'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šķiet, ka ir pēdējais mirklis jūs iepazīstināt ar mūsu jauno kolēģīti, muki.lv ģimenes jaunpienācēju – Daci. Jau pāris nedēļas septembrī Dace padzīvojās pa veikaliņu, iejutās uzreiz un mēs apjautām, ka gluži instinktīvā izvēle cerams būs bijusi pareiza 🙂 Atceros iepazīšanās sarunu ar Daci, kad tā ievilkās krietnā pusotrā stundā un mums bija ko pļāpāt un pļāpāt 🙂 Tātad esam uz viena viļņa. Un tomēr Dace ir citāda – tādēļ nesalīdziniet, nemēriet un nesakiet “labāka” vai “sliktāka” – savādāka 🙂 Kārtīgāka, dāmīgāka, stingrāka, savaldīgāka… 🙂 Un mēs ceram, ka viss muki.lv no tā tikai iegūs…

Par sevi Dace raksta:

“Pirmā pieredze bērnaudzināšanā (ja neskaita brāļa auklēšanu) man bija studiju gados, kad strādāju par auklīti.

Cik atceros, man vienmēr ir veidojies labs kontakts ar bērniem, neskatoties uz to, ka man nav ne pedagoģiskā, ne psiholoģiskā izglītība. Komunicējot esmu dabīga, emocionāla, instinktīvi paļaujoties uz izjūtām.

Jau meitas gaidīšanas laikā iepazinos ar dažāda veida noderīgu informāciju, kuru pamatā ieguvu ģimenes veselības centrā „Stārķa ligzda”, izlasot fantastisko L.Rozenbahas grāmatu „Gaidības un radības ar prieku”, apmeklējot K.Hēlas lekcijas, kā arī attiecīga veida žurnālos un interneta vietnēs, atsijājot sev aktuālo. Kā rezultātā piedzīvoju skaistas mājdzemdības ar meitiņas tēta un Dinas Ceples palīdzību. Līdz ar meitas piedzimšanu vēl vairāk pārliecinājos, ka bērns ir personība no dzimšanas dienas un ka mēs lielie varam viņam dot fantastisku iespēju augt un attīstīties. Tieši tāpēc ar meitu runāju kā ar līdzvērtīgu personu, lietojot skaidru valodu. Neatsverama mūsu ikdienas sastāvdaļa ir arī dažādu nodarbību apmeklēšana, lai ikdienu padarītu radošāku un krāsaināku. Te jāmin burvīgā bēbīšskoliņa „Matejs” un mūzikas studija „Orff”. Liela nozīme ir bijusi arī rotaļlietu izvēlē, kur uzsvars ir likts uz radošo un fantāzijas attīstību. Tāpat jāmin mūsu, kā vecāku prieks par meitu un vēlme līdzdarboties dažādās aktivitātēs ikdienā. Apzinoties, ka ģimene un laba izglītība ir drošs un stabils pamats bērna nākotnē.”

Uzņemiet viņu silti, skolojiet viņu, kā esat skolojuši mūs, un ieklausieties viņā, jo viņai ir ko teikt, un Dace labprāt jums palīdzēs veikaliņā, cik ir viņas spēkos 🙂 Tāda viņa mums tur tagad būs – čakla, žiperīga un starojoša.

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta 🙂 Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki 🙂 Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās 🙂

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles 🙂 Jauki! 🙂 Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt 🙂 Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas 🙂

Un lai jums veicas darīšanās! 🙂

Septembris ir tas mēnesis, kad tik daudzi bērni uzsāk bērndārza gaitas, citi nonāk auklītes aprūpē, jo mamma atgriežas darbā. Arī mūsu ģimenē tieši septembrī esam apmetuši nelielu kūleni bērnu aprūpē, jo Robins atsācis apmeklēt bērndārzu, savukārt Klāsam pamazām jāpierod daļa dienas pavadīt pie auklītes, jo man jābeidz laiskoties un jāatgriežas darbā…

Rakstīt šo rakstu mani mudināja kādu rītu bērndārza garderobīte noklausīta saruna starp bērnu un mammu – bērns skaļi auroja un ne pa kam nebija gatavs palikt grupiņā, faktiski bija jau nonācis histēriskā stāvoklī, kad truli atkārtoja vienu frāzi par iešanu mammai līdzi. Savukārt mamma bija dusmīga, vainoja bērnu atlaišanā no darba, kuru viņa nokavēs, ģimenes pajumtes zaudēšanā un bada ciešanā utt. Un visu laiku prasīja: “Vai to tu gribi?”, uz ko bērns īsti neatbildēja – tikai atkārtoja, ka grib mammai līdzi. Viss man tai situācijā likās aplami – ne tāpēc, ka es būtu baisi stipra bērnu psiholoģijā, bet sajūta galīgi nebija laba. Tomēr tobrīd vienīgais, ko spēju, bija dziedāt klusi Robinam mūsu nomierināšanās dziesmiņu, lai arī viņam nepieliptu tā panika un spriedze, kas valdīja gaisā.

Robins uz bērndārzu dodas jau trešo gadu, šogad lielajā grupā – daži grupas biedri ir pazīstami, lielākā daļa jaunu. Arī audzinātāja jauna. Iešūpojāmies ar pus-dieniņām, tad palikām arī uz čučēšanu. Viņš iet uz bērndārzu labā noskaņojumā, tomēr zinu, ka viņš labprātāk paliktu ar mums. Tāpēc cenšos pēc iespējas padarīt viņam tur palikšanu vieglu – mēs riktīgi sabučojamies šķiroties, es dodos viņam pamāt pa lodziņu un viņš skaidri zin, kad es viņam būšu pakaļ. Tā kā pulksteni viņš vēl lāga nepazīst un izpratnes par laiku viņam īsti nav, tad es viņam izskaidroju, pēc kādas aktivitātes noslēguma es noteikti uzreiz būšu pakaļ. Un doto solījumu pildu vai tur lūzt vai plīst. Principā, vispārzināmas patiesības. Viņa uzvedība šķiroties un atkal satiekoties pēcpusdienā man liek domāt, ka mums ar piesaisti viss kārtībā. Un te nu esmu nonākusi līdz tam, par ko es gribēju parunāt – par drošo un nedrošo piesaisti un kā tad īsti ir – vai bērnam būtu palēkdamies jāiet grupā vai jāturās mammas brunčos līdz pēdējam… Meklējot atbildi uz šo jautājumu, konstatēju, ka viennozīmīgu atbildi es neatrodu, tomēr man maz pamazām veidojas savs priekšstats un viedoklis šai sakarā.

Par “drošo piesaisti” es nestāstīšu – domāju, ka šis jēdziens daždažādos avotos apspriests jau gana daudz. Piemēram, manuprāt, labs rakstiņš latviski ir atrodams šeit. Iezīmēšu vien to, ka viss nav tikai melns vai balts, bet gan tiek izšķirti 3 dažādi piesaistes veidi: 1) drošais – bērns savu mammu izjūt kā drošības avotu un jūt diskomfortu bez viņas, savukārt spēju atvieglojumu, kad mamma atkal ir blakus, tāpēc nelabprāt no viņas atvadās, tomēr ir ar tendenci mammai uzticēties, arī tam, ka viņa atgriezīsies un steigsies palīgā, ja būs tāda nepieciešamība 2) nedrošais trauksmainais – bērns jūt trauksmi mammas prombūtnes laikā, bet īsti nejūtas drošs arī viņai klāt esot, jo nav drošs, ka viņa vienmēr nāks talkā, kad šāda palīdzība būs nepieciešama un nekad nezin, kurā brīdī viņa pazudīs – tāpēc visu laiku viņu tur īsā pavadā un 3) nedrošais noraidošais – bērns nav radis paļauties uz mammas atbalstu un ir visai neatkarīgs un pašpietiekams, jo dzīve piespiedusi – mammas klātbūtne nav noteicošais faktors viņa labsajūtai (protams, forši ja viņa ir, bet galīgi var iztikt arī bez viņas)… Bet šie jēdzieni ir un paliek teorija, līdz es uzzināju par M.Einsvortas paņēmienu (tāds kā eksperiments), kas ļauj noteikt bērna drošās piesaistes veidu un pakāpi. Bērns vecumā no 12 līdz 18 mēnešiem, tiek atstāts telpā ar svešu cilvēku vai viens pats un tiek vērtēta viņa reakcija uz situāciju, bet galvenais akcents ir uz atkal sastapšanos ar mammu (jeb aprūpētāju). Lūk šeit video, kur redzams drošais piesaiste sveids un divi trauksmaini nedrošās piesaistes gadījumi

Eksperimenta rezultāti rāda (apskatījos arī citus video ar atslēgas vārdiem Strange situation), ka bērns, kuram ir drošais piesaistes veids, principā neinteresējas par rotaļlietām un neizjūt gandarījumu arī no svešinieka klātbūtnes, toties ļoti aši nomierinās un atgriežas pie rotaļām, kad ierodas mamma. Savukārt bērni, kuriem piemīt kāds no nedrošās piesaistes veidiem, vai nu neizjūt mammas atgriešanos kā problēmas risinājumu (attiecīgi nenomierinās, dusmojās, novēršās u.c.) vai arī vispār neizjūt mammas aiziešanu kā problēmu un labprāt iesaista savās nodarbēs svešinieku mammas vietā.

No šī secinu, ka ir tīri dabiski (un apsveicami), ka pusotrgadīgs divgadīgs bērns, kas aizvests uz bērndārzu, nevēlas tur tā vienkārši palikt, spēlēties un jandalēt bez mammas klātbūtnes, ka viņš izjūt trauksmi un izrāda to kā nu māk, ka mamma dodas prom un ir atvieglots, kad mamma atgriežas. Protams, jo vecāks bērns paliek, jo vienkāršāk viņam paskaidrot, ka cita risinājuma nav un vienoties par kompromisiem, iedrošināt uzticēties arī aprūpētāja aizstājējam un likt ar saprātu aptvert, ka mamma atgriezīsies. Tomēr, ja bērns palēkdamies dodās grupā, bet tad, kad mamma atnāk pēcpusdienā pakaļ, piktojas, ka tik ātri, jo viņš vēl grib paspēlēties… tur gan šķiet tad laikam nav kaut kas kārtībā ar attiecībām. Kā arī situācija, kura mani pamudināja par šo domāt, šķiet ir klasificējama kā nedroši trauksmainā, jo bērnam vienkārši ir bailes tikt pamestam.

Ļoti skaidri šo novēroju pie Klāsiņa, kurš absolūti ietilpst eksperimentējamajā vecumā tieši pa vidu. Atstāts pie auklītes viņš sākumā protestē, tomēr diezgan aši pieklust. Viņš esot iesaistāms rotaļās, tomēr iesaistīšanās nav 100%īga, izklaidēm ir jābūt īpaši aizraujošām. Viņš neticami braši turās pretī miegam, toties, kad ierodos viņam pakaļ, viņš atkal spēji sāk vaimanāt, līdz nokļūst man rokās un tad ir centrālais auklītes dzīvokļa saimnieks, kas tik man māj ar roku, kur man jāiet un kādas izklaides jāievērtē – atplaukst kā maija saulīte un kļūst omulīgs un ļoti ieinteresēts. Gluži kā šajā video:

Tā nu par saviem bērniem nomierinājos un sapratu, ka viņu nevēlēšanās šķirteis no manis nav nedz “memmesdēliņu” pazīme, nedz gļēvulība vai izlaidība, vai neremdinātas slāpes pēc mammas, bet gan dabisku un veselīgu attiecību konsekvence. Godīgi, mani tas nomierināja… Varbūt arī jums noder šis info, lai nemocītos pašpārmetumos: “Ko gan es esmu tik nepareizi darījusi viņu audzinot, ka viņš neiesoļo grupā tikpat braši kā kaimiņpuika vai draudzenes meitiņa?” un “Nu kāpēc ES nevaru savu bērnu atstāt ar vienalga ko lielveikala bērnu spēļistabā?”… Bet varbūt nemaz nevajag? 😉

LABI! 🙂 Vismaz tā teica liela daļa apmeklētāju, kuri promejot arī atzina, ka šādu pasākumu noteikti vajag atkārtot. Tomēr gribam šo nodot jūsu izlemšanai – lūdzu, šī ieraksta komentāros paudiet savu viedokli, vai “Mantu maiņa” ir pelnījusi notikt ar zināmu regularitāti un ko būtu jāņem vērā turpmākajām reizēm.

Protams, mums ir arī vairāki savi secinājumi:

– diemžēl daudzi tomēr šo pasākumu bija uztvēruši kā tikšanu vaļā no nevajadzīgām mantām tādā prastā veidā un nesa mums itin visu, kas vien bija kļuvis lieks, nekautrējoties par šo rotaļlietu estētisko kvalitāti – “Mantu maiņas” plauktā tieši šīs lietas ir palikušas pāri visvairāk – lelles sapinkātiem un izplēstiem matiem, briesmīga paskata mīkstmantas, salauztas rotaļietas, kuras vairs nedarbojas un rezultātā ir tikai plastmasas klucis bez noteikta pielietojuma… no šī mēģinām izdarīt secinājumu: a) cerēt, ka līdz ar tradīciju izkopšanu cilvēki arī rūpīgāk izvērtēs, ko īsti nes mainīt, jo tas patiesi ir “mainīt” un kurš gan gribētu saņemt pretī augstāk pieminētās un līdzīgās lietas? b) vai tomēr ir jāizveido ļoti strikta shēma, kā plauktu ar šādām rotaļlietām pasargāt – tikai kāda?

– kā jau tika prognozēts, ļoti daudz pāri palika grabulīši un citas pašiem mazākajiem domātās rotaļlietas. protams, loģiski. bet ko darīt? kā dot iespēju pašiem mazākajiem tikt pie naudiņām, ja vēl nav ko mainīt? galvenais iebildums, kāpēc šīs naudiņas nevaram piedāvāt mazajiem dabūt kaut kā citādi, ir tāds, ka tad apgrozībā būs vairāk naudiņas kā mantu plauktā un, pie nosacījuma, ka visi naudu izlieto, kādam pietrūktu mantas, kaut viņš varbūt ir atnesis savējās un nu paliek ar “naudiņu” vien…

– vecākajiem bērniem (tiem, kam jau 5-6-7 gadi) atkal bija visai īsi ar mantām – savu rotaļlietu, no kuras viņš ir izaudzis, atnesis, bet vietā īsti nav ko ņemt. kā risināt šo?

– galu galā (summējot visus 3 augšminētos) apgrozībā palika diezgan daudz naudiņas, kuru cilvēki plāno iztērēt nākamajā “Mantu maiņā”… tagad man galvā grozās domas – no vienas puses tas nozīmē, ka plauktā būs mazāk mantu kā naudas. no otras puses, pieredze parādīja, ka tam nav cieša sakara, jo saprātīgi cilvēki tāpat neņem vairāk kā vēlas un ļoti nebēdā arī tad, ja kabatā pāri paliek kāda naudiņa (arī mums pašiem palika vismaz 10 naudiņas), bet mājās mazliet vairāk brīvu vietu (fuf!). un tomēr galīgi palaist neregulētu plūsmu ar mukajiem latiem tautās, kuru nekādi nevar nosegt ar preču piedāvājumu, laikam varētu saukt par sliktu monetāro politiku, kas beigu beigās varētu beigties ar tradīcijas sabrukumu… ko darīt ar naudiņām – katru reizi tomēr taisīt atšķirīgas un vecās nepieņemt? vai ļaut šai naudiņai būt ilglaicīgai un citādi risināt rotaļlietu iztrūkumu?

– Ja būs vairāk kvalitatīvu rotaļlietu, varbūt arī mantu saņemšanas pasākuma garumam būs nozīme, tomēr šajā reizē visi, kas patiesi bija nodomājuši tikt pie kādas vērtīgas mantas, stāvēja uz sliekšņa pirms 11 un mūs sagaidīja nepacietīgs bariņš, kad vērām savas durvis. Tie tad arī aptuveni stundu nodarbojoties ar izvēlēm un svarīgiem lēmumiem, un faktiski ap 12 jau viss bija noklusis un atlikušo 3 h laikā pie mums iemaldījās vien pa kādam mantu mainītājam ar dažām mazām naudiņām, kuriem proporcionāli tam, cik vēlu viņi ieradās, arī bija arvien mazāk, ko izvēlēties plauktā.

Bet kopumā – vismaz mūsu ģimene pasākumu vērtējam ar + zīmi, jo tas bija iemesls izrevidēt plauktus un godīgi sev atzīties, ar ko mēs vairs nespēlējamies un nav cerību arī uz mazo brāli 😉 Tā vietā tikām pie dažām vērtīgām lietām un dažām, kas visticamāk sagādās prieku īsu laiku un ticams, ka jau nākamajā “Mantu maiņā” varētu atgriezties plauktā uz maiņu. Tomēr arī šādas krāmmantiņas bērniem šad un tad gribās. Un tas nozīmē, ka mums būs aiztaupīta to iegāde veikalā un nebūs vēlāk jārisina jautājums, kur to likt, kad apnīk… Tomēr kopējais mūsu mantu apjoms ir sarucis, ja mēs runājam par kubatūru – tas priecē 🙂 Mēs piedalīsimies vēl 🙂 Un jūs?

Šīs pārdomas rosās pa galvu šad un tad, lai gan atzīstos, ka īsti formulējamas tās nav un vairāk ir kā nekodolīgs retorisks jautājums – kāpēc ir jābūt labākajam? Vai vismaz kaut kur “līmenī”? Un kādēļ nedrīkst būt pēdējais? Ko īsti tā sāncensība mums dod? Vai vienkārši mūsu sabiedrība ir tāda – uz rezultātu, ne procesu orientēta? Pastāstīšu, no kurienes šīm pārdomām aug kājas…

Visspilgtāk, protams, manī šīs sajūtas uzbango Uzvaras parkā, vērojot riteņsacensības. Es pilnīgi saprotu tos pusaudžus, kas sacīkstās, ķīlē savus riteņus, skaita punktus kopvērtējumā, pazīst savus sāncenšus vaigā un līksmo, ja kāds no tiem izlaiž sacīkstes, tādējādi zaudējot tik vērtīgos punktus tabulā… Sportiskais azarts, kas mijas ar savas varēšanas un centības augļiem, man šķiet tīri jauks un tiešām ar patiku noskatos uz uguntiņu, kas mirdz šo jauniešu acīs. Man šķiet briesmīgi forši, ka viņi nevis sēž pie TV vai datorā pūlas pārsist virtuālus rekordus, bet min pedāļus un elpo svaigu gaisu. Forši! Bet mani mulsina divu sadegušu tēvu cīņa finiša taisnē, kad patiesībā sacenšas viņu trīsgadnieki. Es līdz galam neizprotu nepieciešamību uzķīlēt 12″ divriteni, lai iegūtu vērtīgās sekundes, pateicoties tehniskiem pilnveidojumiem! Vai bērna trenēšanu parkā citās dienās, lai kāpinātu viņa sportisko sniegumu… Ja viņam ir tikai 3 vai 4 gadi… Un es līdz galam nesaprotu, kurš jautājums ir nepareizs: kāpēc viņi to dara? vai kāpēc es to nedaru?

Ja es tā pie sevis padomāju, tad tas jau arvien vēl ir par salīdzināšanu, par to, ka Pēterītis var labāk kā Jānītis un ko nu? Bet kādēļ tas tik šaušalīgi satrauc vecākus? Es godavārds nesaprotu. Jā, šķiet par to ir šis ieraksts – lūdzu, izskaidrojiet man, kāpēc manam bērnam ir svarīgi būt pirmajam/labākajam? Robins regulāri tais pašās sacīkstēs ir pēdējais. Pat ja mums izdodas tikt pie diploma ar 2. vietas ierakstu, tas patiesībā nozīmē, ka ir bijis tikai viens sāncensis un viņš mūs ir apsteidzis. Bet mani tas nekādā veidā nesatrauc. Jo savukārt Robinu nesatrauc sacīkstes kā lielums – viņš neuztver ideju mīt pedāļus cik tik jaudā, bet bauda procesu un līksmo, kad sasniedz finiša līniju (vienkārši sasniedz – nevis sasniedz pirmais vai pēdējais) – viņam vieta neko nenozīmē, svarīgi ir paveikts darbiņš, sasniegts nospraustais mērķis – padarīts! Es to varēju! Nevis Es to varēju ātrāk par Jānīti! Un arī man tas šķiet tas būtiskais…

Un tad no šī es pie sevis domāju, vai es pareizi audzinu savu bērnu? Protams, kontekstā ar pasauli, ar sabiedrību. Kā zināms, man nenāk ne prātā audzināt ačgārni (relatīvi saviem uzskatiem) savu bērnu tikai tāpēc, ka mēs dzīvojam ačgārnā sabiedrībā. Bet manas pārdomas grozās ap to, vai ačgārna ir mana pārliecība, vai sabiedrība? Es saprotu, ka līderība utt. utjp. augstu kotējās mūsdienu sabiedriskajā iekārtā. Tomēr kad es par šo domāju, tad man šķiet, ka man laikam gribas izaudzināt pašapzinīgu cilvēku. Jo man ir sajūta, ka cilvēka gandarījums par savu dzīvi un sevi ir ciešā sakarā ar viņa spēju būt laimīgam. Un pa manam, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar izlaušanos priekšgalā, būšanu pārākam un citiem lielumiem, kas ir relatīvi pret pārējiem. Es pat Robinam esmu sacerējusi īpašu pasaku par mazo kurkulīti, kuru viņš lūdz izstāstīt atkal un atkal, un es neiebilstu, jo man ir svarīgi, ka viņš izprot, ka cilvēks var justies daudz laimīgāks, ja lūkojas uz sevi nevis citiem.

Man šķiet, ka līderība ir saistīta ar ko citu – māku pievērst sev skatienus arī atrodoties pūļa aizmugurē. Man šķiet, ka svarīgāk nekā nokļūt priekšā citiem un vadīt tos tālāk pa iesākto ceļu, ir prast likt cilvēkiem apstāties, uzlūkot tevi, lai kur tu nebūtu, likt ieskatīties tev sejā un ieklausīties teiktajā, un pieņemt izsvērtu lēmumu, doties tev līdzi tamdēļ, ka tā ir laba doma vai tamdēļ, ka tu ej tajā pašā virzienā, kur mēs visi ejam…

Un, domājot par šo, es atzīstos, ka man lielā mērā to iedot saviem bērniem ir svarīgi tamdēļ, ka pašai tā pietrūkst – man nav šūpulī ielikta pašapzinība un es to mācos un kaldinu tikai tagad, puslīdz nobrieduša cilvēka dzīves ceļos. Mācos pašapzinību, cenšoties nepārkāpt to trauslo līniju, kas mani varētu neiegrūzt otrā grāvī – augstprātības ķepās… Un droši vien tieši tāpēc, ka šīs pašapzinības man pašai nav vēl tieši tik daudz, lai es galīgi vienaldzīgi spētu izsvērt, ka visu daru pareizi un, lai tie “sadegušie” dara kā grib, bet es darīšu pa savam. Tad man reizumis uzmācas tādas pārdomas kā šovakar, kas liek pārjautāt vēl un vēl – bet varbūt, ka manam bērnam tomēr ir jābūt pirmajam? Vai vismaz līmenī, ne pēdējam? Varbūt, es vienkārši kaut ko līdz galam nesaprotu? Un man ar steigu ir jādara kaut kas, lai viņš kļūtu “pirmāks”…

Izrevidējiet savas mantu kastes, izberiet rotaļlietu grozus, izslaukiet pagultes un izķidājiet skapjaugšas… “mantu maiņa” iet vaļā jau nākamnedēļ! Pēdējais brīdis ieskicēt dažus praktiskas dabas jautājumus.

• “Mantu maiņas” rotaļlietas tiek pieņemtas (bet nevis mainītas!) no 4. līdz 7. septembrim – tas ir nākamās nedēļas otrdien, trešdien, ceturtdien un piektdien muki.lv darba laikā
• Rotaļlietas vizuāli novērtēsim un izsniegsim pretī mukos latus. Aptuvens viena mukā lata kurss ir 5 Latvijas lati pret vienu – t.i., ja rotaļlieta (šī vai ļoti līdzīga) jauna kādā veikalā varētu maksāt 5, 10, 15 utt. Ls, tad mēs atbilstoši piesolīsim 1, 2, 3 utt. mukos latus. Rotaļlietas, kuras ir bojātas, zaudējušas savu spozmi un citādi ir ar acīmredzamu vērtības zudumu, attiecīgi tiks vērtētas zemāk. Nieciņus pieņemsim grupiņās, piemēram, 2-3 grabulīši varētu būt tie paši 5 Ls un attiecīgi būs visi kopā 1 naudiņas vērti.
• Pretī kādu rotaļlietu varēs saņemt 8. septembrī – sestdienā, no 11 līdz 15. Un ne vēlāk un ne ātrāk!
• Visas atnestās mantiņas tiks liktas īpašos plauktos, norādīta to vērtība un jums atliks izvēlēties un izkalkulēt, cik liela mantu kaudze jums iznāk. Kurš nāks pirmais, varēs, protams izvēlēties no plašāka mantu klāsta.
• Ja kādas rotaļlietas paliks pāri, izdomāsim, ko ar tām iesākt. Katrā ziņā iedzīvoties uz rotaļlietu maiņu negrasāmies – mūsu puikas “Mantu maiņā” piedalīsies pēc vispārējiem noetikumiem un Robins jau tagad prāto, kas vajadzīgs pašam, kas brālim un ko varētu iemainīt 🙂

Lūdzu…

• Esiet kritiski un izvērtējiet, pirms nesat rotaļlietu maiņai, vai tā nav jau savu laiku nokalpojusi un maz var kādu iepriecināt. Līdzīgos pasākumos ārvalstīs tiek pieņemtas jaunas vai nedaudz lietotas rotaļlietas. Mēs dzimšanas datumu tām neprasīsim, uzticēsimies jums. Atcerieties, ka šī aktivitāte ir par mainīšanos ar līdzvērtīgām lietām – ja vēlaties no tās gūt prieku, būtu godīgi, ja arī citi gūtu tādu pašu, stiepjot mājās jūsu atnestos dārgumus.
• Svarīgi paturēt prātā, ka šīs aktivitātes fokuss nav materiālie ieguvumi. Mums vissvarīgākais škiet abpusējs prieks par jaunu rotaļlietu, kā arī apziņa, ka kāda lieta kalpojusi vairākkārt – tātad jāuzražo ir tikai viena lelle un arī atkritumos galu galā nonāks tikai viena rotaļlieta.
• Ja kāds no noteikumiem vai procesiem jums šķiet ne gluži tāds, kā jūs to iztēlotos, tad noteikti dodiet padomu, tomēr mēs atkal paturam tiesības šoreiz būt nepaklausīgi 🙂 Tomēr labus padomus mēs allaž kaut kad liekam lietā – ja ne uzreiz, tad nākamreiz 🙂 Un arī mēs mācāmies no kļūdām, no pieredzes… tāpat kā bērni 🙂
• Mēs iesakām ņemt līdzi bērnus un izskaidrot viņiem ieguvumus no rotaļlietu maiņas. Vismaz mēs savam vecākajam puikam (protams, 1.2 gadus mazais Klāss vēl šo nesaprot īsti) skaidrojam un varēsim dzīvē parādīt, kā mainoties rodas prieks un arī pavisam racionāli labumi ar aiztaupīto naudiņu un dabas saudzēšanu.

Tiekamies “Mantu maiņā” jau nākamnedēļ!

Rotaļlietu maiņa… par šādu ideju jau pasen izlasīju kādā skandināvu mammas blogā. Bet ar tradīciju, gūt jaunu prieku no lietotām rotaļlietām, esmu saskārusies arī citur… vairāk tieši Skandināvijas kontekstā. Man šī ideja ļoti patīk un šķiet, ka mums ļoti piestāvētu, vai ne? Tā ir gan prātīga, gan draudzīga – maciņam un dabai – gan prieku nesoša… īsi sakot, mums patīk, ka mantas nav krāmi, bet ir noderīgas lietas un nekrājas kaudzē, bet nes prieku bērniem tieši tā, kā tām plānots to darīt.

Tādēļ esam saņēmuši drosmi mēģināt rīkot pirmo rotaļlietu maiņas pasākumu arī Latvijā. Vai tas būs pirmais? Nezinu – katrā ziņā, ja kas tāds jau kaut kur ir noticis, es to esmu palaidusi garām 🙂 Tāpēc uzdrošināmies domāt, ka tas ir pirmais vērienīgais rotaļlietu maiņas pasākums. Un jūs uz to esat ielūgti! 🙂

Rīkosim to septembra pirmajā nedēļā un sauksies tas īsi un kodolīgi – “Mantu maiņa”. Tas notiks mūsu jaunajā veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 4. līdz 7. septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot pilnīgi jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs darba kārtībā, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 8. septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Šis būs pilnīgs bezpeļņas-daudzprieka pasākums.

Un jūs varat būt līdzdalīgi šī pasākuma īstenošanā!

– Pirmkārt un galvenokārt – piedaloties! Izrevidējiet savu mantu kasti, spēļu plauktus un visu citu – esam pārliecināti, ka tur ir šis un tas “Mantu maiņai” noderīgs. Mēs ļoti ceram, ka pasākums izdosies apmeklēts, jo ja tā lieta aizietu, to būtu vērts ieviest par tradīciju, vai ne? Lai ik brīdi varētu pilnīgi bez finansiālām investīcijām tikt pie kāda refreša savā mantu plauktā ikviens bērns 🙂

– Jo vairāk būs cilvēku, kas atnesīs rotaļlietas un piedalīsies “Mantu maiņā”, jo jaukāk būs visiem – galvenokārt tādēļ, ka būs plašāka izvēle un lielākas izredzes, ka visi aizies prom priecīgi ar kādu nenovērtējamu dārgumu ķešā. Tādēļ, lūdzu, lūdzu, izziņojiet saviem draugiem, radiem un paziņām, kā vien mākat un protat, ka šāds pasākums būs – vai tas būtu Twitterī, Facebook un visur citur. Varbūt varat aprakstīt visas Rīgas ielas ar krītiņiem vai vēstīt par šo pasākumu piemājas spēllaukumā 🙂 Mēs būsim pateicīgi par it visiem likumīgiem un pieklājīgiem veidiem 🙂

– Idejas un priekšlikumi – tā kā mēs šādu pasācienu organizējam pirmo reizi pilnīgi uz izjūtu, tad varbūt jums ir kādas labas idejas un padomi, kā to darīt labāk. Vai varbūt jūs gribat nākt talkā tīri praktiski – droši, piedāvājiet palīdzīgās rokas un mēs izdomāsim, kur tās likt 🙂 Mums noderētu gan plakātu zīmētāji, gan naudiņu taisītāji, gan mantu kārtotāji, gan… nu ikviens, kas kaut ko labu prot, droši var pieteikties – galu galā ikviens darbs uz priekšu tiek, ja savu roku talkā liek 😉

Tad tiekamies “Mantu maiņā”?! 🙂

Tās baumas ir patiesas – mēs meklējam jaunu “ģimenes locekli” – pārdevēju veikaliņā. Patiesībā tā ir kas vairāk kā pārdevēja, jo mēs viņai uzticētu vienu no dārgākajiem, kas mums ir – mūsu veikaliņu. Tāpēc ierastā sludinājuma rāmi man to neizdodas ietērpt – nav prasību, piedāvājuma 3 rindiņās u.c. ierastu parametru. Mēģināšu blogierakstā.

Par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu.

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk. Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Tādam ļoti patstāvīgam biznesam, protams, ir arī savi trūkumi. Mūsu pircēji jau bija apraduši ar neērtībām, ka vismaz reizi gadā mēs esam slēguši savas durvis uz ilgāku laiku, jo dodamies atvaļinājumā. Un mums ir visai ierobežots darbalaiks. Bet nu jau gandrīz 2 nedēļas mēs esam jaunā mājvietā Baznīcas ielā 31. Kā rāda pirmo dienu trakums, mēs laikam paši vairs netiekam galā. Protams, ir forši apzināties, ka cilvēki nāk tik daudz, ka jāstāv rindā. Tomēr nav mūsu garā līksmot par mūsu klientu neērtībām. Jo nav forši stāvēt rindā, nav forši lieki gaidīt, nav forši, ka mēs nevaram aprunāties, apkalpot cilvēkus pēc visaugstākajiem pašu nospraustajiem standartiem… Īsi sakot, mums ir jāsaņemas un jāatzīstas, ka mums vajag palīgu.

Par palīgu

Šī varētu būt pati grūtākā sadaļa, jo es nemāku to melnos burtos uz balta fona uzrakstīt. Man šķiet, ka tam cilvēkam ir vienkārši jābūt “īstajam”, faktiski jākļūst par mūsu ģimenes locekli. Viņam (vai laikam jau drīzāk “viņai” – es vēlāk pateikšu kāpēc) vienkārši ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā 😉 ). Es domāju, ka šim cilvēkam vajadzētu būt sievietei, jo Jurģis saka, ka reizēm jūt, ka ciemos ienākušās mammas gribētu, lai viņš nav vīrietis 🙂 Pat ja viņš jūtas absolūti gatavs pastāstīt visu par autiņbikšu mazgāšanu, getru valkāšanu un gandrīz vai jau ir apguvis krūšturu izmērus 😉 Jā, man šķiet, ka Jurģim vislabākais palīgs veikalā būtu tomēr kāda sieviete, dzimumu pārstāvniecības līdzsvarošanai. Un mums šķiet, ka tam cilvēkam ir jābūt vai nu mammai (kaut kā liekas, ka šis būtu ideālais variants) vai vismaz kādai ar bērniem pārņemtai sievietei, kurai vienkārši vēl nav bērnu, bet viņa ir izaudzinājusi pus duci radu un draugu bērnus, studējusi pedagoģiju vai kaut kā līdzīgi. Jo vienkārši ir jābūt milzīgai pašas pieredzei un viedoklim par to, kā tā bērnu uzaudzēšana notiek, lai varētu par to runāt praktiskā nevis teorētiskā līmenī.

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Un mums nav svarīgi, vai šis cilvēks prot apieties ar kases aparātu, vai viņš ir labs finansists. Mums nav svarīgi, vai viņam ir pieredze pārdošanā (mums pašiem arī faktiski nebija). Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu 🙂 Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki,mkas atloka piedurknes un ķeras pie lietas 🙂 Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Es tomēr uzdrošinos cerēt, ka nav tik nereāli atrast šādu cilvēku. Kādā brīdī biju iedomājusies, ka varbūt tā varētu būt kāda mamma, kas iepērkas muki.lv un seko līdzi blogam, audzinot mājās savu mazuli. Un varbūt iespēja strādāt pusslodzes darbu muki.lv veikaliņā, apvienojot to ar mazuļa audzināšanu, varētu būt kāda cilvēka lielā iespēja palikt kopā ar bērniņu ilgāk 🙂 Vai – gluži otrādi – izrauties no mājas uz dažām stundām dienā 🙂

Vai tieši otrādi – kāds, kuram dzīvē jau kaut kā ir par daudz un viņš ir nonācis tai punktā, kad jestrs kūlenis varētu būt tieši laikā – tā teikt, sākt visu no gala. Bet varbūt tas ir cilvēks, kas šobrīd finišē studijas un labprāt savu nākotni saistītu ar muki.lv…

Par darbiņu

… jo tas ir darbs ar izaugsmes iespējām. Mums ir pamazām dzimis sapnis, ka varbūt kādu dienu varētu rasties vēl kāds muki.lv veikaliņš un tad šo cilvēku mēs sūtītu turp par pašu galveno, lai tad viņš rada no nulles ko līdzvērtīgu centrālajai bodītei. Tieši tāpēc mēs gribētu sastapt cilvēku, kas ienāk muki.lv uz palikšanu, lai ieaugtu mūsu ģimenē. Mēs nemeklējam cilvēku, kam tā būtu tikai īsa pietura ceļā uz citurieni – mums ir nepieciešams palīgs, kas vēlas augt kopā ar mums, jo mēs ticam, ka labs vadītājs var būt tikai tas, kas pats ir stāvējis aiz letes un vaigā pazīst mūsu vismīļākos no mīļākajiem klientiem, pakojis kārbiņās vairākus simtus kurpes un 86 reizes salicis Mazā domātāja klučus kuba formā. Un mēs gribētu, lai galu galā mūsu bērni ir labākie draugi un mēs paši mazliet nožēlojam, ka strādājam vienā darbavietā, jo nevaram doties kopīgā atvaļinājumā. Un tad mēs kopīgi meklēsim nākamos palīgus, kas varētu pieskatīt muki.lv, kamēr mēs jestrā bariņā kopīgi atpūšamies, vai ne?

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums (nu tai sajūtai vajadzētu būt līdzīgai kā lasot “Bezgalīgo stāstu”), tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Ziniet, man ir tāda tradīcija, ka es, lai apkopotu iespaidus par aizgājušo mēnesi, allaž izlasu iepriekšējā mēneša ierakstu, sākot to lasīt ar domu: “Ak Dievs, ko lai es šoreiz rakstu – nekas taču nav mainījies, viss ir tieši kā bija pirms mēneša, vairāk par 2 rindiņām man nekas neiznāks!” Un tad es izlasu iepriekšējā mēneša ierakstu un secinu, ka tas nemaz nevar būt tikai mēnesi atpakaļ – ārprāts, viņš taču tagad prot visu kaut ko tik vairāk, dara visu kaut ko tik savādāk utt. Līdz ar to es varu milzum-sirsnīgi ieteikt rakstīt vismaz reizi mēnesī par “paveikto” un pārlasot iepriekšējā mēneša pierakstus, jūs sapratīsiet, ka jūsu bērns tiešām aug un attīstās un kaut kas patiesi notiek…

Klāss sēž un sēž

Ja iepriekšreiz es rakstīju, ka oficiāli Klāss nemāk no guļus stāvokļa tikt sēdus, tad tagad viņš to māk neiespējami daudz veidos un – tas gan nav mainījies – viņš ir īsts Dvīnis – viņš aptuveni vienlaikus iemācījās to pilnīgi patstāvīgi izdarīt gan caur sānsēdi, gan no rāpus pozīcijas.
Šķiet, ka viņš labprātāk to dara no rāpus pozīcijas – uzstutējas četrāpiņos un smuki atkrīt uz kādu no dupša pusēm – dara to simetriski, nedodot priekšroku kādai no pusītēm. Ļoti labi 🙂
Bet virsrakstiņu šai apakšnodaļai devu tādu tamdēļ, ka arī pārvietojas Klāss sēdus. Viņš ir izkopis tādu speciālu pārvietošanās veidu, ka saliek pēdiņas kopā un ar kājām pievelkas uz priekšu – rokas pat nemaz nav obligāti nepieciešamas taču ātrāk, protams, iet ar rokām – tad uz priekšu var doties burtiskā nozīmē palēkdamies. To viņš dara rāpošanas vietā – attapīgi jau ir, jo rāpojot ir jāpamet priekšmets, kas ir bērna rokā, bet šādi pa māju var nēsāt mantas, turpināt aizsākto “rokdarbu” un vispār no praktiskā viedokļa jau šāda pārvietošanās ir ērtāka. Bet – ai kā man gribētos – lai viņš rāpo! Rāpošana ir tik svarīga mazuļa muskulatūras attīstībai sagatavojoties stāvēšanai un staigāšanai…

Un no praktiskā viedokļa – kad rāpoja Robins, tad viņa bikšu ceļgalus no izdilšanas un sasmulēšanās pasargāju ar getrām – to mums bija varen daudz un es tās vienkārši pavilku pāri pa celīti un bikses gandrīz vienmēr bija tīras. Savukārt Klāss ar savu pārvietošanās veidu šausmīgi sasmulē dupsi un staru ārpuses – gaišākām drēbēm tas vairs nav izmazgājams kā sastaigātu zeķu pēdām… eh…

Vēl viņš labprāt sēž uz dīvāna – tur viņš it aši iemācījās uzrausties kopš sāka slieties kājās pie mēbelēm – viens un div un viņš ir uz dīvāna, ērti iekārtojies un “kompjūterē”. Mantu glābšana uz dīvāna atzveltnes vairs neiet cauri – viņš tām tiek klāt.

Klāss ceļas kājās un staigā gar mēbelēm

Kājās celšanās Klāsam ļoti tīk. Es gan par to neesmu diez ko sajūsmā, tomēr nupat jau esmu mazliet nomierinājusies. Sākotnēji Klāss cēlās kājās aplami (sīkāk par kājās celšanos pareizā un nepareizā veidā lasiet šajā blogierakstā par apaviem), taču darīja to uzstājīgi un nebija atturams no šīs nodarbes nekā savādāk kā vien man vilinot viņu prom no “pieturas punktiem”. Kā māca nodarbībās Klaudija Hēla, bērnu novērst no augšup celšanās daudz efektīvāk var jau procesā nevis likvidējot rezultātu. Ar to es domāju: ja bērns ir piecēlies jau kājiņās pie dīvāna malas, tad kabināt viņu nost un likt uz grīdas ir diezgan bezjēdzīgi. Sevišķi, ja pats vecāks turpina sēdēt uz dīvāna, no kura bērnu nupat nocēlis. Un vēl sevišķāk, ja vecāks pavada nocelšanu ar platu smaidu un vārdiem: “Nu, mīļumiņ, ko tu te rāpies, tev labāk uz zemes. Tā nedrīkst.” Bet pat ar visu to, ka vecāks tobrīd pārvācās uz grīdas, nebūs nekas dīvains, ja bērns turpinās iesākto un celsies pie dīvāna kājās par spīti tam, ka mamma atrodas uz grīdas. Daudz efektīvāk esot, ja mamma, jau redzot, ka bērns ir ieņēmis kursu uz dīvānu (rāpojot vai lienot) un visticamāk celsies pie tā kājās, ieguldītu enerģiju bērna aizvilināšanā prom, pirmkārt jau pašai attālinoties no dīvāna, otrkārt radot citu intereses punktu telpā, bet sliktākā gadījumā vienkārši paceļot bērnu sev opā un parunājoties vai citādi novēršot uzmanību. Respektīvi, bērna uzmanība no celšanās kājās ir jānovērš pirms vi’š ir piecēlies. Tāpat nevajagot sarindot TV pultis un mobilos telefonus uz kafija galdiņa un citādi radīt apstākļus, kas bērnu vilina paslieties augšup. Protams, bērni ir visādi un sienas istabā nenojauksi… tomēr mēs vienmēr varam darīt vairāk, lai mazulim neļautu kaut ko. Un ja nelīdz “vairāk”, tad varam darīt savādāk, vai ne? 🙂  Jo nereti – tā novērojusi gan Klaudija, gan mēs veikaliņā – vārdos mamma saka, ka neko vairāk nevar darīt, tomēr neapzināti ieradumi rāda, ka mamma pat pati veicina sliešanos augšup (man acu priekšā uzreiz ainiņa ar mammu, kas saka: “Es jau neko nevaru darīt – (“nu turies, puisīt!” – to viņa savam dēliņam) – viņš pats slienas kājās pie it visa.” un šo sakot nostutē apmēram 6 mēnešus veco puisēnu kājās pie mūsu kurpju mērāmā ķeblīša, lai izbrīvētu rokas un atrastu somā maciņu.) Un tie ir neapzināti ieradumi, kurus izskaust ir visgrūtāk – četrrāpus nokrituša bērna piecelšana stāvus, rokas padošana utt.

Bet kaut kādā brīdī Klāss sāka celties kājās pareizi, tad nu es vairs neiespringstu un ļauju viņam to darīt. Līdz ar to viņš arī ir sācis lēnā garā pielikt kājiņas un sāniski pārvietoties gar mēbelēm. Tomēr dara to visai maz un staigāšanas taures galīgi vēl nepūšu. Patiesībā no pēdējās konferences Klaudija atveda interesantu informāciju – lektore stāstījusi, ka izrādās bērni staigāt sāk nevis pēc tam, kad izstaigājušies gar mēbelēm sāk atlaist rokas no tām. Droša pazīme, ka bērns drīzumā sāks staigāt ir tā, ka bērns sāk brīvā telpā – t.i. istabas vidū – pats celties stāvus un nolaisties atkal lejup. Brīdī, kad viņš sajūtās gana stabils, viņš sāk arī spert soļus. Rotaļu grupā runājām ar staigājošo bērnu mammām un visas secināja, ka tiešām – šādi bērni ir rīkojušies pirms saviem pirmajiem solīšiem. Aptuvenais intervāls no šādas celšanās stāvus līdz staigāšanas sākumam – 2-4 nedēļas.

Turklāt Klāsam staigāt būtu arī dikti pāragri – es tomēr vēl ceru, ka viņš kaut mazliet parāpos ar’- gribētos jau tos minimālos 4 mēnešus, lai droši, ka muguriņa gatava. Bet ja parēķinu, kad tie 4 mēneši beigtos pat ja uzskatām, ka viņš it kā jau starta līniju rāpošanai ir pārkāpis, jo kaut bišķi jau viņš rāpo, tikai dibenpārvietošanās viņam patīk daaaudz labāk… oi oi oi 🙂

Zobiņi aug griezdamies.

Zobiņi aug braši – vēl 4 dzeroklīši ar vienu šāvienu ir laukā bez jel kādām temperatūrām un kreņķiem. Mazliet jau niķis bija un mammu vajadzēja vairāk kā ierasts, tomēr jāsāk domāt, ka dzintara krellītes tiešām kaut ko dod. Tagad kopsummā Klāsam ir 12 zobiņi un esam beidzot sākuši tos nesistemātiski tīrīt. Iegādājāmies vecumam atbilstošu zobu birstīti, kad pirkām jaunu vecākajam brālim. Zobu pastu gan abi puikas izmanto vienu – 0-3 gadi, kuru ir droši norīt un garšojot tā pēc apelsīniem. Klāsam zobu tīrīšana šķiet īsta rotaļa, bet kad gribas kaitināt mammu, viņš sakož zobbirsti zobos, tā ka to nevar vairs pakustināt. Un viss… kad beidzu tīrīt zobiņus es, izskaloju zobbirstīti un ļauju viņam pašam ar to darboties – laikam jau smaganiņas knieš un zobu birsti ilgi var kožļāt.

Nopietnāk pieeju Robina zobu tīrīšanai – tos gan mēs ik reizi tīrām abi – gan Robins pats, gan mamma pārbauda, vai kaut kur nav zobgraužu migas jāiznīcina un koferi jāizmētā. 3 gadu vecumā ar Robinu bijām pirmo reizi pie zobārsta un neatrada nevienu mazu melnumiņu vai caurumiņu. Tad nu gribam būt ar tikpat nevainojamiem zobiņiem arī uz nākamo vizīti pēc gada. Un arī dakterīte teica, ka nu jau puika liels un nu zobi ir jāsāk pamatīgāk tīrīt. Līdz tam gan īpaši zobu tīrīšanai nepievērsos, jo man ir faktos nebalstīta sajūta, ka zobu caurumiem ar to tīrīšanu līdz 3 gadu vecumama ir maz sakara. Par šo nedaudz runājām arī ar ārsti vizītes laikā un viņa sliecās man piekrist – agrīnā vecumā bērnam zobu tīrīšana jāierāda vairāk kā process, lai bērns vispār pierod tīrīt zobus.  Un krūts bērniem līdz gada vecumam vispār zobu tīrīšanu uzskatu par lieku. Bet tas ir tikai mans subjektīvs viedoklis. Lai gan kaut kur lasīju, ka mātes pienā ir vielas, kas no kariesa pasargā… nez, kur tas bija? Lai vai kā – šo tiešām nevajag uzskatīt par zinātniski pamatotu viedokli – neesmu par šo neko daudz lasījusi, lai argumentētu vai oponētu.

Podiņmācība mūsmājās

Klāss sekmīgi nokārtojas podiņā. Bet tas visumā ir pret manu pārliecību par podiņmācību un arvien ir labs pierādījums tam, ka mammas var plānot, bet bērni pieņem lēmumus 🙂 Īsi sakot – es esmu pret agrīnu podiņapmācību – par šo izvērsts raksts ir vienā no šī pavasara žurnāliem “Mans mazais”. Galvenokārt man neliekas pieņemama histēriska bikšu raušana nost, kad bērns gatavojas nokārtoties – manuprāt, tas rada bērnam nevajadzīgu stresu, līdz tādai pakāpei, ka bērnam var būt vēlāk psiholoģiski traucējumi nokārtoties. Savukārt sistemātiska bērna tupināšana uz poda reizi pusstundā man šķiet mammas stresināšana, jo bērns gada vecumā tāpat neizdara nekādus secinājumus no šī un sekmīgās čuras podā ir vairāk mammas uzcītība. kā bērna spēja nokārtoties podiņā. Tā ir stingra mana pārliecība, kur atskaites punkti ir aptuveni pusotrs divi gadi, kad vispār ir vērts par to sākt domāt. Bet tikai domāt. Un es arī diezgan ticu, ka vairums bērnu ap 2.5-3 gadiem paši izlemj iet uz podiņa. Vismaz Robinam tieši tā bija – viņš viendien (kad viņam bija 2 gadi un 3 mēneši) vienkārši sāka nokārtoties podiņā un autiņbikšu iepakojums palika neizlietots pusē. Bet centieni iepriekšējā vasarā viņu pieradināt pie poda saskaņā ar manu plānu, cieta neskaitāmus fiasko un tikai sabojāja man omu un mūsu dīvānu.

Ar Klāsu viss ir bišķi savādāk. Nopietni pievērsties podiņapmācībai es grasos tāpat tikai ne ātrāk kā nākamvasar. Taču šovasar novēroju, ka viņš ikreiz nokārtojas pa lielām darīšanām īsi pēc nakts miega. Un tā nu pavisam neplānoti mums ir iedibinājies rituāls ik rītu tomēr uz podiņa pasēdēt, jo mammai aiztaupās viens sakakāts SoftBums auduma autiņš un nav tas jāmazgā 🙂  Tāpēc vien ir vērts šo rīta rituālu uzturēt un kamēr mēs gatavojam brokastis, Klāss pasēž uz podiņa un patērzē ar visiem no šī posteņa 🙂 99% gadījumu rezultatīvi pēc pilnas programmas 🙂 Bet skaidrs, ka sajūsmā par kaku podā viņš ir tikai tāpēc, ka sajūsmā ir visi citi – viņi sit plaukstas un skandina ovācijas un Klāss staro aiz laimes, ka visi sit plaukstas. Bet par kaku viņam maza bēda. Lai gan viņš – tas gan taisnības labad jāpiezīmē – ir no tiem bērniem, kuriem sasmulētas bikses rada diskomfortu un liek aktīvi paust savu sašutumu par šo jautājumu. Tomēr es nedomāju, ka šīs aktivitātes ir stūrakmenis podiņmācībai un nu tik viss notiks… Laiks rādīs, tomēr pagaidām vēl pieturos pie uzskata, ka šobrīd ir par ātru bērnam iestāstīt jel ko par podbūšanām… Tomēr kaku likvidēt no podiņa ir daudz patīkamāk, nekā no autiņbiksēm 🙂

Klāsiņa ēdienkartē atkal izmaiņas

Vai nu dēļ zobiņu augšanas, vai par godu karstajai saulītei – Klāss atkal vairāk pievērsies mammas pieniņam. Ēd jau vēl arvien daudz un dikti visu ko, dienās, kad diendusā aizejot neiznāk ēšana, paliekam pie brokastu pieniņa un nākamreiz ēdam tikai pirms nakts miedziņa. Tomēr ir dienas – laikam jau tās karstās – kad ik pa brīdim Klāss parausta manu dekoltē un saka: “Amma!” Droši vien padzerties grib. Jo ēšana ir ļoti īsa, tāda paknankstīšanās.

Un cik viņš daudz dzer! Robins bija mazdzērājs. Bet Klāss gandrīz visu laiku ir gatavs dzīvoties ar ūdens pudeli vai krūzīti rokās. Viņš gan ir slinks uz pudeles vai krūzes cilāšanu un visu laiku palīdzēt viņam padzerties, ja to vajag tik bieži, kļuva mazliet neiespējami. Tamdēļ uz pāris dienām izsniedzām viņam snīpjkrūzi (mammas ērtību dēļ, jo mēģinājumi celt neaizvākotas krūzes parasti beidzās peļķē) – ar to viņš aši apguva, ka ceļot krūzīti augšup līst ūdentiņš. Un jau nākamajā tvērienā apguva arī Doidy krūzītes ideju un nu smuki dzer pilnīgi patstāvīgi no tās. Ceļā dodoties izmantojam sporta pudeles – mangaļu ūdeni vai Tiger veikalā iegādājāmies ļoti glītu metāla pudelīti ar sporta korķi un vāciņu. Un snīpjkrūzi pirku vairāk vadoties no pamatkrūzes lietderīguma – tādu, kurai noskrūvējot snīpoto vāciņu tā kļūst par vienkāršu ērtu krūzīti ar divām osiņām. Jo ar vāciņu to patiesi lietojām tikai 1-2 dienas. Un nekādus No-spil un citus mehānismus.

No lielo cilvēku ēdieniem Klāsam dikti garšo ogas, ārbūzs, saldējums. Viņam negaršo bietes, lapu salāti un nelabprāt ēd gaļu un olas, arī zivis ēd minimāli. Kā arī piena produkti – nu tā, tā. Toties šausmīgi garšo rīsi… īsi sakot – tāds veģetārs mums tas uzturs. Taču šķiet, ka bērns jūtas labi un tā kā piena īpatsvars uzturā arvien ir vērā ņemams, tad par iespējamu uzturvielu trūkumu neraizējamies.

Kā ar valodiņu?

Šī nu ir tā sadaļiņa, ko biju uzrakstījusi un tagad pilnībā pārrakstu. Tiku teikusi, ka Klāss ir pārstājis atīstīt valodiņu, iepauzējis. Bet kamēr rakstiņš gaidīja publikāciju, viņš ir sācis ar jaunu sparu. Šobrīd topā ir visi atkārtoto zilbju vārdi – braukšana ar mašīnu ir “vī-u, vī-u”, patīk atkārtot visu zvēru valodiņas – “vau-vau”, “kva-kva” utt. Un ruājas patiesi daudz. Diezgan bieži jau lieto “jā” un demonstratīvi rāda, kad “nē”, bet to gan vēl nesaka 🙂 “tete”, “mamma” lieto pastāvīgi, bet tagad jau pasācis arī suņus saukt vārdā – vien Robina nosaukumu nespējam atšifrēt. Kaut pēc vārda Robinu zin un norādījumus smuki izpilda. Piemēram, kad spēlējam trijatā bumbu, tad saprot, kad saku “Met bumbu Robinam!” un kad tomēr aicinu “Met bumbu man!”.

Interesanti, ka viņš runā pa telefonu. Robins šajā vecumā mācēja ļoti skaisti imitēt telefonsarunas, piespiedis pie auss it visu – koka kluci vai īstu telefonu – tika laistas saturīgas sarunas svešvalodā ka prieks, ar visām intonācijām, pauzēm sarunu biedra uzklausīšanai utt. 🙂 Klāss arī tā dara, tomēr atšķirībā no Robina, viņš patiesi prot arī sarunāties pa telefonu un māk atpazīt mammu un tēti, kas zvana – tad viņš līksmi izsaucas: “Tete! Attā!” (viņa valodā “attā” ir apmēram “čau”, kas it labi der gan sasveicinoties, gan atvadoties 🙂 )…

Ar ko Klāss rotaļājas šomēnes?

Sīkās motorikas vingrināšana ir palikusi otrajā plānā – tā kā apsēšanās un kustēšanās pa māju gan rāpus, gan sēdus ir radījusi jaunas dimensijas, kājās sliešanās vēl jaunākas, tad principā lielākoties viņš apdraud brāļa mašīnas. Līdz ar to iegādājāmies pirmo īsto Klāsa mašīnu, par kuru viņš ir sajūsmā. Šī automašīna atbilst visiem maniem priekšstatiem par labu auto un tajā ir dažas fīčas, kas savukārt sakrīt ar Klāsa (un Robina) idejām par izcilu transportlīdzekli. Man patīk, ka šī mašīna ir paliela, bet ne gigantiska (apmēram 25 cm garākajā virzienā) un tā brīdi ripo, kad to pagrūž vai stumj – tai nav nedz motoriņa ar atvilkšanu, nedz hidraulikas ar pastumšanu vai – pasarg Dievs! – baterejiska braukšanas mehānisma. Līdz ar to tā vedina Klāsu pārvietoties, jo pastumta tā aizripo un ir tai jākust pakaļ un jāpastumj vēlreiz. Kas patīk Robinam un Klāsam – tā ir ar baterijām – tās nepieciešamas, lai mašīna, kas ir ātrā palīdzība, teiktu “vī-u”, kad tā ripo – šī nu ir mana piekāpšanās, jo skaņa ir neuzbāzīga, ar regulējamu skaļumu un atbilst dabiskai ātrās palīdzības skaņai. Tā arī citādi ir ļoti jauka, ar dažām cilvēkfigūrām, kas patiesi izskatās pēc cilvēciņiem, maziem slimnieka vedamajiem ratiņiem utt. Īsi sakot – ELC rotaļlieta, kuras no attāluma šad tad biju aplūkojusi jau kādu laiku Mothercare veikalos, nu viena ir nopirkta un nav likusi nevienam no mums vilties. Tā tad nu ir Klāsa favorīte.

Piramīdas – ah, nē – uzlikt pa kādam riņķim var, ja mammai ļoti vajag, bet tā ka Klāsam tas patiktu – ne. Arī vēršana ir atlikta malā – vairs neinteresē. Bet topā ir bumbas – tas arī mani priecē – bumbas mešana, ķeršana, ripināšana, pakaļ diebšana utt. Un man ļoti patīk, viss kas ar kustību saistīts, jo šis mēnesis noteikti ir par kustību un pārvietošanos.

Toties patīk brāļa stumjamā mašīna – tiek gan pats pa druskai uz priekšu, gan mēģina stūrēt un pīpināt. Ļoti patīk arī trīsritenītis – viņam ir, lūk, šāds zils. Labprāt stūrē grāvī, kad mamma stumj, un brauc “vī-u, vī-u”! Un kad mamma nestumj, tad dīdās un mēģina aizsniegt ar kājām zemi, lai pastumtos. Un koka šūpuļzirdziņš. Uz tā gan māk glīti šūpoties un ir diezgan lielā sajūsmā. Īsi sakot – šomēnes tā lielā motorika atkal ir stājusies priekšplānā visam.

Ko viņš dara nekur nekustot – liek iekšā un ņem ārā, šķiro. No brāļa vēl bija palicis mantojumā dāvināts ļoti vienkāršs kubisks sorterītis – dikti jau nu patīk. Krāmē klučus iekšā un lielu daļu pat pa pareizajiem lodziņiem, dabū atkal laukā. Tāpat Pringls čipsu bundžā uzmēra, ko var ielikt un ko ne. No nelielas kurpju kastītes izgatavoju paštaisītu sorterīti, kas gan viņa vecumam jau druksu par vienkāršu, tomēr kādu brīdi viņu līksmi nodarbināja – par to uzrakstīšu ar bildēm mazu DIY blogierakstiņu maķenīt vēlāk.

Bet kopumā par rotaļāšanos priecē, ka sākuši puikas pa druskai kopā spēlēties. Arī Robins aug lielāks un ir saprotošāks, ja brālis nojauc kādu uzbūvētu tiltu vai tml. Tomēr mammas sajūtas, vērojot, kā abi brālīši rotaļājas uz bērnistabas paklāja – to blogā nevar uzrakstīt…

_______________________________________________

Šomēnes noderīgas lietas šķita:

– patiesībā aktīvi lietojam 99% no iepriekšējā mēnesī pieminētajām lietām – tādēļ šajā sadaļā man patiesi nav ko īsti daudz klāt pierakstīt.

– laukā ejot pārsvarā pārvietojamies ar trīsriteni – tas kalpo vairāk ratiņu vietā. Protams, ja jādodas lielāki gabali un aši, tad kāpjam gan ratos. Bet uz spēllaukumu šis ir foršs braucamais – sakrāmējam mantas kuzaviņā un – aidā!

– viennozīmīgā Klāsa favorītmanta mājās – ELC ātrā palīdzība

– labs pirkums ir gan bundža ar Pringls čipsiem, kurus izēdot, var bundžu nodot Klāsa rīcībā, gan atradums bija JYSK veikalā iegādātās mīkstās bumbiņas žonglēšanai – izcila rotaļlieta gan mazam bēbītim, gan visu vecumu bērniem – mīksta, viegli saķerama, koša un ļoti piemērota lieluma. Tādas pašas, starpcitu, tagad arī Tiger veikalā, tikai 2x dārgākas, jo nav atlaides.

– no mēbeļlietām klāt nācis ir IKEA kāpslītis – agrāk tie ļoti noderēja visādos veidos Robinam (pakāpjoties uz poda, mazgājoties pie izlietnes, lai pasēdētu, uzrāptos utt.) un Klāss tos izmantoja tikai kā rotaļlietu iekšā likšanai un ārā ņemšanai. Tad tagad šie ir izcilā augstumā, lai uz tiem pasēdētu pie galdiņa ēdot vai pašķirstītu grāmatu, jo kā saka Klaudija Hēla, tad bērniem īsti labi nav nemitīgi spēlēties uz grīdas un arī spēlējamo priekšmetu turēt starp kājām tajā pašā augstumā – labāk, ja tas atrodas uz tāda kā paaugstinājuma – kāda maza galdiņa vai kastes, lai bērnam neveidotos apaļa mugura. Tādēļ sēdēšanai mēs izmantojam vai nu grīdu, vai jau pieminēto kāpslīti, bet paaugstinājumi ir vai nu IKEA galdiņš (tāds mums ir darbiņā) vai mājās izmantojam otrādi apgrieztas JYSK plastmasas kastes mantu glabāšanai.

– uz kāpslīša sēdot Klāss arī ļoti labprāt muzicē – viņam patīk ksilafons, ko savulaik Robinam maisā bija ielicis Ziemassvētku rūķis. Tagad ar šo instrumentu dalās abi brālīši.

Es zinu, ka šeit bija jābūt ierakstam par Klāsa pirmo mēnesīti otrajā dzīves gadā. Tas top – man to visu laiku nākas pārrakstīt un labot, jo kā es uzrakstu, ka Klāss kaut ko dara vai nedara, tā viņš tieši to savā dzīvē pamaina un klaji stāstīt nepatiesību tak nebūtu smuki 🙂 Tā ka tas top un parādīsies tuvākajās dienās… bet meanwhile…

Padalīšos kopīgā priekā ar Aleksu Hokštrāseru, kurš ir Bilibo saimes izgudrotājs un tēvs. Satikām viņu savā pavasara ceļojumā uz Šveici – ak jē, cik viņš ir foršs un vienkāršs cilvēks! Nemaz nešķiet, ka tas būtu vīzdegunīgs bērnu rotaļlietu ikoniska dizaina radītājs, kuru pat MoMA (Amerikas modernās mākslas muzejs) iekļāvis savā kolekcijā, kas veltīta gadsimtam bērnu dizainā (Century of the Child: Growing by Design, 1900-2000). Tā kā tas noticis burtiski nupat, kad šī kolekcija atklāta, tad sveicienus sūtījām Aleksam arī no Latvijas, jo tas patiesi ir liels panākums – tāpat vien tur neiekļūst 😉 Un mums ir jo liels prieks, ka Latvijas bērni un viņu vecāki arī atzinīgi novērtē Bilibo un mēs esam līdzās tik daudz radošam bērna priekam un aktīvai izaugsmei 🙂 Forši!

Lūk te, Bilibo iekļauts arī MoAM veikaliņa kolekcijā – bet mēs to izdarījām ātrāk. 🙂 Vai varētu domāt, ka mēs fiksāk pamanām, kas ir laba manta? 🙂