'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Nekad nebija iznācis tā laiski sēdēt pie bērnu spēļlaukuma un vērot, kas tad tur īsti notiek. Laikam tādēļ, ka arī es nodarbojos ar to, ko šodien novēroju darām citus vecākus, vecvecākus un mazo-bērnu aizbildņus. Mēs, pieauguši cilvēki, kas pa lielākai daļai jau sen esam aizmirsuši, kā rotaļāties, pār mēru centīgi apmācām bērnus rotaļu prasmēs, trenkājam viņus pa spēļlaukumu un esam absolūti pārliecināti, ka mums daudz labāk kā bērniem, ir zināms, kas spēļlaukumā darāms. Tā it kā nepietiktu, ka spēļlaukuma “ierīces” jau ir pieaugušo prātu, nevis bērnu fantāziju, radītas. Bet mēs vēl pūlamies iestāstīt bērniem, ko ar tām pasākt.

Visaktīvāk vecāki (ar vārdiem vecāki es ērtības labad apzīmēšu visus pieaugušos, kuri uzņēmušies šefību pār bērniem spēļlaukumā), protams, skolo “iesācējus”. Paši mazākie bērni tiek novietoti smiltīs, apbērti ar līdzpaņemtajām rotaļlietām, kuras viņi acīmredzot nav izvēlējušies paši, bet tās priekš viņiem sakomplektētas – vai nu rūpnieciski (t.i. iegādāts saskanīgs komplekts lielveikalā) vai centušies vecāki. Ja es tā prātoju, tad vispār nespēju izdomāt, kāds īsti ir pamatojums tiem fosīlo radību atspiedumiem, kurus mēs piedāvājam bērniem “cept” – zivis, jūras zvaigznes, citas neradības. “Īstajā” dzīvē tādu kūku nav, bet smilškastē tās ir must-havs un vecāki metas skolot mazos, kā tādu “kūku uzcept”: ieberam smiltiņas, līdz maliņai, nolīdzināt, apmetam otrādi, paklapējam ar lāpstiņu un tad ņemam nost un samāksloti līksmojam. Padomājiet vien, cik reizes savā pieaugušā cilvēka mūžā jūs esat rīkojušies tieši šādi?! Un ko no tā būtu jāiemācās bērnam? Visai garlaicīga izrīkošanās bez jēgpilna mērķa… Ja bērns, pieaugušāprāt, bezjēdzīgi sāk bakstīt smiltis, kašņāties, mīcīt tās rokās vai – nedod Dievs! – bāzt tās mutē, pieaugušais steidz iejaukties, dodams norādījumus, kas ar smiltīm īsti ir jādara: jārok, jāgrābj, jācep “kūkas” vai vismaz jāpiepilda spainītis. Un arī to noteikti jādara līdz maliņai, jo kā tad darbu pusceļā pametīsi? Un neber ārā, tā jau mēs nekad pilnu nepieraksim… Īsi sakot – ja bērns tā pa nopietno grib “izņemties” pa smiltīm, tad viņam tas ir jādara slepus un veicies viņam ir, ja līdzpaņemtais pieaugušais ir mobilajā telefonā iegrimusi auklīte vai kas tamlīdzīgs.

Vēl interesanti, kā vecāki vaktē mantas. Ja kāds bērns paņem otra bērna mantas un mazais īpašnieks to grib atgūt, tad vairumā gadījumu vecāki iejaucās un liedz viņiem to darīt. Jūs pavērojiet kādreiz, tā ir 🙂 Tāda piespiedu dalīšanās. Un tad mazajam mantas īpašniekam ir tāda tramīga spēlēšanās, jo viņš visu laiku vaktē savu mantu, kamēr “laupītājs” zaudē modrību un to palaiž vaļā, jo tad viņš drīkst skriet un sagrābt un dabūt savu īpašumu atpakaļ. Ja es iedomājos, ka es sēdētu turpat uz sola un būtu nolikusi līdzās sev, teiksim, savu mobilo. Ok, man to nevajag šobrīd, bet pa lielam tas ir mans un es izjūtu ciešu saikni ar šo mantu, lai cik materiālistiski tas nebūtu. Un tad pienāk kāds pilnīgi svešs cilvēks, kas nav ne mans draugs, ne biedrs pat īslaicīgi un vienkārši bez ceremonijām apsēžas man blakus, paņem manu telefonu un sāk tajā spēlēt spēlītes vai darīt ko līdzīgu. Un brīdī, kad es tā kā pošos atgūt savu mantu, kāds no malas iemaisās un liedz man to darīt. Ziniet, ja es tā padomāju, es arī diez ko labi nejustos. Es pat nezinu kāpēc, bet man gribētos, lai mans telefons stāv turpat līdzās un tas svešais iet prom, pat ja tieši tobrīd es negatavotos nevienam pašam zvanīt un negaidītu absolūti neatliekamu zvanu no kāda. Un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar manu māku vai nemāku dalīties. Tādēļ, apdomājot šo, esmu nosolījusies, ka es nejaukšos, kur situācija to neprasa, kur kāds kādu nesāk fiziski ietekmēt, spēki un spējas ir puslīdz līdzīgas un bērni paši spēj tikt ar situāciju galā. Galu galā viņiem šādas un vēl nopietnākas problēmas būs jārisina arī turpmākajā dzīvē, tad kādēļ gan nesākt trenēties to darīt jau smilškastē?

Protams, ir situācijas, kur pieaugušo padoms neskādē – piemēram, par smilšu mešanu pa gaisu, kas padara nepatīkamu rotaļāšanos citiem. Taču šeit nekonsekvence sit augstu vilni. Novēroju, ka pavisam maziem bērniem parasti stāv blakus kāds no vecākiem un spēji aizrāda, ja bērns nejauši svaidoties ar smiltīm apber kādu citu mazo. Taču vecāki klusē, ja šis pats bērns mētājas ar smiltīm un nevienu neapdraud ar savu smilšu sauju. Tad nu es prātoju, vai nebūtu prātīgi vienkārši izskaidrot bērnam un liegt mētāties ar smiltīm vispār? Kā gan tas 1.5gadīgais knauķītis var ik reizi, metot sauju smilšu, novērtēt, vai tuvumā nav kāds, ko viņa mestā sauja draud apbērt? Sevišķi gadījumos, kad bērni met smiltis pār plecu uz atpakaļu, viņi vispār nesaprot, kāpēc 3 reizes mamma rājas, bet 2 citas reizes klusē un neko nesaka…

Neko daudz savādāka aina nav arī pie kāpelējamajiem un citiem aktīvās rotaļāšanās rīkiem. Bērniem tiek doti smalki norādījumi, kur jākāpj, kur jāšļūc. Dīkstāve bērnu pilsētiņā (un kāpēc gan to sauc par “bērnu”? Izmēra pēc?) nav pieļaujama – ja kāds bērnelis aizstāvējies uz tiltiņa, tad mamma jau sen apskrējusi apkārt konstrukcijai no slidkalniņa puses un sauc, lai mazais skrien šurp un metas šļūkt lejā. Tas nekas, ka bērns muti pavēris vēro kādu viņam vien zināmu svarīgu notikumu spēļlaukuma, bet mammai dikti gribas, lai viņš šļūc. Un viņam jāšļūc. Vēl trakāk jāskubina mazie, ja uz vienu šļūcamkalnu ir divi pretendenti, tad tiek strauji iepīta arī pieklājības skola – palaid vai šļūc aši, redz kur puisītis gaida… Tā it kā arī šo situāciju bērni nevarētu atrisināt paši – viens mazliet pagaidīt, ko nereti dzīvē nāksies gan darīt; vai – gluži otrādi – pats palūgt palaist, ja jau reiz gausais vilcinās ar šļūkšanu…

Un nekādi nav pieļaujams, ka bērns varētu uzkāpt pa vienām konstrukcijas trepītēm, pāriet tiltiņu un nevis nošļūkt (jo šļūkt taču ir visu bērnu pamatmērķis nākot uz bērnu pilsētiņu, vai ne?), bet gan nokāpt lejā pa citām kāpnītēm – kā tad tā? Kāpnītes ir domātas uzkāpšanai, bet ne nokāpšanai… Protams, ir vietā aizrādījumi, ja bērni lieto konstrukcijas neatbilstoši drošības noteikumiem. Taču to parasti dara vecāki bērni un tieši šos “gudriniekus” vecāki reti kad māca un aizrāda, ja bērns apdraud sevi un citus bērnus.

Kopš atgriezāmies no savām brīvdienām ārvalstīs, esmu kādas 100x atbildējusi uz jautājumu: “Kā tad izceļojāties?”. Es atbildu: “Labi!” 🙂 Un patiesi, mums gāja pavisam labi, lai arī maršruts nebija viegls – Vācija, Austrija, Šveice, Itālija, Austrija. Tādēļ padalīšos ar mūsu tipiem un trikiem – ja nu kādam noder, plānojot savas vasaras brīvdienas ar mazuļiem.

Mūsu ceļojums ilga 11 dienas (tētim bija par 3 dienām garāka prombūtne) – ceļa sākums mums bija dalīts – tētis devās ceļā ar auto, savukārt mēs ar puikām lidojām ar lidmašīnu un tētis mūs tajā galā sagaidīja. Darījām to aiz praktiskiem apsvērumiem, jo sarēķinājām, ka auto īre uz tik garu ceļojumu, caur trīs valstīm un vēl ar 2 bērnu krēsliem un atļauju vizināties sunim… dārgi. Te ir svarīgi apstāties un pastāstīt, kā tad ir lidot ar bērnu un pat diviem (Robinam 3 gadi un 3 mēneši, Klāsam 11 mēneši). Nebija traki. Ja būtu abi vecāki, būtu gauži vienkārši, vienai ar diviem bērniem bija mazliet sarežģītāk. Tomēr mani laikam Dieviņš ir apveltījis ar dikti jaukiem un klausīgiem bērniem, kuri grūtā brīdī māk saņemties un nedemonstrēt trakākos niķus. Turpceļā lidojām ar pēcpusdienas reisu – iečekojāmies ļoti savlaicīgi, tādēļ arī rinda nebija vēl gara un muitas pārbaude pagāja salīdzinoši viegli. Biju sakravājusi divas somas, domādama, ka ņemšu tikai rokas bagāžu, bet izrādījās, ka lidojot ar zīdaini pienākas nododamā bagāža bez maksas (vismaz AirBaltic) – tādēļ droši pakojiet vienu nododamu somu un vienu salonā līdzi ņemamu, kur sakrāmējiet cepumus, ūdeni, spēļmantas, skatāmgrāmatas un citas lietas, kas varētu dikti noderēt lidojuma laikā. Sākumā abi puikas vēroja apkārtni un baudīja lidojumu (Robins nelidoja pirmo reizi un iepriekšējo lidošanu puslīdz atcerējās). Lidojuma vidū Klāsam uznāca miegs un es biju priecīga, ka arvien baroju viņu ar krūti – diskrēti ieritināju viņu klēpī, piedāvāju “labsajūtas āderīti” un viņš ātri vien iemiga man opā. Tad mierīgi varēju turpmāko ceļojuma daļu pievērsties tikai Robinam. Pagrauzām cepumu, padzērāmies ūdentiņu, izskatījām žurnālu ar Vinniju Pūku un kapteinis jau mikrafonā ziņoja, ka pēc 20 minūtēm būsim galā.

Atpakaļceļā bija mazliet trakāk, jo lidojums trāpījās abu puiku diendusas laikā un vienā brīdī abiem uznāca miegs. Tad nu man sanāca midzināt gan mazo, gan papaijāt matiņus Robinam, kas ieritinājās stūrītī uz glābšanas vestes sainīša… Bet ceļa otro daļu varēju pavadīt laiski skaitot švīkas griestos un citādi sevi statiski izklaidējot, jo abi čučēja. Pašam ir mazliet neērti, ja kāds čuč tev opā – bet nu stundu var izturēt diezgan mierīgi – tas noteikti ir labāk, kā cīnīties ar neizčučētiem niķiem. Tā nu par lidošanu – ēdams, dzerams, spēlējams, lasāms – tas viss somā un ceļojums ir gluži paciešams. Visizcilāk, ja visa krēslu rinda ir jūsējā – tad nav arī jājūtas vainīgam, ja mazais mazliet sataisa mikrotroksnīti vai ēdot piedrupina klēpi.

Savukārt ceļojumu ar auto – bijām saplānojuši tā, lai nevienu dienu nebūtu jāveic lielāks gabals kā 250 km un pārsvarā braucām pa 100+ km. Pa rokai vienmēr turējām ūdeni, kādu graužamu našķi un spēļmantu. Un tas līdzēja – kašķu mašīnā par braukšanu nebija praktiski nemaz. Svarīgi piebilst, ka visu laiku braucām atmuguriskajos krēsliņos (par ERF vairāk lasi šeit) un nekādu bēdu par garlaicību, kāju vietas trūkumu vai citiem ierastiem jautājumiem šai sakarā nebija. Izbraukājām visu forši un raiti. Protams, papildus savām izklaidēm (suņu izstādēm), bijām ieplānojuši arī bērniem interesantas atrakcijas (parsvarā jau gan Robinam) – apmeklējām dārza rūķu pasauli un iespaidīgu akvāriju ar haizivīm, pastaigājāmies gar ezeriem un aplūkojām Venēcijas kanāliņus, izbraukājoties ar kuģīti… Ar vārdu sakot – tā lai visiem ir interesanti.

Ērti bija arī tas, ka Klāsu ēdinām pēc bērna vadītas ēšanas principiem – tas nozīmēja, ka ikvienā ēstuvē meklējām ko piemērotu viņam un sēdinājām pie kopējā galda. Klāss mums ir ļoti orientēts uz itāļu virtuvi – viņam dikti garšo olīves, dažāda veida pastas, picas, labprāt ēda zivis un citas lietas, ko Itālijā var pasūtīt ikvienā mazā krodziņā. Tādēļ mums nebija līdzi nedz biezeņu burciņu, nedz karotīšu, lacīšu un snīpjkrūžu – sēdējām visi pie viena galda, pasūtījām ēdienu 3 cilvēkiem un mūsu divi puscilvēki parasti pievarēja vismaz vienu pilnu ēdiena porciju (summējot no visu šķīvjiem samedīto 😉 ). Un Klāsiņš vienmēr varēja pa virsu dabūt arī mammas pieniņu, no kā viņš ne reizi vien atteicās, jo bija gana ēdis jau tāpat.

Par viesnīcām. Visu bijām sabukojuši jau savlaicīgi (sākām to pa vakariem darīt jau kādus 3-4 mēnešus pirms ceļojuma) – izmantojam booking.com vietni. Lūkojām pēc viesnīcām, kurās 2vietīgā numurā var ievietot bērnu gultiņas un papildgultiņas bez maksas mazajiem ceļotājiem vai 3vietīgus numurus. Visizdevīgāk, protams, ja var dabūt 2vietīgu numuru un viesnīcas politika paredz, ka vienu papildgultiņu viņi ievieto bez maksas un visi citi bērni, kas izmanto esošās gultas, var palikt bez papildus maksājuma. Tad mums reāli sanāca maksāt par 2vietīgu numuru un viss, jo Klāss guļ ar mums lielajā gultā, savukārt ceļojuma gultiņā vai papildgultā, vai trešajā gultā gulēja Robins (un BonBon – mūsu sunene).

Protams, ceļojot ar bērniem, ir jārēķinās ar kādiem sarežģījumiem, mazliet jāpielāgojas viņu dienas ritmam – nevar piestāt mazā itāļu ciematiņā, kad mazais tikko aizmidzis un gari muzeju apmeklējumi arī nav īsti piemēroti. Tomēr ceļot ar bērniem ir pilnīgi iespējams un tā ir jauka izraušanās no ikdienas pienākumiem. Maza saorganizēšanās, mazliet vairāk saplānots un pārdomāts – un aidā! – mierīgi dodieties ceļā. Mēs mazliet ekstrēmāk ceļojām pirms mazuļu piedzimšanas, tomēr savu vaļasprieku – ceļošanu – neesam atmetuši un izlaiduši nevienu ceļojumu, kopš mūsu puikas ir ar mums – tāpat kaut kur aizbraucam un paceļojam reizi pusgadā arī ar visiem puikām 🙂

P.S. Ar diviem bērniem no ceļojuma ir daudz mazāk bilžu, jo reti kad ir brīvas rokas fotoaparāta turēšanai 😉 Tas gan!

Jau šajā nedēļas nogalē pošamies uz Liepāju, jo gribam Liepājas vecākiem pastāstīt klātienē dažas lietiņas. Mūsu atbildībā nodota tēma par bērna vadītu ēšanu un drošu bērna pārvadāšanu automašīnā. Mēs priecīgi, jau pamazām krāmējam somu 🙂 Bet vispār Liepājas Veselības Mēneša programmas ietvaros ir apbrīnojami daudz interesantu nodarbību, gan par bērniņa attīstību, gan slingiem, gan zīdīšanu, gan dzemdniecību, dūlām utt. utjp un vēl u.c. Programma ir ļoti plaša – visa visa, līdz pat mēneša beigām ir atrodama šeit. Un iekopēšu sliņķiem tikai gabaliņu no tuvāko dienu aktivitātēm 🙂 Tā ka krāmējiet čemodānus arī jūs un braucam uz Liepāju kopā 🙂

5. maijā, 10.30–11.30 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Auduma autiņbiksītes. Veidi, kopšana, trūkumi un priekšrocības”, lektori: mammas, kuras saviem bērniem lieto auduma autiņus A.Pečule, L.Vasara. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Vienreizējo autiņbiksīšu lietošana ir ērta, bet tai ir daudz trūkumu – cena, ietekme uz vidi un bērna veselību. Mūsdienās arvien populārāka kļūst auduma autiņu izmantošana. Runā, ka tas ir sarežģīti un prasa daudz laika. Vai tā ir? Mammas, kuras pašas izmanto auduma autiņus pastāstīs par dažādiem autiņu veidiem, to kopšanu, pozitīvo un negatīvo pieredzi. Vecākiem būs iespēja uz vietas apskatīt dažādus auduma autiņu veidus.

5. maijā, 12.00–13.00 nodarbība topošajiem un jaunajiem vecākiem „Bērna vadīta ēšana. Kā piebarošanu padarīt aizraujošu lieliem un maziem”, lektore I.Sondore (Muki.lv).Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi: lvasara@inbox.lv.

Bērna vadīta ēšana ir metode, kas sagrauj mītu, ka vienīgais veids, kā sākt mazuļa iepazīšanos ar pieaugušo ēdienu, ir biezenīši un ēdināšana ar karotīti. Šī pieeja parāda, kādēļ bērna patstāvīga ēšana jau no paša piebarošanas sākuma ir veselīgākais un dabiskākais veids bērna sekmīgai attīstībai. Uzticoties mazulim un ļaujot viņam pašam izlemt, kad un kā sākt ceļojumu plašajā ēdienu pasaulē, pāreja no zīdīšanas uz patstāvīgu ēšanu kļūst patīkama gan vecākiem, gan mazulim.
5. maijā, 13.30–14.30 nodarbība topošajiem vecākiem un vecākiem ar bērniem līdz 4 gadu vecumam „Extended Rear Facing jeb droša bērna pārvadāšana automašīnā”, lektore I.Sondore. Norises vieta: Liepājas Olimpiskais centrs, 3.stāvs, Spoguļu zāle.  Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 29755173 vai e–pasta adresi:lvasara@inbox.lv.

Latvijā pieņemts bērnu pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai pirmajā dzīves gadā. Skandināvijas valstīs šis laiks ir ilgāks – 4 gadi. Tas tiek pamatots ar ievērojami uzlabotu bērna drošību. Avārija vai strauja bremzēšana var izraisīt nopietnas bērna sprandas traumas vai pat nāvi, ja viņš ir ievietots sēdeklītī ar skatu braukšanas virzienā, tādēļ ASV jau ir mainījusi un arī Eiropas Savienība tuvākajā laikā mainīs rekomendācijas par to, cik ilgi bērns jāpārvadā ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Lektore pastāstīs par pētījumu rezultātiem, ERF sēdeklīšu veidiem, atspēkos biežāk dzirdētos mītus par bērnu pārvadāšanu ar skatu pretēji braukšanas virzienam.

Traks laiks mums iestājies, tāpēc neiznāk neko papētīt, apkopot domas un uzrakstīt kaut ko… bet ir lieta, par ko varu runāt jebkurā diennakts laikā bez iepriekšējas sagatavošanās – bērnu apavi. Jo man ir mazliet tāds kā bērnu apavu fetišs… Nupat atkal nopirku jaunu kedu pārīti Robinam šai vasarai. Bet vispār Robins ir puslīdz apgādāts ar apaviem līdz pat 34. izmēram (šobrīd viņš nēsā 25. izmēru, tātad apmēram 4-5 gadus uz priekšu). Un ar nepacietību gaidu, kad apavus vajadzēs arī Klāsam… Tas laikam tomēr ir fetišs, vai ne? 😉

Man patiesi patīk LittleBlueLamb apavi. Sevišķi mazo bērnu līnija pirmajiem solīšiem – šī. Kad Robins vēl tajās ietilpa, viņam faktiski nebija citu apavu kā vien kāds puszābaciņu pārītis, ko viņam biju iegādājusi vēl tad, kad muki.lv nebija pat iecerēts un par LittleBlueLamb neko nezināju. Lietošanā bija pat vairāki pāri mīkstpēdiņu, kā es saucu LittleBlueLamb mīksto zolīšu apavus, un viens pāris Pediped salīdzināšanai. Ar skumjām sagaidīju to mirkli, kad Robins no mīkstpēdiņām izauga, jo tās bija tik foršas – ērtas, elpojošas, lokanas un vieglas (vēl tagad ar Klaudiju reizēm nopūšamies – kāpēc tās neražo līdz pat skolai vismaz?). Tie tad arī mani galvenie apavu kritēriji:

– lokani, felksibli vai kā nu to var saukt;

– viegli

– ērti (kas izriet no abiem augšminētajiem, parasti) un elpojoši

–  smuki…

Un bez tā, ka ik sezonu Robinam ir vismaz viens pāris LittleBlueLamb kurpīšu, mums tomēr vēl ir vismaz pus ducis apavu dažādiem gadījumiem. Par ko ir nepriecīgs mūsu tētis, priecīga es un Robins. Bet šo ierakstu gribēju uzrakstīt, jo daudzi man bieži vaicā par visvisādiem kurpju zīmoliem, tāpēc es labprāt saliktu pa plauktiņiem, kas mums patīk un nepatīk.

Laužam krēslus par:

– Bisgaard – ļoti ļoti patīk, bet tie ir dārgi apavi, kurus ne velti valkā pat Dānijas karaliskās ģimenes bērni. Tomēr reizēm izdodas kaut ko nomedīt uz atlaidēm un tad tie nav ļoti ļoti dārgi, bet ir tikai ļoti ļoti dārgi. Tie ir ne vien stilīgi, bet arī ļoti ērti un kvalitatīvi. Ar izmēru saprašanu gan viņiem grūti, jo viena un tā paša izmēra, piemēram, starpsezonu puszābaciņi vai ziemas zābaki var būt ļoti atšķirīgu lielumu. Es teiktu – drīzāk uz mazo pusi.

– Camper – tas ir vienīgais zīmols, kas ir kājās mūsu ģimenes lielajiem (no iešļūcenēm līdz ziemas zābakiem) un nu ievadām tajā arī Robinu 🙂 Un kad sāks derēt, arī Klāsu 🙂 Nav lēts prieks 🙂 Toties varen stilīgi un arī kvalitāte vairumā gadījumu nepieviļ.

– Viking – man gan patīk tikai gumijas zābaki, jo pārējie, manuprāt ir cieti. Bet par gumijas zābakiem es tiešām laužu krēslus 🙂 Lai gan Bisgaard gumijas zābaki arī ir ekselenti, superglīti…

Mums patīk arī:

– SuperFit – man liekas, ka diezgan jau nu glīti, lai gan nekas ārkārtējs. Salīdzinoši viegli un ērti. Lia gan jāpiebilst, ka ne visi un ne vienmēr, tomēr daži jauki pārīši viņiem (un mums) ir. Un ar izmēriem atkal neko nevar saprast 🙂

– Converse kedas ir ērti sporta apavi. Tomēr jāpatur prātā, ka tie ir sporta nevis ikdienas apavi. Ilgstoši tajos staigājot bērnam svīst kājas. Noteikti nav piemēroti kā bērndārza visas-dienas apavi.

– Crocs – man patīk gumijas zābaki. No tiesas. Jo tie ir viegli, smuki un forši – kam ir iznācis saskarties ar “krokšiem”, zinās, par ko es runāju. Un iešļūcenes ir foršas, ja mēs runājam par pārskriešanu pār vecmammmas pagalmu vai došanos uz peldbaseinu. Es neatbalstu staigāšnau tajos diendienā, jo apavam ir jālokas nevis jāpārveļas no papēža līdz purngalam pateicoties ieapaļai zoles formai. Īsi sakot – noteiktos dzīves brīžos lieliski un smuki apavi. Bet nu tā nauda… Izprotu tikai kā “Trako dienu” pirkumu, milzīgi savlaicīgi iegādātus ar iespaidīgām atlaidēm vai citādi sekmīgi dabūtus par pus cenu. Citādi man tomēr roka neceļas ar tiem apgādāties par nosaukto ciparu.

– Vincent apavi – nav gadījies neviens pāris mūsu īpašumā, bet cik nu tos ir nācies turēt rokā, man liekas jauka izvēle un ja kādreiz trāpīsies kas pērkams, noteikti nomēģināsim.

Var vilkt, bet…:

– Elefanten – šos mums ieteica Klaudija Hēla. Par šiem man ir dalītas jūtas – daži apaviņi ir bijuši tiešām forši, bet ne visi. Manā uztverē tie vairumā gadījumu nav gana elastīgi. Un reti kad ir smuki. Toties Robins apgalvo, ka tie esot ļoti ērti. Un viņiem viss kārtībā ar izmēru standartizāciju – mazliet uz lielo pusi.

– Clarks – man tomēr liekas cieti apavi. Kaut kas līdzīgs SuperFitam, bet cietāki. Labums vien tas, ka ir izmēri arī kurpju platumiem – F, G, H – tas noteikti palīdz tiem, kuriem kājiņa neparasti smalka vai plata. To naudu, ko tie maksā veikalā (sevišķi pie mums) nekad nemaksātu. Ja izdodās nosolīt ebay par 10-20 mārciņām, tad ir apsverama izvēle 🙂

Nu apmēram tā par mūsu apavu topu. Kā jau minēju, LittleBlueLamb nepieminēju, jo šeit vairāk runāju par alternatīvām – no sērijas “kas vēl ir mūsu skapī”. Un laikam jau ar to fetišu ir tā, ka paņemt no plaukta veikaliņā īsti nav tas pats, kas “medīt” kādu īpaši vērtīgu pāri ebay izsolēs vai ārzemju interneta veikalu izpārdošanās – man tas process ir tas, kas dikti prieku sagādā 🙂 Tieši tāpēc, būšu jo priecīga, ja padalīsieties jūsu bērnu apavu atradumos, kas ir tie zīmoli, kas liek jums mazliet notrīsēt gandarījumā? 🙂

Mans Mazais ir viens jauks žurnāls – vienaldzīgu mani tas atstāj reti. Tā nu ikkatra mēneša sākumā man rodas tēma kādām pārdomām vai citam viedoklim. Labi 🙂

Šoreiz ar lielu kāri lasīju Klāva Sedlenieka un Tīnas Kempeles sarunu par tēva lomu Latvijas ģimenēs. Uzreiz jāpiebilst, ka Klāvs ir mans pasniedzējs, jo arī es esmu studējusi sociālantropoloģiju RSU, un galīgi runāt pretī man neklātos kaut vai tāpēc vien, ka manī mājo vēl cerība, ka man tiks piedota neuzticība ziloņkaula tornim (par labu bērniem un muki.lv) un kādu dienu es tomēr būšu vismaz sociālantropoloģijas maģistrs, ja ne doktors (bet tas nu gan cienījamā vecumā, mazbērnus audzinot un disertāciju tapinot 🙂 )…

Tomēr izlasot interviju, palika neomolīgi ap sirdi. Vai tiešām ar tiem tēviem ir tik ļauni? Vai tiešām viņi jūtas tik izstumti, izmesti un nepielaisti? Man bija divas pirmās reakcijas: a) uzdevu obligāto uzdevumu mūsu tētim, lai iepazīstās ar interviju un sāk rakstīt blogierakstu par viņa lomu mūsu ģimenē – ja nu arī viņš jūtas tik pat bezcerīgi?! un es par to pat nenojaušu? b) metos apkopot savas domas un pārdomas, izliekot to melnos burtos baltā blogieraksta logā… šeit!

Pirmsvārds: tā ir vai varbūt tomēr tie ir tikai pieņēmumi?

Jā, paklusām es vienmēr esmu atbalstījusi “gutfeelingu”… Tomēr pēc intervijas izlasīšanas nepameta jautājums, ar ko es jau šo blogierakstu iesāku – vai tiešām ir tik ļauni? Kā ir noskaidrots, ka vīrietim ir faktiski tikai bioloģiska funkcija bērna radīšanā un finansiāli materiāla avota pienākumi tālākajā bērna dzīvē? Un maksimums, ko viņam uztic ir vannošana un ratu pastumdīšana? Kas ir tie pētījumi, kur ir tie atzīstamie objektīvie vērojumi, kuros šīs tendences un fakti ir rasti? Gribas cerēt, ka tie nu šoreiz ir aplami un pārspīlēti Klāva pieņēmumi, kuri nav balstīti pārliecinošā empīriskajā materiālā. Ļoti ceru, ka apgalvojuma formas teikumos ieviesusi žurnālista spalva un izteikumiem “pastāv viedoklis”, “ir tendence” u.c. nav tik absolūti lielumi, kādu pēcgaršu tie radīja vismaz man. Mēs, protams, varam veidot savu redzējumu par sabiedrības viedokļiem un tendencēm no dažām ģimenēm ap sevi vai gluži pretēji – pieņemt, ka manā un drauga ģimenē tā nav, bet visur citur noteikti tā ir, jo mēs esam progresīvāki kā citi… Bet jebkurā gadījumā tas tāds “sievasmātes mārketings” vien iznāk…

Protams, arī mēs muki.lv visticamāk dzīvojam mazliet “siltumnīcas” sabiedrībā un es atļaujos domāt, ka pie mums ienāk ciemos gudrākie un atbildīgākie vecāki, kas ir mazliet progresīvāki par vidējo Latvijas vecāku. Un tomēr, šajos 2+ gados, ko darbojamies muki.lv, mēs esam vaigu vaigā sastapuši pietiekami daudz mammu un tētu, lai to nevarētu uzskatīt vienkārši par statistisko kļūdu – man domāt, ka vismaz 15-20% no ģimenēm, kurās aug bērni vecumā līdz 3 gadu vecumam mēs esam sveicinājuši muki.lv… Un ne tikai sveicinājuši, jo mēs ļoti mīlam parunāties ar mammām un tētiem. Un pie mums ienāk diezgan daudz tētu. Nebūt ne tāpēc, ka viņi ir naudas maka turētāji. Bet tāpēc, ka viņiem ir loma ģimenes dzīvē un bērna aprūpē, viņi ir tajā iesaistīti.

Tēva loma ģimenē – kur tā ir?

Pilnīgi piekrītu K.Sedleniekam, ka Latvijā tēva lomas tā pa lielam nav vai vismaz tā rūpīgi maskējas. Ir dažas vārgas lomas atblāzmas: bioloģiskā, materiāli sagādnieciskā, praktiski aprūpējošā utt. Ja pareizi traktēju tālāk teikto, tad pa lielam šādā situācijā “nabaga” vīriešus ir nostādījušas sievietes, jo viņas ir visur – nepietiek, ka viņas galveno lomu spēlē mājās un ne gluži forši interpretē vīrieša lomu, pielīdzinot viņu aprūpējamam mīļdzīvniekam un apgrūtinājumam, bet viņas ir arī bērndārzā, skolā – visur 🙂 Vienu gan es šai bēdīgajā situācijā līdz galam neizprotu, kādēļ vīrieši, kas acīmredzmai tik ļoti vēlas iesaistīties ģimenes dzīvē, vienkārši neatloka piedurknes un to nedara? Vai varbūt tie, kuri grib – dara, bet tie kuri nedara, nemaz īsti negrib?

Ja ņemam vērā to, ka bērna – topošā tēta vai mammas – uzskatus par ģimenes modeli veido abi vecāki un pieņemsim, ka šīs paaudzes tēti varētu meklēt attaisnojumus aplamos atdarināšanas modeļos savu vecāku vidū, tad vienīgais, ko varu – aicināt tētus pēc iespējas iesaistīties bērnu audzināšanā, lai vismaz mūsu dēli augtu par tētiem, kas ar neapbruņotu aci spēj saskatīt savu lomu ģimenes dzīvē, un meitas kļūtu par mammām, kas savus dzīvesbiedrus neizstumtu no ģimenes ligzdas kā nevēlamus traucēkļus savā bērnu apčubināšanas procesā.

Prieks, ka muki.lv rīkotajos vecāku skolas kursos bieži “skolnieki” ir tēti. Turklāt viņi ne vien nāk kopā ar savām dzīvesbiedrēm, bet nemaz nav arī tāds retums, kad ģimeni kursos pārstāv vīrietis. Vīrieši ir redzēti pat krūtsbarošanas nodarbībās, nemaz nerunājot par visām citām, kur teju vai katrā grupā ir kāds tētis, parasti pat vairāki… Un neviens uz viņiem neskatās kā uz dinozauriem vai pāraugušiem hipijiem, kas darbadienas vidū slaistās pa māmiņām domātām nodarbībām. Statistiski mūsu nodarbībās ir vismaz 15-20% vīriešu, kas, manuprāt, priekš tā, ka nodarbības tiešām notiek darba dienas vidū, kad vairums tētu, atšķirībā no mammām, tomēr ir jāiet uz darbu, ir ļoti laba proporcija – dotu viņiem darba devējs brīvdienu, noteikti būtu vēl vairāk. Lai iezīmētu tendenci – un tā ir jau gandrīz objektīva statistika – par spīti tam, ka mazie bērniņi bieži vien dzīvo ģimenē kopā ar vecvecākiem, mēs nekad neesam manījuši hendlinga nodarbībās vecmāmiņu vai kādu vectēvu. Un es uzdrīkstos pieņemt, ka daudziem no viņiem ir daudz ilgstošāks kontakts ar mazbērnu ikdienā kā tētim… No šī spriežu, ka jaunās paaudzes tēviem tomēr ir ļoti izteikta interese līdzdarboties un piedalīties pēc iespējas kvalitatīvi. Un tie, kuriem šī gribēšana ir gana liela, atrodas arī iespēja…

Apkopojot manu viedokli: man šķiet, ka žēlabas par tēva pazudušo lomu Latvijas sabiedrībā neko uz labu nemainīs – pašiem vien tiem tētiem būs jāiet un jāpiedalās, lai – ja ne pašiem tā loma ar vairāku tekstu tiktu, tad vismaz bērniem un bērnu bērniem kādu monologu atvēlētu 🙂 Jo, ja viņi paši to nedarīs, bet sievas pabakstīs, tad atkal būs jāskumst, ka ne jau viņi paši gāja, bet sievas izlēma viņu vietā, ka viņiem vajadzētu nopietnāku lomu 😉

Tēvu atbildības sfēra: drošība un fiziskā audzināšana

Viennozīmīgi ir arī sfēras, kurās galvenā loma ir tētim. Tētis noteikti ir atbildīgs par bērna drošību. Kopš laika, kad mēs esam pievērsuši uzmanību autokrēsliņiem, tēti pie mums ir vēl biežāki viesi. Viņi ir tie, kas ir izpētījuši šos jautājumus un ir atbildīgi par lēmuma pieņemšanu – uz viņu pleciem gūlstas atbildība par mazā dzīvību un veselību automašīnā, arī, ja automašīna ir sievas – dāmas izvēlas krēsliņu krāsu (un arī ne vienmēr) 🙂 Tēti visvairāk uztraucas par ķiverēm un citu drošības aprīkojumu, ja runājam par bērnu velosipēdiņiem. Īsi sakot – šī loma tēviem nav kabatā jāmeklē, viņi instinktīvi jūt atbildību par savas atvases drošību un vairāk nekā mammas pievērš šiem jautājumiem uzmanību, kur arī acīmredzami vairākumā ģimeņu mammas uzticās tēta lēmumam un atstāj šo atbildības lauku viņu ziņā.

Otra sfēra, kur vadošo lomu uzņemās tētis ir fiziskā audzināšana. Riteņi, bumbas, Bilibo… tās ir preces, ko tikpat bieži kā mammas, nāk izvēlēties tēti. Zinoši tēti. No sarunām un lēmumpieņemšanas gaitas varu secināt, ka arī šī sfēra – atbildība par pietiekamām un, galvenais, kvalitatīvām fiziskajām aktivitātēm, ir nodota tētu pārraudzībā un tajā biežāk saredzama vīriešu iniciatīva.

Mammas lauciņš: garīgā audzināšana un emocionālā inteliģence

Kas ir viennozīmīgi mammu lauciņš – garīgā audzināšana un bērnu emcionālā inteliģence. Tētus, kas “jaucas” šajā sfērā vai konkurē par vadošajām partijām šeit, man nav iznācis sastapt. Kaut vai pašķirstot vecāku blogus – ir neskaitāmi mammu blogi, kuros radošas mammas, Montessori mammas u.c. dalās pieredzē, ierosmēs utt. Latvijā neesmu atradusi nevienu vērā ņemamu tēta blogu (ārzemēs gan tādi ir), kurā kāds tētis ļautu sekot savai ikdienai ar bērnu vai atrādītu veiksmīgākos DIY projektus, kuros radījis bērna intelektuālās audzināšanas materiālus. Un pieļauju (tikai pieļauju), ka “Montessori bērnu mājas” praktiskās Montessori pedagoģijas kursos nav sevišķi daudz tētu (es būtu ļoti priecīga, ja izrādītos, ka es kļūdos), pat par spīti tam, ka tie notiek brīvdienās un ir daudz pieejamāki strādājošiem tēviem kā muki.lv hendlinga nodarbības.

Vēl mammas daudz biežāk kā tēti, ir atbildīgas par bērna valodas attīstību. Viņas par to daudz vairāk zin un rūpējās.

Tāpat, palasot sociālās vietnes vecākiem, skaidri var redzēt tēmas, kurās aktīvi pauž savu viedokli tēti – autokrēsli, velosipēdi, ārpusskolas nodarbības, kas saistītas ar fizisku aktivitāti… Tēmās par emocionālo audzināšanu tētu komentāru nav vai tie ir liels retums – nav manīti tēvi, kas izsakās par otrā bērna greizsirdību ģimenē vai bērna spēju apzināt savas jūtas, aizkavējumiem valodas attīstībā vai iespējamām krīzēm, kas varētu būt iemesls slapināšanai gultā… Paskatiet kaut tepat mūsu blogā, pie kuriem ierakstiem parādās vīriešu pausti komentāri – autokrēsli un riteņi, novērtēju komentārus pie krāmizskaušanas ierakstiem. Tomēr visos citos ierakstos aktīvas komentētājas ir mammas.

Apdomājot…

Līdz ar to man grūti piekrist Klāva Sedlenieka izteiktajai tēzei par to, ka mēs vadāmies no saviem uzskatiem par to, “kas pareizi jādara vīrietim un kas – sievietei”. Jeb ka lomu sadalījumu bērna audzināšanā nosaka tikai sociāli konstrukti par maskulinitāti un feminitāti. Es drīzāk sliektos domāt, ka harmoniskās ģimenēs – un tādas, manuprāt, nav gluži tik retas kā aizsargājamie augi no Sarkanās grāmatas – katrs no vecākiem bērna audzināšanā iegulda tajās sfērās, kurās pats jūtās spējīgāks un var vairāk bērnam dot. Ar to es gribu teikt, ka zīmēt bērnam māca tas vecāks, kurš labāk zīmē, nevis tas, kuram pieklātos prast zīmēt. Kā vīrieši jūtās gatavāki iestāties par savu mīļo drošību, ir spēcīgāki un fiziski varošāki, tā sievietes ir emocionāli sensitīvākas, dabiskāk dibina drošās piesaistes attiecības ar bērnu (un te jau tam ir ļoti fizioloģiski un bioloģiski priekšnosacījumi par labu mātēm) un tātad arī vairāk iegulda bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā. Līdz ar to lomu sadalījums ģimenē, lai arī varbūt ar neapbruņotu aci grūti saskatāms un varētu gribēties izteiksmīgāku spektrāciju, tomēr pastāv un to lielā mērā nosaka vecāku personīgās spējas. Un es no visas sirds vēlu, lai mūsu vīrieši saskatītu savas spējas arī citās audzināšanas sfērās un sajūtoties drošāki, ieņemtu būtiskākas lomas arī tur 🙂

Savukārt, ja mēs izkristalizējam rakstā pausto problemātiku līdz secinājumam, ka vīriešu loma ir nepietiekami nozīmīga tieši bērna emocionālajā un intelektuālajā audzināšanā (pārfrāzēju tēzi, ka “tēvs savu bērnu īsti nemaz nepazīst”), tad balstoties uz manu secinājumu, ka katrs no vecākiem pieliek savu roku tur, kur jūtās stiprāks, varu tikai vēlēt vīriešiem attīstīt savu emocionālo inteliģenci, jo ir jāmāk jūtas nosaukt vārdā, lai iemācītu šos vārdus kādam citam.

Šodien, baudot savu pusstundu vannā, lapoju “Manu mazo”, marta numuru. Apstājos pie raksta par reklāmu un tās ietekmi uz bērniem. Šis raksts nu nekādā gadījumā nevarēja palikt bez manas ievērības, jo nosedz abas manas profesionālās jomas (ja mēs pieņemam, ka muki.lv kopš kāda laika ir jau pāraudzis no hobija par profesionālo jomu)…

Izlasot rakstu manī iestājās kluss protests. Es atzīstos, ka līdz galam nesapratu, ko autore bija vēlējusies teikt ar šo rakstu, bet visvairāk mani sašutināja papildus komentāri ārpus tā. Ē.Stendzenieka kungs nav mans mīļākais reklāmists, bet viņa profesionālo varēšanu nekādā gadijumā nevar noliegt. Tomēr viņa komentārs, ka “būtu liekulīgi aizliegt saldumu vai citu ne sevišķi veselīgu produktu reklāmu, jo tos taču tāpat veikalā var nopirkt” man šķita gandrīz vai ironisks, kontekstā ar pašu rakstu. …kontekstā ar uzskaitītajiem reklāmas “plusiem” un “mīnusiem”, jo visi uzskaitītie plusi man šķita vieni vienīgi mīnusi.

Pirmais pluss, ko min autore, ir reklāma kā informācijas avots – nenoliedzmai tas tā ir. Tikai skaidrojums, ka bērnā tas rada drošību un pārliecību par izdarītajām izvēlēm: “Ja reklāmas tēls ēdis vai dzēris reklāmā redzēto, viņš zina, ka tas ir labs, un arī bērns izvēlas to pašu – jau pārbaudītu un par labu atzītu lietu.” – tas būtu tas pluss? Neesmu redzējusi reklāmas bērniem, kur piemīlīgi zaķēni tiesātu kaudzēm dārzeņu vai lācēns izdzertu litru ūdens dienā un tīrītu zobus pēc katras ēdienreizes. Toties Stendzenieka minētos “ne visai veselīgos produktus” gan daždažādas “uzticības personas” patērē kaudzēm un tagad tad tas ir pluss, ka bērns tam tic un pieprasa šos produktus vecākiem veikalā kā tās “labās izvēles”? Pašā rakstā Evija Ziemele ir pamatīgi izskaidrojusi, ka bērni tic reklāmām, jo viņiem nav attīstīts tāds jēdziens kā nepatiesība vai sagrozīta patiesība un viņi nespēj kritiski izvērtēt reklāmā sniegto informāciju.

Reklāma ļauj izvēlēties… Šī “plusa” iztirzājums gan uzreiz norāda, ka reklāma nesniedz objektīvu ainu par produktu un par to trūkumiem nerunā… Līdz ar to par kādu iespēju izvēlēties te var būt runa? Ja bērns nespēj kritiski izvērtēt jau sniegto informāciju, vai mēs varam cerēt, ka viņš vēl ievāks objektīvu informāciju no citiem avotiem, lai iepazītos arī ar produkta negatīvajām īpašībām un tiešām varētu izdarīt izvēli? Vai arī viņš tomēr akli izvēlēsies reklāmā redzēto produktu starp citām altenratīvām, kurām “īsāks” mārketinga budžets, jo tās savā izvēļu sarakstā nemaz nav iekļāvis.

Pēdējais “pluss” – ļauj piedzīvot fantāzijas. Šis mani padarīja mēmu. Jo izrādās, ka bērniem nevis ir jāiegūst savā īpašumā rotaļlietas, kas raisītu viņu spēju fantazēt, bet gan jāiegādājas lelles un citus atribūtu, kuri nāk komplektā ar jau gatavu fantāziju stāstu. Citēju: “Ļaujoties reklāmas vilinājumam, bērnam varam dot to, ko viņš vēlas. Ja mazajai meitenei prātā ir stāsts par Bārbiju un ir uzburta fantāziju pasaule, ka tas ir labi, tad kāpēc viņai nenopirkt šo stāstu?” Šis jautājums man likās tik retorisks un apstulbinošs, ka man pat nav atbildes…

Es vēlreiz atkārtoju, ja vien žurnālā nav drukas kļūda, tad šie ir labumi, plusi, ieguvumi vai kā vēl to latviski var nosaukt, ko bērns gūst no reklāmas… Mīnusu bija vairāk (paldies Dievam) un par tiem es neizplūdīšu garās pārdomās, jo tie patiesi ir mīnusi…

Nē, es nesaku, ka būtu ar likumu jāaizliedz bērnu produktu reklāma televīzijā. Man šķiet, ka tas patiesībā neko neatrisina, jo taisnība jau Evijai Ziemelei ir – regulāra atkārtošana, lieli krāsu laukumi, jestra mūzika utt. – ja mēs aizliegsim bezkonservantu Barniju reklāmu, tad bērns citēs RIMI reklāmas saukli (viņi jau to dara – Joku lapā bija Monikas joks par krāsu mācību, kur mamma vajadzīgā krāsas nosaukuma vietā bija dabūjusi RIMI dziesmiņu – asociatīvā domāšana, saucās 😉 )… Tomēr aizvēru žurnālu un acis un domāju kādu brīdi siltajā ūdenī, kā tas nākas, ka Robins noteikti nezin RIMI dziesmiņu, nespētu atpazīt Kinderolas un Barniju lāčus veikala plauktā un nekādi citādi necieš no reklāmas psiholoģiskās vardarbības? Ok, viņš mēdz ciests no merčendaizinga trikiem un laba iepakojuma dizaina posta (piemēram, Jungle pops dzēriens mazās suliņas paciņā ar pērtiķi virsū, kas patiesībā ir kolas vāja atblāzma bez gāzes ir pelnījusi 10nieku par izdomu, jo Robins vienkārši nespēj vienaldzīgi paiet tam plauktam 80 cm no zemes garām)… bet viņu pilnīgi nerausta reklāmas televīzijā, nemaz nerunājot par citiem medijiem. Vienīgā reklāma, ko viņš no tiesas mīl, ir VEF Rīga un basketbola tiešraižu pašreklāmas rullītis…

Un tad es atcerējos kādu sen atpakaļ izlasītu sentenci par televīzijas “higiēnu” ģimenē, kas ir kļuvis par nerakstītu likumu mūsmājās, kopš mums ir bērni: “Lai iemācītu bērnam veselīgā daudzumā skatīties televīziju, rādiet viņiem piemēru! Neturiet fonā ieslēgtu televizoru, bet mērķtiecīgi ieslēdziet to pārraidi, ko patiešām vēlaties noskatīties un izslēdziet televizoru, kad tā ir beigusies. Un bērni darīs tāpat!” Ja šo ievēro, tad bērnes nemaz nevar tik vienkārši apgūt reklāmas no galvas, jo ir maz atkārtojuma reižu. Piemēram, noskatoties vienu pārraidi, ja vien tās nav kādas atbalstītāju reklāmas, visticamāk reklāma tiks atskaņota tikai vienu reizi, jo reklāmdevēji maksimāli cenšas izkliedēt reklāmas pa dažādiem raidlaikiem, lai aptvertu pēc iespējas plašu auditoriju un atkārtojumu skaits, kas sasniedz vienu cilvēku ir salīdzinoši neliels. Tātad, ja vien televizors nav ieslēgts stundām ik dienu, bērnam mācīties no galvas reklāmas nemaz nav tik vienkārši… Varbūt tāpēc mans “atpalikušais” Robins lāga nenojauš, kas ir Kinderola, mēs neviens nezinām, kā sauc tos ērmīgos zvērus ar lielajām galvām, ko reklamē brīvdienu rītos un visādi citādi mums kapitālisms ekrānā ir gājis secen.

P.S. Protams, dažas reklāmas ir ietekmējušas arī Robina skatu uz realitāti – piemēram, kaut kādu laiku atpakaļ rādīju viņam YouTube Duracell rozā zaķu reklāmiņas. Tad nu pāris nedēļas vēlāk pēc nemierīgas nakts, kurā Klāsiņš mani bija maķenīt pamocījis, tāpat kā visiem citiem pabojājis miegu, es negribīgi rausos laukā no gultas un vienīgajam enerģiskajam ģimenes loceklim – pašam Klāsiņam, – retoriski jautāju: “Un kur tas brālis ņem baterejas?”, uz ko Robins momentā atbildēja: “No zaķiem.” 😉

Ir ir nocietušies daži pēc nodarbībām 🙂
Tādēļ steidzos izlikt sarakstu bez lieliem komentāriem:
– 14.02. pl. 11.30 nodarbība par Bērna attīstību pirmajā dzīves gadā jeb no pirmā smaida līdz pirmajiem solīšiem 🙂
– 15.02. pl. 17.00 Hendlinga nodarbība
– 21.02. pl. 14.30 Klaudija Hēla pastāstīs par alternatīvu ceļu, kā bērnu iepazīstināt ar papildēdienu jeb uzsākt piebarošanu

Vienas nodarbības cena 7.50 Ls no cilvēka. Lūdzu, piesakieties e-pastā muki.lv@inbox.lv vai iegādājies tās šeit.

Turklāt tiem, kuri met aci uz SoftBums, ir vērts palūkoties arī šeit, jo februārī mums akcija, kas skar gan auduma autiņbiksītes SoftBums, gan nodarbības ar Klaudiju Hēlu 🙂

Un te diametrāli pretējs blogieraksts – bez jebkādas domas par to, cik tas ir droši – galvenais, ka forši un sniegaini – brīvdienās uz kalna pirmo reizi paši izmēģinājām Bilibo. Jāteic – virtuozitāte ir vajadzīga pamatīga – Robins tikai trenējās, tētim tomēr anatomija liedz pilnībā izbaudīt Bilibo jaukumus un iet apmēram tāpat kā Robinam – sākums ir daudzsološs, bet beigas kupenā 😀 Lūkojiet bildēs!

Laikā, kad visi drudžaini domā un pērk dāvanas, un šis vārds sāk iegūt mazliet negatīvu nokrāsu kā kāds apgrūtinošs pienākums, gribējām padalīties ar jauku ideju, ko nu jau esam sastapuši ne reizīti vien (protams, mums liels prieks būt neatņemamai šīs idejas sastāvdaļai 🙂 )… Vairāki mūsu pircēji izveidojuši savus dāvanu blogus jeb vēlamo dāvaniņu sarakstus internetā. Ideja man šķiet superīga un iedvemsojoša – atvieglo dāvanas iegādi dāvinātājiem un iepriecina vecākus un mazuli. Forši, vai ne?

Te daži piemēri:

http://mazaisprieks.wordpress.com/ – tādas dāvanas izvēlējušies mazā Ansīša vecāki

http://janunezinatkodavinatlivaitadseitdazasidejas.wordpress.com/ – te atkal Līvas dāvanu saraksts…

Nu tā 🙂 Varbūt arī jums noder 🙂

Nu nav miera 🙂 Mūsu rokās nonāca viena neliela auduma autiņbikšu kolekcija. Tad nu šovakar piesēdām pie sistemātiskas bikšeļu salīdzināšanas, lai dubultpārliecinātos, vai mēs patiešām esam izvēlējušies labākos. Lūk, kas no tā iznāca.

Mēs salīdzinājām vizuāli un izčamdot savus Klāsiņa Softbums ar 3 citām autiņbiksītēm – 2 no tām kabatas tipa un vienas ar kņopīti iestiprināms ieliktnītis. Fotoattēlos aizkrāsoju zīmolu nosaukumus, lai nerastos iespaids par salīdzinošo reklāmu – visas bikšeles aizpogātas uz vidējo piedāvāto no lielumiem, lai salīdzinājums būtu pēc iespējas objektīvs. Visas trīs bikšeles mums tikai aizlienēja pačamdīšanai, tādēļ lietojuši tās neesam un pieredzes par nēsāšanas ērtumu un čurnoturību mums nav.