'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šodienas sniegs aiz loga ir diezgan liels brīnums, tomēr iepriekšparedzamāks kā tas, kas mani šodien pārsteidza patiešām. Dienas vidū sadomājām ar puikām pazīmēt. Devāmies uz bērnu spēļistabu pēc papīra un krītiņiem. Klāss sāka vilkt ķeburiņus un punktot lapu, bet Robins uz jautājumu, ko gan viņš zīmēs, atbildēja, ka burtus. Es neko lāga nepievērsu uzmanību, jo tādus daždažādus kāsīšus un ķeksīšus viņš zīmē jau pasen (es arī tādus zīmēju vecmammas grāmatvedības veidlapās rakstāmgalda pagaldē ap šo laiku un pat agrāk)… Kad pievērsos Robina papīra lapai, atklāju, ka uz tās ir P un A, top vēl kāds burts. Izbrīnījusies atpazinu burtus skaļā balsī un viņš lūdza nosaukt vēl kādus. Saucu E un S un viņš zīmēja tos – H, K, J, T… tie tapa viens pēc otra uz papīra ar drebelīgu, bet pārliecinātu rociņu… Dažus pēc tam uzzīmēju priekšā, lai viņš redz to pavisam ideālo formu, bet fakts palika fakts – kas nokautēja mani pilnīgi nesagatavotu – aptuveni 75% no burtiem viņš ar drošu roku vilka uz papīra ar savime krītiņiem un flomasteriem… un man – MAMMAI – nebija ne mazākās nojausmas, ka mans bērns pazīst burtus. teikšu godīgi – man nebija ne jausmas, ka viņš spēj tos atpazīt, kur nu vēl, ka viņš var tos arī pēc skaņas (ne priekšā uzzīmētus) pats uzrakstīt… grūtāk gāja ar šņāceņiem, bet arī garo burtu ideja viņam pilnīgi skaidra – uz uzzīmētā A uzvelk svītriņu un saka “Ābols”… es patiesi biju šokā (tajā labajā!)…

šī atklāsme, protams, iepriecēja. sirds gavilēja – ikviena mamma priecātos 🙂 sakaunējos par to, ka nebija par to ne jausmas. tomēr gribēju padalīties arī šajā kaunā. jo apziņa, ka tas noticis pilnīgi bez manas līdzdalības un skaidri zinu, ka arī Valdorfa bērndārzā burtus nevienam nemāca, liek aptvert to, ka tā ir pilnīga patiesība – bērni iemācās lasīt un rakstīt arī bez mūsu aktīvas līdzdalības un mērķtiecīgas apmācības. protams, Robins ik pa laikam jau kādu pusotru gadu taujā, kas tas vai šis ir par burtu. šad un tad uzjautāju viņam pretī, vai viņš pazīst to vai šo burtu (un vairumu šķiet viņš vēl vakar nepazina). bet mēs nekad neesam mērķtiecīgi šķirstījuši Ābeci, pētījuši jel vienu darba burtnīcu vai tml. materiālus. bet viņš zīmē burtus. tāpēc, ka viņam tā šodien sagribējās…

… ir tāds slinkums. ka gribējās padalīties. kopš esmu mamma, uzņēmēja, blogotāja, “eksperte” un vēl sazin cik viskautkas, slinkumam iznāk maz laika. ja arī ir kāda pauze, kad abi bērni paliek ar tēti, tad tam noteikti ir iemesls – jāaizskrien šur vai tur un jāpaveic šis vai tas… nē, ar to es negribu nevienu vainot. protams, ka tā dzirkstījošā vēlme nekad nebūt mierā, nāk no manis. bet šodien ir uznācis slinkums. vispār, kopš nedzīvojam pilsētā, šķiet, ka slinkums uznāk arvien biežāk. laikam miers, kas valda apkārt, mani iedvesmo slinkumam. un es par to priecājos. to laiskumu novērtēju 🙂

šodien puikas aizgāja diendusā neparasti agri. Robins (kas ir mazliet apslimis), palūdza palikt viņiem blakus lielajā gultā. pa lielo logu iekšā spīd saule, visi čuč (pat suņi) un es daru akurāt neko.

pamazām gan pārlieku galvā domas no vienas šūniņas uz otru, jo tūdaļ jau jāceļas un jāpošas uz Olaini, lai turienes mammām pastāstītu un iedvesmotu Bērna vadītai ēšanai. pārlieku prātā, ko teikt. jo es negribu nevienu mācīt, audzināt, izklausīties didaktiska – gribu tikai padalīties iegūtajā informācijā un savā pieredzē, kā ar to ēšanu gāja mums. varbūt tas kādu iedrošina un tam ir labs iznākums 🙂

mani iedrošināja Klaudija Hēla. viņa jau kopš grāmatas tapšanas allaž saka, ka par ēšanu jau nu es varētu stāstīt arī pati. nu esmu saņēmusies. stāstījums Olainē gan nebūs mana debija. bet esmu saņēmusies ieviest “nodarbību” par Bērna vadīto ēšanu arī mūsu pašu – muki.lv Jauno vecāku skolas nodarbību grafikā. Tad, ja jums tajā dienā nebūs tāds laisks slinkums, kā man šodien, tad varbūt jūs atnākat uz šo pasēdēšanu…

bet tagad jāceļa sun jāiet – kaut kur mājas dziļumos zvana mobilais telefons, acīmredzot kāds manu saulaino slinkošanu grib pārtraukt ar kādu jautājumu vai secinājumu. došos uzklausīt!

Lai jums saulaina diena!

Vērīgākie “sekotāji” jau būs pamanījuši, ka gada sākumā mēs kaut kur kustējāmies. Jā, mēs pārvācāmies. Līdz ar to ir kļuvusi brīva dzīves telpa, kuru apdzīvojām pirms tam – mūsu skaistais dzīvoklis tuvajā Pārdaugavā. Patiesībā tas ir ļoti ļoti mīļš, jo tas nav vis iegādāts gatavs vai izremontēts “pa lēto”, lai pārdotu tālāk – tas tika izlolots katrā nieciņā priekš sevis. Kad mēs šo dzīvokli iegādājāmies, patiesībā tas bija pat ļoti glītā stāvoklī. Tomēr mēs ķērāmies pie uzlabojumiem, lai viss būtu tieši tā, kā mēs paši gribam. Dzīvokli mazliet pārplānojām, ielikām ozolkoka grīdas, koka durvis, pilnībā pārveidojām vannas istabu, lai būtu gan duša, gan vanna. Jo vannošanās ir mana vājība un galu galā šo dzīvokli vispār nopirkām tamdēļ, ka tajā bija super saulaina vannas istaba ar pat diviem logiem. Tā kā tobrīd Jurģis vēl bija aktīvs interjera jomas darbonis, tad mēs, protams, iekārtojām visu pēc smalkākajiem priekšrakstiem. Īsi sakot – veidojām dzīves telpu sev. Šobrīd esam dzīvoklim devuši otro elpu, to kosmētiski remontējot, lai tas par mūsu klātbūtni neliecinātu (un Klāss bija apgleznojis sienas 😉 ).

Tagad vēlamies ļoti prātīgi atrast īrniekus, kas šo novērtētu un izturētos pret mūsu mīļo mājvietu saudzīgi. Jo šis dzīvoklis ir to pelnījis. Tas ir 92 kvadrātmetrus liels 3istabu dzīvoklis ar 2 guļamistabām un dzīvojamo istabu, kas savienota ar virtuvi. Kā jau pieminēju, tur ir koka grīdas un durvis, ir dizainīgi gaismas ķermeņi, visas nepieciešamās mēbeles (nav bērnu gultiņas – tās gan puikas paņēma līdzi), sadzīves tehnika, liela, skaista virtuve ar Siemens firmas tehniku, kas apvienota ar dzīvojamo istabu, kurā arī ir šādas tādas mēbeles un liels, foršs TV. Dzīvoklī, protams, ir kabeļtelevīzija, optiskais internets un signalizācija.

Pati māja atrodas ļoti jaukā vietā – šķiet jaukākā no visām, kur līdz šim man iznācis dzīvot. Tas ir Valguma ielā pie paša Akmens tilta (Radisson Blu aizmugurē), rajons ir zaļš un tuvu it visam – Vecrīga ir kājām aizejama 10 minūtēs, Uzvaras parks apmēram 8 min, AB dambis bija mums iemīļota pastaigu vieta – tas vispār ir maksimums 5 min no mūsu mājām. Un svētku salūtus vienmēr var skatīties kā klātienē neizejot no mājas. Pāri ielai ir mazs, bet jauks bērnu laukums ar tīru smilškasti un nesalauztām šūpolēm, slidkalniņu un karuselīti. Turpat līdzās speļlaukumam ir arī aizpagājušā gadā renovēts valsts bērndārzs, tuvumā ir vairākas skolas. Līdz sabiedriskajam transportam – neskaitāmiem autobusiem, trolejbusiem un tramvajiem (visi, kas iet pār Akmens tiltu) – ir 2 kvartāli.

Mūsu mājai ir renovēta, ļoti smuka kāpņu telpa, kas ir slēdzama un droša ar ratiņu novietni, kur glabājām gan ratiņus, gan ragaviņas un mūsu neskaitāmos braucamos. Mājai apkārt ir sēta un privātajā teritorijā ikvienam dzīvoklim ir sava konkrēta autostāvvieta, kura vienmēr būs brīva un gaidīs tieši jūsu mašīnu. Mūsu vietiņa ir turpat pie logiem 🙂 Arī rēķini ziemā nebūs tik lieli kā visiem, jo mājai ir autonomā gāzes apkure.

Tīri vai žēl no šī visa atteikties, vai ne? 🙂

Bet ja jūs šāda mājvieta varētu vilināt, un tieši derēt jūsu vajadzībām, tad rakstiet muki.lv@inbox.lv vai zvaniet kādam no mums 29745553 (Iveta) vai 29282898 (Jurģis) un sarunāsim, kā varam jums izrādīt savus apartamentus. Piebildīšu, ka mēs šo dzīvokli gribētu izīrēt ilgtermiņā, ļoti rūpīgi izvērtējot, kam to uzticam.

Šķiet vispiemērotākais dzīvoklis būs ģimenei ar 1-2 bērniem vai īrniekam, kurš meklē dzīvokli ar atsevišķu guļamistabu, dzīvojamo zonu un darbistabu.

Pirms rakstu šo blogierakstu, gribēju lirisku atkāpi – atvainoties bloga sekotājiem un regulārajiem lasītājiem par garām pauzēm rakstītajā… Kaut kā esam noslīkuši iekš pārvākšanās, darbiem un citiem pienākumiem un pārmaiņām. Bet centīšos laboties…

Tad nu šodien aizdomājos par bērniem, kas izaug tik ātri… Cik tad nu manējie izauguši – Robinam nosvinējām 4 gadus tikai pagājušā nedēļā, bet Klāsam iezīmējām 20 mēnešu jubīlīti. Tētis pat nepamanīja kad… Un tomēr mani spēji pārņēma sajūta, ka mani bērni ir paaugušies. Tā viņš ir, ka viņi it kā neaug, neaug un tad pēkšņi ir paaugušies par veselu morālo sprīdi.

Robinam 4 gadi. Dzimene bija jestra, ar pulku paša saaicinātu draugu un draudzeņu. Tādas mazas dāmiņas ar uzlakotiem nagiem, rokassomiņām un smukām kleitām 🙂 Un puikas, kas nesa pašu izvēlētas dāvanas 🙂 Tak lieli tie bērni. Mēs paši Robinam uzdāvinājām mazu magnetafoniņu. Ilgi apsverot iespējas, izvēlējāmies tomēr pavisam vienkāršu pieaugušo cilvēku modeli. Un uzdāvinājām pirmo CD, lai ir ko klausīties. “Prāta vētru” – mīļākā dziesma “Ko tu domā”. Un nevis “Dzeguzīte” vai “Knīpas un knauķi”, bet “Prāta vētra”. Otra opcija – Jason Mraz, ko atnesa mūsu draugi. Kas tagad tiek griezts dienu un nakti. Nav jau augstā māksla, bet ir skaidrs, ka tāds pusaudžu repertuārs vismaz. Ja man mājās nebūtu šitāds 4gadnieks, ar spīdzināšanu neuzminētu, ka tādā vecumā var interesēt šāds repertuārs. Un tad aizsteidzas pēc rūķa atnestās ģitāras, sēž uz trepju pakāpieniem un strinkšķina pilnīgi nemelodiski līdzi un dzied saklausītos vārdus… Viņš ir izaudzis. Tas nav vairs bēbis, mazs bērns. Nekādā gadījumā. Un ir tik dīvaini lūkoties uz to bērnu, kas no vienas puses tic, ka viņa ģitāru ir atnesis rūķis. Bet no otras puses pilnā nopietnībā džinkstina 1/4 ģitāras stīgas un dzied “I’m Yours”…

Klāss… vēl dažas nedēļas atpakaļ šķita bezpalīdzīgs bēbis. Šovakar apsēdāmies visi pie galda. Sēdējām četratā, runājāmies, vakariņojām. Sēdēja Robins un stāstīja mums kādu savu atklāsmi, man pretī sēdēja Klāss un ēda cūkgaļas fileju ar saulē kaltētiem tomātiem un griķīšiem. Ēda pilnīgi pats, neviens viņam vairs nepalīdz. Un ieziņoja: “Paldies!”, kad bija paēdis. Turpināja sēdēt pie galda, jo viņš izprot arī kopīgās maltītes socializēšanās jēgu. Centās piedalīties sarunā – vismaz aktīvi klausīties. Un es skatījos uz viņu un sapratu, ka viņš arī vairs nav bēbītis. Viņš ir mazs cilvēciņš, kas pats var sevi aprūpēt, kas pats zin, kad ir paēdis un kas meklē savi socializācijas lomu… Es nemāku to tā smuki nosaukt, bet tā sajūta kaut kur manī, ka viņš ir iekāpis ar abām kājām nākamajā levelī, uzbruka man neatgaiņājami. Pat LBL zābaki palikuši par mazu. Man par nožēlošanu, jo kaut kā šķiet, ka tie “īstie” apavi ar cieto zoli vēl nav īsti viņam…

Tā nu šonedēļ sapratu, ka mani puikas ir paaugušies par vienu morālo sprīdi 🙂

Un tad vēl Jurģis vakarā sēdēja, bužināja Klāsa sprogaino pakausi un teica, ka grūti noticēt, ka viņam jau gandrīz 2 gadi. Mūsu ģimenes folklora, ka vecākiem līdz savai privātai dzīvei 2-3 gadiņi jāpaciešas… Jurģis tikai noteica; “Divi gadiņi jau gandrīz izturēti!” 🙂 Pasmaidīju. Tas laiks tik aši paskrējis. Un tad kad uz to skatos tā, tad domāju, ka mazo steidzināšana ir TIK lieka. Tik ātri tas primais smaidiņš, pirmā pašļūkšana, pirmā apsēšanās, pirmais solītis – viss aizmirstas. Tā ka tas vienkārši ir jābauda un notikumus nevajag steidzināt, bet baudīt. Jo viņi izaug TIK ātri, ka pat neticās…

Pēdējā laikā arvien biežāk kāds, ciemojoties veikalā, izmet pa jautājumam vai piezīmei: “Kad tad jūs meklēsiet jaunu kolēģīti?” 🙂 Nu laikam jau būs jāmeklē, jo mirklis, kad Dacīte dosies cienīgi pildīt daudz svētīgākus pienākumus, mazliet atpūsties pirms mazulīša sagaidīšanas, jau ir pavisam tuvu. Un tieši tādēļ mēs izsludinām jaunu uzņemšanu ģimenē!

Teikšu godīgi, ka šoreiz jūtos jau mazliet drošāk, ka mums izdosies atrast jauku kolēģi. Tāpēc centīšos pēc iespējas izsmeļoši izklāstīt, kā to visu iedomājamies un iztēlojamies 🙂

Par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu.

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk. Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski automašīnā, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Tādam ļoti patstāvīgam biznesam, protams, ir arī savi trūkumi. Senāk mūsu pircēji jau bija apraduši ar neērtībām, ka vismaz reizi gadā mēs esam slēguši savas durvis uz ilgāku laiku, jo dodamies atvaļinājumā. Un mums ir visai ierobežots darbalaiks. Bet kopš septembra mums palīdzēja Dace un par spīti bažām, kā nu būs, viss bija lieliski. Nu jau esam pieraduši, ka mēs varam aizšaut brīvdienās, neslēdzot veikalu (un šķiet pie tā pieraduši arī pircēji), ka mums nav vajadzīgs pusdienas pārtraukums darba laika ailē utt. Īsi sakot – tā kā mēs vairs nespējam iedomāties, kā būtu bez Dacītes, tad mums ļoti ļoti vajag tikpat labu palīgu veikala lietās.

Par palīgu

Šī arvien ir visgrūtākā sadaļa, jo es nemāku pateikt vārdos, kādam ir jābūt šim cilvēkam. Man šķiet, ka tam cilvēkam ir vienkārši jābūt “īstajam” – kad iepriekšreiz mēs ņēmām savā pulkā Daci, atceros pārrunas – mēs pārrunājām tām atvēlēto laiku par stundu, jo mums vienkārši bija par ko pļāpāt. Vienkārši sakot – palīgam ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā  ). Manas aizdomas, ka tai būtu jābūt sievietei, ir pilnīgi attaisnojušas sevi – mammas tiktiešām labāk jūtas apspriežot bērnu lietas un mammu štelles, kad pretī ir tieši tāda pati mamma. Lai piedod mums vīriešcilvēki un cilvēktiesību aizstāvji, bet mēs dosim priekšroku sievietei, lai gan nenoliedzami pilnīgi pastāv iespēja, ka mūs apbur kāds tētis 🙂 Tomēr viens tētis mums veikalā jau ir visu dienu – mūsējais. Tāpēc harmoniskāka liktos sievietes klātbūtne. Un mums šķiet, ka tam cilvēkam ir jābūt vai nu mammai (kaut kā liekas, ka šis būtu ideālais variants) vai vismaz kādai ar bērniem pārņemtai sievietei, kurai vienkārši vēl nav bērnu, bet viņa ir izaudzinājusi pus duci radu un draugu bērnus, studējusi pedagoģiju vai kaut kā līdzīgi. Jo vienkārši ir jābūt milzīgai pašas pieredzei un viedoklim par to, kā tā bērnu uzaudzēšana notiek, lai varētu par to runāt praktiskā nevis teorētiskā līmenī.

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Mums būtu ērti, ja šim cilvēkam būtu jausma, kā strādāt ar kases aparātu. Bet tas nav izšķiroši, jo mēs visi trijatā devāmies un mācījāmies un bijām pārsmējušies visu pirmo nedēļu, mēģinot rast kopīgu valodu ar mūsu jauniegādāto CHR-kāds-nu-tur-numurs… Tā ka šito mierīgi var atkārtot – pus dienas lekcija un 2 nedēļu treniņš vienam apķērīgam cilvēkam un strādās kā lielais. Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu  Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki, kas atloka piedurknes un ķeras pie lietas  Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Par darbiņu

Šoreiz mēs nesolīsim milzu izaugsmes iespējas (bet mēs arī nenoliedzam to iespēju) – ir skaidrs, ka kādu dienu mēs noteikti gribētu atvērt vēl vienu muki.lv veikaliņu kaut kur, tomēr kad un kā tas īsti būs – ej nu zini! Dace ir apņēmības pilna izaudzināt bērniņu un tad nākt atpakaļ un izaudzināt veikaliņu 🙂 Vai tajā brīdī jauno kolēģi izlemsim atstāt par galveno savā vietā šeit, vai sūtīt jaunā veikaliņa veidošanas talkā, vai kā nu tas būs – dzīve rādīs un tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no cilvēka, kas būs mūsu jaunais kolēģis, no viņa iniciatīvas – lietaskokam mēs vienmēr pielietojumu atradīsim 🙂

Šobrīd būs čakli jāpalīdz mums veikaliņā, jādraudzējas ar pircējiem un dikti izsmeļoši ar viņiem jāizrunājas, jādod kādu padomu arī par bērnaudzināšanas lietām visumā, jāpadalās savā pieredzē utt. Tāpat ir ik pa brīdim jāpārrauga kāds plaukts – vai kas netrūkst un jāsagatavo pasūtījums, lai varam to nodot piegādātājiem. Kā arī jālūko, lai internetveikaliņā preču pieejamība vismaz puslīdz sakristu ar realitāti. Vēl ir jāseko līdzi internetveikaliņā ienākošajiem pasūtījumiem un šad tad jāatbild uz meiliņiem, jāatliek malā rezervējamās lietas, jāsasaiņo pasta sūtījumi. Dace noteikti piemetinātu, ka ir šad un tad mūs ar Jurģi jāpabaksta, jāpatrenkā un šis un tas jāpasaka divreiz (vai daudzreiz 😉 ). Ir jāseko kārtībai un tīrībai veikalā… Īsi sakot – jāizturas pret šo visu kā pret savu un jāpieliek roka, kur tā noder, daudz neiedziļinoties, vai profesiju klasifikatora tas atbilst amatam “pārdevējs”.

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums, tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti līdz 15.februārim, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Paldies jums – šī “Mantu maiņa” bija vēl pat foršāka kā iepriekšējā 🙂 Bija liels prieks sastapt neredzētas sejas un daudz ļoti smaidīgu bērnu un vecāku, pat par spīti tam, ka laukā -20C vai kas tamlīdzīgs. No rīta 11:00 verot durvis, pretī skrēja jau viscentīgākie Mantu mainītāji, kas arī šķiet dabūja vislabākos guvumus. Bet arī vēlāk mainīties gribētāju netrūka un galu galā plaukts palika tik tukšs, ka izskatās, ka uz labdarību pat lāgā nav ko vest – saliksim vien kastē un paglabāsim līdz nākamajai reizei.

Tieši tā, nākamā reize, protams būs – mēs štukojām par aprīli, kad ir Lielās talkošanas mēnesis un visi tīra un kārto visu ap sevi – tad jau arī kāda lieka manta uzrodas un ir īstais brīdis samainīties, vai ne? Tā ka iekrājiet maiņas mantas – pasākums būs 🙂

Daži secinājumi no šīs maiņas:

– bēdīgā skata mantiņu bija ļoti maz 🙂 par to mums liels prieks, ka cilvēki nes mantiņas, ko tiešām mainīt, ne tikai atdot 🙂

– vairs nedominēja bēbīšu mantas vien – bija gan galda spēles, gan puzles, gan rotaļlietas pat skolnieciņiem un pieaugušajiem

– mīkstās mantiņas bija tiešām jaukas, ne tās, kas sakrājušas dikti daudz putekļu, līdz ar to gandrīz visas mīkstmantiņas un lelles atrada arī jaunus mīļotājus 🙂

– kad nākat uz “Mantu maiņu” – ņemiet līdzi maisus, jo tie guvumi ir daudz un apjomīgi un mums īsti nav iespējas palīdzēt ar iesaiņojumu visiem 🙂

Vispārīgi secinājumi:

– Ir vērts padot ziņu par “Mantu maiņu” tālāk – gandrīz visi, kas nāca, sacīja, ka ir vēl kādam pastāstījuši un cilvēku patiesi bija vairāk un dažādāki, līdz ar ko vairāk arī mantu un plašāka izvēle, lielāks bērnu vecuma diapazons utt. – visiem labāk!

– Ir vērts kooperēties – bija daži cilvēki no attālākiem reģioniem, kas mantiņas savākuši, atsūtījuši kādu uz Rīgu braucēju atvest tās pa nedēļas vidu un tad sestdienā brauca izvēlēties, ko vietā ņemt.

– Ja pašiem naudiņu sanāk ļoti daudz vai nav plāns doties uz “iegūšanas” dienu (sestdiena – nevarat tikt vai citi iemesli), tad noteikti var padalīties ar naudiņām ar kādu bēbīti, jo tiem naudiņas iegūt nav gandŗiz nekādu iespēju, jo vēl nav tik lielas artavas “nevajadzīgu” mantiņu… grabulīši un pašas pirmās rotaļlietas ir tās, kas visvairāk paliek pāri finālā.

Ne jau tikai itāļi vien gadu mijā cenšas izbrīvēt dzīvestelpu no lietām, kas kļuvušas liekas – tā darām arī mēs, daudz klusākie latvieši. Tik ar to mazo atšķirību, ka nelādējam tās skaļas epopejas ietvaros laukā pa logu gluži pusnaktī 🙂 Bet tā kā skaidri iedibinātu tradīciju bieži vien nav un nereti tīri labas mantas papildina atkritumu kaudzes līdzās nobirušajām Ziemsvētku eglītēm, tad… šķiet, ka īsi pēc jaungada būtu īstais laiks uzrīkot “Mantu maiņu”!

Tiem kas jau piedalījās iepriekšējā “Mantu maiņā”, droši vien divreiz nebūs jāstāsta, cik foršs pasāciens tas ir – nevajadzīgas mantas atdevām, jaunas vietā dabūjām un jaunieguvuma prieks kūsāt kūsāja – īsts win-win pasākums 🙂 Bet tiem, kas neko par šo vēl nezin, atreferēju.

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas , bet nevajadzīgas rotaļlietas. Šoreiz tā notiks janvāra trešajā nedēļā “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 15. līdz 18. janvārim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 19. janvārī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Visu, kas paliks pāri, nodosim labdarības organizācijai “Otrā elpa”.

Daži padomi, kā piedalīties:

– Pirmkārt un galvenokārt – izrevidējiet savu mantu kasti, spēļu plauktus un visu citu – esam pārliecināti, ka tur ir šis un tas “Mantu maiņai” noderīgs. Šī ir lieliska iespēja pilnīgi bez finansiālām investīcijām tikt pie kāda refreša savā mantu plauktā ikvienam bērnam. Tomēr NB! mēs negribam konkurēt ar atkritumu kasti un tās lietas, kurām drīzāk pienāktos nokļūt tur, tad lai turp arī dodas! Esiet kritiski pret to, ko plānojat nest! Šīm lietām vajadzētu iepriecēt kādu bērnu nevis būt skumjai atmiņai par kādrreizējo prieku. Citiem vārdiem: salauztas, saplēstas, netīras, daļēji izzaudētas utt. rotaļlietas gan ne…

– Pēc iepriekšējās maiņas daži sacīja, ka jau uzreiz ierīkojuši mājās kasti ar uzrakstu “Mantu maiņai”, kurā ik pa mirklim ieliekot kādu rotaļlietu, lai jau laikus gatavotos šim pasākumam un pēdējā brīdī nebūtu jānodarbojas ar revīziju. Prātīgi! 🙂

– Jo vairāk būs cilvēku, kas atnesīs rotaļlietas un piedalīsies “Mantu maiņā”, jo jaukāk būs visiem – galvenokārt tādēļ, ka būs plašāka izvēle un lielākas izredzes, ka visi aizies prom priecīgi ar kādu nenovērtējamu dārgumu ķešā. Tādēļ, lūdzu, lūdzu, izziņojiet saviem draugiem, radiem un paziņām, kā vien mākat un protat, ka šāds pasākums būs – vai tas būtu Twitterī, Facebook un visur citur. Varbūt varat aprakstīt visas Rīgas ielas ar krītiņiem vai vēstīt par šo pasākumu piemājas spēļlaukumā. Mēs būsim pateicīgi par it visiem likumīgiem un pieklājīgiem veidiem.

– Nav liegts uz “Mantu maiņu” nest ne savas personīgās rotaļlietas. Zagt gluži nevajadzētu, tomēr, ja kādai kaimiņu ģimenei nav intereses piedalīties, bet mantas veļas pa durvīm kāpņu telpā, tad varbūt varat viņiem palīdzēt no tām atbrīvoties. Iespējams padoms aptaujāt radus, draugus un kaimiņus par nevajadzīgām rotaļlietām noder pavisam vismazāko bēbīšu vecākiem, kuri grib piedalīties, bet lieku mantiņu pašiem vēl nav. Tāpat noteikti var organizēties pulciņos attālāku vietu aktīvisti, darba kolektīvi, māmiņu domubiedru grupas utt. un atgādāt pie mums mantas ar pārstāvja palīdzību visas vienkopus.

Jāuzskaita benefiti? Labi, pavisam īsi:

– Atbrīvojamies no lietām, kas mums pašiem nav vajadzīgas, tomēr visu laiku šķiet, ka miskastē īsti tak nemetīsi

– Tiekam pie lietām, kas sagādā prieku un faktiski ir mums jaunas rotaļlietas, nemaksājot par to nevienu īstu latu

– Daba uzgavilē, jo atkritumu izgāztuves nepapildina jauni plastmasas rotaļlietu un iepakojumu kalni; un netiek saražota viena otra lieka manta, jo bērni ir aizņemti, rotaļājoties ar “Mantu maiņā” jauniegūtajām mantiņām 🙂

– Tusiņš 🙂 Burziņš 🙂 Mazliet medības 🙂 Bet tas ir tā vērts 🙂

Es parasti nemēdzu pārpublicēt internetā atrastus jokus un asprātības. taču šis man lika pasmaidīt – ne par bērniņiem, par mums – pieaugušajiem. Manuprāt, liela daļa tēmu ir TIK ļoti ar bēbīšu redzējumu, kas liek aizdomāties…

Par ko mazuļi tērgātu, ja viņiem būtu savs forums. Dažas tēmas:

• Cenšas barot mani ar puķukāpostiem: kā reaģēt?!
• Neesmu kakājis tikai 2 dienas, kā paglābties no trubiņas, zālēm, klizmas utml?
• Sos!!!! Mamma visu nakti guļ!
• Kā jums patīk krēsliņš Chiko Polly?
• Neļauj plēst tapetes!
• Kā piezagties kaķim?
• Gājiens uz rajona poliklīniku. Piegriezies jau līdz kaklam
• Liek gulēt 9 vakarā. Kā cīnīties?
• Manas plikpakaļainās fotogrāfijas internetā. Kā pret to cīnīties?
• Atpūta ārzemēs. Vai ir vērts ņemt līdzi vecākus?
• Spēle uz lūpas un citi radošās pašizpausmes veidi
• Kāpēc ar salvešu paciņu pietiek tikai pusistabai un kur mamma glabā otru paciņu?
• Kas jāprot mammai 27 ar pus gadu vecumā?
• Kurš mēģinājis ēst smēri „bephanten”? Ļoti gribu, bet pašlaik vēl nav izdevies…
• A jums bučo pakaļu?
• Iesakiet logopēdu vecmāmiņai
• Help! Uzvilka zābaciņus – kā tagad piecelties?
• Kā iemācīties gulēt, neizlaižot krūti? Tikko kā iemiegu – tā izslīd
• Mammai pavisam neelastīgs deguns. Vai tas ir normāli?
• Palīgā! Aug mati!!!
• Pārdošu apģērba komplektu mammai, 46. izmērs
• Kādu pozu ir jāieņem guļot, lai visi mājinieki skatītos un nepriecātos. Dalāmies pieredzē
• Mamma klaudzina ar pirkstiem pa klaviatūru vienkārši tāpat vien, vai tas kaut ko nozīmē?
• Dalos pieredzē – kādā formiņā ir ērtāk čurāt
• Kuram tā ir bijis? Mamma kaut ko greizi gaudo un traucē iemigt
• Ko tādu varētu apēst, lai pakakātu violetu?
• Lāčukiņš, zaķītis, saulīte, bumbulītis, kaķītis… kā uzzināt savu vārdu?
• Mamma kā nenormāla priecājas par manām kakām – pie kura speciālista vērsties pēc palīdzības?
• 25 gadu vecumā neprot dziedāt! Pie kā vērsties?
• Tātim neaizaug plikais pauris. Vai tas ir rahīts?
• Man – burkānu putru, sev – šokolādi. Kur te ir taisnīgums?!
• Kur deguntiņš? Kur actiņas?… Vai tad viņi paši to nezina???
• Mammai uzpūties vēders. Kas ar viņu?
• DVĒSELES KLIEDZIENS: Kaķi baro garšīgāk! Un visi mēģinājumi ieviest taisnīgumu tiek stingri apspiesti! Kāpēc?!!!
• Aptauja zīdaiņiem: ko jūs vēlētos lai mamma apēstu jaungada naktī?
• Aptauja: kurš ir mēģinājis istabas augus? Kuri ir garšīgākie?
• Apnicis mammas pups! Gribu tēta! Vai kāds ir ar to saskāries?
• Kā tikt galā ar matiem uz tēta krūtīm? Uz izraušanu reaģē ar kliedzienu. Iesakiet nesāpīgu paņēmienu!
• Palīdziet, mamma neaizmieg, kamēr es minūtes 40 neesmu pasūkājis viņas pupu.
• ES ESMU PAĒDIS!!!!!!!!!!!!!!! Kā paskaidrot to vecākiem?
• Ļoti nepieciešama jūsu materiālā palīdzība: mums nav sāls un cukura. Ēdu tukšu putru. Vēmiens nāk
• Plaukstiņas…, Nāk kaza ragainā…. Un kāds ir jūsu vecāku radošais potenciāls?
• Kāpēc māsa visu laiku man rāda mēli un veido viepļus. Zems kultūras līmenis?
• Palīgā! Jaunajos pamperos izskatos resns!!! Iesakiet normālu modeli!
• Sūkāt pupu un pirkstu vienlaicīgi. Vai maksimālisms?
• Katru dienu mazgā. Vai te ir vēl kāds tikpat netīrs?

Grāmata “Bērna vadīta ēšana: Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem” (jeb angliski “Baby-led Weaning: Helping  Your Baby to Love Good Food”) ir bijusi mūsu iedvesmas avots savu puišeļu audzināšanā, tādēļ kādā brīdī šķita, ka tai vienkārši ir JĀTOP latviski. Un tā tapa. Nu ir uztapusi un nopērkama mūsu veikaliņā un, cerams, jau tuvākajā laikā būs redzama arī citu veikalu plauktos, lai tā būtu pieejama pēc iespējas daudziem Latvijas vecākiem.

Es nekad neņemtos apgalvot, ka tā ir metode, kas der ikvienam un visiem, tomēr autore raksta, ka sekmīgi šo metodi pielietot neesot iespējams vien atsevišķos gadījumos, kad bērniem ir veselības traucējumi. Un lai vai kā – man tomēr šķiet, ka ar šo metodi detalizēti iepazīties ir vērts ikvienam vecākam, kas stāv izvēles priekšā, kā ievest savu atvasīti plašajā lielo ēdienu pasaulē – vienkārši tāpēc, lai viņš stāvētu “izvēles priekšā”, nevis būtu tikai viens neapstrīdams ceļš – sablenderēt un piebarot.

Lūdzu, par pašu piegājienu palasiet šeit – te ir gan par to, kā tas īsti notiek, kādi ir idejas pamatprincipi un īstās un mānīgās pazīmes papildēdiena piedāvāšanas uzsākšanai.

Bet es padalīšos mūsu dubultajā pieredzē.

Kad Robinam bija knapi 4 mēneši, mēs nokļuvām slimnīcā. Stress vai iedomas, bet pēc atgriešanās mājās šķita, ka pieniņa ir mazāk un vajadzīgs vēl kas, lai piepildītu bērna punci. Tā kā bija tieši laiks, kad tirgū parādījās pirmie Latvijā audzētie dārzenīši, ne mirkli nešaubījos, ka labāk izvēlēties piebarošanu nevis maisījumu. Un es, apbruņojusies ar blenderi, bļodiņām, karotītēm un priekšautiņiem, ķēros pie lietas. Sākām mēs abi entuziasma pilni: man patika noņemties ar blenderēšanu, bet Robins, izbāzis mēlīti, notestēja manus brūvējumus. Tomēr prieki bija īsi. Man ātri apnika blenderēt kabacīšus un brokolīšus, no kuriem Robins apēda labi ja 10-20%, savukārt Robins labprātīgi apēstās devas nevis pieaudzēja, bet, pēc maza porcijas palielinājuma, sāka tās samazināt, līdz pārstāja ēst pavisam. Viņš vienkārši saknieba muti un pat nenograšoja, kas viņam tiek piedāvāts, tiklīdz steidzos pie viņa ar karoti. Gluži spiest ar varu man negribējās. Un piena daudzums arī šķita atgriezies līmenī. Tomēr sirdsmieru neradu – kas uzsākts, tas jāturpina. Un tuvojās jau dramatiskie 6 mēneši, kad neizbēgami vajadzēja sākt piebarot. Arī ģimenes ārste katrā vizītē noprasīja par sekmēm šai frontē. Atcerējos, ka Klaudija Hēla nodarbībā par krūtsbarošanu, bija stāstījusi par metodi, kas bija alternatīva uzspiestai barošanai ar karoti. Uzmeklēju pierakstus. Palasīju internetā un atslābu – nolēmu, ka mēģināsim pēc tās, jo viss cits, ko Klaudija mums bija stāstījusi, darbojās lieliski. Robins sāka sēdēt 9 mēnešu vecumā un es nekavējoties viņu aicināju pie galda. Un – ak tavu prieku! viņš no tiesas ķērās pie ēšanas. Dinamika, ar kādu viņš kāpināja apēstā daudzumus un ēšanas prasmes, ēdienkartes plašumu un interesi par papildēdienu – tas nebija prātam aptverami. Savu gada jubileju viņš sagaidīja ēsdams kartupeļus un gabaliņos sagrieztu karbonādi, bet saldajā ar karotīti notiesāja kūku. Viņš ēda kā liels cilvēks pēc 2-3 mēnešu treniņa un apēda bez tiepšanās patstāvīgi krietni lielākas porcijas kā viņa vienaudži blenderēto ēdienu, kas ar karoti salikts mutē. Viņam garšoja teju vai viss un tas bija noticis tik vienkārši!

Ar otro bērnu man vispār nenāce ne prātā ko blenderēt! Klāss sāka sēdēt pavēlu – vēl pēc 10 mēnešu sasniegšanas. Ap 7 mēnešiem mēdzām viņu paņemt pie galda, jo viņš izrādīja ļoti dzīvu interesi par ēdienu. Tomēr tas, ka viņš pats nesēdēja, man signalizēja, ka nav vēl laiks. Un nebija arī – ja ar’ viņš kādu kripatu noknābāja, tad tās tiešām bija kripatas. Toties tad, kad viņš apsēdās, ēšanas dinamika līdzinājās brāļa vēsturei – pēc nedēļas devāmies ceļojumā un līdzi mums nebija nekāda speciālā aprīkojuma, jo ikvienā sabiedriskās ēdināšanas iestādē atradām ko piemērotu, kas Klāsam garšoja un tika ēsts pamatīgos daudzumos tā, ka mammas piena ēdienreizes tika samazinātas līdz 2-3 pa diennakti no iepriekš drošajām 6-7 reizēm pa dienu. Sēdēt viņš sāka aprīļa beigās un jau maija vidū, kad devāmies ceļojumā, viņš nereti pa dienu bija ēdis tik sparīgi, ka aizmirsa paprasīties pie krūts visas dienas garumā. Mazāk kā mēneša laikā viņš no mammas piena kā pamatēdiena un piebarojuma kā izziņas, bija nonācis līdz papildēdienam kā pamatēdienam un mammas pienam nu bija pilnīgi cita nozīme.

Aptuveni gada un 2 mēnešu vecumā, Klāsa interese par papildēdienu sāka pierimt. Viņš pēc būtības ir tāds, kam interese par lietām ātri apsīkst (Dvīņiem tā esot 🙂 ). Un nu šad un tad iznāk viņu pie galda pabakstīt, kad citas intereses ir ņēmušas virsroku. Atšķirībā no brāļa, ar galda piederumiem viņš rīkojas neveikli – protams, lieto dakšiņu, tomēr ne pilnīgi visu prot pats uzdurt. Ar karoti iet visādi – mēģināt mēģina, bet ja neiznāk, liek to malā un ieceļ kumosu mutē ar pirkstiņiem. Domāju, ka daļēji gan tas ir arī mūsu – vecāku – vainas dēļ, jo nevaļas pēc mēs viņam reizēm pārāk pamatīgi palīdzam ar galda piederumiem, iesmeļot karotē vai uzdurot uz dakšiņās medīto kumosu. Tā nu viņš ir apguvis, ka ja pēc pirmās neveiksmes mums pastieps tukšo dakšiņu, mēs palīdzēsim un uzdursim kumosu. Priekš kam tad pašam pūlēties? 😉

Tomēr kopumā esmu priecīga, ka arī ar otro puisēnu mūsu ceļš uz papildēdienu ir vedis tik vienkārši. Lai gan ir diezgan acīmredzami, ka Klāss sava tempermenta dēļ un mazliet paslinkās dabas, būtu bijis labs biezeņēdājs, jo viņam tīri labi patīk pavērt muti un ļaut, lai viņam tajā ko gardu ieliek bez liekām pūlēm 🙂

Par metodi (un grāmatu) man ir arī savs viedoklis un lietas, ko noteikti gribu pateikt.

6 mēneši ir pats ātrākais mirklis, kad sākt nevis atskaites datums, kuru nedrīkst nokavēt

Grāmatas autore ļoti bieži grāmatā min 6 mēnešus kā kādu robežšķirtni. Man tas ļoti iekrita acīs, jo veidojās pretruna – no vienas puses viņa raksta, ka bērni sāk paši sēdēt, rāpot, staigāt kad viņiem daba ir to devusi un laiks ir individuāls katram bērniņam – kādēļ gan, lai ar gatavību ēst būtu savādāk? no otras puses, šie piesauktie 6 mēneši pēkšņi tiek gandrīz universalizēti, lai arī par pazīmēm tiek saukta spēja patstāvīgi sēdēt. Un pēc E.Pikkleres vērojumiem, kā arī bērnu dabiskas attīstības piekritēju teiktā (piem., Klaudijas Hēlas) lielais vairums bērnu paši sēž ap 8-9 mēnešiem. Kur tad rodas tie 6?
sazinājos par šo ar autori un viņa atbildēja, ka šo vecumu grāmatā uzsver tik bieži tamdēļ, lai izskaustu piebarošanas uzsākšanu ĀTRĀK par šo vecumu. jo (!) daži bērni sēž arī 3 mēnešu vecumā (!) un uz to vien nevar lūkoties. tas man bija vēl trakāks jaunums. rakos tālāk un secināju, ka vainīgas ir kultūratšķirības un valoda.

1) Autores dzimtenē – Lielbritānijā – daudz mazāk tiek runāts par bērna dabisku attīstību un bērni tiek sēdināti īpašās uzpariktēs, kas notur viņus vertikālā pozīcijā sēdus jau ļoti agrīni – arī 3-4-5 mēnešu vecumā, jo ražotāji tos rekomendē ļoti agrīni nesēdošiem bērniem. Piemēram, vispopulārakais bestselleris pasaulē Bumbo krēsliņš tiek rekomendēts vēl nesēdošiem bērniem no mirkļa, kad viņi sāk noturēt galviņu.  Mamas&Papas ražo ko līdzīgu, sauktu par Baby Snug un arī tas tiek rekomendēts no galviņas turēšanas brīža jeb aptuveni 3 mēnešiem. Un vecāki tos tiešām lieto – palasiet sajūsminošos komentārus! Vai te, piemēram, viens sirdi plosošs blogieraksts, vai šeit populāra lapa ar pediatrijas piesitienu, pavisam nopietni stāsta un rāda ar īstu, nelaimīgu bēbīti, kā šādu krēsliņu lietot sākot no 8 nedēļu (!) vecuma… Īsi sakot – tikai nedaudz pasērfojot starp šādiem “bestselleriem” un “veiksmes stāstiem”, sapratu, ka ja Latvijā vairs nav visiem jāstāsta, ka spilvenos bērnu sēdināt nevajadzētu, tad rietumvalstīs šāda sēdināšanas prakse sit augstu vilni un bērna sēdēšana ap pus gadu ir teju vai obligāts lielums.

2) Angliski “sit” ir daudznozīmīgs vārds. Savukārt latviski to var tulkot gan kā “apsēsties” – kā es to uztvēru sākumā, vadoties no manas izpratnes par to, ko nozīmē dabiska sēdēšana; vai arī “nosēdēt”, kā to acīmredzot uztver autore pēc tam, kad iepazinos ar viņas viedokli par dažkārt 3 mēnešos sēdošajiem bērniem.

Līdz ar to aprunājos ar Klaudiju Hēlu, kas mums par šo metodi bija stāstījusi, un bijām pilnīgi vienisprātis, ka par bērna dabisku gatavību papildēdienam liecina bērna spēja patstāvīgi sēdēt un apsēsties nevis spēja neļimt, kad viņš iestutēts sēdus. Un autores daudzkārt pieminētie 6 mēneši tiktiešām ir jāuztver tikai un vienīgi kā sākuma robeža piebarošanai. Bet ir pilnīgi ok, ja vien bērnam nav veselības traucējumu un viņš saņem mātes pienu pēc pieprasījuma vai maisījumu, atbilstoši norādītajām normām, ka mēs gaidām līdz 8-9 mēnešiem un ja viss ok, arī kā mēs ar Klāsiņu – līdz 10-12, kad bērns apsēžas un ir gatavs sākt ēst pa nopietno. Gadiņu kā robežu, kad nu gan pienāktos kaut ko papildus ēst minēja arī mūsu pediatre. Arī Dina Krūze radioraidījumā “Ģimenes studija” apliecināja, ka nav pilnīgi nekāda pamata steigai – mammas pieniņš nav nekāds ūdentiņš, tas ir īsts ēdiens un bērns saņem visas nepieciešamaš uzturvielas, ja vien viņam netiek liegts šis labums, cik vien viņš lūdz 🙂

Tāpēc, lūdzu, laidiet maķenīt gar ausīm tos 6 mēnešus un neļaujieties mērenai panikai, ja jūsu mazulim ir jau 8 vai pat 9 mēneši un viņš vēl ēd tikai mammas pienu, jo nesēž – tas ir ok!

“Weaning” nav “pārtraukšana” – tā ir aizstāšana

Pati autore raksta internetā par vārda “weaning” tulkošanas problēmām – pat valodā, ko nemaz nav jātulko – angliski. Angļu angļu valodā šim vārdam piemīt nozīme, ka kaut kas tiek atņemts, aizstājot to ar ko jaunu. Savukārt amerikāņu angļu valodā šis vārds saistās tikai ar kaut kā noņemšanu un rada maldīgu negatīvu priekšstatu. Arī krieviski šo jēdzienu tulko kā “atņemšanu no krūts”. Tomēr ir svarīgi izprast, ka šī metode aicina ieklausīties bērnā un līdzās papildēdiena piedāvāšanai arvien ir neierobežoti daudz mātes piena vai atbilstīgs daudzums maisījuma, jo bērns sākumā tikai iepazīst papildēdienu un temps, kādā bērns ar cieto pārtiku sāk aizstāt mātes pienu ir katram ļoti individuāls. Šī metode ir par mērķi “iepazīstināt” bērnu ar papildēdienu, nevis “pārtraukt” krūtsbarošanu. Tieši šī iemesla dēļ metode ir ļoti draudzīga krūtsbarošanai, jo caurmērā paildzina krūtsbarošanas laiku pat gadījumos, kad krūtsbarošana tiek būtiski samazināta, tomēr tiek respektēts laiks, kad bērns pats ir gatavs pilnībā pārtraukt šo saikni ar mammu. Tādā ziņā man ļoti simpatizē poļu versijas grāmatas nosaukums, kas tulkojumā nozīmētu “Bērniem patīk izvēlēties” – tieši par to ir grāmata – par izvēlēšanos, par bērna patstāvīgiem lēmumiem: kad uzsākt papildēdiena ēšanu, ko ēst un cik daudz, kā arī kādu vietu puncī atvēlēt mammas pieniņam un cik ilgi pie šāda sadalījuma turēties. Respektēsim bērna izvēles, cik vien tas ir mūsu spēkos! 🙂

Lai jums patīk grāmata tāpat kā mums! 🙂

Es apzināti nelietoju vārdu savienojumu “gatavojamies svētkiem”, jo viss vēl ir tikai mutvārdu un morālās apziņas līmenī, ka Ziemassvētki visticamāk arī šogad atdrāzīsies ziemeļbrieža kamanās par kādu mēnesi ātrāk kā man būtu licies un pārsteigs mani absolūti nesagatavotu. Tādēļ vismaz morāli sāku tam briest. Sevišķi tamdēļ, ka Robins ir sasniedzis tieši to vecumu, kad visa jezga ap Ziemassvētku ierašām sāk viņu interesēt. Tad nu mums ir divi atskaites lielumi – salatēvs un rūķi un apdāvināšanās. Un man gribētos viņā arī mazliet nobriedināt to gaidīšanas prieku un ieviest mūsmājā adventes kalendāra tradīciju.

Salatēvs – ticēt vai neticēt?

Robins tic. Un es ar milzu entuziasmu uzturu viņā šo ticību dzīvu. Un darīšu to pēc iespējas ilgi. Protams, viņš ir valdorfbērns un tie vispār spēj mierīgi iedomāties rūķus lielpilsētas ielās un visa tā rūķbūšana galīgi nav viņiem nesavietojama ar mūslaiku reālijām, kristīgajām tradīcijām, eņģeļiem un pagāniskajiem rituāliem – tie visi sadzīvo draudzīgāk bariņā un galīgi viens otru netraucē.

Vienvakar mums izvērtās saruna par Salavecīti un rūķiem. Apspriedām, ka būtu jāsāk rakstīt vēstule Salatēvam, lai viņš paspēj laikus saņemt, atbildēt un dāvanas bez stresa sagādāt. Mūsu mājā dzīvs ir stāsts, ka Salatēvam ir jānosūta sarakstiņš, bet viņš izvēlās 1 vai – maksimums 2 – dāvanas un pārājās kārotās lietas palīdz sagādāt parastie cilvēki – mamma, tētis un kad Robins paaugsies lielāks, arī viņš rūpēs dāvanas, ko Salatēvs nav sagādājis tuviniekiem. Tāpat ir skaidrs, ka viens pats īstais Salatēvs jau nevar 1 dienā apskriet visus pasaules bērnus un pie visiem vēl paciemoties, tāpēc cilvēkiem ir jānāk viņam palīgā un reizēm viņi pārģērbjas par rūķiem un Salatēviem, lai palīdzētu izdalīt dāvanas un radīt svētku noskaņu. Bet reizēm Salatēvs tikai fiksi noliek dāvanas un skrien tālāk darīšanās.

Mēs ar Robinu sameklējām internetā oficiālo Salatēva weblapu – šo te – un kopīgi aplūkojām bildes ar Salavecīti, viņa ziemeļbriežus un ciematu, kurā viņš mīt. Robinu milzīgi sajūsmināja uzziņa, ka Salavecītim patīk futbols (jo Robins arī šobrīd apmeklē futbola treniņus) un viņam ir pat sava futbola komanda un notiek mači sniegā. Tā kā saitā pieejami arī daži video, tad pārliecība tika nostiprināta un jebkādas šaubas par salatēva īstumu tika pilnībā kliedētas. Tagad tikai jāraksta vēstule.

Pie vēstules tēmas es attapu, ka mani mazliet mulsina doma, kur gan lai to vēstuli sūta? Man ļoti negribētos, lai Robins to vienkārši iemet pastkastē neadresētu un galu galā kāds pasta darbinieks to izmet miskastē – galu galā tā būs mana bērna pirmā vēstule Salatēvam, kas droši vien būs sentimentāla atmiņa pēc gadiem. Kaut ko jau izdomāšu. Taču es iedomājos, ka es ar šādām pārdomām neesmu vienīgā. Droši vien vislielākā problēma ar adresi ir tiem, kas jau pa daļai māk lasīt un rakstīt… Un ja vēl saraksts tiek tapināts lielā slepenībā, bet mammai gribas uzzināt, ko īsti iegādāties dāvanā… Tādēļ, ja arī jums nav diskrētas neitrālas adreses, kurp nosūtīt Salatēva vēstuli, droši rakstiet Salatēvam, Staraja Rusas ielā 12-34, Rīga, LV-1007 (mums pat pasta adrese ir tāda salavecīga, vai ne?) un pēc laika ienāciet pakaļ šai vēstulītei veikaliņā 🙂