'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Gan jau nojaušat, ka Klāsa ceturtais mēnesis ir bijis tik interesants, ka esam nonākuši nemanot jau piektajā, bet mēneša noslēguma blogieraksts nav tapis – tiešām, nav iznācis laika. Jo…

Klāsam un brālim ir savs režīmiņš (jeb – kā sarunājuši 😉 )

Ne veidots, ne darināts, Klāsam iezīmējies savs režīmiņš – kā no rīta mostās kopā ar visiem, tā patusējas kamēr lielais brālis pa bērndārzu un tikai tad laižas miegā. Taču pirmais miedziņš nav ilgs – 1.5 – 2 h – un tad, kad no bērndārza pārvests un miegā laižas lielais brālis, Klāss ir izgulējies un gatavs atkal spēlēties 🙂 Nu un tad, kad viņš ir izspēlējies un taisās uz čuču, tad atkal mostas Robins… Un tad viņi satiekas abi tikai novakarē pirms gulētiešanas kādas stundas 2, kad jandalē un spēlējas. Jo Robins ir Klāsa lielākais draugs, viņš vienmēr ar apbrīnas pilnu skatienu vēro visu, ko Robins dara Klāsa tuvumā. Klāss jau it labi izšķir svešos un savējos. Lai gan viņam tīri labi patīk arī svešie, tomēr tādus milzu platus smaidus viņš velta tikai savējiem. Acīmredzot uzlabojusies arī mazā redze, jo viņš atpazīst mammu un redz, ka viņam uzsmaidu, jau pa it lielu gabalu un dikti smaida pretī 🙂 Šķiet, viņš pazīst mūs arī pēc balsīm.

Spēlējas! Un runājas…

Šis virsrakstiņš jau kaut kur dzirdēts, vai ne? Nu tā jau ir, jo tāpat kā pagājušā mēnesī, vēl arvien Klāss lielāko dienas daļu pavada uz grīdas. Viņš jau ļoti meistarīgi tver konkrētas mantas, kuras iekārojis, labprāt ķibinās un ņemas ar visu ko, tomēr iezīmējas viņa mīļāko mantu loks: ļoti patīk Obumbas – kad tās aizmūk, tad ir MILZU bēda; patīk Garais grabulis un Čūskiņa no Mammas roku repertuāra; un vēl ir ļoti mīļi ir kopā saveramie gredzeni, kas palikuši vēl no brāļa – saveram visādās kombinācijās un var grabināt un grauzt, un cilāt, un staipīt… ak jā, piektajā mēnesī, kad par sevi manīt laikam liek nākotnē gaidāmie zobi, pievērsies arī Kožambumbas apstrādāšanai, kaut to vēl šobrīd nav īsti ērti turēt (Klaudija arī apliecina, ka sānu tvēriens bērnam normāli attīstas ap 6 mēnešu vecumu), bet Klāsiņš ļoti cenšas… Spēlēšanās vēl arvien notiek pa grīdu vien. Klāss piektajā dzīves mēnesītī ir ticis arī pie sava jautrošanās paklājiņa no Franck&Fischer. Un viņš nu nekādi nav ar pliku roku ņemams – mammas tālāk novietotās “motivējošās” mantas, kas izliktas, lai mudinātu Klāsiņu velties, viņš it aši dabon tuvāk vienkārši sakrunkojot paklājiņu 😀 (more…)

Liekas tikko vēl Klāss īsti neko neturēja rociņās, bet tagad jau – skat, skat – mierīgi pārliek no vienas ķepas otrā dažādus priekšmetus. Kustības ir kļuvušas pat pārsteidzoši koordinētas un Klāsiņš jau ar pilnu jaudu rotaļājas. Šodien viņš virtuozi demonstrēja savas žonglēšanas spējas ar veco brāļa Obumbu, censdamies to par visām varītēm notiesāt (bez panākumiem gan… 😉 )…

Klāsa dienas režīms

Es atceros, atceros, ka solīju ierakstu par to, kā veidojas Klāsiņa dienas režīms jau turpat vai trešā mēneša sākumā – tiklīdz uz bŗndārzu aizies Robins. Bet te tev nu bija – Klāss bija iemanījies savu režīmu veidot nevis 24 h ietvarā, bet 48 h vai pat 72 h ciklos 🙂 Citu dienu viņš gulšņāja no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai, bet citu dienu visu laiku gribēja it visur piedalīties. Tā nu nekāda režīma veidošana mums nav iznākusi. Tomēr kaut kādas režīmiņa iezīmes sāk parādīties: Klāss ik rītu mostās kopā ar citiem, tā ap 8 un tad labprāt parosās, kamēr visi aizdodās savās dienas gaitās, lai liktos uz auss tikai ap pusvienpadsmitiem vienpadsmitiem. Pilnīgi žēl bojāt viņa miedziņu, kad mums jādodas pakaļ brālim uz bērndārzu (arvien vēl uzskatām par pareizāku Robinam ļaut diendusu jau sagaidīt savās mājās, savā gultiņā). Un tad vēl pēcpusdienas snauda, kamēr mājās miers un klusums, jo čuč arī Robins… un vakars paiet rosīgi, līdz ap pusdeviņiem pošamies vannā. Pēc vannas vēl paēdam un uz nakts čuču nost. Un – ak, tavu mammas prieku – dažu nakti Klāss noguļ pilnīgi bez ēšanas – kā ap pus10 iemieg, tā guļ līdz 6-7 rītā… regulāri gan tas vēl nav un citrreiz arī mostas pa starpu ap 3-4, tad čuč mazliet ilgāk – līdz 7-8 un tad mostas un uzēd un vairs čučēt neiet pirms pirmās diendusas. Nu apmēram tāds mums režīmiņš iezīmējies pats no sevis.

Vannošanās

Beidzot mūsmājās darba kārtībā atkal ir lielā vanna un mēs visi esam pārvākušies (atpakaļ) uz to. Tostarp arī Klāsam patīk peldēties lielajā vannā (vairāk par mūsu ūdensidejām lasi šeit). Līdz ar to FlexiBath ir nolikta pagaldē (vēl viens iemesls, kādēļ mīlu FlexiBath – tagad tā nebūs vajadzīga kādu pus gadu un ir tik forši, ka nemaisīsies pa kājām liela, nevajadzīga vanna 🙂 ). Nu Klāss daudz ilgāk ir gatavs pavadīt ūdenī, sparīgi airējas ar kājiņām un rociņām, dažbrīd atslābinās un bauda peldi, dažbrīd riktīgi izvingrojas, bet nu smaida pa visu seju un vannošana vairs nav tikai tēta rituāls, jo (more…)

Smaidam lepni paceltu galvu

Šo ierakstu sākam ar smaidu. Gan tāpēc, ka tas bija Klāsa otrā mēneša lielais priecīgais notikums, gan tādēļ, ka to vēlamies saglabāt kā galveno ideju mūsu attieksmē pret bērnu – darīt visu, lai viņš smaidītu arī pārnestā nozīmē!

Tātad Klāss uzsmaidīja mums pavisam apzinātu smaidiņu 28. jūlijā un nu jau divas nedēļas it labprāt apsmaida tuviniekus, ja vien ir labā omā. Atceros un bildēs redzu, ka Robins šai vecumā gan smaidīja krietni aktīvāk – Jurģis piebilst, ka viņam liekas, Robins ir smaidījis vienmēr. Klāss ir nopietnāks vīrelis un tādēļ “noķerts” smaids jo īpašāks.

Nu jau Klāss arī tīri braši tur galviņu pats – patiesībā dara to jau no krietna otrā mēneša sākuma. Sākumā mums tas sagādāja nelielas raizes, jo bijām sabažījušies, vai tas maz ir labi un nenesīs līdzi tonusu pleciņos. Satikām Klaudiju – aprunājāmies un mūs nomierināja – kamēr galviņa ir vienā līnijā ar muguriņu – kā mugurkaula turpinājums, lai tur – galvenais, lai galviņu neliec atpakaļ – tad gan tas liek domāt par tonusiņu plecu daļā. Šeit arī laikam būtu vietā pastāstīt mūsu viedokli (kas, protams, nav radies no zila gaisa, bet gan no sarunām ar Klaudiju Hēlu un izlasītā citur) par bērna likšanu uz vēdera. (more…)

Klāsam rīt būs 6 nedēļas. Lai arī vēl arvien miegs un ēšana ir viņa prioritātes, esam sākuši viņu arī laist mazliet paspēlēties uz grīdas. Rotaļu vietu sakārtojam pēc Monikas Ali un Klaudijas Hēlas ieteikumiem: uz grīdas noklāju plānu sedziņu, kurai pa virsu novietoju baltu paladziņu – tagad tas nav tik svarīgi, bet vēlāk ir būtiski, lai pati virsma nav raiba un koša, ka uz tās grūti vispār ieraudzīt mantas – šobrīd to klāju vairāk funkcionālu iemelsu dēļ, jo grīda mēdz būt maķenīt spalvaina tādiem suņiniekiem kā mēs 😉

Uz grīdas nelielā puslokā novietoju lielo pakavu un tā vidiņā galveno varoni – Klāsu. Abās pusēs mazajam acu augstumā – tā lai viņš nepieliecot un neatliecot galvu varētu tās redzēt – izvietoju 2-3 rotaļlietas. Šobrīd mantu izvēle nav ļoti mega būtiska – tās parasti izvēlas Robins no brāļa spēļu groza – mums ir tāds grozs, kurā saliktas Klāsam tuvākajā laikā derīgas lietiņas, tādēļ gandrīz jebkas no šī groza noder un Robinam prieks, ka viņš ir izvēlējies brālim piemērotas mantas. Šobrīd rotaļlietas galvenais izvēles kritērijs man ir koša kontrastējoša krāsa, jo Klāss vēl tās tikai vēro vai nedroši aizskar ar kulaciņu – vislabāk viņš redz melnu, baltu, sarkanu, bet ilgstošāk spēj pētīt zaļo un zilo krāsu. Pēdējās dienās cenšamies, lai viena no mantiņām būtu pavisam mazā Obumba, jo ir cerības, ka to Klāss varētu satvert – un urrā! viņš šodien to arī ir izdarījis 🙂 gan uzreiz pēc tam arī atplīsis, gandarīts par paveikto 🙂 Kad viņš sāks jau nopietnāk rotaļlietas tvert ar rokām, būs svarīgāk, lai tā ir viegli paņemama, ceļama un līdz ar to nozīmīgāks kļūs svars un parocība.

Drīkst pajautāt – kādēļ mēs tā nopūlamies nevis vienkārši novietojam bērnu uz aktivitāšu paklāja? (more…)

Lai par ko dažādi bērnu speciālisti nebūtu vienisprātis, tomēr par vienu viņi nestrīdās – pirmais dzīves mēnesis bērnam ir adaptācijas mēnesis, kura laikā viņš iepazīstas ar it visu jauno ap sevi un nekas daudz no viņa netiek prasīts. Lūk, par bērna attīstību pirmajā mēnesītī mammamuntetiem.lv, kur konsultāciju sniedz arī Klaudija Hēla – sevišķi vērtīgs likās komentārs pašās raksta beigās par bērniņa likšanu uz vēdera.

Klāsiņš savu pirmo mēnesi, protams, visvairāk velta labai paēšanai – dažbrīd ēd ar 1.5-2 h intervāliem, kas ir normāli, jo mazulis pirmajā dzīves mēnesī var ēst 10-15x diennaktī mierīgi un ja vajadzīgs, pat vairāk. Kā iesaka speciālisti, dienā mazo labāk pamodināt, ja miedziņš ievelkas ilgāk par 3 h, bet naktī ļaujiet gulēt, cik tīk – Klāsam tīk ne vairāk kā tās pašas 3 h – reti palutina vecākus ar 4 h miega pauzi 🙂

Pirmajā dzīves mēnesī mazajam neesot nekāda režīma – tā ir, Klāsam arī režīma nav – ceļas, kad vēders tukšs un iet gulēt, kad pilns 🙂 Pēdējās 10 dienas gan dzīvojamies pa laukiem un tur ievēroju, ka rīta pusē pēc pāris stundu dzīvošanās augšā, ir garāka 4-5 h gulēšana – bet tas laikam tikai svaigā gaisā, jo atgriežoties pilsētā šitā gulēšana izplēn kā nebijusi. (more…)

Saka, ka ar otrajiem bērniem mammas bieži mēdz realizēt to, ko nav iznācis paveikt audzinot pirmo mazuli. Mums tas ir blogs jeb dienasgrāmata – pierakstus ar Robinu veicām maz, šķita, ka to taču nevar aizmirst. Bet izrādās, ka var – katrs nākamais pārdzīvojums un jaunā pieredze, padara mazāk spilgtas iepriekšējās atmiņas un beigu beigās tas kļūs par vienu lielu pirmo dzīves gadu, kas ir pārbagāts ar daždažādiem notikumiem bez konkrēta laika, vietas vai citām detaļām, ko gribētos atcerēties, bet nevar… Tad nu ar Klāsiņu būs citādi – viņam būs sava muki.lv blogierakstu kategorija un viss smalki iegrāmatots, lai arī jūs varat sekot līdzi, kā mūsu mazais aug – kādas dzīves situācijas mums nāk priekšā, kādus risinājumus rodam vai neatrodam un kas no tā visa beigu beigās iznāk 🙂 Tā lai jums un mums pašiem interesanti 🙂

Klāsa pirmās dzīves dienas Jūrmalas slimnīcā

Klāsiņš jeb Klāss Horens nāca pasaulē ar plānotu ķeizargriezienu Jūrmalas slimnīcā. Šeit bijām sagaidījuši arī Robinu ar ļoti gaišām un saulainām atmiņām, tādēļ dzemdību vietas meklējumi mums izpalika – skaidri zinājām, ka Klāsiņu gribam sagaidīt Bulduros. Šī vieta mums īpaša arī tamdēļ, ka tā ir bērniem draudzīgā slimnīca, kur ļoti nopietni izturas pret mazuļa barošanu ar mammas pienu. Un tā nu Klāsa pirmajās dzīves dienās viņa vienīgais uzdevums labi ēst, ko viņš godam pilda. (more…)

Ieejot bērnu rotaļlietu veikalā, galva griežas, cik daudz tur ir visa kā, kas mazulim “tik ļoti vajadzīgs”, jo ikviens no mums taču vēlas, lai mūsu mazulim nekā netrūktu, lai viņa attīstībai būtu viss nepieciešamais. Un tomēr – vai tas viss mums patiesi nepieciešams? Tagad es zinu atbildi – nē!!! -, jo esmu dzirdējusi Klaudijas Hēlas lekciju. Taču lasot 2008. gada novembra mēneša “Manu mazo” ar Robinu puncī, man šķita, ka šis viss ir mazliet pārspīlēts, nu nevar taču mans lolotais mazulis spēlēties bez maz vai tā kā kara laika bērns ar lupatiņām un koka pagalīti vien. Tagad izlasīju šo rakstu vēlreiz ar pilnīgi citu skatījumu – visam piekrītu. Pilnīgi 🙂 Un lielā mērā esam centušies tieši šādi arī audzināt savu Robinu un audzināsim arī Klāsiņu.

Jo īsi pēc šī raksta izlasīšanas nokļuvām pie Klaudijas Hēlas kursiņos par bērna attīstību pirmajā dzīves gadā, lekciju, ko nebeidzu slavēt 🙂 sadaļā par bērnu rotaļāšanos Klaudija daudz stāsta par Monikas Ali paustajām idejām. Kaut kā Klaudija mūs pārliecināja. Viņai nebija pat dikti jācenšās – klātienē pārrunājot šo nemaz vairs neliekas, ka tavs bērns bez aktivitāšu paklājiņa vai karuselīša virs gultiņas būs mazliet apdalīts un es slikta mamma 😉 patiesībā tieši otrādi… Tā kā daudzi bēdājas, ka nav iespēju apmeklēt Klaudijas Hēlas foršās nodarbības pie mums pagrabiņā, tad palasieties vismaz šo rakstiņu, ko īpaši jums ieskanējām (cerams, ka Mans Mazais nedusmosies 😉 ). Bet vēl foršāk, ja jūs tomēr rodat iespēju paciemoties pie mums nodarbībā 🙂

Šobrīd Klāsiņš jau apvēlies un ir doma ar Klaudiju sarunāt kādu lekciju jūlijā arī 🙂 Uz jūlija otro pusīti. Ja vēlaties piedalīties nodarbībā par bērna attīstību pirmajā dzīves gadiņā, kur kopīgi pārrunājam gan jautājumu par vislabākajām rotaļu lietām, gan mazuļa fizisko attīstību, tad rakstiet mums uz emailiņu muki.lv@inbox.lv. Nodarbības cena ir 7.50 Ls no klausītāja.

Lai atvērtu raksta skanējumu, jums jāklikšķina uz mazās bildītes un tad vēlreiz uz jau labāk redzamās – tad tā būs mega-giga liela un varēsiet lasīt bez lupas 🙂

Mūs pazīstot, droši vien nav trīs reiz jāmin, kā mēs izturamies pret mammas pieniņu mazajiem – ar visām četrām par!!! Un ļauj tik man parunāt par šo tēmu, un es kļūstu emocionāla un nekonstruktīva. Tāpēc šoreiz par ko citu… par krūtīm.

Mani pašu Dieviņš apveltījis ar daudz pieniņu. Patiešām sūdzēties nevaru. Taču tam ir arī savas sliktās puses – pieniņš tek aumaļām, kad vajag un nevajag, krūtis smagas, sāpīgas… Īsi sakot, krūšu labsajūtai jāpievērš īpaša uzmanība. Un par to tad arī šis blogieraksts 🙂

Barojot Robinu pieredze bija visāda, sākums bija grūts (te paldies Klaudijai Hēlai, kura uzmundrināja un palīdzēja nepadoties, kā arī kkm.lv konsultantēm, kas brauca palīgos). Tādēļ, sagaidot Klāsiņu, barošanai gatavojos jau nopietnāk. Man bija skaidras sekojošas lietas:

• veļai jeb krūšturim ir jābūt ne vien labam, bet izcilam un tā nav lieta, uz ko naudu taupīt, jo iedzīvošanās strijās un diskomforts, ko rada savas funkcijas nepildošs krūšturis – nē, vēlreiz to negribu;
• krūštura ieliktnīšos, kaut arī biju atklājusi sev tuvāko piedāvājumu, kuros jutos puslīdz (bet tikai puslīdz) labi, biju iztērējusi veselu bagātību – ja rēķinām, ka vidēji aizgāja 1-2 kastītes nedēļā, kuras maksā ap 2.50 Ls katra, tad vairāk kā gada laikā, ko baroju Robinu, biju iztērējusi vairāk kā 100-200 Ls tikai par ieliktnīšiem vien. Un tie, tāpat kā autiņbiksītes, sadalās vēl nezin cik simtus gadu – tātad arī dabai nedraudzīgais faktors mani satrauca.
• un man bija izveidojušās savas atziņas par krūšu kopšanu pēc nepatīkamas pieredzes no iepriekšējās barošanas.

Tieši tādēļ, es meklēju un atradu priekš sevis Carriwell – nu esmu izmēģinājusi šos produktus arī darbībā un ar prieku saku, ka apraksti atbilst īstenībai un piedāvāju jums to produktu izlasi, kas man patīk un kurus lietoju pati. Tie ir barošanas krūšturi (patiešām labi!), vairākkārt lietojamie krūšturu ieliktnīši (tostarp arī dabīgā zīda) un arī visu grūtniecības laiku izmantoju grūtnieču jostu.

Savukārt krūtis daudz vairāk saudzēju un kopju. Jau uz slimnīcu devos nobruņojusies ar kāpostiņu – kad jutu, ka krūtis sāk kļūt siltas un lielas, liku vēsas kāposta lapas, ko sabakstīju ar dakšiņu, lai vēl labāk izdalās suliņa. Un daudz ļāvu krūtīm atrasties svaigā gaisā – gaisa peldes pēc barošanas, ieziežot krūtsgalu tikai ar pieniņu – patīkami un noderīgi. Pirms krūti paslēpu krūšturī, apziedu krūtsgalu ar mitrinošu, mīkstinošu krēmiņu, piemēram, rozā Bepanthen man it labi patīk. Jāatzīstas, ka plaisās un nelielā asiņošanā iedzīvojos arī šoreiz, bet tagad jau savlaicīgi biju ievākusi informāciju, ko tad darīt – Klaudija Hēla krūtsbarošanas kursiņos ieteica Austrālijas tējaskoka eļļiņu – to tad arī pēc maziem meklējumiem izdevās aptiekā atrast (gan bez Austrālijas) un tā tiešām dara brīnumus. Lietoju to sekojoši: 2-3 pilieni uz vates tamponiņa, ar tiem viegli apsmērēju bojātās krūtsgala vietiņas (pāris reižu izmēģināju arī jaukt kopā ar lavandas eļļiņu 2+2 pilieni) un ļauju palikt līdz nākamai barošanas reizei. Svarīgi – tā eļļa pirms barošanas NOTEIKTI ir jāmazgā nost! (jo tā arī briesmīgi smird 😉 )… bet diennakts laikā manas krūtis atkal bija gatavas barošanai ar smaidu 🙂

cālis.lv meitenes lūdza uzrakstīt, kā Robins satika brālīti, kā izturējās, jutās… uzrakstīju un tad nolēmu ielikt arī mūsu blogā, lai saglabājas, atmiņām. un citiem.

uzreiz jāsaka, ka tās emocijas un to emocionālo lādiņu, kas valdīja gaisā nevar izstāstīt. tas bija tikai to brīdi un man ir mazliet žēl, ka nav nevienas tehnoloģijas, kas tādus enerģētiskos strāvojumus spētu iemūžināt, lai puikām uz 18 gadu dzimeni uzdāvinātu. pēc pirmajām 3 h aptvēru, ka tik aši paskrējis laiks un jutos TIK nogurusi tieši emocionāli, it kā būtu kartupeļu lauku viena norakusi…

pirmkārt, Robins bija ļoti noilgojies pēc manis – ienācis pa durvīm apskāva un ilgi ilgi klusēdams turēja mani savās mazās rociņās, nelaida vaļā, bet arī neko neteica, neraudāja – tikai kad atkāpās, fiksi vēl iedeva milzu buču… kā filmās stiprie vīrieši. sapratu, cik viņš man ir pieaudzis un liels. aicināju iet paskatīties brālīti, kurš tobrīd čučēja lielajā gultā. Robins vispirms skrēja pie šūpulīša un izskatījās reāli vīlies, bet es jau saucu pie lielās gultas. kad viņš ieraudzīja, viņš sastinga pus metru no gultas, skatījās, bet baidijās pat paelpot, lai nepamodinātu. Kad Klāss mazliet sakustināja rociņas, Robinam bija tāda sajūsma – viņš gandrīz iekliedzās, bet apvaldijās, un meklēja ar acīm tēti, lai var pastāstīt, izteikt prieku – brālītis kustina rociņas šitā te! kādu brīdi viņš nēsājās pa māju kā sadedzis, it kā paskatījies, pietiek – skrien prom. tad atkal nē – vajag vēl paskatīties, skrien atpakaļ. un padzirdis, ka brāli varētu modināt, sacēla pamatīgu jezgu, skubināja visus modināt brāli, celt augšā…

kad Klāsu paņēmu rokās, Robins pirmo reizi ļoti ļoti bailīgi pieskārās un noglāstija brālīti. teicu, ka jāiet bikses mainīt, jo brālim kaka biksēs. tavu skriešanu – pamperis tika momentā uzmeklēts, Robins jau tā kā centās pats pielaikot Klāsam, bet nu sacīju, ka tētis ies palīgā un Robinam bija tik ļoti grūti sagaidīt nesteidzīgo tēti… bikses turēja, pamperi deva, smērīti atskrūvēja – tāds palīgs un tik satraukts – to nevar izstāstīt, nebiju savu bērnu tādu redzējusi ne mūžam. pēc bikšu maiņas mammai brālis jābaro – Robins sauc, lai nāk, lai nāk uz virtuvi – nepacietīgi ved uz savu ēdamkrēslu. un man gari jāpaskaidro, ka Klāsiņš vēl neēd pie galda, ka viņš ēd mammas pieniņu. Robins vēroja visu notiekošo tālāk muti pavēris, kā mamma baro brāli – stāv man ar krūštura ieliktnīti blakus un nepacietīgi jautā ik pa 20 sekundēm, vai jau viss, vai brālis paēdis… kad nevar vairs sagaidīt, aiziet pēc mazā ķeblīša, atnes un saka, ka pasēdēs, pagaidīs man pie kājām… tā mēs pirmo reizi kopīgi barojām Klāsiņu 

ak un vēl epizode ar biksēm! Kamēr Klāss ēda, Robins atnes viņam no saviem iekrājumiem kapeiciņu (kaut kādus santīmus) un saka, ka tos tagad dos brālītim, lai viņam arī ir naudiņa. saku, ka brālītim nav kabatiņu biksēm, kur kapeiciņu ielikt. Robins satraukti aizskrēja uz Klāsa plauktu skapī un uzmeklēja bikses ar kabatām un mums tās noteikti pēc paēšanas bija jāpārvelk, lai Klāsam ir kapeiciņa. bet izrādās, ka kabatu nav arī šīm biksēm… tad nu kaut kā mums izdevās sarunāt, ka Robins Klāsa kapeiciņu arī paglabās, līdz Klāsam būs pašam sava kabata.

beidzot brālis paēdis, tad jāiet uz lielo istabu. lai kāpjot ārā no lielās gultas un ejot. es mēģināju izskaidrot, ka brālītis vēl nevar paiet, maziņas kājiņas viņam. tad drīkstot aiznest, labi. bet tur jāsēžas uz dīvāna visiem kopā. un atkal man jāskaidro, ka Klāsiņš vēl neprot arī sēdēt, tikai čučēt klēpī. iedevām Robinam arī paturēt uz dīvāna Klāsiņu klēpītī… man ir grūti iztēloties, kas tai mazā liela sirsniņā tobrīd notika. viņš tik uzmanīgi viņu turēja, skatījās, centās… asaras birst to skatu atkal iedomājoties. un to šausmīgi laimes piepildīto sejiņu. tad Robinam laikam atvērās – tēta klēpī viņš ņēmās brālīti papaijāt, bučot – bet nu tik uzmanīgi, tik trausli… tad brālis jānes pie loga paskatīties, kas ārā. tad jārāda Lego žurnālā foršākās mašīnas un traktori… galu galā man likās, ka tā mazā sirsniņa neizturēs to satraukumu un spriedzi, pat iedevu nomierinošu homeopātisko graudiņu…

un ir tik daudz rakstu un info, kā vecāko bērnu neapdalīt ar uzmanību utt. bet es neesmu redzējusi nevienu info, kā mazāko bērnu pasargāt no vecākā bērna uzmanības. Robina vēlme iet modināt brālīti, jo nu būs tak izgulējies, mums jāapslāpē ik pa 20 minūtēm. vienīgais, kas viņu kaut cik attur, kad saku, ka miegā bēbīši aug lieli un viņš taču grib, lai brālītis pēc iespējas ātri izaug un kļūst viņam par labu spēļu biedru. bet domāju, ka šāda atruna man darbosies rīt līdz pusdienlaikam – ja brālis vēl nebūs izaudzis, tad viņš manai pasakai par augšanu miegā vairs neticēs. 

nu apmēram tādas sižetiski bija mūsu pirmās dažas stundas… bet mīļošanās, bučošanās, apskāvieni – es laikam pēdējā gadā kopā neesmu tik daudz mīļuma saņēmusi. turklāt mīļoti tiek visi – pat suns patrāpās pa burzmu