'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Tas, protams, ir priecīgi, ka pēdējā laikā darba ir palicis vairāk, kā mēs trijatā spējam padarīt. Tātad mēs augam un iepriecinām savus pircējus. Tomēr negribam šī iemesla dēļ arī zaudēt spēju ar jums aprunāties, iedziļināties un palīdzēt atrast vispiemērotāko lietu, uzrakstīt garāku aprakstu lietiņām mājaslapā un laikus atbildēt uz jūsu vēstulēm. Tieši tāpēc mums vajadzētu vēl kādu palīgu.

Nu jau ir maza pieredze ar to, kādu cilvēku mēs meklējam. Taču sākšu, pastāstot…

…par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu. Un mūsu uzticamākā palīdze Sintija noteikti atzīmētu, ka mēs paši arī lokām kastes un nododam tās otrreizējai pārstrādei 😉

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk (un, protams, ir pa starpu arī darbi, kas mums nemaz tik ļoti nepatīk, bet tas ir jāizdara). Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas. Un mēs negribam apstāties pie tā vien – mēs visu laiku esam meklējumos, atradumos un jaunumos līdz ausīm. Un tik un tā tas viss ir noderīgs, vajadzīgs, iepriecinošs – lai tie nebūtu krāmi, tas prasa darbu par to pārliecināties.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Un kā jau minēju pirmajā rindkopā, šo cilvēku laikam paliek arvien vairāk, kas ir super forši un meklēt palīgu man vairs nav tik bail kā tas bija pirmajās reizēs. Tagad es zinu, ka tas sola tikai jaunu iepazīšanos, draudzību un viss iet tikai uz labu. Tātad mēs meklējam jaunu labu palīgu – lūk tādu…

Mazliet par palīgu

Mēs meklējam, pirmkārt, mammu. Mēs esam sapratuši, ka mīlestība uz bērniem, nenoliedzami ir pati svarīgākā kandidāta īpašība, tomēr ne mazāk svarīga ir personīga, nepastarpināta pieredze bērnu audzināšanā. Zinu zinu, būs kandidātes, kas teiks, ka ir bijušas auklītes, pieskatījušas māsasbērnus utt… un tomēr, auklīte bērnam nepērk apavus, nezin, cik ātri bērns izaug no konkrēta krekliņa un kā der zīdīšanas krūšturis. Tieši tāpēc mēs visvairāk priecāsimies par kandidāti, kurai par šo visu ir pašas pieredze, ar kuru viņa labprāt dalās ar citām mammām.

Patiesībā jau viss ir pavisam vienkārši – viņai vienkārši ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā  ).

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Un mums nav svarīgi, vai šis cilvēks prot apieties ar kases aparātu, vai viņš ir labs finansists. Mums nav svarīgi, vai viņam ir pieredze pārdošanā (mums pašiem arī faktiski sākumā nebija). Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu  Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki, kas atloka piedurknes un ķeras pie lietas  Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Par darbiņu

Vai tas ir darbs ar izaugsmes iespējām, atkarīgs no paša cilvēka. Ņemot vērā, ka mēs augam, droši vien čakli strādājot un sevi forši parādot nav nekāda iemesla neaugt kopā ar uzņēmumu. Labam darītājam mēs vienmēr atradīsim vietu jaunajām spējām, iniciatīvām un nonīkt tām neļausim. Bet jāsaprot, ka vispirms ir jāpadara tas, kas ir jāpadara un tad var ķerties pie tā, ko vēl gribētos padarīt. Taču neviens šeit man neļaus samelot – 2 vienādas dienas nav, ikkatra ir savādāka, pie mums ienāk ļoti daudz interesantu ļaužu, lielisku bērnu un sarunas ar citām mammām un tētiem mēdz aizvīties par daždažādām tēmām – mēs ikdienu ko iemācāmies un uzzinām un strādāt ir priecīgi, ja jūs būsiet “īstais”.

Mēs noteikti nemeklējam cilvēku, kam tā būtu tikai īsa pietura ceļā uz citurieni – mums ir nepieciešams palīgs, kas vēlas augt kopā ar mums un izaugt no pārdevēja līdz vadītājam, jo mēc ticam, ka labs vadītājs var būt tikai tas, kas pats ir stāvējis aiz letes un vaigā pazīst mūsu vismīļākos no mīļākajiem klientiem, pakojis kārbiņās vairākus simtus kurpes un 86 reizes salicis Funny Farm. Un mēs gribētu, lai galu galā mūsu bērni ir labākie draugi un mēs paši mazliet nožēlojam, ka strādājam vienā darbavietā, jo nevaram doties kopīgā atvaļinājumā. Un tad mēs kopīgi meklēsim nākamos palīgus, kas varētu pieskatīt muki.lv, kamēr mēs jestrā bariņā kopīgi atpūšamies, vai ne?

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums (nu tai sajūtai vajadzētu būt līdzīgai kā lasot “Bezgalīgo stāstu”), tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Sākoties siltajam laikam, ielās un parkos, pagalmos un spēļlaukumos redzami arvien vairāk bērni uz riteņiem – gan līdzsvara ritenīšiem (kas priecē – tā lieta tiešām kļuvusi populāra 🙂 ), gan pedāļu braucamajiem un arī vecākiem velosēdeklīšos redzami mazie līdzbraucēji. Labi, ja viņi valkā ķiveri, jo tā braukt nenoliedzami ir drošāk. Te jāatgādina bērna anatomiskā īpatnība, ka galva ir liela un ķermeņa smaguma centrs atrodas daudz augstāk nekā pieaugušam cilvēkam, tādēļ kritienos bērni daudz biežāk traumē galvu, jo tā vienkārši “velk pie zemes”. Tāpēc ķiverei jābūt – pareizi lietota atbilstoša veloķivere spēj samazināt galvas traumu risku pat par 85%!!! Un labi, ja arī pārējie ģimenes locekļi rādītu labu piemēru un lietot ķiveres. Jāņem vērā arī tas, ka velo ķiverei ir īpaša forma, atšķirīga no skeitborda vai slēpošanas ķiveres. Neesmu speciāliste visos ķiveru veidos, taču zinu, ka eksperti rekomendē tomēr lietot konkrētajam sporta veidam paredzēto ķiveri. Piemēram, velo ķiveres izveidotas ar pagarinātu priekšdaļu – tā pasargā cilvēku no sejas traumām – krītot ķiveres priekšējā daļa sasniedz zemi pirmā un palīdz saglabāt spraugu starp seju un piezemēšanās virsmu, tā pasargājot no triecieniem pieres daļu, degunu, zobus un pat zodu.

Lai ķivere sargātu mazo velobraucēju, ne vien jālieto konkrētajam sporta veidam paredzēta ķivere, bet tā jāuzliek bērnam pareizi. Visvienkāršāk to izdarīt, paturot prātā 2-V-1 likumu.

1. Novietojiet 2 pirkstus virs bērna uzacīm – tieši tik lielam jābūt attālumam līdz ķiverei.

2. Siksniņām ap bērna ausi jābūt vienāda garuma un jāveido V burts – tad ir droši, ka ķivere nekritīs par daudz uz pieres vai pakauša.

3. Kad siksniņa pietiekami stingri savilkta, starp to un bērna zodiņu iespējams ievietot 1 pirkstu.

Stilīgi pakausī atgrūzta ķivere, vaļīga vai vispār neaizsprādzēta – ta snozīmē, ka ķiveres faktiski nav un bērna galvu tā nesargā, līdz ar to pēc būtības tās vienīgā funkcija ir smukums un varbūt pedagoģiskais nolūks, kas māca bērnam, ka vispār ķivere ir vajadzīga.

Atbildot uz jautājumu, kad jāsāk vilkt ķiveri – tiklīdz sāk braukt ar riteni ārpus mājas. Arī mazulis, kas ar līdzsvara riteni varbūt tikai čāpo jau jāsapoš ķiverītē, jo tai ir augstāk minētā pedagoģiskā funkcija – braukšanai ar riteni = vajadzīgs ritenis + ķivere. Ja laikus šādi to nenostādīsiet, iespējams vēlāk būs sarežģīti bērnam paskaidrot, kādēļ pēkšņi ķivere ir kļuvusi obligāta, un disciplinēt braucēju, kas jau būs kļuvis ātrs un bezbailīgs būs daudz grūtāk.

Atcerieties! Vairums ķiveru ir derīgas tikai vienam kritienam un pēc pamatīgāka trieciena ir jāmaina. Ja velo ķivere ir acīmredzami bojāta – tai ir plaisas vai sabojāts amortizējošais slānis, tā vairs nepasargā braucēja galvu.

Nu jau par tradīciju kļuvusi “Mantu maiņu” gadskārta – pēc Jaunā gada, uz Lielo Talku, un jaunā mācību gada sākumā 🙂 Tie tādi obligātie datumi un vidējais no tiem ir klāt – Lielā talka jau šajā nedēļas nogalē! Bet “Mantu maiņu” šorei izlēmām rīkot mazliet vēlāk – pēc lielās atpūšanās, lai ir gana brīvdienu un laika izrevidēt savu māju, mantu kastes un plauktus.

Tātad “Mantu maiņa” no 6. līdz 10. maijam. Mantas nesiet droši visvisādas mūsu darba laikā no 11 līdz 19 ik dienu no 6. līdz 9. maijam. Tad lielā mainīšanās notiks tai pat sestdienā 10. maijā no 11.00 līdz 16.00.

muki.lv veikaliņā “Mantu maiņu” gaidot, arī īpaši piedāvājumi Franck&Fischer interjera lietām un akcijas piedāvājums KUKUU bērnu mēbelītēm!

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Parasti tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 6. līdz 9.maijam) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  neaizstājamu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 10.maijā no plkst. 11 līdz 16 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Ja mukie lati nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tos būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 1 eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.

P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Kārtīgi talkojiet un revidējiet savu garāžu, šķūnīti, visnekārtīgākos plauktus un pilnākās mantu lādes – labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt 

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku  Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz 
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem 

Tad maināmies?! 😀

Mīļie mīļie muki.lv atbalstītāji, sekotāji, cienītāji, pircēji… visi draugi, šoreiz vēršos pie jums ar lūgumu.

Kaut kā pēdējā laikā pārņem sajūta, ka mūsu draugu nu jau ir ne vien vienkārši daudz, bet ļoti daudz. Tas ir neizsakāms prieks, gandarījums un apliecinājums tam, ka laikam jau mēs darām labu darbu. Nekas cits mūs nemotivē vairāk, kā apziņa, ka kādam tas ir noderīgi… īsi sakot if roši, ka ir forši!

Tomēr šai sajūtai augot augumā ir arī radusies cita jušana – varbūt ir laiks atvērt otru veikalu Daugavas otrā pusē. Jo šobrīd daudziem tomēr ir jāmēro ceļš ārpus savām ikdienas takām, lai pie mums nokļūtu. Bet burzma mūsu veikalā un reizēm rinda un gaidīšana… varu iedomāties, ka šad un tad cilvēkiem ir visai ķēpīgi līdz mums tikt, mašīnu ne vienmēr it kur nolikt – kā parasti, spriežu pēc savām sajūtām un labi zinu, ka mēs faktiski iepērkamies tikai “lielajā veikalā” un iztaisīties ar bērniem ārpus darbalaika kaut kur citur speciāli ir visai komplicēts pasākums. Mūsu ģimenes “lielais veikals” galvenokārt ir “Spice”. Tāpēc tieši tur mums liktos vispiemērotākā vieta, kur iesēt sava otra veikaliņa sēklu.

Domāts – darīts! Sazinājāmies ar “Spici” un tur mums laipni atbildēja – kāpēc ne? Tikai, lūdzu, atsūtiet mums par sevi korporatīvo prezentāciju, kas pastāsta par jūsu veikala konceptu. …ok… kādu brīdi es savā darbu sarakstā ikdienu pārrakstīju no iepriekšējās dienas neizdarītajiem darbiem “uztaisīt korporatīvo prezentāciju par mums”… tad beidzu sevi mānīt, jo sapratu, ka par muki.lv īsti nevaru uztaisīt korporatīvo prezentāciju, jo tas ir galīgi nekorporatīvs. un koncepts ir tāds, ka koncepta nav 😉 tomēr manas pārdomas allaž kaut kur beidzas, lai sāktos nākamās: tak jau laikam, ja tomēr ar visu to, ka šī ir bezkoncepta nekorporācija, bet draugu ir daudz, par mums vairāk runā kas cits – mūsu darbi. un, kas gan labāk par mums varētu pastāstīt kā jūs, kas šos darbus novērtē?! tā nu mans lūgums būtu, vai jūs nevarētu šeit komentāros vai privātā vēstulē uz info@muki.lv uzrakstīt savas domas, kāpēc muki.lv patīk jums un kādēļ “Spice” būtu vēl foršāks “lielais veikals”, ja tur būtu arī muki.lv – mēģināšu no jūsu labajiem vārdiem uztaisīt korporatīvo kolāžu 🙂 jau iepriekš jums pateicos ļoti ļoti…

p.s. starpcitu, ļoti novērtēšu arī tos draugus, kurus vaigā nekad neesmu redzējusi, jo varbūt tieši tad, ja mums būtu veikals “Spicē”, mums izdotos tikties, jo līdz Baznīcas ielai 31 mūsu darbalaikā jums tikt ir bezcerīgi… īsi sakot – es uz jums visiem ļoti ceru 🙂

“pareizie” apavi ir faktiski visbiežāk apspriestais temats mūsu veikaliņā. Tad nu nolēmu, ka vajadzētu visu līdz šim izlasīto un izrunāto ar speciālistiem apkopot vienā pamatīgā blogierakstā par šo tēmu.

Kādēļ par kājām tā “ņemas”?

Nezinu. Taču viens ir skaidrs – daudzi cilvēki, kuri visādi citādi tic, ka Dievs ir radījis cilvēku pilnīgu, ir diezgan droši, ka ar kājām Viņš tomēr nav ticis galā un tās mums iedalītas tādas ne līdz galam labas. Tādēļ bez cilvēku iejaukšanās labas un veselas tās nekādi nevar pastāvēt, kur nu vēl izaugt. Tādēļ sevišķi liela vērība tiek piešķirta bērnu apaviem, jo tiem “ir jāveido un jābalsta pēdiņa, potīte utt.”. Savukārt jau pieaugušā vecumā apviem atkal ir jaunas funkcijas – tiem ir jāamortizē, apavi ar supinatoru tiek uzskatīti par vispār izcili ērtiem, jo balsta velvi… Un piepaceltā papēža nozīme tiek slavināta… Turklāt šim viedoklim visvairāk seko ārsti, ortopēdi un ķirurgi. Būtiski citu viedokli nereti pauž bērnu ārsti, jo viņi mazo cilvēku redz pilnīgu, viņi redz veselu, kustīgu un perfektu dabas veidojumu nevis subjektu, kuram uzstādāma diagnozē un piemeklējama ārstēšana.

Taču reti kad mēs redzam sakarību tajā, ka apavi, kas balsta, ierobežo un veido bērna kāju mazotnē, patiesībā kāju veselību, no kuras turklāt izriet lielā mērā arī mūsu vispārīgā veselība, ietekmē tieši tā, ka mēs uz mūžu kļūstam atkarīgi no apaviem ar amortizatoriem, supinatoriem un papēžiem… Un kas pats dīvainākais – sekojot ierastajām praksēm bez to apšaubīšanas – mēs nereti neuzdodam pat gluži acīmredzamus jautājumus.

Kur radušies aplamie apavi?

Ortopēds Viljams A Rossi, kurš sarakstījis 8 grāmatas un vairāk kā 400 zinātniskas publikācijas par apaviem un pēdu veselību, apgalvo, ka lielākā daļa apavu gan vēsturē, gan mūsdienās kropļo cilvēka kāju un gaitu un tas tiek aizsākts jau ar pirmajiem apaviņiem vēl pirms bērns sācis staigāt. Es neatskatīšos tālā apavu vēsturē līdz pat 7 gadsimtam (to jūs varat šajā rakstā izlasīt paši, ja radusies interese), kad apavu evolūciju noteica kristīgās dogmas, tomēr pieminēšu, ka, piemēram, līdz pat 19 gadsimta beigām apavi nebija domāti labajai un kreisajai kājai un tad, kad parādījās pirmie apavi, kuri kaut nedaudz ņem vērā cilvēka dabiskas anatomiskas īpatnības, vairums cilvēku uz tiem lūkojās tikpat izsmējīgi, kā mūsdienās uzlūko cilvēka anatomijai maksimāli pietuvinātus minimālos jeb baskāju apavus.

Vēsturiski kurpes lielā mērā arī bija sociālā statusa simbols. Tuklāt, kad sākās industrializācijas laikmets un pilsētas arvien pletās plašumā, protams, arī praktiska vajadzība pēc kurpēm strauji auga – ar plikām kājām vai pastalās gluži pa lielpilsētu neskriesi. Ja man kāds pajautā tiešu jautājumu, kad bērnam ir vajadzīgi pirmie apavi, es par atbildi uzdziedu: “Dar man tēvis pastaliņas, skolā ieti man gribās.” – apavi bērnam ir nepieciešami iziešanai sabiedrībā, tā pauž pat latviešu tautas mantojums, jo to pieprasa sociālās normas, nevis cilvēka fizioloģija. Arī Klaudija Hēla smaidot teic: “Ja bez kapes un supinatora nevarētu iztikt, tad latvieši savās pastalās sen visi būtu plakano pēdu tauta.”

Laikā no 1930ajiem līdz pat 1970ajiem gadiem notika strauja apavu evolūcija un, ja runājam tieši par bērnu apaviem, tad tie tika pamatīgi “medicinizēti”, lielākā daļa ražotāju solīja ar apavu palīdzību novērst kāju vēršanu uz iekšu vai āru, pareizas pēdas veidošanos utt. Apavi izskatījās gluži kā ortopēdiskie, bija stīvi, augstām kapēm, pamatīgi sašņorējami vai sasprādzējami, lai mazais, kurš tādos pretdabiskos objektos ietērpts centās no tiem atbrīvoties, to nekādā gadījumā nevarētu izdarīt. Kādā brīdī (precīzāk 1948. gadā) ASV šāda apavu saukšana par veselīgiem, ortopēdiskiem utt. pat tika aizliegta ar likumu, jo apsekojot vairākus ražotājus, tika secināts, ka viņu rīcībā nav nekādu medicīnisku pētījumu, lai paustu šādus apgalvojumus.

Ja ielūkojamies jaunāko laiku apavu vēsturē, īpaši izceļot bērnu apavus, tad vēsturiski vairums bērnu sākot no 1970ajiem gadiem lielāko daļu gada pavadīja stīvos skolas apavos, bet vasarā valkāja “botas”, jo sākās skriešanas bums un sporta apavu valkāšana, kas saistījās ar prestižu un mūsdienīgu dzīvesstilu, kļūva mežonīgi populāra kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kā apgalvu V.A. Rossi, ietekmīgi apavu ražotāji visā pasaulē vairāk koncentrējās uz vispārīgu reklāmu un propogandu, “izglītojot” vecākus un speciālistus par apaviem, kas “veicinās veselīgu bērna kājas attīstību” – bukleti, priekšlasījumi, veikalnieku instruēšana, padomi vecāku žurnālos un tml. kanāli tika izmantoti, lai komunicētu “pareizā” apava standartu. Taču vēl arvien nemaz neieguldīja īstos medicīniskos pētījumos, kādiem tad patiesībā būtu jābūt veselu kāju saudzējošiem apaviem. 1981. gadā klajā nāca apjomīgs pētījums, kas apgāza vairākus no mītiem, kuros apavu propaganda tika balstīta. Taču šī pētījuma rezultāti tika pārprasti un kā tika noliegti cietie “ortopēdiskie” apavi, tā kā labais pretspēks tiem tika slavēti sporta apavi. Tomēr greizi, jo tām ir ne mazāk trūkumu – tikai citi 🙂 Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā PSRS, botas, protams, bija liels deficīts un stīvos apavus turpinājām aut kājās arī vasarā, jo savādāku nebija. Puslīdz veicās tiem, kas skraidīja kedās.

Kas skumjākais – arī mūsdienās “dinozaurs nav pakustējies ne pussoli uz priekšu” un apavi arvien tiek pārdoti pēc tiem pašiem principiem kā pirms gadiem 40-50, bet ražots tiek tas, pēc kā ir pieprasījums – pēc “pareizajiem” apaviem. Tā rezultātā faktiski nevienam Rietumu pasaules pieaugušam cilvēkam nav atrodama vesela un pilnīgi nesamaitāta jeb normāla kāja. Ar “normālu” saprotot to kāju, kāda ir aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuru kultūrā kāju apaušana nav norma. Profesors apgalvo, ka gandrīz 95% no rietumu pasaules cilvēkiem kājas ietekmēšana aizsākas bērnībā un pat bēbīša vecumā, valkājot anatomiski neatbilstīgus apavus.

Vai jums neliekas dīvaina apava forma?

Ja jūs palūkosieties uz normālu pieauguša cilvēka, kurš nekad nav nēsājis apavus (ja vien tādu pazīstat) pēdu, tad redzēsiet, ka tā ir plata, ar izplestiem vēdekļveida pirkstiem. Tieši tāda pati pēdiņa ir maziem bērniem. Un tad mēs šo pēdiņu ar izplestajiem pirkstiem, izplūdušo kontūru, ieaujam apavā, kurš visbiežāk ir šaurāks par pēdu, tā purngals ir noapaļots, tiecoties veidot smailāko daļu vietā, kur nemaz neatrodas pēdas tālākā vieta.

Piemēram, šajā attēlā redzama apava neatbilstība pieauguša cilvēka pēdai (turklāt tā jau vairs nav galīgi apavu neskarta pēda) – bērnam klājas vēl ļaunāk, jo viņa pēdiņa tiek “savaldīta” pamatīgāk, jo reti kad apavu ražotāji tiešām rada apavu bērnam nevis samazina pieaugušā apava siluetu. Šādu apavu nēsāšana ikdienā tiešām formē bērna kāju, tā veido mūsu sabiedrībai pieņemamu pēdas siluetu, kas atbilst mūsu kultūras un laikmeta priekšstatiem. Pavadot šādos apavos vairākas stundas dienā, kāja pakļaujas, jo kauliņi vēl ir mīksti, burtiski skrimslīši. Tā sašaurinās, mainās pirkstu izvietojums… un samazinās pēdas atbalsta laukums. Kāpēc tas vajadzīgs? Ej nu zini… tā pieņemts. Protams, ka daudzkārt labāk būtu, ja kurpes siluets atbilstu reālai cilvēka kājai, sevišķi bērniem būtu paplatināta pēdas priekšējā daļa, lai pirkstiņiem ir kur brīvi kustēties, pēda netiktu mākslīgi iegrožota un sašaurināta atbalsta virsma.

Cilvēka pēda ir ļoti ļoti mazs atbalsta laukums pret cilvēka vispārējo ķermeņa masu, turklāt cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kas pārvietojas stāvus pilnīgi vertikāli un tādējādi visu savu svaru balsta uz vertikāli pozicionēta mugurkaula – bet pat stāvēšanā piedalās 650 muskuļi un 208 kauli. Tā ir sarežģīta mehānika, kur ik milimetram un detaļai ir nozīme. Paeksperimentējiet – pamēģiniet noturēt plaukstā 5×5 cm lielu kubiņu. Vienkārši… Bet pamēģiniet nobalansēt 5 cm diametrā metru garu nūju. Tas prasa daudz nopietnāku koncentrēšanos, vai ne? Tāpat ir ar cilvēka ķermeni tā garās vertikālās proporcijas dēļ. Un samazinot atbalsta laukumu, mēs šai balansā būtiski iejaucamies…

Papēdis…

… iejaucamies arī paceļot papēdi augstāk kā purngalu. Es neaģitēšu pret dāmu augstajiem papēžiem, taču pati šādus uzvelku vairs tikai svētku reizēs. Bet bērniem paaugstināta papēža daļa būtiski ietekmē kājas un stājas attīstību. Kā?

Lūk, attēlā redzama sieviete uz 5 cm augsta papēža – pavisam mazs ikdienišķu kurpju papēdīts. Tīri teorētiski tas viņas stāju mainītu kā attēla vidū. Protams, tā nav iespējams stāvēt un labajā malā redzams, kā mainās stāja, lai kompensētu izmaiņas pēdas novietojumā saglabājot taisnu svara asi. Pieņemsim, ka šai sievietei augums ir 170 cm, tātad 5 cm ir nepilni 3 % no viņas auguma. 80 cm garam bērniņam gada vecumā tātad pat 2 cm papēdītis radītu identisku efektu. Tātad apavi, kuru purngala un papēža daļas starpība jeb kritums ir ~2 cm patiesībā būtiski kropļo bērna stāju, jo maina balansu jeb svara izvietojumu uz pēdas. Dabiski stāvot ar basām kājām cilvēka svars ir pilnīgi vienmērīgi izlīdzināts pa visu pēdu sadalot to 50:50 uz purngalu un papēdi. Izmainot šo proporciju, izmainās teju vai ikviens muskulis un kauls ķermenī, jo nobīdās smaguma centrs, būtiskas izmaiņas notiek ceļgalos, iegurnī, mugurkaulā, izmainās krūškurvja tilpums, tātad tas ietekmē pat mūsu elpošanu un asinsriti, centrālo nervu sistēmu. Pat galvas sāpes var būt saistītas ar apaviem ar papēdi. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka šāda iejaukšanās maza bērna līdzsvarā ne vien traucē viņam pārvietoties konkrētajā mirklī un apgūt kustību prieku, bet atstāj ietekmi ilgtermiņā.

Pierādīts, ka paaugstinātais papēdis augot arī sekmē saīsinātas ahileja cīpslas veidošanos. Kādu dienu vēroju bērnu raidījumu, kurā mazie izzinātāji viesojās pie svarcēlājiem. Svarcēlāji ierādīja mazajiem celšanas paņēmienus no tupus stāvokļa. Viņi aicināja mazos – tādus sākumskolniekus – notupties uz pilnas pēdas – pilna atbalsta laukuma. Domājiet daudzi to varēja? Viens no 5-6 bērniem. Pārējie tupās ar piepaceltu papēdi. Pamēģiniet pietupties – vai jūs tupat uz pilnas pēdas? Nē. Jo apavi jau darījuši savu. Citrreiz runāju ar kādu dūlu par dzemdību pozām. Viena no dabiskākajām būtu dzemdēt tupus. Diemžēl rietumu pasaules sievietēm tas ir teju neiespējami, jo mēs nespējam ilgstoši tupēt, jo darām to uz nepilnas pēdas un mums ir daudz apgrūtinošāk turēt līdzsvaru. Taču pavērojiet mazuli, kas tup smilškastē vai pie savām spēļlietām – viņš to dara uz pilnas pēdas bez jel kādas piepūles. Viņš tā nevarēs, ja valkās apavus ar piepaceltu aizmugurējo daļu.

Un sabiezināts papēdis ietekmē arī gaitu. Tas amortizē saņemto triecienu un veicina papēža saskari ar virsmu. Taču normāli cilvēks staigājot un sevišķi skrienot nemaz nepieskartos pie virsmas ar papēdi vispirms, bet gan vairāk ar pēdas vidusdaļu un priekšējo daļu…

Arkas jeb pēdas velve un supinators

Tieši tāpēc cilvēkam ir pēdas velve. Jo arka – kāda ir arī pēdas velve – ir unikāla konstrukcija, par kuru vislabāk jums pastāstītu arhitekti. Tā ir pilnībā spiediena atkarīga un jo spēcīgāks ir spiediens no augšas, jo pamatīgāk to tur balsti, kas šajā gadījumā ir pēdas priekšējā daļa un papēdis. Turklāt patiesībā cilvēka pēdu balsta pat 3 šādas savstarpēji saistītas arkas, kuru centrs atrodas tur, kur cilvēka svara viduslīnija. Pēdas velve cilvēkam darbojas kā amortizators – uz katra soļa tiek saņemts spiediens no augšas, pēda savas elastības pēc izlīdzinās, tā sadalot spiediena spēkus uz balsta punktiem, un atkal atgūst savu formu. Savukārt, ja cilvēkam kājās ir apavi ar supinatoru, tad pēdas velvei nav iespējas izstiepties garenvirzienā un šī amortizējošā funkcija zūd. Turklāt tiek izjaukts unikālais arkas spiediena mehānisms un patiesībā tas darbojas pat pretēji, jo veidojas spiediens no apakšas un tātad samazinās arī balsta punktu atbalsta spēks. Saka, ka ja arhveida tiltu balstīs no apakšas un pa to turpinās braukt pāri, tas sabruks. Līdzīgi iznīcinoša ir apavu ietekme uz pēdām.

Daudzkārt ārsti iebilst, ka šīs patiesības vairs nav spēkā mūsdienās, jo mēs pārvietojamies pa asfaltu un cietām, gludām virsmām. Tomēr dr.Rossi tam nepiekrīt – viņš atsaucās uz rikšām Āzijas valstīs, kā arī kuģu krāvējiem Bombejā, Singapūrā u.c., kas galvenokārt pārvietojas kailām kājām pa tādu pašu segumu, kādu ik dienas apavos minam mēs un viņu pēdu vēlves ir vislabākajā kārtībā, spēcīgas un labi attīstītas.

Turklāt dažādos pētījumos ir pierādīts, ka atbalstot pēdu ar supinatoru, veidojas korsetes efekts – konkrētā konstrukcija balsta pēdu, taču veicina muskuļu atrofiju velvē, jo tā vairs nepilda izstiepšanās un sākuma pozīcijā atgriešanās kustību, bet kļūst statiska – līdz ar to netrenējas muskuļi, kas galvenokārt veido pēdas velvi. Tātad apgalvojums, ka maza bērna apavā jābūt supinatoram, lai veicinātu velves veidošanos pilnīgi nekādi nevirknējas loģiskā ķēdītē ar augstāk aprakstīto. Patiesībā būtu jābūt gluži otrādi – jo lokanāka un mazāk balstoša ir pēdas zole, kas ļauj dabisku kustību, jo lielākas cerības, ka bērnam attīstīsies dabiska pēdas velve.

Elastīga un plāna zole…

… nozīmē to, ka tai jābūt lokainai. Taču tai jābūt lokainai nevis kaut kur pēdas priekšdaļā, bet vēlams visā garumā. Tādēļ, ka vietai, kur tā lokas ir ĻOTI liela nozīme. Tai ir jālokās tur, kur ir locītava, nevis 1 cm pirms vai pēc tās (skat attēlu). Tas ir iemesls, kāpēc speciālistu rekomendētā rezervīte izaugšanai patiesībā ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, protams, ka bērna pirkstiem apavā nevajadzētu būt iespīlētiem, ko pieminēju jau augstāk aprakstot apavu pieņemtās formas, no otras puses, ja iegādājamies apavu, kurā pēdiņa atvirzīta daudz vairāk atpakaļ nekā paredz tās siluets, tad var gadīties, ka apava un pēdas reālā liekšanās līnija nemaz nesakrīt.

Pilnīgi nav saprotams, kādēļ ražotāji visbiežāk veido bērnu apavu zoles neadekvāti biezas, jo bērns patiesībā nespēj tās novalkāt līdz caurumiem: pirmkārt, tāpēc, ka izaug no apaviem daudz ātrāk, kā tie nodiltu, otrkārt, tāpēc, ka bērna svars ir salīdiznoši mazs, tādēļ berze ir ievērojami mazāka kā pieaugušo apaviem un nav pamata veidot bērna zoles kā armijas zābakiem.

Jāpiezīmē, ka pat viegli rokās saliecama zole samazina pēdas lokanību par aptuveni 50-60%. Lūk, vēl vienā zīmējumā redzama basa kāja kustībā un kāja vidusmēra apavā, kura zole pat puslīdz lokās. Tieši šī iemesla dēļ, ražotāji bieži ir spiesti veidot piepaceltu purngalu, kas vēl vairāk kropļo kājas novietojumu un mazina līdzsvaru un stabilitāti. Sevišķi svarīgi tas ir mazam bērnam – kādreiz pavērojiet, kā nesen staigāt sācis mazulis mēdz savilkt pirkstiņus burtiski iekrampējoties virsmā. Ta bērns izjūt lielāku stabilitāti un labāk balansē uz zemes. Tam ir būtiska nozīme staigājot un piepaceltie purngali tikai mazina šo stabilitāti… un kājas kustību. Jo principā notiek tāda kā šūpošanās – pārvelšanās no papēža uz purngalu nevis kājas saliekšana. Kāja kurpes iekšienē nelokās. Esat ievērojuši – līdzīgi zoles nelokanību kompensē koka tupelēm. Un kāja līdz ar to netiek nodarbināta, muskulīši neattīstās, pēdiņa veidojas nedabiska, atrofa.

Augsta kapīte, kas stabilizē kājiņu – priekš kam?

Dauzi apgalvo, ka stingra kapīte kājiņas stabilitātei ir obligāti nepieciešama. Izņemot dažus tiešām medicīniski pamatotus gadījumus, kad bērnam ir vērojama pārmērīga pronācija un potītes griešanās uz iekšu, bērnam ir vajadzīga maksimāla brīvība nevis saturēšana un balstīšana jeb iejaukšanās. To pašu iemeslu dēļ, kas jau minēti iepriekš – trenēt muskuļus var tikai tos darbinot nevis iegrožojot. Sevišķi skumji, kad apavus ar augstu kapīti meklē pavisam maziem bērniņiem, pirmās kurpītes un tml. Bērns agrīnā vecumā, kas tikko sācis celties kājiņās, vēl lielāko ties rāpo, lai nokļūtu no punkta A uz B. Augsta kape padara neiespējamu rāpošanu ar paralēlām pret zemi balstītām pēdiņu virspusītēm. Attiecīgi bērns sāk izvērst pēdas vai griezt uz iekšu un asimetriski nodarbina arī pārējās locītavas un muskuļus – asimetrisku kustību iegūst ceļgali un galvenais – iegurnis. Kad mazais pēcāk sāk staigāt, tad gan ir problēmas ar gaitu – bērns iespējams vērš uz iekšu purngalus, sākas problēmas ar pronāciju un atkal ir nepieciešams iejaukties un koriģēt. Turklāt šādi apavi, kas nav ēryi rāpošanai steidzina bērnu meklēt citus ceļus – staigāt. Bērns ātrāk būs uz kājām, gan tāpēc, ka rāpot kļuvis neērti vai pat sāpīgi, gan tāpēc, ka sajūta, ka kājiņas ir stabilas, neļogās, kalpo kā signāls, ka nu ir laiks celties un iet. Jo tieši tā bērns uzzina, ka ir gatavs iešanai – viņš ceļas kājās un mēģina nostāvēt bez pieturēšanās. Kad viņš to spēj, ir gana stabils, viņš sāk staigāt. Ja viņš vēl nejūtas stabils, viņš atliek staigāšanu uz vēlāku laiku – bērni, atšķirībā no mums, uzticās dabas balsij 🙂 un nezin, ka viņus māna…

Pēc iespējas daudz basām kājām

Vislabāk būtu staigāt basām kājām. Pēc iespējas daudz. Jo tikai staigāšana basām kājām veido dabisku gaitu. Normāli cilvēka “pēdas ceļš” ir no pēdas vidusdaļas ārējās malas uz purngalu un tikai tad papēdi un vidusdaļu tuvinot zemei. Tas ir gan jau aprakstītās amortizācijas dēļ, gan tamdēļ, ka pēdas vidusdaļā koncentrējas visvairāk nervu galu un tādā veidā cilvēks instinktīvi sargā pēdu no savainojumiem. Ja kādam bērnam fizioterapeits nozīmēs vingrinājumus, lai trenētu pēdiņas pret plakano pēdu, tad tas ko bērnam liks darīt vispirms – staigāt uz pēdiņu ārējām malām un pirkstgaliem. Jo tā trenējas pēda. Trenējas pēda, kuru mēs ikdienā apavos atrofējam, jo šīs kustības izpaliek. Un izpaliek daudzas citas kustības. Pasēdiet mazam bērnam blakus kaut minūtiņu, kamēr viņš rotaļājas ar klucīšiem – viņa kājas nepiedalās? Protams, ka piedalās, viņš kustina pirkstus, savelk pēdiņu, groza potīti – paskaitiet kustības minūtē. Ja bērnam būtu kājās apavs, viņš to nedarītu. Tāpēc es pilnībā nepiekrītu speciālistiem, kas saka, ka pa gludu grīdu jau var skraidīt arī kurpītēs – tāpat tur nav nekā, kas bērna pēdiņu kairinātu – bērns pēdu kustina bez ārēja kairinājuma, viņš to trenē, sagatavo visas dzīves staigāšanai. Arī jūs kustināt basas kājas. Un daudz mazāk kustināt apautas.

Apaujot kāju cilvēks maina gaitu, pat ja apavi ir izcili, tuvu ideāliem, viņš nesaudzīgāk izturās pret savu pēdu, triec pret zemi papēdi, jo zaudē sensorās izjūtas. Lielā mērā gaita ir saistīta ar virsmu, pa kuru staigājam. Un tam ir sakars ar smadzenēm, jo saskaroties ar virsmu pēda signalizē par virsmas reljefu, cietumu utt. un pēda atbilstoši reaģē. Pa cietu gludu virsmu cilvēka basa pēda iet pavisam savādāk, kā pa mīkstu un nestabilu smilšu liedagu, pēdas muskulīši un viss cilvēka ķermenis ieņem atbilstīgu muskuļu stāvokli, balansu, virsmai, pa kuru pārvietojas. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērns apavos skrienot krīt, ķeras kājas. Ne vienmēr tas ir saistīts ar neatbilstīgu izmēru. Tam bieži sakars ir ar pēdas ierobežoto lokanību UN šo sensoro atbildes saiti ar smadzenēm – kājas nezin, pa kādu virsmu tās skrien un nevar tai pielāgoties, jo ir apautas.

Doktors Viliams A Rossi aprēķinājis, ka gadā aptuveni 2900 stundas bērns pavada miegā, protams, bez apaviem un apavos kājiņas ir ieģērbtas aptuveni 8400 stundas (!). Ja mēs kaut vai atmestu ieradumu telpās valkāt apavus, neapauto kāju brīvībai klāt nāktu aptuveni 3000-5000 h. Vai tas nebūtu lieliski? Tūkstošiem stundu dabiskas kustības, attīstības un augšanas mazajām pēdiņām. Tajās atlikušajās stundās …

Apavi, protams, ir vajadzīgi

…mēs nedzīvojam Āfrikā un kājas mēdz salt. Mēs dzīvojam pasaulē, kur tās var arī viegli savainot ar kāda neuzmanīgi nomestu stikla lausku vai ko citu. Taču valkāt tos vajadzētu tikai tur, kur tas patiesi nepieciešams. Un izvēlēties rūpīgi, ko vilkt kājās.

Saviem bērniem mēs meklējam apavus ar 0 grādu zoles kritumu – tātad pilnībā bez papēža pacēluma, turklāt meklējam pēc iespējas elastīgus apavus ar plānu zolīti. Un lūkojam, lai apavi ir ar plašu purngala daļu, lai pirkstiņi pēc iespējas maz tiktu saspiesti un saglabātu to dabisko formu.  Novēlam arī jums tādus atrast.

Pirms dažām dienām, saistoša saruna ar Anitru Toomu un kolēģēm no “Vides vēstis” man apskaidroja atšķirību starp jauku zemnieku onkulīti vai sieviņu, kas pārdod “zaļus” produktus, un patiešām uzticamu biolaukasaimnieku. Pirms tam es maldījos uzskatā, ka iegādājoties preces pa tiešo no zemnieka nevis veikalā, es vienmēr iegādāšos savai ģimenei veselīgu pārtiku, kas nesatur kaitīgas ķīmijas. Biju (nepatīkami) pārsteigta, uzzinot, ka tā ne vienmēr būs: nereti, iegādājoties veikalā konvencionālās lauksaimniecības produktus, es varu būt pārliecinātāka par to kvalitāti un kaitīgo vielu kontrolētu daudzumu, kamēr iegādājoties preces no zemnieka, kura produkcijas kvalitāte netiek kontrolēta, man nav nekādas informācijas par metodēm, ar kādām šie pārtikas produkti tiek audzēti un ražoti. Tādēļ šādi produkti var saturēt pat vairāk nevēlamo ķīmiju kā tas pats produkts veikala plauktā un es par to neko nezināšu. Šī saruna mani pārliecināja, cik būtiski ir iegādāties preces no sertificētiem biolauksaimniekiem vai audzēt tos pašiem, ja vēlos būt pārliecināta par to veselīgumu. Daži gadījumi, ko Anitra un Jana stāstīja no savas dzīves, labi atklāja, ka arī ļoti uzticams kaimiņš nereti nav nemaz tik zaļš kā varētu domāt (un bieži vien pat viņš pats ir visai nelokāmi pārliecināts, ka “tikai bišķi pasmidzina” savus dārzenīšus). Tāpēc jo priecīga biju, kad Anitra piekrita padalīties topošajā rakstā par šo tēmu, kas saliek pa plauktiņiem informāciju par bioražotājiem. Lasiet to zemāk.

_____________________________

Pirms ceturtdaļgadsimta 1990.gadā līdz ar Atmodu Latvijā ieradās biodinamiskās lauksaimniecības speciālists Wolfgangs Jorge un apgaismoja pirmos zaļi domājošos zemniekus par videi draudzīgu saimniekošanu. 1998.gadā sertificējas pirmās 38 bioloģiskās saimniecības – pašlaik valstī šādu saimniecību ir tūkstoš reižu vairāk – bet joprojām tiem, kas vēlas ēst nesaķīmiķotu pārtiku, produktu sagādē jāizmanto vairumam nepieejamas un nesaprotamas metodes – tiešo pirkšanu, braukšanu ciemos pie zemniekiem, turklāt ir jābūt īstam detektīvam, lai atšķirtu patiesi zaļus produktus no viltvāržiem.

Tirdziņi

Arī 2001.gadā bija nobriedusi revolucionāra situācija: arī tad žurnāla „Vides Vēstis” kolektīvs nevarēja saprast, kāpēc rīdznieki nevar nopirkt bioloģiski sertificētus produktus, tāpēc sākām organizēt Zaļos tirdziņus iepretī Valsts Mežu dienesta kantorim, tur folklorists Uģis Treide bija uzcēlis Līvu sētu. Mēs sadarbojāmies tikai ar bioloģiski sertificētiem zemniekiem. Tagad dažāda veida tirdziņi notiek gan Berga Bazārā, gan Kalnciemielas kvartālā, gan pie lielveikaliem un pat Centāltirgū var atrast īstas pērles, bet visur valda zaļie sapņi, ne realitāte. Žēl, ka reti kurš no tirgotājiem lepojas ar bioloģiskās sertifikācijas logo, kaut teju visi apgalvo, ka audzē ļoti zaļu produkciju. Principiālam pircējam vajadzētu lūgt, lai tirgotāji, kas apgalvo, ka pesticīdus nelieto un lopus baro ar pašaudzētu barību, uzrāda sertifikāta kopiju un to iesaku arī izlasīt – īpašu vērību vajag pievērst tam, kāda produkcija ir sertificēta! Pašlaik Latvijā ir ļoti daudz dalīto saimniecību – sertificēta tiek platība, par kuru maksā lielākas subsīdijas – piemēram, pļavas un zālāji, bet lopkopības nozare netiek sertificēta, jo šeit grūtāk izpildīt nosacījumus. Nevienam nav liegts pirkt arī integrēti vai konvencionāli audzētus produktus, tos neviens mūsu valstī nav aizliedzis, tikai tad jāsaprot – tie nemaksā tik dārgi kā bioloģiski sertificētie. Bet nu jau arī pircēji sāk apdomāties un saka šādi: „Teorētiski jau šo smalko tirdziņu ideja patīk – laucinieki aplaupa muļķa rīdziniekus visu pārdodot ļoti dārgi. Ejiet, ejiet!”

Veikali

Pēdējos gados PVD pieprasa, lai veikali, kas reklamējas kā ekoloģisko produktu tirgotāji, sertificētos. Kaut visādu dabas velšu bodīšu netrūkst, tomēr reti kurā veikalā pie sienas novietots bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts. Gan jau būsiet pārsteigti, uzzinot, ka Latvijā bioloģiski sertificēti ir tikai padsmit veikali. Joprojām grēko „Zaļā govs”, „Sidrabi”, „iDille”, „Klēts” – viņi uzbur savās reklāmās zaļas ainas, bet veikali nav sertificēti un tāpēc pircējam ļoti jāuzmanās, lai labticīgi par lielu naudu nenopirktu produktus, kuru audzēšanā izmantoti pesticīdi. Šādos veikalos ekoproduktus nav liegts tirgot, bet tiem jābūt fasētiem un marķētiem ar sertifikāta logo. Sertificētie veikali drīkst tirgot arī nefasētus produktus, bet uz cenu zīmes jābūt norādei, ka, piemēram, kartupeļi vai banāni ir bioloģiski sertificēti.

Vārdu spēles

Latvijā noteikts, ka pārtikas apritē reģistrēts uzņēmums nedrīkst lietot savā nosaukumā vai tīmekļa adresē terminus „bio” un „eko”, ja nav saņēmis bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Vārdus „bioloģisks”, „ekoloģisks”, „organisks”, kā arī bio un eko uz pārtikas produkta marķējuma nedrīkst drukāt neviens ES ražotājs, ja produkcija nav sertificēta. Un to PVD arī kontrolē. Liec aiz auss, ka visu, ko cilvēks neēd vai nedzer, var saukt, kā vien vēlas – tāpēc arī joprojām nopērkams ir EKO Raundaps, kā arī pseido ekomazgāšanas un ekokosmētikas līdzekļi bez sertifikātiem. Vispār vārdi „zaļš” un „daba”arī nav aizliegti, toties vārdu salikumu „dabīgs produkts” drīkst lietot tikai gadījumos, ja satur tikai dabīgas izcelsmes sastāvdaļas un neviena sastāvdaļa nav ģenētiski modificēta.

Bioloģiskās lauksaimniecības kontroles sertifikāta logo lietošana

Ja produkti ir fasēti, tad par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības prasībām liecina ES pieņemtais logo ar zvaigznītēm lapas formā (skatiet raksta attēlu!). Vērīgi aplūko, kas zem tās rakstīts:

• LV-BIO-01 Sertifikāciju veikusi „Vides kvalitāte”
• LV-BIO-02 Sertifikāciju veicis „Sertifikācijas un testēšanas centrs”

Ja produkts sertificēts citā ES valstī, par to liecinās valsti apzīmējošie burti

Ja minētā valsts sertificējusi, piemēram, kafiju, kas Eiropā neaug, otrajā rindā būs norāde – ārpus ES

Sabiedriskās ēdināšanas iestādes

Februāra vidū ar samērā lielu pompu Zemkopības ministrija aicināja presi uz pasākumu, kur pasniedza Latvijā pirmo ekosetifikātu sabiedriskās ēdināšanas iestādei. Loģiski, ka tas būtu restorāns Vincents – Mārtiņš Rītiņš bija pirmais, kas par šīm lietām Latvijā runāja un tās popularizēja. Vai Ekovirtuve, kas šajā jomā darbojas jau 7 gadus un ir viens godprātīgākajiem uzņēmumiem, kādu vien zinu. Vai nesen darbu uzsākušais Ecocattering vai 3 pavāru restorāns vai kāda cita sabiedrībā labi zināma un iecienīta ēdināšanas vieta. Nē! Pirmo sertifikātu saņēma SIA Augstceltne – jo piedāvā ēdienus no bioloģiski sertificētas liellopu gaļas un tā spēj izpildīt prasību, ka sertificētais uzņēmums nodrošina 30-60% bioloģiski sertificētu produktu naudas!!! izteiksmē. Tas nozīmē, ka ēdināšanas uzņēmumam vienkārši jāiepērk ekotrifeles zelta cenā un lieta darīta. Pārējās ēdienu sastāvdaļas var būt viszemākās kvalitātes. Es ceru, ka pārspīlēju un drīzumā sertificēsies arī tādi ēdinātāji, par kuriem zinu – viņi patiesi ciena savus klientus un jau tagad lielākā daļa produktu tiek iepirkti tikai no bioloģiski sertificētām saimniecībām. Bet pagaidām izskatās, ka paši sertificētāji īsti nezina, kādus kritērijus izvirzīt ēdinātājiem. Labi vismaz, ka solīja ieviest aizliegumu ēdienu gatavošanā izmantot ĢMO saturošus produktus. Bet, zinot, kāda anarhija valda šajā jomā – ticības maz. Bieži lasu produktu sastāvu un tikai uz eļļas pudelēm atrodama informācija, ka eļļa ražota no ĢMO sojas. Bet ēdiena sastāva sarakstos tas vairs neparādās – tikai augu eļļa.

Tiešā pirkšana

Ļoti jāuzmanās, veidojot tiešās pirkšanas pulciņus, jo grupa var izlemt arī pirkt produktus no nesertificētām saimniecībām, ja saimnieks ir labs pārliecinātājs. Kad šādam zemniekam vaicā, kāpēc viņš nav sertificējis savu rūpalu, tad parastā atbilde – tas ir dārgi, man apjomi mazi, tas nekad neatmaksāsies. Ja esat ļoti apņēmīgs datora lietotājs, tad spēsiet www.pvd.gov.lv sadaļā Reģistri atrast bioloģiski sertificēto zemnieku un uzņēmumu sarakstu un tajā ir 3586 ierakstu! Ja ir daudz laika un spīts, varat sameklēt sertificētos zemniekus, kas ražo interesējošo produkcijas veidu un tad mēģināt atrast viņu telefona numurus un sazināties un kaut ko nopirkt. Varu derēt, ka lielākoties tas jums neizdosies, jo pēc zemnieka vārda vai z/s nosaukuma pārlūkprogrammā neko neatradīsiet. Iespējams, ka var palīdzēt novada vai pagasta lauksaimniecības konsultanti. Taču šis process ir ļoti darbietilpīgs.

Ciemos pie zemnieka

Apciemot zemnieku un iepirkties uz vietas ir zaļi, ja pirkumus veicat pa ceļam, nevis braucot speciāli. Protams, arī tad vispirms ir jāzina, kur tad braukt un jāsarunā tikšanās. Katrs zemnieks, kurš vēlēsies jums pārdot savu produkciju, apgalvos, ka saimnieko zaļi un grūti būs viņam neticēt. Tāpēc vēlreiz atceries – bioloģiskās sertificēšanās dzirnakmeņiem cauri izgājuši teju 3600 zemnieku un uzņēmēju, daudzi neko nepārdod, bet viņiem sertificēšanās atmaksājas. Tad kāpēc tas, kurš tik tiešām grib kaut ko pārdot kā ekoproduktu, nesertificējas? Vienīgā atbilde – nespēj. Un kurš pie tā vainīgs? Pārāk stingrās prasības? Bet tās radītas, lai pasargātu patērētāju. Kurš ir patērētājs? – Tu! Un, ja tu gribi maksāt par patiesiem ekoproduktiem, tad nāksies vien mocīties un tos meklēt, nevis izdomāt savu kārtību. Un, ja es esmu nolēmusi pirkt zeltu, tad nestāstiet, ka misiņš spīd tikpat skaisti un tāpēc maksā zelta cenā. Tā var teikt arī par biloģiski sertificētu produciju – ja man ir iemesls maksāt dārgāk un es meklēju biloģiski sertificētus produktus, tad es vēlos, lai mani nemāna un produkti patiesi ir audzēti pēc visiem zaļajiem priekšrakstiem.

Anitra Tooma

Žurnāla „Vides Vēstis” galvenā redaktore

Uzreiz jāsaka, ka mēs – t.i. mūsu ģimene – neesam nekādi “zaļie”. Tomēr kopš manā pārraudzībā ir ne tikai mana personīgā veselība, bet arī bērnu labklājība, šim un tam mēdzu pievērst lielāku uzmanību: biežāk apgriežu otrādi pārtikas produktu iesaiņojumu, esam atmetuši “parasto” zāļu lietošanu, mājas uzkopšanai neizmantojam traki ģiptīgos līdzekļus, veļu mazgāju saudzīgāk utt. Taču tas nav nācis pār mani kā milzu apskaidrība vienā dienā – drīzāk šur un tur izlasīts, paklausīts un sadzirdēts, liek lieku reizi pārvērtēt, kādā vidē dzīvojam un ar ko sevi ķīmiķojam, un atmest to, ko bez liekām sāpēm mierīgi var atmest.

Šā gada sākumā saskrējāmies ar Anitru Toomu un sapratāmies. Un tieši viņa mani pasauca paklausīties pašā Robina dzimšanas dienā, 12.februārī, Baltijas Vides Foruma atklāsmes, kas radušās pētot gaisu Latvijas bērnistabās. Nevarētu teikt, ka dzīrdētais mani šokēja – man bija aizdomas, ka neko labu es tur nedzirdēšu 😉

Lai arī reprezentatīvais modulis nav liels – gaiss tika testēts 15 bērnistabās visā Latvijā, tomēr tendences te var savilkt un paldies pētniekiem, ka viņi bija centušies iegriezties pēc iespējas dažādos mājokļos. Šis pētījums notika lielāka projekta ietvaros, lai parādītu vienu no aspektiem, kā mūsu dzīves kvalitāti ietekmē neapdomīgi izvēlētas preces, kuras varbūt varētu pat nepirkt vai vismaz izvēlēties krietni rūpīgāk. Bēnistabas tika izvēlētas tamdēļ, ka tieši mājās mēs pavadām 60-90% no diennakts daļas, turklāt bērni uzņem pat par 40% vairāk kaitīgo draņķību kā pieaugušie. Un iekštelpās gaiss ir pat 3-5 reizes piesārņotāks kā ārā (jā, jā – arī pilsētā). Tāpēc mans pirmais ieteikums – neesiet slinki, izejiet pastaigāties!

Bet mazliet par pētījuma rezultātiem. Diemžēl tikai 2 no 15 testētajām bērnistabā  gaiss var tikt uzskatīts par kaut vai apmierinošu. Lielākais piesārņojums ir no formaldehīdiem (trīs istabās tas normu pārsniedza 10 reizes, vienā bērnistabā bijis pat 36 reizes lielāks piesārņojums kā ieteicamā norma!!!). Speciālists skaidroja, ka formaldehīds kairina gļotādu un ādu. Ja telpā tas ir ievērojamā koncentrācijā, varētu pasliktināties bērnu pašsajūta. Galvenie formaldehīda avoti mājās varētu būt kokskaidu, saplākšņa un citi līmētās koksnes celtniecības materiāli un mēbeles, kurās izmantota formaldehīda sveķu līme, tāpat atsevišķi siltumizolācijas materiāli un arī tekstilizstrādājumi. Samazināt šo piesārņojuma veidu var 1) rūpīgāk izvēloties šādus izstrādājumus – drošāk iegādāties masīvkoka mēbeli nevis skaidu plāksni, taču arī izvēloties ekonomiskāko variantu, būtu svarīgi pārbaudīt tā izcelsmi un mēģināt noskaidrot, vai šajā izstrādājumā izmantota formaldehīdu saturoša līme, jo varianti ir dažādi un ne visi no tiem tik indīgi 2) formaldehīdi ir gaistoši, tie izgaro no to izcelsmes avotiem un, protams, nav neizsmeļami. Attiecīgi vēdinot telpas, šos izgarojumus iespējams mazināt un ar laiku tie izsīks. Tomēr tas ir ar diezgan ilgu laiku 😉 Te nav runa, ka nedēļu pēc jaunās sekcijas pārvešanas mājās tā vairs nesmird un tātad nav kaitīga… Otrs variants – pirkt lietotas mēbeles – būs jau izgarojušas visu kaitīgo pie iepriekšējiem lietotājiem. Bet par remontmateriāliem var palasīties šeit – tos lietotus nenopirksi, tātad būs jāmācās izvēlēties 😉

Otrs būtiskākais piesārņotājs pētījumā atklājās – šķīdinātāji. Nevienā no testētajām bērnistabām šī vielu grupa nebija ieteicamajā līmenī (50 µg/m3), pārsniedzot to 2 — 13 reizes.  Šķīdinātāji galvenokārt sastopami dažādos celtniecības materiālos kā krāsas, lakas, līmes, tāpat kosmētikā un sadzīves ķīmijā, arī tabakas dūmos. Tie kairina acis un elpceļus, var izraisīt galvassāpes, nelabumu. „Parasti šķīdinātāji lielā daudzumā gaisā ir pēc remontdarbiem, taču nevienā no testētajām bērnistabām remonts pēdējā pusgada laikā nebija veikts. Tas varētu liecināt, ka kaitīgās vielas piesārņo gaisu ne jau tikai mirklī, kad krāsojam vai līmējam, bet vēl noteiktu laiku pēc tam,” skaidroja runas vīrs Valters Toropovs. Viņš arī piemetināja, ka nav laba prakse izremontēt jauno dzīvesvietu un uzreiz ievākties. Bet man momentā iešāvās prātā doma, ka tik daudzi vecāki taču izremontē istabu gaidāmajam bērniņam īsi pirms mazuļa nākšanas pasaulē. Tātad šis ir jādara laicīgi. Un arī jaunās bērnistabas mēbelītes, tostarp gultiņu, nevajadzētu izsaiņot un saskrūvēt tikai pēdējā nedēļā – vislabāk šādus jaunus pirkumus jau laikus izsaiņot un izvēdināt svaigā gaisā vai telpās, kurās neuzturas bērni un grūtniece. Pie viena piemetināšu, ka tas attiecas arī uz rotaļlietām, ko iegādājaties savam bērnam – izsaiņot, izvēdināt un plastmasas iepakojumus izmest – iepakojums bieži ir kaitīgu vielu pārpilns, no tā ir vērts atbrīvoties pēc iespējas aši.

Trešā lielākā piesārņojumu grupa bērnistabās bija smaržvielas, kas, protams, visvairāk ceļas no dažādiem kosmētikas un mājtīrīšanas līdzekļiem. Testā atklājās, ka tikai četrās bērnistabās smaržvielas-alergēni nepārsniedz ieteicamo koncentrāciju (30 µg/m3). 11 bērnistabās to bija 2-8 reizes vairāk nekā ieteicams. Visas smaržīgās svecītes, pēc citroniem smaržojošie grīdas ūdeņi utt… baisa ģipte, cik saprotu, nav, bet var izraisīt alerģijas, kairināt acis un elpceļus.

Vēl Valters Tropovs īsi pastāstīja arī par ftalātiem – tie gan gaisā ir maz, tāpēc arī bērnistabas gaisa pētījumā tiem īsti vietas nebija. Tika secināts, ka tikai 1 bērnistabā nebija neviena ftalāta un īsi apskatīti kaimiņzemes Lietuvas pētījumi, kuros atklāti, manuprāt, šokējoši fakti. Taču teikšu godīgi – šis mani interesēja krietni vairāk kā tika apskatīts prezentācijā. Jo ftalāti ir tie vides piesārņotāji, kuri uzkrājas organismā dzīves laikā un ietekmē bērna attīstību un endokrīno sistēmu. Tāpēc par šo te vispār nerakstīšu, bet uztaisīšu atsevišķu apskatu savā nodabā un veltīšu tam atsevišķu blogierakstu jau tuvākajā laikā.

Lai cik bēdīgi nebūtu secinājumi par bērnistabu gaisu, medaļai ir arī gaišā puse – ir pavisam vienkārši ko darīt lietas labā. Pirmkārt, vēdiniet telpas – 2x pa 5 minūtēm plaši atvērta loga dienā esot labs sākums, lai tiktu pie svaiga gaisa. Tas pievienojas manam augstāk izteiktajam ieteikumam iet pastaigāties 🙂 Otrkārt, nepērciet daudz mantu – jo mazāk, jo labāk. Tad kaitīgo izgarojumu avoti būs mazāk. Un rūpīgāk izvērtējiet, pirms pērkat jau pieminētās līmētās koksnes mēbeles, sintētiskus paklājus, dažādus apdares materiālus un plastmasas un sintētiskas šķiedras mantas bērniem. Kā arī nepārspīlējiet ar bērnistabas (un citu dzīvojamo telpu) tīrīšanu – telpu iesmaržināšana un nemitīga dezinficēšana visticamāk ir lieka, labāk telpā lieku reizi noslaukiet putekļus (jo, piemēram, tie paši ftalāti ir smagi un gaisā ir maz, bet labprāt nosēžas uz virsmām un dabonami prom slaukot putekļus) un vēlreiz telpā ielaidiet vienkāršu svaigu gaisu 🙂 Tas ir smaržīgāks par jebkuru gaisa svaidzinātāju 😉

Viena aktuālā ziemas tēma ir bērna sprādzēšana un apģērbs automašīnā. Par to jau rakstīju ar visām bildēm, tādēļ aicinu jūs vien ielūkties mazliet atpakaļ vēsturē. Bieži vien, kārtīgi iepazīstoties ar šo tematu un pārdomājot “sliktos” ieradumus, izrādās, ka otra tēma nemaz šogad vēl nav aktuāla un esošais krēsliņš it labi der. Tomēr es labprāt parunātu arī par otru jautājumu – par bērna pāriešanu no 1. grupas krēsla uz paliktnīti. Kad tas būtu droši?

Pirmkārt, kas ir paliktnis un kā tas pasargā bērnu?

Paliktnīši ir divu veidu – ar atzveltni jeb tā saucamie “highback booster” un vienkārši bez atzveltnītes un sānu malām. Paliktņa galvenā funkcija ir pareizi pozicionēt automašīnas jeb 3punktu drošības jostu uz bērna ķermeņa. Tātad, sēdēšana uz paliktņa nozīmē, ka paceļot bērnu augstāk, jostas augšējā daļa šķērso bērna plecu, savukārt kāju daļa, šķērso iegurni nevis vēderu. Šim nolūkam paliktnī parasti ir iestrādātas tā saucamās “vadulas” – skaidras norādes par drošības jostas ceļu (visbiežāk sarkanā krāsā). Tātad faktiski paliktnis bērnu pats par sevi nepasargā, bet gan palīdz pareizi funkcionēt automašīnas drošības jostai, kura tad pasargā mazo pasažieri sadursmes laikā gluži tāpat, kā tā pasargā pieaugušo – aizturot viņa lidojumu uz priekšu un mazinot traumu gūšanas risku.

Un šī ir būtiskākā atšķirība no 0. un 1. grupas autokrēsliņiem, kuri primāri funkcionē kā autonoms drošības aprīkojums. Savukārt paliktnī bērnam tiek lietota elastīgā automašīnas drošības josta. Un šo bieži vien vecāki neiedomājas, kad sāk apsvērt paliktņa iegādi savam mazulim, attiecīgi sasteidzot pāriešanu uz 2/3. grupas aizsarglīdzekli.

Kad sākt domāt par paliktnīti?

Mēs uzskatām – ne ātrāk kā 4 gadu vecumā. Un šis uzskats ir balstīts informācijā, ko esam apzinājuši, izlasījuši daždažādos viedokļus un padiskutējuši ar zinošajiem. Oficiāli paliktņi – gan ar atzveltni, gan bez – ir sertificēti no 15 kg svara un tiek rekomendēti bērniem, kas sasnieguši 100 cm augumu. Bet augums jau faktiski ir vairs tikai rekomendācija, nemaz nerunājot par vecumu, kuru reti kurš ražotājs vispār piemin lietošanas instrukcijā vai reklāmā. Taču paliktņa lietošana ir lielā mērā saistīta ar augstāk aprakstīto jostu lietošanu – reti kuri bērni ir pietiekami disciplinēti automašīnā, lai varētu godprātīgi sēdēt paliktnītī, neizmantojot elastīgās jostas doto brīvību. Šeit nav pat runa par to, ka saniķojies bērns var izrādīt savu protestu, atbrīvojoties no jostām vai pat ar visu jostu izkāpt no krēsla un stāvēt kājās uz grīdas (kas ir iespējams, ja josta ir gara), te ir runa par to, ka bērns līkņā pēc tālāk esošiem priekšmetiem, lai komunicētu ar citiem mašīnā esošajiem vai labāk redzētu skatu pa logu. Un tur bērnam nebūt nav jābūt nepaklausīgam – tas ir vienkāršs 2- vai 3-gadnieks ar savu dzīvo interesi par pasauli. Tādā veidā viņa galva nonāk tālāk uz priekšu kā tai būtu jābūt un, ja tas notiek sadursmes brīdī, ievērojami palielinās traumu, sevišķi galvas, risks.

Tātad, īsā atbilde: lai apsvērtu bērna pāriešanu no 1. grupas krēsliņa uz paliktni, bērnam būtu jābūt vismaz 15 kg smagam, vismaz 100 cm garam un vismaz 4 gadus vecam. Turklāt šo rekomendāciju mēs sadalām vēl sīkāk, sakot, ka bērnam vecumā no 4-6 gadiem ir pārliecinoši drošāk atrasties paliktnī ar atzveltni.

Šeit gan jāuzmet acs arī monētas otrai pusei – kad īsti paliek par mazu 1. grupas krēsliņš: kad bērns ir sasniedzis 18 kg. Un ar jostiņām krēsliņā ar skatu braukšanas virzienā noteikti nedrīkst braukt ilgāk kā līdz šiem norādītajiem 18 kg, pat ja tas vēl it kā der. Jo sadursmes brīdī visas slodze ir uz jostām un sertificētas it visiem krēsliņiem Eiropā tās tiek TIKAI līdz 18 kg svaram, smagāku bēnru tās var nenoturēt uz izplīst laukā no savām vietām. Citas pazīmes, ka krēsliņš vairs neder – galva ir būtiski pāri krēsla malai vai arī krēsliņa augšējā lenču pozīcija ir zemāk par bērna pleciem, kas nozīmē, ka jostas visu laiku slīd nost no pleciem… Šīs būtu galvenās pazīmes, kas liecinātu par to, ka patiešām jāraugās uz jaunu krēsliņu.

Kāds paliktnis ir drošāks?

Kā jau minēts augstāk, 4 gadu vecumā labāk tomēr būtu izvēlēties paliktni ar atzveltni, jo tam ir vairākas būtiskas papildus funkcijas. Pirmkārt, krēsliņš ar atzveltnīti vairāk līdzinās līdz tam lietotajam sēdeklītim un disciplinēs bērnu atrasties savā sēdvietā ar taisnu muguru. Turklāt atzveltnes augšdaļā iestrādātā vadula jostas plecu daļai, palīdzēs to allaž noturēt vietā arī tad, ja bērns krēslā dīdīsies. Otrkārt, atzveltne tomēr pasargās mazuļa muguru, sānu aizsargi amortizēs triecienos no sāniem. Taču nevajag arī šo aizsargu nozīmi pārvērtēt. 2013. gada nogalē notikušajā SAFER konferencē Zviedrijā kā reiz par šo tematu tika daudz spriests un speciālisti nonākuši pie secinājuma, ka sānu aizsargu zonā bērni reāli atrodas reti, jo, krēslu izstrādes un testēšanas ietvaros, netiek ņemta vērā reālās dzīves situācija – ko īsti bērni automašīnā dara un pirms-sadursmes bremzēšana. Piemēram, bērni bieži lieto mūsdienu tehnoloģijas – planšetes, telefonus, kādēļ skatās ierīces ekrānā sev klēpī un ir salīkuši uz priekšu. Tāpat ar pārspīlēti lieliem sānu aizsargiem, bērniem mazinās redzamība un bērni šo kompensē, liecoties uz priekšu. Šāds efekts patiesībā kļūst par defektu, jo bērni ne vien neatrodas sānu aizsardzības zonā, bet arī atrodas tālāk uz priekšu mašīnas salonā un atkal palielinās traumu gūšanas riski, sevišķi galvai un sprandai. Tas pats attiecas uz ļoti biezu atzveltni, kas pozicionē bērnu vairāk uz priekšu. Turklāt jāņem vērā, ka vairumā gadījumu šoferis, redzot tuvojošās briesmas, cenšas spēkratu apturēt, bremzējot. Tas nozīmē, ka visi pasažieri, tostarp bērni, sadursmes brīdī jau būs spēji saliekušies uz priekšu un, lai cik pamatīgi sānu aizsargi nebūtu, tie nesargās bērna galvu, kas ir to galvenais uzdevums. Treškārt, bet ne mazāk svarīgi – mazāki bērni biežāk mašīnā guļ. Un paliktnis ar atzveltni un sānu malām, bērna ķermeni noturēs vertikālā pozīcijā, kamēr uz paliktnīša bez atzveltnes, bērns sašļuks vai pat nogāzīsies uz sāniem. Un gulēt krēslā ar galvas atbalstu arī ir pulka ērtāk 😉

Tātad bērnam ap 4-6 gadu vecumu būtu labāk izvēlēties paliktnīti ar atzveltni un mērenām sānu malām. Taču būtu labi to uzmērīt – ļaut bērnam tajā iesēsties un novērtēt, vai tas ir bērna auguma proporcijām atbilstošs un pielāgojams. Nereti mazāk pārdomātiem krēsliem vai vienkārši tieši jūsu mazulim nepiemērotam krēslam nav iespējams atbilstoši pozicionēt jostu uz bērna ķermeņa – augšējā daļa pāri plecam (un nevis kaklam vai zodam), bet apakšējā daļa uz iegurņa un nevis vēdera. Atkārtošos, bet vērts – josta ir ļoti šaurs atbalsta laukums, kas sadursmes brīdī pēc vienkāršiem fizikas likumiem, uzņemas ļoti lielu slodzi. Attiecīgi uz kakla vai vēdera josta var nopietni traumēt bērnu (jā, arī lielāku pasažieri). Faktiski pie liktenīgas apstākļu sakritības tā var darboties arī gluži kā zobens, jo jostām ir salīdzinoši asas malas. Tādēļ svarīgi arī raudzīties, lai josta nav savērpusies.

Savukārt par skolas vecuma bērniem viedokļi dalās. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka arī lielākiem bērniem krēsliņš ar atzveltni ir drošāks, jo augumā jau viņi ir lielāki, dīdās mazāk un guļ arī retāk. Jau iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ, bieži vien atzveltne un sānu aizsardzība nemaz vairs nepilda savas funkcijas. Toties paliktni bez atzveltnes ir vienkāršāk paņemt līdzi, attiecīgi vecāki retāk nonāk situācijā, kad pārvadā bērnu vispār bez paliktņa, kā arī bērnam ir lielāka brīvība automašīnā, ko vecāks bērns var izmantot strukturētā veidā (piemēram, apkalpt sevi pats nevis traucēt automašīnas vadītāju un novērst viņa uzmanību no ceļa).

Ar vai bez Isofix?

Bieži vecākus nodarbina arī jautājums par Isofix stiprinājumu. Svarīgi saprast, ka paliktņa gadījumā Isofix stiprinājumam nav NEKĀDAS nozīmes attiecībā uz drošību – tam funkcionāli ir tikai tāda nozīme, ka tiek pieturēts krēsliņš, jo bērnu tur automašīnas drošības josta. Gadījumā, kad paliktnītis netiek stiprināts ar Isofix, iznāk, ka tas tiek vienkārši nolikts uz automašīnas krēsla un bērns tajā iesēžas, savukārt piesprādzējoties ar drošības jostu to pietur ar savu svaru. Citādi tas ir 0. un 1. grupas krēsliņiem, kur bērns ir piestiprināts pie krēsliņa un ir vitāli svarīgi, lai krēsliņš būtu piestiprināts pareizi un sadursmē neaizlidotu pa gaisu ar visu mazuli. Attiecīgi vienīgā būtiskā atšķirība ar Isofix ir tāda, ka brīdī, kad bērns krēslā nebrauc, jums būs krēsliņš jāpiesprādzē ar drošības jostu, bet ja to tur Isofix, tad šāda vajadzība neradīsies.

Cik ilgi jālieto paliktnis?

Pēc Latvijā esošajiem likumiem bērnam līdz 150 cm augumam. Bet tas nav tikai likums vien. Principā aptuveni šādam augumam ir radītas automašīans drošības jostas un īsākam pasažierim tās nebūs pozicionētas korekti: apakšējā daļa šķērsos vēderu, bet augšējā daļa kaklu. Kā jau minēju, šādi novietotas siksnas apdraud bērnu. Turklāt kairinot kaklu, siksnas augšējā daļa beiži vien provocē bērnu izdomāt, kā to “labot” (un atzīšos godīgi, dažkārt tajā aktīvi piedalās arī nezinošie vecāki) – bērni pārliek otru roku pāri siksnai, tā ka tā nonāk padusē, šādi siksna avārijas situācijā salauž ribas un traumē iekšējos orgānus. Savukārt noliekot siksnas augšējo daļu aiz muguras, principā bērns ir piesprādzēts ar 2punktu drošības jostu, kas bērniem nav atļauts – avārijas situācijā siksnas daļa tikai pār kājām nenotur bērna ķermeņa augšdaļu, kas nozīmē milzīgu traumu risku vai pat izlidošanu no savas sēdvietas.

… ceru, ka šis ieraksts ir salicis pa plauktiņiem dažas domas par paliktņiem. Interesē, kad mēs plānojam pie tāda tikt? Galu galā Robinam tuliņ jau 5 gadi!!! Pašlaik Robins brauc Axkid Minikid krēsliņā un plānojam braukt atmuguriski vēl vismaz gadu. Tomēr mūsu krājumā ir arī Axkid Mate paliktnītis īpašām reizēm – kad jādodas kurp ar taksometru, plānojam īrēt automašīnu ceļojumā vai tml. Šo pašu paliktnīti lietosim arī tad, kad Robins savu krēsliņu atdos brālītim, jo tad viņam būs jau vismaz 6 gadi un droši varēs braukt arī uz paliktnīša bez papildus atvzletnītes un sānu malām.

Un ļoti labprāt atstāju šo tēmu atvērtu diskusijai, jo viedokļi mēdz atšķirties, uzietā informācija arī – tā ka pilnīgi nekautrēdamies jautājiet un papildiniet 🙂

Šis ieraksts pirmo reizi publicēts blogā 2012. gada 4. februārī, taču tas arvien ir 99% patiesība – mainījies vien tas, ka Latvijā nu jau daudz vairāk zināms par atmuguriskas bērna pārvadāšanas drošības priekšrocībām un pieejama plašāka krēsliņu izvēle ar skatu pretēji braukšanas virzienam arī lielākiem bērniem. Ja jūs vēl neko lāgā nezināt par iespējām arī bērniņus pēc gada vecuma pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam un kādēļ tas ir daudzkārt (precīzāk 5 reizes) drošāk, lūdzu lasiet veco labo ierakstu zemāk.

____________________________________________________________________________________

Extended Rear Facing (ERF) ir drošs bērna pārvadāšanas veids, par ko Latvijā pamazām sāk runāt vismaz vecāki. Diemžēl mediji vēl cieš klusu un vecākiem informācijas ir maz. Extended Rear Facing ir ilgāka bērna pārvadāšana automašīnā ar skatu pretēji braukšanas virzienam – ar vārdu “ilgāka” saproto ilgāk, nekā tas būtu ierasts. Dažādās valstīs tas nozīmē dažādu termiņu – citur tas ir ilgāk par bērniņa gada vecumu, citur 18 mēnešiem, bet ir valsts, kā Latvija, kur vispār nav nekādu ierobežojumu, kad mazuli likt ar skatu braukšanas virzienā – ja vien autosēdeklītis, kurā mazais brauc, tādu iespēju paredz – lieciet kaut no dzimšanas. Un daudzi vecāki steidz mazo sēdināt krēsliņā pēc iespējas drīz, lai lūkojas, kur brauc. Tikai, cik tas ir droši?

Frontālas sadursmes gadījumā (kas ir aptuveni 80% no avārijām), aptuveni 40% gadījumos bērni, kas sēž ar skatu braukšanas virzienā, gūst nopietnas traumas vai pat iet bojā. Šīs avārijas ir ne vien visbiežākās, bet arī visbīstamākās, jo tās parasti ir lielākā ātrumā un triecieni ir nozīmīgāki. Iemesls bērnu nopietnajām traumām ir gan fizika, gan bērna ķermeņa uzbūves īpatnības: visbīstamākā ir 1. krēslu grupa, kurā tūliņ būtu jāpārkāpj mūsu Klāsiņam. Tas tamdēļ, ka krēslā bērns ir iesprādzēts ar siksnām un kārtīgi nostiprināts, bet galva un kakls var brīvi kustēties – attiecīgi bremzējot vai frontālas sadursmes brīdī bērna ķermenis ir fiksēts krēslā, bet smagā galva lido uz priekšu ar milzīgu spēku, ko netur vājais kakliņš un tiek gūtas traumas, kā rezultātā bērns var kļūt par invalīdu vai iet bojā. Pieaugušā galvas masa ir apmēram 9% no ķermeņa svara, kamēr mazuļiem Klāsiņa vecumā (8-9 mēneši) vairāk kā 25%. Un mugurkauliņš vēl ir mīksts un nepārkaļķojies – līdz 3 gadu vecumam tas faktiski ir skrimšļu mīkstumā un pavisam apkaļķojas tikai līdz pubertātes vecumam. Tāpēc traumas, pat nelielas sadursmes gadījumā, ir daudz nopietnākas kā pieaugušajiem. Un bērns var ciest pat tad, ja nekāda sadursme nav notikusi, jo šoferis ir paspējis nobremzēt, bet bērnam bremzēšanas treiciena rezultātā var satraumēties spranda un būt nopietni smadzeņu bojājumi.

Pilnīgi otrādi tas ir krēslā, kurā mazulis novietots ar skatu atpakaļ – bremzējot un frontālas sadursmes gadījumā bērns ar inerci tiek iespiests dziļāk krēslā un ir labāk pasargāts. Statistika ir iespaidīga – 92% atmuguriski braucoši bērni negūst nopietnus savainojumus un netiek apdraudēta viņu dzīvība. Tātad braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam ir 5 reizes drošāk kā lūkojoties uz ceļu.

Piemēram Zviedrijā, kas ir numur viens valsts pasaulē satiksmes drošības ziņā, bērniem autosēdeklītī  atmuguriski ir jāatrodas līdz 4 gadu (!) vecumam. Un šī norma nav nekāds jaunums, bet likumdošanā iekļauta jau pirms 40 gadiem. Līdzīgas normas ir arī citās Skandināvijas valstīs. Arī ASV burtiski tikko mainījuši savu nostāju un bērniem atmuguriski jābrauc līdz 2 gadu vecumam. Šī rekomendācija nav vien jokains ieraksts kaut kur ceļu satiksmes noteikumos, bet tiek īstenots dzīvē un ir retums, kad Zviedrijā redzami bērni, jaunāki par 3 gadiem, braucot ar skatu braukšanas virzienā. Tieši tādēļ Zviedrija ir sasniegusi neticamus rezultātus bērnu (ne)mirstībā autonegadījumos līdz 6 gadu vecumam. Un iebildumam, kas tas ir labāku ceļu vai braukšanas kultūras dēļ arī ir pretarguments – salīdzinot datus Vācijā (kur nav populāras ERF idejas) un Zviedrijā, redzams, ka vecuma grupā, kura atbilst 0. grupas krēsliņiem, kuri visi novietojami ar skatu pretēji braukšanas virzienam, dati ir ļoti līdzīgi. Taču būtiskas izmaiņas traģisko autoavāriju statistikā sākas vecuma grupā, kur bērni tiek sākti sēdināt ar skatu braukšanas virzienā. Tātad ceļiem un kultūrai te laikam nav nozīmes.

Vēl viens liels arguments, kas izskan diskusijās par drošības tēmu auto ir krēsliņu sertifikācija. Jā, lai krēsliņu pārdotu Latvijā vai vispār Eiropas Savienībā, tam ir jābūt sertificētam. Taču testi, kuros šī sertifikācija notiek, ir vienkāršota un ņem vērā tikai ārēju bērna sadursmi ar automašīnu, bet neiedziļinās iekšējo orgānu satricinājumā vai spēkos, kādi iedarbojas uz mugurkaulu. Zviedrijā ir cita testēšanas metode autokrēsliņiem, kur šie lielumi tiek mērīti un ir pierādīts, ka slodze uz sprandu ir 5x lielāka, atrodoties ar seju braukšanas virzienā: ar skatu braukšanas virzienā apmēram 300-320 kg, kamēr ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai 50-60 kg. Un arī iekšējie orgāni saņem būtiski mazāku satricinājumu un ir pasargātāki.

Ar ko ERF krēsli atšķiras no “parastā” piedāvājuma? Latvijā veikalos 99% gadījumu redzami divu veidu krēsliņi, kas stiprināmi ar skatu atpakaļ – 0-13 kg (0. grupa) un 0-18 kg (0.-1. grupa). Pēdējā laikā parādījušies arī daži līdz pat 25 kg. 0-13 kg stiprināmi tikai ar skatu atpakaļ un pie tiem mēs esam pieraduši – sēdinām tādos pavisam mazos bēbīšus un vadājam pavisam droši. 0-18 kg (un arī 0-25 kg) gandrīz visi ir stiprināmi ar skatu atpakaļ līdz tiem pašiem 13 kg (!) un 9-18 kg jau stiprināmi ar skatu uz priekšu. Šajos sēdekļos bērnam būs iespēja braukt ar skatu atpakļ mazliet ilgāk nekā 0-13 kg sēdeklītī, līdz aptuveni 1.5 gadu vecumam, jo 0-18 kg čaula tomēr ir garāka un plašāka, un arī tas ir ļoti labi; tomēr šie nav īsti ERF sēdekļi.  Par ERF autokrēsliem var uzskatīt tos, kas stiprināmi ar skatu atpakaļ līdz 18 kg vai 25 kg svaram. No pirmajiem tie vēl atšķiras arī ar bērna kājām paredzēto vietu un sēdēšanas slīpumu. ERF krēslu izvēle nav liela – gan ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – tomēr Latvijā tā ir pavisam maza. Līdz neilgam laikam dažos autokrēsliņu veikalos varēja iegādāties BeSafe izi Combi un Recaro Polaric. Tagad papildinam klāstu arī ar savu artavu, pa dažādiem ceļiem vedīsim no Skandināvijas Britax ražotos krēslus skandināvu tirgum – MultiTech un Two-Way, kā arī ceļā jau ir pirmā partija Klippan Triofix un KISS autokrēsliņu.

Lūk šāda informācija no mūsu puses – jums atliek izlasīt, apdomāt un izlemt, kā vadāsiet savu bērniņu.

Papildus labi avoti informācijai par ERF ir šeit un šeit. Un mēs centīsimies turpināt par šo rakstīt, meklējot atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, kā arī apskatot populārākos mītus un patiesības. Un aplūkosim vienu pēc otra ERF kreslus – to plusus un mīnusiņus.

Lai droši!

Ir priecīgi, ka lēmumu par to, vai “Mantu maiņa” būs vai nebūs vairs nepieņemam mēs paši – kad sāk atskanēt arvien biežāks jautājums, “kad būs tuvākā Mantu maiņa?”, mēs zinām, ka ir “iekrājies”  un mums nav izvēles – jārīko MANTU MAIŅA 🙂 Un tīri loģiski, ka visvairāk šo apziņu, ka pa gadu ir “iekrājies” sajūtam gadu mijā, kad gribas sakārtot mājas, iztīrīt plauktu dziļumus un atbrīvoties no dažām lietām, kas nākamgad visticamāk nenoderēs.

Un tad nu atsaucamies lūgumiem, aicinājumiem un vēlmēm – izsludinām prieka vēsti – “Mantu maiņa” notiks 2014. gada janvāra pašā sākumā. Oficiālie tās datumi ir 7. līdz 11. janvāris, taču mūs noteikti neapgrūtinās, ja mantiņas sāksiet nest jau ātrāk – t.i. no 2. janvāra. Tātad garajās brīvdienās ir lieliska iespēja izrevidēt plauktus, kastes un pažobeles, noskaidrot, kas jums vairs lāgā nav nepieciešams un visu to nest uz muki.lv, Baznīcas ielā 31, Rīgā, no 2. janvāra līdz pat 10. janvārim (nepiemirstiet, ka svētdienās un pirmdienās mēs nestrādājam). Par atnestajām rotaļlietām, kas ir labā stāvoklī, saņemsiet mukos latus (sentiments mums neļauj pāriet uz eiro 😉 ) un ar tiem varēsiet veikt citu atnesto rotaļlietu iegādi 11. janvārī.

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas, galda spēles un puzles, bērnu sporta un brīvā laika inventārs, DVD ar multenītēm, kāda laba bērnu grāmata utt. Parasti tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 7. līdz 10.janvārim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  neaizstājamu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 11.janvārī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Ja mukie lati nolūkotajām lietiņām jums būs par maz, tos būs iespējams papildus iegādāties par naudu – 1 mukais lats tiek pielīdzināts 0,75 eiro. Visa iegūtā naudiņa no šīs konvertācijas tiks ziedota kādam bērnu labdarības projektam.

P.S. Kas nav “Mantu maiņa” – tā NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Gadu mijā ķerieties pie mājas sapošanas, bet labās-nevajadzīgās lietas laukā nemetiet – tās iespējams var ļoti noderēt kādam citam. Ir vērts ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju. Droši vien kādā brīdī Latvijā uzkritīs arī sniegs un tad visi novērtēs iemainītās ragavas, slēpes u.c. ziemas priekiem derīgus rīkus.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus? Taču, ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt 

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku  Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz 
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem 
• Īsi sakot – dalieties priekā un jums pašiem būs vairāk prieka!

Tas varētu būt labs novēlējums visam jaunajam gadam, vai ne? 🙂