'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Man jāuzraksta par rūķiem, jo tas ir labākais, ko rūķu labā varam darīt. Tātad jau divpadsmito reizi rūķi sāk rosīties, lai sagādātu dāvanas un 8. decembrī organizētu Ziemassvētku pasākumus mazturīgajām un daudzbērnu ģimenēm Latgalē. Arī jūs varat palīdzēt un piedalīties:

1. Veidu kā palīdzēt ir daudz, katrs var izvēlēties sev piemērotāko – vai pārskaitīt naudiņu (var arī nodot to mums personiski un mēs pie tikšanās nodosim rūķiem), vai sagatavot reālu dāvaniņu, tā vairāk līdzdarbojoties. Dāvaniņu var atstāt muki.lv telpās līdz 5. decembrim.  Mēs visu rūķiem nododamo apkoposim un nodosim īsi pirms došanās uz Latgales pusi. Ja šaubāties, kā būtu labāk, tad jāsaka, ka rūķi, iepērkot lielos apjomos konfektes, kancelejas preces, somas u.c. lietiņas, veic pamatīgu cenu izpēti un cenšas sarunāt atlaides, līdz ar to par to pašu naudiņu ir iespēja iegādāties vairāk… 🙂

Konts, uz kuru pārskaitīt ziedojamo naudiņu, saglabājās iepriekšējais (privātais, jo neesam organizācija):

LV96NDEA0000081624421

Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāle

Arturs Solozemnieks

p.k.170379-10712

Ja Jūs veicat pārskaitījumu, tad lūdzam atsūtīt savu e-pasta adresi ar norādi, lai pēc pasākuma varētu jums nosūtīt atskaites prezentāciju ar aprakstu par piedzīvoto, izdarīto un iztērēto.

2. Jauki, ja sagatavosiet speciālās dāvaniņas! Ja dāvaniņa noformēta tā, ka nav redzams, kas ir “lācītim vēderā”, tad lūgums pievienot lapiņu ar “instrukciju”, lai zināms kāda vecuma un dzimuma bērniņam (vai visai ģimenei) to dāvināt.

3. Par mazlietotajām lietiņām: Pēdējos gados rūķi visvairāk koncentrējas uz apgērbu sagādāšanu tieši bērniem (bet nepiemirstiet arī par lielākajiem – līdz pat 16-17gadīgajiem – arī viņi grib tikt pie kādas jaukas štātes). Tomēr, ja kas labs skapī atrodams arī pieaugušajiem, rūķi solās nogādāt to kādai jaukai ģimenei, kam tas varētu noderēt.

4. Jāpiemetina, ka lietotas rotaļlietas labāk gan pietaupiet citiem nolūkiem – pēc lielajiem apdāvināšanās svētkiem un gadu mijas sagaidīšanas, kad jāizrevidē māja jaunam gadam, rīkosim lielo “Mantu maiņu” un tad par liekām kļuvušas mantiņas jums noderēs, lai tiktu pie citām un noderīgām 🙂 Savukārt rūķi saka, ka lai nu ko, bet mantiņu ir maķenīt vairāk kā varētu gribēties un tādēļ vairāk koncentrējas uz praktiskākām lietām – apģērbu, kancelejas precēm, grāmatām vai – priekam – kādu našķi sarūpē 🙂

Lūgums sniegt savu palīdzīgo roku un nodot šo ziņu arī citiem, kas vēlētos palīdzēt! Uz visiem jautājumiem, kas rodas, ar prieku atbildēs prezentācijā uzrādītie rūķu pārstāvji! Rūķu prezentācija

Brīvdienās kārtoju māju – Robina istabu, precīzāk – un atkal aiznesu prom maisu ar nederīgām lietām. Tajos brīžos man gribot negribot jāatzīst, ka mūsu tētim ir taisnība un biežāk kā vajadzētu, es ļauju puikām RIMI ratos iemest kādu akcijas traktoru vai citu štruntu, ko vienkārši nevar nepirkt. Viņi visi bija tur, tai maisā. Štrunts par tiem dažiem santīmiem, ko tie maksā (jo es patiesi cenšos nepirkt neko, ko man būtu žēl izmest, jo tā ir otra nelaime, kad tās mantas krājas kaudzē, cerībā, ka kādu dienu tiks novērtētas) – tomēr tās lietas ir kāds saražojis dūmojošā rūpnīcā, atvedis ar ne mazāk dūmojošu mašīnu un tagad tās aizvedīs ar tādu pašu un izgāzīs kaut kur lielā kaudzē pūt, bet nekad nesapūt… Jūs zināt, ka es neesmu fanātiska eko cienītāja, un tomēr šādas pārdomas šad un tad iešaujas manā galvā. Atkal nosolījos pēc iespējas nepirkt tos štruntus un slāpēt kāri pēc rotaļlietām ar, manuprāt, kvalitatīvām un/vai daudzfunkcionālām rotaļlietām. Ar daudzfunkcionālu es domāju “open-ended”, kā to tagad smalki un smuki sauc angliski, bet kam es nerodu īsti pilnvērtīgu tulkojumu latviski – rotaļlietas, kurām nav ļoti konkrēta mērķa un funkcijas, bet tajā slēpjas to šarms un nebeidzamais pielietojums, jo tās vienkārši ir tik versatilas.

Un otra pārdoma, kas man šad un tad uzmācas kā apņēmība sākt sportot vai veselīgi ēst, ir “brīvā spēle” un spēļu vide, kura uz to rosina. Mūsu vecākais dēls Robins iet Valdorfa pirmsskolā un, neskatoties uz to, ka kopumā viņš nav zvērināts uz bērndārzu gājējs, pēdējā laikā viņu patiesi ir grūti dabūt no turienes prom un arguments mūždien ir viens: “Es gribu vēl paspēlēties, izspēlēt savu spēli.” Valdorfpedagoģijai ir ļoti raksturīga brīvā spēle  jeb fantāzijas rotaļa, kurā bērni var izspēlēt pašu radītus scenārijus – tā ļauj bērniem dziļi izjust un piedzīvot dažādus dzīves aspektus, apgūt dažādas ģimenes un sabiedrības lomas. Tur nevienam nav jābažās par dzimumaudzināšanu pirmsskolā – bērni spēji mainās lomām, puikas cep un vāra spēļu virtuvē, kamēr meitenes mēdz uzbūvēt pa kādam cietoksnim, bet tikpat veikli viņi atgriežas atkal “savās vietās” un puikas aizskrien aizstāvēt savas dāmas pret pūķi, kamēr meitenes auklē leļļu bērnus vai rūķus. Brīvajai rotaļai bērndārzā ir veltīts ļoti daudz laika (lai gan man un Robinam laikam gribētos vairāk 😉 ). Un būtisku lomu spēlē arī vide – es gribēju par šo sagatavot fotoekskursiju uz Robina grupiņu, bet tad uzgāju šeit izcilu rakstu un fotogrāfijas uzņemtas tieši Robina grupiņā, līdz ar to nav vērts man dublēties – vienkārši varu ieteikt izlasīt 🙂

Kas man šķiet uzsvēršanas vērts tieši par vidi un rotaļlietām, ka atvērto materiālu lietošana ir viena no būtiskām atšķirībām salīdzinājumā, piemēram, ar Montesori, kur izmantotajiem materiāliem ir konkrēts specifisks pielietojums. Nemaz nerunājot par tradicionālo izglītības pieeju. Tieši šo pārdomu rezultātā viendien Twitterī rakstīju, ka, manuprāt, valdorfpedagoģija ir kā batika, Montesori kā mozaīka un tradicionālā izglītība kā izkrāsojamā grāmata. Un attiecīgi arī “brīvās spēles” īpatsvars ikvienā no šiem modeļiem – valdorfpedagoģija ar pilnīgi nestrukturētu spēles ritmu un atvērtajiem materiāliem (tiek izmantoti materiāli, kam var būt dažāds pielietojums, piemēram, krāsainais audums var būt telts, apģērba gabals, jūra, galdauts un vēl daudz kas cits, ko bērns ir iztēlojies), Montesori, kur brīvā spēle ir rotaļa ar iepriekš sagatavotiem materiāliem pēc bērna izvēles. Un tradicionālā izglītības sistēma, kur “vienkārši būšana” pēc būtības tiek uzskatīta par dauzīšanos un tam tiek pievērsta salīdzinoši maza nozīme. Bet man šķiet, ka pirmsskolas vecumā tam tomēr ir MILZĪGA nozīme, jo bērns eksperimentē, pēta, riskē, mēģina un kļūdās apgūstot daždažādas likumsakarības no praktiskās puses – aizrautīgi un ar prieku. Tas ir pamats izziņas priekam un interesei visa mūža garumā. Stjuarts Brauns no rotaļu institūta retoriski jautā: “Kas kopīgs vairumam Nobela prēmijas laureātu, invoatīviem uzņēmējiem, māksliniekiem un labi adaptētiem bērniem, laimīgiem pāriem, ģimenēm un visveiksmīgāk adaptētajiem zīdītājiem? Viņi visu mūžu aizrautīgi rotaļājas.”

Bet cik gan aizrautīgas var būt rotaļas, ja kāds pieaugušais, kurš varbūt sen vairs nemāk rotaļāties, norāda ko un kā darīt, vai labāk zin, kā pareizi spēlēties? Un esot šajā sfērā nu jau ar visām četrām, arvien biežāk saskaros ar necieņu pret šo bērna dabisko spēju rotaļāties pa savam, jo tiek radītas kaudžu kaudzēm rotaļlietas, kas patiesībā izklaidē bērnu, tikai nodarbina viņu un piedāvā ierobežotu skaitu “pareizo atbilžu”. Un tas sagandē to vidi, kurā bērns var gribēt brīvi spēlēties – no tiesas, es ar saviem dažu santīmu traktoriem arī to sagandēju, jo aizvakar es stāvēju bērndārza laukumiņā un vēroju, kā Robins ar vēl vienu puiku pa celiņa bruģīti sacentās ar akmens “mašīnām”, kas bija tik ātras, ka atstāja uz celiņa baltu svītru – viņi rotaļājās ar vienkāršiem plakanas formas akmeņiem, ko bija atraduši puķudobes apmalē – bez atlaides – vienkārši pilnīgi par baltu velti. Neviens elektromobīlis, trasīte un citi daudzu latu vērti zīmolauto nestāvēja līdzi šīm supermāšinām, kas zīmēja uz ceļa svītru… Un šādas dzīves situācijas man atkal atgādina, ka rotaļāšanās ir pašos bērnos un mums ir tikai jārada viņiem vide un brīvi pieejams materiāls šīm rotaļām. Un tie būs divi zaķi (patiesībā pat bariņš zaķu) ar vienu šāvienu.

Šo pārdomu sakarā šķiet pieminēšanas vērts jaunums, ko tagad var nopirkt arī mūsu bodītē – savā wishlistā biju to ierindojusi jau pasen, bet visu laiku gadījās kas svarīgāks. Tā ir tāda konstruēšanas sistēma, kurai angliski arī ir piemērojams vārds “open-ended” – Makedo. Tās radītāji acīmredzot ir pievērsuši vairāk uzmanības bērnu vēlmēm rotaļām nemaz neparedzētus priekšmetus pārvērst rotaļlietās un izveidojuši tam piemērotu savienojumu sistēmu, kas palīdz izlietotos iepakojumus un citas nevajadzīgas mantas vērst par interesantiem rotaļu priekšmetiem – mājām, automašīnām, robotiem un pat kosmosa kuģiem. Makedo daudzkārt lietojamo savienojumu sistēma ir ieguvusi vairākas atzinības un apbalvojumus par radošajām iespējām, ko tās paver maziem un lieliem. Tas ir pavisam droši, ka aizrautīgi piedalīsies arī vecāki un vecvecāki, ja vien bērns viņos vēl dzīvs 🙂

Makedo ir divas dažādas kolekcijas: viena no tām ir tieši nupat aprunātās Brīvās spēles jeb Freeplay Kits, kuri ir pieejami dažādos izmēros – kā vientuļnieciņam tā visai ģimenei vai pat veselai klasei. Tajos sakomplektēts optimāls daudzums detaļu un zāģītis, tomēr nav konkrētu norāžu, ko ar šo visu pasākt – bērns var radīt un būvēt jebko. Otrs variants ir Find and make, kas piedāvā komplektu un instrukciju konkrēta projekta īstenošanai – ierobežojošāks tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena, jo, protams, ka daudzkārt lietojamos savienojumus var sākotnēji izmantot kā instrukcijā paredzēts, bet pēc tam uzbūvēt arī visu citu, ko sirds vien kāro. Visos komplektos iekšā ir vienādi savienojumi, eņģītes un īpašs bērniem drošs zāģītis un caurumotājs, kā arī uzlīmes un detalizētu instrukciju konkrētā projekta izveidei. Ticu, ka šis variants atkal ir piemērotāks tādiem kā es, kuriem sākumā vajag iedvesmai mazliet ierādīt, kā tā lieta darbojas un tad jau slūžas vaļā un var taisīt arī kamieli bez priekšā teikšanas 🙂 Nu lūk, šī rotaļlieta beidzot ir atradusi ceļu uz mūsu plauktu gan veikalā, gan mājās un savu pirmo spēļu māju esam laimīgi uzbūvējuši (pabeiguši gan vēl ne – iekšdarbi, apmēbelēšana, apzaļumošana un tā 😉 ), bet var jau nākt skatīties un iemēģināt veikaliņa spēļu stūrī – Robins un Selīna bija tīri iejūsmināti 🙂

Šķiet, ka ir pēdējais mirklis jūs iepazīstināt ar mūsu jauno kolēģīti, muki.lv ģimenes jaunpienācēju – Daci. Jau pāris nedēļas septembrī Dace padzīvojās pa veikaliņu, iejutās uzreiz un mēs apjautām, ka gluži instinktīvā izvēle cerams būs bijusi pareiza 🙂 Atceros iepazīšanās sarunu ar Daci, kad tā ievilkās krietnā pusotrā stundā un mums bija ko pļāpāt un pļāpāt 🙂 Tātad esam uz viena viļņa. Un tomēr Dace ir citāda – tādēļ nesalīdziniet, nemēriet un nesakiet “labāka” vai “sliktāka” – savādāka 🙂 Kārtīgāka, dāmīgāka, stingrāka, savaldīgāka… 🙂 Un mēs ceram, ka viss muki.lv no tā tikai iegūs…

Par sevi Dace raksta:

“Pirmā pieredze bērnaudzināšanā (ja neskaita brāļa auklēšanu) man bija studiju gados, kad strādāju par auklīti.

Cik atceros, man vienmēr ir veidojies labs kontakts ar bērniem, neskatoties uz to, ka man nav ne pedagoģiskā, ne psiholoģiskā izglītība. Komunicējot esmu dabīga, emocionāla, instinktīvi paļaujoties uz izjūtām.

Jau meitas gaidīšanas laikā iepazinos ar dažāda veida noderīgu informāciju, kuru pamatā ieguvu ģimenes veselības centrā „Stārķa ligzda”, izlasot fantastisko L.Rozenbahas grāmatu „Gaidības un radības ar prieku”, apmeklējot K.Hēlas lekcijas, kā arī attiecīga veida žurnālos un interneta vietnēs, atsijājot sev aktuālo. Kā rezultātā piedzīvoju skaistas mājdzemdības ar meitiņas tēta un Dinas Ceples palīdzību. Līdz ar meitas piedzimšanu vēl vairāk pārliecinājos, ka bērns ir personība no dzimšanas dienas un ka mēs lielie varam viņam dot fantastisku iespēju augt un attīstīties. Tieši tāpēc ar meitu runāju kā ar līdzvērtīgu personu, lietojot skaidru valodu. Neatsverama mūsu ikdienas sastāvdaļa ir arī dažādu nodarbību apmeklēšana, lai ikdienu padarītu radošāku un krāsaināku. Te jāmin burvīgā bēbīšskoliņa „Matejs” un mūzikas studija „Orff”. Liela nozīme ir bijusi arī rotaļlietu izvēlē, kur uzsvars ir likts uz radošo un fantāzijas attīstību. Tāpat jāmin mūsu, kā vecāku prieks par meitu un vēlme līdzdarboties dažādās aktivitātēs ikdienā. Apzinoties, ka ģimene un laba izglītība ir drošs un stabils pamats bērna nākotnē.”

Uzņemiet viņu silti, skolojiet viņu, kā esat skolojuši mūs, un ieklausieties viņā, jo viņai ir ko teikt, un Dace labprāt jums palīdzēs veikaliņā, cik ir viņas spēkos 🙂 Tāda viņa mums tur tagad būs – čakla, žiperīga un starojoša.

Ierakstam par podiņapmācību gatavojos jau ilgi, tomēr šķiet, ka šis nu ir īstais mirklis, jo muki.lv plauktā beidzot ir parādījies arī podiņš (lūk šāds!) – tad nu šķita īstais mirklis parunāt par šīm “darīšanām”.

Kādu podiņu izvēlēties?

Kā jau visā, arī šajās lietās lūkojos pēc informācijas, kas tad ir pēc iespējas dabiski un pareizi. Sākotnēji saskāros ar informāciju, ka podiņam jābūt augstam, kājām stabili jābalstās uz zemes, muguriņa jāatspiežas pret gana augstu atzveltnīti… bet izrādās – nekā. Pameklējot dziļāk, atklājās, ka tualete, kādu to pazīstam mēs – ar augstu sēžamu podu, ir raksturīga rietumu kultūrām un salīdzinoši nesenai vēsturei. Un, kā jau daudzi civilizācijas labumi, tie nes līdzi arī ar to saistītas medicīniskas konsekvences, tostarp (kā izrādās!) tikai mūslaiku slimību apendicītu, hemaroīdus, taisnās zarnas un prostatas vēzi utt. Daudzās austrumu kultūrās ir saglabājušās, kā mums šķistu, “aizvēsturiskākas” tualetes tradīcijas – nokārtošanās notiek tupus (piemēram it kā visādi citādi attīstītajā Japānā). Bet izrādās, ka tieši šāds stāvoklis ir dabisks un atdarināšanas vērts paraugs. (ja ir vēlme par to palasīt vairāk, var ielūkoties šeit un te par pareizu un nepareizu pozu, kā arī veselības ieguvumiem)

Tieši tādēļ podiņš, kas vislabāk piemērots kakāšanai un čurāšanai, ir tāds, kas pēc iespējas labāk atdarina pozu dziļajā ietupienā, jo tikai tā zarnu loki atveras pilnībā un arī urīnpūslis iztukšojas pavisam. Ja nokārtošanās notiek pareizajā pozā, sasprindzināšanās nav nepieciešama vispār. Tāpat kā tualetes papīrs, jo dupsis nosmērējas ļoti reti. Sākumā bērniem ir elastīgas saites kājās un viņi var elementāri notupēt dziļajā ietupienā uz pilnas pēdas, kas pieaugušam cilvēkam šī poza sagādā grūtības, jo tā tiek pārāk reti izmantota.

Nu lūk – tātad meklējot podiņu, vispirms būtu jālūkojas, lai tas ir salīdzinoši zems un bērna dupsis atrodas pēc iespējas tuvu ietupiena pozai, tādējādi sekmējot dabisku nokārtošanos. Protams, podiņam būtu jābūt arī stabilam un ērtam, lai mazais uz tā neprotestētu pavadīt ilgāku laiku, ja dabiskā vajadzība uzreiz nenāk kā saukta 🙂 Ērts, tas nozīmē puslīdz ergonomisks, paplatām malām, lai maliņas nespiežas mīļajos mīkstumiņos un arī kāds atbalstiņš muguriņai, ja nu iznāk patupēt ilgāk, nekaitētu. Puisīšiem vēl no svara būs arī augstāks izliekums priekšā, lai negadās pāršaut pār malu. No drošības viedokļa, būtu labi, ja podiņš būtu stabils, tātad apakšdaļa varētu būt nedaudz paplatināta, tomēr ne pārāk, lai neiznāk , ka pēdiņām blakus podam vairs nav vietas un kājas jātur ļoti plati. Bieži vien podiņam stabilitāti piešķir svars.

Ko es noteikti nemeklētu podiņā? Mūziku, aplausus par “padarīto”, ūdenskrituma skaņas, lai veicnātu darīšanas utt. Tāpat šķiet pārspīlēti podiņi, kas atdarina pieaugušo tualeti, kuriem ir atvilknītes, iebūvētas rotaļlietas utt. Īsi sakot – vienkāršība man arī tīk. Un ja vēl podiņam ir atturīgs un pieklājīgs dizains, jo vismaz mūsu mājā tas kādu dzīves mirkli stāv ne gluži prom no acīm… vispār jauki 🙂 Taču viss šis ir gaumes lieta.

Kad izvēlējāmies podiņu Robinam, par labu atzinām BabyBjorn augsto podiņu par dārgo naudu. Tagad, zinot, ka pareiza pozīcija bērnam nebūt nav ar taisnām kājām un taisnu muguru, šo podiņu visticamāk neizvēlētos, lai gan atzīstos, ka Klāss to turpina lietot mājās, jo ir jau ar to apradis. Un mūsu jaunais podiņš ir viņa rezerves podiņa pozīcijās 🙂

Kad iegādāties podiņu?

Šķiet, ka īsti vienota viedokļa par šo nav. Manuprāt, podiņu jāiegādājas kādu mirkli pirms podiņapmācības sākuma, tomēr ne gadsimtiem pirms. Jo ja bērniņš jau ir gana liels, viņu var iesaistīt izvēles izdarīšanā – piedāvāt uz tā pasēdēt veikalā, izvēlēties krāsu vai modeli, ja mammai pašai grūti izšķirties starp 2-3 podiņiem. Tā bērns jau no sākta gala piedalīsies procesā.

Kad sākt podiņapmācību?

Patiesībā negribu dublēties, jo šķiet, ka par šo jautājumu ir pieejami gana daudz raksti daždažādos medijos (piemēram sakarīgs raksts bija salīdzinoši nesen žurnālā “Mans mazais”). Tāpēc labāk padalīšos mūsu pusotrā pieredzē.

Tradicionāli mammas plāno ar podiņapmācību nodarboties vasarā – varēs skraidīt pliku dupsi utt. Tieši tā rīkojos arī es, kad gribēju sākt Robina podiņpiejaucēšanu. Tad viņam bija gads un 3 mēneši un es varēju gribēt daudz ko, bet viņam izrādījās gluži citi plāni. Podiņā viņš nokārtojās reti, ja sakrita apstākļi – bet tiklab varēja arī pusstundu nosēdēt uz podiņa, piecelties un pačurāt pus metru no tā. Viņš neizjuta nekādu sakarību ar podiņu, nokārtošanos utt. Taču es biju neatlaidīga, jo pozitīva pieredze ģimenes locekļu vidū un vecmāmiņas kauninošie komentāri apciemojumu laikā, lika maķenīt sasparoties. Tomēr par spīti tam Robins varēja defilēt apkārt stundām ar slapām biksēm, postīt dīvānus, kāpt man tāds sačurājies klēpī un visādi citādi kaitniecēt man, bet viņš neizjuta pilnīgi nekādu diskomfortu un neizrādīja vēlēšanos risināt šo jautājumu, uzsākot podiņgaitas. Kaut kādā mirklī mana apņēmība atslāba, es vēlreiz pārlasīju rakstus, kas vēstīja, ka tik agrīnā vecumā lielākā daļa bērnu neizjūt vajadzību nokārtoties un nekontrolē šo vēlmi. Protams, ir kādi, kas to var, bet mans acīmredzmai nebija tas eksemplārs. Metu mieru. Mēs vēl arvien pasēdējām uz podiņa pēc gulēšanas, šad tad mums veicās, bet kaut kādu sakarību viņš arvien vēl neizdarīja.

Sācis iet bērndārzā Robins pievienojās kolēģīšiem un visbiežāk podiņā kaut ko sadarīja. Bet es, audzējot puncī mazo Klāsiņu, nolēmu atlikt šo jautājumu uz vēlāku laiku. Un tad, mēnesi pirms mazuļa dzimšanas, kas pēc visiem priekšrakstiem būtu visnepiemērotākais brīdis podiņapmācības uzsākšanai, gadijās tā, ka Robinam bija izbeigušās autiņbiksītes bērndārza maisiņā un kādu dienu es viņu saņēmu ar biksītēm kājās. Sekmīgi nokļuvām mājās ar sausām biksēm, pasēdējām uz podiņa un nolēmām “pamperīti” nelikt. Un nelikām nekad vairs. Tikai uz nakti. Bet tā kā pārsvarā arī nakts autiņbikse bija sausa, pēc mēneša sausa “pampera”, pārstājām ķemoties arī naktīs. Un viss. Tas bija akurāt tik vienkārši – 2.2 gadu vecumā viņš vienkārši pats sāka iet uz podiņa un prasīties, kad vajadzēja.

Kā saprotat, no šīs pieredzes biju secinājusi, ka Klāsiņu ātrāk kā nākamvasar vispār nepūlēšos likt uz podiņa. Tomēr atkal viņam plāni ir/bija citi. Pamanījām, ka viņš kaku bikšelēs iedara konkrētā brīdī īsi pēc mošanās no rīta. Un viss. Un to vēl varēja redzēt pēc priekšvēstnešiem. Tā nu pasākām viņu apsēdināt uz podiņa laikā, kad vajadzētu nākt kakai. Un tā ik rītu ir podiņā – mēs visi paplaukšķinām un mammai jau krietnus mēnešus nav jāmazgā kakainās Softbums autiņbikšeles 🙂 Jauki! 🙂 Protams, tam nav nekāda sakara ar prasīšanos un viņš neko īsti nesaprot no tā… tomēr ir lielas cerības, ka podiņapmācību, kad tai pienāks laiks, tas mums varētu atvieglot… Priekšvēstneši tam jau ir – kad iemēģināšanai apsēdināju Klāsu uz jaunā podiņa ar visām bikšelēm, viņš mirkli pasēdēja, paķimerējās ap to un, paņemot viņu opā, konstatēju, ka viņam bikšelēs ir mazmazītiņa kakiņa. Pieņemu, ka ir izveidojies nosacījuma reflekss un, uzsēdināts uz podiņa, viņš sajūt vajadzību nokārtoties pat ja reāli t’avarbūt nav. Kaut kā līdzīgi kā tad, kad runā vai domā par žāvāšanos, cilvēks sāk žāvāties (nožāvājies? 😉 )…

No visa šī secinu: nav nedz par ātru, nedz par vēlu uzsāktas podiņiešanas. Kad ir laiks, tad viņš ir. Galvenais netaisīt stresu – vispirms bērnam, tad sev. Čurinot mazo virs avīzes, raujot histēriski nost bikšeles tad, kad mazais speciāli savelk mutīti vai tml., ir man nepieņemami un tikai radīs bērnam neirozi, bet mammai izmisumu, kad nepaspēs. Nav vērts arī plaukšķināt par bērnu, kurš 8 mēnešos “iet uz podiņa” – aplausus ir pelnījusi mamma, jo tas ir uzcītīgas mammas darbošanās rezultāts nevis bērna apzinīga podiņaktivitāte. Un nav vērts neko plānot, mācīt, taisīt slapjumsajūtas pie bērna dupša utt. Ir mazliet jāpaciešas un visticamāk, tas vienkārši notiks, ja mazliet ieklausīsieties bērnā, bet viņš redzēs, ka apkārtējie iet uz podiņa.

Kā sagatavoties?

Man šķiet, ka, gaidot īsto mirkli, tomēr ir svarīgi iepazīstināt mazo ar podiņlietām. Pirmkārt, bērnu var ņemt līdzi uz tualeti, ja viņš izrāda šādu interesi.  Un var izrunāt, ka lieli cilvēki kārto savas darīšanas podiņā – tā dara tētis, mamma, lielais brālis vai māsa un arī citi. Un arī viņam vajadzētu pamazām uz šo noskaņoties. Kā jau pieminēju, bērniņu var iesaistīt podiņa izvēlē – to gan nevajag pārspīlēt – ja ievedīsiet bērnu lielveikalā ar 10 dažādiem podiem, viņš visticamāk izvēlēsies ar spilgtāko zīmējumu, tāpēc labāk apzināt pašai mammai/tētim, kuru podiņu akceptētu un tad piedāvāt bērnam izvēlēties krāsu vai modeli no ierobežota podiņu skaita (2-3). Ja bērns ir gatavs, var uz podiņa apsēsties veikalā, iemēģināt 🙂 Tomēr daudzi bērni baidās uzreiz uz podiņa sēsties – tad labāk neuzspiest. Pārvedot podiņu mājās, bērnam būtu labi, ja podiņš netiktu paslēpts tualetē, bet gan būtu mazulim pieejams, lai sadraudzētos. Tomēr vajadzētu sekot, lai podiņš nekļūst par spēļmantu, jo vēlāk var būt problēmas ar sēdēšanu uz tā. Runā, ka mazuli iedrošinot mīļo mīkstmantu vai leļļu sēdināšana uz podiņa, lai redz, ka tas ir droši un forši. Tomēr saku, ka paši neesma to mēģinājuši – kaut kā īsti nav radusies vajadzība – izpildot visu iepriekšminēto, problēmas ar sēdēšanu uz podiņa nekad nav bijušas, lai arī neesam nedz iegādājušies sevišķi interesantas podiņmantas, nedz demonstrējuši steriem multeņu, lai bērns nemaz nepamanītu, ka sēž uz podiņa… šis viss man šķiet tikpat lieki, kā putriņpantiņi bērnu ēdinot – nepārvēršam par rotaļām nopietas lietas 🙂

Un lai jums veicas darīšanās! 🙂

Septembris ir tas mēnesis, kad tik daudzi bērni uzsāk bērndārza gaitas, citi nonāk auklītes aprūpē, jo mamma atgriežas darbā. Arī mūsu ģimenē tieši septembrī esam apmetuši nelielu kūleni bērnu aprūpē, jo Robins atsācis apmeklēt bērndārzu, savukārt Klāsam pamazām jāpierod daļa dienas pavadīt pie auklītes, jo man jābeidz laiskoties un jāatgriežas darbā…

Rakstīt šo rakstu mani mudināja kādu rītu bērndārza garderobīte noklausīta saruna starp bērnu un mammu – bērns skaļi auroja un ne pa kam nebija gatavs palikt grupiņā, faktiski bija jau nonācis histēriskā stāvoklī, kad truli atkārtoja vienu frāzi par iešanu mammai līdzi. Savukārt mamma bija dusmīga, vainoja bērnu atlaišanā no darba, kuru viņa nokavēs, ģimenes pajumtes zaudēšanā un bada ciešanā utt. Un visu laiku prasīja: “Vai to tu gribi?”, uz ko bērns īsti neatbildēja – tikai atkārtoja, ka grib mammai līdzi. Viss man tai situācijā likās aplami – ne tāpēc, ka es būtu baisi stipra bērnu psiholoģijā, bet sajūta galīgi nebija laba. Tomēr tobrīd vienīgais, ko spēju, bija dziedāt klusi Robinam mūsu nomierināšanās dziesmiņu, lai arī viņam nepieliptu tā panika un spriedze, kas valdīja gaisā.

Robins uz bērndārzu dodas jau trešo gadu, šogad lielajā grupā – daži grupas biedri ir pazīstami, lielākā daļa jaunu. Arī audzinātāja jauna. Iešūpojāmies ar pus-dieniņām, tad palikām arī uz čučēšanu. Viņš iet uz bērndārzu labā noskaņojumā, tomēr zinu, ka viņš labprātāk paliktu ar mums. Tāpēc cenšos pēc iespējas padarīt viņam tur palikšanu vieglu – mēs riktīgi sabučojamies šķiroties, es dodos viņam pamāt pa lodziņu un viņš skaidri zin, kad es viņam būšu pakaļ. Tā kā pulksteni viņš vēl lāga nepazīst un izpratnes par laiku viņam īsti nav, tad es viņam izskaidroju, pēc kādas aktivitātes noslēguma es noteikti uzreiz būšu pakaļ. Un doto solījumu pildu vai tur lūzt vai plīst. Principā, vispārzināmas patiesības. Viņa uzvedība šķiroties un atkal satiekoties pēcpusdienā man liek domāt, ka mums ar piesaisti viss kārtībā. Un te nu esmu nonākusi līdz tam, par ko es gribēju parunāt – par drošo un nedrošo piesaisti un kā tad īsti ir – vai bērnam būtu palēkdamies jāiet grupā vai jāturās mammas brunčos līdz pēdējam… Meklējot atbildi uz šo jautājumu, konstatēju, ka viennozīmīgu atbildi es neatrodu, tomēr man maz pamazām veidojas savs priekšstats un viedoklis šai sakarā.

Par “drošo piesaisti” es nestāstīšu – domāju, ka šis jēdziens daždažādos avotos apspriests jau gana daudz. Piemēram, manuprāt, labs rakstiņš latviski ir atrodams šeit. Iezīmēšu vien to, ka viss nav tikai melns vai balts, bet gan tiek izšķirti 3 dažādi piesaistes veidi: 1) drošais – bērns savu mammu izjūt kā drošības avotu un jūt diskomfortu bez viņas, savukārt spēju atvieglojumu, kad mamma atkal ir blakus, tāpēc nelabprāt no viņas atvadās, tomēr ir ar tendenci mammai uzticēties, arī tam, ka viņa atgriezīsies un steigsies palīgā, ja būs tāda nepieciešamība 2) nedrošais trauksmainais – bērns jūt trauksmi mammas prombūtnes laikā, bet īsti nejūtas drošs arī viņai klāt esot, jo nav drošs, ka viņa vienmēr nāks talkā, kad šāda palīdzība būs nepieciešama un nekad nezin, kurā brīdī viņa pazudīs – tāpēc visu laiku viņu tur īsā pavadā un 3) nedrošais noraidošais – bērns nav radis paļauties uz mammas atbalstu un ir visai neatkarīgs un pašpietiekams, jo dzīve piespiedusi – mammas klātbūtne nav noteicošais faktors viņa labsajūtai (protams, forši ja viņa ir, bet galīgi var iztikt arī bez viņas)… Bet šie jēdzieni ir un paliek teorija, līdz es uzzināju par M.Einsvortas paņēmienu (tāds kā eksperiments), kas ļauj noteikt bērna drošās piesaistes veidu un pakāpi. Bērns vecumā no 12 līdz 18 mēnešiem, tiek atstāts telpā ar svešu cilvēku vai viens pats un tiek vērtēta viņa reakcija uz situāciju, bet galvenais akcents ir uz atkal sastapšanos ar mammu (jeb aprūpētāju). Lūk šeit video, kur redzams drošais piesaiste sveids un divi trauksmaini nedrošās piesaistes gadījumi

Eksperimenta rezultāti rāda (apskatījos arī citus video ar atslēgas vārdiem Strange situation), ka bērns, kuram ir drošais piesaistes veids, principā neinteresējas par rotaļlietām un neizjūt gandarījumu arī no svešinieka klātbūtnes, toties ļoti aši nomierinās un atgriežas pie rotaļām, kad ierodas mamma. Savukārt bērni, kuriem piemīt kāds no nedrošās piesaistes veidiem, vai nu neizjūt mammas atgriešanos kā problēmas risinājumu (attiecīgi nenomierinās, dusmojās, novēršās u.c.) vai arī vispār neizjūt mammas aiziešanu kā problēmu un labprāt iesaista savās nodarbēs svešinieku mammas vietā.

No šī secinu, ka ir tīri dabiski (un apsveicami), ka pusotrgadīgs divgadīgs bērns, kas aizvests uz bērndārzu, nevēlas tur tā vienkārši palikt, spēlēties un jandalēt bez mammas klātbūtnes, ka viņš izjūt trauksmi un izrāda to kā nu māk, ka mamma dodas prom un ir atvieglots, kad mamma atgriežas. Protams, jo vecāks bērns paliek, jo vienkāršāk viņam paskaidrot, ka cita risinājuma nav un vienoties par kompromisiem, iedrošināt uzticēties arī aprūpētāja aizstājējam un likt ar saprātu aptvert, ka mamma atgriezīsies. Tomēr, ja bērns palēkdamies dodās grupā, bet tad, kad mamma atnāk pēcpusdienā pakaļ, piktojas, ka tik ātri, jo viņš vēl grib paspēlēties… tur gan šķiet tad laikam nav kaut kas kārtībā ar attiecībām. Kā arī situācija, kura mani pamudināja par šo domāt, šķiet ir klasificējama kā nedroši trauksmainā, jo bērnam vienkārši ir bailes tikt pamestam.

Ļoti skaidri šo novēroju pie Klāsiņa, kurš absolūti ietilpst eksperimentējamajā vecumā tieši pa vidu. Atstāts pie auklītes viņš sākumā protestē, tomēr diezgan aši pieklust. Viņš esot iesaistāms rotaļās, tomēr iesaistīšanās nav 100%īga, izklaidēm ir jābūt īpaši aizraujošām. Viņš neticami braši turās pretī miegam, toties, kad ierodos viņam pakaļ, viņš atkal spēji sāk vaimanāt, līdz nokļūst man rokās un tad ir centrālais auklītes dzīvokļa saimnieks, kas tik man māj ar roku, kur man jāiet un kādas izklaides jāievērtē – atplaukst kā maija saulīte un kļūst omulīgs un ļoti ieinteresēts. Gluži kā šajā video:

Tā nu par saviem bērniem nomierinājos un sapratu, ka viņu nevēlēšanās šķirteis no manis nav nedz “memmesdēliņu” pazīme, nedz gļēvulība vai izlaidība, vai neremdinātas slāpes pēc mammas, bet gan dabisku un veselīgu attiecību konsekvence. Godīgi, mani tas nomierināja… Varbūt arī jums noder šis info, lai nemocītos pašpārmetumos: “Ko gan es esmu tik nepareizi darījusi viņu audzinot, ka viņš neiesoļo grupā tikpat braši kā kaimiņpuika vai draudzenes meitiņa?” un “Nu kāpēc ES nevaru savu bērnu atstāt ar vienalga ko lielveikala bērnu spēļistabā?”… Bet varbūt nemaz nevajag? 😉

LABI! 🙂 Vismaz tā teica liela daļa apmeklētāju, kuri promejot arī atzina, ka šādu pasākumu noteikti vajag atkārtot. Tomēr gribam šo nodot jūsu izlemšanai – lūdzu, šī ieraksta komentāros paudiet savu viedokli, vai “Mantu maiņa” ir pelnījusi notikt ar zināmu regularitāti un ko būtu jāņem vērā turpmākajām reizēm.

Protams, mums ir arī vairāki savi secinājumi:

– diemžēl daudzi tomēr šo pasākumu bija uztvēruši kā tikšanu vaļā no nevajadzīgām mantām tādā prastā veidā un nesa mums itin visu, kas vien bija kļuvis lieks, nekautrējoties par šo rotaļlietu estētisko kvalitāti – “Mantu maiņas” plauktā tieši šīs lietas ir palikušas pāri visvairāk – lelles sapinkātiem un izplēstiem matiem, briesmīga paskata mīkstmantas, salauztas rotaļietas, kuras vairs nedarbojas un rezultātā ir tikai plastmasas klucis bez noteikta pielietojuma… no šī mēģinām izdarīt secinājumu: a) cerēt, ka līdz ar tradīciju izkopšanu cilvēki arī rūpīgāk izvērtēs, ko īsti nes mainīt, jo tas patiesi ir “mainīt” un kurš gan gribētu saņemt pretī augstāk pieminētās un līdzīgās lietas? b) vai tomēr ir jāizveido ļoti strikta shēma, kā plauktu ar šādām rotaļlietām pasargāt – tikai kāda?

– kā jau tika prognozēts, ļoti daudz pāri palika grabulīši un citas pašiem mazākajiem domātās rotaļlietas. protams, loģiski. bet ko darīt? kā dot iespēju pašiem mazākajiem tikt pie naudiņām, ja vēl nav ko mainīt? galvenais iebildums, kāpēc šīs naudiņas nevaram piedāvāt mazajiem dabūt kaut kā citādi, ir tāds, ka tad apgrozībā būs vairāk naudiņas kā mantu plauktā un, pie nosacījuma, ka visi naudu izlieto, kādam pietrūktu mantas, kaut viņš varbūt ir atnesis savējās un nu paliek ar “naudiņu” vien…

– vecākajiem bērniem (tiem, kam jau 5-6-7 gadi) atkal bija visai īsi ar mantām – savu rotaļlietu, no kuras viņš ir izaudzis, atnesis, bet vietā īsti nav ko ņemt. kā risināt šo?

– galu galā (summējot visus 3 augšminētos) apgrozībā palika diezgan daudz naudiņas, kuru cilvēki plāno iztērēt nākamajā “Mantu maiņā”… tagad man galvā grozās domas – no vienas puses tas nozīmē, ka plauktā būs mazāk mantu kā naudas. no otras puses, pieredze parādīja, ka tam nav cieša sakara, jo saprātīgi cilvēki tāpat neņem vairāk kā vēlas un ļoti nebēdā arī tad, ja kabatā pāri paliek kāda naudiņa (arī mums pašiem palika vismaz 10 naudiņas), bet mājās mazliet vairāk brīvu vietu (fuf!). un tomēr galīgi palaist neregulētu plūsmu ar mukajiem latiem tautās, kuru nekādi nevar nosegt ar preču piedāvājumu, laikam varētu saukt par sliktu monetāro politiku, kas beigu beigās varētu beigties ar tradīcijas sabrukumu… ko darīt ar naudiņām – katru reizi tomēr taisīt atšķirīgas un vecās nepieņemt? vai ļaut šai naudiņai būt ilglaicīgai un citādi risināt rotaļlietu iztrūkumu?

– Ja būs vairāk kvalitatīvu rotaļlietu, varbūt arī mantu saņemšanas pasākuma garumam būs nozīme, tomēr šajā reizē visi, kas patiesi bija nodomājuši tikt pie kādas vērtīgas mantas, stāvēja uz sliekšņa pirms 11 un mūs sagaidīja nepacietīgs bariņš, kad vērām savas durvis. Tie tad arī aptuveni stundu nodarbojoties ar izvēlēm un svarīgiem lēmumiem, un faktiski ap 12 jau viss bija noklusis un atlikušo 3 h laikā pie mums iemaldījās vien pa kādam mantu mainītājam ar dažām mazām naudiņām, kuriem proporcionāli tam, cik vēlu viņi ieradās, arī bija arvien mazāk, ko izvēlēties plauktā.

Bet kopumā – vismaz mūsu ģimene pasākumu vērtējam ar + zīmi, jo tas bija iemesls izrevidēt plauktus un godīgi sev atzīties, ar ko mēs vairs nespēlējamies un nav cerību arī uz mazo brāli 😉 Tā vietā tikām pie dažām vērtīgām lietām un dažām, kas visticamāk sagādās prieku īsu laiku un ticams, ka jau nākamajā “Mantu maiņā” varētu atgriezties plauktā uz maiņu. Tomēr arī šādas krāmmantiņas bērniem šad un tad gribās. Un tas nozīmē, ka mums būs aiztaupīta to iegāde veikalā un nebūs vēlāk jārisina jautājums, kur to likt, kad apnīk… Tomēr kopējais mūsu mantu apjoms ir sarucis, ja mēs runājam par kubatūru – tas priecē 🙂 Mēs piedalīsimies vēl 🙂 Un jūs?

Šīs pārdomas rosās pa galvu šad un tad, lai gan atzīstos, ka īsti formulējamas tās nav un vairāk ir kā nekodolīgs retorisks jautājums – kāpēc ir jābūt labākajam? Vai vismaz kaut kur “līmenī”? Un kādēļ nedrīkst būt pēdējais? Ko īsti tā sāncensība mums dod? Vai vienkārši mūsu sabiedrība ir tāda – uz rezultātu, ne procesu orientēta? Pastāstīšu, no kurienes šīm pārdomām aug kājas…

Visspilgtāk, protams, manī šīs sajūtas uzbango Uzvaras parkā, vērojot riteņsacensības. Es pilnīgi saprotu tos pusaudžus, kas sacīkstās, ķīlē savus riteņus, skaita punktus kopvērtējumā, pazīst savus sāncenšus vaigā un līksmo, ja kāds no tiem izlaiž sacīkstes, tādējādi zaudējot tik vērtīgos punktus tabulā… Sportiskais azarts, kas mijas ar savas varēšanas un centības augļiem, man šķiet tīri jauks un tiešām ar patiku noskatos uz uguntiņu, kas mirdz šo jauniešu acīs. Man šķiet briesmīgi forši, ka viņi nevis sēž pie TV vai datorā pūlas pārsist virtuālus rekordus, bet min pedāļus un elpo svaigu gaisu. Forši! Bet mani mulsina divu sadegušu tēvu cīņa finiša taisnē, kad patiesībā sacenšas viņu trīsgadnieki. Es līdz galam neizprotu nepieciešamību uzķīlēt 12″ divriteni, lai iegūtu vērtīgās sekundes, pateicoties tehniskiem pilnveidojumiem! Vai bērna trenēšanu parkā citās dienās, lai kāpinātu viņa sportisko sniegumu… Ja viņam ir tikai 3 vai 4 gadi… Un es līdz galam nesaprotu, kurš jautājums ir nepareizs: kāpēc viņi to dara? vai kāpēc es to nedaru?

Ja es tā pie sevis padomāju, tad tas jau arvien vēl ir par salīdzināšanu, par to, ka Pēterītis var labāk kā Jānītis un ko nu? Bet kādēļ tas tik šaušalīgi satrauc vecākus? Es godavārds nesaprotu. Jā, šķiet par to ir šis ieraksts – lūdzu, izskaidrojiet man, kāpēc manam bērnam ir svarīgi būt pirmajam/labākajam? Robins regulāri tais pašās sacīkstēs ir pēdējais. Pat ja mums izdodas tikt pie diploma ar 2. vietas ierakstu, tas patiesībā nozīmē, ka ir bijis tikai viens sāncensis un viņš mūs ir apsteidzis. Bet mani tas nekādā veidā nesatrauc. Jo savukārt Robinu nesatrauc sacīkstes kā lielums – viņš neuztver ideju mīt pedāļus cik tik jaudā, bet bauda procesu un līksmo, kad sasniedz finiša līniju (vienkārši sasniedz – nevis sasniedz pirmais vai pēdējais) – viņam vieta neko nenozīmē, svarīgi ir paveikts darbiņš, sasniegts nospraustais mērķis – padarīts! Es to varēju! Nevis Es to varēju ātrāk par Jānīti! Un arī man tas šķiet tas būtiskais…

Un tad no šī es pie sevis domāju, vai es pareizi audzinu savu bērnu? Protams, kontekstā ar pasauli, ar sabiedrību. Kā zināms, man nenāk ne prātā audzināt ačgārni (relatīvi saviem uzskatiem) savu bērnu tikai tāpēc, ka mēs dzīvojam ačgārnā sabiedrībā. Bet manas pārdomas grozās ap to, vai ačgārna ir mana pārliecība, vai sabiedrība? Es saprotu, ka līderība utt. utjp. augstu kotējās mūsdienu sabiedriskajā iekārtā. Tomēr kad es par šo domāju, tad man šķiet, ka man laikam gribas izaudzināt pašapzinīgu cilvēku. Jo man ir sajūta, ka cilvēka gandarījums par savu dzīvi un sevi ir ciešā sakarā ar viņa spēju būt laimīgam. Un pa manam, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar izlaušanos priekšgalā, būšanu pārākam un citiem lielumiem, kas ir relatīvi pret pārējiem. Es pat Robinam esmu sacerējusi īpašu pasaku par mazo kurkulīti, kuru viņš lūdz izstāstīt atkal un atkal, un es neiebilstu, jo man ir svarīgi, ka viņš izprot, ka cilvēks var justies daudz laimīgāks, ja lūkojas uz sevi nevis citiem.

Man šķiet, ka līderība ir saistīta ar ko citu – māku pievērst sev skatienus arī atrodoties pūļa aizmugurē. Man šķiet, ka svarīgāk nekā nokļūt priekšā citiem un vadīt tos tālāk pa iesākto ceļu, ir prast likt cilvēkiem apstāties, uzlūkot tevi, lai kur tu nebūtu, likt ieskatīties tev sejā un ieklausīties teiktajā, un pieņemt izsvērtu lēmumu, doties tev līdzi tamdēļ, ka tā ir laba doma vai tamdēļ, ka tu ej tajā pašā virzienā, kur mēs visi ejam…

Un, domājot par šo, es atzīstos, ka man lielā mērā to iedot saviem bērniem ir svarīgi tamdēļ, ka pašai tā pietrūkst – man nav šūpulī ielikta pašapzinība un es to mācos un kaldinu tikai tagad, puslīdz nobrieduša cilvēka dzīves ceļos. Mācos pašapzinību, cenšoties nepārkāpt to trauslo līniju, kas mani varētu neiegrūzt otrā grāvī – augstprātības ķepās… Un droši vien tieši tāpēc, ka šīs pašapzinības man pašai nav vēl tieši tik daudz, lai es galīgi vienaldzīgi spētu izsvērt, ka visu daru pareizi un, lai tie “sadegušie” dara kā grib, bet es darīšu pa savam. Tad man reizumis uzmācas tādas pārdomas kā šovakar, kas liek pārjautāt vēl un vēl – bet varbūt, ka manam bērnam tomēr ir jābūt pirmajam? Vai vismaz līmenī, ne pēdējam? Varbūt, es vienkārši kaut ko līdz galam nesaprotu? Un man ar steigu ir jādara kaut kas, lai viņš kļūtu “pirmāks”…

Tās baumas ir patiesas – mēs meklējam jaunu “ģimenes locekli” – pārdevēju veikaliņā. Patiesībā tā ir kas vairāk kā pārdevēja, jo mēs viņai uzticētu vienu no dārgākajiem, kas mums ir – mūsu veikaliņu. Tāpēc ierastā sludinājuma rāmi man to neizdodas ietērpt – nav prasību, piedāvājuma 3 rindiņās u.c. ierastu parametru. Mēģināšu blogierakstā.

Par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu.

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk. Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Tādam ļoti patstāvīgam biznesam, protams, ir arī savi trūkumi. Mūsu pircēji jau bija apraduši ar neērtībām, ka vismaz reizi gadā mēs esam slēguši savas durvis uz ilgāku laiku, jo dodamies atvaļinājumā. Un mums ir visai ierobežots darbalaiks. Bet nu jau gandrīz 2 nedēļas mēs esam jaunā mājvietā Baznīcas ielā 31. Kā rāda pirmo dienu trakums, mēs laikam paši vairs netiekam galā. Protams, ir forši apzināties, ka cilvēki nāk tik daudz, ka jāstāv rindā. Tomēr nav mūsu garā līksmot par mūsu klientu neērtībām. Jo nav forši stāvēt rindā, nav forši lieki gaidīt, nav forši, ka mēs nevaram aprunāties, apkalpot cilvēkus pēc visaugstākajiem pašu nospraustajiem standartiem… Īsi sakot, mums ir jāsaņemas un jāatzīstas, ka mums vajag palīgu.

Par palīgu

Šī varētu būt pati grūtākā sadaļa, jo es nemāku to melnos burtos uz balta fona uzrakstīt. Man šķiet, ka tam cilvēkam ir vienkārši jābūt “īstajam”, faktiski jākļūst par mūsu ģimenes locekli. Viņam (vai laikam jau drīzāk “viņai” – es vēlāk pateikšu kāpēc) vienkārši ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā 😉 ). Es domāju, ka šim cilvēkam vajadzētu būt sievietei, jo Jurģis saka, ka reizēm jūt, ka ciemos ienākušās mammas gribētu, lai viņš nav vīrietis 🙂 Pat ja viņš jūtas absolūti gatavs pastāstīt visu par autiņbikšu mazgāšanu, getru valkāšanu un gandrīz vai jau ir apguvis krūšturu izmērus 😉 Jā, man šķiet, ka Jurģim vislabākais palīgs veikalā būtu tomēr kāda sieviete, dzimumu pārstāvniecības līdzsvarošanai. Un mums šķiet, ka tam cilvēkam ir jābūt vai nu mammai (kaut kā liekas, ka šis būtu ideālais variants) vai vismaz kādai ar bērniem pārņemtai sievietei, kurai vienkārši vēl nav bērnu, bet viņa ir izaudzinājusi pus duci radu un draugu bērnus, studējusi pedagoģiju vai kaut kā līdzīgi. Jo vienkārši ir jābūt milzīgai pašas pieredzei un viedoklim par to, kā tā bērnu uzaudzēšana notiek, lai varētu par to runāt praktiskā nevis teorētiskā līmenī.

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Un mums nav svarīgi, vai šis cilvēks prot apieties ar kases aparātu, vai viņš ir labs finansists. Mums nav svarīgi, vai viņam ir pieredze pārdošanā (mums pašiem arī faktiski nebija). Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu 🙂 Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki,mkas atloka piedurknes un ķeras pie lietas 🙂 Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Es tomēr uzdrošinos cerēt, ka nav tik nereāli atrast šādu cilvēku. Kādā brīdī biju iedomājusies, ka varbūt tā varētu būt kāda mamma, kas iepērkas muki.lv un seko līdzi blogam, audzinot mājās savu mazuli. Un varbūt iespēja strādāt pusslodzes darbu muki.lv veikaliņā, apvienojot to ar mazuļa audzināšanu, varētu būt kāda cilvēka lielā iespēja palikt kopā ar bērniņu ilgāk 🙂 Vai – gluži otrādi – izrauties no mājas uz dažām stundām dienā 🙂

Vai tieši otrādi – kāds, kuram dzīvē jau kaut kā ir par daudz un viņš ir nonācis tai punktā, kad jestrs kūlenis varētu būt tieši laikā – tā teikt, sākt visu no gala. Bet varbūt tas ir cilvēks, kas šobrīd finišē studijas un labprāt savu nākotni saistītu ar muki.lv…

Par darbiņu

… jo tas ir darbs ar izaugsmes iespējām. Mums ir pamazām dzimis sapnis, ka varbūt kādu dienu varētu rasties vēl kāds muki.lv veikaliņš un tad šo cilvēku mēs sūtītu turp par pašu galveno, lai tad viņš rada no nulles ko līdzvērtīgu centrālajai bodītei. Tieši tāpēc mēs gribētu sastapt cilvēku, kas ienāk muki.lv uz palikšanu, lai ieaugtu mūsu ģimenē. Mēs nemeklējam cilvēku, kam tā būtu tikai īsa pietura ceļā uz citurieni – mums ir nepieciešams palīgs, kas vēlas augt kopā ar mums, jo mēs ticam, ka labs vadītājs var būt tikai tas, kas pats ir stāvējis aiz letes un vaigā pazīst mūsu vismīļākos no mīļākajiem klientiem, pakojis kārbiņās vairākus simtus kurpes un 86 reizes salicis Mazā domātāja klučus kuba formā. Un mēs gribētu, lai galu galā mūsu bērni ir labākie draugi un mēs paši mazliet nožēlojam, ka strādājam vienā darbavietā, jo nevaram doties kopīgā atvaļinājumā. Un tad mēs kopīgi meklēsim nākamos palīgus, kas varētu pieskatīt muki.lv, kamēr mēs jestrā bariņā kopīgi atpūšamies, vai ne?

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums (nu tai sajūtai vajadzētu būt līdzīgai kā lasot “Bezgalīgo stāstu”), tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Šis droši vien ir kā turpinājums iepriekšējam ierakstam… mazliet iezīmē iemeslus un alošanos, kādēļ mums vispār ir jāmeklē sirdsmiers. Bet ir skaidrs, ka ja to vajag, tad vajag… Jo kas gan mums var pārmest, ja mēs satraucamies par visdārgāko, kas mums ir – mūsu bērniem. Tomēr ir skaidrs, ka visbiežāk sajūtas, ka ar bērnu kaut kas nav labi, rada nevis mammas intuīcija un objektīvi novērojumi, bet apkārtējā vide un mūsu izjūtas kontekstā ar to.

Izstādē “Bērnu pasaule” stendā iznāca saruna ar kādu sievieti, kura auklē dvīņu puikas Klāsa vecumā. Viņai jau ir 2 vecāki bērni, kuriem pašiem jau varētu būt ģimenes… Man ir palicis iespaids, ka daudzas sievietes, kurām ir jau lieli bērni, ir ļoti viedas mammas un no viņām daudz ko var pasmelties… Un šī mamma man stāstīja, ka viņas 11 mēnešus vecie puikas esot ļoti atšķirīgi – viens jau raušas kājās un pošas uz staigāšanu, kamēr otrs tikko kā tik sācis līst. Un viņa teica ļoti vērtīgus vārdus man, nemierīgajai salīdzinātājai: “Un neviens no viņiem nav labāks – viņi vienkārši ir ļoti dažādi.” Un no viņas staroja tāds miers! Kā es cienu šo sievieti, kuru pat nepazīstu! Vienkārši es iedomājos sevi, kas salīdzina savu jaunāko bērnu ar 3 gadus vecāko – nemitīgi atminoties, ko Robins šajā vecumā jau darīja vai – tieši otrādi – vēl nedarīja. Tas nav tā, ka es kādam piešķirtu medāli vai diktāk lolotu, tomēr pati sevi es uzkurinu gan, radu sev nemieru, jo, lūk, Robins taču (jau) darīja… Bet ja viņi būtu dvīņi, cieši blakus viens otram un viens darītu to, ko otrs vēl nedara… Es iedomāties nespēju, kādas traģēdijas es būtu jau sadomājusies… Tagad, ikreiz, kad par Klāsu iedomājos vārdus “vēl nedara” un “jau darīja”, atminos šo sievieti ar viņas mieru un vārdus – viņi vienkārši ir ļoti dažādi. Brāļi, dvīņu brāļi – ļoti dažādi. Tad ko mēs varam teikt par diviem dažādos laikos dzimušiem bērniem, kuriem ir pilnīgi dažādi apstākļi attīstībai, cita atmosfēra, cita uzmanības deva no mammas u.c. ietekmējoši faktori. Es nemaz nerunāšu par calis.lv un citām vidēm, kas veicina bērnu salīdzināšanu un rada mammām nemitīgu vēlmi “pievilkties” – visās jomās. Velšanās, sēdēšana, rāpošana, staigāšana utt. Un ir jau, protams, jomas, kas tikai sataisa stresu un tur tas arī paliek – stresaina mamma + tāpat nerāpojošs bērns, jo padarīt jau tur neko daudz nevar 🙂 Un labi ka tā. Bet ir taču jomas, kurās šī sāncensība nomāc mammas sirdsbalsi tik ļoti, ka mamma sāk sekot cāļbalsij 🙂 Piemēram, piebarot bērnu, sēdināt, stutēt, vilkt kājās kurpēs un diez ko vēl… Un pat ja tu nebāz degunu interneta forumos, tad ir taču visas tabulas un “normas”… Vajag tikai pameklēt un tās atradīsies gandrīz vai pašas, ja līdz šim vēl neviens labvēlis nav norādījis, kur tās meklējamas 🙂 Un masu mediju “superbēbīši”, kuru augšanai un attīstībai publiski sekojam… esmu pārstājusi sekot šobrīd aktuālajiem, tomēr Robina vienaudži visi kā viens uz gadu jau braši skrēja kājām. Un ko tad tur darīt mammai, kuras mazais varbūt vēl nerāpo?

Un tad vēl labvēļi – radi, draugi, paziņas un – vistrakāk – citas mammas ar bērniem “apmēram” tādā pašā vecumā. Piemēram, mums ar Klāsiņu veikaliņā ikdienu kāds labu vēlošs klients (un viņi no tiesas ir laipnības pārpilni) uzdod apgalvojumu ietverošu jautājumu: “Staigā taču jau, vai ne?” 🙂

Īsi sakot – tas ir tik šausmīgi grūti (vismaz man) baudīt bērna attīstību, vērot, kā viņš ikdienas apgūst ko jaunu, kā viņš pats plati smaida šo spēju izbaudot. Jo sabiedrība tik daudz un dažādos formātos atgādina par steigu, par sāncensību. Kura ir… vienkārši izgudrota. Kādēļ gan bērnam būtu jāsper pirmie solīši kaut kur ap gada vecumu nevis ap pusotru vai tuvāk diviem? Vai viņš kaut ko zaudēs, nepagūs, netiks līdzi? Cik nu redzu Robina vienaudžus (un atkal es salīdzinu) savos 3 gados ar astīti viņi visi skraida vienlīdz veikli un nav pilnīgi ne mazāko cerību noteikt, kurš no viņiem sācis staigāt pirms gada vecuma, kurš pusotrā gadā… Klaudija Hēla saka, ka atšķirība, ļoti iespējams, būs manāma tad, kad viņiem būs 30 un vairāk gadu, kad sāpēs mugura, kājas, būs citas veselības problēmas – tikai tad neviens to vairs nesaistīs ar zīdaiņa attīstību un vertikalizēšanos – cēloņi tiks meklēti daudz tuvākā pagātnē, bet varbūt tas ir aplam… kurš gan to lai zin.

Un, protams, otrs variants, kad mazais visu dara aši, mamma ir nobažījusies, bet apturēt bērna attīstību nevar. Man gan nav nācies to izbaudīt uz savas ādas, bet tomēr, es spēju iztēloties to apgriezto proporcionalitāti… kad ikkatrs saka: “Tik ātri?” un mamma nevis priecājas par bērna pirmajiem soļiem, bet gan satraucas, skumst… Protams, sabiedrības spiediens agrīnajiem darītājiem ir daudz mazāks – neviens vecvecāks nesatrauksies, neviens dakters uz bobota vingrošanu nesūtīs, ja kāds būs apvēlies pirms 3 mēnešu vecuma vai sācis sēdēt pirms 6-7 mēnešiem. Viņi vienkārši “tādi ir”. Bet tie, kas visu dara maķenīt vēlāk – tie tādi nedrīkst būt. Lai gan izrādās, ka abas ir vienlīdz “diagnozticējamas” atkāpes medicīnas sabiedrībā…

Domājot par Klāsa diagnozi – jo man bija jāatrod kaut kas, kas izskaidrotu, kāpēc viņš (vēl) nedara, uzgāju interesantu info, kas Latvijā šķiet pieminēts tikai Monikas Ali grāmatā “Tava bērna attīstības ceļš” – saucās Uztveres traucējumi jeb Sensorās integrācijas traucējumi. Angliski ir vienkāršāk – Sensoral Integration Disorder (vai Disfunction). Lai arī Klaudija Hēla tikai pasmaidīja un teica: “Ja tev vajag tam vārdu un tas tevi nomierina, vari saukt to tā.” Tā īsti nav slimība, bet diagnoze – termins, ar kuru var apzīmēt dažādus kategorizējamus uztveres traucējumus, kas padara bērnu mazliet atšķirīgu no pavisam vidējā. Uztveres traucējumi var būt kompleksi vai skart tikai kādu no sfērām – maņu orgānus, jutekļus vai līdzsvara izjūtu. Turklāt (kādēļ es vispār šo te pieminu), itin visām kategorijām, ir divkāršs dalījums – kad bērnam šī uztvere ir pavājināta – piemēram, kavēta līdzsvara izjūta traucē rāpot, tādēļ bērns to dara vēlāk kā citi vai nedara vispār un staigāt sāk tuvāk otrā dzīves gada beigām; vai otrs variants – kad uztvere ir hiperbolizēta – piemēram, bērnam ar līdzsvaru viss ir kārtībā tik daudz, ka par daudz – šādi bērni parasti ir ļoti kustīgi, pārgalvīgi kāpelē, nebaidās no augstuma, ir sajūsmā par šūpošanos, gaisā sviešanu un karuselī var griezties bez apstājas, nekad tā īsti arī nenoreibstot. Šie bērni parasti sperot savus pirmos solīšus jau diezgan pirms gada vecuma, bet mēs viņus bieži sabiedrībā izdalām kā hiperaktīvos mazuļus, lai gan patiesībā viņiem – gluži pretēji kā pirmajiem – vienkārši ir nepieciešama nemitīga kustība, jo miers ir viņiem nepanesams stāvoklis. Patiesībā šī “diagnoze”, ja ne uzstādāma manam bērnam, kopumā man šķita tomēr iepazīšanas vērta, jo tā patiesi daudziem vecākiem varētu izskaidrot un palīdzēt saprast sava bērna attīstības ceļu. Uztveres sfēras, kā jau minēju, var būt saistītas arī ar redzi, dzirdi, garšu, smaržu, tausti (piemēram, bērns var pats neizjust sāpes vai izjust tās mazāk, tāpēc nodara pāri sev vai citiem), vestibulāro aparātu u.c. maņas, kas palīdz mums integrēties laikā, telpā un sabiedrībā. Tās galvenokārt ir neiroloģiskas atkāpes un atkarībā no dažādiem pētījumiem, pastāv uzskats, ka lielākā vai mazākā mērā šī diagnoze ir atbilstoša nu jau katram 6. planētas bērnam. Vispilnīgākais resurss par šo bija lasāms te (ja vien lasāt angliski).

Bet vissmaidīgākais šajā visā ir Klāss – ne viņu satrauc kaimiņbērnu varēšana, ne Robina mazotnes pieraksti, ne normas un tabulas, ne manas sagudrotās diagnozes. To viņš klaji demonstrēja man pirms pāris dienām, kad vienkārši sāka vērt vermammantu. Es salīdzināju (šoreiz tas uz labu) un izdarīju secinājumus: Robinu es savulaik skoloju – rādīju viņam priekšā, kā ievērt vienu klucīti otrā, tad devu piramīdu un atkal mācīju, kā tā krāmējama. Un tad nāca verammantas laiks, kad viss iepriekšminētais bija jau apgūts un pieslīpēts. Klāsam tikai piedāvāju rotaļlietas, neko nerādot un neistāstot. Un viņš vienkārši vienu dienu paņēma kociņu un sāka ar lielu interesi to bakstīt bumbiņas caurumiņā, līdz tas izdevās. Teikšu godīgi, man bija jāpieturās pie dīvāna, lai neskrietu un nepalīdzētu viņam, kad tas neizdevās uzreiz, kad viņam vajadzēja 6-7 minūtes, lai izprastu, kā jāpakustina roka, lai figūriņu pilnībā uzvērtu uz puļķīša… Bet tas izdevās. Viņam pašam! Un es to vēroju, ar aizturētu elpu. Un tas sagādāja neaprakstāmu baudu… tieši tāpēc, ka viņš pirms tam nebija patrenējies nedz ar klucīšiem, nedz piramīdām – ķērās uzreiz pie augstākās pilotāžas un izdarīja to pats. Un izdarīja to dažu minūšu laikā faktiski tajā pašā vecumā, kad viņa brālis ar visiem pirmākajiem treniņiem… Un tur tad radās arī mans secinājums, ka nav manos spēkos ko ietekmēt – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Nu gluži kā par uztveres traucējumu bērniem raksta Monika Alī, ka nav vērts viņus trenēt un vingrināt – pat ja viņi iemācīsies tā rezultātā sēdēt, viņi neiemācīsies no tā rāpot, jo nav līdz sēdēšanai nonākuši paši, bet tas ir veicināts un rāpos viņi vienalga tieši tajā mirklī, kad visticamāk būtu rāpojuši arī paši bez vingrināšanas sēdēšanā.

Tad nu laikam beidzot esmu atslābusi. Esmu parunājusies, palasījusi, izsamisusi, samīļojusi Klāsu un tieši viņš pats šķiet mani ir atvedis pie miera, ka viss notiks tieši tad, kad viņam būs uz to luste. Un es gribēju padalīties ar jums, jo man šis ceļš līdz mieram bija grūts un ja ir kaut kripata kā es varu to atvieglot kādai citai mammai, tad es būtu gatava to palīdzēt darīt 🙂 Lai jums un jūsu mazuļiem ir skaists laiks, kad ik dienu nāk kas jauns, kas vakar vēl nebijis un jūs to varētu izbaudīt, neaizēnojot prieku ar šaubām un bažām. Viņi ir tik dažādi! Nesalīdziniet! Ja jums liekas, ka ar jūsu bērnu viss ir kārtībā un viņš pats tā izturas, tad visticamāk, ka arī viss ir kārtībā. Un neļaujiet šo prieku par labi-būšanu aizēnot kādam, kas grib iemest sauju šaubu jūsu saulainajā ikdienā. Jo šaubas sagrauž visu jauko. Tāpēc vēl jo vairāk nemeklējiet tās pašas…

Dažkārt tas, ka kaut ko par bērnu audzināšanu esmu palasījusi un papētījusi dziļāk, pat dara nemierīgāku un rodas lieki jautājumi… Pie Klaudijas Hēlas uz vizīti devāmies kopā ar Klāsiņu, kurš (vēl) nerāpo ar manis uzstādītu diagnozi ķešā. Klāss rotaļājās uz grīdas, pētīja mantas un atklāja man spējas, ko nekad mājās nebija demonstrējis. Klaudija ar mani runājās, uzklausīja “sāpi” un neuzstādīja diagnozes… Galu galā viņa teica: “Es neredzu Klāsiņā neko ārstējamu. Viņš vienkārši tāds ir – viņam nekur nav jāsteidzas. Ar viņu nav jāstrādā. Bet tev pašai ir jāstrādā ar sevi – jāiemācās pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, ka tas ir viņa temps un viss notiks.” Vārdi, ka jāstrādā ir man pašai ar sevi lieku reizi atgādināja, ka pie speciālista dodos savam sirds mieram. Klāss vēl arvien nerāpoja, nebija noteikts datums, kad viņš to noteikti darīs un es arvien vēl zināju, ka rāpot bērns var sākt jebkad līdz pat 1.5 gadu vecumam. Un tomēr es jutos daudz labāk. Un esmu gatavāka pagaidīt.

Un tad iedomājos, ka man jūs jāiedrošina – ja nu kādai mammai, kas sēž mājās un kaut kas liekas aizdomīgs, nav kārtība vai vienkārši gribas dzirdēt, ka viss IR kārtībā, tad noteikti nevilcinieties un, ja vien iespēja ļauj, celieties un apmeklējiet speciālistu, kam uzticaties, par kuru esat dzirdējuši labas atsauksmes, kas ar savu komentāru spēs jums ienest sirdī mieru, ka viss ir kārtībā. Vai spēs objektīvi novērtēt situāciju, ja tomēr kāda iejaukšanās ir nepieciešama. Vēlaties dzirdēt mūsu labās atsauksmes?

Protams, Klaudija Hēla ir palīdzējusi ar padomu mums visās dzīves situācijās. Šobrīd viņa pieņem Baltās Zvaigznes telpās, kas atrodas Šarlotes ielā 1 (1. slimnīcas teritorija, no aizmugures), pieteikties uz vizīti var pa tālruni 29273937 – viņa noteikti palīdzēs ar padomiem par bērna attīstību, fizioloģiju un krūtsbarošanu.

Vēl mums ļoti patīk neiroloģe dr. Lindenberga – pieņem ARSā un Bērnu Veselības centrā (Valdemāra ielā 100). Ārste ar ļoti lielu pieredzi, kas redz ne vien bērna neiroloģiskās lietas, bet skata to kontekstā ar citiem traucējumiem. Turklāt, nesameklēs diagnozes, kur to patiesībā nav 😉

Dr.Salmiņš. Nu ļoti aizņemts kungs, tomēr kā ortopēds man vieš pārliecību, kas saskan ar maniem uzskatiem. Arī velti paniku necels. Mēs pie viņa viesojāmies Vienības gatvē konsultatīvajā poliklīnikā, bet baumo, ka viņš pieņemot arī kaut kur privāti par maksu.

Kā ikdienas dakterīte mums vienmēr ļoti palīdz doktorāta “Mārtiņroze” homeopāte dr. Anda Flaumane. Arī par viņas nopelniem mūsu ģimenes veselībā jau esmu stāstījusi…

Un noteikti jāpiemin arī mūsu ģimenes ārste Lolita Zorģe, kas ne vien pacietīgi tolerē mūsu netradicionālos bērnaudzināšanas piesitienus un iznesienus, bet arī vienmēr konstruktīvi dod padomu, kur mums pašiem tā nav, vai ir gatava padiskutēt par dažādiem veselības aspektiem, jo tikai diskusijās taču dzimst tās atziņas un patiesības 🙂 Tieši viņa ir tā, kas man ļāva Klāsu līdz gandrīz gada vecumam nepiebarot ar papildēdienu, potēties pēc individuāla grafika, vēl arvien saka, ka nerāpot šajā vecumā ir ok un arī uz 1.3 gadu vizīti viņa mūs ir gatava pieņemt nerāpojošus… Un viņa neliek Robinam valkāt kurpes ar supinatoru par spīti viņa plakanajai pēdai, bet “nozīmē” mums skriešanu ar basām kājām visas vasaras garumā. Un viņa nav īsti nekāda “alternatīvā” daktere (mūsu valsts ģimenes ārste), tomēr ir tieši tik profesionāla, lai zinātu, kur vecākiem jāizsniedz konkrēta piebarošanas tabula un kur var kopīgi ar vecākiem bērnu aprūpēt mazliet savādāk… Un man nekad nav bijis viņai jāmelo, ka dodu bērnam putru, ka lieku viņu uz vēdera vai jāpiefantazē citas nepatiesības. Viņai liels paldies 🙂

Lūk, šie ir speciālisti, kas palīdz nest manā sirdī mieru, ka viss ir tieši tik labi, cik tas ir iespējams. Ceru, ka arī jums ir kāds uzticams plecs, uz kura grūtākā mirklī atbalstīties un novērtēšu, ja mūsu labās atsauksmes komentāros papildināsiet ar citiem, jo galu galā tikai dzirdot citu mammu pozitīvos stāstus, mēs zinām, kur doties pēc uzticama redzējuma ar savu visdārgāko – bērniņu.