'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Viena aktuālā ziemas tēma ir bērna sprādzēšana un apģērbs automašīnā. Par to jau rakstīju ar visām bildēm, tādēļ aicinu jūs vien ielūkties mazliet atpakaļ vēsturē. Bieži vien, kārtīgi iepazīstoties ar šo tematu un pārdomājot “sliktos” ieradumus, izrādās, ka otra tēma nemaz šogad vēl nav aktuāla un esošais krēsliņš it labi der. Tomēr es labprāt parunātu arī par otru jautājumu – par bērna pāriešanu no 1. grupas krēsla uz paliktnīti. Kad tas būtu droši?

Pirmkārt, kas ir paliktnis un kā tas pasargā bērnu?

Paliktnīši ir divu veidu – ar atzveltni jeb tā saucamie “highback booster” un vienkārši bez atzveltnītes un sānu malām. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt automašīnas jeb 3punktu drošības jostu uz bērna ķermeņa. Tātad, sēdēšana uz paliktņa nozīmē, ka paceļot bērnu augstāk, jostas augšējā daļa šķērso bērna plecu, savukārt kāju daļa, šķērso iegurni nevis vēderu. Šim nolūkam paliktnī parasti ir iestrādātas tā saucamās “vadulas” – skaidras norādes par drošības jostas ceļu (visbiežāk sarkanā krāsā). Tātad faktiski paliktnis bērnu pats par sevi nepasargā, bet gan palīdz pareizi funkcionēt automašīnas drošības jostai, kura tad pasargā mazo pasažieri sadursmes laikā gluži tāpat, kā tā pasargā pieaugušo – aizturot viņa lidojumu uz priekšu un mazinot traumu gūšanas risku.

Un šī ir būtiskākā atšķirība no 0. un 1. grupas autokrēsliņiem, kuri primāri funkcionē kā autonoms drošības aprīkojums. Savukārt paliktnī bērnam tiek lietota elastīgā automašīnas drošības josta. Un šo bieži vien vecāki neiedomājas, kad sāk apsvērt paliktņa iegādi savam mazulim, attiecīgi sasteidzot pāriešanu uz 2/3. grupas aizsarglīdzekli.

Kad sākt domāt par paliktnīti?

Mēs uzskatām – ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Un šis uzskats ir balstīts informācijā, ko esam apzinājuši, izlasījuši daždažādos viedokļus un padiskutējuši ar zinošajiem. Oficiāli paliktņi – gan ar atzveltni, gan bez – ir sertificēti no 15 kg svara un tiek rekomendēti bērniem, kas sasnieguši 100 cm augumu. Bet augums jau faktiski ir vairs tikai rekomendācija, nemaz nerunājot par vecumu, kuru reti kurš ražotājs vispār piemin lietošanas instrukcijā vai reklāmā. Taču paliktņa lietošana ir lielā mērā saistīta ar augstāk aprakstīto jostu lietošanu – reti kuri bērni ir pietiekami disciplinēti automašīnā, lai varētu godprātīgi sēdēt paliktnītī, neizmantojot elastīgās jostas doto brīvību. Šeit nav pat runa par to, ka saniķojies bērns var izrādīt savu protestu, atbrīvojoties no jostām vai pat ar visu jostu izkāpt no krēsla un stāvēt kājās uz grīdas (kas ir iespējams, ja josta ir gara), te ir runa par to, ka bērns līkņā pēc tālāk esošiem priekšmetiem, lai komunicētu ar citiem mašīnā esošajiem vai labāk redzētu skatu pa logu. Un tur bērnam nebūt nav jābūt nepaklausīgam – tas ir vienkāršs 2- vai 3-gadnieks ar savu dzīvo interesi par pasauli. Tādā veidā viņa galva nonāk tālāk uz priekšu kā tai būtu jābūt un, ja tas notiek sadursmes brīdī, ievērojami palielinās traumu, sevišķi galvas, risks.

Tātad, īsā atbilde: lai apsvērtu bērna pāriešanu no 1. grupas krēsliņa uz paliktni, bērnam būtu jābūt vismaz 15 kg smagam, vismaz 100 cm garam un vismaz 4 gadus vecam. Turklāt šo rekomendāciju mēs sadalām vēl sīkāk, sakot, ka bērnam vecumā no 4-6 gadiem ir pārliecinoši drošāk atrasties paliktnī ar atzveltni.

Šeit gan jāuzmet acs arī monētas otrai pusei – kad īsti paliek par mazu 1. grupas krēsliņš: kad bērns ir sasniedzis 18 kg. Un ar jostiņām krēsliņā ar skatu braukšanas virzienā noteikti nedrīkst braukt ilgāk kā līdz šiem norādītajiem 18 kg, pat ja tas vēl it kā der. Jo sadursmes brīdī visas slodze ir uz jostām un sertificētas it visiem krēsliņiem Eiropā tās tiek TIKAI līdz 18 kg svaram, smagāku bēnru tās var nenoturēt uz izplīst laukā no savām vietām. Citas pazīmes, ka krēsliņš vairs neder – galva ir būtiski pāri krēsla malai vai arī krēsliņa augšējā lenču pozīcija ir zemāk par bērna pleciem, kas nozīmē, ka jostas visu laiku slīd nost no pleciem… Šīs būtu galvenās pazīmes, kas liecinātu par to, ka patiešām jāraugās uz jaunu krēsliņu.

Kāds paliktnis ir drošāks?

Kā jau minēts augstāk, 4 gadu vecumā labāk tomēr būtu izvēlēties paliktni ar atzveltni, jo tam ir vairākas būtiskas papildus funkcijas. Pirmkārt, krēsliņš ar atzveltnīti vairāk līdzinās līdz tam lietotajam sēdeklītim un disciplinēs bērnu atrasties savā sēdvietā ar taisnu muguru. Turklāt atzveltnes augšdaļā iestrādātā vadula jostas plecu daļai, palīdzēs to allaž noturēt vietā arī tad, ja bērns krēslā dīdīsies. Otrkārt, atzveltne tomēr pasargās mazuļa muguru, sānu aizsargi amortizēs triecienos no sāniem. Taču nevajag arī šo aizsargu nozīmi pārvērtēt. 2013. gada nogalē notikušajā SAFER konferencē Zviedrijā kā reiz par šo tematu tika daudz spriests un speciālisti nonākuši pie secinājuma, ka sānu aizsargu zonā bērni reāli atrodas reti, jo, krēslu izstrādes un testēšanas ietvaros, netiek ņemta vērā reālās dzīves situācija – ko īsti bērni automašīnā dara un pirms-sadursmes bremzēšana. Piemēram, bērni bieži lieto mūsdienu tehnoloģijas – planšetes, telefonus, kādēļ skatās ierīces ekrānā sev klēpī un ir salīkuši uz priekšu. Tāpat ar pārspīlēti lieliem sānu aizsargiem, bērniem mazinās redzamība un bērni šo kompensē, liecoties uz priekšu. Šāds efekts patiesībā kļūst par defektu, jo bērni ne vien neatrodas sānu aizsardzības zonā, bet arī atrodas tālāk uz priekšu mašīnas salonā un atkal palielinās traumu gūšanas riski, sevišķi galvai un sprandai. Tas pats attiecas uz ļoti biezu atzveltni, kas pozicionē bērnu vairāk uz priekšu. Turklāt jāņem vērā, ka vairumā gadījumu šoferis, redzot tuvojošās briesmas, cenšas spēkratu apturēt, bremzējot. Tas nozīmē, ka visi pasažieri, tostarp bērni, sadursmes brīdī jau būs spēji saliekušies uz priekšu un, lai cik pamatīgi sānu aizsargi nebūtu, tie nesargās bērna galvu, kas ir to galvenais uzdevums. Treškārt, bet ne mazāk svarīgi – mazāki bērni biežāk mašīnā guļ. Un paliktnis ar atzveltni un sānu malām, bērna ķermeni noturēs vertikālā pozīcijā, kamēr uz paliktnīša bez atzveltnes, bērns sašļuks vai pat nogāzīsies uz sāniem. Un gulēt krēslā ar galvas atbalstu arī ir pulka ērtāk 😉

Tātad bērnam ap 4-6 gadu vecumu būtu labāk izvēlēties paliktnīti ar atzveltni un mērenām sānu malām. Taču būtu labi to uzmērīt – ļaut bērnam tajā iesēsties un novērtēt, vai tas ir bērna auguma proporcijām atbilstošs un pielāgojams. Nereti mazāk pārdomātiem krēsliem vai vienkārši tieši jūsu mazulim nepiemērotam krēslam nav iespējams atbilstoši pozicionēt jostu uz bērna ķermeņa – augšējā daļa pāri plecam (un nevis kaklam vai zodam), bet apakšējā daļa uz iegurņa un nevis vēdera. Atkārtošos, bet vērts – josta ir ļoti šaurs atbalsta laukums, kas sadursmes brīdī pēc vienkāršiem fizikas likumiem, uzņemas ļoti lielu slodzi. Attiecīgi uz kakla vai vēdera josta var nopietni traumēt bērnu (jā, arī lielāku pasažieri). Faktiski pie liktenīgas apstākļu sakritības tā var darboties arī gluži kā zobens, jo jostām ir salīdzinoši asas malas. Tādēļ svarīgi arī raudzīties, lai josta nav savērpusies.

Savukārt par skolas vecuma bērniem viedokļi dalās. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka arī lielākiem bērniem krēsliņš ar atzveltni ir drošāks, jo augumā jau viņi ir lielāki, dīdās mazāk un guļ arī retāk. Jau iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ, bieži vien atzveltne un sānu aizsardzība nemaz vairs nepilda savas funkcijas. Toties paliktni bez atzveltnes ir vienkāršāk paņemt līdzi, attiecīgi vecāki retāk nonāk situācijā, kad pārvadā bērnu vispār bez paliktņa, kā arī bērnam ir lielāka brīvība automašīnā, ko vecāks bērns var izmantot strukturētā veidā (piemēram, apkalpt sevi pats nevis traucēt automašīnas vadītāju un novērst viņa uzmanību no ceļa).

Ar vai bez Isofix?

Bieži vecākus nodarbina arī jautājums par Isofix stiprinājumu. Svarīgi saprast, ka paliktņa gadījumā Isofix stiprinājumam nav NEKĀDAS nozīmes attiecībā uz drošību – tam funkcionāli ir tikai tāda nozīme, ka tiek pieturēts krēsliņš, jo bērnu tur automašīnas drošības josta. Gadījumā, kad paliktnītis netiek stiprināts ar Isofix, iznāk, ka tas tiek vienkārši nolikts uz automašīnas krēsla un bērns tajā iesēžas, savukārt piesprādzējoties ar drošības jostu to pietur ar savu svaru. Citādi tas ir 0. un 1. grupas krēsliņiem, kur bērns ir piestiprināts pie krēsliņa un ir vitāli svarīgi, lai krēsliņš būtu piestiprināts pareizi un sadursmē neaizlidotu pa gaisu ar visu mazuli. Attiecīgi vienīgā būtiskā atšķirība ar Isofix ir tāda, ka brīdī, kad bērns krēslā nebrauc, jums būs krēsliņš jāpiesprādzē ar drošības jostu, bet ja to tur Isofix, tad šāda vajadzība neradīsies.

Cik ilgi jālieto paliktnis?

Pēc Latvijā esošajiem likumiem bērnam līdz 150 cm augumam. Bet tas nav tikai likums vien. Principā aptuveni šādam augumam ir radītas automašīans drošības jostas un īsākam pasažierim tās nebūs pozicionētas korekti: apakšējā daļa šķērsos vēderu, bet augšējā daļa kaklu. Kā jau minēju, šādi novietotas siksnas apdraud bērnu. Turklāt kairinot kaklu, siksnas augšējā daļa beiži vien provocē bērnu izdomāt, kā to “labot” (un atzīšos godīgi, dažkārt tajā aktīvi piedalās arī nezinošie vecāki) – bērni pārliek otru roku pāri siksnai, tā ka tā nonāk padusē, šādi siksna avārijas situācijā salauž ribas un traumē iekšējos orgānus. Savukārt noliekot siksnas augšējo daļu aiz muguras, principā bērns ir piesprādzēts ar 2punktu drošības jostu, kas bērniem nav atļauts – avārijas situācijā siksnas daļa tikai pār kājām nenotur bērna ķermeņa augšdaļu, kas nozīmē milzīgu traumu risku vai pat izlidošanu no savas sēdvietas.

… ceru, ka šis ieraksts ir salicis pa plauktiņiem dažas domas par paliktņiem. Interesē, kad mēs plānojam pie tāda tikt? Galu galā Robinam tuliņ jau 5 gadi!!! Pašlaik Robins brauc Axkid Minikid krēsliņā un plānojam braukt atmuguriski vēl vismaz gadu. Tomēr mūsu krājumā ir arī Axkid Mate paliktnītis īpašām reizēm – kad jādodas kurp ar taksometru, plānojam īrēt automašīnu ceļojumā vai tml. Šo pašu paliktnīti lietosim arī tad, kad Robins savu krēsliņu atdos brālītim, jo tad viņam būs jau vismaz 6 gadi un droši varēs braukt arī uz paliktnīša bez papildus atvzletnītes un sānu malām.

Un ļoti labprāt atstāju šo tēmu atvērtu diskusijai, jo viedokļi mēdz atšķirties, uzietā informācija arī – tā ka pilnīgi nekautrēdamies jautājiet un papildiniet

Šis ieraksts pirmo reizi publicēts blogā 2012. gada 4. februārī, taču tas arvien ir 99% patiesība – mainījies vien tas, ka Latvijā nu jau daudz vairāk zināms par atmuguriskas bērna pārvadāšanas drošības priekšrocībām un pieejama plašāka krēsliņu izvēle ar skatu pretēji braukšanas virzienam arī lielākiem bērniem. Ja jūs vēl neko lāgā nezināt par iespējām arī bērniņus pēc gada vecuma pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam un kādēļ tas ir daudzkārt (precīzāk 5 reizes) drošāk, lūdzu lasiet veco labo ierakstu zemāk.

____________________________________________________________________________________

Extended Rear Facing (ERF) ir drošs bērna pārvadāšanas veids, par ko Latvijā pamazām sāk runāt vismaz vecāki. Diemžēl mediji vēl cieš klusu un vecākiem informācijas ir maz. Extended Rear Facing ir ilgāka bērna pārvadāšana automašīnā ar skatu pretēji braukšanas virzienam – ar vārdu “ilgāka” saproto ilgāk, nekā tas būtu ierasts. Dažādās valstīs tas nozīmē dažādu termiņu – citur tas ir ilgāk par bērniņa gada vecumu, citur 18 mēnešiem, bet ir valsts, kā Latvija, kur vispār nav nekādu ierobežojumu, kad mazuli likt ar skatu braukšanas virzienā – ja vien autosēdeklītis, kurā mazais brauc, tādu iespēju paredz – lieciet kaut no dzimšanas. Un daudzi vecāki steidz mazo sēdināt krēsliņā pēc iespējas drīz, lai lūkojas, kur brauc. Tikai, cik tas ir droši?

Frontālas sadursmes gadījumā (kas ir aptuveni 80% no avārijām), aptuveni 40% gadījumos bērni, kas sēž ar skatu braukšanas virzienā, gūst nopietnas traumas vai pat iet bojā. Šīs avārijas ir ne vien visbiežākās, bet arī visbīstamākās, jo tās parasti ir lielākā ātrumā un triecieni ir nozīmīgāki. Iemesls bērnu nopietnajām traumām ir gan fizika, gan bērna ķermeņa uzbūves īpatnības: visbīstamākā ir 1. krēslu grupa, kurā tūliņ būtu jāpārkāpj mūsu Klāsiņam. Tas tamdēļ, ka krēslā bērns ir iesprādzēts ar siksnām un kārtīgi nostiprināts, bet galva un kakls var brīvi kustēties – attiecīgi bremzējot vai frontālas sadursmes brīdī bērna ķermenis ir fiksēts krēslā, bet smagā galva lido uz priekšu ar milzīgu spēku, ko netur vājais kakliņš un tiek gūtas traumas, kā rezultātā bērns var kļūt par invalīdu vai iet bojā. Pieaugušā galvas masa ir apmēram 9% no ķermeņa svara, kamēr mazuļiem Klāsiņa vecumā (8-9 mēneši) vairāk kā 25%. Un mugurkauliņš vēl ir mīksts un nepārkaļķojies – līdz 3 gadu vecumam tas faktiski ir skrimšļu mīkstumā un pavisam apkaļķojas tikai līdz pubertātes vecumam. Tāpēc traumas, pat nelielas sadursmes gadījumā, ir daudz nopietnākas kā pieaugušajiem. Un bērns var ciest pat tad, ja nekāda sadursme nav notikusi, jo šoferis ir paspējis nobremzēt, bet bērnam bremzēšanas treiciena rezultātā var satraumēties spranda un būt nopietni smadzeņu bojājumi.

Pilnīgi otrādi tas ir krēslā, kurā mazulis novietots ar skatu atpakaļ – bremzējot un frontālas sadursmes gadījumā bērns ar inerci tiek iespiests dziļāk krēslā un ir labāk pasargāts. Statistika ir iespaidīga – 92% atmuguriski braucoši bērni negūst nopietnus savainojumus un netiek apdraudēta viņu dzīvība. Tātad braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam ir 5 reizes drošāk kā lūkojoties uz ceļu.

Piemēram Zviedrijā, kas ir numur viens valsts pasaulē satiksmes drošības ziņā, bērniem autosēdeklītī  atmuguriski ir jāatrodas līdz 4 gadu (!) vecumam. Un šī norma nav nekāds jaunums, bet likumdošanā iekļauta jau pirms 40 gadiem. Līdzīgas normas ir arī citās Skandināvijas valstīs. Arī ASV burtiski tikko mainījuši savu nostāju un bērniem atmuguriski jābrauc līdz 2 gadu vecumam. Šī rekomendācija nav vien jokains ieraksts kaut kur ceļu satiksmes noteikumos, bet tiek īstenots dzīvē un ir retums, kad Zviedrijā redzami bērni, jaunāki par 3 gadiem, braucot ar skatu braukšanas virzienā. Tieši tādēļ Zviedrija ir sasniegusi neticamus rezultātus bērnu (ne)mirstībā autonegadījumos līdz 6 gadu vecumam. Un iebildumam, kas tas ir labāku ceļu vai braukšanas kultūras dēļ arī ir pretarguments – salīdzinot datus Vācijā (kur nav populāras ERF idejas) un Zviedrijā, redzams, ka vecuma grupā, kura atbilst 0. grupas krēsliņiem, kuri visi novietojami ar skatu pretēji braukšanas virzienam, dati ir ļoti līdzīgi. Taču būtiskas izmaiņas traģisko autoavāriju statistikā sākas vecuma grupā, kur bērni tiek sākti sēdināt ar skatu braukšanas virzienā. Tātad ceļiem un kultūrai te laikam nav nozīmes.

Vēl viens liels arguments, kas izskan diskusijās par drošības tēmu auto ir krēsliņu sertifikācija. Jā, lai krēsliņu pārdotu Latvijā vai vispār Eiropas Savienībā, tam ir jābūt sertificētam. Taču testi, kuros šī sertifikācija notiek, ir vienkāršota un ņem vērā tikai ārēju bērna sadursmi ar automašīnu, bet neiedziļinās iekšējo orgānu satricinājumā vai spēkos, kādi iedarbojas uz mugurkaulu. Zviedrijā ir cita testēšanas metode autokrēsliņiem, kur šie lielumi tiek mērīti un ir pierādīts, ka slodze uz sprandu ir 5x lielāka, atrodoties ar seju braukšanas virzienā: ar skatu braukšanas virzienā apmēram 300-320 kg, kamēr ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai 50-60 kg. Un arī iekšējie orgāni saņem būtiski mazāku satricinājumu un ir pasargātāki.

Ar ko ERF krēsli atšķiras no “parastā” piedāvājuma? Latvijā veikalos 99% gadījumu redzami divu veidu krēsliņi, kas stiprināmi ar skatu atpakaļ – 0-13 kg (0. grupa) un 0-18 kg (0.-1. grupa). Pēdējā laikā parādījušies arī daži līdz pat 25 kg. 0-13 kg stiprināmi tikai ar skatu atpakaļ un pie tiem mēs esam pieraduši – sēdinām tādos pavisam mazos bēbīšus un vadājam pavisam droši. 0-18 kg (un arī 0-25 kg) gandrīz visi ir stiprināmi ar skatu atpakaļ līdz tiem pašiem 13 kg (!) un 9-18 kg jau stiprināmi ar skatu uz priekšu. Šajos sēdekļos bērnam būs iespēja braukt ar skatu atpakļ mazliet ilgāk nekā 0-13 kg sēdeklītī, līdz aptuveni 1.5 gadu vecumam, jo 0-18 kg čaula tomēr ir garāka un plašāka, un arī tas ir ļoti labi; tomēr šie nav īsti ERF sēdekļi.  Par ERF autokrēsliem var uzskatīt tos, kas stiprināmi ar skatu atpakaļ līdz 18 kg vai 25 kg svaram. No pirmajiem tie vēl atšķiras arī ar bērna kājām paredzēto vietu un sēdēšanas slīpumu. ERF krēslu izvēle nav liela – gan ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – tomēr Latvijā tā ir pavisam maza. Līdz neilgam laikam dažos autokrēsliņu veikalos varēja iegādāties BeSafe izi Combi un Recaro Polaric. Tagad papildinam klāstu arī ar savu artavu, pa dažādiem ceļiem vedīsim no Skandināvijas Britax ražotos krēslus skandināvu tirgum – MultiTech un Two-Way, kā arī ceļā jau ir pirmā partija Klippan Triofix un KISS autokrēsliņu.

Lūk šāda informācija no mūsu puses – jums atliek izlasīt, apdomāt un izlemt, kā vadāsiet savu bērniņu.

Papildus labi avoti informācijai par ERF ir šeit un šeit. Un mēs centīsimies turpināt par šo rakstīt, meklējot atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, kā arī apskatot populārākos mītus un patiesības. Un aplūkosim vienu pēc otra ERF kreslus – to plusus un mīnusiņus.

Lai droši!

Pirms vēl ir sācies patiešām aukstais laiks vēlējos atgādināt par to, ka arī bērna apģērbs autosēdeklīša drošībā spēlē nozīmīgu lomu. Bērnam var būt pats drošākais autosēdeklītis, tomēr, ja viņš tajā nebūs droši piesprādzēts, sēdeklītis nepildīs savas funkcijas pilnvērtīgi un nevarēs pilnībā pasargāt bērnu sadursmes brīdī.

Ko nozīmē droši piesprādzēt bērnu?

Bērnam autosēdeklītī jābūt piesprādzētam ar 3 vai 5 punktu drošības jostu atbilstoši tam, kā to norādījis krēsliņa ražotājs – attiecīgi pozicionējot drošības jostiņas uz bērna ķermenīša virs kājām un uz pleciem.

Jāpatur arī prātā, ka drošības josta uz pleciem galvenokārt ir tā, kas kalpo bērna drošībai un vajadzības gadījumā noturēs bērnu sēdeklītī. Ignorējot automašīnā drošības jostiņu plecu daļu, bet piesprādzējot bērnu ar jostiņām tikai pāri kājām, bērns faktiski nav piesprādzēts un no autokrēsliņa var viegli izlidot laukā, sevišķi frontālā sadursmē, ja brauc ar skatu braukšanas virzienā.

Drošas Braukšanas skolas eksperts Artūrs Priednieks atgādina, ka jostiņām ir jābūt maksimāli tuvu bērna ķermenim. Biezs apģērbs nereti traucē jostiņas pareizi pozicionēt uz mazuļa pleciem, kā arī pufīgās apģērba kārtas starp jostu un mazuli veido iluzoru priekšstatu, ka bērns piesprādzēts stingri.

Mūsu eksperiments

Mēs šodien veicām eksperimentu, kāda atšķirība ir, ja bērnu sirsnīgi iesprādzē automašīnā ar un bez siltās jaciņas (starpcitu, ar kombinezonu visā garumā efekts būtu vēl iespaidīgāks, jo pufīguma un bezformīguma tad ir vēl vairāk). Arī jūs varat pavisam vienkārši pārliecināties par to, kāda ir starpība, sekojot mūsu paraugam.

Sākumā ar visu silto jaku iesprādzēju Klāsu automašīnā. Nav noslēpums, ka attiecībā uz drošību mūsmājās kompromisu nav, tāpēc siksniņas pievilku ļoti sirsnīgi, no visa spēka. Apmēram tā es varētu nopūlēties tad, kad, atgādinot sev, ka ar biezām drēbēm piesprādzēšanas ciešums ir mānīgs, mēģinātu tomēr ar visu silto jaku iesprādzēt savus puikas mašīnā. Jaka savilkās krokās un šķita, ka nu jau siknas ir tiešām (c) “maksimāli tuvu bērna ķermenim”…

Ar jaku

Un ko domājies – novelkot jaku un iesēdinot Klāsu aiz jostiņām, kuru garumu nepamainīju, secināju, ka viņš ir piesprādzēts patiešām vaļīgi: jostiņas, atguļoties krēslā, slīdēja nost no pleciem, ļāva viņam saliekties uz priekšu brīvi faktiski ar pieri līdz pat ceļgaliem un bez jebkādām problēmām izlīst no jostiņām laukā, ja tāda vēlme rastos.

Tas nozīmē, ka viņš pilnīgi nemaz nebija iesprādzēts droši – avārijas gadījumā viņš varētu izlidot no krēsla viens un divi (ok, frontālas sadursmes gadījumā viņš tiktu iespiests dziļāk atzveltnē un jostu stingrumam varbūt nav TIK liela nozīme, tomēr mānīt sevi un teikt, ka atmuguriski bērns var braukt nenopietni piesprādzēts arī nevajag), izložņāt no jostām pēc sirds patikas man nemanot vai tml. Un šis efekts nav māņi – pufīgais apģērbs tikai izskatās liels un jostas piepildījis – patiesībā pa slideno audumu jostas labi slīd lejup un atvieglo atbrīvošanos no jostām, apģērbs viegli saplok pie mazākas slodzes, nemaz nerunājot par tiem spēkiem, kas uz to iedarbojas sadursmes brīdī… Pareizi piesprādzēts bērns faktiski nespēj saliekties uz priekšu, jostas notur viņa ķermeni vietā un kustība starp bērna muguru plecu daļā un krēsla atzveltni ir niecīga. Savukārt vaļīgi piesprādzēts bērns inerces dēļ kustās prom no krēsla atzveltnes un tad ar milzu spēku atgriežas sākotnējā pozīcijā…

Protams, ka ziemā nevar ignorēt arī salu un aukstumu – ne visi ir tik rūdīti, lai grādos tuvu nullei vai pat zemāk brauktu automašīnā vienā džemperītī (lai gan automašīnā parasti ir apsildes sistēmas 😉 ). Taču droši un pareizi būtu bērnu nevis ar visu biezo apģērbu iesprādzēt autosēdeklītī, bet gan autosēdeklītī bērnu sprādzēt plānā, siltā apģērbā (piemēram, vilnas vai flīsa kombinezonā, mēs bieži izmantojam Happeak kombinezonus) un biezāku kārtu likt pa virsu. Viselementārāk ir pārsegt bērnu ar to pašu biezo jaku vai kādu pieaugušā apģērba gabalu, sedziņu. Tāpat nu jau arvien vairāk un vairāk guļammaisiņu vai kāju pārsegu ražotāji rūpējas, ka bērnu ir iespējams ar visu 5 punktu drošības jostu iesprādzēt autosēdeklītī, jostiņas atstājot siltā maisa iekšpusē virs plānākās apģērba kārtas (mūsu klāstā beidzot ir šie te). Tādēļ gatavojoties ziemai, rūpīgi izvērtējiet, kā braukt silti, bet tai pat laikā droši