Archive for the ‘Visādi’ Category

Basām kājām – kur un cik vien var!

Wednesday, June 24th, 2015

Basas_kajasDroši vien, pašķirstot mūsu blogu, ir skaidrs diezgan aši, ka mēs esam baskāju atbalstītāji caurum caur. Sākumā sēklu mūsu baskājībā sēja Klaudija Hēla, mācot, ka bērniem basas kājas ir vislabākās – kurpītes, kad ceļās kājās, augstas kapes un supinatori – tas viss ir pagātnes rēgi, kad bērnus mācīja staigāt – tagad, kad bērni attīstās paši, sev vien zināmā un vēlamā ritmā, viņi to dara maksimāli dabiski – attiecīgi viņu kājiņas arī nav nekādi jāsuportē – ne jābalsta, ne jāstutē, ne jāveido. Negribu atkārtoties, bet mudinu jūs gan palasīt rakstu par to, kā veidojas vesalas un kustīgas mazuļa kājiņas šeit, kā arī par to, kā izvēlēties apavus un kur mūs neceļos aizved apavu industrijas mārketings – lasiet šeit.

Šoreiz gribēju atbildēt uz kādu visai populāru mītu un jautājumu par bērna basajām kājiņām telpās. Bieži vien mammas, balstoties uz kādu speciālistu ieteikuma, pauž viedokli, ka basām kājām telpās nav nozīmes, jo tur bērns pārvietojās pa gludu grīdu un kairinājuma pēdām nav tik un tā, tāpēc bērna pēdas muskulatūra netiek nodarbināta. Taču tās ir pilnīgas aplamības – tāpat kā pieaudzis cilvēks, arī bērns kustina pēdu, ja tai ir dota brīvība. Es pat teiktu, ka bērns pēdu nodarbina vēl intensīvāk kā lielie, savelkot to, kustinot pirkstiņus un gluži neapzināti tādējādi trenējot pēdas muskulatūru, kas sekmē pēdas velves attīstību, saišu nostiprināšanos un visu citu, ko mēs nereti vēlamies, lai dara apavu inovācijas. Ja pavērosiet sava bērniņa kājas, kamēr viņš sēdus rotaļājas, kā to darīju šorīt, kamēr Klāss pūta burbuļus, tad redzēsiet, ka minūtes laikā bērns var izdarīt pat līdz 100 kustībām ar kājiņu un pirkstiņiem. Tās visas ir vērtīgas kustības. Ļoti vērtīgas viņa pēdiņas veselīgai attīstībai. Un tās nenotiktu, ja kājās būtu apaviņš ar stingru zolīti, kas šīs kustības ierobežo – pat viskvalitatīvākais, viselastīgākais apavs samazina kustību apjomu pat par 70%, nemaz nerunājot par stīviem apaviem ar supinatoru, kuri ierobežo kāju līdz pat 90% no kustību apjoma. Paskatiesties bildītē, kā Klāss savilcis pirkstiņus – un to viņš atkārtoja – iztaisnoja un atkal savilka, uzlocīja uz augšu un atkal pavilka zem sevis, – kamēr pūta burbuļus, kam kājas it kā nemaz nav nepieciešamas. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc bērnam ir jāskraida basām kājām kur un cik vien var – pa grīdu, pa zālienu, pa smilšu kasti – visur. Un kurpes jāvelk kājās tikai uz lieliem godiem un briesmīgā salā. Jo bez apaviem viņi kustina kāju daudz daudz vairāk un intensīvāk. Un tas ir ļoti labi :)

P.S. Un nav pamata bažām par vēso grīdu – kustinot kāju, asinsrite ir daudz aktīvāka un silda kāju krietni pamatīgāk, kā ietērptu apavos, kur kāja ir pasīva, asinsrite palēninās un apgāde ar siltām asinīm arī ir daudz mazāka.

Basām kājām prom dabā

Wednesday, June 17th, 2015

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Taisām talku mantu kastē!

Friday, April 24th, 2015

toy-3-600x450Talka, talka, talka! Kur? MANTU KASTĒ!!!

Jo pošamies uz Mantu maiņu – jau nākamnedēļ – no 27. līdz 30. aprīlim pieņemšana un Lielā diena 1. maijā!!!

Kas ir Mantu maiņa?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Tās ir lietas, no kurām esat izauguši vai kuras nav jūsu gaumē vai varbūt jums vienkārši ir gadījušās vairākas vienādas un jūs labprāt tās samainītu pret ko citu. Mums pa gadu, kopš nav iznācis rīkot Mantu maiņu, ir iekrājies liels lērums. Un jums?

Šoreiz no 27. līdz 30. aprīlim vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas mūsu veikaliņā Baznīcas ielā 31, pretī saņemot neaizstājamu valūtu – muki naudiņas.
Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
Bet jau 1. maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs mukās naudiņas, varēs tās iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem eiro vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
Ja mukās naudiņas nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tās gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais eiro tiek pielīdzināts 1 īstajam eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.
P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, www.otraelpa.lv ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt :)

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku :) Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz :)
Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem :)

Tad maināmies jau 1. maijā?! 😀

Papildspēki 2015 jeb #teirdarbs

Monday, March 23rd, 2015

helpwanted3Darbinieku meklējumi turpinās, jo mēs augam tik strauji, ka līdzi grūti tikt – jau aprīlī veras jaunais veikals un mūsu kolēģe Sintija jau vairs nespēj noslēpt garāka atvaļinājuma iemeslus :) Īsi sakot, mums vajadzīgs vēl kāds smaidīgs kolēģis. Šoreiz sirds dreb jau mazāk, jo ir iekrāta neliela pieredze papildspēku meklēšanā, tādēļ ļoti skaidri ir zināms, ko vēlamies un ko dosim pretī.

Ko mēs meklējam?

Pārdevēju. Primārie darba pienākumi nozīmē sagaidīt klientu veikaliņā, viņam palīdzēt izvēlēties vispiemērotāko lietu vai saudzīgi atrunāt no nevajadzīga pirkuma. Otri primārie pienākumi ietver internetā veikto pirkumu apmīļošanu – atbildēšanu uz epastu, rēķina sagatavošanu un paciņu sasaiņošanu, kad tās ir gatavas doties prom. Un ir vesela rinda sekundāro pienākumu, kurus mēs darām no primārajiem pienākumiem brīvos brīžos – kārtības uzturēšana plauktos un preču atlikumos, cenu zīmīšu uzlīmēšana, mājaslapas atlikumu koriģēšana u.c. šādi tādi darbiņi, ka tos nemaz nodefinēt nav iespējams, jo vienkārši runājot ir jāsaimnieko pa veikaliņu. Sēdēšanai īsti nav laika, garām sarunām pa telefonu arī ne, jo pie mums te viss notiek dinamiski un pievakarē mute sausa no pļāpāšanas.

Tāpēc vislabāk, ja tu būtu:

– mamma un tev būtu pievilcīgs preču sortiments un idejas, kas rodamas muki.lv

– ar kādu pieredzi pārdošanā, apjausmu kā darbojas kases aparāts vai vismaz sirsnīgu apņemšanos to fiksi apgūt – no otras puses, arī ja tev vienkārši šķiet, ka tu it labi prastu cilvēkiem izstāstīt par foršām lietām un darbiņš tirdzniecībā ir tavs līdz šim neatklātais talants, tad pieredzei arī varbūt nav tik lielas nozīmes – svarīgāk, lai mēs būtu uz viena viļņa un puse no mūsu pārliecībām tev nešķistu tīrās blēņas

– smaidīga, runīga, draudzīga, precīza, apsviedīga, atsaucīga, pozitīva, zinātkāra, atvērta citiem viedokļiem… nu vienvārdsakot tāda forša :)

Un jā, ja viss šis tev atbilst, tikai tu esi tētis – welcome! – mēs esam gatavi arī tētim :) Jurģis pat mazliet sailgojies pēc dzimumu līdzsvara šajā kolektīvā :)

Ko dosim pretī?

– Katru dienu savādāku. Nopietni – pie mums nav divu vienādu dienu. Mums nāk jaunas preces, jauni klienti, jaunas sarunas un situācijas, jauni joki…

– Daudz domubiedru, kas daži kļūst arī par draugiem, jo mums ir fantastiski klienti un viņi bieži vien nāk pie mums vienkārši ciemos, izpļāpājas, dalās savās idejās, pārdomās un zināšanās… Es nemāku to aprakstīt, bet tā ir forša sajūta! Tev visu laiku nāk ciemiņi, turklāt ar bērniem :)

– Arī šeit strādājošie ir forši :) Katrs pilnīgi savādāks, tas gan :) Bet mūs visus kaut kas vieno un ir priecīgi nākt uz darbu. Un cerams, kad pievienosies tu, mūsu kolektīvam būs par vēl vienu krāsainu šķautni vairāk :)

– Nu un, protams, mēs arī maksājam algu, dodam brīvdienas un atvaļinājumus un esam piekāpīgi, ja vajag tikt pie ārsta vai uz bērna koncertu, priecājamies kopīgi svinēt un atpūsties :)

– Izaugsme? Noteikti iespējama – aug uzņēmums, aug darbinieki :) Tas vairāk atkarīgs no tevis un vēlmes darboties, jo ideju mums ir daudz, vajadzīgi tik darītāji. :)

Tehniski sīkumi

– Darba laiks ir pilnas slodzes darba diena no 11 līdz 19 – jārēķinās ar 10-15 minūtēm pirms un pēc darbalaika, lai sakārtotu darbavietu jaunai dienai. Tātad šitas der pūcēm, jo var ilgāk gulēt no rīta, bet atpakaļ mājās esam pavēlu – ap 8, ja vien nedzīvojat aiz stūra.

– Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, skaidri brīvas ir svētdienas un tad mēs te maināmies, pieķerot vēl vienu dienu pēc izvēles klāt kā sarunājam.

– Ja esi tikusi līdz šai rindiņai un vēlies atsūtīt mums priecīgu ziņu par savu kandidatūru, tad, lūdzu, sūti mums izvērstu vēstuli par savu vēlmi pievienoties, kā arī CV uz epastu: info@muki.lv

 

 

Mums ir pirmais zobiņš! Ko nu?

Thursday, February 26th, 2015

IMG_0411Viens no lielajiem notikumiem maza bērniņa pirmajā dzīves gadā noteikti ir pirmo zobiņu audzēšana, gaidīšana un sagaidīšana. Varbūt tieši tāpēc, ka procesu nekādi nevaram kontrolēt un ietekmēt, mums nekavējoties gribas sākt zobiņu apčubināt, kad tas ir beidzot sagaidīts un nonācis mūsu varā. Tīrīt, netīrīt? Kad sākt? un ar ko viņu pucēt? Tie ir tikai daži jautājumi, kas atkal un atkal nodarbina vecākus.

Par zobiņiem viedokļi ir ļoti dažādi – daži speciālisti uzsver nepieciešamību tīrīt jau no pirmā zobiņa, citi savukārt vairāk nosliecās par viedokli, ka tīrīšanai ir tikai pedagoģiska nozīme, lai bērns jau agrīni iegūst ieradumu tīrīt zobus. Bet reāli zobu tīrīšana pašam bērnam nav nepieciešama. Savs viedoklis ir arī mātes piena atbalstītājiem, kuri uz šo jautājumu skatās no šīs perspektīvas – kamēr bērnu baro ar krūti zobu tīrīšanai nav vitālas nozīmes, jo mātes piens satur vielas, kas zobiņus stiprina un aizsargā. Arī izklausās ticami.

No pašas bērnu pieredzes man jāteic, ka sakarību ar zobu tīrīšanu un veselību nesaskatu: tas liek domāt, ka ārstiem, kuri saka, ka zobu tīrīšanai agrīnā vecumā nav īsti lielas nozīmes, bet lielāka ir ģenētikai, būs taisnība. Pirmajā dzīves gadā zobus netīriju, otrajā sākām uzreiz ar zobu birstīti, ko bērns lietoja pats, atdarinot mani un es tam saredzēju vairāk pedagoģisku nozīmi. Vēlāk sāku “paskatīties, vai visi zobgrauži ir aizdzīti” un palūdzu zobu birstīti nodot man, lai padzītu vēl kādu, kuru ieraudzīju. Tā pamazām sākām zobus tīrīt. Tomēr jāatzīst, ka zobus tīram reti (noteikti pārāk reti un vajadzētu saņemties iedibināt regulāru tīrīšanu ik dienu). Bērni zobus tīra 1x dienā bērndārzā, mājās tikai kad uznāk un 1x nedēļas nogalē. Robinam tagad ir 6 gadi – neviena cauruma un pat ne melnumiņa, un ir jau sākuši augt kaula zobi, kas aug veseli.
Klāsam ir 3,5 gadi – tas pats – zobārsta apmeklējums vienmēr beidzas tikai ar apskati, kurā neko sliktu neatrod (tfu-tfu-tfu). No šī secinu, ka tam, vai zobos ir caurumi, ja zobi visādi citādi ir labi, ar tīrīšanu nav sakara. Droši vien daudz būtiskāk rūpēties par zobu higiēnu ir tiem, kuriem ar ģenētiku nav paveicies. Taču no dažām sarunām ar mammām atkal secinu – ir bērni, kuri tīra zobus 2 reizes dienā, končas neēd utt. un caurumi vienalga ir. Tā nu subjektīvi secinu (bet es neesmu dakters!), ka par piena zobiem runājot tomēr būtiska loma ir ģenētikai. Vai varbūt krūtsbarošanai? Vai varbūt kaut kam, ko mazais sev sataisa rezervēs vēl mammas puncī esot? Katrā ziņā tas nav par zobu beršanu, tāds mans secinājums.

Ja runājam par to, ar ko tīrīt, tad arī še arī 2 frontes par to, vai vajag fluoru zobu pastā, vai nē. Par šo man ir mazliet zinātniskāks viedoklis kā pašas secinājumi no paskatīšanās pa labi un pa kreisi :) Patiesībā fluors zobu pastā nav gluži tā, ka vai nu ir, vai nav – fluora daudzums zobu pastā var stipri variēt un parasti to norāda procentos no tilpuma. Jo, jā, fluors ir toksisks. Precīzāk sakot – pats fluors nē, bet mākslīgi iegūtajam fluoram komplektā nāk arī ķīmiski piemaisījumi (svins un vēl dažas nebūšanas), kas noteiktā daudzumā cilvēka organismam patiesi ir kaitīgi. Tieši tādēļ šobrīd Eiropas Savienībā ir spēkā regulējums, kas aizliedz mārketēt kosmētiskos līdzekļus (kas ir zobu pasta), kuras sastāvā ir vairāk kā 1,500 vienības (angliski – ppm). Ja zobu pastai šis fluora īpatsvars ir lielāks, tad tā tiek jau uzskatīta par medicīnisku līdzekli un kļūst par recepšu medikamentu. Taču tā, kā bērni līdz aptuveni 2 gadu vecumam (un patiesībā vēl ilgāk) lielākod aļu zobu pastas norit, tad viņu organismā nonāk vairāk fluora un tādēļ bērnu zobu pastās šis daudzums tiek vēl vairāk samazināts. Specifiskos zobārstu informācijas avotos vēl tiek runāts arī par zobu fluoriozi, kas izpaužas kā mazi balti plankumiņi uz mazliet tumšākas zobu emaljas un veidojas no pārmērigas fluora koncentrācijas emaljā. Visu šo aspketu dēļ bēnru zobu pastās fluora daudzums parasti ir apmēram 600 ppm vienības. Tomēr neatrodu īsti kādus medicīniskus pētījumus, kuri secinātu, vai šādam ievērojami mazākam daudzumam nav arī ievērojami mazāks efekts uz zobu emaljas stiprināšanu, kādēļ jau mēs to fluoru tik ļoti vēlamies zobu pastas sastāvā redzēt. Kādā avotā gan teikts, ka 250 ppm zobu pastas efekts esot ievērojami mazāks un pie šāda daudzuma jau vairs nav lielas atšķirības – tīrīt ar zobu pastu vai ar ūdeni.

Un te nu mēs esam nonākuši pie tā, vai varbūt zobu pastu vispār nevajag… Ir alternatīvi uzskati, kas vēsta, ka zobu pastas kopumā ir viens liels (kārtējais) mārketings un principā zobu tīrība nav atkarīga no zobu pastas lietošanas, jo aplikums ir lipīgs, līdzīgs kā zemesriekstu sviests – tā notīrīšanai no zobiem nav sakara ar tīrīšanas līdzekli, bet gan ar mehānisku beršanu. Principā aplikumu no zobiem var noberzt ar mīkstu zobu birstīti, kas neposta zobu emalju, bet sastāv no ļoti daudz sīkiem sariņiem, kas visi dodas cīņā ar netīrumiem. Tā kā šo uzskatu piekritēji uzsver tieši mehānisās aplikuma noņemšanas būtiskumu, tad vissvarīgāk ir izvēlēties pareizu zobu birstīti. Analoģijai aicinu padomāt par slotu un pagalmu – ar vienu resnu sprungulīti izslaucīt pagalmu būtu grūti. Ar desmit zariņiem jau būtu krietni vieglāk, vai ne? Bet ja jums būtu kārtīga salmu slota, tad katrs mazākais gruzītis tiktu aizslaucīts prom. Un gluži tāpat esot ar zobu birstītēm – svarīgi ir daudz un mīksti sariņi, nevis daži resni un asi. Tā nu apgūstot pareizu zobu tīrīšanas tehniku, lietojot šādu atbilstīgu zobu birstīti un zobu diegu regulāri un rūpīgi, zobi būs tīri un veseli bez nekādas zobu pastas, jo kā rakstīts vienā no ASV zobārstu asociācijas informatīvajiem izdevumiem, faktiski zobu pastai mūsdienās ir tikai 3 funkcijas: – garša un svaigums, ko tā atstāj mutē (gaumes jautājums – vai tas patīk, vai nemaz i ne); – fluors, par kura kaitīgumu vai nekaitīgumu un cik lielās devās arvien tiek krustoti šķēpi; – nu un kā trešais labums tiek minēti papildus funkcijas speciālajām zobu pastām – kas balina zobus, kas ārstē smaganas, kas stiprina zobu kakliņus un mazina to jutīgumu utt. Bet ja viss šis nav aktuāli, tad bez zobu pastas var tīri labi iztikt. Turklāt zobu pastas sastāva pētnieki un pretinieki arvien atgādina, ka zobu pastas bez visiem labumeim, ko tās sola, satur arī ļoti daudz nevēlamu ķīmisku vielu, kā arī mākslīgus saldinātājus, starpcitu.

Apdomājot visu šo, parasti veikaliņā 0-2 gadu vecumā es neiesaku zobu pastu ar fluoru, ja vien nav kādas īpašas vajadzības (piemēram, zobārsts apskatē novērtējis, ka ir slikta zobu emalja un gluži medicīniski nepieciešams to stiprināt). Savukārt pēc 2 gadu vecuma (vai pat drīzāk 3 gadiņi uz augšu) jau vecāki var domāt paši, kā šķiet pareizāk un kura viedokļa pusē stāties. Bet galu galā, pavisam maziem bērniem noteikti var iztikt arī bez zobu pastas un manā uztverē tīrīšanai vairāk ir procesuāla nozīme.

Nu apmēram tāds mans viedoklis par zobeļiem mazajiem!

Par mazuļa pirmajiem solīšiem

Wednesday, February 18th, 2015

Šī gada 17. februārī pacilātā omā devos uz Latvijas Radio studiju, ciemos pie Agneses Drunkas uz raidījumu “Ģimenes studija”, lai atkal (!) runātu par mazuļa pirmajiem soļiem un apaviem. Bet tā jau mums tikai liekas, ka, cik tad par to var runāt – mazie dzimst un aug aši – tie, kas varbūt vēl pirms gada nepievērsa uzmanību nekādai informācijai par pirmajiem apaviņiem, tagad ir apjukuši un jautājumu pārpilni tieši par šo tēmu. Tāpēc runāt ir vērts un raidījums izdevās ļoti interesants, jo ciemos bija aicināta arī fizioterapeite Dace Bērtule, kuras viedokli ļoti respektēju un esmu nereti atsaukusies uz viņas sniegtajiem skaidrojumiem par bērna gaitas un kustību attīstību, kā arī sekmīgu apavu izvēli pirmajam dzīves posmam. Nu tad klausieties paši bez pārstāsta šajā linkā

Jau iepriekš esmu rakstījusi vērtīgus rakstus par kājiņu attīstību šeit, kad kurpes jāsāk lūkot šeit un par apaviem un to uzbūvi kopumā šeit.

Brigadiera matemātika

Friday, January 2nd, 2015

IMG_2953Vakar Robins uzgāja savā spēlu plauktā Disneja kārtis ar skaitļiem un vienkāršiem saskaitīšanas uzdevumiem. Biju pārsteigta, kā viņš aši tika pie risinājumiem, atšāvis pirkstiņus skaitīja kopā gan 7 un 2, gan 3 un 4 utt. Protams, kad taujāju, kas viņam iemācījis šitā uz pirkstiem sarēķināt, tad (kā tas bieži novērojams valdorfpedagoģijā skolotiem bērniem), viņš mirkli padomājis teica, ka neviens – pats esot izdomājis :) Taču kādā brīdī pamanīju, ka viņam līdz galam nav skaidrs, ka dažādi skaitļi var veidot vienādu summu. Respektīvi, tikko bija trāpījies kāršu pāris, kur 4+4=8, bet mirkli vēlāk 3+5 nekādi nevarēja atrast sev īsto risinājumu, jo cik gan tas ir, ja nav astoņi, jo astoņi taču nupat jau bija 4+4… kamēr Robins risināja šo sarežģīto uzdevumu (un diez vai jums liktos vienkārši atrast risinājumu tam, kas acīmredzami ir 8, bet nevar būt 8) – palaidu apkārt istabai skatu un ieraudzīju mazu bundulīti ar strādnieku figūriņām. Urā! Tieši tas kas vajadzīgs!

Sarindoju Robina priekšā 2 brigādes – 4 dzeltenos un 4 zilos vīriņus. Robins saskaitīja, ka viņu kopā ir 8. Un tad mēs sākām aizraujošu dramaturģijas improvizāciju ar talkā saukšanu – te dzeltenās brigādes priekšnieks sauca pēc palīdzības vienu vai divus no zilās brigādes, bet tad atkal pamatīga palīdzība bija vajadzīga zilajiem un talkā skrēja visi dzelteni. Robins aizrautīgi iesaistījās leļļu izrādē, tipinādams pāri būvlaukumam un skaitīdams vīriņus: 4+4=8, 5+3=8, 6+2 – atkal 8, un pat 7+1 un izrādās 8+0 = 8 :) vīreļi skraidīja šurpu turpu un skaidrība bija rokā, ka 8 var iegūt dažādos komandu sastāvos. un tad viens vīrs bija dikti izsalcis un aizgāja pusdienu pārtraukumā un kaut kā vajadzēja izlīdzēties atlikušajiem 7 – un izrādījās, ka arī 7 var dabūt visādos veidos. Galu galā atbrauca vēl viesstrādnieki no pilsētas otra gala un jāatrisina bija mūžsenais jautājums – cik ir 5+5 :)

Lai jums arī šai gadā negaidīti palīgi visādos darbiņos un izdodas atrast atrisinājumus visādiem grūtiem jautājumiem :)

Uzcepsim Ziemassvētkus!

Saturday, December 20th, 2014

IMG_6593Nezinu kā jūsmājās, bet pie mums tā pa īstam Ziemassvētku sajūta ar visām četrām ienāk istabā, kad tur sāk lodāt piparkūku smarža. Protams, pašu ceptu! Šogad izmēģinājām uztaisīt katrs pa piparkūku pūcītei. Patiesībā šī pūcīte domāta modelēšanas masai, lai darinātu eglīšu rotas, bet mēs lūkojām, vai kas sanāks arī no piparkūku mīklas. Bišķi šķības un greizas jau mums sanāca, bet pašiem mīļas un garšoja labi, turklāt šīs bija pirmās un izdarījām dažus secinājumus :) Katrā ziņā līdzās ierastajām piparkūku sirsniņām un zvaigznītēm, šīs bija jaukas pārmaiņas un, kas interesanti, katrs no mums uzcepa savu pūcīti un tā uz mata raksturoja tās autoru :) Vai uzminēsiet, kam pieder abas smukākās pūcītes attēlā? :)

Arī jūs vēlaties pagatavot šādas pūcītes?

Jums būs vajadzīga:

  • valga piparkūku mīkla, ko labi var izveltnēt plānu un tā labi lokās un līp (mums īsti tāda nebija – diezgan drupena gadījās),
  • apaļa krūzīte vai glāze,
  • kāds neliels cilindrisks priekšmets (mēs izmantojām bērnu flomastera korķīti),
  • salmiņš,
  • kā arī nazis knābītim,
  • piparkūku formiņas, ja vēlaties atgriezumus izmantot lietderīgi un uzspiest pa kādai sirsniņai pa labi un kreisi no pūcītes :)

IMG_6535

 

Kad mīkla izveltnēta, izspiedām ar krūzīti riņķi – turklāt, kas interesanti – pašu mazāko krūzīti izmantoja Klāss, mēs ar Robinu izmantojām tradicionālu krūzi, bet tētim tā šķita par mazu, kādēļ tas ķērās pie pavisam liela apļa :)

IMG_6522

IMG_6539

Pēc tam sataisa punča spalviņas ar flomastera korķīti iespiežot tādus kā pusaplīšus.

IMG_6525

Kad tas padarīts, no labās un kreisās pusītes aptuveni 1/5 riņķa noloka uz iekšu kā spārniņus. Teorētiski būtu jāloka vertikāli, bet katram jau tā pūcīte savādāka :) Rēķinieties, ka cepoties spārni mazliet pavērsies, tādēļ piespiediet tos kārtīgi pie pūces punča, jo, piemēram, mana pūcīte cepoties pavēra spārnus kā tāda vēlīga pūču mamma, kurai zem spārna pietiek vietas pus pasaules pūču bērniem :)

IMG_6548

 

Kad spārni nolocīti, jānoloka apmēram tāda paša platuma maliņa no augšas tā, lai veidojas austiņas un pūces galva.

IMG_6552

Ar pirkstiem izveidojiet pūcītes formu un uzspicējiet austiņas. Visu mazliet salipiniet kopā, citādi atlocīsies augšup arī galviņa. Un tad ar korķīti iespiediet sejiņā divus aplīšus, kas būs pūces actiņas. Bet vidiņā ar salmiņu izveidojiet acu zīlītes.

IMG_6555

Palicis tikai knābītis – to iespiež kā V ķeksīti starp actiņām ar naža galu. Atcerieties arī šeit, ka visas mīklas kontūras cepšanās laikā izplūst, jo mīkla ceļas. Tāpēc iespiediet visu, ko vēlaties skaidri redzēt, kārtīgi, citādi tas pazudīs nebūtībā.

IMG_6557

Gala beigās jums būtu jāiznāk aptuveni šādai pūčelei, kuru lepni šaujat krāsnī un gaidiet rezultātu pēc apmēram 7-10 minūtēm :)

IMG_6532

Augstāk attēlā redzamā Klāsa pūcīte no krāsns nāca laukā šāda :) Pats meistars, protams, priecīgs un lepns – daudz vairāk kā par citām vienkārši ar formiņu izspiestajām piparkūciņām.

IMG_6590

Tā mēs it kā vienkāršu piparkūku cepšanu vērtām īpašā priekā ar amzēšanos un nepacietīgu rezultātu gaidīšanu. Tā ka smaidu izvilinājām pat no tēta, resno pūci cepot :)

IMG_6567

Lai arī jums izdodas saķert Ziemassvētkus aiz astes vai spārna un noturēt tos savās mājās un sirdīs pēc iespējas ilgi!

 

Stāsts par zilo lauvu jeb gatavojiet dāvanas paši!

Saturday, December 13th, 2014

IMG_3194Taisnības labad uzreiz jāatzīstas, ka stāsta beigas par zilo lauvu man nemaz nav zināmas. Taču šis lieliski kalpo par metaforu tam, cik dažādas ir mazo vēlmes, kuras tiek izteiktas Ziemassvētku vecīšu vēstulēs un klusos čukstos uz austiņas kādam “starpniekam”. Pie mums ik dienu iegriežas vecāki, dažkārt izmisīgos dāvanu meklējumos, lūkodami pēc visneiedomājamākajiem Ziemassvētku sapņu piepildījumiem. Mammu, kas meklēja zilu lauvu atcerējos šorīt, kad šūdināju kaķīti savam vecākajam dēlam Robinam.

Valdorfa bērndārzā dāvanas gatavo vecāki paši

Es neesmu rokdarbniece – līdz Robins sāka iet bērndārzā, šuvusi nebiju kopš skolas mājturības stundām, filcējusi nekad un daudzi citi rokdarbi man bija sveši. Taču Valdorfa bērndārzā dāvaniņas uz Ziemassvētkiem vecāki gatavo savām rokām – ik gadu audzinātāja dod uzdevumu un vecāki gatavo rotaļlietu kopīgās rūķu darbnīcās pašu spēkiem. Kopš mūsu dēli iet bērndārzā, tapuši vairāki rūķi, filcēts eņģelis, šūdināts zirgs un miega pelīte Klāsiņam. Tiek uzskatīts, ka šādas pašu darinātas rotaļlietas līdzi nes īpašu sirds siltumu un enerģētiku. Lai tās būtu īpaši daudz izmīļotas, būtu ieteicams tās šūt ar rokām nevis ar šujmašīnu – tā man stāstīja pieredzējušie valdorfieši otrajā gadā. Teikšu godīgi – sākumā es biju skeptiska, ka manam bērnam tāds neprasmīgas mammas darinājums būs saistošs.

Pirmajā gadā viss nenotika gluži kā tam būtu jānotiek – audzinātāja vienkārši paziņoja, ka šogad esot jāšuj Valdorfrūķis (un pačukstēja, ka to var arī nopirkt no kādas viņai zināmas šuvējas). Tā kā es jau biju “pašmācības ceļā” noskaidrojusi valdorfisko rokdarbu dziļāko nozīmi, ka ikvienai no šīm rotaļlietām ir tas īpašais “starojums”, ko tajā ielikusi mamma to darinot īpaši savam mazulim, tad nolēmu stāties pretī grūtībām un šūt rūķi tomēr pati, jo tā pirkšana šajā gadījumā man nelikās pieņemama – nevar taču būt, ka es nemācētu uzšūt mazu rūķīti?! Man nebija nekādas nojausmas, kādam tam īsti jāizskatās un tajā gadā arī darbnīcu mūsu audzinātāja nerīkoja – rezultātā tapa galīgi “nevaldorfisks” rūķis pēc piegrieznes no interneta dzīlēm. Vai tam bija nozīme? Nē. Nozīme bija tam, ka es to biju darinājusi ar tik milzīgu siltumu sirdī un dzirksteli acīs, savām šķībajām vīlēm tik īpašu, ka šo rūķi Robins ik nakti iežmiedz padusē un mīļo līdz šai baltai dienai kopš pusotra gada vecuma – viņa bērnistabā nav otras tik lolotas, īpašas un neaizstājamas rotaļlietas kā šis rūķis. Un es varu iedomāties, ka dažs šo lasa un nodomā: “Tā ir ar jūsu bērnu! Bet ar manu bērnu gan tā nebūtu – viņu neinteresē mīkstās mantas un es vispār nemāku šūt – nekas tur nesanāktu.” Kaut kā līdzīgi domāju arī es, jo Robinu nekad nav interesējuši plīša lāči vai lelles, bet šis ir kaut kā savādāk – it kā tajā rūķī tiešām būtu kaut kas maģisks, ko es tur pati neaptverot esmu ielikusi.

Arī turpmākos gados radītās rotaļlietas bērniem ir īpašas. Klāsiņa gultā uz spilvena ik nakti guļ miega pelīte, kuru aizmiegot cieši jāsatver plaukstiņā. Bet no plauktiņa uz Robinu iztālēm nolūkojas filcēts eņģelītis, kam tur ierādīta ļoti īpaša vieta. Un – godavārds – bērnu attieksme pret tām kaut kā atšķiras. Jā, starpcitu vērts piebilst, ka bērni arvien nezin, ka šīs rotaļlietas esmu gatavojusi es – tās tiek gatavotas slepenībā un pirms svētkiem tikpat slepeni nodotas audzinātājai, kas tās iesaiņo un beigu beigās šīs rotaļlietas mistiski atnes rūķis audzinātājai un tā viņas izdala bērniem.

Kāpēc neuzšūt zilo lauvu?

Protams, ja Salatēvam pasūtīts Lego numur 22222, tad pašu rokām to nepagatavosiet. Bet varbūt tad dāvanu maisā likt 2 lietas – gan kāroto Lego, gan paša darinātu dāvaniņu? Un iespējams nākamgad vēstule jau būs ne tik strikta :) Savukārt tad, ja kārots ir zils lauva, kāpēc to vienkārši neuzšūt tā vietā, lai noskrietu kilometrus to medījot veikalos? Tikko piebeidzu šūt kaķi, kas man aizņēma apmēram 4 h (2 piegājieni pa 2 h) – ja esat lielāka rokdarbniece par mani, droši vien tiktu galā apmēram 2,5 h – cik tad vairāk varētu aizņemt uzšūt zilu lauvu? Vai lelli ar oranžiem matiem? Vai balerīnu ar lillā kurpītēm? Vai spilvenu ar mēnestiņu? Kaķīti? Sunīti? Ziloni… jebko! Beigu beigās arī citplanētietis ar vienu aci vai Sūklis Bobs kvadrātbiksis būs īpašs, ja to būsiet paveikuši tieši jūs. Klāsam top dzīparu bumba – vidiņā kaķu bumbiņa ar zvārgulīti, kurā vēl ielikām zīmīti ar mīļiem vārdiem Klāsiņam; ap šo aptin dziju kā kamolu, kamēr bumba ir apmēram tenisbumbas lielumā. Un tad to vienkārši klājdūrienā izšuj ar citu dziju, lai kamols turas kopā. Šo šoreiz uzticējām Jurģim un ja to var vīriešcilvēks, kas nav šuvējs nu nemaz, tad to noteikti var ikviena mamma, kas nokārtojusi mājturības “pārbaudījumus” kaut uz apmierinoši :) Un rokdarbu projektus nav tālu jāmeklē – ievadiet Google.lv atslēgvārdus Waldorf doll vai jebko līdzīgu, izvēlieties Attēlu skatījumu un vienkārši noskatiet savējo – tur ir ne vien pārpilns ar piegrieznēm, bet arī neskaitāmas fotopamācības un izsmeļoši padomi, kā pagatavot šīs rotaļlietas pat pilnīgam nemākulim. Jūs jau noprotat, kad cenšos jūs iedrošināt, vai ne? :)

Dāvanas var gatavot ne tikai vecāki

Šogad mūsmājās cenšamies ieviest jaunu tradīciju – kopīgi ar tēti puikas slepeni gatavo dāvanu viens otram: Robins ar tēti gatavo Klāsam koka svariņus, bet Klāsiņš palīdz tētim gatavot Robinam putnu barotavu. Bet tāpat bērnu var iesaistīt dāvanas gatavošanā kādam no vecākiem vai citiem radiniekiem. Ar bērniem esam izrunājuši, ka dažas dāvanas nes rūķis, bet dažas gādā cilvēki viens otram – saviem mīļajiem. Un dāvanā galvenais ir tas, cik tā ļoti pārdomāta un gādāta – reizēm tā var būt arī pirkta – kāda laba grāmata vai žurnāla abonements omītei, lai viņai ir ko palasīt. Bet ļoti īpašas ir arī pašu gatavotas dāvanas, jo par to cilvēku, kam dāvinās šo lietu, domāts ik mīļu mirkli to gatavojot. Un kaut arī materiālā vērtība šai lietai nav liela, tā cilvēkam nozīmēs daudz daudz vairāk kā steigā nopirkts dārgums lielveikalā.

Es negribu liekulīgi sludināt tikai DIY apdāvināšanos – skaidrs, ka bērniem kārojas arī kādu jaunu rotaļlietu no veikala plauktiem. Tas, uz ko es aicinu, nekrist iepirkšanās neprātībā un līdzās materiāliem labumiem atrast vietu arī sirdssiltumam :) Ziemassvētku laiks taču ir brīnumu laiks – varbūt īstais mirklis gadā, lai atrastu laiku un saņemtos arī kādam mazam DIY – tas taču tagad tīri vai modē :)

Bērnu prieki

Saturday, November 22nd, 2014

Aizsāku apkopot pozitīvos mirkļus ik dienu. Taču kādā mirklī sapratu, ka visforšāk būtu piefiksēt nākotnībai tieši tos mirkļus, kuriem ir sakars ar mūsu bērniem, lai sev pašai atgādinātu un ar citiem padalītos, cik daudz priecīgu mirkļu ir tikai no mūsu bērniem vien un grūtības un neērtības, kas rodas vecākiem ir tikai īss, pārejošs mirklis :)

Te nu pirmo 2 nedēļu #bērnuprieki

Kā solīts – mani šodienas (2.novembra) bērnu mirkļi:
– svētdienas rītu gultā, kad nekur nav jāceļas ir īpaši – šorīt mani saārstēja, secināja, ka man nelabi skan sirsniņa un esot ar steigu jāgriež vaļā vēders – vienīgais variants glābties no nevēlamas ķirurģiskas iejaukšanās bija bēgt taisīt brokastis, lai “dakterīši” var fokusēties uz citiem pacientiem – piemēram, tēti
– visu dienu noņēmāmies ar āra darbiem, sasedzot puķes un sakopjot dārzu ziemai. puikas turpat blakus, vienmēr gatavi palīdzēt – rosās ar savu mazo ķerru un lāpstiņām. Klāss viens pats saveda visus apgrieztos augus uz kompostu! Bet Robinam ir jau projekts kā likt lietā vecās riepas, izveidojot papildus atrakcijas spēllaukumiņā. Ir forši strādāt visiem četratā!
– Pēcpusdienā Klāss aizbildinās, ka esot slims, kad jākārto izsvaidītās mantas. Robins nosaka: “nu tu zini, ja melo, ka esi slims, tad saslimsi patiešām.” Pasmaidu, jo šo tikai piektdienas pēcpusdienā izstāstīju kā savu novērojumu Robinam, kad viņš aizbildinājās ar vēdersāpēm, lai izvairītos no futbola treniņa. Vēlāk gan vēdersāpes pārgāja un futbolu tomēr apmeklējām, kas vakara noslēgumā tika ierindots starp labajiem notikumiem, kad Robins stāstīja par savu dienu pie vakariņu galda Aši tie bērni mācās :)
– … aši gan Kurš vecāks gan nezin, ka bērnam nevajag jautāt: “Vai vilksi cepuri?” bet gan: “Kuru cepuri vilksi?”, ja skaidri zinām, ka gribam, lai bērns velk cepuri. Arī Robins ātri saprot, kā jāapietas ar tēti, ja skaidri zin, ka grib ar viņu paspēlēt kārtis, bet viņš uz jautājumu: “Uzspēlēsim kārtis?” atbild “Nē”. Pēc tam, kad saņēmis atteikumu, viņš ātri pārformulē savu jautājumu: “Kurš tu kārtīs gribi būt – labais vai sliktais?” Tāda, lūk, tētim izvēle :)

IMG_2667Pirmdiena (3.novembris). Ironiski – pietiek man apņemties nedēļu dalīties prieka brīžos par bērniem un sākas tumšākā svītra kāda mammai var būt – saslimst mazais. Acīmredzot kāds tur augšā grib šo izaicinājumu man apgrūtināt. Bet tā jau ir, viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus. Tad nu sakožu zobus un lūkojos uz prieka brīžiem:
– Pēc negulētas nakts ieskatījos guļamistabā, kur manā gultā šķērsām pa diagonāli bija palicis mans negulētās nakts iemesls, skaļi krākdams kā vecs onkulis – “Cik labi, ka Robinam izdevies beidzot iemigt – mazliet atgūs spēkus.” – nodomāju, aizverot durvis, lai viņu nepamodinātu. Tie ir priecīgi brīži, kad slimnieciņam ir labāk – tieši tik maz mammai vajag īstam priekam, redzēt, ka viņas bērnam vairs nesāp.
– Visu ceļu uz pilsētu mašīnā Robins man stāsta kā atcerās mūsu veco dzīvesvietu. Man patīk klausīties viņa atmiņas – viņš atcerās sīkas detaļas, kuras es sen esmu aizmirsusi un viss paliek tik dzīvs. Apbrīnojami!
– Robins sagatavojis Klāsam pārsteigumu, gaidot viņu mājās no bērndārza – salicis sen aizmirstu mīksto grīdas puzli. Pievakarē atrodu abus uz tās tupam un kavējamies detaļu izpētē. Padalos ar Robinu, ka šī puzle ir tikpat veca kā viņš, jo es uz tās guldiju viņu, kad viņam bija daži mēneši un viņš vēl nemācēja pat velties. Tagad abi puikas uz tās knapi var ieritināties – tā izaugusi mana bagātība pa šiem 5 gadiem!
– Vakarā Klāss glezno – viņam uznākusi iedvesma, kad jāiet gulēt, protams. Darbiņi ir koši un krāsaini – Pikaso vai Van Gogs – nevaru izšķirties – nolasāmu formu nav, bet no 2 krāsu burciņām – zilās un dzeltenās – uz papīra izveidojušies neskaitāmu toņu laukumi ar daždažādām zaļajām nokrāsām, košiem laukumiem – skaisti! Var jau būt, ka tikai man tā šķiet. Bet tāpēc tas ir mans priecīgais mirklis!

IMG_2673Otrdienas (4.novembris) bērnuprieki:
– Robins aizvadīja mierīgu nakti, tātad slimības trakums pāri un ieejam veseļošanās taisnē. Forši!
– Pusdienojam divatā – tik mierīgi! Sākumā Robins pasūtīja griķīšus ar kartupelīšiem, tad apsmējāmies abi kopā par šo alošanos un ēdienkarte tika izlabota uz griķīšiem ar sēņu mērci. Šis ēdiens man padodas un Robinam ļoti garšo – griķi ar gaileņu mērci un parmazānas sieru… pļāpājam par šo un to un vispār tā forši
– Klāss mūs visu vakaru smīdina ar jaunu niķi – pēc katras čurāšanas viņam obligāti jānoslauka dupsis, jo viņam esot tur “čuras-lāse” – un pamēģini viņa “čuraslāsi” nenoslaucīt – higiēniska rakstura skandāls garantēts
– Klāsam tagad topā getras (vispār viņas mūsmājās pēkšņi iekarojušas nenormālu popularitāti – aš nevar sadalīt, kuram kuras – pēkšņi izraka no senaizmirstām drēbju kastēm un sākuši valkāt, turklāt pa savam uz pus pēdu kā Āzijas valstīs) un ģitārspēle ar solo dziedāšanu. bet tad, kad ģitārā pazūd mediators, dziesma strauji apraujās un Klāss liktenīgi paziņo: “Vijolīte iekrita iekšā!” – nav ne jausmas, kāpēc viņš mediatoru sauc par vijolīti… bet allaž jāsmaida.

Šodien (5.novemrbī) biju pa darbiņiem, tā ka puikas redzēju maz, jo Robins vēl faktiski palika guļot, kad es devos ar Klāsiņu prom. Tad nu mazliet jāpiedomā, lai tiktu pie 3 vērā ņemamiem bērnu mirkļiem:
– Rīts ar Klāsu mierīgs, sēžam pie galda, brokastojam. Klāss saģērbjas, samīļojas un dodas pirmais uz mašīnu, akmēr es nevaru savākties… viņš pēkšņi ir kļuvis tik liels. Un tik daudz runā, ka es visu ceļu mēģinu izsekot viņa domu pavedieniem. Nesekmīgi. Viņš ir liels – tā mani ķer zibenīgs mirklis.
– Atceļā no bērndārza ar Klāsu plānojam iebraukt veikalā. Klāss saka: “Man vajag nopirkt aliņu.” Es pārsteigti norādu, ka viņš vēl tomēr tam ir pārāk mazs. Klāsiņš man atbild: “Es to alu nedzeršu. Es paņemšu bumbu, uzlikšu virsū un tad viņa uzšausies gaisā. Un es dziedāšu “Alu-jā bumba jā-i-jē, alu-jā, bumba jā-i-jē!”
– Arvien vēl jāpasmaida arī par citu sarunu mašīnā, kas gan taisnības labad izskanēja jau piektdien, bet smaidu to atceroties arī šodien. Robins padzirdēja reklāmu, kurā bija teikums “eksotika, aiz loga tropiska sala” vai kas tml. Un uzreiz sauc: “Sekss, tur sacīja sekss.” Paskaidroju, ka tur teica “eksotika” nevis “sekss” un paralēli pārlieku prātā, ko man vajadzētu un nevajadzētu teikt, ja viņš prasīs izskaidrot vārdu “sekss”. Bet viņš neprasa. Katrs aizklīstam savās domās, kaut ko pa vidu runā Klāss, aizsākas citas sarunas… bet apmēram 5 minūtes vēlāk Robins saka: “Mammu, kas tas bija par vārdu, ko es tev pirms brīža teicu? Špagata?”

Ceturtdienas (6.novembris) bērnu prieki. Atlikt bērnu prieku uzskaitīšanu par veselu dienu nav prātīgi – grūti atcerēties niecīgos prieciņus. Bet tie taču ir tik forši – kā rozīnītes saldā kēksā, kas atsvaidzina lielo saldumu
– Vakar mūsu lielais notikums bija zobārsta apmeklējums. Puikas man atveda Jurģis un es ar abiem dēliņiem devos kājām cauri Vecrīgai – katrs puika pie savas rokas – pēkšņi jutos tik bagāta! Bija sajūta, ka cilvēki uz mums atskatās un pasmaida. Bet droši vien man tā tikai likās. 2 bērni ir ideāli – abās manās rokās siltas plaukstiņas, cits caur citu stāsta dienas notikumus katrs savā ausī… sirds bija pilna ar bagātību, kā bankas laupītājam, kas iet pa ielu ar diviem miljoniem.
– Robins zobārsta krēslā sēdās pirmais, dūšīgi, ka tikai es spēju nojaust viņa mazo bailīti – neviens cits to noteikti nepamanīja. Uz 10nieku izturēja visu procedūru, cauruma neviena un – ak tu brīnums! – viņam mutē jau esot izbāzuši degunu pirmie kaula zobiņi – dzeroklīši rindas galā. Es nemaz nezināju, ka dažiem bērniem zobu nākšana sākas ar tiem – vaktēju tikai, vai priekšzobi nekustās. Tā nu zobu feja ir pieklauvējusi pie mūsu durvīm.
– Klāss zobārsta krēslā sēdās mammai opā, bet pirmo reizīti pie zobārsta tas esot pieļaujami Visādi citādi drosmīgi atvēra muti un izpildīja visu, ko daktertante teica, tā ka arī Klāsa zobiņi tika nopucēti un pārbaudīti. Arī bez caurumiem.
– Kad daktertante izdalīja balviņas par labo sadarbošanos, Klāsam tika daudzstāvu zīmulītis, bet Robinam aprocīte – bet viņam tā kārojās zīmulīti. Raudzījos viņā un ūsās smaidīju, kā viņš sakoda zobus, pateica sirsnīgu un lielu paldies un tikai izgājis uz ielas atzinās man, ka brālim esot foršāka dāvaniņa, kad tieši paprasīju kā viņš jūtas. Biju aizkustinājuma pārņemta, kā viņš neuztaisīja skandālu un ne ar šūniņu neļāva laipnajai daktertantei noprast nepateicību par dāvaniņu vai tml. un turējās kā vīrs līdz es nepaprasīju Otrs aizkustinājums nāca tad, kad Klāss, padzirdējis brāļa atzīšanos, nekavējoties sadalīja savu zīmulīti uz pusēm un piešķīra brālim daļu no tā… saprotu, ka pārsteigta par viņu labajām sirsniņām biju tikai es – un tas aiz manas nejēdzības, jo Kā raksta J.Ū.Roge – es jau iepriekš pieņemu uzstādījumu, ka bērni uzvedīsies slikti, paredzu negatīvo. Bet tas ir absolūti greizi un šī situācija bija dubults pierādījums tam. Audzinu sevi domāt pozitīvi un priecājos par saviem puisēniem

Piektdienas (7. novembris) bērnuprieki:
– Robins saņēma “gandrīzvesels” novērtējumu no dakteres. Labi, tātad nekas nopietns un līdz pirmdienai bū spilnīgi izdakterēts, cerams. Prieks tomēr, kad bērni veseli un sirds mierīga!
– Puikas taisīja dāvanas tētim – Robins rakstīja ar stikla krāsām uz krūzītes – SUPERTĒTIS, bet Klāss izkrāsoja traktormagnētiņus. Mīlīgi, kā viņi abi mēles galiņu no mutes izbāzuši cenšas, lai tētim būtu prieks. Un es zinu, ka viņam būs.
– Devāmies ar Robinu pēc dāvanas tētim dzimšanas dienā – praktiskā daļa. Zinot pļāpīgo Robinu, dāvanu slēpu kā varēdama. Tomēr viņš nolūrēja, ko ielieku mašīnā un nācās atzīties. Viņš nosolījās tētim pilnīgi neko neteikt – pat nerunāšot par dzimšanas dienu, pilnīgi nemaz. Kā viņam gāja? Kad tētis vakarā atgriezās, sveiciena vietā viņam jau uz sliekšņa tika paziņots: “Mammas dāvanu tu mīlēsi visu mūžu!” Es brīdinoši apsaucu pļāpu. Bet jau pēc dažām minūtēm, kad tētis rosījās virtuvē, Robins daudznozīmīgi paziņoja: “Nu rīt vakariņas pagatavot būs daudz vieglāk!…” Tā ka Jurģim jāsmej un jāprasa: “Kas jūs man pavārīti ar visu mici dāvināsiet?” – “Nu gandrīz vai,” – atbild Robins
– Šorīt apsveicām tēti, pasniedzām arī lielo pārsteigumu – multifunkcionālo katlu – un bērnu gatavotās dāvaniņas. Puikas lēkā apkārt un grib uzreiz dāvanu izsaiņot. Kad no kastes izņemts katls, Klāss neizpratnē prasa: “A kur pavāriņš?” un iet vēl pārbaudīt kasti

Esmu parādā sestdienas (8.novembris) bērnu priekus:
– Puikas apsveica tēti dzimšanas dienā. Lai ko viņš nedomāja par dāvanām, pašcepto kūku utt., manuprāt grēks būtu sūdzēties, ka mēs nedarījām visu, lai tētim būtu svētku sajūta
– Biju apsolījusi Robinam, ka dosimies uz muzeju (kaut kā viņiem tā muzeju būšana abiem ļoti patīk) – šoreiz devāmies uz Botānisko dārzu apskatīt tauriņus arī pie reizes. Izstaigājāmies, apskatījām zelta zaķīti un arī tauriņus apciemojām… ļoti patika mums šis apmeklējums. Apbrīnoju, cik acīgi mani bērni – pamana tādus sīkumus, nieciņus un niansītes! Ar kādu zinātkāri klausās stāstīto, ko lasu priekšā vai skaidroju – apskatījām gan, kā aug banāni, gan citronus atradām citronkoka lapotnē…
– Vakarā tētis mūs veda uz restorānu “Naples” Andrejostā. Skats pa logu bija dievīgs, puikas uzvedās kā īsti mazi džentelmenīši un vakars izvērtās patiesi patīkams. Finišējām ar lielisku tiramisū 2:4. Priekā!

IMG_2720Svētdienas (9.novembris) bērnu prieki:
– Pusdienās pagatavoju pirmo ēdienu jaunajā Jurģa dāvanā ( ) – spagetti carbonara – puikas ēda slavēdami, pieprasīja papildporciju un slavēja mammu par lielisku pavāru!
– Mums ir ieviesta jauna mājkārtošanas metode – svētdienas pēcpusdienā ir jābūt kārtībā istabām un spēļu stūrim – citādi es eju ar maisu un uz nedēļu konfiscēju visu, kas tur izsvaidīts. Pagājušā nedēļā zaudējuši veselu RIMI maisu ar mantām, viņi šoreiz gluži vai spiedza aiz sajūsmas, kad mans maiss palika pilnīgi tukšs. Bet man bija liels liels prieks, ka kārtīga māja, turklāt Robins viens pats sakārtoja savu istabu, pamatīgāko daļu no kopīgā spēļu stūra un beigu beigās vēl gāja palīgā Klāsam, lai brālītim arī mantas maisā netiek… iedevu viņam balto pupiņu un viņš vai kusa aiz laimes par uzslavu.
– Puikas izplunčājās vannā un pēc tās Klāss vienmēr prasa, lai ietin viņu kā rūķīti un tur opiņā tagad gan izaudzis mūsu rūķītis un jāvīsta divos dvieļos – nepieciešams papilddvielis kāju ietīšanai, citādi mūžvecais bēbīšdvielīts vairs nosedz puiku tikai līdz ceļiem Bet šitas ir tik mīļi, kad viņš tāds ietuntuļots sēž “op-piņā” kā viņš pats saka
– Vakariņās tapusi frikdaeļu zupa (protams, jaunajā katlā ) – puikas spiedz aiz sajūsmas, ēd un slavē. Robins secina, ka tētis tiešām esot dabujis pavārīti dāvanā – ar to gan viņš domā mani, kas nu ķērusies pie gatavošanas Bet zupu mūsmājās atzina visi, pat tie, kuriem tā netika :)

IMG_2801Atsaucoties Vita Jurgone aicinājumam, otrdienas (11.novembris) bērnu prieki:
– Rīta saruna automašīnā, redzot ielas malā kontrolieru armiju: Robins: – “Es, Klāsiņ, zinu, ko dara kontrolierenes un kontroļi – ķer zaķus!”‪#‎latviesuvalodasgramatika‬
– Cita saruna turpat auto (vispār tā autobraukšana man patīk arvien vairāk, jo tik labas sarunas tur raisās un kurš teica, ka atmuguriskie autokrēsliņi traucē komunicēt ar bērnu?). Klāss sāk dungot kādu meldiņu un liek mums atminēt, no kāda “koncerta” tas ir… Minu, bet bezcerīgi. Tad nāk ar minējumu Robins – “tas no tās mūltenes, – tas nav nekāds koncerts, bet multene! – kur ezītis ir miglā.” Ahā! Es jautāju, vai “Ezītis miglā” puikām paticis, jo mazliet pierunāju viņus to skatīties iepriekšējā nedēļas nogalē, jo pelēcīgie sākumkadri viņus tā uzreiz nemaz neuzrunāja. Abi vienbalsīgi atbild, ka ļoti paticis. Un Klāss uzreiz: – “Man tur vislabāk patika, vislabāk patika.. ka ezītis bija miglā. Tas bija mīkīgi.” Bet nu secinām, ka šito multeni vajag skatīties vēl, ar vienu reizi nepietiek…
– Neplānota kreņķa dēļ tiku pie abiem bērniem jau dienas vidū – ap trijiem. Nu ko devāmies uz Āgenskalna tirgu pēc dzimšanas dienas kūkas sastāvdaļām visi kopā – puikas apbūra tirgus tantes, izstāstīja, ka mums būs kūka, jo darbiņam dzimšanas diena un vispār ar bērniem iepirkties tirdziņā ir forši, ikkatra tante izrunājas, pakoķetē ar puikiem Mūsu gaļas tante vispār Robinu pazīst kopš zīdaiņa vecuma, kad pirkām pie viņas pirmo trusi piebarojumam Atpazīst, smaida un sveicina… Atcerieties šo īpašo attieksmi, kas diemžēl lielveikalu un supermārketu ziedu laikmetā pazūd – starpcitu 15.11. ir mazo uzņēmumu diena vai kā tml. viņa saucās, kad visi sevišķi aicināti iepirkties mazās bodītēs un ēst mazās kafejnīciņās un visādi citādi atbalstīt tos, kas rosās pa druskai
– Tā kā Klāss pirmo reizi devās uz dejošanu, tad Robinam futbola treniņā nevarēju palikt sēdēt maliņā, bet tikai palaidu zālē, lai vēlāk viņam atbrauktu pakaļ tētis. Palika drosmīgi, lai gan vēlāk atzinās, ka bijis nobažījies, vai nebūs bez mammas “baisi” Esot bijis viss labi, par ko man priecīgi
– Klāsam pirmā dejošana. 40 minūtes garš prieka mirklis – cik smuki viņš cenšas dejot, kā klausās, koncentrējas, pats cenšas labot kļūdiņas un mulst, ko darīt ar viņam piešķirto smuko meiteni Un pats sajūsmā pēc nodarbības saka, ka patīkot un nākšot vēl…
– Vakarā Robins apskauž brāli, ka tas tagad dejos – viņam arī griboties. Tikai nu nekādi nevar iekombinēt savā dienaskārtībā – futbolu nepametīs, patīk, peldēšanu mamma neļauj atmest… nu ko? Tad atmetīs bērndārzu
P.S. Par bildi piedodiet – tā ar slēpto kameru caur kabatu :)

Trešdienas (12.novembris) bērnu prieki nenāk… Domāju…
– no rīta baiss jampadracis, kamēr tiekam uz dārziņu. ik rītu maināmies, kurš kuru bērnu pavada uz bērndārzu – šorīt kārta man vest Robinu, bet Klāsiņš dikti žēli novelk, ka gribētu iet ar mani. Sāku jau viņam teikt, ka vedu viņu vakar un šodien man jāiet ar Robinu, kad Robins iesakās: “Nu ja Klāsiņš dikti grib, es varu tev ļaut iet ar viņu.” Sirsnīgi. Sabužinu viņam galvu un samīļoju.
– Pēc lielās steigas nāk tas mirklis, kad bērns ir dārziņa iekšdrēbēs, tikai jāpārkāpj slieksnim jeb finiša līnijai – jāpamāj, jānosūta gaisa buča un tur ir vesels rituālu komplekss simbolu un žestu valodā mums jau izveidojies maz pamazām bez tā nevar, lai kā mēs atkal nekavētu. Pie durvīm Klāss nosaka (kā ik rītu): “Tu man esi mīļa un es tevi mīlu. Un es tevi pabučošu pa logu.” Bet īsta buča uz sliekšņa tāpēc nevar izpalikt
– Vakarā Robins mani sagaida no autobusa un skriedams pretī sauc: “Mammu, mammu – es biju baseinā 6 reizes pirmais!” kaut kādā mirklī viņam tas ir kļuvis svarīgi
– Pašā vakarā puikas ilgi (ļoti ilgi) spēlējas divatā augšstāvā – Jurģis pat iet aizdomīgi skatīties. Liekot puzles Tāds miers! Vēlāk Robins nonāk lejā ar koka puzlīšu kārbiņu padusē un rāda, kuru puzlīti Klāss salicis pats un kuru Robins tikai bišķiņ piepalīdzējis
– … un tad viņš ieraušas mums ar Jurģi pa vidu uz dīvāna, pieglaužas man un klusi iesaka austiņā: “Es tevi ļoti mīlu!”, es atbildu ar to pašu un tad viņš to pašu iečukst austiņā tētim… ļoti sirsnīgi un patiesi. Un ir tik forši, ka aug mazi vīrietīši, kas cerams mācēs savas emocijas saukt vārdā bez kautrēšanās.

Ceturtdienas (13.novembris) bērnu prieki:
– No rīta cēlu no jaunā katla laukā pirmo paštaisīto jogurtu. Puikas baudīja un slavēja – iejaucu aveņu ievārījumu un šķipsniņu vaniļas cukura – patiešām gards, viņi man nelišķēja
– Klāss uztaisījis Latvijas karodziņus – veselus divus. Prasu, vai tad vienu dos brālītim? Nē, viens mammai un otrs tētim. “Bet kur tad tev pašam?” – painteresējos. “Man Robins iedos.” – pārliecināts Klāsiņš
– Vakarā Klāsiņš atkal devās dancot – šoreiz jau tikai pavadīju līdz slieksnim un iegāja smaidīgs iekšā, bet nodarbības beigās tikpat līksms nāca laukā. Prieka zvanus gan nezvanu, jo tiem, kas sākuši dejošanu apmeklēt septembrī tur tagad bangojot 2mēnešu krīze tātad cāļus skaitīsim pavasarī Bet tas jau netraucē priecāties par priecīgu bērnu katru atsevišķu reizīti
– Šodien ieklīdām ar Jurģi grāmatnīcā. Iznācām ārā bagātīgi sapirkušies (starpcitu, atklāju, ka pilnās cenas Zvaigznes grāmatas Jumavā ir lētākas kā Zvaigznē). Iegādājos vairākas bērnībsdienu grāmatas par papīra cenu (piemēram Staburaga bērni maksā 3 eur). Un Zvirgzdiņa grāmatas, viena ar brīnišķīgām Naumova gleznām par Rīgu un Daugavu… Un Stārastes Ziemas pasaka beidzot izdota no jauna – tieši adventes laika lasāmviela puisēniem būs. priecīgākais šajā notikumā tas, ka puikas līksmo it kā es būtu mājās atnesusi jaunas rotaļlietas. Man prieks, ka bērniem par grāmatām prieks!

IMG_2809Mēģinu savilkt bērnupriekus par piektdienu un sestdienu (tā iet, kad neizdara to uzreiz) – 14. un 15. novembris:
– Sarunā automašīnā Robins jautā: “Uzmini, kas ir vissmagākais pasaulē!” – minam ar Klāsiņu visu ko – Robinu, mammu, pat tēti, ziloni un vali… “Nē, vissmagākais pasaulē ir 608 tūkstoši traktoru.” paziņo Robins. “…Nu, ja valis ir tikpat smags, tad mamma ir uzminējusi.”
– Piektdienā Robins izcepis bērndārzā ļoti gardu piparkūku Latvijas formā ar visādiem dekoriņiem. Skaisti un gardi. Mums katram tiek pa gabaliņam.
– Robinam arī dāvaniņa – Taigai bijusi dzimšanas diena. Klāss ļoti grib mandarīnu, kas iesaiņots papīriņā, un Robins to dāsni atdod, nenoskopodams arī konču. Aizkustinās sirsniņa.
– Mūsmājās ir tāda tāfele, uz kuras pierakstām, ko jānopērk veikalā, lai neaizmirstas. Šovakar tur tapis svarīgs uzraksts… (skat. bildi!)
– Klāss nāk klajā ar paziņojumu: “Mammu, Robina tētis man iesita pa dupsi.” – Tētis izbrīnā