'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Lai nevilktu garumā, krāmējoties ap kvalitatīviem foto utt., ziņojam ar ātrumā nobildētu foto – muki.lv ir savesti daudzdažādi zābaciņi. Tie pagaidām nav pilnvērtīgi ievietoti mūsu virtuālajos plauktos, bet Lāčplēša ielā 10 pagrabiņā tos jau pamazām sāk izpirkt un sāku bažīties, ka kamēr salikšu bildes webā, nebūs jau vairs ko pirkt.

Tātad:

– ir 6 dažādu modeļu zābaciņi lielākajiem bērniem no nopietno soļu kategorijas. Daži modeļi ir ādas, daži no sintētiska materiāla. Visi ir ar siltinājumiem un šķiet, ka kalpos kājiņu siltumam godam.

– arī mīksto pēdiņu zābaciņi papildinājušies par 6 modeļiem – ir gan maziem kovbojiņiem, gan klasikas piekritējiem un pat viens pārītis zaļu zābaciņu 🙂

Šodien un rīt var pagūt iegādāt, jo arī 18. novembrī mēs strādāsim, klientu ērtībai par godu, no 11 līdz 15 – tā ka pa ceļam uz parādi droši var iegriezties pie mums un izvēlēties sev siltus soļojamos 🙂

Ak jā, par cenām. Cenas arī 18. novembra cienīgas – nopietno soļu zābaciņi 18 Ls, puszābaciņi kurpīšu cenā 16.60 Ls. Un mazajiem bērniem nekas nav mainījies – arī jaunie zābaciņi maksā 13.90 Ls

Par to, ko rakstīt šajā īpašajā dienā blogierakstā domāju visu nedēļas nogali. Bet kad ķēros pie rakstīšanas, tad viss sadomātais pajuka un sarakstījās pavisam citādi.

Vispirms jau iespaidi no ballītes – bija tik daudz redzētu seju, tik daudz bērnu, mammu, tētu un kņadas. Vienā brīdī sapratām, ka nemaz nespējam visiem vairs pateikt “Labdien!” un piedāvāt kūku, palīdzēt ar noskatītu iepirkumu utt. Vienkārši pagāju malā un skatījos, kā “viss notiek”. Jo visi sanākušie bija kā tiešām tāda viena liela tusiņa ciemiņi, kaut savā starpā visbiežāk sveši un neiepazīstināti, – kāda mamma uzliek otrai gabaliņu kūkas, cita noslauka svešam bērnam mutīti vai ielej suliņu. Un mammas pļāpā, dalās savā pieredzē par vienu vai otru lietu, kas iegādāta pie mums un jau iemīļota… Jutos labi. Tā vienkārši labi, kā īstā dzimšanas dienas ballītē, kur apkārt visi ir savējie… Un bija TĀ sajūta, ka daudz ir pa šiem diviem gadiem paveikts, lai šis viss būtu.

Lai precizētu, cik daudz tad ir paveikts, kā tad toreiz bija, uzmeklēju mūsu pirmo bloga ierakstu, kas pasludināja muki.lv par atklātu. Un izrādās, ka mums dzimšanas diena ir 12. datumā – tieši sestdien, kad to arī svinējām… nevis 14., t.i. šodien, kā nez kādēļ bijām iedomājušies. (Un kur tas radās, kurš to izdomāja – sazin viņu…) Bet nu īsi sakot, šis bija pirmais iemesls, kāpēc sajutos “izsista no sliedēm” 🙂

Bet otrs iemesls bija tāds, ka iespaidi bija tikai manī – līdzpaņemtais fotoaparāts tā arī bija visu ballīti pavadījis plauktā, jo vienkārši neiznāca mirklis to paķert un kaut ko iemūžināt. Taču te atkal talkā nāk savējie – viena no mūsu mīļajām klientēm – Alise Tilaka – pēc paciemošanās pie mums, bija šorītu iesākusi ar ierakstu savā blogā par mūsu dzimenīti. Izlasīju un sapratu, ka laikam tā arī bija… tad ko nu tur pielikt vai atņemt – lasiet, kā pie mums gāja no ciemiņa skatu punkta. Ar visām bildēm 🙂

Lūk, tāda mums dzimšanas diena ar gardu kūku (mana vienīgā bilde), ko visi slavēja – tā gan no tiesas mums ar Robinu bija padevusies, kaut neesam nekādi kulināri (mums gan ir tētis, kas šādās dzīves situācijās vienmēr nāk talkā 😉 ).

Un PAAAAAALDIES visiem ciemiņiem un sveicējiem!!!!!!!!!!!!!!!!!!! Un visiem citiem, kas ir ar mums 🙂

Varžu māte vērīgi lūkojās apkārt pēc dīķa labākās vietiņas, kur iedēt ikriņus. Čik-čik, viņa ierušinājās starp olīšiem ūdenszālēs un lieta darīta!

Ikriņi auga un pamazām no tiem izauga mazi kurkulīši. Žiperīši kustinādami mazās astītes lodāja starp ūdenszālēm dzīvespriecīgi un jautri. Tikai viens kurkulītis allaž bija skumjš un uzmetis mazo lūpiņu. Ja kāds viņam jautāja, par ko viņš skumst, viņš atbildēja:

– Jā, jā… citiem ir tādas rociņas un kājiņas, bet man tikai astīte…

Tā viņš žēlojās un skuma, līdz neviens viņam vairs nejautāja, par ko viņš skumst. Bet kurkulīši auga un kādu dienu viņiem izauga arī mazmazītiņas rociņas un kājiņas. Vai tu domā, ka mazais kurkulītis nu bija priecīgs? Nē… Viņš arvien bija skumjš un teica:

– Jā, jā… ko man līdz manas rociņas un kājiņas, ja tās ir tik mazas – citiem redz ir stipras rokas, stipras kājas…

Un atkal mazo kurkulīti varēja redzēt skumji airējamies starp ūdenszālēm dīķa nomalē. Tā viņš skuma, līdz izauga par mazu ņipru vardulēnu un viņa kājiņas un rociņas nu bija stipras, lai augstu lēktu, astīte nokritusi… Viņš bija īsta maza vardīte. Skumja vardīte.

– Par ko tu arvien skumsti, mazo vardulēn? Tev taču tagad ir stiprās rociņas un kājiņas, tieši kā tu gribēji?

– Jā, jā… rociņas un kājiņas jau man ir stipras, bet man nav astītes. Eh…

Ko gan mēs varam no mazā kurkulīša iemācīties? To, ka lai tev būtu vienmēr laba oma nevis uzmesta lūpiņa, ir jāmāk priecāties par to, kas tev ir, nevis vienmēr jāskumst pēc tā, kas tev nav.

Nu nav miera 🙂 Mūsu rokās nonāca viena neliela auduma autiņbikšu kolekcija. Tad nu šovakar piesēdām pie sistemātiskas bikšeļu salīdzināšanas, lai dubultpārliecinātos, vai mēs patiešām esam izvēlējušies labākos. Lūk, kas no tā iznāca.

Mēs salīdzinājām vizuāli un izčamdot savus Klāsiņa Softbums ar 3 citām autiņbiksītēm – 2 no tām kabatas tipa un vienas ar kņopīti iestiprināms ieliktnītis. Fotoattēlos aizkrāsoju zīmolu nosaukumus, lai nerastos iespaids par salīdzinošo reklāmu – visas bikšeles aizpogātas uz vidējo piedāvāto no lielumiem, lai salīdzinājums būtu pēc iespējas objektīvs. Visas trīs bikšeles mums tikai aizlienēja pačamdīšanai, tādēļ lietojuši tās neesam un pieredzes par nēsāšanas ērtumu un čurnoturību mums nav.

Gan jau nojaušat, ka Klāsa ceturtais mēnesis ir bijis tik interesants, ka esam nonākuši nemanot jau piektajā, bet mēneša noslēguma blogieraksts nav tapis – tiešām, nav iznācis laika. Jo…

Klāsam un brālim ir savs režīmiņš (jeb – kā sarunājuši 😉 )

Ne veidots, ne darināts, Klāsam iezīmējies savs režīmiņš – kā no rīta mostās kopā ar visiem, tā patusējas kamēr lielais brālis pa bērndārzu un tikai tad laižas miegā. Taču pirmais miedziņš nav ilgs – 1.5 – 2 h – un tad, kad no bērndārza pārvests un miegā laižas lielais brālis, Klāss ir izgulējies un gatavs atkal spēlēties 🙂 Nu un tad, kad viņš ir izspēlējies un taisās uz čuču, tad atkal mostas Robins… Un tad viņi satiekas abi tikai novakarē pirms gulētiešanas kādas stundas 2, kad jandalē un spēlējas. Jo Robins ir Klāsa lielākais draugs, viņš vienmēr ar apbrīnas pilnu skatienu vēro visu, ko Robins dara Klāsa tuvumā. Klāss jau it labi izšķir svešos un savējos. Lai gan viņam tīri labi patīk arī svešie, tomēr tādus milzu platus smaidus viņš velta tikai savējiem. Acīmredzot uzlabojusies arī mazā redze, jo viņš atpazīst mammu un redz, ka viņam uzsmaidu, jau pa it lielu gabalu un dikti smaida pretī 🙂 Šķiet, viņš pazīst mūs arī pēc balsīm.

Spēlējas! Un runājas…

Šis virsrakstiņš jau kaut kur dzirdēts, vai ne? Nu tā jau ir, jo tāpat kā pagājušā mēnesī, vēl arvien Klāss lielāko dienas daļu pavada uz grīdas. Viņš jau ļoti meistarīgi tver konkrētas mantas, kuras iekārojis, labprāt ķibinās un ņemas ar visu ko, tomēr iezīmējas viņa mīļāko mantu loks: ļoti patīk Obumbas – kad tās aizmūk, tad ir MILZU bēda; patīk Garais grabulis un Čūskiņa no Mammas roku repertuāra; un vēl ir ļoti mīļi ir kopā saveramie gredzeni, kas palikuši vēl no brāļa – saveram visādās kombinācijās un var grabināt un grauzt, un cilāt, un staipīt… ak jā, piektajā mēnesī, kad par sevi manīt laikam liek nākotnē gaidāmie zobi, pievērsies arī Kožambumbas apstrādāšanai, kaut to vēl šobrīd nav īsti ērti turēt (Klaudija arī apliecina, ka sānu tvēriens bērnam normāli attīstas ap 6 mēnešu vecumu), bet Klāsiņš ļoti cenšas… Spēlēšanās vēl arvien notiek pa grīdu vien. Klāss piektajā dzīves mēnesītī ir ticis arī pie sava jautrošanās paklājiņa no Franck&Fischer. Un viņš nu nekādi nav ar pliku roku ņemams – mammas tālāk novietotās “motivējošās” mantas, kas izliktas, lai mudinātu Klāsiņu velties, viņš it aši dabon tuvāk vienkārši sakrunkojot paklājiņu 😀 Read the rest of this entry »

Tā ir – kad Jurģis saka, ka ir atvests Franck&Fischer, tad es pēc iespējas drīz ieplānoju braucienu uz veikaliņu, jo, verot vaļā kastes, jūtos gandrīz kā Ziemassvētkos – tajās vienmēr ir dikti daudz kā koša un krāsaina… un forša! Arī šoreiz ir daudz jaunumu (tikai daļu esmu salikusi webā). Un atvestas sen gaidītas lietas no vasaras kolekcijas. Piemēram Robins beidzot tika pie krokodilsomas – drausmīgi drausmīgi forša. Es godavārds, neesmu redzējusi tik kvalitatīvu somiņu mazajiem (apmēram 2-5 gadus veciem bērniem), kā miniatūra ļoti labas kvalitāte smugursoma ar polsterētu muguriņu, izoderētu iekšiņu, kabatiņām, atstarojošiem elementiem, nopietnām polsterētām lencēm – īsi sakot, man sajūsma. Pūcīšsomas arī ir tādas pašas – dikti labas.

Klāsam tika aktivitāšu paklājs, uz kura viņš uzreiz apvēlās uz punča (urrā!) 🙂 Un lace uz priekšdienām (esam atveduši visas jaunās laces un priekšautiņus ar piedurknītēm – var paskatīt šiten). Bet vēl jau tur ir visa kā – gan starp mantām, gan vispār… īsi sakot, ieskatieties sadaļās un nāciet arī ciemos…

P.S. Beidzot sadūšojāmies pie sevis ielaist arī polārlāci – mums ir tas foršais tamborētais paklājs tagad. Un Robinam ar Klāsu tagad būs jāatzīmējas pie augumiņa 🙂

Paskat, paskat, kas Klāsam kājās – auduma autiņbiksītes!

Kad mums pirms Klāsa dzimšanas teica, ka mēs varētu pamēģināt auduma autiņus, mūsu atbilde bija diezgan noraidoša. Kad viena meitene rādīja mums, ar apbrīnojamu roku veiklību, kā viņa “tik vienkārši” saliek mazā dupša iepakojamo kārtu kārtām, es skaidri zināju, ka tas nav priekš manis/mums (un apskaudu tos, kuri ar to tiek galā tādā vieglumā). Jo filozofiski auduma autiņbiksītes ir priekš manis/mums – bērnam un videi saudzējoši, gudri un ekonomiski, un ja vēl tie būtu smuki… Bet mani atturēja tas, ka tas nav ērti un vienkārši, pat ne mazgāšanas, bet uzlikšanas dēļ. Un tas lielais dupsis… ar vārdu sakot – es vēl tam nebiju gatava. Un man liekas, ka es neesmu tāda viena, kas it kā gribētu, bet saprot, ka nedarīs…

…līdz kāda virtuāla Amerikas draudzene, kas bija cīnījusies ar līdzīgām sajūtām, padalījās savā atradumā – Softbums! Viņa teica, ka tie esot auduma autiņi sliņķiem – es saku, ka tās ir auduma autiņbikses tiem, kas izvēlas automātisko ātrumkārbu. Kāpēc:

• šīs autiņbiksītes ir faktiski sagatavotas tūlītējai lietošanai – ir gatava bikšele un ar kņopīti iestiprināms ieliktnītis – iekņopēšana notiek pirms tajā tiek iesaistīts mazulis, tādēļ tālākais notiek TIEŠI TĀPAT kā ar parastām vienreizējās lietošanas autiņbiksēm;
• tieši tāpēc, ka ieliktnītis uzkņopējas pa virsu biksēm (nevis, piemēram, ieliekas kabatiņā), pēc pačurāšanas jāmaina tikai ieliktnis un bikses tikai retu reizi, ja tajās nonākusi lielāka kaka. Tāpēc pietiek ar ļoti nelielu daudzumu bikšeļu (mums ir 5) un bišķi lielāku skaitu ieliktnīšu – standartā 1 bikšeles nāk kopā ar 3 parastajiem ieliktnīšiem un vienu mazo papildieliktnīti;
• Softbums ir īpaša patentēta viena izmēra sistēma – patiesībā vienkārši un ģeniāli – kājiņu malās ir iestrādāta gumija ar regulātoru, līdzīgi kā slēpošanas jaku kapucēm – vienas un tās pašas bikšeles der no dzimšanas (2 kg) līdz 36 mēnešiem. Tāpēc ar šīm 5 (piemēram) biksēm pietiek visai dzīvei. Kā atzīst meitenes, kas mēģinājušas kņopējamās versijas biksēm ar vienu izmēru, šis ir daudz foršākas.
• Attiecīgi ne tikai jāiegādājas ir mazāk bikšu un ieliktņu, bet arī jāglabā ir daudz mazāk šī labuma – mūsu komplekts ar 5 biksēm un 15+5 ieliktņiem saiet vienā pārtinamā galdiņa grozā.
• Un jāmazgā ir ne tik daudz veļas, jo reāli es piemetu apmēram katru trešo dienu mūsu veļai klāt kādus 8 ieliktņus un 2-3 bikses, neko speciāli nemazgāju. Un šos drīkst žāvēt žāvētājā – biksēm gan nav vajadzības, tās izžūst uzmestas uz vannas malas 2-3 h, bet ieliktnīši gan žūst ilgāk, tāpēc tos lieku žāvētājā.
• Sakarā ar to, ka nav kārtu kārtas, dupsis nemaz nav tik liels kā citās redzētajās mazgājamajās autiņbiksītēs – maķenīt lielāks kā Bambo ir, bet tas nieks, no ārpuses neredz un lielākas drēbes par izmēru arī nevajag;
• Softbums standarta ieliktnīši ir no mikrošķiedras, kas absorbē daudz un žūst ātri. Bet var iepirkt arī organiskās kokvilnas ieliktnīšus (mums pāris ir – 70% organiskās bambusa šķiedras, 30% organiskā kokvilna – pēc taustes ļoti patīkami, ir vēl plānāki par mikrošķiedru, bet žūst gan mazliet ilgāk).
• Ir dabai draudzīgi. Un bērna dupsim arī – cik nu esmu lasījusi, tas sevišķi svarīgi puikiem, jo visādās nebūšanās nākotnē varot iedzīvoties, dzīvojoties visu laiku tai siltumnīcas režīmā vienreizējās lietošanas autiņbiksēs (un mēs tomēr lietojam ekoloģisko Bambo!)…
• Parēķināju (tomēr) ietaupījumu mūsu makā – es rēķināju ar Bambo biksēm, jo tā ir mūsu vienreizējo bikšu izvēle. Pirmkārt, sarēķināju, ka līdz 2 gadu vecumam, kas ir ātrāk nekā pilnīgi pārtraucām lietot autiņbikses Robinam, būsim iztērējuši apmēram 4500 autiņbikses (šeit es atkal iedomājos milzu kaudzi saulainā pļaviņā un šausmās apdomājos!), kas mums izmaksātu apmēram 900-950 Ls, ja mēs kā pircēji tos iegādātos muki.lv. Softbums (vedot no ASV) mums izmaksāja 138 Ls!!! Ok, pirmos dzīves trīs mēnešus mēs jau bijām lietojuši papīra bikšeles – nomīnusojam 165 Ls. Un ja mēs lietojam kombinēti (kā sākotnēji bijām apņēmušies), pieņemsim, ka 1/3 no vienreizējo autiņbikšu kaudzes tāpat uzģenerētu. Bet tas tik un tā sanāk 900-165= 735 Ls-1/3=520 Ls vs 138 Ls, ko ieguldijām Softbums iegādē. Tātad mūsu ietaupījums varētu būt no 380-810 Ls.
• un Softbums ir smuki 🙂 gaumes jautājums vai košās krāsas vai pasteļtoņi, vai kāds dizainiņš ar apdruku, bet ir smuki 🙂
• vēl mums patīk, ka ir aizdarīte ar lipeklīšiem, kuri izskatās patiešām noturīgi (viņi paši apgalvo, ka tie esot ar “industriālu stiprumu”)

Tie tad bija argumenti par labu. Bišķi bail jau bija, bet tā kā investīcija nebija tik liela – Softbums gadījumā mums pietiekamā paka, ja gribam pa nakti un ārpus mājas lietot vienreizējos bikšukus, iznāca daudz tuvāk 100 Ls kā 200 Ls – saņēmām dūšu un kopā ar dažām domubiedrēm pasūtījām no ASV. Un esam laimīgi 🙂 Un nu jau arī ārpus mājas bieži braucam ar Softbums bikšelēm un tikai pa nakti (savu apsvērumu dēļ) liekam Bambo biksi. Un esam arī saņēmuši no Softbums atļauju šīs bikses pārstāvēt Latvijā. Tā ka no novembra tās varēs iegādāties (šobrīd var jau apskatīt un iepriekšpasūtīt) muki.lv 🙂

Cenas? Mēs rēķinājām un sarēķinājām, ka tās būs tādas pašas (un lielākiem komplektiem pat mazliet izdevīgākas) kā pasūtot no ASV un apmaksājot vešanu un visus likumā paredzētos nodokļus un muitu. Vai tas jūs iepriecinātu? 🙂

• 3paka (vienas bikšeles + 3 DryTouch ieliktņi + 1 mini ieliktnis) – 28.50 Ls – labi pamēģināšanai.
• 6paka (faktiski 2 3pakas – 2 bikses + 6 DryTouch ieliktņi + 2 mini ieliktņi) – 55 Ls – dikti čaklajiem ar žāvētāju
• 12paka (faktiski 2 6pakas – 4 bikses + 12 DryTouch ieliktņi + 4 mini ieliktņi – šī komplektācija ir mūsu izgudrojums, jo tāda ar nelielu papildinājumu ir mums pašiem un liekas vispiemērotākā, lietojot kopā ar vienreizējās lietošanas autiņbiksītēm) – 105 Ls – labs variants kombinētiem lietotājiem
• 24paka (faktiski 4 6pakas – 8 bikses + 24 DryTouch ieliktņi + 8 mini ieliktņi) maksā 200 Ls – visai dzīvei un vēl mazliet – ar šo noteikti vajadzētu pietikt un pat vienmēr pa kādai biksei un ieliktnim rezervē būt…

Arī atsevišķi bikšeles un ieliktņus varēs nopirkt, bet tiem vēl neesam tikuši līdz cenu sarēķināšanai…

Lūk tāds mūsu stāsts par ceļu līdz autiņbiksēm. Mūsējām. Softbamiņiem 🙂 Vairāk lasiet www.softbums.lv, bet nopirkt var šeit.

Brīvdienas ir brīvdienas – tās ir pavisam citas, tām ir jāatšķiras no darbdienām. Vienmēr cenšos sadomāt kādu nodarbi nedēļas nogalei, lai tā patīkami izceltu brīvdienas starp citām nedēļas dienām un pozitīvās emocijas dotu sparu darba dienām, kas sekos. Protams, ļoti lielā mērā mūsu brīvdienu saturu nosaka bērni, pagaidām galvenokārt Robins – tādēļ cenšos mazu piedzīvojumu sagādāt viņam ik nedēļu. Tam gan ir vajadzīga izdoma, jo cik tad var iet uz kino, zoodārzu un leļļu teātri (arī tas viss gan ir baigi forši un mēs labprāt ejam arī turp 🙂 ). Tādēļ iedomājos, ka varbūt arī citiem noder mūsu īpaši labo brīvdienu stāsti. Te nu tie būs, padalīsimies 🙂

Par mūsu piedzīvojumu ar zirgiem – šķiet vienu no Robina vasaras lielākajiem pārdzīvojumiem, kas ilgi prevalēja zīmējumos un mutvārdu vasaras pārstāstos, – gribēju uzrakstīt jau sen, taču vienmēr gadījās kas svarīgāks, aktuālāks. Bet kad šorīt ieraudzīju, ka Stallis Ormaņi atkal piedāvā izjādi ar zirgu vai poniju par pus cenu (tieši tāds piedāvājums pamudināja mūs pirmo reizi aizbraukt un pamēģināt), sapratu, ka tā ir zīme 🙂

Stallis Ormaņi atrodas netālu no Rīgas, dodoties pa Liepājas šoseju ar auto, iznāk braukt kādu pusstundu un atrast ir pavisam viegli. Tur mūs sagaidīja ļoti patīkami ļaudis (viņi gan zināja, ka mēs brauksim, jo iepriekš ir jāpiesaka konkrēts laiks pa norādīto tālruni), kas apsegloja Robinam poniju un izsniedza maķenīt palielu jātnieka ķiveri 🙂 Izbrauciens tiešām ilgst pusstundu – tas ir tāds liels aplis pa staļļa ganībām, kurā bērnus līdz 5 gadu vecumam pavada viens no vecākiem (viņam būtu labi kārtīgi apaut kājas, jo ceļā gadās peļķes). Brauciens ar zirdziņu izvērtās kā mazs ceļojums, jo pa ceļam jāapciemo arī dažādi lauku sētas iemītnieki – kaziņas, aitiņas, gotiņas, pīles… Tomēr lielākais jau ir pārdzīvojums par pašu braucienu. Pēc tam zirdziņu mazais jātnieks var pacienāt arī ar burkāniem vai citu veselīgu kārumu (tie jāņem pašam līdzi). Teikšu godīgi – toreiz mēs nožēlojām, ka bijām iegādājušies tikai vienu kuponu – bijām neziņā, vai Robinam patiks, tamdēļ pirkām tikai vienu. Šoreiz jau esam gudrāki un plānojam vairākas ciemošanās pie ponijiem 🙂

Lai arī kopumā uz vietas jārēķinās ar laiku līdz stundai, tomēr šo var mierīgi izvērst par jauku brīvdienu veselai dienai, ieplānojot vēl kādus apskates objektus tuvumā vai nesteidzīgas pusdienas kādā lauku krodziņā… Tā darījām arī mēs un pus diena svaigā gaisā aizskrēja nemanot. Ak jā, mēs vēl iegājām mežā pasēņot – tas bija piemirsies, jo sēnes no mums slēpās un laukā nācām ar simbolisku guvumu 🙂 Lai jums veiksmīgāk! 🙂

Un jaukas brīvdienas!

Robins mums būs muzikants 🙂 Tas gan nav mūsu sapnis, bet muzicēt viņam patīk ārkārtīgi, vairāk nekā vidējam statistiskajam bērnam šajā vecumā – uz to norāda gan audzinātājas bērndārzā, gan citu bērnu vecāki – arī paši redzam. Lai gan esam jau pieraduši, ka augu dienu mājās viss, kas kust un nekust pārtop bungās, taurēs, ģitārās un tiek skandināts brašas dziedāšanas pavadībā. Īstenībā mūsu mājās ir tāda nemitīga kakafonija, no kā mazliet pagurst ausis, bet visu laiku aizliegt dziedāt jau arī laikam nebūtu pedagoģiski pareizi – tādēļ izciešamies. Vienīgā nelaime, ka viņš laikam būs dīdžejs, jo dziedāt grib, bet galīgi nemāk – tā mēs smejamies. Kam oponē mana kolēģe, kurai visi bērni apmeklē mūzikas skolu un māsa ir zināma latviešu diriģente, pati arī ar muzikālo izglītību… Viņa saka, ka bērnam šajā vecumā nemaz nav jādzied skaisti un pareizi, lai vēlāk dzirdi attīstītu un apgūtu kāda instrumenta spēli tiešām labā līmenī. Turklāt viņa vienmēr atkārto, ka viņas māsa pamatoti izvirza teoriju, ka mūzika agrīnā vecumā bērnam attīsta tādas smadzeņu vietiņas, kuras nespēj attīstīt nekas cits un tādējādi palielina bērna intelektuālo potenciālu. Līdz ar to vēlāk bērnam nemaz nav jābūt mūziķim, lai tik un tā būtu ieguvējs no muzikālas izglītošanās bērnībā. Tādēļ un ne tādēļ muzikālā izglītošanās puse Robinam vienmēr ir tikusi piedāvāta pēc iespējas daudz (piebildīšu, ka neviens no lielajiem mūsu ģimenē nav mūziķis, pat ne tuvu – drīzāk esam lāču draugi 🙂 )

Pirmās dziesmiņas jau puncī un ar mātes pienu.

Pirmā Robina muzikālā izglītošanās notika jau puncī – palikusi viena ar punci mēdzu dziedāt šūpuļdziesmas, jo biju lasījusi, ka mazais tās sadzird jau tur un pierod pie šīm skaņām. Vēlāk, kad viņš jau ir šīs pasaules pilsonis, daudzas ierastas skaņas, piemēram, māmiņas sirdspuksti, viņam vairs nav pieejami – tad šī šūpuļdziesma ir īsts glābiņš, lai mazuli nomierinātu, jo tā viņam ir pazīstama un tuva skaņa. Kad Robins piedzima, lasītais materializējās dzīvē – mūzika tiešām spēja viņu nomierināt, manis dziedātās dziesmas pat spēja remdēt izsalkumu, lai tiktu līdz mājām vai nomierināt sāpošu punci līdz zināmai robežai, tādējādi ļaujot iemigt.

Šūpuļdziesmas aktīvi turpināju dziedāt arī tad, kad Robins piedzima – jau labi zināmās un apguvu jaunas. Lai arī patiesi lācis par draudzību ar mani līksmotu, nekautrējos un dziedu, jo bērnam izpildījuma kvalitāte nav tik būtiska – ja pašam būs lielāks talants kā vecākiem, arī šķība dziedāšana palīdzēs viņa muzikalitāti attīstīt. Ik vakaru vairākas dziesmas jānodzied arī tagad. Tā arī šūpuļdziesmas, jau kūņojoties man klēpī, sasniedza Klāsa mazās austiņas, jo viņš taču ik vakaru bija klāt, kad gulēt devās Robins un klausījās savas vakara dziesmiņas.

Bēbīšskolas vietā muzikālā studija Orff

Sasniedzot pus gadu, Robins sāka apmeklēt muzikālo studiju Orff. Un apmeklē to vēl arvien. Un apmeklēs kamēr vien varēs. Lai arī šo nodarbību mērķis nav izglītot bērnu muzikāli, bet gan attīstīt vispārīgi, izmantojot mūziku kā metodi, Robinam šīs nodarbības tik ļoti patīk, ka sagaidīt vien nevar dienu, kad būs jādodas uz skoliņu. Kā arī ir gatavs upurēt vienu otru labumu mūzikas skoliņas apmeklēju izvēloties kā prioritāti. Vairāk par muzikālo studiju Orff lasiet www.orff.lv 🙂

Papildus cenšamies priecāties par mūziku

Papildus augstāk minētajai muzicēšanai, mūzika ir mūsu prieks – mājās skandinām ar Robinu mūsu iPodu un dancojam. Vai skatāmies kādus video no YouTube, kur muzicē bērni – sevišķi Robinam patīk Ethan Bortnick video no Melody Street sērijas. Tieši šo iemeslu pēc meklēju arī Latvijā iespēju Robinam piedāvāt klasisko mūziku, kas tomēr būtu pielāgota bērna uztverei, lai pirmā sastapšanās ar nopietnu muzikālo materiālu nebūtu pārāk sarežģīta un nenosistu entuziasmu.

Un ziniet ko es atradu? Izrādās Latviajas koncerti rīko pat veselu ciklu “Patiešām maziņiem”, kur 4 koncertos sezonas garumā iepazīstina bērnus ar klasisko mūziku un dažiem džeza fragmentiem izklaidējošā veidā. Sazinājos ar producenti Karīnu Bērziņu (ļoti jauku un atsaucīgu dāmu 🙂 ) un noskaidroju, ka uz plānotajiem trīs koncertu laikiem visas biļetes jau izpārdotas, bet plānojas viens papildus cikls, ja izdotos savākt pilnu zāli gribētāju. Un izdevās 🙂 Mēs iesim 🙂 Taču Karīna teica, ka gribētāju arī uz papildus koncertiem bijis tik daudz, ka šobrīd ieplānots vēl viens papildus laiks koncertiem sestdienās 13.00 – tad gan šosezon tikšot likts punkts – pārējiem gribētājiem būs jāplāno savas kultūras aktivitātes nākamsezon. Taču vēl var paspēt pieteikties uz šo ieplānoto šīs sezonas koncertu (ko jums silti iesakām). Te iekopēsim jums info, bet vairāk informācijas meklējiet Latvijas koncertu mājas lapā www.latvijaskoncerti.lv.

Kāda no mammām, kas regulāri seko mūsu blogam, aicināja uzrakstīt par mūsu gulēšanas ieradumiem. Droši vien cerēja, ka mums ir kas pamācošs, ko teikt 🙂 Bet nekā – mēs visu darām gauži nepareizi. Un tomēr mums ir labi… Tādēļ šo noteikti neņemiet kā mācību, padomu vai vēl nez ko pareizu – tā ir vienkārši pieredze.

Robins un viņa visvisādās gulēšanas

Es jau esmu rakstījusi, ka padomiem par pareizu bērnu midzināšanu un miegu mēs nesekojam un pat klaji tos neievērojam. Nedz mūsu cienītās Klaudijas Hēlas, ne citu viņas kolēģu. Robins gulēja mūsu gultā no pirmās dienas, drošā pakaviņa ielokā mums pa vidu. Tā bija ērti man viņu pabarot. Tas netraucēja ne man, ne tētim izgulēties, jo izmantojām pakaviņu, lai viņu norobežotu un nevajadzētu gulēt ar vienu aci, satraucoties, ka viņam uzgulsimies virsū. Un par spīti visu teiktajam, ka bērns nekad negulēs savā gultā, Read the rest of this entry »