'mukas lietas 'mukiem bērniem…

… tas ir biežāk uzdotais jautājums, ko apspriežam, stāvēdamas pie muki.lv kurpju plauktiem ar citām mammām. Viedokļi ir dažādi, tomēr tos visus apzinot, esam izkristalizējuši savu nostāju, ko mēģināšu salikt argumentu virknējumā šajā blogierakstā.

Sāk celties kājās – vajag kurpes? Drīzāk nē.

Sākumā mums jāsaprot, ko nozīmē, ka bērns ceļas kājās. Un kā viņš to dara.

Bērni var celties kājās pareizi – tas ir atspiežoties uz vienas kājiņas (tā kā mēdz kādu bildināt – uz viena ceļa) un tad, pārnesot svaru uz pēdas, pievelk klāt otru kāju un caur šādu tupus pozu augšā ir. Tā ir pareiza piecelšanās un ideāli, ja bērns to vienlīdz bieži dara caur vienu un otru kāju. Sākumā viņš, protams, pieturās ar rociņām, vēlāk var to izdarīt arī bez pieturēšanās – tomēr galvenais atbalsts ir uz kājām. Ja bērns ceļas šādi un viņam ir gana daudz mēnešu, lai mēs nedomātu, ka viņš kājās ceļas pāragri, tad mēs sakām skaļu – NĒ, kurpes bērnam nav vajadzīgas – viņš ir gatavs šādai vertikālai pozīcijai, dara to korekti, kājas liek pareizi un viss ir izcili – iejaukšanaš kājiņas attīstībā nav nepieciešama un bērns turpina darboties basām kājiņām vai (ja nu mammai dikti šķiet, ka vajag) plānās zeķītēs.

Bet bērns kājās var celties arī nepareizi – tas ir, galvenokārt pievelkoties ar rokām. Tad bērns aizrāpo (visļaunāk, ja tikai aizlien) līdz kādam paaugstinājumam, piemēram, dīvānam, un pieķeroties pie malas, pievelkas ar rokām, līdz nokļūst pozīcijā, ka var atsperties uz kājiņām un nokļūt stāvus pozīcijā. Parasti bērni tad to dara visai neveikli, laužot pēdiņas – tās tiek vai nu lauztas caur pēdas virspusi vai saliktas kā Č.Čaplinam sāniski, kas izskatās – au! – gandrīz sāpīgi. Parasti bērni, kas ceļas šādi, to dara ne vien pāragri, bet arī nemāk tikt lejā un mēdz sāpīgi krist un sagādāt vecākiem raizes. Ja bērns kājiņās ceļas šādi – aplami – tad mēs skatām katru gadījumu atsevišķi un diskutējam. No vienas puses kājiņas noteikti vēl nav gatavas vertikālai slodzei un kauliņi ir mīksti, saites nestabilas, muskuļi vāji – tīri teorētiski pāragra vertikāla slodze var radīt pat deformācijas, kas var būt iekritušas potītes, plakanā pēda u.c. Tādēļ kurpes it kā būtu nepieciešamas potītes balstīšanai. Bet no otras puses tās ir kā zāles situācijā, kad bērns pataloģiski pāragri ceļas kājās nepareizi. Bet prakse gan rāda, ka kurpes ar augstu cietu kapi mēdz radīt bērnam arī mānīgu stabilitātes sajūtu un vēl vairāk veicina celšanos kājās – bērnam kājiņas neļogās, viņš sajūtās stabils un vēl vairāk laika pavada stateniski. Turklāt kurpes ar augstu, cietu kapi traucē rāpot, kas gan sabojā rāpošanas tehniku, gan loģiski domājošs bērns nedarīs to, ko viņam ir grūti darīt – tātad viņi mazāk rāpos, bet vairāk sliesies kājās. Līdz ar to tas ir tāds kā apburts loks – no vienas puses pāragras kājās stāvēšanas situācijā būtu jādara viss, lai bērns pēc iespējas maz celtos kājās, no otras puses, kurpes to tikai veicinās. Tātad atkal – labāk nē? Man šķiet, ka drīzāk risinājums būtu nevies apavi, bet gan jāsakopo visi spēki, lai pēc iespējas atturētu bērnu no sliešanās kājās – visiem pieaugušajiem jāpārvācās uz zemes, jāveido interesantas rāpojamas konstrukcijas, būdiņas, tunelīši un K.Hēlas vārdiem “jāpadara interesanta grīda”. Un arī tad, ja kurpes ir risinājums, ko izvēlaties jūs, lai tās turētu potīti, tad LittleBlueLamb un līdzīgas dabiskas, mīkstas un vieglas kurpītes nav tās kurpes, par ko runā augsto kapju piekritēji – tad tiešām ir jālūko uz apaviem, kas bērna potīti balsta kā slēpjzābaciņš un darbojas kaut kā līdzīgi kā šina, iefiksējot potīti.

Kad apavi ir vajadzīgi?

Mūsuprāt, kas (gandrīz) sakrīt arī ar K.Hēlas viedokli, apavus bērnam ir vērts iegādāties tad, kad mazajam, izejot ārpus mājas, ir nepieciešamība apģērbt kājas. Dr.Salmiņš saka, ka apavu galvenās funkcijas ir aizsargāt kāju no savainojumiem vai temperatūras izmaiņām. Tomēr mūsdienās nereti kāju apaušanu pieprasa arī sabiedrības normas. Piemēram, lielveikalā bērnu nākas “ieslodzīt” ratiņos vai turēt klēpī, ja kājās ir vien zeķītes. Tad apavi lieti noder, lai paietos pieturoties pie ratiņiem vai pastāvētu pie soliņa, gaidot mammu laukā no pielaikošanas kabīnes. Taču dr.Salmiņš atzinīgi novērtējis LittleBlueLamb apavus kā pirmās kurpītes pastaigām laukā, jo tās godam pilda savas funkcijas un mazā staigātāja kājas pasargā no visādiem apdraudējumiem, tomēr ir vieglas, superlokanas un ļauj bērnam kustēties tikpat kā ar basām kājām, neierobežojot kustību amplitūdu un tikpat kā arī nemazinot kustību intensitāti un pēdas jūtīgumu.

Starpcitu, pēdas jūtīgums, kā izrādās, ir vēl sarežģītāks jautājums. Biju pārliecināta, ka būtiski staigāt basām kājām ir, jo pēda tiek stimulēta un tādējādi, kairinot pēdu, attīstās muskulatūra un veidojas pēdas velve. Šos argumentus parasti apstrīd tie pliko pēdu pretinieki, kas saka, ka plikām pēdām pļaviņā ir nozīme, bet mājās uz līdzenas grīdas – nekāda. Tad nu ar interesi lasīju pliko pēdu (gan vairāk pieaugušajiem jeb visas dzīves garumā) piekritēju pētījumus un izziņas avotus, kur teikts, ka plikas kājas arī pasargā locītavas no slodzes, jo mēs instinktīvi liekam savādāk pēdu un saudzējam locītavas, līdz pat visu skeletu. Lasiet paši:

“2006.gadā reimatologu grupa no Rasa medicīnas koledžas Čikāgā pētīja ceļa kustības dinamiku. Gadiem ilgi ārsti ieteikuši saviem osteoartrīta pacientiem valkāt apavus ar labi amortizētām, mīkstām zolēm, lai samazinātu slodzi locītavām. Tiek izmantotas arī dažādas skavas un saites. Taču Čikāgas ārsti nolēma pamēģināt ko citu — viņi palūdza pacientus staigāt gan parastos apavos, gan basām kājām un mērīja ceļu slodzi. Tas bija gaidīts, taču diezgan liels pārsteigums uzzināt, ka basām kājām slodze ir par 12% mazāka, nekā staigājot labi amortizētos ortopēdiskajos apavos.
«Kad kājās ir lielas, mīkstas kurpes, jūs mazāk domājat par to, kā liekat pēdu, un iznāk ļoti lempīgi un smagi soļi,» atklājumu komentē ārstu grupas vadītāja Nadža Sakūra. «Turpretī, ejot basām kājām, kustība no papēža līdz pirkstgaliem iznāk diezgan dabiska. Trieciens ir krietni maigāks, jo kaila pēda ir lokanāka un tai netraucē mākslīgais papēdis. Vairākums apavu, arī sporta apavi, ir ar papēdi, un tagad mēs zinām, ka papēdis var palielināt slodzi ceļiem.»
Vēl viens faktors, uzsver ārste, ir informācija, ko uztver kaila pēda un sūta ķermenim. «Jūsu ķermenis pats sev saka: «Mana pēda nupat skāra zemi, man jāiet, tāpēc jāaktivizē visi tie mehānismi, kas sargā locītavas.» Jūsu ķermeņa dabiskie neiromehāniskie signāli tik tiešām spēj pasargāt locekļus. Staigājot basam kājām, ieslēdzas daudz vairāk sensoru, nekā staigājot kurpēs ar biezu zoli.»
Tas pats attiecas uz sporta apaviem. Jau 1997.gadā kanādiešu pētnieki Stīvens Robiņš un Edvards Veikeds no Makdžila universitātes Monreālā atklāja: jo sarežģītāks sporta kurpes polsterējums, jo bezrūpīgāk un smagāk skrējējs triec kājas pret zemi. Izrādās, tas notiek instinktīvi, jo pēda pati grib skart zemi pēc iespējas vairāk, ignorējot amortizējošos slāņus, kas iestrādāti kurpē.”

Ideja ir pavisam vienkārša – pastaigājiet basām kājām pa kairinošu virsmu – piemēram, asiem akmentiņiem. Un jūs uzzināsiet, kā dabiski cilvēks staigā basām kājām: vispirms zemi skar papēdis, turklāt salīdzinoši saudzīgi, tad ārējā pēdas virsma, jo tiek sargāta pēdas pamatne no iespējamiem savainojumiem; tad slodze pāriet uz pēdas velvi, kas ir tonizēta (saspringta) un tad atspēriens notiek ar pēdas priekšējo daļu jeb pirkstiem. Kad kādreiz pie mums iegriežas mammas, lai iegādātos jaunu LBL kurpju pāri mazajam, mēdzam saņemt atsauksmes, ka “nostaigātas līdz caurumiem” tieši lielā pirksta rajonā – lūk tieši tāpēc, jo bērns veido dabisku pēdas kustību un lielākā atspēriena slodze ir uz pirkstiem. Savukārt, ja pastaigāsiet pa to pašu grantēto celiņu ar kurpēm, pat it kā smalkām sporta kurpēm, sapratīsiet, ka kāju liekat pavisam savādāk, turklāt paviršāk un nesaudzīgāk. Un pavērojot apavu nodiluma vietas, tās visbiežāk būs papēža ārējā vai iekšējā mala, tātad atspēriens noteik ar papēdi, ne purngalu.

Aizpļāpājos 🙂 Bet nu īsi sakot – ar šo savu ierakstu vēlējos vēlreiz atgādināt – bērnam ar basām kājām ir vislabāk – viņš tā ne vien veido visveselīgāko un dabiskāko kājiņas aprisi, kairinot pēdiņas un vingrinot tās muskulatūru, bet arī vispareizāk sadala slodzi uz pēdas un saudzē pārējās locītavas un katru kauliņu savā trauslajā, briestošajā ķermenītī. Tādēļ ļaujiet bērnam pēc iespējas daudz un ilgi dzīvot basām kājām, bet, iegādājoties apavus, pērciet tādus, kas maksimāli ļauj bērnam uzturēt basu kāju sajūtas, neamortizē, nebalsta, neformē utt. – tādi ir nu jau pieejami ne vien Pediped un LittleBlueLamb izpidlījumā, bet arī daudziem smalkiem un pasaulslaveniem zīmoliem. Un tikai tad, ja jūsu bērnam ir kādas neveselības un ārsta un jūsu rūpīgas izvērtēšanas rezultātā esat izlēmuši lūkot pēc apaviem, kas nodrošina veselību, apaujiet bērnu kājiņu ietekmējošos apavos. Jo veselam bērnam nav vajadzīgi nedz kruķi, nedz ortopēdiski apavi.

Lūk, kā apmēram, izskatās ritenvasara.lv sacīkstes Uzvaras parkā. Turklāt, paturiet prātā, ka šogad mēs – muki.lv – īpaši uzpasējam bezpedāļu klasi, jo esam apsolījuši dāvināt lielo Bilibo sezonas kopvērtējuma uzvarētājam

Riteņvasara from VISSnotiek on Vimeo.

Šodien stāvēju ar Klāsiņu sabiedriskā transporta pieturā un man garām pabrauca automašīna, kuras aizmugurējā sēdeklī sēdēja māmiņa, turēdama klēpī savu mazuli – varbūt bišķiņ vecāku par Klāsu. Es ticu, ka tas nav par jums un jūs automašīnā braucat droši un atbildīgi. Tomēr varbūt tieši jūs varat būt autodrošības vēstneši un padot labās pamācības par bērna pārvadāšanu automašīnā tālāk. Es nestāstīšu par to, ka bērnam visdrošāk ir pēc iespējas ilgi braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Par to vairāk var izlasīt šeit. Bet es gribu pastāstīt, kas notiek ar mazo, ja viņš tiek pārvadāts “tikai mazliet” pārkāpjot drošības un satiksmes noteikumus.

Neturiet bērnu klēpī!

Vai jūs zināt, ka nokļūstot frontālā sadursmē (kas ir vismaz katra 2. avārija, ja ne pat biežāk), turot bērnu klēpī – viņš izglābs jums dzīvību? Mazulis klēpī pieaugušajam kalpo kā spilvens un amortizē tricienu. Bēda tikai tā, ka pieaugušais uztriecas mazajam virsū un saspiež viņu pret priekšējo paneli vai priekšējo krēslu rindu ne vien ar savu svaru, bet arī ar paātrinājumu, kādu rada spējā apstāšanās. Palasot dažādu informāciju, skaitļi tiek minēti atšķirīgi, tomēr skaidrs ir viens – vismaz 150-200 kg svars nāk klāt. Es negribu teikt neko sliktu, tomēr palikt sveiks un vesels bērns var tikai laimīgas sagadīšanās dēļ. Vai uz to ir vērts paļauties? Izskatās tas apmēram šādi

Turklāt drošības josta, ja tādu iedomājaties aplikt apkārt abiem sēdētājiem – t.i. arī bērnam – nekalpos par labu vairs nevienam, jo nebūs novietota uz cilvēku ķermeņiem tajās vietās, kur tai būtu jābūt pozicionētai, lai pasargātu cilvēkus no lidojuma uz priekšu. Visļaunāk ir bērnam, jo viņam visticamāk šī josta būs pozicionēta kaut kur kakla vai sejas rajonā un apakšējā daļa ies pāri vēderam – avārijas situācijā šīs jostas var nodarīt būtiskus (līdz pat letālus) miesas bojājumus. Ja drošības jostu būsiet aplikuši tikai pieaugušajam, bet bērna noturēšana uzticēta lielajam pasažierim, tad tā ir dikti naiva cerība, jo noturēt bērnu klēpī sadursmes brīdī nav reāli.

Ļoti ļauni, ja lielais pasažieris sēž priekšējā sēdvietā, kas aprīkota ar gaisa spilvenu un tur klēpī mazo pasažieri, jo avārijas mirklī gaisa spilvens atveras ar aptuveni 300 km/h ātrumu un sadragā gandrīz visu, kas tam trāpas ceļā.

Līdz ar to – nekādā veidā un formātā pat ne uz veikalu ap stūri neturiet bērnu klēpī! Tas nav droši.

Atslēdziet gaisa spilvenu!

Kā jau minēju iepriekš, gaisa spilvens atveras ar NENORMĀLU ātrumu un spēku – tas izcili pasargā pieaugušos pasažierus, bet tas var nogalināt mazu bērnu. Mazulis, kas novietots automašīnā atbilstošā autosēdeklītī, kas instalēts sēdvietā ar aktivizētu gaisa spilvenu, ir pakļauts lielām briesmām, jo gaisa spilveni var atvērties pat salīdzinoši nelielā sadursmē (drošības speciālisti saka, ka pietiek ieskriet nelielā stabiņā vai uzskriet palielāka auguma sunim uz ceļa), kas varbūt citādi nekādi neapdraudētu pasažierus un no avārijas varētu izkļūt ar vieglu izbīli. Bet gaisa spilvēns var sadragāt gan krēsliņu, gan mazuli. Visdrošāk, ja gaisa spilvens sēdvietā, kuru izmantojat mazuļa pārvadāšanai, ir vispār izņemts, tomēr arī deaktivizēšanu vislabāk uzticēt speciālistiem. Dažos zviedru komentāros atrodu bažas, ka gaisa spilvenu darbību kontrolē elektronika un mehānismi, kas var pievilit un samaitāties, attiecīgi sadursmes brīdī atverot arī it kā atslēgtu gaisa spilvenu. Tāpēc visdrošāk esot, ja to demontē… Tomēr skaidrs ir viens, kā minimums deaktivizētam tam IR JĀBŪT!

Priekšējā sēdvietā pie aktīva gaisa spilvena nedrīkst sēdēt arī lielāka auguma bērni. Šajā video otrās minūtes sākumā labi redzams, kāds efekts ir gaisa spilvenam, ja bērns nesēž taisni – un to viņi bieži nedara, vai ne?

Mums iznāca diskusija ar Drošas braukšanas skolas pasniedzēju par bērna pozīciju aizmugurē vs priekšā automašīnā. Un es viņam piekrītu – nevar absolūti teikt, ka bērnam aizmugurē vienmēr sēdēt ir drošāk. Pēc visām teorijām tā, protams, ir. Tomēr mammas bieži novērš uzmanību, lai aprūpētu aizmugurē sēdošo bērnu un šīs sekundes, kad acis ir novērstas no ceļa, var maksāt drošību, jo automašīna netiek kontrolēta. Tādēļ viss nav tik viennozīmīgi. Tomēr, ja pie stūres ir tētis, bet mamma var rūpēties par mazo, tad visdrošāk vienmēr būs aizmugurē. Jo par labu priekšējam sēdeklim mammas uzmanības sadalīšana ir vienīgais arguments.

Piesprādzējiet bērnu! Pareizi piesprādzējiet!

Bērnam automašīnā ir jābūt piesprādzētam. Viennozīmīgi. Tur nav NEKĀDU iebilžu. Turklāt bērnam ir jābūt pareizi piesprādzētam.

Bērnu krēsliņā ar autonomajām drošības jostiņām, siksnām ir jābūt novietotām uz mazuļa pleciņiem un kājiņām (ja ir 5punktu drošības jostiņas), lai bērns būtu precīzi novietots krēsliņā atbilstoši tam, kā tas paredzēts. Jostiņām ir jābūt aizsprādzētām, tām ir jābūt pievilktām. Un jostiņas pareizi pozicionēt un pievilkt traucē biezs un pufīgs apģērbs, sedziņas, guļammaisi – bērnu nedrīkst sprādzēt krēslā satītu segā vai tml.

Lai pārbaudītu, vai drošības jostiņa ir pietiekami stingra, var veikt divus testus: 1) virs pleca jostai nevajadzētu būt brīvākai kā 1-2 pieaugušā pirksti 2) jostu nevienā vietā nevar salikt cilpā – saspiežot jostu gareniski starp pirkstiem nav iespējams izveidot faltīti. Vispareizāk ir bērnu allaž izņemot jostiņas atlaist un tad, kad bērns nākamreiz brauc krēsliņā, ielikt bērnu, uzlikt jostiņas un tad pievilkt tās tik stipri, lai bērns būtu drošībā.

Lielākus bērnus parasti vadā paliktnī ar vai bez atzveltnes. Bērnam, kas īsāks par 150 cm nevajadzētu braukt bez paliktņa. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt bērnu pret drošības jostu – tai ir jāšķērso kāju augšējā daļa un plecs (nevis vēders un kakls). Ja josta būs novietota nepareizi, bērns var izslīdēt vai gūt traumas no pašas jostas – tā saspiež iekšējos orgānus un traumē kaklu (īstenībā ar drošības jostu var arī nogriezt galvu)… Lūk video (bez asiņainiem skatiem), kurā redzams, kā šāda sadursme beigtos 10gadīgam bērnam, ja viņš būtu piesprādzēts tikai ar auto drošības jostu.

Arī krēslam ir jābūt pareizi piesprādzētam

Arī krēsliņam, protams, ir jābūt pareizi piesprādzētam – vislabāk kārtīgi izlasīt krēsliņa lietošanas pamācību un konsultēties ar speciālistiem. Izcili, ja iegādājoties krēsliņu, jums ir iespēja to piemērīt savā automašīnā un pārliecināties, ka tas instalēts pareizi. Ne visi krēsliņi visās automašīnās der.

Un ne visi krēsliņi der visiem bērniem. Lai arī svaram, ko norāda ražotāji, ir orientējošs raksturs, tomēr tas nav mazsvarīgs. Mazu nesēdošu bebīti nevajadzētu stutēt 1. grupas krēslā, kas paredzēts bērniem no 9 kg, pat ja jums ir vienaldzīgi, ko tas nodarīs viņa muguriņai. Piemēram, mūsu Klāsiņš 9 kg slieksni bija sasniedzis jau pirms pus gada vecuma, bet nekādi nebija gatavs braukšanai 1. grupas krēslā ar skatu braukšanas virzienā. Tāpat bērnu, kas nav sasniedzis 15 kg svaru un puslīdz atbilstošu augumu un vecumu, nevajadzētu sēdināt 2/3. grupas krēslā, jo visticamāk, ka automašīnas drošības josta būs pozicionēta aplami un bērns nebūs pasargāts.

Par piesprādzēšanu un autorkēslu izvēli atļāvos uztaisīt nelielu galeriju ar fotogrāfijām, kuras atradu kādā “Mans mazais” fotokonkursa galerijā – saucās tā “Mazais ceļo”, lai gan liela daļa attēlu droši varētu nokļūt arī galerijā, kuras nosaukums vēstītu kaut ko par nedrošu braukšanu auto… Lūk, dažas bildes ar maniem komentāriem, kā būtu bijis labāk. Ļoti ceru, ka visi attēli patiesībā ir tikai inscenējumi vai uzņemti stāvošās automašīnās un neviens no šiem bērniem patiesībā šādi nebrauc automašīnā.

Un, lūk šajā video ir apskatīti vairāki aplami bērna pārvadāšanas veidi – tik ikdienišķi, īstenībā – ikviens no mums ir redzējis kādu bērnu, kurš tieši šādi aizbrauc pēc saldējuma līdz veikalam. Bet galvenais, lai viņš arī droši atgriežas mājās!

Šis droši vien ir kā turpinājums iepriekšējam ierakstam… mazliet iezīmē iemeslus un alošanos, kādēļ mums vispār ir jāmeklē sirdsmiers. Bet ir skaidrs, ka ja to vajag, tad vajag… Jo kas gan mums var pārmest, ja mēs satraucamies par visdārgāko, kas mums ir – mūsu bērniem. Tomēr ir skaidrs, ka visbiežāk sajūtas, ka ar bērnu kaut kas nav labi, rada nevis mammas intuīcija un objektīvi novērojumi, bet apkārtējā vide un mūsu izjūtas kontekstā ar to.

Izstādē “Bērnu pasaule” stendā iznāca saruna ar kādu sievieti, kura auklē dvīņu puikas Klāsa vecumā. Viņai jau ir 2 vecāki bērni, kuriem pašiem jau varētu būt ģimenes… Man ir palicis iespaids, ka daudzas sievietes, kurām ir jau lieli bērni, ir ļoti viedas mammas un no viņām daudz ko var pasmelties… Un šī mamma man stāstīja, ka viņas 11 mēnešus vecie puikas esot ļoti atšķirīgi – viens jau raušas kājās un pošas uz staigāšanu, kamēr otrs tikko kā tik sācis līst. Un viņa teica ļoti vērtīgus vārdus man, nemierīgajai salīdzinātājai: “Un neviens no viņiem nav labāks – viņi vienkārši ir ļoti dažādi.” Un no viņas staroja tāds miers! Kā es cienu šo sievieti, kuru pat nepazīstu! Vienkārši es iedomājos sevi, kas salīdzina savu jaunāko bērnu ar 3 gadus vecāko – nemitīgi atminoties, ko Robins šajā vecumā jau darīja vai – tieši otrādi – vēl nedarīja. Tas nav tā, ka es kādam piešķirtu medāli vai diktāk lolotu, tomēr pati sevi es uzkurinu gan, radu sev nemieru, jo, lūk, Robins taču (jau) darīja… Bet ja viņi būtu dvīņi, cieši blakus viens otram un viens darītu to, ko otrs vēl nedara… Es iedomāties nespēju, kādas traģēdijas es būtu jau sadomājusies… Tagad, ikreiz, kad par Klāsu iedomājos vārdus “vēl nedara” un “jau darīja”, atminos šo sievieti ar viņas mieru un vārdus – viņi vienkārši ir ļoti dažādi. Brāļi, dvīņu brāļi – ļoti dažādi. Tad ko mēs varam teikt par diviem dažādos laikos dzimušiem bērniem, kuriem ir pilnīgi dažādi apstākļi attīstībai, cita atmosfēra, cita uzmanības deva no mammas u.c. ietekmējoši faktori. Es nemaz nerunāšu par calis.lv un citām vidēm, kas veicina bērnu salīdzināšanu un rada mammām nemitīgu vēlmi “pievilkties” – visās jomās. Velšanās, sēdēšana, rāpošana, staigāšana utt. Un ir jau, protams, jomas, kas tikai sataisa stresu un tur tas arī paliek – stresaina mamma + tāpat nerāpojošs bērns, jo padarīt jau tur neko daudz nevar 🙂 Un labi ka tā. Bet ir taču jomas, kurās šī sāncensība nomāc mammas sirdsbalsi tik ļoti, ka mamma sāk sekot cāļbalsij 🙂 Piemēram, piebarot bērnu, sēdināt, stutēt, vilkt kājās kurpēs un diez ko vēl… Un pat ja tu nebāz degunu interneta forumos, tad ir taču visas tabulas un “normas”… Vajag tikai pameklēt un tās atradīsies gandrīz vai pašas, ja līdz šim vēl neviens labvēlis nav norādījis, kur tās meklējamas 🙂 Un masu mediju “superbēbīši”, kuru augšanai un attīstībai publiski sekojam… esmu pārstājusi sekot šobrīd aktuālajiem, tomēr Robina vienaudži visi kā viens uz gadu jau braši skrēja kājām. Un ko tad tur darīt mammai, kuras mazais varbūt vēl nerāpo?

Un tad vēl labvēļi – radi, draugi, paziņas un – vistrakāk – citas mammas ar bērniem “apmēram” tādā pašā vecumā. Piemēram, mums ar Klāsiņu veikaliņā ikdienu kāds labu vēlošs klients (un viņi no tiesas ir laipnības pārpilni) uzdod apgalvojumu ietverošu jautājumu: “Staigā taču jau, vai ne?” 🙂

Īsi sakot – tas ir tik šausmīgi grūti (vismaz man) baudīt bērna attīstību, vērot, kā viņš ikdienas apgūst ko jaunu, kā viņš pats plati smaida šo spēju izbaudot. Jo sabiedrība tik daudz un dažādos formātos atgādina par steigu, par sāncensību. Kura ir… vienkārši izgudrota. Kādēļ gan bērnam būtu jāsper pirmie solīši kaut kur ap gada vecumu nevis ap pusotru vai tuvāk diviem? Vai viņš kaut ko zaudēs, nepagūs, netiks līdzi? Cik nu redzu Robina vienaudžus (un atkal es salīdzinu) savos 3 gados ar astīti viņi visi skraida vienlīdz veikli un nav pilnīgi ne mazāko cerību noteikt, kurš no viņiem sācis staigāt pirms gada vecuma, kurš pusotrā gadā… Klaudija Hēla saka, ka atšķirība, ļoti iespējams, būs manāma tad, kad viņiem būs 30 un vairāk gadu, kad sāpēs mugura, kājas, būs citas veselības problēmas – tikai tad neviens to vairs nesaistīs ar zīdaiņa attīstību un vertikalizēšanos – cēloņi tiks meklēti daudz tuvākā pagātnē, bet varbūt tas ir aplam… kurš gan to lai zin.

Un, protams, otrs variants, kad mazais visu dara aši, mamma ir nobažījusies, bet apturēt bērna attīstību nevar. Man gan nav nācies to izbaudīt uz savas ādas, bet tomēr, es spēju iztēloties to apgriezto proporcionalitāti… kad ikkatrs saka: “Tik ātri?” un mamma nevis priecājas par bērna pirmajiem soļiem, bet gan satraucas, skumst… Protams, sabiedrības spiediens agrīnajiem darītājiem ir daudz mazāks – neviens vecvecāks nesatrauksies, neviens dakters uz bobota vingrošanu nesūtīs, ja kāds būs apvēlies pirms 3 mēnešu vecuma vai sācis sēdēt pirms 6-7 mēnešiem. Viņi vienkārši “tādi ir”. Bet tie, kas visu dara maķenīt vēlāk – tie tādi nedrīkst būt. Lai gan izrādās, ka abas ir vienlīdz “diagnozticējamas” atkāpes medicīnas sabiedrībā…

Domājot par Klāsa diagnozi – jo man bija jāatrod kaut kas, kas izskaidrotu, kāpēc viņš (vēl) nedara, uzgāju interesantu info, kas Latvijā šķiet pieminēts tikai Monikas Ali grāmatā “Tava bērna attīstības ceļš” – saucās Uztveres traucējumi jeb Sensorās integrācijas traucējumi. Angliski ir vienkāršāk – Sensoral Integration Disorder (vai Disfunction). Lai arī Klaudija Hēla tikai pasmaidīja un teica: “Ja tev vajag tam vārdu un tas tevi nomierina, vari saukt to tā.” Tā īsti nav slimība, bet diagnoze – termins, ar kuru var apzīmēt dažādus kategorizējamus uztveres traucējumus, kas padara bērnu mazliet atšķirīgu no pavisam vidējā. Uztveres traucējumi var būt kompleksi vai skart tikai kādu no sfērām – maņu orgānus, jutekļus vai līdzsvara izjūtu. Turklāt (kādēļ es vispār šo te pieminu), itin visām kategorijām, ir divkāršs dalījums – kad bērnam šī uztvere ir pavājināta – piemēram, kavēta līdzsvara izjūta traucē rāpot, tādēļ bērns to dara vēlāk kā citi vai nedara vispār un staigāt sāk tuvāk otrā dzīves gada beigām; vai otrs variants – kad uztvere ir hiperbolizēta – piemēram, bērnam ar līdzsvaru viss ir kārtībā tik daudz, ka par daudz – šādi bērni parasti ir ļoti kustīgi, pārgalvīgi kāpelē, nebaidās no augstuma, ir sajūsmā par šūpošanos, gaisā sviešanu un karuselī var griezties bez apstājas, nekad tā īsti arī nenoreibstot. Šie bērni parasti sperot savus pirmos solīšus jau diezgan pirms gada vecuma, bet mēs viņus bieži sabiedrībā izdalām kā hiperaktīvos mazuļus, lai gan patiesībā viņiem – gluži pretēji kā pirmajiem – vienkārši ir nepieciešama nemitīga kustība, jo miers ir viņiem nepanesams stāvoklis. Patiesībā šī “diagnoze”, ja ne uzstādāma manam bērnam, kopumā man šķita tomēr iepazīšanas vērta, jo tā patiesi daudziem vecākiem varētu izskaidrot un palīdzēt saprast sava bērna attīstības ceļu. Uztveres sfēras, kā jau minēju, var būt saistītas arī ar redzi, dzirdi, garšu, smaržu, tausti (piemēram, bērns var pats neizjust sāpes vai izjust tās mazāk, tāpēc nodara pāri sev vai citiem), vestibulāro aparātu u.c. maņas, kas palīdz mums integrēties laikā, telpā un sabiedrībā. Tās galvenokārt ir neiroloģiskas atkāpes un atkarībā no dažādiem pētījumiem, pastāv uzskats, ka lielākā vai mazākā mērā šī diagnoze ir atbilstoša nu jau katram 6. planētas bērnam. Vispilnīgākais resurss par šo bija lasāms te (ja vien lasāt angliski).

Bet vissmaidīgākais šajā visā ir Klāss – ne viņu satrauc kaimiņbērnu varēšana, ne Robina mazotnes pieraksti, ne normas un tabulas, ne manas sagudrotās diagnozes. To viņš klaji demonstrēja man pirms pāris dienām, kad vienkārši sāka vērt vermammantu. Es salīdzināju (šoreiz tas uz labu) un izdarīju secinājumus: Robinu es savulaik skoloju – rādīju viņam priekšā, kā ievērt vienu klucīti otrā, tad devu piramīdu un atkal mācīju, kā tā krāmējama. Un tad nāca verammantas laiks, kad viss iepriekšminētais bija jau apgūts un pieslīpēts. Klāsam tikai piedāvāju rotaļlietas, neko nerādot un neistāstot. Un viņš vienkārši vienu dienu paņēma kociņu un sāka ar lielu interesi to bakstīt bumbiņas caurumiņā, līdz tas izdevās. Teikšu godīgi, man bija jāpieturās pie dīvāna, lai neskrietu un nepalīdzētu viņam, kad tas neizdevās uzreiz, kad viņam vajadzēja 6-7 minūtes, lai izprastu, kā jāpakustina roka, lai figūriņu pilnībā uzvērtu uz puļķīša… Bet tas izdevās. Viņam pašam! Un es to vēroju, ar aizturētu elpu. Un tas sagādāja neaprakstāmu baudu… tieši tāpēc, ka viņš pirms tam nebija patrenējies nedz ar klucīšiem, nedz piramīdām – ķērās uzreiz pie augstākās pilotāžas un izdarīja to pats. Un izdarīja to dažu minūšu laikā faktiski tajā pašā vecumā, kad viņa brālis ar visiem pirmākajiem treniņiem… Un tur tad radās arī mans secinājums, ka nav manos spēkos ko ietekmēt – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nu gluži kā par uztveres traucējumu bērniem raksta Monika Alī, ka nav vērts viņus trenēt un vingrināt – pat ja viņi iemācīsies tā rezultātā sēdēt, viņi neiemācīsies no tā rāpot, jo nav līdz sēdēšanai nonākuši paši, bet tas ir veicināts un rāpos viņi vienalga tieši tajā mirklī, kad visticamāk būtu rāpojuši arī paši bez vingrināšanas sēdēšanā.

Tad nu laikam beidzot esmu atslābusi. Esmu parunājusies, palasījusi, izsamisusi, samīļojusi Klāsu un tieši viņš pats šķiet mani ir atvedis pie miera, ka viss notiks tieši tad, kad viņam būs uz to luste. Un es gribēju padalīties ar jums, jo man šis ceļš līdz mieram bija grūts un ja ir kaut kripata kā es varu to atvieglot kādai citai mammai, tad es būtu gatava to palīdzēt darīt 🙂 Lai jums un jūsu mazuļiem ir skaists laiks, kad ik dienu nāk kas jauns, kas vakar vēl nebijis un jūs to varētu izbaudīt, neaizēnojot prieku ar šaubām un bažām. Viņi ir tik dažādi! Nesalīdziniet! Ja jums liekas, ka ar jūsu bērnu viss ir kārtībā un viņš pats tā izturas, tad visticamāk, ka arī viss ir kārtībā. Un neļaujiet šo prieku par labi-būšanu aizēnot kādam, kas grib iemest sauju šaubu jūsu saulainajā ikdienā. Jo šaubas sagrauž visu jauko. Tāpēc vēl jo vairāk nemeklējiet tās pašas…

Dažkārt tas, ka kaut ko par bērnu audzināšanu esmu palasījusi un papētījusi dziļāk, pat dara nemierīgāku un rodas lieki jautājumi… Pie Klaudijas Hēlas uz vizīti devāmies kopā ar Klāsiņu, kurš (vēl) nerāpo ar manis uzstādītu diagnozi ķešā. Klāss rotaļājās uz grīdas, pētīja mantas un atklāja man spējas, ko nekad mājās nebija demonstrējis. Klaudija ar mani runājās, uzklausīja “sāpi” un neuzstādīja diagnozes… Galu galā viņa teica: “Es neredzu Klāsiņā neko ārstējamu. Viņš vienkārši tāds ir – viņam nekur nav jāsteidzas. Ar viņu nav jāstrādā. Bet tev pašai ir jāstrādā ar sevi – jāiemācās pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, ka tas ir viņa temps un viss notiks.” Vārdi, ka jāstrādā ir man pašai ar sevi lieku reizi atgādināja, ka pie speciālista dodos savam sirds mieram. Klāss vēl arvien nerāpoja, nebija noteikts datums, kad viņš to noteikti darīs un es arvien vēl zināju, ka rāpot bērns var sākt jebkad līdz pat 1.5 gadu vecumam. Un tomēr es jutos daudz labāk. Un esmu gatavāka pagaidīt.

Un tad iedomājos, ka man jūs jāiedrošina – ja nu kādai mammai, kas sēž mājās un kaut kas liekas aizdomīgs, nav kārtība vai vienkārši gribas dzirdēt, ka viss IR kārtībā, tad noteikti nevilcinieties un, ja vien iespēja ļauj, celieties un apmeklējiet speciālistu, kam uzticaties, par kuru esat dzirdējuši labas atsauksmes, kas ar savu komentāru spēs jums ienest sirdī mieru, ka viss ir kārtībā. Vai spēs objektīvi novērtēt situāciju, ja tomēr kāda iejaukšanās ir nepieciešama. Vēlaties dzirdēt mūsu labās atsauksmes?

Protams, Klaudija Hēla ir palīdzējusi ar padomu mums visās dzīves situācijās. Šobrīd viņa pieņem Baltās Zvaigznes telpās, kas atrodas Šarlotes ielā 1 (1. slimnīcas teritorija, no aizmugures), pieteikties uz vizīti var pa tālruni 29273937 – viņa noteikti palīdzēs ar padomiem par bērna attīstību, fizioloģiju un krūtsbarošanu.

Vēl mums ļoti patīk neiroloģe dr. Lindenberga – pieņem ARSā un Bērnu Veselības centrā (Valdemāra ielā 100). Ārste ar ļoti lielu pieredzi, kas redz ne vien bērna neiroloģiskās lietas, bet skata to kontekstā ar citiem traucējumiem. Turklāt, nesameklēs diagnozes, kur to patiesībā nav 😉

Dr.Salmiņš. Nu ļoti aizņemts kungs, tomēr kā ortopēds man vieš pārliecību, kas saskan ar maniem uzskatiem. Arī velti paniku necels. Mēs pie viņa viesojāmies Vienības gatvē konsultatīvajā poliklīnikā, bet baumo, ka viņš pieņemot arī kaut kur privāti par maksu.

Kā ikdienas dakterīte mums vienmēr ļoti palīdz doktorāta “Mārtiņroze” homeopāte dr. Anda Flaumane. Arī par viņas nopelniem mūsu ģimenes veselībā jau esmu stāstījusi…

Un noteikti jāpiemin arī mūsu ģimenes ārste Lolita Zorģe, kas ne vien pacietīgi tolerē mūsu netradicionālos bērnaudzināšanas piesitienus un iznesienus, bet arī vienmēr konstruktīvi dod padomu, kur mums pašiem tā nav, vai ir gatava padiskutēt par dažādiem veselības aspektiem, jo tikai diskusijās taču dzimst tās atziņas un patiesības 🙂 Tieši viņa ir tā, kas man ļāva Klāsu līdz gandrīz gada vecumam nepiebarot ar papildēdienu, potēties pēc individuāla grafika, vēl arvien saka, ka nerāpot šajā vecumā ir ok un arī uz 1.3 gadu vizīti viņa mūs ir gatava pieņemt nerāpojošus… Un viņa neliek Robinam valkāt kurpes ar supinatoru par spīti viņa plakanajai pēdai, bet “nozīmē” mums skriešanu ar basām kājām visas vasaras garumā. Un viņa nav īsti nekāda “alternatīvā” daktere (mūsu valsts ģimenes ārste), tomēr ir tieši tik profesionāla, lai zinātu, kur vecākiem jāizsniedz konkrēta piebarošanas tabula un kur var kopīgi ar vecākiem bērnu aprūpēt mazliet savādāk… Un man nekad nav bijis viņai jāmelo, ka dodu bērnam putru, ka lieku viņu uz vēdera vai jāpiefantazē citas nepatiesības. Viņai liels paldies 🙂

Lūk, šie ir speciālisti, kas palīdz nest manā sirdī mieru, ka viss ir tieši tik labi, cik tas ir iespējams. Ceru, ka arī jums ir kāds uzticams plecs, uz kura grūtākā mirklī atbalstīties un novērtēšu, ja mūsu labās atsauksmes komentāros papildināsiet ar citiem, jo galu galā tikai dzirdot citu mammu pozitīvos stāstus, mēs zinām, kur doties pēc uzticama redzējuma ar savu visdārgāko – bērniņu.

Vienu dienu, Klāss dzīvojās veikaliņā un aizejošai tantei klusiņām nočiepstēja: “Atā-tā!” – Tante durvīs sastinga un atgriezusies lūkojās uz mani un teica: “Vai var būt, ka viņš man teica attā-atā?” Es pasmaidīju un teicu, ka var gan, jo viņš jau pāris mēnešu zin šo vārdiņu un tas nav vienīgais, ko Klāsiņš prot mums pateikt. Viņš runā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka runāšanu Klāss sāka tieši ar atvadīšanās frāzi, jo viņu intensīvi apmācīja mūsu jaukie klienti, kas vienmēr no viņa atvadījās, ja vien viņš bija bodītē – protams, ka viņam 10x biežāk kā jebkuram citam bērnam, iznāca dzirdēt šo frāzi un tātad ātrāk viņš to arī apguva 🙂 Iespējams, ka tieši šis vārds pavēra slūžas citu vārdu plūsmai. Bet varbūt viņš būtu sācis runāt tieši tad, kad sāka arī bez šīs apmācības…

Bērna valoda attīstās visstraujāk pirmajos trīs dzīves gados, kad smadzenes ir īpaši atvērtas valodiņas uzņemšanai. Tāpēc daudzi pētījumi parāda, ka bērni, kuri dzīvojuši bagātīgā valodas vidē pirmo dzīves gadu laikā, var lepoties ar augstāku IQ līmeni un būtiski bagātīgāku valodu arī nobriedušā vecumā.

Arī visa pirmā dzīves gada garumā bērns veido savu valodu un daudzi tic, ka pamati valodai tiek likti jau mammas puncī, kad mazulis dzird balsis, valodas plūdumu. Bērniņam piedzimstot, viņš aptver, redzot kā pieaugušie sarunājas, ka ar skaņām var komunicēt – lūk kam tā runāšana vajadzīga. Tādēļ turpiniet runāt – ģērbjot mazo, nēsājot rokās, vannojot. Un klausieties bērnā. Viņa pirmā komunikācija ir raudāšana – ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, kad daždažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, sačurājis bikšeles vai – gluži pretēji – ir dikti apmierināts ar dzīvi 🙂 Jums tikai jāieklausās.

Jau dzīves 2.-3. mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā 4-5 mēnešu vecumā var izskanēt pirmais te-te vai ma-ma, kas liks kust vecāku sirdīm. Nedusmojiet uz mani, ka es jums tā saku – bet šīm skaņām gan nav īsti nekāds liels sakars ar runāšanu un visi tie, kas veicīgi ieraksta bērna dienasgrāmatā, ka pirmais vārdiņš ir bijis tētis vai mamma, var droši to izsvītrot 🙂 Jo bērna prātā šīm skaņām nav īsti nekādas saiknes ar mammu un tēti un daudz apzinātāk bērns valodu sākt lietot tuvojoties gadiņam. Es pat esmu lasījusi, ka bērna valoda ap 6-8 mēnešiem attīstās līdz vairākiem šādiem vārdiņiem, kuri pat tā kā jau sāk šķist apzināti un tad bērns šos vārdus “pazaudē” un ap gada vecumu sāk veidot īsto valodiņu, meklēdams patiesi apzinātus vārdus un sākdams tos rindot savā vārdu krājumā.

Aptuveni 6-9 mēnešu vecumā bērna valoda, kas vēl aizvien skan kā svešvalodu monologi, sāk iegūt intonācijas, “teikumus” un skanējumu, kas vairāk līdzinās viņa dzimtajai valodai. Tas tādēļ, ka bērns atdarina valodu, ko dzird sev apkārt. Un jo vairāk mazais dzirdēs valodu, jo vieglāk viņam to apgūt. Tādēļ runājiet ar mazo – un nevis bēbīšu valodā, bet latviešu (vai kāda nu ir jūsu ģimenes valoda). Suns ir suns un nav vauva. (Es it labi atceros, kā kādreiz, kad Robins bija mazs, mūsu omīte rādīja Robinam suni un saka: “Tas ir vauva.”, uz ko Robins skaidrā latviešu valodā atbildēja: “Tas nav vauva. Tas ir suns.” Viņam bija aptuveni 2 gadi. Tā ka nekrītiet kaunā 😉 )

Esiet bērnam par labu paraugu – izrunājiet vārdus skaidri (neatdariniet jauko bēbīšvalodiņu vai šļupstiņu), centieties nelietot pamazināmās formas, runāt mazliet lēnāk, lai bērns var labāk izsekot intonācijām un mutes kustībām. Varbūt nelietojiet gluži Jaunsudrabiņa cienīgus salikti sakārtotus un pakārtotus teikumus. Un lasiet priekšā! Turklāt izvēlieties grāmatas, ko lasīt. Mūsdienās ir apbrīnojami daudz draņķīgu grāmatu bērniem – lielākoties infantīlas vai pārsarežģītas. Tomēr ir daudzas arī tīri labas. Un lūkojiet, lai tās nav pārspīlēti vecākiem bērniem, jo valodai vajadzētu būt puslīdz vienkāršai (atbilstošai bērna vecumam), teikumiem īsiem un skaidriem, vārdiem vienkāršiem (svešvārdi un vecvārdi pagaidām, lai paliek aiz strīpas). Lai arī saku, ka vārdiem nevajadzētu būt sarežģītiem, tas nenozīmē, ka jārunā tikai primitīvos vārdos. Ar to domāju, ka nevajag bērnu apgrūtināt ar tādiem jēdzieniem, ko viņam grūti izprast (piem., “metafizika”), bet it labi var lietot vienas nozīmes dažādus apzīmējumus jeb sinonīmus, kas tikai bagātinās bērna valodu nākotnē.

Vēl labāk, ja jūs nevis lasāt stāstus un pasakas, bet stāstāt tās paši. Gan iepriekš izlasītas un pēc atmiņas atstāstītas, gan pašu sacerētas – tām ir pilnīgi cita enerģētika, cits intelektuālais materiāls. Atkārtojot vienu pasaku atkal un atkal stāstot, jūs tomēr katru reizi to izstāstīsiet savādāk un bērns uztvers, kā vienu un to pašu domu var pateikt neskaitāmos dažādos veidos, ar daudz dažādiem vārdiem.

Otra būtiska lieta, kas attīsta bērna valodu (un zinātnieki, kas pievērsušies šī pētīšanai, apgalvo, ka mēs uz pasakām un grāmatām esam pārāk safokusējušies) ir dziedāšana. Un nevis CD uzlikšana, bet jūsu pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver – dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi – ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei.

Tā kā mazuļa runāšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš dzird, tad, protams, primāri jūs varat viņa valodas attīstību veicināt nodrošinot īpaši daudz valodas skanējuma ap viņu – gan runātās, gan dziedātās. Tomēr… vai jūs vēl arvien mākat klausīties paši? Ieklausieties savos bērnos, dodiet iespēju runāt arī viņiem! Veidojiet ar bērnu dialogu – ģērbjoties jautājiet, kuru krekliņu viņš šodien grib vilkt. Un ļaujiet viņam dot zīmi vai norādīt vai pat pateikt, kuru tad viņš izvēlas. Tas, ka viņā ieklausās, iedrošinās viņu komunicēt vēl vairāk. Un dodiet laiku – bērnam varbūt nepieciešams saņemties, aptvert, ka no viņa gaida atbildi – tas var prasīt 5-10 un varbūt pat 20 sekundes. Varbūt minūti. Dodiet viņam laiku atbildēt, neskubiniet viņu!

Un klausieties, ko bērns saka! Jaukajā bērna tērzēšanā pazib kāds burtu savienojums, kas it labi var pārvērsties vārdiņā? Atkārtojiet viņa izteikto zilbi un iesaistiet to vārdiņā – tā bērns sapratīs, ka skaņas, ko viņš veido pavisam vienkārši var kļūt jēgpilnas. Tas iedrošinās viņu, demonstrēs, ka viņam sanāk un uz patiesu valodiņu un īstiem vārdiem nebūs ilgi jāgaida.

Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti saka, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt 5-10 vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki vai citi aprūpētāji.

Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus 2 vārdu teikumiņus.

Kas var kavēt bērna valodu? Protams, medicīniski iemesli: dzirdes traucējumi, problēmas ar runas orgāniem (īsa mēles saitīte, apgrūtināta elpošana u.c.), neiroloģiski bojājumi. Tomēr tas ir reti un cerams, ka nav par mums un jums. Bieži valodiņas aizkavēšanos veicināt var arī vecāki. Maz ar bērnu sarunājoties un komunicējot, arī bērns ir “nerunīgs”. Vai gluži pretēji – ja vecāki ir tik ļoti runīgi, ka bērnam nav pauzes, kurā iestarpināt savu vārdiņu, bērns var noslēgties un nerunāt. Es pazīstu kādu mammu, kas ir liela pļāpa (nu gluži kā es) – viņa tik dedzīgi sarunājas un tik bieži lieto frāzi savam bērnam: “Nu pagaidi, netraucē, es runāju!”, ka es vispār brīnos, kā viņas bērns ir sācis runāt. Viņš runā. Bet ne daudz. Tādēļ apdomājieties, vai jūs dodat vietu sava bērna izteikumiem.

Līdzīgs, bet mazliet savādāks valodas kavēklis ir “teikumu pabeigšana” – kad mamma jau pēc acīm redz, ko bērns grib teikt vai saprot viņu no praktiski neartikulētas skaņas, kāda kunksta vai čīkstiena. Pirmkārt, bērnam nemaz nerodās vajadzība runāt, lai pavēstītu par savām vajadzībām, otrkārt mamma, pabeidzot ikvienu bērna teikumu, kad viņš sastomās un meklē īstos vārdus, liedz iespēju bērnam izteikties… Ļaujiet bērnam runāt. Lieciet bērnam runāt?! 🙂

Kas notiek, ja bērns nerunā? nekas. Viņš vienkārši nerunā. Mazliet kavējoties valodai panika nav jāceļ. Itin visi mēs attīstamies savā tempā – Klāss vēl arvien nerāpo. Toties runā. Citi nerunā, toties skrien pusmaratonu savām kājām 😉 Tomēr, ja bērnam ilgstoši kavējas valoda, tas liedz viņam sociāli integrēties un attiecīgi kavē viņa tālāku intelektuālu un sociālu attīstību. Lai gan… stāsta, ka Einšteins neesot runājis līdz pat 5 gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis ko teikt. Toties kad sāka…

Bija prieks, ka šodien Latvijas Radio 1 raidījumā “Ģimenes studija” bija sapulcējusies patiesi jauka kompānija – pediatre Dina Krūze, fizioterapeite Klaudija Hēla un mūsu Twiterdraudzene Dace Segliņa-Grīnblate, kuras dalījās informācijā un pieredzē par Bērna vadītu ēšanu. Bija dikti skumji, ka pēdējā mirklī gadījās kas nelāgs, kas liedza man piedalīties raidījumā klātienē… eh… bet te nu ir raidījuma ieraksts, ko ir noteikti vērts paklausīties – (jau) runā, ka esot iedrošinoši 🙂

Nekad nebija iznācis tā laiski sēdēt pie bērnu spēļlaukuma un vērot, kas tad tur īsti notiek. Laikam tādēļ, ka arī es nodarbojos ar to, ko šodien novēroju darām citus vecākus, vecvecākus un mazo-bērnu aizbildņus. Mēs, pieauguši cilvēki, kas pa lielākai daļai jau sen esam aizmirsuši, kā rotaļāties, pār mēru centīgi apmācām bērnus rotaļu prasmēs, trenkājam viņus pa spēļlaukumu un esam absolūti pārliecināti, ka mums daudz labāk kā bērniem, ir zināms, kas spēļlaukumā darāms. Tā it kā nepietiktu, ka spēļlaukuma “ierīces” jau ir pieaugušo prātu, nevis bērnu fantāziju, radītas. Bet mēs vēl pūlamies iestāstīt bērniem, ko ar tām pasākt.

Visaktīvāk vecāki (ar vārdiem vecāki es ērtības labad apzīmēšu visus pieaugušos, kuri uzņēmušies šefību pār bērniem spēļlaukumā), protams, skolo “iesācējus”. Paši mazākie bērni tiek novietoti smiltīs, apbērti ar līdzpaņemtajām rotaļlietām, kuras viņi acīmredzot nav izvēlējušies paši, bet tās priekš viņiem sakomplektētas – vai nu rūpnieciski (t.i. iegādāts saskanīgs komplekts lielveikalā) vai centušies vecāki. Ja es tā prātoju, tad vispār nespēju izdomāt, kāds īsti ir pamatojums tiem fosīlo radību atspiedumiem, kurus mēs piedāvājam bērniem “cept” – zivis, jūras zvaigznes, citas neradības. “Īstajā” dzīvē tādu kūku nav, bet smilškastē tās ir must-havs un vecāki metas skolot mazos, kā tādu “kūku uzcept”: ieberam smiltiņas, līdz maliņai, nolīdzināt, apmetam otrādi, paklapējam ar lāpstiņu un tad ņemam nost un samāksloti līksmojam. Padomājiet vien, cik reizes savā pieaugušā cilvēka mūžā jūs esat rīkojušies tieši šādi?! Un ko no tā būtu jāiemācās bērnam? Visai garlaicīga izrīkošanās bez jēgpilna mērķa… Ja bērns, pieaugušāprāt, bezjēdzīgi sāk bakstīt smiltis, kašņāties, mīcīt tās rokās vai – nedod Dievs! – bāzt tās mutē, pieaugušais steidz iejaukties, dodams norādījumus, kas ar smiltīm īsti ir jādara: jārok, jāgrābj, jācep “kūkas” vai vismaz jāpiepilda spainītis. Un arī to noteikti jādara līdz maliņai, jo kā tad darbu pusceļā pametīsi? Un neber ārā, tā jau mēs nekad pilnu nepieraksim… Īsi sakot – ja bērns tā pa nopietno grib “izņemties” pa smiltīm, tad viņam tas ir jādara slepus un veicies viņam ir, ja līdzpaņemtais pieaugušais ir mobilajā telefonā iegrimusi auklīte vai kas tamlīdzīgs.

Vēl interesanti, kā vecāki vaktē mantas. Ja kāds bērns paņem otra bērna mantas un mazais īpašnieks to grib atgūt, tad vairumā gadījumu vecāki iejaucās un liedz viņiem to darīt. Jūs pavērojiet kādreiz, tā ir 🙂 Tāda piespiedu dalīšanās. Un tad mazajam mantas īpašniekam ir tāda tramīga spēlēšanās, jo viņš visu laiku vaktē savu mantu, kamēr “laupītājs” zaudē modrību un to palaiž vaļā, jo tad viņš drīkst skriet un sagrābt un dabūt savu īpašumu atpakaļ. Ja es iedomājos, ka es sēdētu turpat uz sola un būtu nolikusi līdzās sev, teiksim, savu mobilo. Ok, man to nevajag šobrīd, bet pa lielam tas ir mans un es izjūtu ciešu saikni ar šo mantu, lai cik materiālistiski tas nebūtu. Un tad pienāk kāds pilnīgi svešs cilvēks, kas nav ne mans draugs, ne biedrs pat īslaicīgi un vienkārši bez ceremonijām apsēžas man blakus, paņem manu telefonu un sāk tajā spēlēt spēlītes vai darīt ko līdzīgu. Un brīdī, kad es tā kā pošos atgūt savu mantu, kāds no malas iemaisās un liedz man to darīt. Ziniet, ja es tā padomāju, es arī diez ko labi nejustos. Es pat nezinu kāpēc, bet man gribētos, lai mans telefons stāv turpat līdzās un tas svešais iet prom, pat ja tieši tobrīd es negatavotos nevienam pašam zvanīt un negaidītu absolūti neatliekamu zvanu no kāda. Un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar manu māku vai nemāku dalīties. Tādēļ, apdomājot šo, esmu nosolījusies, ka es nejaukšos, kur situācija to neprasa, kur kāds kādu nesāk fiziski ietekmēt, spēki un spējas ir puslīdz līdzīgas un bērni paši spēj tikt ar situāciju galā. Galu galā viņiem šādas un vēl nopietnākas problēmas būs jārisina arī turpmākajā dzīvē, tad kādēļ gan nesākt trenēties to darīt jau smilškastē?

Protams, ir situācijas, kur pieaugušo padoms neskādē – piemēram, par smilšu mešanu pa gaisu, kas padara nepatīkamu rotaļāšanos citiem. Taču šeit nekonsekvence sit augstu vilni. Novēroju, ka pavisam maziem bērniem parasti stāv blakus kāds no vecākiem un spēji aizrāda, ja bērns nejauši svaidoties ar smiltīm apber kādu citu mazo. Taču vecāki klusē, ja šis pats bērns mētājas ar smiltīm un nevienu neapdraud ar savu smilšu sauju. Tad nu es prātoju, vai nebūtu prātīgi vienkārši izskaidrot bērnam un liegt mētāties ar smiltīm vispār? Kā gan tas 1.5gadīgais knauķītis var ik reizi, metot sauju smilšu, novērtēt, vai tuvumā nav kāds, ko viņa mestā sauja draud apbērt? Sevišķi gadījumos, kad bērni met smiltis pār plecu uz atpakaļu, viņi vispār nesaprot, kāpēc 3 reizes mamma rājas, bet 2 citas reizes klusē un neko nesaka…

Neko daudz savādāka aina nav arī pie kāpelējamajiem un citiem aktīvās rotaļāšanās rīkiem. Bērniem tiek doti smalki norādījumi, kur jākāpj, kur jāšļūc. Dīkstāve bērnu pilsētiņā (un kāpēc gan to sauc par “bērnu”? Izmēra pēc?) nav pieļaujama – ja kāds bērnelis aizstāvējies uz tiltiņa, tad mamma jau sen apskrējusi apkārt konstrukcijai no slidkalniņa puses un sauc, lai mazais skrien šurp un metas šļūkt lejā. Tas nekas, ka bērns muti pavēris vēro kādu viņam vien zināmu svarīgu notikumu spēļlaukuma, bet mammai dikti gribas, lai viņš šļūc. Un viņam jāšļūc. Vēl trakāk jāskubina mazie, ja uz vienu šļūcamkalnu ir divi pretendenti, tad tiek strauji iepīta arī pieklājības skola – palaid vai šļūc aši, redz kur puisītis gaida… Tā it kā arī šo situāciju bērni nevarētu atrisināt paši – viens mazliet pagaidīt, ko nereti dzīvē nāksies gan darīt; vai – gluži otrādi – pats palūgt palaist, ja jau reiz gausais vilcinās ar šļūkšanu…

Un nekādi nav pieļaujams, ka bērns varētu uzkāpt pa vienām konstrukcijas trepītēm, pāriet tiltiņu un nevis nošļūkt (jo šļūkt taču ir visu bērnu pamatmērķis nākot uz bērnu pilsētiņu, vai ne?), bet gan nokāpt lejā pa citām kāpnītēm – kā tad tā? Kāpnītes ir domātas uzkāpšanai, bet ne nokāpšanai… Protams, ir vietā aizrādījumi, ja bērni lieto konstrukcijas neatbilstoši drošības noteikumiem. Taču to parasti dara vecāki bērni un tieši šos “gudriniekus” vecāki reti kad māca un aizrāda, ja bērns apdraud sevi un citus bērnus.

Tas jau laikam nav noslēpums, ka mēs esam kaismīgi līdzsvara riteņu piekritēji – esam teorētiski pārliecināti, ka bērnam caur līdzsvara riteni ir daudz vieglāk nonākt pie braukšanas ar divriteni – t.i. nelietojot papildritenīšus. Teorija par to, kāpēc, mūsuprāt, līdzsvara ritenis + divritenis bez papildritenīšiem ir pareizais ceļš uz velobraukšanu ir lasāma te, bet prakse jau ir pavisam kas cits, vai ne? Līdz šim mēs varējām dalīties tikai teorētiskajās zināšanās, bet tagad mums būs arī praktiskā pozitīvā pieredze – tas ir noticis – Robins ir kļuvis par īstu riteņbraucēju 🙂

Robins pie sava līdzsvara riteņa tika 2 gadu dzimšanas dienā. Viņš uzreiz kāpa virsū un stūrēja pa māju tā lēni un prātīgi mīņādamies. Ar dažādu interesi – te kāpumiem, te pilnīgiem zudumiem – viņš dzīvojās līdz kamēr ārā uzspīdēja saulīte un iestājās pavasaris. Mums par lielu prieku, jau otrajā pastaigā viņš saprata ideju, uzsēdās un aizbrauca. Tā nu visu pagājušo vasaru Robins aktīvi riņķoja pa Rīgu (un ne tikai) ar līdzsvara riteni. Piedalījāmies arī ritenvasara.lv sacīkstēs (sezonas kopvērtējumā 3. vieta ir galīgi ne peļams rezultāts).

Un šo sezonu arī uzsākām bezpedāļu klasē. Lai gan aprīļa beigās izgājām ielās ar divriteni un pēc pusstundas mammas un tēta trenkāšanas, turot kundziņu pie apkakles ar vienu pirkstu, lai mammai mierīgāk… viņš aizbrauca pats. No 20-30 m attālā piestājušā Robina atskanēja: “Hei, mammu, kur tu paliki? Kāpēc tu mani neturi?”…

Kaut kā ar visu ceļošanu un tā, sanāca, ka vairs kopš tās dienas nepabraucām un prasmes nepieslīpējām. Un ar divriteni neuzmācos – ja Robins vēlējās braukt ar skrienamriteni, tad braucām ar to. Līdz uz divriteņa sāka klāties putekļi (kas man nepatika, jo skaidri apzinājos, ka viņš var braukt ar divriteni). Tā nu vakar sacīkstēs raudzījāmies, ka kāda maza dāma Robina vecumā it veikli brauca ar divriteni un piedalījās sacīkstēs jau solo divriteņu klasē. Sākām sarunu ar mammu un viņa teica, ka viss tikai pateicoties līdzsvara ritenim, ar kuru mazā braukusi visu iepriekšējo vasaru. Meitenītes mamma vēl piebilda, raudzīdamās uz Robinu, ka “tam jau arī tikai jādod un jābrauc ar divriteni”. Tā nu šodien izkārtoju pastaigu tā, ka – kā gadījies kā ne – skrienamriteņa līdzi nebija, bet divritenis bagāžniekā gan. Braukšanu Robins sāka ar kārtējo “nemāku/neprotu”… Bet atceļā no spēļlaukuma teicu, ka riteni rokā nenesīšu, pieturēšu viņu labāk pie apkakles, lai aizbrauc līdz mašīnai. Kad jutu, ka Robins jau vairākus metrus brauc pats, atlaidu viņu vaļā un sāku sist plaukstas. Tā ritmiski, kā viņš mina pedāļus un skaļi, lai viņš dzird. Bet viņš tikai turpināja braukt. Līdz apstājās un jautāja: “Mammu, kāpēc tu aplaudē?” Es atbildēju: “Jo man ir brīvas rokas – nav tevi jātur – tu brauc pats visu laiku, kamēr es situ plaukstas 🙂 ” Robins bija dikti priecīgs, es pieturēju atkal, bet palaidu jau pēc pāris metriem un viņš atkal brauca, bet es situ plaukstas un viņš tikai brauca un brauca, un brauca. Man šķiet, ka tā plaukstu sišana viņam ļoti līdzēja, jo viņš bez atskatīšanās (kas draud ar apgāšanos) zināja, kad brauc pats – tā viņš varēja apzināties, ka patiesi brauc pats nevis es tikai stāstu pasakas. Mājās nokļuvām krietni pēc deviņiem vakarā, jo atklājis riteņbraukšanas prieku, Robins riņķoja pa parku un sauca, ka vajag palīdzēt uzsākt (tas gan vēl nepadodas) vēl un vēl… Tā nu mans 3 gadus un 4 mēnešus vecais jauneklis brauc ar divriteni. Tas bija TIK viegli. Stāstītu – neticētu!

Atceļā Robins iekāpa mašīnā un no atpakaļ vērstā sēdekļa atskanēja sagurusi nopūta: “Paldies mammīt un tēti, ka jūs mani palaidāt, kad es negribēju!” Mēs nosmējāmies (klusībā – tā ir ERF krēsliņu priekšrocība, ka tu allaž vari droši nosmīkņāt par savu prātvēderu, jo viņš to neredz 😉 ), bet vairāk sev nekā mums Robins vēl noteica: “Šodien man ir laba dzīve.”

Tā nu Robins tagad ir ierakstījies riteņbraucējos un teica, ka nākamnedēļ jau startēšot solo divriteņos. Tikai vēl Matīsam pastāstīšot, lai viņš arī mazliet patrenējas un brauc kopā ar Robinu pie tiem, kas ar pedāļiem 🙂

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.