'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Kad vasara pagājusi, basās kājas jāapauj, lai dotos uz bērnu dārzu, kur apavi mazajam kājās ir visas dienas garumā. Kādus apavus izvēlēties, lai kājiņas nepagurtu un justos labi, – šī doma nodarbina daudzu mammu prātus. Apkopoju savas zināšanas un palūdzu vēl palīdzību BKUS Rehabilitācijas klīnikas, vispārējās fizioterapijas nodaļas vadītājai Dacei Bērtulei, kuras viedoklis attiecībā uz manu bērnu kāju veselību man šķita ļoti vērtīgs un viņa arī labprāt deva padomus par bērna kājiņām piemērotiem apaviem kopumā.
Pavisam basām kājām nevar
Mazam bērnam, kura kājiņa attīstās pareizi un veselības traucējumu nav, skraidīt basām kājām ir vislabāk — vienalga, vai tas būtu pa piemājas mauriņu, liedagu vai telpās. Tomēr fizioterapeite Dace Bērtule norāda, ka bērndārzs nav mājas un tur apavu izvēlei ir nedaudz citi kritēriji: “Bērndārzā apaviem ir divas galvenās funkcijas: aizsargāt kāju no mehāniskiem savainojumiem un higiēnas faktoriem.” Lai arī risks nav liels, tomēr bērniem pastāv iespēja iegūt kādas sēnīšu infkecijas, ja visi skraidīs grupiņā basām kājām. Turklāt bērni staigā ne tikai pa grupiņu, bet dodas arī uz ēdamzāli vai nodarbībām. Tādēļ, lai, būtu droši, ka kājiņas ir tīras, noderēs apavi. Otrs iemesls ir mehāniski savainojumi — kājiņas var saskrambāt pret kādu grīdas seguma negludumu vai sadurt, uzkāpjot uz kāda asa priekšmeta, piemēram, rotaļlietas detaļas. “Mazam bērnam ādiņa ir ļoti plāna un nobrāzumus var gūt pat pret raupjāku paklāju.” norāda speciāliste. Tomēr šīs abas ir vienīgās funkcijas, kas jāpilda apavam vesela bērna kājiņā telpās. Tādēļ tiem vajadzētu būt minimāliem, pēc iespējas nemanāmiem.

Vislabāk staigāt istabas apavos
Izvēloties apavus veselam bērnam, kas dodas uz bērndārzu, jāpatur prātā, ka kājiņa vēl tikai attīstās un visu dienu ieslodzīt mazo pēdiņu ciešā apavā nebūtu vēlams. Vislabāk izvēlēties apavus no dabīgā materiāla — lieliski būs piemēroti auduma apaviņi vai dabīgās ādas čībiņas ar plānu, lokanu zolīti. Šādas īpašības visbiežāk piemīt apaviem, kas domāti valkāšanai telpās. Tie pilnībā veiks galvenās funkcijas — nodrošinās bērna kāju pret savainojumiem un baciļiem, taču neierobežos kustības un netraucēs justies brīvi ikdienas rotaļās.
Speciāliste norāda, ka, lai apavi būtu ērti visas dienas garumā, jāseko trīs būtiskākajiem kritērijiem:

• tiem jābūt elpojošiem — vēlams no dabīga materiāla, lai bērna kājiņa nesvīstu;
• tiem jābūt viegliem, ar pēc iespējas lokanu zolīti, lai nodrošinātu maksimāli ērtas kustības mazulim un bērns apavu uz savas kājas neizjustu kā apgrūtinājumu. Apaviņi ar ļoti plānu, lokanu zolīti ļaus bērnam labāk sajust virsmu, pa kuru viņš staigā un intensīvāk nodarbināt pēdas muskulatūru gan staigājot, gan miera stāvoklī, kas ir ļoti noderīgi veselīgai pēdiņas attīstībai;
• kā arī tiem noteikti būtu jābūt kaut kam, kas tos notur pie bērna kājiņās — ērtai kapītei vai siksniņai. Respektīvi, bērnam nevajadzētu pavadīt dienu iešļūcama tipa čībās, jo šādus apavus bērnam ir jānotur kājās, sasprindzinot pirkstus un pēdas priekšējo daļu, kā arī veidojas šļūkājoša gaita.

Ja kājiņām nepieciešams atbalsts
Dace Bērtule uzsver, ka bērnam, kuram ir kādas kāju veselības problēmas vai nepieciešama stājas korekcija, jāizvēlas situācijai atbilstoši apavi. Piemēram, ja ārsts rekomendējis nēsāt apavus ar supinatoru, šos apavus vajadzētu valkāt arī ikdienā bērndārzā. Taču šādi apavi parasti būtiski ierobežo bērna kustības, tādēļ vislabāk bērnam nodrošināt apavu dažādību: “Nevajadzētu visu dienu staigāt vienāda tipa apavos, jo kāja šādos apavos kļūst pasīva.” atgādina speciāliste.
Arī tad, ja bērns kopumā ir ar vāji attīstītu muskulatūru un nav sportiskā tipa, bijusi lēnāka motorā attīstība pirmajos dzīves gados, vajadzētu izvērtēt, vai staigāšana tikai mīkstos apavos ar plānu zolīti ir bērnam piemērota. “Šādam bērnam es ieteiktu pamainīt apavus, piemēram ikdienā telpās valkāt mīkstas čībiņas, bet ārā iešanai iegādāties stingrākus apavus ar supinatoru, lai veidojas zināma apavu dažādība un tiek nodarbinātas atšķirīgas muskuļu grupas.” rekomendē D.Bērtule.

Kādus apavus nevajadzētu valkāt augu dienu
Vajadzētu izvairīties no apaviem ar cietu zoli, kas nemaz nelokās pēdas priekšējā daļā. Citkārt šādiem apaviem ir augšup vērsta zolītes priekšējā daļa, kas rada iespaidu, ka kājiņa kustās labi, tomēr šī forma aizgūta no koka tupelēm un pēda šāda apava iekšienē ir statiska. Cieti un kokaini apavi izmaina bērna gaitu un var ietekmēt kāju un stājas attīstību ilgtermiņā. Šādos apavos bērns arī nodarbina citas muskuļu grupas un visas dienas garumā tie ļoti nogurdina.

Nereti bērniem tiek meklēti apavi ar augstu cietu kapīti. Taču stingra apava aizmugurējā daļa arī traucēs bērnam kustēties — tupties, sēdēt uz celīšiem, rāpot, ko patiesībā bērni bērndārzā dara tikpat intensīvi kā staigā. D.Bērtule norāda, ka svarīgi tieši ikdienai izvēlēties apavus, kas labi turās bērna kājiņā tomēr nav cieti aizmugurējā daļā. “Cieti apavi vai stingra kape, piemēram, rāpojot neļauj bērna kājai locīties un muskulim darboties tā kā tam būtu jādarbojas. Bērns cenšas kompensēt to, izvēršot pēdas savādāk, kas veido muskuļu slodzes asimetriju iegurņa daļā un ietekmē arī gaitu un tālāku kājas attīstību. Sevišķi svarīgi tas, protams, ir agrīnā vecumā, kad bērns vēl daudz rāpo, tikko sācis staigāt. Tomēr arī lielāki bērni ikdienā rotaļājoties un kustoties nav tikai stāvus, bet ieņem vēl neskaitāmas pozas, kam robusti apavi varētu traucēt.” skaidro speciāliste.

Nebūtu vēlams bērnam visu dienu valkāt slēgtus sporta apavus. Bieži tie ir darināti no sintētiska materiāla un sviedrē kāju, turklāt veido pacēlumu papēža daļā un izmaina svara sadalījumu uz pēdas, kas arī ietekmē mazuļa gaitu un līdzsvara izjūtu. Jāņem vērā, ka ne vienmēr pat dārgu zīmolu bērnu izmēra sporta apavi atbilst tiem kritērijiem, kādus vajadzētu izvirzīt, lai apavus sauktu par labiem.

Vai zinājāt?
Arī rotaļājoties miera stāvoklī bērns kustina pēdiņu, izlokot pirkstiņus pat vairākus desmitus reižu minūtē. Tādēļ ne tikai staigājot tiek attīstīta pēdas muskulatūra, bet arī darot ko pavisam citu, pēda tiek nodarbināta neapzināti. Šādi arī tiek uzlabota asinsrite pēdās, kas savukārt nodrošina, ka kājiņas ir siltas arī tad, kad mums — pieaugušajiem — varbūt jau mazliet salst.

Kur tos ideālos apavus meklēt?

Proatms, mēs cenšamies darīt visu, lai varētu lepni atbildēt – “pie mums” 🙂 Tā kā LittleBlueLamb apaviņi tiek darināti tikai līdz 2 gadu vecumam jeb ~21. izmēram, (mēs gan esam nopietni ierosinājuši vismaz dažu modeļu izmēra amplitūdu palielināt līdz 25.) mēs esam lūguši čaklākas rokas par mūsējām uzdarināt mums dažus Muklukus. Tie ir vilnas zābaciņi ar zamšādas zolīti un Robins tos atzina par ļoti labiem apaviem bērndārza ikdienai jau pagājušā gadā – iztestēti cik tik var, ir forši, silti un ērti 🙂 Tad nu tagad tos dodam iespēju arī iegādāties pie mums veikaliņā 🙂 Taču vēl varianti ir labas ādas dejošanas čības, auduma čībiņas, adītas čībiņas, ja vien izdodas kaut kā atrisināt zoles slīdēšanas jautājumu… Un nu jau arī daudzas lielās firmas – piem., SuperFit, ražo ļoti jēdzīgus istabas apavus, kas lielā mērā atbilst augstāk aprakstītajam 🙂

Kā gan man tas nebija ienācis prātā agrāk!? Par to vajadzēja uzrakstīt jau sen. Protams, ka viens no apsvērumiem, kā izvēlēties krēsliņu savam mazajam braucējam, ja vēlaties viņu vadāt atmuguriski, ir finanses. Kurš variants ir ekonomiski izdevīgākais ir jautājums, uz kuru mēs meklējam atbildes ik dienu, palīdzot atrast labāko kombināciju. Tādēļ šeit mēģināšu iezīmēt tradicionālākās kalkulāciju shēmas, lai iespējami objektīvāk varētu novērtēt krēsliņu cenas ne vien absolūtos skaitļos, bet arī ieguvumā.

Zemāk sarēķināti vairāki varianti, ar kādu ieguldījumu jārēķinās par autokrēsliņu no dzimšanas līdz pirmajam randiņam:

Klippan KISS (255 Ls) (0-18 kg jeb no dzimšanas līdz ~4 gadiem) + Axkid Keezone (96 Ls) (no  15 kg līdz kamēr krēsliņu vairs nevajag) = 351 Ls

Axkid BabyFix ar bāzi (147 Ls) (0-13 kg jeb no dzimšanas līdz aptuveni 1-1,5 gada vecumam) + Axkid MiniKid (210 Ls) (9-25 kg jeb aptuveni no gada vecuma līdz 6-7 gadiem) + Axkid Mate paliktnis (28 Ls) = 385 Ls

Klippan Dinofix (ar bāzi) (228 Ls) (0-13 kg jeb no dzimšanas līdz aptuveni 1-1,5 gada vecumam) + Klippan Triofix (bez bāzes, jo der tā pati Dinofix bāze) (185 Ls) + Axkid Mate paliktnis (28 Ls) = 441 Ls

Nu lūk… bet ļoti svarīgi, ka jūs saprotat – šis ir tikai viens no apsvērumiem par labu vienai vai otrai izvēlei. Ikvienai no šīm shēmām ir savas priekšrocības, kā arī pa kādam trūkumam. Piemēram, vislētākajā variantā mulsinoša varētu būt 4gadnieka pāreja no atmuguriskās braukšanas uzreiz būsterī. Patiesībā 4gadnieks vai dažkārt tas var būt arī lielāka auguma 3,5gadnieks būsterī ir visai paagri, pēc manām domām. Savukārt otrajā variantā šāda problēma nerodas un turklāt šis variants piedāvā bērnam maksimāli ilgu atmugurisku braukšanu. Kā arī shēmas veidojas pilnīgi savādākas, ja jums krājumā jau ir kāds apmierinošs krēsliņš, kas mantots no lielāka braucēja vai šim braucējam ir vai plānojas mazāka māsiņa/brālītis… Īsi sakot – izvēloties krēsliņu noteikti ir jādomā kopējā kontekstā, jo absolūtos skaitļos novērtēt katra krēsliņa izdevīgumu nemaz nav tik vienkārši.

Par Latvijas koncertu rīkoto koncertu ciklu “Patiešām maziņiem” esmu jau rakstījusi, šķiet, pat vairākas reizes. Tomēr atkārtošos arī šogad. Jo arī šogad mūsu ģimeni 4 reizes visas sezonas laikā svētdienās varēs sastapt Spīķeru koncertzālē, kopā ar mūsu puišeļiem, priecājoties par nerimstošo radošās komandas izdomu un mīlestību, kas šajos koncertos nepaliek nepamanīta. Robinam mūzika patīk ĻOTI un es ticu, ka daļēji tas ir arī pateicoties šo koncertu apmeklējumam, ko sākām jau tad, kad viņam vēl bija pusotrs gadiņš. Tātad šī mums būs jau trešā sezona. Un nekad nekas nav atkārtojies – ir jaunas pasakas, jauni instrumenti, jauni izpildītāji.

Ik sezonu ir četri koncerti, kuru garums un saturs mazajiem klausītājiem (pirmsskolniekiem) ir īsti piemērots un nemana nepacietīgu rosību vai garlaikotas žāvas – visi klausās, klusi, rātni un iejutušies. Protams, ik sezonu mums ir savi favorīti – cits koncerts liekas saistošāks, cits patīk mazāk. Un domas dalās – kas varbūt patīk lielajiem, tik ļoti nesaista mazos, bet mazajiem iekrīt sirdī tas, kas vecākiem varbūt nešķiet tik aizraujošs. Atceros, ka mums ļoti patika pasaciņa par F, kur iepazinām flautu, fagotu un visu šo prezentēja Floksis un Fuksija. Tāpat Robins arvien labi atcerās pasaku par Sprīdīti – lutausi (nemaz nenobijās) un velnu (to, kas dikti skaļais). Savukārt man nepārspējama šķita drāma vienā cēlienā par Centrāltirgus dārzeņiem 🙂 Un iepazīstoties ar šī gada programmu, man ir savas cerības un ilgas, bet tikai sezonas beigās es zināšu, kas vislabāk paticis puikām, jo patiesībā jau viņi ir paši galvenie apmeklētāji. Lai gan man jāatzīst, ka nekad (pilnīgi godīgi) es kā pieaugušais neesmu garlaikojusies). Tieši tādēļ, ka patiks visiem šo no tiesas es bez kautrēšanās, domāšanas un vilcināšanās iesaku visām ģimenēm, kurās aug viens, divi vai pat trīs mazuļi vecumā līdz pieciem sešiem gadiem. Jo tas ir izcils veids, kā bērnus iepazīstināt ar mūziku, vokalizēšanu, deju, instrumentiem…

Gada abonements vienam cilvēkam (gan lielam, gan mazam) maksā 12 Ls. Turklāt, ja vien nekas nav mainījies, bērnam, kurš abonementa iegādes brīdī ir jaunāks par gadu, abonements nav vēl jāiegādājas. Ja šos 12 Ls izdalām uz 4 kocertiem, kas tematiski pieskaņoti sezonai, tad tie ir 3 Ls no cilvēka, kas ir teju kinobiļetes cenā, bet jums dziedās, dejos, spēlēs īsti dzīvi mākslinieki, bez fonogrammām un specefektiem – ar visu to sirds enerģētiku, kas mūzikā ir. Un ir Ziemassvētku koncerts, un Lieldienu… un tuvākais ir jau oktobrī 🙂 Un kā man pačukstēja, daži abonementi vēl ir pieejami… Ko vajadzētu ķert ciet, jo pagājušos gados abonementus vajadzēja iegādāties jau vasaras sākumā (iepriekšējās sezonas beigās), lai pie tiem tiktu… Šķiet, ka Latvijas koncerti ir izdarījuši secinājumus un uztaisījuši par 2 koncertiem vairāk 🙂 Tas forši, jo tad tomēr var uz tiem tikt visi, kas grib, ne tikai fiksākie 🙂

bet te zemāk tad es iekopēšu programmu jaunajai sezonai, lai jūs sakārdinātu pievienoties mums sestdienās vai svētdienās – kā jums labāk tīk 🙂

Abonements pirmsskolas vecuma bērniem
“PATIEŠĀM MAZIŅIEM”

Spīķeru koncertzālē Maskavas ielā 4, korp. 1
sestdienās plkst. 11.00, 13.00, 15.00
svētdienās plkst. 11.00, 13.00, 15.00

2013. gadā

26. un 27. oktobrī
“Īkstīte”
Pazīstamā pasaka klasiskās mūzikas ietērpā
Īkstīte – Agnese Egliņa, klavieres
Princis – Artūrs Cingujevs, klavieres
Lauku pele – Ilona Meija, flauta
Kurmis – Ints Dālderis, klarnete
Dejotāji, JVLMA studenti

14. un 15. decembrī
“Ziemassvētku dungojamās pasakas”
Grupa “Sus Dungo” ar latviskām noskaņām mūsdienīgā sniegumā

2014. gadā

1. un 2. februārī
“Daktera Aikāskan burvju receptes”
Kā dakteris Aikāskan vienā dienā izārstēja trusi Frici no visām kaitēm
Dakteris Aikāskan – Armands Siliņš, baritons
Trusis Fricis – Laila Kirmuška, aktrise
Medmāsiņa – Inga Šļubovska, soprāns
Sanitārs – Mārtiņš Zilberts, klavieres
Slimnīcas direktore – Elīna Endzele, sitaminstrumenti

15. un 16. martā
“Radio kora bērnības ainiņas”
ar aizgājušo laiku garšu Jāņa Ozoliņa, Arvīda Žilinska u. c. komponistu mūzikā
Latvijas Radio kora solisti – Kristīne Barkovska, Jānis Kokins, Līga Paegle, Aigars Reinis, Kārlis Rūtentāls, Dace Strautmane

Koncertus vada Karina Bērziņa
Ar video strādā Uģis Krišjānis

Abonementa cena 12 Ls vienam klausītājam
Informācija pa tālr. 67205489, 26698338
karina.berzina@latvijaskoncerti.lv, krista.vitola@latvijaskoncerti.lv
www.latvijaskoncerti.lv

Lūk, Ieva Stade veidojusi savu stāstu par rotaļlietām (un Mantu maiņu) – cik daudz to vajag un (ne)var būt, ko ar tām iesākt un kuras izvēlēties! Paldies superīgajai VISS notiek komandai – operatoriem un tiem, kas aiz kadra – man šķiet stāsts ir dikti izdevies.

Rotaļlietu otrā dzīve from VISSnotiek on Vimeo.

Šoreiz esam centušies, lai “Mantu maiņas” nedēļa nepaiet secen tā vienkārši nepamanīta. Tātad īpašajā nedēļā – t.i. jau nākamajā – no 10. līdz 14. septembrim, šādas tādas lietas…

Pati galvenā – mantu mainīšana

Mantu mainīšana notiks no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 10. līdz 13.septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 14.septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Taču šajā reizē izmēģināsim arī iespēju muki latus – “Mantu maiņai” nepieciešamo naudiņu – iegādāties par Latvijas latiem. 1 muki lats = 0,50 Ls. Visu naudiņu, kas būs iegūta, ziedosim kādam ziedot.lv labdarības projektam. Šī ir iespēja piedalīties arī tiem, kam šobrīd vēl nav mantiņu maiņai.

Mēs tomēr vēlreiz atgādinām – “Mantu maiņa” NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku, gūstot ne mazāku pretī!

Klaudijas Hēlas lekcija par bērna attīstību un rotaļlietu nozīmi

11. septembrī pie mums mācību telpā Jauno vecāku skolas ietvaros viesosies Klaudija Hēla, lai stāstītu par to, cik ļoti nozīmīgas bērna attīstībā ir rotaļlietas un rotaļāšanās, kādas mantiņas mazulim izvēlēties un kādas varbūt ar nemaz ne. Lieliska iespēja izzināt dabisku bērna attīstības ceļu no pirmā smaida līdz pat pirmajiem soļiem jaunajiem (un nemaz ne jaunajiem) vecākiem 🙂 šī ir mūsu ģimenes iedvesmas lekcija, tādēļ to mēs iesakām ikvienam vecākam. Kā must-havu 🙂

Īpaša uzmanība (un cenas) dabai draudzīgām lietām

“Mantu maiņas” viena no būtiskākajām sūtībām ir draudzēšanās ar dabu, jo galu galā, apmainoties ar apnikušām rotaļlietām, mēs ne vien aiztaupām kādu izmestu mantu, bet arī kādu jaunu vietā saražotu, tā ka labums ir pat dubults… Tāpēc turpinot lielisko dabai draudzīgo ideju, precēm, kas īpaši draudzīgas dabai, arī draudzīgākas cenas veikaliņā:

– Makedo – šie šķiet ir vieni no mūsu veikaliņa vadošajiem rotaļu komplektiem, lai veidotu dzīvi labāku – vedinātu bērnus un vecākus uz radošu otrreizēju lietu izmantošanu spēļu nolūkā – šiem 10% atlaide

– visām Franck&Fischer kartona rotaļlietām – puzlēm un spēlītēm, kas drukātas uz otrreizējās pārstrādes kartona ar netoksiskām krāsiņām, kā arī WWF (Pasaules dabas fonda) puzlēm – 10% atlaide

– 4M rotaļlietu sērijai “Green Science”, kas ierāda bērniem, kā lietderīgi izmantot atjaunojamo enerģiju vai atkritumus – 10% atlaide

– BecoThings trauciņiem un podiņiem, kas izgatavoti no rīsiem, bambusa un citiem augu izcelsmes materiāliem un sadalās vidē – 10% atlaide

– Mammas roku reciklētajām lietiņām – garajiem grabuļiem, čūskiņām, bumbām, karodziņiem un citiem sīkumiem – 7% atlaide

– SoftBums auduma autiņiem (t.sk. pasūtījumiem ar skatu nākotnē, ja tiek veikta apmaksa “Mantu maiņas” nedēļā) – 7% atlaide

– Bambo eko vienreizējām autiņbiksītēm – 5% atlaide

Lūk, šī ir jūsu iespēja kļūt vēl zaļākiem un arī ietaupīt – ne vien piedaloties “Mantu maiņā”, bet arī iegādājoties dabai draudzīgas preces!

Aptuveni tā mēs rosāmies nākamnedēļ! Gaidām ciemos arī jūs 🙂

Mīļie, nu tā ir jau trešā reize, kad mēs meklējam palīgu. Dacīte, mūsu īpašā Dacīte, ir iegrimusi mācībās – viņa skolojās par dūlu un no septembra ir iestājusies arī vecmāšu skolā uz pilna laika studijām, līdz ar ko būs vairāk ar bērnu lietām kā ar mums. Tāpēc mums dikten vajag kādu, kas palīdzētu veikaliņā. varbūt uz pusslodzi? Piemēram darbdienu pēcpusdienās un dažkārt sestdienās? vai uz visu dienu, ja ir tāda vēlme? nu mēs sarunātu – ja palīgs būtu elastīgs, mēs arī salāgotos…

bet mēs to palīgu gribam īpašu. Tādu, kas ļoti ļoti mīl muki.lv… Jo mēs tomēr dikti gribam būt uz viena viļņa – domāt, ka bērnam jāattīstas dabiski un biežāk kā ierasts, aptaujāties – kāpēc?… protams, būtu jauki, ja šis palīgs prastu skaitīt, lietot kases aparātu, mīļi uzsmaidīt pircējiem un būtu mazliet pļāpa, bet to visu ir daudzkārt vienkāršāk iemācīties, kā iemīlēt muki.lv tā uz sitienu līdz sirds dziļumiem… un jā… ak, mums patīk pļāpat. tātad būt uz viena viļņa nozīmē, būt arī pļāpam (par lietu)…

ja nu jums šķiet, ka kaut kā tā ar jums ir, ka jūs zināt gana daudz par muki.lv, bērniem un kaut ko varētu sirsnīgi pārdot (un reizēm gluži otrādi – mēģināt atrunāt no pirkšanas), tad lūdzu, lūdzu, piesakieties! bet ja jums šķiet, ka galīgi neatbilstat augstāk aprakstītajam, tomēr varētu mums palīdzēt kādu tādu atrast, lūdzu, dodiet šo ziņu tālāk, līdz tā sasniedz īsto… mūsu īsto. vienreiz mēs viņu sastapām. nevar taču būt, ka otrreiz musm nelaimētos?

Sen sen atpakaļ es rakstīju par valodiņas raisīšanos blogā. Droši vien šobrīd es domātu mazliet savādāk, citas lietas šķistu noderīgas. Jo ir pārsteidzoši, cik atšķirīgi ir bērni. (zinu, zinu, salīdzināt nedrīkst – un tomēr, tikai atšķirību iezīmēšanai 😉 )…

Robins savus pirmos vārdiņus izrunāja ap gadu, tie parādījās strauji un ļoti uzstājīgi – daži vienzilbes vārdi – “ba” (bumba), “pa” (lampa) utt. Taču viņš it jēdzīgi runāja jau pusotra gada vecumā un sasniedzot divus gadus runāja kā mazs Einšteins – teikumiem un rindkopām, vārdu krājums simtiem (kā toreiz teica Jurģis – viņš droši vien zina vairāk vārdus kā vidējais amerikānis 😉 )… Mazliet pēc 2 gadu vecuma viņš jau interesējās par dažiem burtiem, mācēja atpazīt savu burtiņu – R, E, M, T, V, O un dažus citus.

Klāss runāt sāka agri. Jau ap 7-8 mēnešu vecumu, ja atmiņa neviļ, viņš jau skaidri zināja, ko nozīmē attā, prata vēl dažus sadzīvē noderīgus vārdus. Tomēr valodas attīstība tik strauji neprogresēja un laikā, kad brālis jau runāja teikumiem, trallināja dziesmiņas pantiņiem utt., Klāss runā ļoti viduvēji. Protams, Robins viņam uzlicis augstu latiņu un zinu daudzus bērnus, kuri nerunā tā kā Klāss arī gadu vecāki. Tomēr Klāss daudz sliktāk artikulē skaņas, veido ļoti daudz savu vārdu un spītīgi no tiem neatbrīvojas utt.

Nu ļoti dažādi mums tie puišeļi. Es tikai nesaprotu, kāpēc… neredzu nevienu acīmredzamu iemeslu. Un biju priecīga, kad mūsu Dacīte izstāstīja par ļoti labu sociālo pedagoģi, kas prentatālās attīstības seminārā ļoti iedvesmojoši stāstījusi par valodiņas attīstību pat jau puncī… ieinteresējos un izlēmām uzaicināt Irēnu Hadaņonuku pie mums uz jauno vecāku skolu. Ļoti gribu dzirdēt, ko viņa stāstīs par valodas attīstību no punča līdz pat garajiem teikumiem jau šiten ārpusē 😉 Varbūt man izdodas rast atbildi uz jautājumu, kādēļ mani brālīši tik atšķirīgi ritina to savu valodiņas kamoliņu… Ja arī jums ir kādi jautājumi par valodas attīstību bērniem, droši pievienojieties uz semināru “Kā raisās valodiņa?” š.g. 30.augustā plkst. 17.00.

Mani iepriecēja rakstiņš, ko nejauši uzgāju internetā, smeļoties iedvesmu par rotaļlietu otreizējo izmantošanu – angļu mākslinieks Roberts Bredfords no lietotām plastmasas rotaļlietām izgatavo ļoti simpātiskas skulptūras. šī ideja mani uzrunāja dubultā, jo liela daļa skulptūru ir suņi Šādi mākslinieks ne vien pelna naudu, bet arī aiztaupa krietnu daļu plastmasas atkritumu pasaulei, jo dažas skulptūras sastāv pat no 3000 rotaļlietu detaļām. Arī mēs esam lieli rotaļlietu otrās iespējas atbalstītāji. Un kamēr mēs vēl neprotam no tām izgatavot skulptūras, mēs organizējam nu jau krietni iemīļoto pasākumu – “Mantu maiņu”. Šī būs šķiet jau piektā reize! Un daži jau taujā, kad tad, kad tā būs…

Nu tad pavisam oficiāli – izsludinām jaunos “Mantu maiņas” datumus – 10.-14. septembris!!! Tā ir otrā septembra nedēļa, kad gaidīsim no 10. līdz 13. septembrim visus, kam mājās ir iekrājusies kāda iemaināma manta, bet 14.09. (sestdienā) notiks lielā mantu dabūšana, kad visi varēs tikt pie kā jauna un kārota.

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas. Tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 10. līdz 13.septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 14.septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Ir vērts jau tagad ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus?
• Tāpat ļoti lūdzam būt GODĪGIEM (kas bija visbiežāk izteiktā rekomendācija no iepriekšējo “Mantu maiņu” dalībniekiem) – ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt 🙂
• JAUNUMS! Šajā reizē izmēģināsim arī iespēju muki latus – “Mantu maiņai” nepieciešamo naudiņu – iegādāties par Latvijas latiem. 1 muki lats = 0,50 Ls. Visu naudiņu, kas būs iegūta, ziedosim kādam ziedot.lv labdarības projektam. Šī ir iespēja piedalīties arī tiem, kam šobrīd vēl nav mantiņu maiņai.

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku 🙂 Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz 🙂
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem 🙂
• Īsi sakot – dalieties priekā un jums pašiem būs vairāk prieka!

P.S. Mēs tomēr vēlreiz atgādinām – “Mantu maiņa” NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Tas nāca tik negaidīti. Iepazīstināt bērnu ar sērām, zaudējumu. Palīdzēt to pārdzīvot – BonBon aiziešanu. Mēs bijām pārrunājuši vecāsmammas suņu aiziešanu – Jaga un Grejs bija sastapti un tad vairs nesastapti… mēs pārrunājām suņu debesīšu, mākoņmaliņas un citus jautājumus. Bet šis bija citādi.

Prom devās BonBon – mūsu ģimenes vismīļākā sunene. Un neatgriezās. Mēs izdrukājām sludinājumus un devāmies uz tuvējiem ciemiem izlīmēt tos. Izgriezāmies ar auto uz šosejas un es iesaucos: “Tur ir BonBon!” – viņa bija ceļmalas zālēs mirusi. Es raudāju. Robins acumirkli nesaprata – kāpēc es izplūstu asarās. Es teicu, ka Bonītes vairs nav. Robins arī izplūda asarās… “Bonīte ir mirusi!” viņš histēriski atkārtoja simtiem reižu. Mēs devāmies mājās, ielīdām abi gultiņā un raudājām. Robins sacīja: “Varbūt pietiks raudāt?!” bet es sacīju, ka raudāt vajag tik, cik sirsniņā ir asariņu… un mēs raudam. Daudz daudz asaru. Klāss gan vēl nesaprot zaudējumu, ka Bonītes vairs nav. Ka neko vairs nevar vērst par labu, aizvest pie daktera un iešpricēt, lai ir atkal dzīvītē… Arī Robins vēl mēģina kaut ko sarunāt, lai arī pats saprot, ka miris ir miris… Mēs izrunājam, ka tas nav tik vienkārši.

Mācāmies sadzīvot ar zaudējumu. Man šķiet svarīgi būt atklātai ar bērnu, nestāstīt pekstiņus, bet radīt sērojošu atmosfēru, kur mēs šīs bēdas dalām cits ar citu un nav vienas pareizas sērošanas, katrs to izjūt savādāk. Arī tētis ļauj asarai noslīdēt pār vaigu, neslēpj to no puikām un bērni izprot, ka lielās bēdās raudāt tiesības ir ikvienam. Taču neuzspiežu sērošanu – izplūst asarās nav vienīgais pareizais veids, kā izrādīt pieķeršanos aizgājējam – ikvienam ir tiesības uz savām skumjām un to paušanas veidu.

Mācāmies sadzīvot. Mēs nepārtraucam ierasto ritmu, neatliekam malā ikdienas darbus. Ir labi, ka mums ir iznākušas brīvdienas, jo mēs varam būt kopā. Tomēr ierastās lietas darām, jo bērniem ir vajadzīgs šis ritmiskums, tas rada paļāvību un sajūtu, ka dzīve rit tālāk. Protams, to ir grūti īstenot, ja arī pieaugušajiem jātiek galā ar savām sērām. Tomēr cenšamies.

Vakar, šodien daudz runājam. Es stāstu par to, kā ķermeni pamet dvēselīte un nonāk debesīs. Ķermeni mēs apbērējam, noglāstam, pirms aprokam, bet dvēselīti mēs sastapsim tad, kad paši kļūsim par dvēselītēm atsevišķi no ķermeņa. Tad Bonīte mūs tur gaidīs. Pagaidām viņi paskraidīs ar Jagu un Greju… Viņa būs dikti priecīga mūs satikt tad, noilgojusies, noteikti. Kāpēc mēs nevaram redzēt dvēselītes mākoņos, kad uzlidojam tur ar lidmašīnu? Nu tāpēc, ka dvēselītes ir caurspīdīgas kā vējš… Mēs Bonīti pieminam. Domājam labās domas par viņu. Un labi, ka neviena slikta doma nemaz nenāk prātā – viņa bija TIK laba… Mūsu Bonīte… Bērni šajā vecumā vēl lietas uztver ļoti burtiski, tādēļ izvēlos vārdus un tēzes, lai stāstītu par nāvi, miršanu. Tomēr bērnu arī nemānu, nesaku, ka sunītis ir cieši aizmidzis vai kaut kur tālāk aizskrējis… Ir tā kā ir un ar to ir jāsadzīvo.

Un ir jārunā. Bērnam ir jāizrunā savas sēras. Tas ir pavisam normāli, ka bērns vēlas simtiem reižu izstāstīt to, kā ir šo piedzīvojis, kur viņš ir bijis, ko darījis, kad uzzinājis, kā reaģējis – viņam savā stāstā ir jādalās, jo tam ir nomierinoša un dziedinoša nozīme. Tā bērns gluži instinktīvi veldzē savu sāpošo sirsniņu, artikulējot un formulējot vārdos savas izjūtas. Robins satiek svešiniekus – pie ezera, kaimiņus vai svešīniekus uz ceļa, un aizgūtnēm stāsta par mūsu suņiem un par to, kā mēs atradām mirušo Bonīti, kā viņa bija beigta un neko tur vairs nevar darīt. Es zinu, ka ir traki, bet šķiet, ka viņam tas ir jāizstāsta 100 reizes skaļi, lai atbrīvotos no spriedzes, ko šie pārdzīvojumi radījuši…

Un tad es atceros Nāves antropoloģijas kursu, ko mums pasniedza M.Boiko RSU sociālās antropoloģijas maģistrantūrā, kur studēju – ikvienā kultūrā sēras ir atšķirīgas, kā arī tās atkarīgas no zaudējuma smaguma un konkrētās personas garīgā brieduma pakāpes. Jo zaudējums ir lielāks robs dzīvē, grūtāk azistājams ar citiem ģimenes locekļiem, tuviniekiem, jaunu personu, jo lielākas sēras. Robinam Bonīte bija dzīves mīļākais suns, uzauguši kopā un sirdī iekritusi visvairāk. Viņa nav aizstājama. Un viņš sēro. Ļoti. Skaļi, mutuļojoši un emocionāli, bet tās ir viņa sēras. Un katram tās ir savādākas. Bet mēs respektējam viņa sēru veidu, jo tādas tās viņam ir un tās viņam ir jāizsāp.

Visbiežākais jautājums pie Softbums audumu autiņu plaukta – vai mazais sāk ātrāk iet uz podiņa? Un otrs biežākais – vai jums ir arī mācību biksītes mazajam, vai var izmantot šīs pašas?

Tad nu es saku kā ir – mans otrais bērns, kas valkāja auduma autiņus, sāka iet uz podiņa ātrāk. vai tam bija kāds sakars ar auduma autiņiem – nav ne jausmas. Loģiski – nebūtu pamata būt, jo Softbums autuņiem ir Drytouch slānis, kas vienmēr pie dupša ir sauss. Tā ka it kā slapjās (motivējošās) sajūtas nav un nav nekāda loģiska pamata, kāpēc iet ātrāk uz podiņa. Un tomēr… Nē, treniņa biksīšu mums nav, jo man (mūsu ģimenei) nešķiet, ka bērnu var satrenēt iet uz podiņa. Bet te nu mūsu pieredze.

Robins – 2,2 gadi

Robinu ļoti mērķtiecīgi sāku apmācīt podiņlietās 1.3 gadu vecumā. Tas lielāko ties bija apkārtējās sabiedrības spiediens – māsīca jau iet, tētis/mamma jau no 9 mēnešu vecuma, citi calis.lv arī jau uz podiņa – kā tad mēs vel ne? Bet Robins acīmredzami neizjuta nekādu sakarību starp podiņu un vēlmi nokārtoties – ar slapjām apakšbiksītēm vinš varēja sēdēt it visur, dzīvoties ik stundām un par kaku biksēs liegties pat tad, kad jau runāja… viņš no tā neķēra kreņķi. Bet es gan. Jo dīvāns bija slapš, paklājs arī. Māja netīra. Bet bērns pēc pusstundas sēdēšanas uz poda tāpat pačurāja metru no tā uz grīdas… atmetu ar roku. Un tad jau es gaidīju otro mazuli, sapratu, ka vispārējā stresa un pārmaiņu mirklī mācīt bērnu iet uz poda nav akadēmiski pareizākais mirklis. Bet es biju izklaidīga grūtniece un kādu dienu saņēmu mazuli ar audzinātājas komentāru bērndārzā: “Jums maisiņā izbeigušies pamperi. Es viņam uzvilku biksītes.” – tā nu mājās devāmies apakšbiksītēs un cerējām, ka neiznāks “avārija” tramvajā. Neiznāca un, pēc abpusējas apspriedes, izlēmām, ka pusdienlaiciņu iesim čučēt biksītēs. Kopš tā laika “pamperi” likām tikai uz nakti. Un pēc tam, kad mēnesi tas bija sauss, pārtraucām arī to. Robins sāka podiņgaitas 2,2 gadu vecumā vienkārši tā – kad viņam likās, ka vajag…

Klāss – 2 gadi

Klāsam bija tikko nosvinēta 2 gadu dzimšanas diena. Teikšu godīgi, ka krietnus mēnešu pirms tam jau bija mirklis, kad mēs nopūdelējām podiņapmācības sākumu, jo Klāss bija sācis dikti prasīties uz podiņa, bet aiz slinkuma, mēs ļāvām viņam čurāt biksītēs automašīnā, kad “pampers” kājās. Līdz ar to viņš sāka netaupīties un mirklis bija palaists vējā…

Taču, nosvinējis 2 gadu jubileju, viņš sāka izteikti prasīties atkal un mēs to ņēmām vērā. Nosvinējis 2,1 gada jubīlīti, viņš jau par 99% prasījās uz podiņa (izņēmumi – aizspēlējas un bikses sačurājas), pat pa nakti nepieslapina “pamperī”. Nu ko – jā, bērns, kas valkā auduma autiņus, ātrāk aizgāja uz podiņa. Tā viņs ir – pēc mūsu pieredzes 🙂

Valodrfpedagoģijas sakarības starpo ES un podiņmācību

Bērndārza audzinātāja, garāmejot pieminēja, ka valdorfpedagoģijā tiek atzīmēta saistība starp bērna ego apzināšanos – respektīvi, “es” vārda lietošanas sākumu – un podiņapmācības veiksmīgu sākšanu. Ideja ir tāda, ka tad, kad bērnam ir klikšķis uz “es” lietošanu, tad arī būtu jānāk klikšķim uz neslapināšnau biksēs. Teikšu godīgi, ka es šai atzīmei nepievērsu uzmanību. Taču Klāsam tas sakrita par 100%. Jo 2 gadu un 1 dienas vecumā izskanēja pirmie apzinātie ES un nu tie tiek lietoti ikdienā ļoti apzināti. Un podiņš tāpat… Ja patinu filmu atpakaļ, tad brīdis, kad Robins sāka prasīties pats uz podiņu pa darīšanām, sakrita ar mirkli, kad viņš sāka lietot vārdiņu “es”, lai identificētu sevi. Varbūt tā tomēr ir taisnība