšņi – nebija tā, ka pirkstu kustības pamazām kļūtu koordinētākas – vienkārši vienā jaukā dienā es pamanīju, ka viņš mēģina lietas satvert ar diviem pirkstiem un pāris dienu laikā viņš ir to izkopis tik tāl’, ka par ierastajām rotaļlietām var pilnīgi aizmirst – vienīgais, ko Klāss meklē pa zemi ir sīki krikumiņi, ko kādu brīdi mēģināt nomedīt starp mazajiem pirksteļiem un tad iemānīt mutē. Vislabāk viņam tīk mazi papīriņi. Viņam vispār patīk papīri – būs laikam kāds direktors, darbs ar papīriem viņam, šķiet, ies pie sirds Jo, ja citiem bērniem īpašai motivācijai tuvumā jānoliek mobilo telefonu vai TV pulti, tad Klāsam vajag piemirst blakus kādu žurnālu vai lapiņu – ir pilnīgi skaidrs, ka viņš līdz tai tiks un kādā brīdī iestāsies aizdomīgs klusums, kura rezultāts viennozīmīgi ir Klāss ar pilnu (smaidīgu) muti papīru. Tā nu mēs tagad vaktējam, lai Klāsa tuvumā negadītos kas papīrveidīgs, jo viņš tiktiešām to patērē uzturā bez aizspriedumiem, kas bieži beidzas ar krekšķēšanu, kurā mums jāiejaucas un jāpalīdz atsvabināties no apēstās makalatūras.

Ko vēl Klāss ēd (bez papīriem)?

Neko. Tā kā viņš vēl arvien nesēž, tad neko diži tālāk ar ēšanu mēs neesam tikuši. Grēkot ar sēdēšanu vairāk kā tās pašas 5-7 min neatļaujamies, tādēļ Klāss pievienojas mums 1-2 ēdienreizēs dienā un mielojas ar kādu produktu, kas ir mūsu ēdienkartē un derētu arī viņam. Vai arī izsniedzam kaut ko īpaši viņam piemērotu: piemēram, kad tiesājam brokastu maizītes, viņš dabon bēbīšu sausiņu (un beigu beigās nosper brālim tomēr gabalu kraukšķīgas grauzdētās siermaizes, kas ir daudz gardāka ). Pusdienās no sautējuma katla izķeksēju atsevišķus dārzeņus un piedāvāju viņam bļodiņā. Vakariņās ēdam rīsus ar vistas gaļiņu, Klāsam piedāvājam rīsiņus un kādu gaļas gabaliņu… un tad desertā ananāsu. Jums vajadzētu redzēt KĀ viņš viebās – likās, ka nu gan esmu viņam štruntu iesmērējusi, ne saldu un gatavu ananāsu Īsi sakot – bēbīšēdiens mūsmājās arvien vēl nav ienācis – parasti cenšamies kaut ko savā ēdienkartē atrast, ar ko Klāsiņu arī uzcienāt. Un izņemot ananāsu, viņš neko vēl nav smādējis

Taču visvairāk pagaidām viņam tomēr patīk iepazīšanās ar virtuves piederumiem un galda kultūru. Piemēram, šovakar viņš mums pie vakariņām spēlēja dzīvo mūziku uz savas bļodiņas, apmetis to otrādi bungoja kā īsts āfrikānis un pats par šo bija dikti lielā sajūsmā. Un Robinam patika Ne mirkli vairs nespēja nosēdēt mierā pie šķīvja – bija jāsaka steidzīgs: “Pladies!” un jāskrien pēc savām bungām, lai pievienotos duetam.

Klāss sācis peldēt

Beidzot man izdevās atlicināt brīdi un visi apstākļi sakrita tā, ka mēs varējām uzsākt baseina apmeklējumus. Daudzskaitlī runāt būtu pāragri, jo bijuši baseinā esma tikai vienu reizi, bet mums ĻOTI patika. Klāss airējās pa baseinu kā lielais. Šķita, ka viņš tajā aizvadījis visu mūžu. Viņam vispār nebija bail no ūdens, visi trenerītes norādītie vingrinājumi tika izpildīti godam un “brīvais laiks” pavadīts cenšoties nokļūt līdz noskatītajām košajām bumbām vai citām rotaļlietām. Tā kā pieredze ar Robina agrīnu peldētapmācību ir bijusi ļoti pozitīva, tad arī Klāsu šķita pēdējais laiks iepazīstināt ar baseinu un ir liels prieks, ka viņam šī iepazīšanās ir patīkama. Mēs noteikti turpināsim

Citi mēneša jaunumi

Lai arī iepriekšējā mēneša apskatā par ERF ieminoties, sacīju, ka esam noskatījuši Klāsiņam Klippan Triofix krēslu, tomēr galu galā ar Triofixu brauc lielais brālis, bet Klāss iekārtojās Klippan KISS modelī. Tomēr garāk šeit arī neizplūdīšu, jo detalizēta atskaite par mūsu atmugurisko braukšanu ir atrodama šeit.

Savukārt par režīmu, ko cerīgi iesāku iepriekšējā mēneša ieraksta beigās, runāju jau mēneša vidū, kad sūkstījos par miedziņu – te. Tā nu bija, ka mēģinot ieviest korekcijas Klāsa miega ieradumos, sabojāju visu bez gala pamatīgi. Šobrīd gan esam puslīdz atgriezušies pie apmēram vieniem laikiem gulēšanai. Bet pie patstāvīgas iemigšanas gan vairs ne. Tā nu Klāsiņš tagad iemieg gluži tāpat kā vecākais brālis savulaik – tikai mammas azotītē ar pieniņa padevi mutē… nu neko. kā ir, tā ir Man jau, patiesībā, tā pačubināšanas divatā patīk

Man aizraujoši vērot, kā Klāss atrod sev jaunas izklaides. Piemēram, dibina attiecības ar suņiem, jo tiem, kopš Klāss pa māju sācis pārvietoties plašākās teritorijās, nu ir jāsāk rēķināties ar vēl vienu ģimenes locekli. Tad nu ir diezgan interesanti paskatīties, ko nu kurš no viņiem saka. Es neiejaucos, vienkārši esmu blakus. Bet Klāss ir uzmanīgs un četrkājainās dāmas prot to novērtēt. Te Klāss dabon buču vīriešu dienā Pats uzprasījās!

Bet nu tāds maķenīt garlaicīgs šis mēnesis ir bijis… aktivitātes horizontāli vēl arvien, ēšana nekāda un…

ak, Dievs! es pavisam aizmirsu. Klāss taču runā…

Klāss runā!

Jā, Klāss nu ir palicis runīgs kā nekad – viņa mute stāv ciet tikai guļot. Citādi viņš visu laiku kaut ko runājas. Ja ir priecīgs, tad viņa runas plūdi ir priecīgi nerimstoši – viņu galīgi nesatrauc, ka mēs īsti nesaprotam viņa valodu – viņš tik mums kaut ko stāsta ar platu smaidu, kā tāds arābu pašpasludināts gids (labi, ka naudiņu beigās neprasa) Ja viņš ir ērcīgs, tad viņš skaļi lādas un purpina, un tad gan mums labāk saprast, ko viņš mums mēģina pateikt. Bet patiesībā tas arī nemaz nav tik bezcerīgi. Kopsakarības var savilkt pat diezgan vienkārši, atliek vien nedaudz runātajā ieklausīties – ir gan “bāba, bāba” jeb “dāda, dāda”, kas nozīmē, ka steidzīgi jāpošas uz čuču. Tāpat ir “ģiģi, ģigi”, kas savukārt nozīmē, ka vēderā tukšums. “tete” atkal ir kaut kāds laimes vārds (mūsu tētis, protams, to interpretē pa savam un mēs viņam negribam postīt gandarījumu 😉 )… bet tad, kad tētis galīgi nespēj pievārēt Klāsa miegamici un ieaijāt viņu miedziņā, tad viņi abi reizē sauc “memme, memme”. Kad veikaliņā kāds uzkavējas, Klāsaprāt, pārāk ilgi, viņš ieziņo: “Tā-tā” un zīmīgi pamāj ar roku. Īsi sakot, acīgi pasekojot, esam sākuši saprasties. Lai arī paralēles ar latviešu valodu vilkt pagrūti, tomēr skaidrs, ka bērns konkrētas artikulācijas lieto pie konkrētām vajadzībām un mums vien atliek ieklausīties un sniegt viņam vajadzīgo palīdzību…

Nu ja nu, tad “tā-tā” – šim mēnesim pietiks

Robins uzvilka lielo sniega kombinzonu, pieķērās tētim pie rokas un aizgāja uz parku rakt sniegu. Uz kādu stundu. Pamāju pa logu un atgriezos pie Klāsa, kas lielajā gultā miegojās uz pirmo rīta diendusu. Man vajadzētu viņu pabarot un viņš 5 minūtēs iemigtu un nogulētu stundu vai pat divas, jo rīta miegs viņam ir ciešs un labs. Tā būtu mana stunda, kurā es varētu ielīst vannā ar žurnālu vai grāmatu, uzlikt kādu sejas masku un nesteidzoties palutināt sevi ar smaržīgu ķermeņa kremu… Tā vietā es dodos “midzināt” Klāsu, jo: 1) viņš ir modies un ēdis pēc pamošanās tikai 1.5 h atpakaļ un bērniem šajā vecumā vajadzētu ēst ne biežāk kā ik pa 3-4 h; 2) iemigt ēdot nav forši – krūts nav miegazāles, bet ēdiens. Šo abu iemeslu dēļ es viņu nebaroju, bet apguļos blakus un dziedu. Klāsam tas ne visai patīk, viņš cenšas mani izģērbt, jo kā tad tā… pārceļu viņu gultiņā un esmu turpat blakus. Tad glāstu viņam galvu, tad turu plaukstu uz viņa galviņas, tad paijāju rociņu, tad paeju nost un nedaru neko, tad aizeju uz citu istabu, jo esmu jau nokaitināta… tad aijāju, jo nokaitināts ir viņš un nu jau histēriski bļauj, rīvēdams actiņas un liedams asaras. viņš nomierinās, bet tiklīdz nonāk gultiņā, tā sāk raudāt atkal. paņemu viņu lielajā gultā blakus, viņš ir priecīgāks, bet tiklīdz saprot, ka es tomēr nemetīšos plika, sāk raudāt atkal. es padodos un sāku viņu barot, jo galu galā nu jau ir pagājusi stunda un kopš pēdējās ēdienreizes ir gandrīz “vajadzīgās” 3 h… vienīgā nelaime, ka tagad satraucies un pārmocījies viņš vairs neiemieg. nomierinās, bet neiemieg. tā nu mēs guļam abi lielajā gultā, abi esam nomodā un nejūtamies diez ko labi – es tā arī neiegāju vannā un nesmaržoju pēc ķermeņa krema, bet Klāss vēl arvien nav aizmidzis un satraukti burza segas stūri īsti nemācēdams aptvert, kā tagad jūtas un ko viņam pasākt, jo baterija ir izbeigusies, bet aizmigt arī neiznāk…

mums ar miegu ir pilnīsg fiasko. absolūts… tas sākās apmēram 2-3 nedēļas atpakaļ, jo līdz tam Klāsa dienas režīms nebija izcils, bet bija puslīdz jēdzīgs – dienas miegi vienmēr apmēram vienos un tajos pašos laikos 2-3 x dienā – vienmēr gājām čučēt ar ēšanu un aši aizmigām. reizēm gadījās, ka ēdot neaizmiga, tad pārcēlu savā gultiņā un aizmiga tāpat vai lielājā gultā man azotē neēdot… īsti nebija baisu problēmu. taču vakara gulētiešana vispār bija ideāla – pabaroju, ieliku gultiņā, nodziedāju miegadziesmu un atstāju. dzirdēju, kā viņš savā gultiņā 5-10 min runājās ar Pelli un tad “izdzisa”. un viņš bija aizmidzis. nekad nekā savādāk. un tad man likās, ka tikpat labi varētu iekārtot arī dienas gulētiešanu – atstāj un iemieg. jo citiem taču tā izdodas. un ir visādas metodes. un tas pat labāk, ka bērna miega asociācija nav mammas pups vai azote. un ja izdotos sakārtot dienas miegu, tad noteikti taču pārstātu arī naktī ēst… ko tik es nesadomājos un ķēros “pie lietas”… pirmajā reizē gāja mums apmēram kā aprakstīts pirmajā rindkopā, tikai es izturēju ilgāk – apmēram 2-3 h procesa, līdz padevos un aizmidzināju Klāsu pie krūts. un kopš tās dienas viņš nekad vairs nav iemidzis pats. pilnīgi nekad. arī ne vakarā. par savā gultā iemigšanu vispār vairs nav runas. īsi sakot, es visu sačakarēju. un par spīti tam man šad un tad atkal uzmācas domas, ka vajadzētu pielietot “kādu metodi” un iedibināt “pareizu” miegu, jo tā būtu vieglāk man un Klāsam, jo nu gan mums ir diezgan slikti ar miegu… un tā atkārtojas pirmās rindkopas scenārijs apmērma tik bieži, cik man uznāk metožu pielietošanas uzplūdi. pārējā laikā es paņemu Klāsu azotē, samīļoju viņu un pabaroju un viņš aizmieg dažu minūšu laikā, laimīgi šmakstinādams, bet es dodos iegrimt siltā vannā ar kādu bērnkopības grāmatu vai vecu Mana Mazā numuru. un tad es uzduros kādam rakstam vai nodaļai par “pareizu bērna miegu” un atkal sāku sevi urdīt un pārcilāt, cik mums viss ir nepareizi…

Atkal mēnesis paskrējis un tā jau liekas, ka nekas nav mainījies, bet palasu atpakaļ – pagājušā mēneša atskaitīti – laikam jau tomēr ir. Pirmkārt, Klāss ir paaudzies. Garumā nav pastiepies – tie paši 73 cm, bet svarā pieņēmies par 700 gramiem un nu sver 10.5 kg. Ā, un zobi nu jau 6…

Klāsiņš kļuvis kustīgāks!

Klāss ir apguvis kārtīgi uz muguras atvelšanās māku un dara to ar tādu lēnu un izjustu eleganci – kā palēninātā filmā. Šķiet viņš spēj apstāties jebkurā 38.5 grādu leņķī uz sāna puspagriezienā un pārdomāt un velties uz citu pusi. Kustība tiek kārtīgi kontrolēta, pieturoties ar kājas lielo pirkstiņu pie zemes un izvietojot locekļus tā, lai regulētu līdzsvaru pakāpeniski. Klaudija saka: “Viņš burtiski izgaršo kustības. Skaisti!”

Māka apgriezties gan uz vēdera, gan uz muguras, paver jaunus pārvietošanās apvāršņus – Klāsu vairs reti var sastapt tur, kur viņš atstāts – veļoties kā ceļarullīts, viņš nokļūst līdz nolūkotajam objektam pāris metru attālumā it raiti. Tomēr ir skaidrs, ka viņš nebūs virpuļotājs, jo šo prasmi izmanto diezgan reti.

Arī rotēšana ap nabiņu ir ieguvusi citu advancētības pakāpi – viņš saliecas uz vajadzīgo pusi kā tāda ķirzaciņa, kas grasītos saķert savu asti, un griežas ļoti ātri, atsperoties ar roķelēm un piepalīdzot ar kājelēm.

No jauna kustību klāstā ir ienākusi dupša stutēšana un mēģinājumi atsperties ar pēdiņām, lai tiktu uz priekšu. Mazliet jau tiek arī, bet tomēr vairāk iet atpakaļ… kamēr citi vienaudži jau rāpo un kājās slienas. Ne visi, protams, bet vairāki. Un daudzi lien, gulšņā uz sāniņa… Ir jau mazliet skaudība, būtu ērtāk kā mammai, ja Klāss mācētu pats pārvietoties, prastu jau sēdēt – sevišķi ēdināšanas dēļ tas ļoti pietrūkst. Un tomēr Klaudija klusi smaida un saka, ka, viņasprāt, viss ir kā pēc grāmatas, jo bērniem būtu jāsāk rāpot ne ātrāk kā 8-9 mēnešu vecumā, lai viņi arī kājiņās neceltos pāragri… Tā nu mierinu sevi ar domu, ka viss ir “kā pēc grāmatas” Bet Klāss izgaršo kustības

Rotaļas uz grīdas citā levelī

Lielāko dienas daļu Klāss pavada uz grīdas. Rotaļlietas kārtoju ap viņu puslokā vai pat pilnīgi visapkārt, jo viņš kļuvis daudz kustīgāks un it fiksi izpēta visus 360 grādus. Tās lieku tādā attālumā, lai viņš nevarētu tās uzreiz aizsniegt un būtu nepieciešams nedaudz palīst uz priekšu vai izdomāt kaut ko citu, kā pie tām tikt. Taču rotaļlietu daudzumu esmu vairojusi, lai, (ne)tiekot pie vienas, viņš lūkotos apkārt un meklētu citas. Neaizraujos ar ripojošām rotaļlietām, jo, cenšoties tās aizsniegt un nedaudz pagrūžot ar pirkstiņiem, tās aizripo labu gabalu un Klāsam zūd motivācija cīnīties tām pakaļ. Bumbas un mašīnas tagad lieku bļodās un kastēs – tas gan viņam patīk – kad viņš ir “ieņēmis” kasti, pievelk to tuvāk, ieriktējas ar visu ķermeņa priekšgalu un dzenā bumbu gar bortiņiem – tas viņu izklaidē ilgi. Bļodas labprāt apgāž un izpēta to saturu. Vēl rotaļlietas krāmēju torņos – īsi sakot – rotaļlietas ir nākamajā līmenī, paaugstinātas vai dziļumā iekšā, lai motivētu mazo celties uz rociņām un lūkoties augstāk. Un ir prieks, ka viņš tāpat vēl ir gatavs krietnu laiku rotaļāties uz muguras – ieguvis kāroto mantu, viņš ar to rokās atveļas uz muguras un laiski pēta pašā ērtākajā pozā.

No rotaļlietām visaktuālākais laikam ir mūsu paštaisītais trauciņtornis ar krellīšu pildījumu – tas, ko aprakstīju šeit. Sagraut un tad uzmeklēt uz visām pusēm aizripojušās bļodiņas, kuras laiski pēc tam knibināt gulšņājot uz punča vai muguras – tas ir foršākais rotaļu notikums Arvien vēl ļoti populārs ir tamborētais tārpiņš, jo Klāss cītīgi audzē zobus… un ikvienu dzīves situāciju krāsaināku spēj padarīt mazie Bilibo, jo tos gan grauž, gan šūpina, gan dauza pret grīdu. Tajos arī fiksēju rotaļlietas, kas ripo, jo tās arvien vēl šūpojas, bet prom neripo – Oball Classic vai Oball Rattle mazajā Bilibo ietilpst tik precīzi, it kā komplektā būtu ražoti bet vispār visvisādas mantas tagad ir kāpinājušas interesi un Klāss it labprāt “apstaigā” visu rotaļu laukumu un izpēta manas “darba stacijas”, jo tas vairs nesagādā tādu piepūli kā agrāk. Un vēl prieku sagādā tas, ka viņš var aizceļot diezgan lielus gabalus – to sajūsmināto smaidu no pagaldes vārdos nevar aprakstīt

Ēdienkarte

Kustība, ar kuru nelepojamies ir vilkšanās sēdus. Ticis kādam klēpī, Klāss cenšas atrast malu vai atbalsta punktu, kur pieķerties, lai uzstutētos sēdus, pievelkoties ar rociņām. Attīstības ceļā šī noteikti nav apsveicama tieksme. Aprunājos ar Klaudiju un viņa saka, ka tas esot raksturīgi bērniem, kas tiek sēdināti atpūtas krēsliņos. Jāatzīst, ka līdz ar svara pieaugumu, Klāss dabū tajā pasēdēt biežāk, jo brīžos, kad oma galīgi vairs nenesas uz patstāvīgām spēlēm uz grīdas, viņu vairs nav tik vienkārši panēsāt pa māju rokās, tādēļ jo biežāk ielieku viņu krēsliņā un papļāpāju vai ļauju skatīties Robina sniegtajos priekšnesumos – dziesmās, dejās un trikos ar burbuļu pūšanu

Bet līdz ar šo sēdētvēlēšanos arī atļaujos Klāsu biežāk ielikt barošanas krēsliņā pie galda un ļaut piedalīties kopīgās ēdienreizēs. Pacienājam Klāsu ar ko piemērotu no kopējā katla – kādu sautētu vai vārītu dārzeni. Pašlaik Klāsiņa absolūts favorīts ir brokoļi, ko notiesā pat 4 lielas rozetītes. Pacienājam arī ar burkāniem, kartupeļiem, kādu gaļas strēmelīti. No termiski neapstrādātiem dārzeņiem Klāss bauda burkānu un šodien notestēja arī papriku – nu ļoti laba Salda un sulīga taču

Tomēr pusguļus bērnam pastāv risks aizrīties, jo kumosiņš, kas atklepots, gravitācijas spēka ietekmē krīt atpakaļ kakliņā un apgrūtina atrīšanu, lai sasmalcinātu to sīkāk. Tādēļ bērnam būtu jāsēž. Savukārt tur pilnīgi piekrītu Klaudijas Hēlas teiktajam – ja bērns patstāvīgi vēl nesēž, tad tādam iestutētam un pieturoties viņam ir ļoti jākoncentrējas uz savas vertikālās pozas saglabāšanu un mazāk uzmanības var veltīt ēdiena iepazīšanai, turklāt nav īsti arī brīvas rociņas, atraisītas kustības utt. Tāpēc šī ir tikai tāda niekošanās ap bērna vadīto ēšanu jeb Baby-led weaning. Tomēr par ļoti straujajām pārmaiņām vēlmē ko apēst varu tikai pabrīnīties – ja pagājušā mēneša ierakstā stāstīju, ka naga melnuma lieluma kripatiņas izsauc vemšanu, tad tagad brokoli liek iekšā pēc pilnas programmas un pat nerīstās īsti. Lūk, ko nozīmē bērna dabiska tuvošanās gatavībai ēst papildēdienu.

Taču tam, ka Klāsu vēl nepiebaroju, šķiet, ir savas konsekvences un viņa svara pieauguma dinamika neiet mazumā – arvien vēl 500-700 g mēnesī, kad citādi svara pieaugumam vajadzēja jau sabremzēties. Savā nodabā spriedelēju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka 99% kaloriju Klāss vēl arvien saņem no pieniņa, kas ir viens no treknākajiem ēdamajiem. Robinu šai laikā jau piebaroju un viņa svara pieaugums ik mēnesi bija stipri mazāks.

Svarīgi – svarīgi!

Līdz ar to, ka Klāss ar saviem gandrīz 11 kg un ziemas kombinzonu ir visai apjomīgs bērns, arvien aktuālāka kļuva pāriešana uz nākamā izmēra krēsliņu. Bet likt ar skatu braukšanas virzienā bērnu, kas vēl pat nesēž – neiedomājami. Vēl neiedomājamāk tas kļuva, kad iepazināmies ar informāciju pamatīgāk, sevišķi to informāciju, kas atrodama Extended Rear Facing (ERF) autokrēsliņu vietnēs – tagad par to mazliet arī pie mums. Un mēs vienā mirklī kļuvām par faniem – sapratām, ka tas ir Tas, tikai Latvijā par to ir gaužām maz informācijas. Un Klāsiņam aši vien tika sarūpēts Britax Multi-Tech krēsls, kurā viņš jūtas ērti un vecākiem sirds mierīga, ka bērns ir arī drošībā. Par pieredzi ar šo krēsliņu rakstīsim atsevišķi – līdzīgi kā Robins kādreiz testēja līdzsvara riteņus, tā ikvienu krēsliņu gribam paši nomēģināt un padalīties savā pieredzē – faktiski sev kā “īsto” krēsliņu esam nolūkojuši Klippan Triofix, bet par to, kāpēc, arī noteikti atsevišķi

Nu tad beidzot ķeramies pie režīma

Divas Klāsa diendusas ir izšķīdušas 3-4 pa 45-60 minūtēm. Naktī te guļ labi, te ceļas 2-3 reizes. Un vispār nav nekādas kārtības. Tā nu esam ķērušies pie aktivitāšu iegrāmatošanas. Pēc 7-10 dienu aktīvas pierakstīšanas, vajadzētu iezīmēties dabiskam dienas ritmam, kuru, nedaudz koriģējot un stingrāk pie tā pieturoties, ir cerības izveidot stingru diendusu un citu svarīgu dienas atskaites punktu secību. Tas būtu jo sevišķi noderīgi tad, kad vajadzēs ieviest starp visu šo vēl īstā ēdiena ēšanu un, tā kā plānojam pavasarī doties nelielā ceļojumā, būtu pavisam ērtāk plānot maršrutu, zinot, kad mazie jaunskungi gulēs. Kā mums ar šo veiksies – nākamreiz

Kā jau saprotat, tā ēšana mums ir šī mēneša top prioritāte 😀 Nē, nu saņemsimies un atskaitīsimies jau arī, ko mēs darām bez ēšanas, bet šeit tomēr bildēs mūsu šodienas mielasts…

Vēlajās brokastīs Klāss baudīja Robina neapēsto grauzdēto siermaizīti. Vai vēderā arī kas nokļuva, ej nu zin, bet paēsts bija no visas sirds

Savukārt pusdienās sacienāju Klāsu no savas maltītes – uzliku viņam uz maza šķīvīša dažus ļoti mīksti vārītus burkāniņus un kartupelīšus tādos kā salmiņos un sīkākos gabaliņos, lai viegli satvert un ir izvēle dažādiem izmēriem. Kā stāsta BLW grāmata, bērns ar patstāvīgu ēšanu var iemācīties desmitiem lietu, ko viņam piedāvā visdārgākās attīstošās rotaļlietās, tostarp formas un lielumus – atšķirību starp liels un mazs – apēdams, neapēdams Klāss izbaudīja visus ēšanas aspektus. Un kaut ko apēda arī Šoreiz gan guļus, jo tā sēdēšana pie galda man liekas viņam vēl tīrās mokas.

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām. (more…)

Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!

Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?

Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.

Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…

Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.

Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.

Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi.  Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.

Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.

Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas Iesakām arī jums Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.

NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.

Ārprāc, kā tas laiks skrien! Es patiesi neesmu jau veselu mūžību rakstījusi, kā tad mūsu mazais (nu jau ne tik mazais) Klāsiņš aug. Sāksim ar statistiski nomērāmajiem datiem: uz gandrīz 6 mēnešiem sver 9800 g un ir 73 cm garš jauneklis. Nav komentāru. Mazliet brālim pa priekšu iet, bet neko diži – tas uz 6 mēnešiem svēra 9600 g. Tātad tāds pats sīkaļa gan jau ka beigās būs, jo šodien Robins ir visai mazs sava vecuma pārstāvis

Palūkojos bildēs un arī attīstībā mazais brālis pēdu pēdā seko lielajam brālim.

Ko tad Klāss dara? 

Kā jau minēju iepriekšējā “atskaitē”, Klāsiņš ir sācis velties. Sasniedzot 5 mēnešus, viņš savu velšanās tehniku bija izkopis it labi un glīti vēlās caur abiem sāniņiem uz vēdera. Tomēr sākumā viņš to darīja tikai uz vienu pusīti – tad Klaudija rekomendēja viņam ierobežot velšanos uz “mīļo” pusi un likām priekšā pakaviņu, kā arī pēc viņas ieteikumiem, mantas likām otrā pusītē. Tā nu Klāsiņš ļoti drīz iemanījās velties arī uz otru pusi, lai gan arvien vēl mīļāka viņam ir kreisā (more…)