Pasaka par mazo kurkulīti
Varžu māte vērīgi lūkojās apkārt pēc dīķa labākās vietiņas, kur iedēt ikriņus. Čik-čik, viņa ierušinājās starp olīšiem ūdenszālēs un lieta darīta!
Ikriņi auga un pamazām no tiem izauga mazi kurkulīši. Žiperīši kustinādami mazās astītes lodāja starp ūdenszālēm dzīvespriecīgi un jautri. Tikai viens kurkulītis allaž bija skumjš un uzmetis mazo lūpiņu. Ja kāds viņam jautāja, par ko viņš skumst, viņš atbildēja:
– Jā, jā… citiem ir tādas rociņas un kājiņas, bet man tikai astīte…
Tā viņš žēlojās un skuma, līdz neviens viņam vairs nejautāja, par ko viņš skumst. Bet kurkulīši auga un kādu dienu viņiem izauga arī mazmazītiņas rociņas un kājiņas. Vai tu domā, ka mazais kurkulītis nu bija priecīgs? Nē… Viņš arvien bija skumjš un teica:
– Jā, jā… ko man līdz manas rociņas un kājiņas, ja tās ir tik mazas – citiem redz ir stipras rokas, stipras kājas…
Un atkal mazo kurkulīti varēja redzēt skumji airējamies starp ūdenszālēm dīķa nomalē. Tā viņš skuma, līdz izauga par mazu ņipru vardulēnu un viņa kājiņas un rociņas nu bija stipras, lai augstu lēktu, astīte nokritusi… Viņš bija īsta maza vardīte. Skumja vardīte.
– Par ko tu arvien skumsti, mazo vardulēn? Tev taču tagad ir stiprās rociņas un kājiņas, tieši kā tu gribēji?
– Jā, jā… rociņas un kājiņas jau man ir stipras, bet man nav astītes. Eh…
Ko gan mēs varam no mazā kurkulīša iemācīties? To, ka lai tev būtu vienmēr laba oma nevis uzmesta lūpiņa, ir jāmāk priecāties par to, kas tev ir, nevis vienmēr jāskumst pēc tā, kas tev nav.