'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šīs īstenībā ir bez vārdiem, lai runā video:

Astrojax var iegādāties šeit un XaXa šeit… Mēs trikus vēl tikai mācāmies 😀

Gribamliste ir kaut kas tāds, ko es biju iekļāvusi mūsu jaunās mājaslapas izstrādes “gribamlistē” – nu dikti gribējās, lai mums tāda ir 🙂 Un kad tad vēl mums to celt saulītē, ja ne dāvināšanas un apdāvināšanās sezonā pirms Ziemassvētkiem?!

Gribamliste muki.lv funkcionē kā īsts Gift registry. Nezināt, kas tas ir? Es jums tūliņ pastāstīšu. Tas ir tāds vēlamo dāvaniņu saraksts, ko apdāvināmais (vai viņa vecāki) sastāda un padara publiski pieejamu caur trešo pusi. Attiecīgi visi ciemiņi un dāvanu gādātāji, var iepazīties ar vēlamo dāvaniņu variantiem un sagādāt kaut ko no tā. Tam ir vairākas priekšrocības:

– Dāvinātājs vienmēr var būt drošs, ka dāvaniņa būs gaidīta un gribēta, bet apdāvināmais būs pasargāts no nevajadzīgu lietu plūdiem un apaugšanas ar krāmiem

– Ja vien visi ciemiņi godīgi atzīstās pārdevējam, kam pērk dāvaniņu, tad tas pasargā no dāvanu dublēšanās

– Lai arī iecerēta, dāvaniņa tomēr ir pārsteigums, jo apdāvināmais līdz pat dāvanas saņemšanas brīdim nezin, kurš ko ir iegādājies.

Kā tad tas funkcionē muki.lv?

Norādes apdāvināmajam: Jaunajā mājas lapā veikalins.muki.lv ir iespējams reģistrēties un sakārtot savu Gribamlisti – pie ikvienas preces, ko vēlaties saņemt kā dāvanu, jāizvēlas vajadzīgā krāsa un izmērs un jāspiež “Gribamliste”. Kad saraksts gatavs, to var nosūtīt draugiem un radiem e-pastā vai aizsūtīt uz savu e-pastu, tādējādi saņemot linku, kuru iespējams publiskot blogā vai izplatīt citādi. Šajā linkā cilvēki varēs publiski apskatīt vēlamo dāvanu sarakstu.

Norādes dāvanu gādātājiem: Ja jums ir aizdomas (vai jūs pat droši zināt), ka jūsu draugs vai rads ir sagatavojis dāvanu sarakstu muki.lv, noskatīto dāvanu iegādājoties pie mums, lūdzu, dariet mums zināmu, ka pērkat dāvaniņu tam un tam. Mēs līdz ar to atzīmēsim, ka šī dāvana jau iegādāta (vai, pareizāk sakot, izņemsim iegādāto dāvanu no saraksta), tā nodrošinot, ka kāds ciemiņš neierodas ar tādu pašu pārsteigumu. Tāpat jūs vienmēr varat mums palūgt apskatīties kāda sava drauga aktuālo dāvanu sarakstu, lai būtu droši, ka laikā, kamēr nācāt no sava datora līdz mūsu veikaliņam, kāds jūsu noskatīto dāvaniņu nav jau iegādājies.

Un mums liekas, ka abpusēji saskanīgu darbību rezultātā, visiem vajadzētu būt makten priecīgiem par šajos Ziemassvētkos sarūpētajām dāvaniņām 🙂 Un ne tikai Ziemassvētkos… 😉

Ielūkojos pulkstenī, būtu jāauj kājas pakaļ Robinam uz bērndārzu, bet gribas arī par tām grāmatām uzrakstīt, jo mēs nu tagad esam mazliet pieblīvējuši savus vakarus ar tām. Kopš pagājušās nedēļas muki.lv vienā plauktā līdzās koka mantām sakārtojušās arī izdevniecības “Liels un mazs” jaukās bērnu grāmatas.

Tās mums ir īpašas, jo tās ir savādākas, domātākas grāmatas… kā es reizēm saku, ka ja ir tādas lietas, ko kāds cilvēks dara tās lietas darīšanas pēc, nevis tamdēļ, lai tiktu pie naudiņas, tad to uzreiz tā kā var sajust… un man liekas, ka “Liels un mazs” grāmatas ir par to, ka tās tiek radītas tamdēļ, lai bērniem būtu laba lasāmviela nevis tamdēļ, lai kāds varētu tikt pie lieka latiņa. (šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis un ar Liels un mazs PR speciālistiem nav saskaņots 😉 ).

tad nu tā labā lasāmviela mums ļoti patīk. Robinam vismīļākā grāmata ever ever ir par Findusu. viņš nekādi nespēj atcerēties, kā sauc muklīšus (versija ir, ka tie ir muļķīši 😉 ), bet viņam vienalga dikti patīk, jo tur ir Petsons un Finduss lielajās strīpainajās biksēs.

vēl mēs it bieži lasām grāmatiņu par vardītēm. un tagad ir arī autokalendārs, kas liek mazliet nepacietīgāk gaidīt nākamo gadu… (ko Robins tāpat jau gaida ar nepacietību, jo tad viņam būs 3 gadi un viņš būs pavisam liels).

un vēl mēs meklējam to “īsto” starp dzejoļiem Ineses Zanderes grāmatiņā “iekšiņa un āriņa”, ko izjusti deklamēt pie eglītes… īsi sakot – grāmatu pieredze ka biezs 🙂 bet jaunā veikaliņā virtuālajā plauktā ir vairāk kā desmit, starp kurām jums izvēlēties savu “īsto”.

Ziemassvētku darbu drudzis mūsu ģimeni pārņēmis jau pilnā sparā un daudz kam neiznāk vaļas. Starp šīm lietām ir arī fotografēšana (jo vairs nav saulainu pēcpusdienu – kamēr mazie guļ, kad var pafočēt dažas labas lietiņas), preču salikšana veikaliņā utt. Tādēļ uzrakstu vismaz šādi – blogierakstā, ka pie mums veikaliņā ir mazliet lielāks sortiments kā šajā vai jaunajā lapiņā. Būtiskākās šeit trūkstošās lietas, ko noteikti ir vērts nākt uz veikalu apskatīt klātienē ir:

– Latvijas mammas rokām tamborēti grabulīši, tārpiņi graušanai (Klāsa favorīts!) un pirkstiņu veiklībai – pogspilventiņi;

– dzintara zobu krellītes pavisam mazajiem, ar kādām tagad rotājas mūsu Klāsiņš, zobiņus audzējot;

– koka mantu plaukts ir pilnāks kā varētu likties;

– un mūsu grāmatu plauktā tagad ir izdevniecības Liels un Mazs grāmatiņas – arī pavisam jaunais 2012. gada auto kalendārs (Robins stāvā sajūsmā) un Māras Zālītes “Tango un Tūtiņa ciemos” grāmatiņa, par kuru lasīju anotāciju decembra Manā mazajā 🙂

– ir arī linu rūķu mices un apmetnīši bērniņiem no 6 mēnešu vecuma līdz pat skolai.

– un plauktos atgriezušās Klasiskās koka piramīdas

Tā ka droši pie mums pēc rūķiem un maisu saturiem 🙂

Kā jau katru gadu (nu jau 11 pēc kārtas) pirmssvētku laikā sarosās arī rūķi. Un mēs it labprāt viņiem kaut kā palīdzam, jo labu darbu viņi dara – vāc labas mantas un naudiņas Latgales trūcīgajām ģimenēm, visvairāk jau šo ģimeņu bērniem. Šogad jau 10.decembrī rūķi dosies uz Latgales pusi, lai satiktu mazos, sarīkotu viņiem īsti foršu pārsteigumu un aplaimotu ar dāvaniņām kādus 300 bērniņus. Arī jūs rūķi (un arī mēs) labprāt aicinām iesaistīties. Kā to var? Veidu, kā palīdzēt, ir daudz – katrs var izvēlēties sev piemērotāko:

1.  Var pārskaitīt naudiņu (var arī nodot to rūķu pārstāvjiem personiski – tostarp naudiņu var ziedot to uzticot arī muki.lv cilvēkiem), vai sagatavot reālu dāvaniņu, tā vairāk līdzdarbojoties. Ja šaubāties, kā būtu labāk, tad jāsaka, ka rūķi, iepērkot lielos apjomos konfektes, kancelejas preces, somas u.c. lietiņas, veic pamatīgu cenu izpēti un cenšas sarunāt atlaides, līdz ar to par to pašu naudiņu ir iespēja iegādāties vairāk… 🙂 Savukārt pašu sarūpētā dāvaniņā ir jūsu sirdssiltums…

Konts (privātais, jo rūķiem nav organizācijas), uz kuru pārskaitīt ziedojamo naudiņu:

Ja Jūs veicat pārskaitījumu, tad lūdzu atsūtīt kādam rūķu pārstāvim (visus rūķu pārstāvjus var apskatīt www.rukitis.com) savu e-pasta adresi, lai pēc pasākuma var nosūtīt atskaites prezentāciju ar aprakstu par piedzīvoto, izdarīto un iztērēto.

2. Jauki, ja sagatavosiet speciālās dāvaniņas – arī tās var atdot rūķu ziņotājiem muki.lv! Ja dāvaniņa noformēta tā, ka nav redzams, kas ir “lācītim vēderā”, tad lūgums pievienot lapiņu ar “instrukciju”, lai var zināt, kāda vecuma un dzimuma bērniņam (vai visai ģimenei) to dāvināt.

3. Par mazlietotajām drēbītēm: Pēdējos gados rūķi visvairāk rūpējas par bērniem, tādēļ arī drēbītes rūpē vairāk bērniem (neaizmirsīsim arī pusaudžus līdz pat 16-17 gadu vecumam).

Vienalga, vai vēlaties palīdzēt ar naudiņu, dāvaniņu vai par mazu palikušām drēbītēm bērniņiem, itin visu stiepiet tik pie mums uz muki.lv un mēs to visu apkoposim veselu nedēļu (līdz nākamajai trešdienai) un tad nogādāsim visu sūtījumu rūķiem. Tā kā rūķiem vajag laiku, lai visu sasaiņotu dāvanu maisos, tad pie viņiem visu gādāsim ceturtdien pats vēlākais.

Lūgums sniegt savu palīdzīgo roku un nodot šo ziņu arī citiem, kas vēlētos palīdzēt!

Laikā, kad visi drudžaini domā un pērk dāvanas, un šis vārds sāk iegūt mazliet negatīvu nokrāsu kā kāds apgrūtinošs pienākums, gribējām padalīties ar jauku ideju, ko nu jau esam sastapuši ne reizīti vien (protams, mums liels prieks būt neatņemamai šīs idejas sastāvdaļai 🙂 )… Vairāki mūsu pircēji izveidojuši savus dāvanu blogus jeb vēlamo dāvaniņu sarakstus internetā. Ideja man šķiet superīga un iedvemsojoša – atvieglo dāvanas iegādi dāvinātājiem un iepriecina vecākus un mazuli. Forši, vai ne?

Te daži piemēri:

http://mazaisprieks.wordpress.com/ – tādas dāvanas izvēlējušies mazā Ansīša vecāki

http://janunezinatkodavinatlivaitadseitdazasidejas.wordpress.com/ – te atkal Līvas dāvanu saraksts…

Nu tā 🙂 Varbūt arī jums noder 🙂

Pļaviņā lēkā zaķītis. Šitā lēkā! Un tad nāk rupucis. Viņš nāk lēni, tāds zaļš. Spīd saulīte. Te, redz, kur augšā. Un tad mākonis aiziet saulītei priekšā.

Tik bieži jāatbild uz jautājumu, ko gan bērni var pasākt ar Bilibo un tā mazajiem radiniekiem. Un es nemāku atbildē, jo: “Nu, visu ko!” Tostarp arī radīt mākslu. Šodien Bilibo mākslai tika veltīts viss vakars – tika radīta gan kustīga glezna, gan uzvesta luga.

Šodien ar Robinu bijām pie daktera, kas kutina pēdas 🙂 Vizīti pie dr. Salmiņa gaidījām jau kopš vasaras, kad pieteicām “audienci” – gandrīz vārda burtiskā nozīmē, jo dakters pieņem BKUS tikai reizi nedēļā tikai pusotru stundu vai kaut kā tml. Nu īsi sakot – simboliski. Bet pie viņa brauc bērni no visas Latvijas – gan tādi, kuriem no tiesas vajag ortopēda konsultāciju, gan tādi kā mēs, kuriem vienkārši bažīgas mammas 🙂

Pirmkārt, mani iepriecināja, ka manām tēzēm par kāju veselību dakters piekrita pilnībā. Otrkārt, pārapstiprināja visas ar apaviem saistītās atziņas. Te dažas tēzes:

• Apaviem ir tikai un vienīgi pasargājoša funkcija – lai bērns nesavainotu kāju. Visur, kur bērnam nav iespējams savainoties viņam būtu jāstaigā bez kurpēm. Sevišķi plakanās pēdas un līdzīgu nebūšanu gadījumā kāja ir pēc iespējas jādarbina, tai ir jākustās nevis jāatrodas apavā.
• Parastiem apaviem nav koriģējošu funkciju. Koriģējoša funkcija ir ortopēdiskiem apaviem, speciāliem – īpaši izgatavotiem medicīniskiem apaviem – ne parastā apavu veikalā pirktiem. Šādus apavus bērnam mēs apspriestu, ja: 1) būtu kāju asimetrija – viena kāja atšķirtos no otras; 2) kājas būtu stīvas, nelokanas – tad tā ir slimība; 3) bērnam būtu sūdzības par sāpēm. Viss – citādi par ortopēdiskiem apaviem mēs nerunājam.
• Saišu vājums ir iedzimts un tā konsekvence var būt fleksiblā plakanā pēda, potīšu vājums un tml. Vai es to uzskatu par slimību? Nē, neuzskatu.
• Galvenās rekomendācijas – pēc iespējas nodarbināt kājas un bērnu vispār, vingrot, vingrot un vēlreiz vingrot. Galvenais uzsvars ir uz pēdu izskutināšanu, vingrināšanu, jo tad kad vājām saitēm nāk talkā muskuļi, pēda nemaz vairs nav plakana. Un dejot – nesmādējiet dejošanu, tajā ļoti liels uzsvars tiek likts uz bērnu pēdām – uz pirkstgaliem, papēžiem – nostiept, pacelt…
• … un nēsāt ērtus apavus. Ērti apavi ir tādi, kuros bērns labi jūtas, labprāt tos velk un tie pēc iespējas maz ierobežo bērna pēdu – tie ir lokani, viegli, dabiski.

Šī tēma man neliek mieru jau sen un uzpeld šad un tad, taču šoreiz tā atkal kļuva aktuāla īsā twiterdialogā ar @LieneBrizga. Arī viņas bērnam skumjas bija sagādājuši spīdošie štrunti (kurus vajadzētu aizliegt ar likumu). Bet pārdomas ir ne tikai par tiem, lai gan tieši par tiem man ir mammas-sāpīgs stāsts…

Tas bija suņu izstādes laikā – līdzās dzīvnieku mīļotājiem noderīgām lietām, tirdzniecības vietas īrē arī cilvēki, kuri bērnu uzmanību no cilvēku labākajiem draugiem vēlas novērst ar skanošiem un mirguļojošiem “štruntiem”. Tā kā viens šāds galdiņš atradās vistuvāk mūsu apmešanās vietai, tad Robins uz to piestaigāja visas dienas garumā ļoti kāri lūkodamies uz it visu, kas tajā bija. “Laipnā” (lieku šo pēdiņās, jo laipna viņa bija tikai līdz brīdim, kamēr uzskatīja Robinu par potenciālo pircēju) tante arī viņam izrādīja itin visu savu preci, pilnīgi pārliecināta, ka kaut ko viņam ietirgos, jo kurš gan kam tādam spēj turēties pretī. Mirgo, griežas, dzied… Robins sažmiedzis dūrītē savu naudiņu kabatiņā turējās kā vīrs un mēs bijām norunājuši, ka tad, kad visas suņu lietas būs beigušās, iesim un iegādāsimies kaut ko no tās tantes. Un tad mēs gājām iepirkties, Robins izvilka savus 15 santīmiņus, spīdošām acīm rādīja uz iekāroto “draņķi” un es paprasīju tantei, cik tad tas maksā. 3 Ls!!! Ārprāc! Mati stāvus. Man roka necēlās pielikt klāt 2.85 Ls, jo es zinu, ka par to var nopirkt foršu grāmatiņu, milzu lērumu ar zīmuļiem, krāsām, otām un papīriem, pielikt vēl mazliet un iegādāties kādu rotaļlietu, kas sagādās prieku daudz ilgāk un kalpos noderīgāk utt. Īsi sakot – man acu priekšā aizņirbēja vesela virkne iespēju, kā daudz lietderīgāk iztērēt gan Robina 15 santīmus, gan manus 2.85 Ls. Bet viņš tik aizrautīgi rādīja ar pirkstiņu vēl uz to mirdzošo zobenu un vēl uz to… un uz to… visi viens par otru briesmīgāki. un nenormālās cenās! Trīs 10 cm garas plastmasas mašīnas ar spīdošām ugunīm 10 Ls.

Vārdos nevar aprakstīt to skatu, kāds bija, kad viņš sašļuka izdzirdis manu iebildumu, ka tā varbūt nav laba doma – viņš bija tik pacilāts, tik sasapņojies, tik iztēlojies sevi rociņās ar mirguļojošo plastmasas brīnumu… Un tad nāca mamma ar savu pragmātisko sapņu sagraušanas politiku. Gājām malā ar Robinu apspriesties. Es viņam teicu, ka viņam neiznāk neviena no tām lietām, jo tās lietas ir dārgas, bet viņam nav tik daudz naudiņas. Un man arī ne. Ka mēs par tādu naudiņu varam nopirkt daudz daudz foršu lietu nevis vienu spīguli, kas saplīsīs un apniks jau līdz izejas durvīm. Un man kā mammai bija sāpīgi noskatīties, kā viņš cīnās ar sevi, kā cenšas saprast manu argumentāciju un kā viņam nav īsti ko pateikt man pretī. Bet es neuzstāju, nekomandēju, nešantažēju. Es centos paskaidrot, lai viņš izlemj pats. Ja viņš būtu lūdzis, es būtu padevusies. Man bija viņu ļoti žēl. Un bija liels lepnums, kad viņš nesāka niķoties vai krist garšļaukus kaprīzes priekšā. Un man bija nežēlīgas dusmas uz cilvēkiem, kas tādas lietas izdomā, rada, ražo un pārdod. Ka viņi iznieko savu laiku, posta pasaules dabu ar saviem plastmasiem un piesārņo arī tādas mazu bērnu dvēselītes, kuriem ir skumji, ja mamma nepērk tādu vai skumji, kad tas pēc stundas saplīst… Šī situācija (man par laimi) atrisinājās gauži viegli un, lai arī izskatījās, ka zaudējums ir smags, Robins piekrita apskatīt piedāvājumu pie blakus galdiņa, kur mēs par dažiem desmitiem santīmu sametāmies piparkūkai ar vislielāko glazūras pārklājumu un priecīgi devāmies tētim atrādīt pirkumu. Un viņš bija patiesi priecīgs un gandarīts, kad visa pirparkūka bija ielocīta vēderā.

Protams, man var pārmest, ka es liku bērnam mocīties un nenopirku šo mantu. Tā taču ir tikai viena reize. Tomēr es laikam neesmu pietiekami prasmīga mamma (vai arī tieši otrādi – esmu ļoti tālredzīga), bet, ja es vienu reizi atļautu un pateiktu, ka pērkam, ko es teiktu nākamreiz? Man nav atbildes šim jautājumam, tāpēc es nemaz neielaižos.

Tāpat Robinu nekad nevar pazaudēt lielveikalā – viņu vienmēr var atrast bēbīšu mantiņu nodaļā, kur viņš spiež degunus dziedošiem podiem un citādi izklaidējas tērējot visu to plastmasas “dziesminieku” baterijas. Es reizēm raugos uz viņu un domāju, vai es esmu viņam nozagusi bērnību, liegdama plastmasas poķi par 19.99 Ls ar 6 dažādām melodijām un 3 bonusa efektiem, ja pareiza formiņa iemesta pareizā caurumā? Vai sintētisku suni, kas uz mīļiem glāstiem saka: “Galva”? Es nezinu. To es droši vien uzzināšu, kad par pirmo augstskolas stipendiju viņš tādu sev nopirks 🙂

Bet man liekas, ka tomēr tāds nenoformulēts attaisnojums man ir. Kad kāda mamma komentējot, ka viņas bērnam paticis sorteris, kas atgādināja, manuprāt, bezgaumīgu podu, jo tas “vismaz skan un spīd, kad viņš iemet pareizi”, vienīgais, ko pie sevis spēju nodomāt bija, ka es nesaprotu, kāpēc gan podam ir “jāslavē” bērns par pareizu rīcību ar spīdēšanu un dziedāšanu. Kādēļ, gan mamma pati nevar uzslavēt savu bērnu un būt tur līdzās? (nemaz nerunājot jau par tik ekstrēmām galējībām, ka mamma vispār nelietotu sorteri, lai iemācītu bērnam ievietot klucīšus pa pareizajām durtiņām, bet gan ļautu tādas ģeometriskas sakarības atklāt bērnam pašam un tādējādi vairotu bērna motivāciju caur atklājumiem nevis iemācītām zinībām 😉 )…

Kā atbilde man pašai ir cits stāsts… Kādu dienu, ciemojoties svešās mājās, Robins ar sajūsmu neizlaida no rokām bilžu grāmatiņas ar skaļrunīti, kas atskaņoja skaņas, kas raksturīgas attēlos redzamajiem priekšmetiem. Domāta, manuprāt, krietni jaunāka vecuma bērniem. Nu nav mums arī tādu grāmatu, jo manā uztverē grāmatai ir pilnīgi cita vērtība – saturiska, literāra, mākslinieciska – tā nav mērāma ne krāsu košumā, ne papildus fīčās – pīkstuļos, skaļruņos, podziņās u.c. Grāmata ir grāmata. Tai nav jādzied vai jāsvilpj. Bet izskatījās, ka tobrīd Robins ir pilnīgi citās domās. Un man pat likās, ka varbūt kādu dienu, ja tā grāmata dārgi nemaksās, nopirkšu viņam tādu – tik ļoti viņam tā patika. Taču es nenopirku un kā nu gadījies, kā ne – tieši tāda tika uzdāvināta Klāsiņam uz raudzībām. Un kamēr Klāss vēl nelasa, to palietoja Robins. Palietoja apmēram 45 minūtes, lai ciemiņš, kas to atnesa, varētu doties prom pilnīgi pārliecināts, ka ir uzdāvinājis pasaules labāko dāvanu. Pēc tam tā tika nolikta malā un kopš tā brīža vairs nav interesējusi, pat ja pamudinu viņu un saku, lai paskatās jauno grāmatu. Toties Liels un Mazs jauno grāmatiņu par vardulēnu liek lasīt katru vakaru jau vairākas nedēļas no vietas…

Un tā nu es domāju, ka varbūt, tikai varbūt, man tomēr ir taisnība, ka rotaļlietai nav jāapbur un jāizklaidē, grāmatai nav jādzied un pašai jālasās un bērnam nav tikai jānoskatās. Un arī tādam, kas vēl savus 15 santīmus saskaitīt nemāk, ir jāmācās lietu īstenā vērtība meklēt kaut kur dziļāk par pīkstēšanu un spīdēšanu un ieguldīt arī maznaudiņu tiešām vērtīgās lietās, lai to mums apkārt nekļūtu parāk daudz, tā ka paliek tikai skumji…

Lūk, tādas manas pārdomas par krāmiem.

Nu ir tas brīdis, kad ir jāraksta par klepu un klepošanu, jo “sezona” ir sākusies. To apjautu šonakt, kad klepošanas (un smakšanas) stafeti no Robina pārņēma arī mazais Klāsiņš. Jau no sākta gala saku, ka man nav medicīniskās izglītības, mūsu pieredze nekādi nav jāuzskata par sakņotu kādās akadēmiskās zinībās un ļoti iespējams, ka šis un tas nemaz nav taisnība, jo “saklausījušies” par klepošanu mēs esam daudz. Jo ir daudz variantu, daudz informācijas un, kad tavs mazais, cīnās pēc elpas un gaidot palīdzību skatās tev acīs tādu dikti izmisušu skatienu, tad esi gatavs darīt vienalga ko, lai tikai būtu labāk… Tā nu padalīšos mūsu pieredzē, ja nu vienkārši kādam noder.

Man ir radies iespaids, ka ikvienam bērnam ir sava “vājā vieta” – mums (t.i. Robinam, bet pēc šonakts spriežu, ka arī Klāss ies viņa pēdās) šī vājā vieta meklējama elpceļos – esam “izbaudījuši” visu – bronhītu, strutaino angīnu un laringīts ir mūsu sabiedrotais pat ar zināmu regularitāti. Robins pirmo reizi ar laringītu nokļuva slimnīcā 4.5 mēnešu vecumā un pēcāk pabija tur vēl dažas reizes. Vairāk nebrauksim, paldies! Read the rest of this entry »