Archive for the ‘Visādi’ Category

Es neesmu perfektā mamma. Es tikai esmu daudz kļūdījusies.

Wednesday, January 20th, 2016

Ne ļoti bieži, tomēr ir gadījies, kad mani samulsina ar teju vai pārmetumu, ka es jau esmu “perfektā mamma” – bērni brauc atmuguriski, apavi baskāju, ēduši pēc BVĒ, lietojam tikai bio pārtiku un homeopātiju utt. Jā, mēs par savām izvēlēm mēdzam runāt skaļi – pavisam vienkārša iemesla dēļ – lai varbūt aiztaupītu kādam tās kļūdas un neceļus, pa kuriem mēs līdz šīm izvēlēm esam nonākuši. Tāpec es gribēju uzrakstīt šo blogierakstu – nevis, lai attaisnotos, bet lai atmaskotos :)

Mūsu vecākais dēls ir izcietis drošvien pat vairāk mocību kā daži citi mazāk iespringušu mammu bērni. Ok, mums paveicās, ka mēs nokļuvām Klaudijas Hēlas jauno vecāku kursos vēl manas grūtniecības septītajā mēnesī. Līdz ar to ātri tikām iestādīti dabiskas attīstības domāšanas principos un neapgādājāmies ar staigulīti, karuselīti un citām lietām, kuras viņa atzina par liekiem un mēs atviegloti uzelpojām un ietaupījām :) Taču bija mācības, kurām mēs nesekojām. Piemēram, ap trešo dzīves nedēļu es triumfējoši pasniedzu puisēnam pudelīti, esot pilnīgi droša, ka manam bērnam tas nesajauks galvu ar zīdīšanu. Bet sajauca – kā 3 minūšu laikā viņš kāri ēda pudelīti, tā pēc vēl pusstundas es atklāju, ka viņš vairs nesaprot, kas darām ar krūti. Tas prasīja apmēram diennakti asaru (mums abiem), neskaitāmus e-pastus Klaudijai (un paldies viņai, ka arī nakts vidū saņēmu uzmundrinošas atbildes) un vairākus zvanus zīdīšanas konsultantiem. Es biju reāli sapsihojusies, uzvilkusies un kad mēs tikām atpakaļ sliedēs vairs pat neplānoju savam bērnam jel kad piedāvāt pudeli. Tā mēs nonācām pie Doidy Cup :)

Vai jūs domājat, ka ar to mūsu ēšanas nedienas beidzās? Robinam bija 4 mēneši, kad nonācām slimnīcā ar laringītu. Atkal man bija iemesls stresiem (šoreiz pamatots) un es paliku teju vai bez piena. Kad atgriezāmies mājās un puisim līdz ar veselību bija atgriezusies arī apetīte, bija kaut kas jādara. Un ko es darīju? Sāku bērnu piebarot ar biezeņiem – 4 mēnešu vecumā. Galu galā vairāki bērni calis.lv grupiņā jau bija ķērušies pie piebarojuma, visi kaut kur steidzās un viņus mazliet apskauda un ar ko mēs sliktāki? Es ķēros pie tvaicēšanas, blenderēšanas un ņemšanās ap biezeņiem. Un sākumā mums abiem tas varen patika – gan viņš šmurgājās uz urrā, gan es izpildījos kulinārijā, jo beidzot man bija auditorija, kura nevarēja pateikt, ka šitas nav labs. Un pat, ja viņš to izrādītu savādāk, es ietu sūdzēties cālī, ka mans bērns slikti ēd nevis domātu, ka esmu slikta pavāre :) Un šis brīdis pienāca – jaunā nodarbe Robinam apnika, man pēc laiciņa apnika iemānīt un cīnīties. Pa starpai es vēl biju aizskrējusi pie īpaša bērnu uzturspeciālista, saņēmusi detalizētus norādījumus, cik daudz cik mēnešos ir jāēd, kādai jābūt ēdienkartei utt. Bet kādā brīdī apēstais daudzums kritās tik strauji, ka turēties pie uzturspeciālista ieteikumiem bija nereāli, jo bez mammas piena viņš apēda apmēram karoti dienā – tas bija ap 6 mēnešiem, kad visi citi tikai pa īstam sāk un porciju dinamika ir varena. Īsi sakot, es jutos vainīga un nokaunējusies, ka mans bērns slikti ēd un atkal pievērsos tam, ko it kā iznāju – Klaudijas Hēlas pierakstos uzgāju rindkopu par gabaliņēšanas pieeju. Tolaik vēl tikai drusku pieminētu, un tomēr man tas bija pēdējais salmiņš. Atradu par šo vairāk info internetā un ļāvu Robinam neēst – tas ir, atgriezāmies pie 100% krūtsbarošanas un metām mieru piebarošanai. Un visi atslāba. Un tad, kad Robins sāka sēdēt (9 mēneši), mēs ķērāmies pie gabaliņiem. Un izrādās tas visiem patika un derēja. Tas sagādāja prieku, baudu, Robins ēda kā izsalcis vilks, milzīgas porcijas un savā gada jubilejā viņš pilnīgi noteikti nebija “atpalicis” no vienaudžiem. Drīzāk pat otrādi… Tā mēs nonācām līdz Bērna vadītai ēšanai :)

Ziniet kā mēs nonācām pie Obumbas? Apmēram 3 mēnešu vecumā Robins, viesojoties pie Klaudijas Hēlas, pirmo reizi mūžā kaut ko apzināti satvēra rociņās. Mēs gavilējām. Aizejot mājās pārraku Latvijas internetveikalus – nekur nav tās bumbas ar caurumiem. Noskaidroju no Klaudijas, ka to viņa atvedusi no Vācijas un Latvijā tādu nevar nopirkt. Ok, ebay.co.uk man nebija svešs – pasūtīju. Un tā pazuda pastā… Pārdevējs bija atsaucīgs, un kad bija skaidrs, ka bumba vairs neatradīsies, atsūtīja mums jaunu – ar grabulīti. Man gribējās parasto. Bet bija jau vienalga, jo bija pagājušas 6 nedēļas. Un kā varat iedomāties, bērna 3 mēnešu vecumā 6 nedēļas ir puse no viņa līdzšinējās dzīves. Tā bumba jau faktiski vairs nebija tik kritiski svarīga, jo nu viņš turēja un cilāja arī citas, mazāk parocīgas mantiņas… Tomēr es sapratu, ka Obumbas Latvijā ir vajadzīgas, jo tās ir superīgas, bet mūsu pieredze ar tās dabūšanu nav iedvesmojoša. Ļoti līdzīga bija pieredze ar getrām – Klaudija, protams, ieteica getras bērniem kā labāko kājiņas attīstībai. Bet nopirkt nerozā getras bēbim puikam? Tas nebija reāli. Un mēs atvedām arī tās. Un foršos leggingus ar vaļā pēdiņām, lai kājas būtu plikas… Tā mēs tikām pie muki.lv :)

Jums varētu šķist, ka apavi tad jau nāca vienkārši, kā loģisks turpinājums baskāju idejām ar getrām? Bet nekā :) Man tomēr vajadzēja tās kājas kaut kā pamatīgi apaut. Pirmos Robina zābakus es biju nopirkusi ja ne tad, kad biju stāvoklī, tad nu pirmajā dzīves mēnesī noteikti. Tie bija dievīgi – nubukādas puszābaki vintage stilā ar vaskotām šņorītēm… un cietu zoli. pamatīgu. Un kārtīgu kapi. Es biju izrēķinājusi, ka Robins sāks staigāt ap gadu, tātad ziemā. Bet viņš nesāka 😉 Ziema gāja uz beigām un es sapratu, ka zābaki paliks neuzvilkti – tā nu sāku viņam tos vilkt kaut vai dodoties uz lielveikalu, lai ir kaut kas kājās sēžot iepirkumu ratu paliktnītī. Tagad man tas liekas smieklīgi, ka šādam nolūkam vajadzīgi smalki zābaki ar augsto kapi un cietu zoli. Bet tad biju pārliecināta, ka zeķēs viņš izskatās teju vai nepiedienīgi. Staigāt viņš sāka maijā. Biju nobruņojusies ar Elefanten sandalēm – gādātām no ebay.de caur starpniekiem, jo nekur citur tās nevarēja nopirkt. Jo biju izspiedusi šādu nosaukumu no Klaudijas. (kādreiz vēlāk viņa gan man teica, ka nekad mūžā pie pilnas saprašanas nebūtu man ieteikusi Elefanten, bet zinu, ka noteikti šo nosaukumu dzirdēju no viņas pēc tam, kad viņa bija rekomendējusi nepirkt Latvijas smalkāko un slavenāko apavu brendu). Bērns tais klučos nevarēja paiet! Ar basām kājām viņš skrēja, bet tās sandales mocīja nost no kājām un nespēra ne soli. Un es viņu sapratu, ja godīgi. Tad es gribēju Pediped softSoles. Bet tās bija tikai Amerikā. Pilnīgi nejauši atradu LittleBlueLamb – absolūts analogs. Tās es aši pasūtīju no Anglijas un Robins ar tām aizskrēja. Kopīgi ar Klaudiju tās izpētījām un secinājām, ka tādas vajag Latvijai… tā mēs nonācām pie mīkstzoļu apaviem mazajiem staigātājiem :) Lai jūs varētu pārliecināties, ka protu arī kāpt uz viena grābekļa vairākkārt, paturpināšu stāstu ziemas sezonā, kad Robins tika pie Elefanten zābakiem :) Viņš arī tajos nestaigāja, kaut bija jau pieredzējis staigātājs no maija. Un mēs izcēlām laukā no bēniņiem ratus, lai pārvadātu mazo staigāšanas boikotētāju. Un vispār man ir bijis vesels lērums apavu aplauzienu. Es pat nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu kurpnieka mazmeita un šī joma mani allaž fascinējusi – esmu pavadījusi pusi bērnības pašdarinātas līmes un ādas ruļļu smaržas ielokā, skatoties, kā top kurpes pēc ārzemju veikalu reklāmas lapiņām un Neckermans kataloga bildēm, kas paslepus atvests no Vācijas. Laikam jau tāpēc ar apaviem es nekad nespēju rimties un tas arī šobrīd liek meklēt vēl un vēl, un vēl – tos īstos, vienīgos un ideālos, kurus vēl neviens pasaulē nav uzražojis :)

Nu jā, un tad vēl paliek lielā atzīšanās, ka mūsu bērni nebūt ne no mazotnes ir braukuši atmuguriski un droši automašīnā. Autokrēsliņa izvēlē es iegrimu pamatīgi – jau meklējot pašu pirmo krēsliņu Robinam, biju krustu šķērsu izpētījusi ADAC testus un visu info pēc savas saprašanas. Mēs nonācām līdz BeSafe iZi Sleep krēsliņam kā visdrošākajam savā kategorijā. Manas izvēles pareizību apliecināja arī pārdevēji veikalā – tas esot visdrošākais, uzvarējis testos. Man gan šķiet, ka uzvarējis viņš bija ar Isofix bāzi, ko gan neviens pat nepieminēja. Un es nesapratu, ka tam ir nozīme. Bet lai kā tur nebūtu, mēs pie šī krēsliņa tikām. Man nebija nekādas saprašanās, kā to ielikt mašīnā. Krēsliņam bija fīča, ka to var atlaist gulteniski, bet es meklēju risinājumus, kā to apvienot ar iestiprināšanu auto. Man ne prātā nenāca lasīt manuāli, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka braukšanas laikā krēsliņu guļus laist nedrīkst. Es jau biju ieslīgusi jaunos pētījumos par nākamo krēsliņu. Biju kļuvusi vēl mazliet gudrāka un vēl vairāk pētīju. Un atradu labāko. Un tieši tas, ka ar tik pamatīgu iedziļināšanos es nepadzirdēju ne pušplēsta vārda par iespēju un priekšrocībām braukt atmuguriski, man arvien liek sašust, liek aptvert to skarbo patiesību, cik klasificēta ir tā informācija, kas lielajiem ražotājiem nav tā izdevīgākā, cik dominējošs ir tikai viens virziens. Un šī iemesla dēļ es kļūstu apnicīga par to runājot, jo es zinu, ka, lai kā es par to bļaustītos, tas ir tikai piliens jūrā pret visu to mārketingu un propogandu, kas liek manis teiktajam neticēt. Jāteic izvēlētais krēsls bija arī dārgākais – Britax. Iegādājāmies to, kad Robinam bija 5 mēneši (!). Ar draugu starpniecību tas mēroja garus ceļus no Anglijas un mūs sasniedza, kad Robinam bija knapi 7 mēneši. Viņš nesēdēja. Ne tuvu. Bet tā bija liela diena – mēs izsaiņojām to turpat uz ielas, ielikām auto un tajā sakņupušo Robinu. Mums patika, jo šis derēja – kājas vairs nelīda pāri malai, neatdūrās sēdekļa atzveltnē. Un tolaik man tas šķita galvenais kritērijs, ka krēsliņš ir kļuvis par mazu. Ja arī jums tā liekas, tad noteikti ir vērts izlasīt šo. Robins šajā krēslā – ar skatu braukšanas virzienā – brauca no 7 mēnešu vecuma, kad vēl nesēdēja, līdz tieši 3 gadu dzimšanas dienai. Tad mēs viņu atkal iesēdinājām krēsliņā ar skatu atpakaļ, kurā viņš turpināja braukt līdz pilniem 25 kg jeb 6 gadiem un 9 mēnešiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir drošāk. Piecas reizes drošāk!!! Bet par to mēs uzzinājām tikai tad, kad meklējām autokrēsliņu Klāsam, jo viņš bija izaudzis no mazā krēsliņa pilnīgi objektīvi jau 6 mēnešu vecumā. Visos virzienos. Viņam bija 10.5 kg un mums vajadzēja risinājumu. Īstenībā es biju pilnīgi lost un paralēli veidoju arī autokrēslu sortimentu veikalam, jo daudzi cilvēki mums pēc tā taujāja.  Es biju izlasījusi šķita visas pasaules testus, pētījumus un atsauksmes par krēsliem. Es pat biju jau salikusi savas izvēles mājaslapā, kad man vienu rindkopu garu e-pastu uzrakstīja mana uzvārda māsa Justīne. Viņa man izstāstīja, ka Skandināvijā bērni brauc atmuguriski līdz 18 kg un ir tādi krēsliņi, kuros tas ir atļauts. Taisnības labad jāsaka, ka man pirms tam jau bija par šādu krēsliņu teikusi viena draudzene no cāļmammām, bet es viņas izvēli “noraku”, jo tā nebija ADAC testa galvgalī. Es labi atceros to nakti, kad lasīju Justīnes iedoto linku carseats.se lapā – man atvērās vesela pasaule – kā multfilmā par burvju fejām – viss, kas bija licies ne līdz galam ticams un saprotams, pēkšņi atrada savas vietas, gūlās pa plauktiņiem teju vai simfoniskās mūzikas pavadībā. Tas bija tieši tik vienkārši – nozīme ir tikai virzienam nevis brendam – svarīgi ir tikai “atmuguriski”.  Tā bija izcili forša diena un es nekad mūžā nebeigšu būt pateicīga Justīnei, ka viņa toreiz man to pateica, jo šī nepaslinkošana, bet dalīšanās, ir sargājusi ne vien manu, bet arī daudzus citus bērnus Latvijā. Pie atmuguriskā krēsla tika Klāss, nekavējoties. Un Robins (ar nelielām šaubām, ko viņš par to 3 gadu vecumā teiks). Viņš to pieņēma bez kompromisiem – iegādātais abu virzienu krēsls nekad netika pagriezts ar skatu uz priekšu, jo Robins pieprasīja atmuguriski. Tā mēs nonācām līdz Extended Rear-Facing. Un kā jau es rakstīju pirms laika blogā, šis ir bijis ne vien teorētisks ieguvums, bet arī pasargājis manu bērnu, jo tieši braucot atmuguriski iekļuvām avārijā un bērns pat īsti nenobijās. Ja viņš būtu gulējis, es domāju viņš nepamostos. Viņam nebija ne skrambas. Pie situācijas, ka šajā vecuma grupā ~40% bērnu pie līdzīga kaluma avārijām ir nepieciešama hospitalizācija.

Domāju, šeit ir vērts likt punktu. Par to, kā mēs nonācām caur slimnīcām līdz homeopātijai, esmu jau rakstījusi. Esmu runājusi un saņēmusi pārmetumus par “biostresa” radīšanu ar savu Tiešās pirkšanas kustības slavēšanu. Un ir vēl daudzas lietas, līdz kurām esam nonākuši pa druskai, kļūdoties un mēģinot savādāk. Bet tas ko gribēju pateikt, ka mēs esam tur bijuši un to darījuši – mūsu bērni ir pieredzējuši gan biezeņus un cietzoļu kurpes, gan braukšanu ar skatu uz priekšu, gan mācīšanu bērnam iet uz podiņa (starpcitu, arī pilnīga izgāšanās 😉 ). Es gandrīz vienmēr esmu bērnu nepareizi turējusi, sēdinājusi pārāk stāvos ratos, staidzinājusi pie rokas, lielu dzīves daļu barojusi ar pusfabrikātiem un biezpiena sieriņiem un darījusi citas lietas, kas man šobrīd šķiet aplamas. Bet tad es to darīju ar vislabākajiem nodomiem, gribot vislabāko savam bērnam. Un tieši to grib ikviena mamma. Un tāpēc mēs darām, kā ir vislabāk – kaut ko atrodam par labu un pareizu esam, kaut ko saprotam, secinām un mainām. Un tieši tas, manuprāt, ir vissvarīgākais – spēt atzīt savas kļūdīšanās, pieņemt, ka var arī savādāk un būt drosmīgām pamēģināt :)

Un vēl man ir stipra pārliecība, ka par to vajag runāt – gan par to, ko darām pareizi, gan par to, ko aplam. Jo būt vecākiem mūsdienās ir ļoti ļoti sarežģīti – ar visām tām izvēles brīvībām un daždažādajiem risinājumiem. Vēl pāris paaudzes atpakaļ bērnu audzināšana bija sociāls pasākums – bija ļoti skaidri zināms, kas ir pareizi, kas ne un kā vajag rīkoties, jo to noteica nerakstīti sabiedrības pieņēmumi, blakus bija vecākās paaudzes radi, izvēļu un informācijas bija daudz mazāk. Bet mūsu paaudze ir faktiski pirmā, kura ar bērnu audzināšanu ir palikusi viena tūkstošiem izvēļu priekšā. Un kā gan izdarīt īsto, ja nav vairs pareizi/nepareizi vien?

Un pats mulsinošākais visā šajā ir tas, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kāda ir pareizā atbilde, vai mūsu pieņemtie lēmumi un izdarītās izvēles bijušas pareizās un vispareizākās. Un vai tām vispār ir bijusi nozīme.

Prom no ekrāna!

Tuesday, January 12th, 2016

Robins kompjūterēSabiedrībā, kurā dažādas tehnoloģijas ir sen kļuvušas par ikdienu, ir zināms izaicinājums turēt bērnus no tām atstatu. Garās brīvdienas allaž ir tas laiks, kad kā uz delnas redzu mūsmājās samilzušo ekrānu problēmu – ja pa gadu tā kaut kur noplok, tad traki aizņemtajā decembrī, kad vieglāk ir bērniem ļaut nekā neļaut, tā atkal pārņem mūsmājas kā nez kur radusies ekrānu migla. Tāpēc labprāt gribu padalīties pieredzē, kā mēs ar to cīnamies un uzklausīt kādas citas pieredzes, lai savu cīņu padarītu radoši efektīvāku :)

Mūsu pamatnostāja

Pamatu pamatos es uzskatu, ka bērniem pirmsskolas vecumā ekrāni nav vajadzīgi, nav vēlami un pilnīgi neko nedod. (pag pag pag – es pabeigšu domu!) Tomēr tie šo to dod vecākiem (piemēram mirkli brīva laika) un tāpēc mēs meklējam kompromisus un mācāmies ekrānus lietot vietā un nelietot nevietā. Nojaušu, ka daži jau ievilka elpu, lai uzskaitītu ekrānu interaktīvos pedagoģiskos aspektus… Jā, protams, netrūkst izglītojošu aplikāciju, lielisku filmiņu, labu izglītojošu vietņu. Kādi bērni, kas augām dienām skatās multenes angļu valodā, izrādās ieguvuši lielāku svešvalodu vārdu krājumu kā dzimtajā… un tomēr, es palieku pie uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam primāri būtu jāmācās no savas pieredzes un atdarinot pieaugušos sev apkārt jeb spēlējoties. Patiesībā ne tikai līdz skolai, bet arī vēlāk datu ierīces, manā skatījumā, ir moderni informācijas avoti, bet ne skolotāji. Tāpēc vienīgais, kā varu attaisnot ekrānu lietošanu mūsmājās ir vecāku nevaļa. Taču tieši te, manuprāt, slēpjas lielākais ekrānu drauds, kad vecāki bērnus ar ekrānu “atšuj”, kad tā vietā, lai veltītu laiku bērnam un iemācītu, piemēram, skaitļus, uzliek izglītojošu aplikāciju, kas māca skaitīt vai multeni, kur kāds ērms dzied dziesmiņu par cipariņiem… kad ierīces sāk aizstāt vecākus, dzīvus cilvēkus. Manuprāt, arī arguments, ka bērni paši raujas labāk skatīties izglītojošu filmiņu, kā ar vecākiem kopā ko jaunu apgūt, nav vietā… jo bērni, kas nezin, ka tās filmiņas telefonā var dabūt, tās nemaz arī neprasa… Tātad mēs paši ierādam, paši pieradinām un tad mēģinām atradināt. Man šķiet, ka te vietā būtu tēze no “Mazā prinča”, ka tā pa īstam būtisko mēs redzam tikai ar sirdi. Un esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši. Jo ekrāni, lai cik gudri un viedi tie nebūtu, tomēr nav diez ko sirsnīgi radījumi un dvēseles izglītību tie nespēj sniegt. Tādēļ pieradinot bērnus pie tiem, mums jārēķinās ar sekām un jāuzņemas atbildība par to, ko nu esam sadarījuši. Līdz ar to mūsmājās cenšamies veidot kaut kādus noteikumus, lai ekrānu lietotu saprātīgi.

Un tāpēc mūsmājās ekrāni ir, bet tos var lietot tikai, ievērojot noteikumus.

Mūsmāju ekrānu noteikumi:

LAIKS. Katrs bērns ekrānu drīkst lietot 2 x 15 min dienā – vai tas būtu datora vai planšetes vai mobilā telefona laiks. Svarīgi, pēc ārstu teiktā, ir orientēties uz vairākiem maziem laika sprīžiem kā vienu lielu. Tāpēc laika sprīžu apvienošanas iespējas nepastāv. Jo ir jāatpūtina actiņas un domiņas.

Kamēr Robins bija mazs, laiku ierobežoju ar “biļetēm” – katrai multenei vajadzēja biļeti – tādas uz visu dienu bija 10 gab. Tās Robins glabāja savā istabā un es izlietotās biļetes kāru uz āķa – kad visas no viņa istabas bija pārceļojušas pie manis, tad kino beidzies. Tā mazam bērnam bija vienkāršāk uztvert apjomu un kad tas beidzās, jo mēs to skaidri vizualizējām. Taču tad, kad viņš iemācījās pārslēgt multenītes pats un sāka spēlēt pirmās vienkāršās aplikācijas (attēlu savienošanu, puzles utt.), tad vajadzēja savādāku mēru un pārgājām uz minūtēm. Tam uzliku vienkāršu aplikāciju, kas pēc noteikta laika izslēdz planšeti. Gribēju padalīties ar tieši mūsējo – Play Timer, bet īsti AppStore vairs tādu neatrodu. Bet tas nemaina faktu, ka tur ir desmitiem līdzīgu – atrodamas uz meklētājvārdiem “screen timer”, “Screen control” un līdzīgiem. Ideja ir pavisam vienkārša: planšetei uzliek ekrāna paroli/pinu. Tātad vecāks ieslēdz ar pinu ekrānu, kopīgi uzliekam laiciņu (nu jau puikas paši zin, ka to jāuzliek un kā tas darāms) un tas skaita laiku. Kad laiks beidzies, planšete izslēdzas un bez paroles atpakaļ nav ieslēdzama. It kā nieks, bet tas lieliski atrisina vairākas problēmas: 1) nav ļaunās mammas, kas “atņem/izslēdz” datoru. un tas lieliski kopj savstarpējās attiecības, jo skaidrs, ka mamma, kas pārtrauc multeni pusē, ir slikta – vienalga, vai tā ir otrā vai divdesmitotrā, bet dators ir vienkārši izslēdzies un īsti uz ko bozties nav. 2) pieaugušais var mierīgi darīt ko citu tai laikā un nav visu laiku jāvaktē pulkstenis, attopoties vien 15 min pēc iepriekšējo 15 min beigām :)

Kā alternatīvu izskatījām arī aplikāciju Nester (tagad šķiet tai ir bišķi cits nosaukums, bet atradīsiet tāpat). Tā ir pilnvērtīgāka ar to, ka bērnam planšetē tiek izveidots savs profils – ielogojoties ar Nester parolīti bērns var lietot tikai viņam norādītās aplikācijas un ir vēl visādas fīčas – tiek veidota statistika, cik ko bērns skatās utt. Bet tas arī forši skaita laiku, kas bērnam ir atvēlēts – aplikācijai ir ekrānfons, kas atspoguļo maza putniņa Nestera dienas gaitu – pieslēdzoties viņš pamostās un tad pāri ekrānam ceļo saulīte, kas tuvojoties rietam signalizē, ka putniņam sāk nākt miegs un tas taisās uz čuču. Un kad putniņš liekas uz auss savā ligzdiņā, dators izslēdzas un liedz tam piekļuvi. Vienīgi šitā foršā aplikācija mums kaut ko bremzēja un negāja dažas aplikācijas un palikām pie vienkāršās versijas.

FORMĀTS. Pieturamies pie principa, ka jo lielāks ekrāns, jo labāks – tāpēc priekšroka tiek dota portatīvajam datoram, otrā vietā planšete un telefonus dodam tikai ārkārtas ārkārtas gadījumos. Mājās nekad, bet ja nu pie ārsta rindā jāgaida vai vienu laiciņu drīkst iztērēt sēžot pie brāļa treniņā, ja mamma nav grāmatas līdz paņēmusi un tml. Tas ir reti – apmēram reizi mēnesī vai rētāk. Jo mums acu ārste (lieliskā dr.Alsberga) vienmēr atgādina, ka sevišķi Klāsam būs drīz vien jānēsā brilles, ja blenzīs mazos ekrāniņos – jo mazāks ekrāns un sparīgāka spēlīte, jo bērns vairāk ieurbjās tajā ar acīm un bojā redzi. Tāpēc telefons mums ir tabū – tas ir saziņas līdzeklis, ne spēļmanta. Robins, protams, gaida to dienu, kad sāks iet skolā un viņam būs pašam savs telefons. Tad atkal būsim jauna izaicinājuma priekšā, kā vienoties par tā programmatūras saturu.

SATURS. YouTube laikam ir popularākā, jo bērni skatās daudz mūzikas – dažādas latviešu bērnu dziesmas, moderno folkmūziku, Robins pasācis skatīties arī šo to no čella efektīviem gabaliem. Tāpat tiek skatītas dažās multfilmas, tostarp vecās manas bērnības multenītes – Ezītis miglā, Skudriņa tipa utt… aizmaldās jau arī ārzemju multenēs – Auniņos Šoniņos un vēl kaut kādās līdzīgās multenēs, bet kamēr tās nav galīgi dumas un vardarbīgas, es neiebilstu. Arī dažas aplikācijas esam uzinstalējuši – kādas puzles un atmiņas spēles, pāris Lego aplikācijas, kā arī dažas foršas spēles, kas pat man patīk – Cut the Rope, piemēram. Ir ko galvu palauzīt, bet nav stresa – nav iztekoša laika, zaudētu dzīvību un citu lietu, kas rada spriedzi tās spēlējot. Tādi forši galvlauži ar fifīgu animāciju. Reizēm sēžam kopā galvas sabāzuši un mēģinām izdomāt, kā konkrētais līmenis atrisināms.

Bērni nelieto interneta vietnes. Līdz ar to man nav pieredzes to šķirošanā un liegšanā. Tāpēc šobrīd satura kontrole vēl nav nekas sarežģīts un patiesībā arī bērni uz tādām izvēlēm, kas man liktos izskaužamas, pavelkas reti.

TELEVIZORS. Agrāk arī televizors tika ieskaitīts šajās 2×15 min. Tagad, kad Robins palicis lielāks, šo laika limitā neskaitu, ar norunu, ka skatītā pārraide ir saturīga. Bez manas cenzūras bērni drīkst skatīties Latvijas 1. un 7. kanālu, kā arī TV3, ja abos iepriekšminētajos nekā saistoša nav. Tomēr bērnu laikā tur diezgan bieži ir interesantas filmas un raidījumi par dabu, vēsturi, ceļojumiem u.c. Bērniem patīk un viņi tās ar aizrautību skatās. Robins pat apgalvo, ka viņa nākotnes profesija ir ceļojumu žurnālists, kas ceļos pa pasauli un taisīs par to filmas. Es jau sāku viņu apskaust :) TV3 biežāk skatāmies brīvdienās, kad ir garā multene.

Bet ziemas brīvdienās tieši TV3 bezmērķīga skatīšanās kļuva par lielāko pārbaudījumu, jo tur visu laiku bija kas bērniem piemērots. Tad nu šķita, ka kļūst drusku par daudz. Pagājušā gadā janvārī ieviesām “Mēnesi bez ekrāniem” un mēs ļoti forši pavadījām laiku – daudz vairāk spēlējām galda spēles, kopā rotaļājāmies. Visi četri. Šogad par šāda mēneša lietderību vēl jāpadomā, tomēr vakar vakarā ar puikām atgriezāmies mājās un jau automašīnā norunājām spēlēt sen mūsu rīcībā esošu, bet pat neizsaiņotu “Balonu spēli”. Tā puikas līdz TV pultij pat neaizskrēja – nopurinājām sniegu, izstaidzinājām suņus, pārvilkām mājas drēbes un ar tējas krūzi sēdāmies pie lielā galda, lai spēlētu. Spēlējām spēli vairāk kā stundu. Un kad visiem apnika, puikas paši aizjoza uz bērnistabu rotaļāties. Nospēlējās visu vakaru – ne mudināti, ne kašķi ar mums vai savstarpēji… Pat pidžammās ielīda paši un naktī neviens neatnāca uz lielo gultu… Varbūt tāpēc, ka nebija multeņu radītās spriedzes, bija daudz foršu domu galvā un kopīgi pavadītais laiks pirms gulētiešanas bez trakošanas un ķerenēm :) bet varbūt vienkārši sakritība… jebkurā gadījumā, noteikti spēlēsim atkal vairāk spēles. Jo tad pēc bērndārza vakarā izrādās TV var pat neieslēgt :)

 

No stāstnieka līdz lasītājam un atpakaļ…

Wednesday, July 29th, 2015

IMG_6161Vakar lasīju kāda tēva apņemšanās, ko viņš vēlas iemācīt saviem bērniem. Starp tām bija vēlme, lai bērns mīl lasīt, lai viņš prot fantazēt un būtu labs stāstnieks. (Starpcitu, raksta autors tās acīmredzot neuztvēra kā vienotu kopumu, bet izdalīja katru atsevišķi). Tad nu es mazliet gribu padalīties savās pārdomās par šo. Tām ir zināma teorētiskā bāze, tomēr par pamācību un zinātni to neuztveriet – vienkārši pārdomas.

Labi stāstnieki rodas klausoties

Pirmkārt, es nemaz neesmu pārliecināta, ka labas stāstnieka dotības ir vienīgā komunikācijas vērtība. Piemēram, man pašai (atļaušos domāt) piemīt zināmi izteikšanās dotumi. Taču es pati arī labi apzinos, ka es esmu pilnīgi nespējīga kodolīgi izteikt savu domu. Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar mākslinieku Krišu Salmani – viņš nav stāstnieks. Vismaz man liekas, cik nu viņu pazīstu, ka viņš ir tas, kas parasti klausās daudz vairāk kā runā. Taču tad, kad viņš runā, viņš runā īsi, kodolīgi un tā, ka auditorija ceļas kājās. Un es pazīstu vēl dažus tādus cilvēkus, kuru īsie izteikumi bez garas lirikas un tēlainām metaforām gandrīz visi ir pierakstāmi citātu un domu graudu krātuvēs… Tāpēc šo allaž paturu prātā, ka gari izrunāties reizēm ir daudz mazāk noderīgi, kā pateikt visu galveno vienā teikumā tā, ka citiem vairs nav ko piemetināt :)

Bet nu atpakaļ pie stāstniekiem. Jā, manuprāt, cilvēki iemācās stāstīt un runāt klausoties. Kādu laiku bērns klausās un klausās un tad, ja viņam dod vārdu un iespēju, viņš arī stāsta. Lieliska “metode” šai sakarā ir pasaku stāstīšana. Mūsmājās to ir daudz – Robins noteikti var izstāstīt vairākus desmitus pasaku, latviešu tautas pasaku. Ideālā variantā arī pieaugušajam būtu bērnam pasaku jāstāsta. Un jādara to daudzas reizes, lai arī pašam jau ir apnicis. Mans variants būtu, ka nedēļas pirmajā dienā pasaku kopā ar bērnu izlasa un tad nedēļu no vietas to pašu pasaku bērnam vecāks atstāsta. Un nākamajā nedēļā ķeras pie citas pasakas un atkal veselu nedēļu to klausās. Šādās domās ir arī jaunās “Latviešu ābeces” autoru kolektīvs un man par lielu prieku tai ir pievienots disks ar 22 latviešu tautas pasakām, uz kurām atsaucās arī pārējais ābeces darba materiāls – lasāmās frāzes, attēli un darba lapas. Autori iesaka diskā pievienotās pasakas izlasīt pašiem vecākiem un tad stāstīt tās bērniem. Jāteic, ka tur ir arī slinkais variants – pasaku audioieraksti, kurus mūsu puikas griež uz riņķi daudz un dikti. Un, protams, vairākas nu jau arī stāsta paši.

Bērnam pasaku nav jāliek atstāstīt, lai pārbaudītu, ko viņš atcerās. Vismaz mūsmājās, atkārtojot pasaku, stāstīt palīdz arī bērni, palabo kādu nojukušu vietu, papildina – tā es zinu, ka viņi atcerās labāk par mani. Klausoties audio pasaku, to, protams, nevar, bet tajās atkal ir cits labums – tās katru reizi atkārtojas identiski un bērni tās var apgūt pat kā dzejoli. Ar to labas ir pasakas, kas izteiktas dzejas formā, piemēram, “Eža kažociņš” – to Robins atnesis no bērndārza un vien dažiem fragmentiem iztrūkstot, to spēj noskaitīt dzejā teju visu. Pasaku stāstīt pašam bērnam var pamudināt kādā citā brīdī – piemēram, es šad un tad ierosinu Robinam pastāstīt mums kādu pasaku mašīnā. Viņš arī labprāt stāsta. Un mēs klausāmies… Tā pasakas vēl stingrāk nonāk arī Klāsa domu vācelītē… Šāda pasaku stāstīšana, tātad, ne vien trenē bērna spēju stāstīt pašam, bet arī trenē viņa atmiņu, dzirdētā teksta izpratni, spēju šo pašu domu nodot tālāk saviem vārdiem utt.

Turklāt pasakas veicina arī fantāziju. Briesmīgi daudz teorijas šeit es nepastāstīšu – jālūdz laikam kādu izglītotu pedagogu te paturpināt, bet… Cilvēks augot savu pasaules uztveri veido balstoties uz pieredzi, bet savu fantāziju var attīstīt, iepazīstot pasakainus tēlus, neticamas zemes un piedzīvojumus, kas ļauj tad jau pašam fantazēt tālāk.

Turklāt mūsmājās nav novilkta stingra robeža starp realitāti un fantāzijām. Rūķi eksistē, tas ir skaidrs. Arī laumiņas, fejas, dažādi pūķi, eņģeļi, Dieviņš, alnis mežā, kas apēd mammas gailenes, vāvere, kas rājas no koka zara, ja nāk par tuvu viņas krājumiem, Mežavecis, kas pieskata rūķīšus, skudru karaliene un viņas pavalstnieki… viņi visi dzīvo mūsu valstībā juku jukām. Nu Spaidermens gan nav īsts. To Robins pats secināja :)

Lai bagāta valoda

Nebaidieties pasakas sacerēt arī paši, stāstiet savas bērnības atmiņas… vienkārši bērniem ir jāklausās, jādzird valoda, jāpaplašina vārdu krājums, jādzird teikumu konstrukcijas un jāuztver visas citas valodas sastāvdaļas. Ar to man pasakas ļoti patīk, ka tajās ir daudz vecvārdu, sinonīmu, kādi mūsdienu valodā tiek lietoti reti. Cilvēki to sauc par “bagātu valodu”, kas labu stāstnieku atšķir no vienkārša stāstu stāstītāja. Un tas nu gan ir viens, ko atļaujos apzināti trenēt Robinam – Klāss vēl par mazu. Esam sākuši spēlēt sinonīmu spēli. Tas mūsmājās notiek tā: kad lasām grāmatu un tur ir kāds nedzirdētāks vārds, lūdzu Robinam to vārdu paskaidrot. Ja viņš atzīstās, ka nezina tā nozīmi, tad paskaidroju es. Un tad mēs lūkojam, cik vēl sinonīmus šim vārdam varam atrast. Nu, piemēram, lasijām Pifa piedzīvojumus un tur tāds foršs vārds kā “ačgārni” – izrunājām tā nozīmi un saucām sinonīmus – mums iznāca veseli seši. Bet tad nākamā dienā Robins skrien vecmammai prasīt, cik tu vari nosaukt sinonīmus vārdam “otrādi” – abi sauc pamīšus un izrādījās, ka vēl kādi daži nāca klāt… Es pati labprāt ikdienā lietoju vecvārdus vai vārdus, kuri par tādiem draud kļūt. Arī Robinam pieķeras pa kādam. Jurģis gan mēdz par to pazoboties, ka mēs tādus jokainus vārdus kaut kur izrāvuši, ka pat viņš nezinot, ko tie nozīmē, bet mēs neņemam pierē, jo šajā vecumposmā, kad bērns savu dzimto valodu jau pamatos apguvis un visu jauno burtiski uzsūc, šķiet vispiemērotākais brīdis, kad piepildīt viņa vārdu krājumu, lai tas būtu košs, krāsains un bagāts.

Un bagāta valoda nenoder vien rakstniekiem un žurnālistiem. Arī skolotājs, kas savu stāstāmo prot izstāstīt dzīvi, aizrauj daudz vairāk skolēnu, arī daloties savās zināšanās kādos priekšlasījumos, kaut pārdodot veikalā lietas – valoda ir mūsu saziņas līdzeklis un atver daudz durvis, tāpēc bagāts vārdu krājums ir neatņemama bagātība, manuprāt.

Sadomājiet un fantazējiet

Nez, visi bērni iziet cauri vecumposmam, kad mēģina rakstīt grāmatas? Es bērnībā rakstīju kaut ko pasakām līdzīgu – mēdzu nesen izlasītām grāmatām rakstīt turpinājumus. Tās nekļuva par bestselleriem, taču daži mani klasesbiedri tīri pavilkās :) Bet stāsts ir par to, ka pasaku nebeidzas ar “The end” – ļaujieties fantāzijai – turpiniet iesāktās pasakas, saceriet pavisam jaunas. Man kopš bērnības prātā palikusi silta atmiņa par manu tēvu – ik vakaru viņš ienāca pie mums ar māsu istabā, kad jau bijām gultā (ja bijām klausīgi aizgājušas gulēt) un apņēmās stāstīt pasaku par kaut ko “lielo” vai “mazo” – mums bija jānosauc priekšmets un jāizvēlas vai tas būs lielais vai mazais un tad viņš spontāni sacerēja pasaku, piemēram, par lielo rāvējslēdzēju vai mazo laiviņu utt. Sevišķi iemidzinoši tas nebija, bet reizēm bijām tā nosmējušies, ka bija jāskrien vēlreiz uz tualeti, lai nesačurātu bikšeles. Ar laiku viņš stāstu sacerēšanā ļāva iesaistīties arī mums, mēs papildinājām viņa stāstu vai stāstījām savu versiju par to pašu tēmu… Īsi sakot – riktīgi ālējāmies ar stāstniekošanu. Šī stāstniekošana tā pielipa, ka es sāku māsai bezmiega vakaros stāstīt pasakas par Salavecīju – tā bija teiksmaina zeme, no kurienes ieradās Salavecis, kas ikreiz paņēma līdzi kādu no mūsu rotaļlietām un tad sekoja tās piedzīvojumi Salavecījā. Ja labi turēja acis vaļā, tad varēja tumsā noķert to brīdi, kad viņš ar lielu liftu pie loga piebrauca un paņēma tās nakts viesi… mana māsa centās ļoti, bet laikam tā arī ne reizi nesagaidīja un neredzēja Salaveci braucam pēc rotaļlietu ciemiņiem. Es gan… šad un tad… 😉

Lielisks veids, kā attīstīt fantāziju ir lomu spēles ar vīriņiem. J.U.Roges grāmatā attaisnota arī varoņfigūriņu izmantošana pat ja tie ir popkultūras elki – tās ļauj bērnam izdzīvot savas fantāzijas, attīsta valodu un materializēt savas “pasakas” rotaļās. Protams, jo figūriņas nosacītākas, jo labāk – plašāka telpa fantāzijai bez priekšnosacījumiem, vai šis ir labais vai ļaunais varonis, sieviete vai vīrietis, vecuma un citiem atribūtiem. Piemēram, Minjona figūriņa par rūķi vai bruņinieku nekļūs. Taču der it viss, kas bērnam rada prieku un ļauj stundām ilgi iedomātā pasaulē izspēlēt tēlainus scenārijus.

Arī pašam jālasa

Kad bērns iemācās raiti lasīt, mēs visi gribam, lai viņam pieķeras “grāmatu tārpa” bacilis. Bet kā to panākt, lai bērns lasa? Manuprāt, zvaigznīšu došana, maksāšana par izlasīto, proporcijas ievērošana starp ekrānlaiku un grāmatu lasīšanas laiku utt… visas tās ir ārējās motivācijas – es lasu tāpēc, ka kāds grib nevis es gribu pats. Un tas man liekas visu šo metožu lielākais trūkums. Jo, manuprāt, grāmatu ir jālasa tāpēc, ka pašam gribās. Iekšējā griba ir man vienīgais pieņemamais dzinulis, lai iegūtu pret kaut ko mīlestību. Bet šī ir teorija manā galvā. Jo Robins vēl tikai tik tikko sācis savirknēt burtus. Tad nu mēs par šo ar viņu šad un tad aprunājamies – paskaidroju viņam, ka tas, ka es māku aši burtus salikt kopā ir nācis ar treniņu – jo vairāk lasa, jo vairāk tos burtus actiņas iegaumē un pazīst un tad jau paskatoties uz vārdu vien tie kaut kā automātiski sastājas kopā un iznāk vārds. Un nav nekāda cita ceļa to apgūt. Nevar cerēt, ka lasīšu viņam priekšā līdz 10 gadu vecumam un tad viņš paņems grāmatu un ļoti raiti lasīs pats – ja netrennēsies, nelasīs labāk kā šodien. Viņš to saprot, prast lasīt grib un tā nu šad un tad viņu pieķeru lasām. Zinu, ka reizēs, kad viņam diendusā nenāk miegs, viņš lasa nodaļu virsrakstus vai pasaku nosaukumus kādā grāmatā. Vai bilžu enciklopēdijā aprakstus pie attēliem. Un viņam veicas arvien raitāk. Bet atslēgas vārdi ir tie, ka viņš grib iemācīties raiti lasīt pats. Un jautājums, no kurienes viņam ir šī vēlme. Esmu lasījusi, ka būtiskākais, lai bērns kļūtu par grāmatu lasītāju, ir piemēri apkārt – ja arī vecāki lasa grāmatas, to dara citi ģimenes locekļi, tad arī bērns lasīs. Tāpēc, lai arī neesam nenormāli grāmatu mīļi, grāmatas lasām un darām to redzami. Jurģis šad un tad atlaižas gultā palasīt 15 minūtes – ja puikas prasa, kur tētis, tad saku nevis: “Atpūšas.”, bet gan: “Tētis augšā lasa grāmatu.”. Pati, liekot bērnus gulēt un pasēžot blakus saku: “Pasēdēšu, palasīšu grāmatu, kamēr tu aizmiedz.” Kopš mums ir Kindle, puikas ir pieraduši, ka grāmata var būt arī kā mazs datoriņš… un man par lielu prieku, grāmatas lasa arī lielākais brālēns no kaimiņmājas. Citrreiz Robins aiziet turp un nāk atpakaļ spēļu biedra nedabūjis: “Pauls lasa grāmatu.” Es iekšēji gavilēju – 9gadīgais brālēns, protams, ir elks. Un ja viņš lasa grāmatu, grāmatu lasa mamma un tētis, ik pa laikam grāmatām samainīties ienāk pavisam lielais brālēns un citi kaimiņradi… nu man neliekas ticami, ka Robins varētu neuztvert, ka grāmatas lasīt ir forši. Ka mēs to darām, jo mums tas patīk – patīk vairāk kā spēlēt datoru, skatīties televizoru – ka grāmatas lasīšanas foršums var to izkonkurēt mūsu ikdienas brīvā laika pavadīšanas veidos… lūkosim, vai viņu tas pieķers :)

Ak jā, un viens ko es gribēju nobeigumā piebilst, ka līdz ar mirkli, kad bērns sāk lasīt pasakas pats, nevajag viņam pārtraukt lasīt vai stāstīt pasakas priekšā. Neatceros vairs teorijas pamatojumu, bet fakst kā tāds – ka vajag vecās labās tradīcijas saglabāt un turpināt bērniem stāstīt un lasīt pasakas :)

Lai jums pasakaina diena!

Basām kājām prom dabā

Wednesday, June 17th, 2015

Nav noslēpums, ka mūsmājās basām pēdām staigājam un skrienam daudz – kad vien tas iespējams, apavus prom no kājām un minam zemi pa baso. Taisnības labad pat jāteic, ka Robinu un Klāsu dažbrīd grūti iedabūt atpakaļ kurpēs – mēģinājumi vienoties, ka līdz mašīnai no veikala var aizcilpot basām kājā, izskan tad un šad. Bet audzinātājas sūdzās, ka puikas pa bērndārza pagalmu joņo basām kājām un nav piedabūjami apvilkt kurpes… Mani tas tikai iepriecina. Jo dzīvošanai ar basām kājām ir ļoti daudz priekšrocību. Tās visas vienuviet centos apkopot pagājušajā vasarā, veidojot rakstu zaļā dzīvesstila žurnālam “Vides vēstis”. Par rakstu saņēmu komplimentus, bet daļa no tiem noteikti pienākas tiem, kas man palīdzēja ar informāciju, kā arī redaktorei Anitrai Toomai, kas manus domu skrējienus spēj iedabūt vajadzīgajā vārdu un zīmju skaitā…
Šeit pievienošu rakstu izlasīšanai pdf formātā. Basas_kajas_VV_2014

Bet atgādināšu, ka Vides Vēstis ir vienkārši lieliski lielisks žurnāls par dabu un dabisku dzīvošanu. Turklāt to ne vien iespējams vienmēr iegādāties muki.lv veikaliņā par 3 eur, bet arī tiešsaistē lasīt žurnāla arhīvu pilnīgi bez maksas – izmantojiet to un paplašiniet savu redzesloku, jo es Vides Vēstis sev atklāju tikai pagājušā gadā, kad Anitra mani viesmīlīgi aicināja piepildīt tā lappuses par tām tēmām, kuras pārzinu. Un man tas bija patīkams atklājums, kas lika pamatīgi nožēlot, ka to esmu atklājusi tikai tad un ne ātrāk, jo tur patiešām ir daudz interesanta info gan praktiskai dabiskai būšanai, gan izziņai un iedvesmai. Tā ka no sirds iesaku jums lasīt Vides Vēstis, jo tas ir patiesi interesants izdevums tiem, kas rūpējas par sevi un apkārtējo vidi.

Taisām talku mantu kastē!

Friday, April 24th, 2015

toy-3-600x450Talka, talka, talka! Kur? MANTU KASTĒ!!!

Jo pošamies uz Mantu maiņu – jau nākamnedēļ – no 27. līdz 30. aprīlim pieņemšana un Lielā diena 1. maijā!!!

Kas ir Mantu maiņa?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Tās ir lietas, no kurām esat izauguši vai kuras nav jūsu gaumē vai varbūt jums vienkārši ir gadījušās vairākas vienādas un jūs labprāt tās samainītu pret ko citu. Mums pa gadu, kopš nav iznācis rīkot Mantu maiņu, ir iekrājies liels lērums. Un jums?

Šoreiz no 27. līdz 30. aprīlim vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas mūsu veikaliņā Baznīcas ielā 31, pretī saņemot neaizstājamu valūtu – muki naudiņas.
Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
Bet jau 1. maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs mukās naudiņas, varēs tās iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem eiro vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
Ja mukās naudiņas nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tās gan būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais eiro tiek pielīdzināts 1 īstajam eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.
P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, www.otraelpa.lv ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt :)

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku :) Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz :)
Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem :)

Tad maināmies jau 1. maijā?! 😀

Papildspēki 2015 jeb #teirdarbs

Monday, March 23rd, 2015

helpwanted3Darbinieku meklējumi turpinās, jo mēs augam tik strauji, ka līdzi grūti tikt – jau aprīlī veras jaunais veikals un mūsu kolēģe Sintija jau vairs nespēj noslēpt garāka atvaļinājuma iemeslus :) Īsi sakot, mums vajadzīgs vēl kāds smaidīgs kolēģis. Šoreiz sirds dreb jau mazāk, jo ir iekrāta neliela pieredze papildspēku meklēšanā, tādēļ ļoti skaidri ir zināms, ko vēlamies un ko dosim pretī.

Ko mēs meklējam?

Pārdevēju. Primārie darba pienākumi nozīmē sagaidīt klientu veikaliņā, viņam palīdzēt izvēlēties vispiemērotāko lietu vai saudzīgi atrunāt no nevajadzīga pirkuma. Otri primārie pienākumi ietver internetā veikto pirkumu apmīļošanu – atbildēšanu uz epastu, rēķina sagatavošanu un paciņu sasaiņošanu, kad tās ir gatavas doties prom. Un ir vesela rinda sekundāro pienākumu, kurus mēs darām no primārajiem pienākumiem brīvos brīžos – kārtības uzturēšana plauktos un preču atlikumos, cenu zīmīšu uzlīmēšana, mājaslapas atlikumu koriģēšana u.c. šādi tādi darbiņi, ka tos nemaz nodefinēt nav iespējams, jo vienkārši runājot ir jāsaimnieko pa veikaliņu. Sēdēšanai īsti nav laika, garām sarunām pa telefonu arī ne, jo pie mums te viss notiek dinamiski un pievakarē mute sausa no pļāpāšanas.

Tāpēc vislabāk, ja tu būtu:

– mamma un tev būtu pievilcīgs preču sortiments un idejas, kas rodamas muki.lv

– ar kādu pieredzi pārdošanā, apjausmu kā darbojas kases aparāts vai vismaz sirsnīgu apņemšanos to fiksi apgūt – no otras puses, arī ja tev vienkārši šķiet, ka tu it labi prastu cilvēkiem izstāstīt par foršām lietām un darbiņš tirdzniecībā ir tavs līdz šim neatklātais talants, tad pieredzei arī varbūt nav tik lielas nozīmes – svarīgāk, lai mēs būtu uz viena viļņa un puse no mūsu pārliecībām tev nešķistu tīrās blēņas

– smaidīga, runīga, draudzīga, precīza, apsviedīga, atsaucīga, pozitīva, zinātkāra, atvērta citiem viedokļiem… nu vienvārdsakot tāda forša :)

Un jā, ja viss šis tev atbilst, tikai tu esi tētis – welcome! – mēs esam gatavi arī tētim :) Jurģis pat mazliet sailgojies pēc dzimumu līdzsvara šajā kolektīvā :)

Ko dosim pretī?

– Katru dienu savādāku. Nopietni – pie mums nav divu vienādu dienu. Mums nāk jaunas preces, jauni klienti, jaunas sarunas un situācijas, jauni joki…

– Daudz domubiedru, kas daži kļūst arī par draugiem, jo mums ir fantastiski klienti un viņi bieži vien nāk pie mums vienkārši ciemos, izpļāpājas, dalās savās idejās, pārdomās un zināšanās… Es nemāku to aprakstīt, bet tā ir forša sajūta! Tev visu laiku nāk ciemiņi, turklāt ar bērniem :)

– Arī šeit strādājošie ir forši :) Katrs pilnīgi savādāks, tas gan :) Bet mūs visus kaut kas vieno un ir priecīgi nākt uz darbu. Un cerams, kad pievienosies tu, mūsu kolektīvam būs par vēl vienu krāsainu šķautni vairāk :)

– Nu un, protams, mēs arī maksājam algu, dodam brīvdienas un atvaļinājumus un esam piekāpīgi, ja vajag tikt pie ārsta vai uz bērna koncertu, priecājamies kopīgi svinēt un atpūsties :)

– Izaugsme? Noteikti iespējama – aug uzņēmums, aug darbinieki :) Tas vairāk atkarīgs no tevis un vēlmes darboties, jo ideju mums ir daudz, vajadzīgi tik darītāji. :)

Tehniski sīkumi

– Darba laiks ir pilnas slodzes darba diena no 11 līdz 19 – jārēķinās ar 10-15 minūtēm pirms un pēc darbalaika, lai sakārtotu darbavietu jaunai dienai. Tātad šitas der pūcēm, jo var ilgāk gulēt no rīta, bet atpakaļ mājās esam pavēlu – ap 8, ja vien nedzīvojat aiz stūra.

– Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, skaidri brīvas ir svētdienas un tad mēs te maināmies, pieķerot vēl vienu dienu pēc izvēles klāt kā sarunājam.

– Ja esi tikusi līdz šai rindiņai un vēlies atsūtīt mums priecīgu ziņu par savu kandidatūru, tad, lūdzu, sūti mums izvērstu vēstuli par savu vēlmi pievienoties, kā arī CV uz epastu: info@muki.lv

 

 

Mums ir pirmais zobiņš! Ko nu?

Thursday, February 26th, 2015

IMG_0411Viens no lielajiem notikumiem maza bērniņa pirmajā dzīves gadā noteikti ir pirmo zobiņu audzēšana, gaidīšana un sagaidīšana. Varbūt tieši tāpēc, ka procesu nekādi nevaram kontrolēt un ietekmēt, mums nekavējoties gribas sākt zobiņu apčubināt, kad tas ir beidzot sagaidīts un nonācis mūsu varā. Tīrīt, netīrīt? Kad sākt? un ar ko viņu pucēt? Tie ir tikai daži jautājumi, kas atkal un atkal nodarbina vecākus.

Par zobiņiem viedokļi ir ļoti dažādi – daži speciālisti uzsver nepieciešamību tīrīt jau no pirmā zobiņa, citi savukārt vairāk nosliecās par viedokli, ka tīrīšanai ir tikai pedagoģiska nozīme, lai bērns jau agrīni iegūst ieradumu tīrīt zobus. Bet reāli zobu tīrīšana pašam bērnam nav nepieciešama. Savs viedoklis ir arī mātes piena atbalstītājiem, kuri uz šo jautājumu skatās no šīs perspektīvas – kamēr bērnu baro ar krūti zobu tīrīšanai nav vitālas nozīmes, jo mātes piens satur vielas, kas zobiņus stiprina un aizsargā. Arī izklausās ticami.

No pašas bērnu pieredzes man jāteic, ka sakarību ar zobu tīrīšanu un veselību nesaskatu: tas liek domāt, ka ārstiem, kuri saka, ka zobu tīrīšanai agrīnā vecumā nav īsti lielas nozīmes, bet lielāka ir ģenētikai, būs taisnība. Pirmajā dzīves gadā zobus netīriju, otrajā sākām uzreiz ar zobu birstīti, ko bērns lietoja pats, atdarinot mani un es tam saredzēju vairāk pedagoģisku nozīmi. Vēlāk sāku “paskatīties, vai visi zobgrauži ir aizdzīti” un palūdzu zobu birstīti nodot man, lai padzītu vēl kādu, kuru ieraudzīju. Tā pamazām sākām zobus tīrīt. Tomēr jāatzīst, ka zobus tīram reti (noteikti pārāk reti un vajadzētu saņemties iedibināt regulāru tīrīšanu ik dienu). Bērni zobus tīra 1x dienā bērndārzā, mājās tikai kad uznāk un 1x nedēļas nogalē. Robinam tagad ir 6 gadi – neviena cauruma un pat ne melnumiņa, un ir jau sākuši augt kaula zobi, kas aug veseli.
Klāsam ir 3,5 gadi – tas pats – zobārsta apmeklējums vienmēr beidzas tikai ar apskati, kurā neko sliktu neatrod (tfu-tfu-tfu). No šī secinu, ka tam, vai zobos ir caurumi, ja zobi visādi citādi ir labi, ar tīrīšanu nav sakara. Droši vien daudz būtiskāk rūpēties par zobu higiēnu ir tiem, kuriem ar ģenētiku nav paveicies. Taču no dažām sarunām ar mammām atkal secinu – ir bērni, kuri tīra zobus 2 reizes dienā, končas neēd utt. un caurumi vienalga ir. Tā nu subjektīvi secinu (bet es neesmu dakters!), ka par piena zobiem runājot tomēr būtiska loma ir ģenētikai. Vai varbūt krūtsbarošanai? Vai varbūt kaut kam, ko mazais sev sataisa rezervēs vēl mammas puncī esot? Katrā ziņā tas nav par zobu beršanu, tāds mans secinājums.

Ja runājam par to, ar ko tīrīt, tad arī še arī 2 frontes par to, vai vajag fluoru zobu pastā, vai nē. Par šo man ir mazliet zinātniskāks viedoklis kā pašas secinājumi no paskatīšanās pa labi un pa kreisi :) Patiesībā fluors zobu pastā nav gluži tā, ka vai nu ir, vai nav – fluora daudzums zobu pastā var stipri variēt un parasti to norāda procentos no tilpuma. Jo, jā, fluors ir toksisks. Precīzāk sakot – pats fluors nē, bet mākslīgi iegūtajam fluoram komplektā nāk arī ķīmiski piemaisījumi (svins un vēl dažas nebūšanas), kas noteiktā daudzumā cilvēka organismam patiesi ir kaitīgi. Tieši tādēļ šobrīd Eiropas Savienībā ir spēkā regulējums, kas aizliedz mārketēt kosmētiskos līdzekļus (kas ir zobu pasta), kuras sastāvā ir vairāk kā 1,500 vienības (angliski – ppm). Ja zobu pastai šis fluora īpatsvars ir lielāks, tad tā tiek jau uzskatīta par medicīnisku līdzekli un kļūst par recepšu medikamentu. Taču tā, kā bērni līdz aptuveni 2 gadu vecumam (un patiesībā vēl ilgāk) lielākod aļu zobu pastas norit, tad viņu organismā nonāk vairāk fluora un tādēļ bērnu zobu pastās šis daudzums tiek vēl vairāk samazināts. Specifiskos zobārstu informācijas avotos vēl tiek runāts arī par zobu fluoriozi, kas izpaužas kā mazi balti plankumiņi uz mazliet tumšākas zobu emaljas un veidojas no pārmērigas fluora koncentrācijas emaljā. Visu šo aspketu dēļ bēnru zobu pastās fluora daudzums parasti ir apmēram 600 ppm vienības. Tomēr neatrodu īsti kādus medicīniskus pētījumus, kuri secinātu, vai šādam ievērojami mazākam daudzumam nav arī ievērojami mazāks efekts uz zobu emaljas stiprināšanu, kādēļ jau mēs to fluoru tik ļoti vēlamies zobu pastas sastāvā redzēt. Kādā avotā gan teikts, ka 250 ppm zobu pastas efekts esot ievērojami mazāks un pie šāda daudzuma jau vairs nav lielas atšķirības – tīrīt ar zobu pastu vai ar ūdeni.

Un te nu mēs esam nonākuši pie tā, vai varbūt zobu pastu vispār nevajag… Ir alternatīvi uzskati, kas vēsta, ka zobu pastas kopumā ir viens liels (kārtējais) mārketings un principā zobu tīrība nav atkarīga no zobu pastas lietošanas, jo aplikums ir lipīgs, līdzīgs kā zemesriekstu sviests – tā notīrīšanai no zobiem nav sakara ar tīrīšanas līdzekli, bet gan ar mehānisku beršanu. Principā aplikumu no zobiem var noberzt ar mīkstu zobu birstīti, kas neposta zobu emalju, bet sastāv no ļoti daudz sīkiem sariņiem, kas visi dodas cīņā ar netīrumiem. Tā kā šo uzskatu piekritēji uzsver tieši mehānisās aplikuma noņemšanas būtiskumu, tad vissvarīgāk ir izvēlēties pareizu zobu birstīti. Analoģijai aicinu padomāt par slotu un pagalmu – ar vienu resnu sprungulīti izslaucīt pagalmu būtu grūti. Ar desmit zariņiem jau būtu krietni vieglāk, vai ne? Bet ja jums būtu kārtīga salmu slota, tad katrs mazākais gruzītis tiktu aizslaucīts prom. Un gluži tāpat esot ar zobu birstītēm – svarīgi ir daudz un mīksti sariņi, nevis daži resni un asi. Tā nu apgūstot pareizu zobu tīrīšanas tehniku, lietojot šādu atbilstīgu zobu birstīti un zobu diegu regulāri un rūpīgi, zobi būs tīri un veseli bez nekādas zobu pastas, jo kā rakstīts vienā no ASV zobārstu asociācijas informatīvajiem izdevumiem, faktiski zobu pastai mūsdienās ir tikai 3 funkcijas: – garša un svaigums, ko tā atstāj mutē (gaumes jautājums – vai tas patīk, vai nemaz i ne); – fluors, par kura kaitīgumu vai nekaitīgumu un cik lielās devās arvien tiek krustoti šķēpi; – nu un kā trešais labums tiek minēti papildus funkcijas speciālajām zobu pastām – kas balina zobus, kas ārstē smaganas, kas stiprina zobu kakliņus un mazina to jutīgumu utt. Bet ja viss šis nav aktuāli, tad bez zobu pastas var tīri labi iztikt. Turklāt zobu pastas sastāva pētnieki un pretinieki arvien atgādina, ka zobu pastas bez visiem labumeim, ko tās sola, satur arī ļoti daudz nevēlamu ķīmisku vielu, kā arī mākslīgus saldinātājus, starpcitu.

Apdomājot visu šo, parasti veikaliņā 0-2 gadu vecumā es neiesaku zobu pastu ar fluoru, ja vien nav kādas īpašas vajadzības (piemēram, zobārsts apskatē novērtējis, ka ir slikta zobu emalja un gluži medicīniski nepieciešams to stiprināt). Savukārt pēc 2 gadu vecuma (vai pat drīzāk 3 gadiņi uz augšu) jau vecāki var domāt paši, kā šķiet pareizāk un kura viedokļa pusē stāties. Bet galu galā, pavisam maziem bērniem noteikti var iztikt arī bez zobu pastas un manā uztverē tīrīšanai vairāk ir procesuāla nozīme.

Nu apmēram tāds mans viedoklis par zobeļiem mazajiem!

Par mazuļa pirmajiem solīšiem

Wednesday, February 18th, 2015

Šī gada 17. februārī pacilātā omā devos uz Latvijas Radio studiju, ciemos pie Agneses Drunkas uz raidījumu “Ģimenes studija”, lai atkal (!) runātu par mazuļa pirmajiem soļiem un apaviem. Bet tā jau mums tikai liekas, ka, cik tad par to var runāt – mazie dzimst un aug aši – tie, kas varbūt vēl pirms gada nepievērsa uzmanību nekādai informācijai par pirmajiem apaviņiem, tagad ir apjukuši un jautājumu pārpilni tieši par šo tēmu. Tāpēc runāt ir vērts un raidījums izdevās ļoti interesants, jo ciemos bija aicināta arī fizioterapeite Dace Bērtule, kuras viedokli ļoti respektēju un esmu nereti atsaukusies uz viņas sniegtajiem skaidrojumiem par bērna gaitas un kustību attīstību, kā arī sekmīgu apavu izvēli pirmajam dzīves posmam. Nu tad klausieties paši bez pārstāsta šajā linkā

Jau iepriekš esmu rakstījusi vērtīgus rakstus par kājiņu attīstību šeit, kad kurpes jāsāk lūkot šeit un par apaviem un to uzbūvi kopumā šeit.

Brigadiera matemātika

Friday, January 2nd, 2015

IMG_2953Vakar Robins uzgāja savā spēlu plauktā Disneja kārtis ar skaitļiem un vienkāršiem saskaitīšanas uzdevumiem. Biju pārsteigta, kā viņš aši tika pie risinājumiem, atšāvis pirkstiņus skaitīja kopā gan 7 un 2, gan 3 un 4 utt. Protams, kad taujāju, kas viņam iemācījis šitā uz pirkstiem sarēķināt, tad (kā tas bieži novērojams valdorfpedagoģijā skolotiem bērniem), viņš mirkli padomājis teica, ka neviens – pats esot izdomājis :) Taču kādā brīdī pamanīju, ka viņam līdz galam nav skaidrs, ka dažādi skaitļi var veidot vienādu summu. Respektīvi, tikko bija trāpījies kāršu pāris, kur 4+4=8, bet mirkli vēlāk 3+5 nekādi nevarēja atrast sev īsto risinājumu, jo cik gan tas ir, ja nav astoņi, jo astoņi taču nupat jau bija 4+4… kamēr Robins risināja šo sarežģīto uzdevumu (un diez vai jums liktos vienkārši atrast risinājumu tam, kas acīmredzami ir 8, bet nevar būt 8) – palaidu apkārt istabai skatu un ieraudzīju mazu bundulīti ar strādnieku figūriņām. Urā! Tieši tas kas vajadzīgs!

Sarindoju Robina priekšā 2 brigādes – 4 dzeltenos un 4 zilos vīriņus. Robins saskaitīja, ka viņu kopā ir 8. Un tad mēs sākām aizraujošu dramaturģijas improvizāciju ar talkā saukšanu – te dzeltenās brigādes priekšnieks sauca pēc palīdzības vienu vai divus no zilās brigādes, bet tad atkal pamatīga palīdzība bija vajadzīga zilajiem un talkā skrēja visi dzelteni. Robins aizrautīgi iesaistījās leļļu izrādē, tipinādams pāri būvlaukumam un skaitīdams vīriņus: 4+4=8, 5+3=8, 6+2 – atkal 8, un pat 7+1 un izrādās 8+0 = 8 :) vīreļi skraidīja šurpu turpu un skaidrība bija rokā, ka 8 var iegūt dažādos komandu sastāvos. un tad viens vīrs bija dikti izsalcis un aizgāja pusdienu pārtraukumā un kaut kā vajadzēja izlīdzēties atlikušajiem 7 – un izrādījās, ka arī 7 var dabūt visādos veidos. Galu galā atbrauca vēl viesstrādnieki no pilsētas otra gala un jāatrisina bija mūžsenais jautājums – cik ir 5+5 :)

Lai jums arī šai gadā negaidīti palīgi visādos darbiņos un izdodas atrast atrisinājumus visādiem grūtiem jautājumiem :)

Uzcepsim Ziemassvētkus!

Saturday, December 20th, 2014

IMG_6593Nezinu kā jūsmājās, bet pie mums tā pa īstam Ziemassvētku sajūta ar visām četrām ienāk istabā, kad tur sāk lodāt piparkūku smarža. Protams, pašu ceptu! Šogad izmēģinājām uztaisīt katrs pa piparkūku pūcītei. Patiesībā šī pūcīte domāta modelēšanas masai, lai darinātu eglīšu rotas, bet mēs lūkojām, vai kas sanāks arī no piparkūku mīklas. Bišķi šķības un greizas jau mums sanāca, bet pašiem mīļas un garšoja labi, turklāt šīs bija pirmās un izdarījām dažus secinājumus :) Katrā ziņā līdzās ierastajām piparkūku sirsniņām un zvaigznītēm, šīs bija jaukas pārmaiņas un, kas interesanti, katrs no mums uzcepa savu pūcīti un tā uz mata raksturoja tās autoru :) Vai uzminēsiet, kam pieder abas smukākās pūcītes attēlā? :)

Arī jūs vēlaties pagatavot šādas pūcītes?

Jums būs vajadzīga:

  • valga piparkūku mīkla, ko labi var izveltnēt plānu un tā labi lokās un līp (mums īsti tāda nebija – diezgan drupena gadījās),
  • apaļa krūzīte vai glāze,
  • kāds neliels cilindrisks priekšmets (mēs izmantojām bērnu flomastera korķīti),
  • salmiņš,
  • kā arī nazis knābītim,
  • piparkūku formiņas, ja vēlaties atgriezumus izmantot lietderīgi un uzspiest pa kādai sirsniņai pa labi un kreisi no pūcītes :)

IMG_6535

 

Kad mīkla izveltnēta, izspiedām ar krūzīti riņķi – turklāt, kas interesanti – pašu mazāko krūzīti izmantoja Klāss, mēs ar Robinu izmantojām tradicionālu krūzi, bet tētim tā šķita par mazu, kādēļ tas ķērās pie pavisam liela apļa :)

IMG_6522

IMG_6539

Pēc tam sataisa punča spalviņas ar flomastera korķīti iespiežot tādus kā pusaplīšus.

IMG_6525

Kad tas padarīts, no labās un kreisās pusītes aptuveni 1/5 riņķa noloka uz iekšu kā spārniņus. Teorētiski būtu jāloka vertikāli, bet katram jau tā pūcīte savādāka :) Rēķinieties, ka cepoties spārni mazliet pavērsies, tādēļ piespiediet tos kārtīgi pie pūces punča, jo, piemēram, mana pūcīte cepoties pavēra spārnus kā tāda vēlīga pūču mamma, kurai zem spārna pietiek vietas pus pasaules pūču bērniem :)

IMG_6548

 

Kad spārni nolocīti, jānoloka apmēram tāda paša platuma maliņa no augšas tā, lai veidojas austiņas un pūces galva.

IMG_6552

Ar pirkstiem izveidojiet pūcītes formu un uzspicējiet austiņas. Visu mazliet salipiniet kopā, citādi atlocīsies augšup arī galviņa. Un tad ar korķīti iespiediet sejiņā divus aplīšus, kas būs pūces actiņas. Bet vidiņā ar salmiņu izveidojiet acu zīlītes.

IMG_6555

Palicis tikai knābītis – to iespiež kā V ķeksīti starp actiņām ar naža galu. Atcerieties arī šeit, ka visas mīklas kontūras cepšanās laikā izplūst, jo mīkla ceļas. Tāpēc iespiediet visu, ko vēlaties skaidri redzēt, kārtīgi, citādi tas pazudīs nebūtībā.

IMG_6557

Gala beigās jums būtu jāiznāk aptuveni šādai pūčelei, kuru lepni šaujat krāsnī un gaidiet rezultātu pēc apmēram 7-10 minūtēm :)

IMG_6532

Augstāk attēlā redzamā Klāsa pūcīte no krāsns nāca laukā šāda :) Pats meistars, protams, priecīgs un lepns – daudz vairāk kā par citām vienkārši ar formiņu izspiestajām piparkūciņām.

IMG_6590

Tā mēs it kā vienkāršu piparkūku cepšanu vērtām īpašā priekā ar amzēšanos un nepacietīgu rezultātu gaidīšanu. Tā ka smaidu izvilinājām pat no tēta, resno pūci cepot :)

IMG_6567

Lai arī jums izdodas saķert Ziemassvētkus aiz astes vai spārna un noturēt tos savās mājās un sirdīs pēc iespējas ilgi!