'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šī nedēļa mums bija īpaša – neplānojām neko citu, jo zinājām, ka Rīgā viesosies Alex Hochstrasser, kas ir MOLUK īpašnieks un radošā dvēsele – radījis Bilibo, Plui un jauno Oogi… viņš nav pats pasaules ražīgākais rotaļlietu dizainers, bet kad viņš ar kādu nāk klajā, tā viennozīmīgi ir ģeniāla. Mums vecākiem varbūt tā dažkārt nešķiet, mēs to nesaprotam, mums tās liekas dīvainas, liekas aizdomīgas vai mūs māc šaubas, vai bērniem tās patiks. Bet viņiem patīk… Uz to lieliski norādīja kaut vai Robins, ar kuru kopā sestdien devāmies uz jauno KidsRoomZoom ekspozīciju, kas izvietota Alberta ielas 12. nama 7. dzīvoklī – tas ir kultūras projekts Riga2014 ietvaros, kur īres dzīvoklī iekārtota dizainiska vide bērniem – mēbeles, interjera aksesuāri un rotaļlietas, kas veido estētisku un rosinošu vidi bērniem. Tā norisināsies no 2. līdz 31. oktobrim un ik sestdienu no 12 līdz 14 būs arī darbnīcas bērniem. Vairāk gan labāk palasīt www.garapastaiga.lv.

Kopā ar Robinu izstaigājām daudzās istabas, izmēģinājām to un šo, bet es ar fotoaparātu sekoju tam, kam pieķersies Robina acs, jo es bērniem uzticos, sekoju viņu intuīcijai un daudz ar saviem aizspriedumiem vai priekšstatiem cenšos neiejaukties. Bez komerciālas ieinteresētības – Robins atgriezās atkal un atkal tieši pie Aleksa veidotajām rotaļlietām – dažbrīd viņi ar tām rotaļājās kopā. Kad dienu iepriekš ar Aleksu vakariņojām, ziņkārīgi jautāju, vai viņam pašam ir bērni (jo man bija radušās aizdomas, ka nav), uz ko viņš atbildēja: “No I don’t have kids. Yes, I make toys for kids. I make them for myself – I like to play with them.” (Nē, man nav bērnu. Jā, es radu rotaļlietas bērniem. Es tās radu sev – man patīk ar tām spēlēties.) Šī sajūta nepamet. Viņš par savām rotaļlietām, sevišķi Oogiju, runā kā par saviem bērniem. Taču ir labi, ka viņš neuztver kā personīgu aizvainojumu to, ka daži viņa rotaļlietas neuztver, neizprot. Viņš saka, ka tā ir pieaugušo problēma – bērniem šīs rotaļlietas patīk – viņi ar tām rotaļājas intuitīvi un tikai aizspriedumaini pieaugušie grib zināt “ko ar to darīt?”, jo visam taču jābūt instrukcijai, nolūkam, mērķim. Bet bērniem daudzkārt svarīgāks ir process. Jo rotaļāšanās pati par sevi ir process, bez noteikta mērķa – tā ir pieredze ko bērns gūst no darbošanās. Vakariņu sarunas ar Aleksu aizved pie jauna jēdziena, kas tulkots latviski varbūt mazliet zaudē asumu, tāpēc atļaušos to atstāt anglisku – “push-the-button generation”. Aleks uzskata, ka bērni nemaz tā nav mainījušies – mainās pasaule ap viņiem, mainās vecāki. “Ir vieglāk iedot bērnam planšeti un tad viņš ir stundu ekrāna varā, kamēr mēs varam nodarboties ar savām lietām. Bet viņš jau no tā neko negūst – tas ir 2dimensiju attēls, nekas īsts. Bērns neko nepieredz.” Ikviena rotaļlieta, ko Alekss veido ir pilnībā bērna fantāzijas darbināta – neko nedarbina baterijas, nekam nav īsti nolūka, nekas nav pabeigts vai izdomāts līdz galam. Alekss atzīst, ka bērni, rotaļājoties ar viņa radītajām lietām, spēj atklāt viņam perspektīvas, kas viņam pašam, radot šīs rotaļlietas, nav pat prātā nākušas. To pierāda Robina atklājums, ka mitra Bilibo Mini trauciņa dibenā iemesti Pixelīši pielīp un nekrīt laukā pat apgriezti otrādi… Alekss ir pārsteigts un smaidīdams man saka, ka liktos neticami, ka viņš varētu vēl kaut ko nezināt par Bilibo – viņš to radījis pirms vairāk kā 10 gadiem, bet, lūk, šo viņš nav zinājis līdz pat šai dienai… Un Robins pagriež mazo Bilibo pret logu, bet gaisma spīd cauri un pielipušie Bilibo veido krāsu spektrācijas spēles ar Bilibo pamatkrāsu – Alekss fotogrāfē nepagurdams un nebeidz priecāties par jauno atklājumu…

…bet ja bērna rokās nonāk “push-the-button” paaudzes rotaļlieta, tad šādi atklājumi iet secen – bērns var atklāt tikai nolūku, kādam šī rotaļlieta radīta. Toties šādas rotaļlietas liek komfortabli justies pieaugušajiem – bērns izpildījis doto uzdevumu pareizi, piespiedis pareizo pogu vai pagriezis īsto puļķīti, atradis pareizo formiņu pareizam caurumam, salicis doto modelīti vai pat radījis kaut ko jaunu no dotajām figūrām utt… tās nenoliedzami ir noderīgas iemaņas, tomēr skumji, ja tādas kļūst teju visas rotaļlietas. Un tad, kad bērns kļūst radošs ar šāda veida rotaļlietām, mēs sakām, ka viņš rotaļlietu salauzis – bērni dažkārt tiek gluži vai demonizēti, ka viņi rotaļlietas tikai lauž. Bet viņi spēlējas – viņi izmanto rotaļlietu kādam citam nolūkam, kam tā nav bijusi paredzēta, jo tādas radošas ir bērna smadzenes, tā viņi ir iekārtoti – spēlēties ļoti daudzveidīgi. Un ja mēs neļaujam viņam rotaļlietu izmantot savādāk (lauzt) kā vien tajā vienīgajā veidā, kurš bērna acīs sevi jau izsmēlis, tad viņam rotaļlieta apnīk. Bet mēs atkal bažamies, ka “tam bērnam jau nav vērts rotaļlietas pirkt – viņam tās ātri apnīk un vairs nespēlējas”. Manuprāt, multifunkcionāla ir rotaļlieta, kurai nav nevienas funkcijas nevis tāda, kurai ir daudzas funkcijas un tāda rotaļlieta ir ļoti ilglaicīga, gan izturības, gan uzmanības noturības ziņā. Tomēr tādu pasaulē ir maz. Ļoti maz. Alekss pauž savu viedokli: “”Push-the-button” rotaļlietas ir vieglāk pārdot, mārketēt. Jo rotaļlietu jau pērk pieaugušais, tādas rotaļlietas viņiem ir saprotamākas. Viņi labāk saprot, par ko jāmaksā tā nauda, ja rotaļlieta ir sarežģīta.” Piekrītu. Procesu pārdot ir grūti, vieglāk pārdot mērķi. Galu galā taču arī par bērnu zīmējumiem mēs nemēdzam jautāt kā viņi to zīmējuši, kur, kādā omā vai tml. Mēs gribam zināt, ko viņi tur uzzīmējuši. Mūs interesē tikai rezultāts… Līdzīgi sportā. Piemērs, Facebook Leevon kluba treneris ievietoja pēcspēles foto no sadraudzības mača. Pirmais komentārs: “Kāds rezultāts?” – “Mazsvarīgs.” – atbildēja treneris Māris. Es smaidīju – milzīgi plati. Jo šajā vecumā svarīgi ir kustēties, spēlēt, mīlēt kustību un spēli.

Tikpat mazsvarīgi ir tas, vai bērns ir nospiedis pareizo pogu. Bērnam vispār nav vajadzīgas rotaļlietas ar pareizo atrisinājumu, viņam vajag darboties, SPĒLĒTIES!!! Pēc saviem ieskatiem, atklāt savas patiesības, nepatiesības un varbūtības… Mēs runājām ar Aleksu par Makedo komplektiem – viņš saka, ka vairāki no tiem, kas ir mūsu plauktos, vairs nemaz nav ražošanā un šis un tas no jaunajām rotaļlietām mums nav. Es apstiprināju, ka zinu to. un lepojos ar to. Jo Makedo ir viens no tiem skumjajiem stāstiem, kas sācis ar brīnišķīgu dzidru ideju – rotaļlietām bez instrukcijām, bet “nesaprasti” mēģina veidot arvien priekšgatavākas un instruētākas rotaļlietas. Vai tas ir labi? Man ir skumji. “Jā, viņi zaudē savu dvēseli cenšoties izdzīvot tirgū.” piekrīt Alekss. Un mēs uz mirkli ieturam klusuma brīdi.

Mēs runājam par jauno Plui Cloud. Es atzīstos, ka vecais man patīk labāk. Es saprotu iemeslus jauninājumam, saprotu, kāpēc tas ir atverams un kāpēc līdz ar to mainīts materiāls. Saprotu – vecāki pieprasa, lai varētu iztīrīt. Ok. Bet man vienalga šķiet, ka jo tīrāks dizains, jo rotaļlieta ir brīnišķīgāka. Jo bērna estētisko uztveri mēs veidojam no bērnības. Manuprāt, tieši agrīnajā bērnībā bērns izveido šos priekšstatus, kas tad ir skaists, derīgs, labs, viņa gaumē, bet kas tajā ietvarā neiederas. Jā, un man šķiet, ka Cloud ir kompromiss starp daili un pieprasījumu. Arvien uz dailes pusi, un tomēr… Mēs gari runājam par dizainu kā tādu – kur ir tā šķirtne, kad rotaļlieta jau kļūst par dizaina priekšmetu un vairs īsti nav rotaļlieta (piemēram, porcelāna legokluči)… Rotaļlietai ir jāfunkcionē visu pirms bērnam – aiz sava krāšnuma tai nebūtu jālaupa arī bērna iespējas ar to rotālāties, piekritīsiet?

Un man bija ļoti liels prieks KidsRoomZoom redzēt daudzas lieliskas rotaļlietas, kas ir radītas tam, lai bērns ar estētiski noformētu materiālu tomēr varētu spēlēties pats pēc saviem ieskatiem, cik vien sirds kāro. Man bija prieks, ka mums ar Robinu sakrita viedokļi. Man bija prieks, ka starp lieliskiem dizainiem redzēju daudzviet iekavās (LV)… man bija ļoti liels prieks par šo nedēļu un es noteikti iesaku jums aiziet uz izstādi kopā ar bērniem arī sasmelties prieku. Turklāt būtu labi, ja jūs pēc tam nekur nesteigtos. Mēs tur sabijām 2,5 h un devāmies prom tāpēc, ka bija jāsāk steigties…

Tālāk bildēs tas, kas patika man un/vai Robinam Atveriet tās lielākas – klāt arī komentāri.

Šis droši vien būs atkal viens no tiem blogierakstiem, kur man gribas kaut ko pateikt, bet lāgā nezinu tieši kā ietērpt savu domu vārdos. Jau uzreiz par to pieņemiet manu atvainošanos. Tomēr man pašai meditatīvos nolūkos to vajag izlikt melnos burtos uz balta fona.

Es bieži lasu dažādu ļaužu – patiešām visai dažādu – pārdomas, komentārus, diskusijas, matu skaldīšanu un plēšanu – par bērnu audzināšanu un jau drīzāk par izglītošanu, jo bēbīšvecums kaut kā paliek aiz muguras maniem bērniem un viņu tālāka dzīves ceļa izvēle kļūst arvien tuvāks un aktuālāks jautājums. Tas nav viegls jautājums un nav vieglu atbilžu. Jo ir miljons daudz viedokļu – vakar pat sanāca saskarties ar šiem jautājumiem divreiz: darbiņā ar kolēģēm diskutējām par izglītību Latvijā vs ārzemēs, par izglītības nodrošināto redzesloka plašumu, cik no zināšanām, kas iegūtas skolas solā, turpat arī paliek un mūs tālāk dzīvē nemaz nepavada, jo aizmirstās pēc eksāmena nokārtošanas. Cik liela slodze līdz ar to ir skolēniem, apgūstot nevajadzīgas un nenoderīgas lietas tālākā dzīvē. Man šķiet ļoti plaša un ilgi disuktējama tēma. Un man šķiet mums visām bija pa kādai daļai taisnības… bet…

otrā situācijā es biju pasīva, jo lasīju FaceBookā ļoti aktīvu diskusiju komentāros par likuma grozījumiem, kas uzstāj uz bērnu neseksualizēšanu skolās, seksualitātes popularizēšanas aizliegumu un tradicionālas ģimenes uzskatu mācīšanu. es pat negribu nostāties nevienā no pusēm un šeit man patiesi šķita galīgi vietā šorīt izlasītais Ineses Zanderes dzejolis par diviem prātiem uz laipas pār upi… jo…

Man šķiet, ka visu šo diskusiju pamatu pamats ir meklējams Latvijas kā valsts pamatnostājā par izglītību, tās mērķiem un attiecīgi arī risinājumiem, kā sasniegt iecerēto. (Un es vienmēr atgādinu sev un citiem, ka “valsts” ir ļoti gaisīgs jēdziens – valsts esam mēs paši – labs ir šķiet Klāva Sedlenieka aicinājums, ikreiz pamēģināt izrunāt teikumu, ko mēs izsakām kā nopēlumu, pārmetumu vai, gluži otrādi, uzslavu un tajā figurē vārds “valsts” aizstāt ar vārdu “mēs”.)

Man šķiet, ka Latvijas izglītības virsmērķi, no kuriem attiecīgi izriet arī citi mērķi, ir greizs. Tieši tā – pilnīgi garām! (piedodiet par izteiksmes formu). Skaidrības labad uzmeklēju dokumentu, kas saucās “Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”, kas ir pieņemts šī gada 22. maijā. Un tagad es to mazliet pacitēšu. Pirmā rindkopa: “Izglītība ir svarīga ikvienam cilvēkam, ģimenei, sabiedrībai un valstij kopumā. Tā ir ceļš uz cilvēka individuālās dzīves kvalitāti, zināšanu sabiedrības veidošanu un valsts ekonomisko izaugsmi un labklājību. Ieguldījumi izglītībā un mūžizglītībā ir būtisks priekšnoteikums tautsaimniecības attīstībai un valsts konkurētspējas veicināšanai, ka arī augstāka labklājības līmeņa sasniegšanai.” Ja mēs šo rindkopu izlasām vismaz divreiz (man vajadzēja mazliet vairāk, lai aptvertu, ka tas tiešām tur ir rakstīts), tad jāsecina, ka izglītība kopumā ir vērsta uz ļoti materiāliem mērķiem – nevienam nerūp laimīgs cilvēks, mīlošs, saticīgs, pašrealizējies, brīvs utt. – cilvēkam ir jābūt zinošam, lai viņš varētu labi kalpot tautsaimniecības attīstībai un visos savos centienos atbalstīt valsts konkurētspēju. Ok? Varbūt es ko pārprotu? Varbūt tikai kļūme ievadā… Uzmkelēju teikumus, kas varētu norādīt uz pamatnostādņu esenci: “Izglītības attīstības politikas virsmērķis pamatnostādnēs ir kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei.” Godīgi – man negribējās tālāk lasīt (bet jūs to noteikti izdariet – ļoti iedvesmojošs dokuments). Tomēr es parasti neizsakos par lietām, kuru izzināšanā neesmu tikusi tālāk par 2. lappusi… Ar grūtu sirdi lasīju vārdus: “Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam sasaiste ar nozīmīgākajiem attīstības plānošanas dokumentiem: “Latvijas izaugsmes modelis: cilvēks pirmajā vietā” (apstiprināts Saeimā 2005.gada 26.oktobrī) ir ilgtermiņa konceptuālais dokuments, kas nosaka uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli, uzsverot zināšanas, gudrību un prasmi un to izmantošanu kā izaugsmes resursu.”

Lūk, par to man sāp sirds. Man sāp sirds, ka Latvijā izglītība principā gatavo “tautsaimniecības resursus” un pret to tā arī izturās, meklējot taktikas un risinājumus. Ikviens mazāks vai lielāks likums, normatīvs vai dokuments tiek balstīts šajos murgos un, manuprāt, tā visa ir bezjēdzīga laika tērēšana, kad mēs nepagurstot bēdājam par terminiem vai formulējumiem kādos atsevišķos normatīvajos aktos, kas ierobežo mazā indivīda brīvību – tā ir tāda pseido brīvība kā izkrāsojamā grāmata – tev ir tikai 6 krāsu flomasteru komplekts un priekšā uzzīmēta bilde, – jau pašos pamatos ierobežota iespēja savu sapni veidot pēc saviem ieskatiem, jo apriori tiek pieņemts, ka ikviens sapņo par labklājību, ko tev nodrošinās konkurētspējīgs atalgojums – uzzīmēto bildi, kuru jāpieņem kā ir, tikai paļaujoties uz nelielām krāsu variācijām. Manuprāt, ir visai bezjēdzīgi cīnīties ar atvasēm, kas zeļ mums nepieņemamos virzienos – jāizrauj ir pats saknenis, jāiznīdē šādas ekonomiskos apsvērumos (un tikai) bāzētas pamatnostādnes, jo cilvēks nav visupirms resurss. Ja jūs gribat būt, manis dēļ, bet es neredzu sevi kā ekonomisku resursu un negribu tā raudzīties uz saviem bērniem. Un mīļuprāt neraudzītos tā ne uz vienu bērnu.

Es sapņoju par to mirkli, kad Latvijā izglītība tiešām orientēsies uz cilvēku kā neatkārtojamu, unikālu indivīdu – runājot Renāra Kaupera dziesmas vārdiem “pasaulē ir pieci miljardi tādu kā es, bet es esmu viens”! Un man gribas ticēt, ka tad, kad skolēns būs patstāvīgi, ar saviem spriedumiem, lēmumiem, vieglajām un grūtajām izvēlēm izgājis cauri skolas gadiem iejūtīgi pavadīts, nevis vests, dzīts un skubināts sasniegt noteikto galamērķi, viņš noteikti spēs atrast sevi. Un ja cilvēks spēj atrast sevi nevis savu nišu, kā tas ir saskaņā ar šobrīdējo izglītības pamatnostādni, tad cilvēks spēj atrast arī savu seksualitāti, sev pieņemamu ģimenes modeli, reliģiju, profesiju, vērtību sistēmu un visus citus reizinātājus un saskaitāmos savā dzīves formulā.

Šodien laiks mūs lutināja un saulīte spīdēja jo spoži. Diena bija īsti piemērota izvēlētajai tēmai – debespuses. Šo tēmu noteikti būtu daudz grūtāk izstāstīt, ja saulīte būtu paslēpusies aiz mākoņiem. Taču tā nebija. Un mežā mēs samācījāmies, lūk, ko:

– pastaigu sākām ar to, ka noskaidrojām, ka tam, lai orientētos uz mūsu Zemītes, ir noderīgas debespuses. Tām ir ciešs sakars ar pašu galveno debesu spīdekli – saulīti. Forši, ka latviešu valodā debespusēm ir pavisam loģiski izskaidrojami nosaukumi – tur kur saulīte aust, ir austrumi, bet tur, kur tā ir dienas vidū ir dienvidi, savukārt tur, kur saulīte riet, ir rietumi. (vakarā par savu pastaigu stāstot omītei, Robins arī uzzināja, ka viņa austrumus sauc par rītiem un rietumus par vakariem – šis viņam arī patika, jo tā esot vēl vieglāk atcerēties)

– debespuses var noteikt gan ar kompasu, gan pēc dažādām dabas zīmēm. Līdzi bijām paņēmuši kompasus (vislabāk izvēlēties tādus, kuros skaidri saskatāmi N un visi citi burtiņi) – noskaidrojām, ka sarkanā bultiņa allaž rāda uz ziemeļiem, bet tiem tieši pretī ir dienvidi. izpētījām arī austrumu un rietumu burtus un kārtīgi sapazināmies ar kompasu. tomēr, lai kompass kārtīgi paliktu galvās,…

– … uztaisījām paši savus kompasus – ņēmām vienreizējos šķīvīšus (vislabāk būtu atrast nelaminētus baltus papīra, kas man gan tik vienkārši neizdevās) un uz tiem zīmējām kompasu (paraugu biju uzzīmējusi jau mājās). tā nu mums katram bija arī pa foršam lielam kompasam, ko nu jau darbināt pēc dabas zīmēm

– saule, protams, ir pati svarīgākā, pēc kuras orientēties dabā – tā kā nu jau bija gandrīz pusdienlaiks, savu šķīvīškompasu dienvidus pavērsām pret sauli un mūsu kompass darbojās gluži kā īsts – rādīja precīzi uz ziemeļiem. šo uzdevumu atkārtojām vēl ļoti daudz reizes pastaigas laikā, bet tās izskaņā jau bērni spēja acumirklī reaģēt un saorientēties virzienos pēc saules pat bez saviem kompasiem piemēram, kad noskaidrojām, ka mežā iegājām, virzoties uz dienvidiem, tad nebija tālu jāmeklē atbilde, ka ārā jāiet uz ziemeļiem. tiklīdz tas bija izteikts, bērni aši pagrieza muguru saulītei un kājoja uz mežmalu (jo tur gaidīja mūsu tētis ar ugunskuru un desiņām) rietumi un austrumi gan vēl juka, bet atzīšos, ka man līdz riktīgai skolai vēl vajadzēja piedomāt, kur ir kuri gan jau arī tie sastāsies vietā.

– pārbaudījām, vai taisnība, ka bērza miza baltāka dienvidu pusē, bet zimeļu pusē tā daudz tumšāka – taisnība izpētījām arī, ka sūnas un ķērpji daudz leknāk aug uz koka ziemeļu pusē, jo tur tie tik ātri nezaudē mitrumu. arī priedes miza pēc lietus ilgāk mitra ziemeļu pusē. bet egļu un priežu zari daudz pamatīgāk aug uz dienvidiem.

– galu galā mums izdevās arī atrast skudrupūzni un pārliecināties, ka to skudriņas būvē koka dienvidu pusē un pret dienvidiem tā mala lēzena, skrejas atvērtas, bet uz ziemeļiem tas ir stāvs un noslēgts. šo visu vēl centos atainot iepriekš sagatavotos zīmējumos, lai mājās var izzināto vēl atsvaidzināt atmiņā.

bet kopumā ar 2 piknika pauzēm uz kalniņu dienvidu (!) nogāzēm, mūsu pastaiga bija superīga, pēcpastaigas pikniks ievilkās vēl uz pusotru stundu un bērni gulēja kā susliki apņēmāmies šo noteikti atkārtot arī pavasarī, jo tad debespuses atkal var pētīt pēc ziemīgākām pazīmēm

nesēdiet mājās arī jūs!

Pagājušā nedēļā devāmies uz Eiropas lielāko bērnu preču izstādi “Kind und Jugend” Ķelnē. Tā ir vieta, kur ražotāji atklāj savus ilgi noslēpumā turētos jaunumus un dīžajās ar sasniegumiem. Īpaši šai izstādei gatavojas autokrēsliņu ražotāji. Zemāk detalizēts apskats – ko tad tur jaunu ieraudzījām un kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē.

Vispārējas tendences

Izstaigājot visus stendus dažādi vērojumi. Kaut kā šogad daudzi nāk klajā ar 0. grupas krēsliņiem. Un visi nez kāpēc steidz kardināli mainīt audumus – ne vien nāk ar jaunām sezonas krāsām, bet būtiski maina faktūras, meklē pilnīgi jaunus krāsojumus un dikti modē ir audumi, kas izskatās pēc ādas.

Kopumā autokrēsliņu ražotājus pārņēmis i-Size drudzis. i-Size ir jaunais autokrēsliņu standarts, kas nosaka tā stiprināšanu ar Isofix un izmērus, kas pieļauj reālu bērna pārvadāšanu atmuguriski līdz 15 mēnešiem. Būtiskas izmaiņas ieviestas arī sertifikācijas testos, tostarp par obligātu ieviešot arī sānu triecienu testu, kas līdz šim netika veikts obligātās sertifikācijas ietvaros. Vairāki i-Size krēsliņi tika prezentēti jau pagājušā gadā, šogad pievienojušies vēl vairāki. Atzīšos gan, ka mani tie diez ko neiepriecina, jo vairums no tiem ir visai mazi, ar ļoti ierobežotu kāju vietu – tas nozīmē, ka šādā krēsliņā, lai arī oficiāli tas ir sertificēts bērniem līdz 105 cm augumam, reāli bērns tik ilgi nevarēs braukt, jo pavisam objektīvi aptrūksies vietas kājām. Šāda kopīga īpašība visiem jaunajiem i-Size krēsliņiem ir tamdēļ, ka standarts nosaka visai nelielus krēsla kopējos izmērus, kuros tam jāietilpst un pirmais, uz ko var samazināt krēsla gabarītus ir samazinot vietu kājām. Tā kā i-Size, manā skatījumā, nav gluži labums bez ļaunuma – priecē, ka ražotāji, kuri iepriekš maz interesējušies par iespējām ilgāk bērnu pārvadāt atmuguriski, nāk klajā ar interesantiem jaunumiem. Bet apbēdina tas, ka ražotāji, kuri jau līdz šim piedāvājuši visai interesantus atmugurisko krēlsiņu modeļus, nu ir pārņemti ar iekļaušanos i-Size standartā un konstruē krēslus, kuros bērni atmuguriski varēs braukt mazāku laiku kā iepriekšējos modeļos. Tāpēc, izvēloties savam bērnam krēslu, varbūt nekrīties akli uz jauno i-Size modes pīkstienu.

Ar ko i-Size atšķiras no līdzšinējā standarta?

Dažos vārdos. i-Size pēc būtības ir standartu kopums, kas katrs atsevišķi nav nekas ļoti jauns, bet jau tuvā nākotnē būs saistošs autokrēsliņu un automašīnu ražotājiem kā kopums – attiecīgi viņiem būs jāsalāgo savā starpā lietas tā, lai iegādājoties i-Size autokrēsliņu, jūs droši zinātu, ka i-Size standarta mašīnā to varēs ielikt. Tas nozīmē, ka jūs to varēsiet nofiksēt ar Isofix āķiem, tam pietiks vietas un, kā jau minēju augstāk, arī testēšanas prasības i-Size krēsliņiem ir augstākas. Tomēr ne vienmēr i-Size ir labāk. Ir skaidrs, ka, ejot uz kompromisiem ar autorūpniekiem, ir panākta vienošanās par krēsliņa izmēriem, kas diezgan pamatīgi ierobežo autokrēsliņu ražotājus. Ir pat tādi krēsliņi, kuri tiek priekš i-Size sertifikācijas tikai nedaudz pakoriģēti, samazinot gabarītus, bet ražošanā plānots laist arī otru modeli, kas ir gluži tāds pats, bet ar optimālākiem gabarītiem, lai bērnu tajā tiktiešām varētu vizināt atmuguriski līdz 105 cm.

Bet par visu pēc kārtas…

Maxi Cosi

Maxi Cosi jau pagājušajā gadā pirmie nāca klajā ar i-Size apstiprinātu krēsliņu – 2WayPearl. Tas faktiski ir 1. grupas krēsliņš, kas stiprinās uz Isofix bāzes, bet pirms tam uz tā stiprinās 0. grupas krēsliņš Pebble. Šogad viņi lepojas ar uzlabotu Pebble variantu, kam radīts jauns ieliktnītis, kas notur mazuli precīzāk vietiņā gluži kā tādā ligzdiņā un attiecīgi ir palīdzējis izturēt i-Size sertifikācijai nepieciešamo sānu triecienu testu. Tātad Maxi Cosi kontā arī pirmais 0. grupas apstiprinātais i-Size sēdeklis.

Paralēli viņi attīstījuši arī konceptu par grozāmo autosēdeklīti – tas tagad tāds kā modes pīkstiens – veco labo Axis krēsliņu uztaisot pagriežamu arī atmuguriski un nosaucot par AxissFix. Tas ir piemērots bērniem no 61 līdz 87 cm atmuguriski un no 15 mēnešiem līdz 105 cm ar skatu braukšanas virzienā. Plānotā cena Eiropā 449 eur. Principā jokains krēsls, kam man grūti iztēloties potenciālo pircēju – pirmkārt, nepieciešams kaut kāds bēbīšu sēdeklītis, jo šis krēsls ir piemērots no aptuveni 4 mēnešu vecuma, taču cienot bērna muguras veselību es apšaubītu, vai tajā var likt nesēdošu bērniņu, ļoti stāvs (bildē redzams šis krēsliņš gulteniskākajā tā pozīcijā). Otrkārt, krēsla nostiprināšanai obligāti jālieto top-tether jeb augšējā atsaite, kuras stiprinājums automašīnās arvien ir retums. Treškārt, 87 cm reāli nav pat 13 kg vai 2 gadi, tātad lielam vairumam bērnu sanāks griezties uz priekšu vēl pirms 2 gadu vecuma un faktiski tajā atmuguriski varēs braukt aptuveni tāpat kā jebkurā 0/1. grupas krēsliņā, kurš pie 13 kg griežams ar skatu braukšanas virzienā. Tātad ERF krēslos šis nekvalificējas un mēs sev neko interesantu Maxi Cosi stendā neieraudzijām, jo jauno Mobi XP viņi bija atstājuši mājās, sak’ “Nav vērts ņemt līdzi tādu dīvainīšu krēslu”… eh…

Cybex

…arī šogad vairāk sakoncentrējušies uz bēbīšu krēslu – Cloud Q ir viņu jaunais gara darbs. 0.grupas krēsls, kas izstiepjas garš un lēzens, kad to lieto uz ratu rāmja. Šī tehnoloģija gan šķietami būs tuvāko gadu aktualitāte bēbīškrēslos, jo šo pašu principu redzējām vēl citos stendos krēsliņiem (zīmolus gan nepiefiksēju un nu ir piemirsušies). Citiem Cybex krēsliņiem tikai jauni limited edition audumi – tādi švītīgi, kā biznesa kostīmi dažādās krāsās

Hauck

Arī Hauck arvien priecājas par savu Varioguard un šogad koncentrējušies uz Isofix bāzi 0. grupas krēsliņam. Varioguardam tikai jauna krāsa un limited edition audums. Pagarā sarunā ar vīru, kas strādā pie Hauck autokrēsliņu attīstības, viņš atzinās, ka dažas mūsu iebildes pret Varioguard modeli ir pamatotas, un attīstīšanā esot krēsliņš, kas vairs gan nebūšot tik demokrātisks izmaksās un būs vairāk uzskatāms par deluxe variantu. Bet mēs tad to gaidām Sarunājām tikties turpat pēc gada un parunāties jau par jauno atmugurisko krēsliņu

Casualplay, Takata un Fair G

Pat vairāki atmuguriski ilgāk lietojami autokrēlsu modeļi ir šiem mums mazāk pazīstamajiem ražotājiem.

Casualplay stendā, ja nekļūdos, vēl pagājušajā gadā mums skaidroja, ka bērniņam virs 13 kg braukt atmuguriski nav ieteicams un ir pat bīstami un pretlikumīgi (un uz mūsu iebildumiem viņi līdzcietīgi smaidīja un purināja galvas) Bet šogad jau pašiem ir krēsliņa modelis, kas gan nekādu jūsmu neizraisīja – tāpēc aši nofotogrāfējām un laidāmies prom.

Savukārt Takata stendā ievērojām pat vairākus atmuguriski braucamus krēsliņus – tīri glīti, starpcitu, arī audumi patīkami. Vienkāršākais saucās Midi, un ir viens no retajiem ERF krēsliņiem, kas der tikai no 9 līdz 18 kg un nenosedz 2 grupas, bet ir visai dārgs, jo pats maksā 229 eur + bāze 219 eur. Bet viņa jaunākais brālis ir Takata Midi i-Size – acīmredzot jau sertificēts uz i-Size. Tā kā stendā neviens pat negrasījās mums pievērst uzmanību un palepoties ar saviem sēdeklīšiem, tad palikām neziņā, ar ko jaunais modelis īsti atšķiras no vecā. Pēc uzlīmēm noprotu, ka domāts no dzimšanas, tomēr pēc slīpuma neizskatījās savādāks kā Midi parastais. Tādēļ es tomēr spriestu, ka tāpat lietojams salīdzinoši īsu laiku no 9-18 kg. Midi krēsliņiem ļoti maz vietiņas kājām, bet vienkārši fiksējami uz Isofix bāzes ar skatu atpakaļ vai braukšanas virzienā.

Fair G ir viens no tiem ražotājiem (itāļi), kuriem atmuguriskais krēsliņš ir jau pavisam sen – saucās Fair G 0/1. Gadu gaitā tas ir uzlabots, taču šobrīd viņi ir metuši mieru tā pilnveidošanai un pieķērušies pavisam jaunam modelim Unifix. Viņi ir vieni no i-Size likuma “pakalpiņiem”, kas izveidojuši krēsliņu īpaši i-Size standartam uz ļoti maza rāmja, kas gandrīz neatvēl vietu bērna kājām, lai iekļautos standartā. Taču apzinoties, ka krēsliņš reāli bērnam visai agri liks domāt par griešanos uz priekšu, izveidojuši arī versiju ar atšķirīgu rāmi (citādi viņu pamatnes nenosauksi), kuram ir maināms kāju vietas apjoms un attiecīgi tieši tas pats krēsliņš tikai bez i-Size zīmītes, manuprāt, ir krietni pārāks. Lūk bildēs abi. Pirmajā bildē jēdzīgā versija, turklāt kāju vietu vēl ir iespējams uztaisīt lielāku, bet otrajā redzama nodeva i-Size.

Concorde

Concorde ir tas ražotājs, kuri īstu atmugurisko krēslu līdz šim nepiedāvāja – viņu modelis Concorde Ultimax ir 0/1. grupas modelītis, kas tomēr pie 13 kg obligāti griežams uz priekšu. Viņi klajā nākuši ar pilnīgi jaunu modeli Reverso, kas būtiski atšķiras dizainā un tehnoloģijā no konkurentu veikuma šai frontē. Te ir filmiņa par jauno krēslu. Reālajā dzīvē viss ir mazliet savādāk, lai gan jāatzīst, ka opcija interesanta Un arī, protams, ar jauno i-Size standartu.

Krēsliņš paredzēts lietošanai tikai atmuguriski līdz 105 cm, bet viņi paši uzsver, ka līdz 23 kg, kas gan ir visai lielas muļķības un diezgan sadusmo konkurentus, jo krēsliņa čaula noteikti neļaus tajā braukt bērnam ilgāk kā ierastie 105 cm un apmēram 18-19 kg jeb ~4 gadi. Citi dusmojas tāpēc, ka atbilstība i-Size tomēr tiek vērtēta auguma centimetros un svars vairs netiek jaunajā standartā minēts. Tātad šo noteikti ir vērts uzlūkot kā opciju līdz 18 kg atmuguriski un nekā savādāk.

No paša sākuma krēsliņš lietojams ar apjomīgu putuplasta ieliktni. No vienas puses tas krēsliņu padara pavisam mazam bērniņam diezgan lēzenu un omulīgu. Bet skaidrs, ka līdz 4 mēnešiem tajā neviens bērns neievietosies un reāli tajā bērnam būs pārāk maz vietiņas jau krietni ašāk. Un tad ieliktni izņemot, viņš nonāks visai plašā un dziļā autokrēslā bez neviena polstera. Tad jau atkal mazliet paaugoties būs ērti un visai ticami, ka krēsliņu varēs lietot apmēram līdz 4 gadiem. Mēs ar Jurģi gan kādu brīdi stāvējām un diskutējām par lenču augšējo pozīciju, vai tā būs pietiekama 105 cm auguma bērnam.

Bija vēl dažas lietas, par ko šaubījāmies. Daudzie grozāmie kloķīši patiesībā ir visai mulsinoši un domāju, ka missusage iespēja ir visai augsta, jo viena grozāma poga maina krēsla slīpumu, bet arī atbalsta kājas garumu un pietiek mazliet nokļūdīties, gribot palaist gulteniskāk bērnu, kad patiesībā jau ir pamainīta instalācija. Nu pieņemsim, ka ar laiku piešaujās un tas ir tikai pieraduma jautājums. Taču bija otra lieta, kas lika mulst – visi krēsli izstādē bija izvietoti ar krītošu slīpumu, taču reālā dzīvē krēsla kritums automašīnā ir pretējs. Un tad ir jautājums, cik slīps šis krēsliņš automašīnā būs patiesībā? Un kā funkcionēs visi tie regulējumi, kurus it kā ar kloķīšiem var iestādīt, ja radīsies tādi piesaistes punkti kā Isofix āķu novietojums, dziļums, krēsla slīpums utt. Mums šķita, ka viss vairs nebūs ne tuvu tik smuki kā tas izskatās izstādes stendā. Tāpat šobrīd nav īsti skaidra krēsliņa cena. Nu redzēsim – krēsls interesants, bet kā tas kalpos dzīvē, tas vēl tāds mulsinošs jautājums. Kas priecēja – amortizējošā materiāla apjoms čaulā un tā monolītums – reti kuri jaunu atmugurisko krēsliņu veidotāji šim tērē laiku un naudu, bet te patiēšām apsveicami. Arī zīdainīša inserts izskatās tiešām bērnu pasargājošs. Taču, kā jau minēts – 4 mēnešu vecumā, manuprāt, bērns jau būtu pārāk liels, lai atrastos tajā iekšā un būtu pārāk virs tā, attiecīgi no sānu triecieniem to sargātu mazāks dziļums.

Lūkosim, ko teiks eksperti, kad krēsls būs palaists sērijveida ražošanā un pieejams pircējiem. Mums noteikti izskatījās interesants, bet bija lielumi, kas lika būt piesardzīgiem pirms plaukstiņu sišanas.

BeSafe

Ražotājs, kas priecīgi pārsteidz ar tiešām vērā ņemamiem jaunumiem ir BeSafe. Stendā atkal bija atgriezies BeSafe iZi Combi X4, kas bija noslēpumaini izzudis, kaut solīts jau šī gada sākumā. Šis krēsliņš ieguvis jaunu atbalsta kāju (teleskopisku), uzlabotu slīpuma regulēšanu, kas nu ļauj to atlaist patiesi slīpu. Un lielākais jaunums ir Isofix āķi, kas regulējami garumā – tas gan vairāk ieviests aiz drošības apsvērumiem, lai mazinātu krēsla lidojumu augšup triecienos no priekšas. Tomēr būs lieliska fīča lietotājiem, lai variētu kāju vietas un apjoma mašīnā sakarību, atbilstoši tā brīža vajadzībām. Līdzās arī iZi Kid i-Size, kas gan jau kādu brīdi ir oficiāli pārdošanā. Bijām priecīgi stendā aprunāties apmēram stundas garumā ar vīru, kas BeSafe krēsliņu izstrādē piedalās jau 27 gadus. Saņēmām arī uzslavu par mūsu zināšanu apjomu un kopīgi apskatījām…

…jauno Modular sēdeklīti, kas savu ieviešanu dzīvē gan vēl tikai gaida kaut kad nākamgad. Krēsliņš ļoti simpātsisk – derīgs bērniem no 61 cm jeb aptuveni 4 mēnešiem līdz 105 cm atmuguriski vai no 84 cm līdz 105 cm uz priekšu. Atlaižams tik gulteniski, ka mēs bijām izbrīnīti, kādēļ pirms šī krēsliņa jaundzimušajam rekomendēts vēl kas cits. Tomēr BeSafe drošības vīrs apgalvoja, ka viņu rekomendācijas ir lietot iZi Go. Skaistums ir tas, ka iZi Go derēs uz tās pašas bāzes un attiecīgi veidojas tāda kā viena krēslu saimīte ar kopīgu bāzi, kas, protams, samazina tēriņus, bet ļauj lietot jau 0. krēsliņu uz Isofix bāzes. Aizsāka šo pirms 2 gadiem Klippan, pagājušā gadā sekoja Maxi Cosi un tagad arī BeSafe. Tomēr forša tendence. Bet nu atkārtošos – ja vien jautājums nav par jostu garumu un citiem iemesliem, kāpēc viņi nerekomendē šajā krēslā likt pavisam mazu bēbīti, tad slīpuma pēc noteikti sacenšas un pat pārspēju vienu otru krēsliņu, kas sevi pozicionē kā no dzimšanas. Tai pat laikā ļoti versatils, stāvākajā pozīcijā piedāvā plašu vietu kājām un arī krēsla čaulas plašums un garums izskatījās pārliecinoši. 

Axkid un Klippan

Abiem pārējiem Skandināvu ražotājiem – somiem Klippan un zviedriem Axkid īpašu jaunumu atmuguriskajā frontē nav.

Klippan uztaisījis jaunu būstera versiju ar Isofix stiprinājumu. Tomēr vismaz tā šobrīd nosauktā cena nelikās vilinoša, tāpēc pievērsāmies citiem viņu jaunumiem – eksperimenti ar audumiem, krāsu kombinācijām un jauni ratiņi. Un smaidīgs ādas variants iecienītajiem KISS un Triofix-Recline krēsliņiem, kas pašizmaksā pārsniedz paša krēsliņa cenu 5x 😉 5x drošāk un 5x dārgāk, ja gribi krēsliņu baltā BMW kvalitātes ādā Turklāt ādu krāsu palete esot ļoti plaša un var uztaisīt krēsliņu precīzi tādā krāsā, kā jūsu automašīnas salons

Axkid iepriecina ar jaunu 0. krēsliņu. Es gandrīz vai teiktu, ka šis bija labākais no jaunajiem 0.krēsliņiem, kādu tur redzēju – ļoti ērts, mīlīgs, viegls un uz izcilas bāzes, kas stiprināma ar Isofix vai ar jostu, bet nu stāv kā iemūrēta, uzlabota jau tā lieliskā iepriekšējā bāze – patiešām foršs 0. krēsliņš, ko es no sirds rekomendētu kā variantu, ja vēlaties mazuli vadāt ierastā groziņa tipa krēsliņā pavisam droši. Cik mēs to apskatījām, izpētījām, ielikām un izņēmām – dodu 10 no 10 šim krēsliņam.

Graco un Diono pārsteidz ar 0-36 krēsliem

Šo rindkopu protams, būtu jāsāk ar BeSafe produktu attīstīšanas galvenā vīra Franka D. Lilleheil vārdiem “Kad tu iegūsti daudz un dažādas funkcijas, tev ir arī no kaut kā jāatsakās par labu katrai no tām.” Šos vārdus gan viņš sacīja izrādot iZi Kid un iZi Combi krēsliņus un paskaidrojot, kādēļ pirmais tomēr ir drošāks vismaz noteiktu modeļu automašīnās. Tomēr es domāju, ka viņš noteikti neiebilstu, ka mēs šos vārdus piemērojam jaunajiem (un ne tik jaunajiem) Graco un Diono krēsliņiem, kas der gan jaundzimušajam, gan pusaudzim – gan uz priekšu, gan atpakaļ.

Graco izstrādājos jaunu modeli Milstone, kas piemērots bērniem no 0 līdz 36 kilogramiem, derīgs līdz 18 kg braukšanai atmuguriski, pēcāk līdz 25 kg braukšanai uz priekšu ar integrētajām jostām (retums) un tālāk izmantojams kā būsteris. Turklāt tā slīpums 0. pozīcijā ir patiesi labs un būstera versija patiesi liela un plaša. Tā ka tiktāl es noteikti uz to raugos optimistiski. Protams, paraugot, kas zem pārvalka, triecienabsorbējošā materiāla ir visai maz. Taču to var saprast, jo krēsls tiešām būtiski mainās izmērā un apjomā augot bērnam līdzi un tas tad droši vien arī saprotami, ka monolītu putuplasta čaulu tam gluži neuztaisīsi. Krēsliņa cena vēl nav zināma, taču zinot Graco, droši vien būs demokrātiska. Sagaidīsim veikalu plauktos gan to tikai nākamā gada nogalē.

Otrs līdzīgs brīnums ir Diono krēsliņš, kas ASV tirgū jau ir pārdošanā gadiem. Tāds ļoti tipisks amerikāņu krēsliņš, kam nemaz nav kāju vietas atmuguriskajā versijā, jo mala obligāti jābalsta automašīnas sēdeklī. Taču ražotāja pārstāvis apgalvoja, ka atmuguriski varot braukt līdz pat 25 kg, turklāt viņš arī sacīja, ka atsaites lietošana atmuguriski esot tāda izvēles opcija, bet es teicu, ka diez vai Eiropā var nosertificēt krēsliņu atmuguriski līdz 25 kg bez obligātām atsaitēm. Tas viņu mazliet izsita no līdzsvara, tomēr viņš turējās kā īsts amerikānis

Krēsliņš man nelikās arī tik tuvs sirdij kā Graco, jo slīpākā pozīcija tika panākta, mainot instalācijas veidu ar ķīli zem krēsliņa un tomēr slīpākā versija šķita visai stāva Eiropas pircējam ar jaundzimušu zīdaini (bildē redzams krēsliņš slīpākajā versijā). Turklāt jau pieminētais puisis, kas apgalvoja, ka krēsliņu tūliņ tūliņ sertificēšot Eiropai, burtiski nākamnedēļ, gan nešķita visai zinošs, jo bija pilnīgi drošs, ka integrētās jostas varēs lietot ar skatu uz priekšu līdz pat 36 kg un man nācās viņu apbēdināt, ka diez vai Eiropā viņiem arī to izdosies dabūt cauri 😉 Bet citādi krēsliņš it kā ok – iekšpusē to satur metāla rāmis, triecienabsorbējošā materiāla salīdiznoši daudz, kā būsteris noteikti pilnīgi ok (bildes tālumā redzams tas pats krēsliņš uz priekšu maksimālajā augstumā). Redzēsim, kā viņiem ies ar sertifikāciju, bet ja viss ir forši un krēsliņam netiks būtiski apgriezti spārni pie sertifikācijas normām, tad tas noteikti ir demokrātiskā gala variants, jo par 400 eur, kā tika solīta gala pircēja cena Eiropā, tikt pie krēsliņa, kas der visām dzīves situācijām, noteikti ir labs pirkums.

Šodien ir ideāla diena, lai aizsāktu Meža skolu, vai ne? Ideāla diena iešanai dabā, kopīgai pastaigai un meža iepazīšanai.

Babītes novada mežā pie Božu ūdenskrātuves šodien plkst. 11.00 bija apņēmušās savākties 8 ģimenes, no kurām ieradās 4 (malači!) Kāda ģimene bija pie mums atbraukusi pat no Ikšķiles – tātad ja grib, tad var un ik pārnedēļu saņemties un aizvest bērnus mežā vienkārši vajag mazliet saņemties Lai arī pulciņš nebija tik kupls, kā bijām cerējuši, tomēr vieglāk bija iegaumēt bērnu vārdus un sejas. Sapazināmies un devāmies apskatīties mūsu mežu, uzkāpt kalnā un ieelpot svaigu gaisu.

Šajā reizē bijām vienojušies pastaigā doties visi kopā un neveidot to kā tematisku nodarbību tikai bērniem. Tomēr tēma radās pati no sevis – pavisam spontāni, jo mežs pilns ar sēnēm – viens pamana košu bērzlapi, cits skaistu sārtu podiņu, bet kāds sēni, kurai neviens lāgā nosaukumu nezina. Kopīgi ar bērniem iepazinām sēnes, kuras vienā vārdā sauc par bekām – kā tās pazīt un noskaidrojām, ka tās visas ir ēdamas, izņemot vienu, kurai apakšiņa pavisam rozīga un mēli piešaujot pie griezuma vietas sajūtams rūgtums – velna beka vai raganu beka, kā nu kurš to dēvē. Visas citas, lai kādas tās neizskatītos, var likt grozā arī tad, ja nosaukumu nezina. Savukārt tās otras ir lapiņsēnes, kurām apakšiņas ar strīpiņām. Tās reti kurš gribēja likt savā grozā (īstenībā groza nebija nevienam 😉 ), jo pat tās, kuras ēdamas, jāgatavo ilgāk, lai tās būtu ceļamas galdā. Par šīm sēnēm vairāk priecājāmies vizuāli un līdzi ņēmām tikai gailenes.

Vēl zēni ļoti līksmoja par pūpēžiem – apskatījām visvisādus un secinājām, ka pūpēdis nav vienkārši pūpēdis, bet arī tiem ir vairākas sugas – ir gan pavisam balti, gan pelēcīgi, gan zaļgani un pelēki. Daži no tiem pat pavisam maziņi lieliski put, kad tiem uzmin ar kāju. Kāds tētis zin stāstīt, ka šie puteklīši ir mazmazītiņas sēkliņas, kas aizlido tālāk un iesējas un vēlāk tur izaugs vēl vairāk pūpēdīši. Bet citiem, pat krietni lielākiem pūpēžiem kāp ar kāju virsū cik gribi, bet putekļi neceļas – tie ir gaļīgi un stingri kā īstas bekas – iespējams tieši šie ir ēdamie pūpēži – tos tikai jāmāk pareizi pagatavot. Tas mums tāds kā mājasdarbs, uzzināt visu par pūpēžiem!

Uzmanību pievērsām arī sēnēm, kurām jāiet ar līkumu – baltajām un zaļajām mušmirēm, kuras mežā izskatās krietni nevainīgākas un vilinošākas par sārtajām mušmirēm, kuras visi pamana un pazīst jau iztālēm. Tās var pazīt pēc punktiņiem uz micītes un bāli zaļganās ārienes. Kad tās paaugas, tām ap kātiņu redzami arī tādi kā mazi bruncīši.

Vēl uzzinājām, ka sēni vienmēr var nogriezt ar kredītkarti, ja nav naža. Tāpat noskaidrojām, ka labākais grozs, ja nekā nav līdzi , ir cepure. Kopīgi apskatījām meža augus, apēdām pa kādai brūklenei un mellenei, bet beigu beigās notiesājām līdzpaņemtas uzkodas. Puikas, viegli iestiprinājušies, ķērās pie dubļu rotaļām pie ezera un beigu beigās neviens negribēja pat doties prom un labprāt būtu palikuši vēl svaigajā gaisā atvasaras saulītē…

Šī nu bija ļoti jauka pirmā iepazīšanās un nākamajā reizē tad nu sāksies tā īstā iešana pārgājienā Tā ka principā, ja jums mazliet balti skauž un gribas pievienoties, vēl var paspēt

Kāds laiks pagājis, tādēļ ilgāk atmuguriski braucamo krēsliņu saraksts prasīties prasās pēc atjaunināšanas. Te nu tas ir!

Tabuliņā apkopoju visus muki.lv apskatāmos un iegādājamos krēsliņus. Zem tabuliņas uzskaitīšu citus krēsliņus, kas eksistē Eiropā un Latvijā.

Papildus tam, ko var iegādāties muki.lv, Latvijā var nopirkt vēl:

– Cybex Sirona – maksā aptuveni 450 eur, faktiski 1. grupa, jo tas nav piemērots jaundzimuša mazuļa pārvadāšanai. Instalējams tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg (ar bamperi). Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir, rotējošs. Salīdzinoši neliels automašīnā, bet arī čaula ir maza un ierobežota iespēja to izmantot atmuguriski līdz pilniem 18 kg. Mēs nepiedāvājam muki.lv, jo savam bērniņam šo krēsliņu neizvēlētos, mūsuprāt, nepietiekamā triecienabsorbējošā materiāla čaulas daļā dēļ.

– MaxiCosi 2Way Pearl – pats krēsliņš maksā aptuveni 270 eur, taču tas fiksējams tikai uz 2way bāzes, kas maksā vēl aptuveni 220 eur. Komplekts maksā aptuveni 480 eur. 1. grupas krēsliņš, jo ražotājs pirms tam iesaka uz 2way bāzes izmantot Pebble 0.grupas autokrēsliņu par ~175 eur. Bāze instalējama tikai ar Isofix, bez iespējas stiprināt ar jostu. Bez atsaitēm. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg. Nav izmantojams kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Automašīnā mazs/vidējs. Pats par sevi droši vien krēsliņš ir jauks, tomēr ieguldījums ir visai pamatīgs. Tas arī iemesls, kāpēc nepiedāvājam muki.lv

– Recaro Polaric – 300 eur. 9-18 kg krēsliņš, kas fiksējams tikai ar Isofix, nav opcijas fiksēt ar automašīnas drošības jostu. Ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu nav fiksējams, kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir.  Automašīnā aizņem daudz vietas.

Eiropas tirgū ir pieejami vairāki krēsliņi, kas Latvijā nav nopērkami.

– Akta Graco Belogic – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Vidēji liels.

– Akta Graco Cosmic Comfort S – 9-25 kg,  stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Vidēji liels. Cik mums zināms, netiek vairs ražots kopš 2013. gada nogales.

– Brio Zento – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu 15-18 kg ar integrētajām jostām, 15-25 kg kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas ir (atškīrīgi instalēšanas paņēmieni). Vidēji liels.

– Britax Hi-Way – 0-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 0-25 kg, uz priekšu nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Neliels.

– Britax Multi-Tech II – 9-25 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-25 kg, uz priekšu 9-18 kg, 15-25 kā paliktnis ar atzveltni. Slīpuma maiņas pozīcijas nav. Vidēji liels.

– Fair G 0/1 – 0-18 kg, stiprināms gan ar Isofix, gan automašīnas jostu, atsaites nav. Atmuguriski 0-18 kg, uz priekšu 9-18 kg, kā paliktni nevar izmantot. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Vidēji liels.

– Maxi Cosi Mobi XP – 9-18 kg, stiprināms tikai ar automašīnas drošības jostu, ir atsaites. Atmuguriski 9-18 kg, uz priekšu un kā paliktnis nav izmantojams. Slīpuma maiņas pozīcijas ir. Liels.

– Vēl ir vairāki Joie sēdeklīši, kas apgalvo, ka ir sertificēti braukšanai atmuguriski līdz 18 kg, tomēr šīs Korejiešu firmas apšaubāmās mahinācijas ar lietošanas instrukcijām un sertifikācijām, vieš neuzticību, ka šie sēdeklīši tiešām ir droši atmuguriski ilgāk par 13 kg svaru. Tos esmu arī redzējusi dzīvē un kamēr nebūšu dzirdējusi patiesi kāda objektīva un zinoša eksperta atzinīgos vārdus par tiem, savu bērnu un arī mūsu pircēju bērnus šī ražotāja izstrādājumiem neuzticēšu.

– Vēl ir Takata un CasualPlay zīmoliem pa vienam atmuguriskam krēsliņu modelim – nav komentāru.

Šķiet, ka tas arī viss. Ja, lūkojot pēc krēsliņa, kurā vizināt savu mazuli atmuguriski ilgāk – t.i. vismaz līdz 18 kg, savu nolūkoto krēsliņu šajā sarakstā neatrodat, tad rūpīgi pārliecinieties, vai 0-18 kg krēsliņam ražotājs nav norādījis, ka pie 13 kg (vai dažiem krēsliņiem pat 9-10 kg) krēsliņu obligāti jāpavērš ar skatu bruakšanas virzienā. No zināmākajiem ražotājiem tāds ir Britax First Class, Concorde Ultimax, Maxi Cosi/Bebeconfort MiloFix un Opal, kā arī vairāki CAM, Chicco, Espiro, Jane, Nania, Nurse, 4Baby un citu ražotāju sēdeklīši. Šāda veida krēsliņš tiek saukts par kombinētā tipa krēsliņu un iespējams ļaus mazliet ilgāk braukt atmuguriski, jo čaulas dēļ krēsliņu patiesi varēs izmantot atmuguriski līdz pilniem 13 kg, tomēr būtiski ilgāk bērniņš nedrīkst braukt ar skatu pretēji braukšanas virzienam un sasniedzot ražotāja norādīto svaru obligāti ir jāgriež uz priekšu.

Es uzreiz atzīstos, ka jaunākajā “Vides vēstis” numurā rakstīju par brīvdabas pedagoģiju. Gatavojot rakstu, viesojos pie Anitas Ieriķes Saldū un atgriezos Rīgā zemu lidodama, cik iedvesmota es biju. Pa manu galvu allaž rosās kādas jaunas idejas un ierosmes. Dažas no tām iznīkst dabiskās atlases ceļā, bet dažas, dzīvotspējīgākās, nerimstas. Brīvdabas pedagoģija turpina rosīties kopš jūnija pa manu galvu, mēģinādama atrast sev ietvaru. Un tā šķiet ir atradusi… bet par visu pēc kārtas…

Šodien, kamēr saule vēl rotājās rasas pilienos un tai nebija izdevies nožāvēt mežu, mēs ar Robinu apāvām savus baskāju gumijniekus uz pilnīgi plikām pēdām un devāmies mežā. Mana iecere veidot iepriekš sagatavotas tematiskas pastaigas brīvā dabā šovasar nebija īstenojusies, jo vasara būs paskrējusi gluži nemanot, ka tā jau sākusies… tomēr izmantoju iespēju lēni izsoļot cauri mežam ik reizi kad tāda rodas. Pēc būtības devāmies sēņot, bet faktiski apskatīties, kas jauns mežā… Robins īsti nav meža rūķis – Klāss ir, tas var pētīt ik kukaini, zariņu, lapiņu. Robins ir steidzīgs, paskrien daudz kam garām, uzmin virsū, nepamana. Un es viņu ņemu līdzi biežāk, lai viņš iemācās pa mežu neskriet, bet pamanīt. Sabijām mežā kādas 45-60 min, tomēr ļoti daudz ko ieguvām. Un es noteikti iesaku tādas uzmanībā nesadalītas pastaigas arī jums kopā ar saviem bērniem. Sarunas un jautājumus noteikti var izvēlēties atbilstoši bērna vecumam, bet mūsējās bija šādas:

– tā kā mūsu mērķis bija sēņošana, tad, protams, apskatījām visvisādas sēnes – daudzas Robins jau pazīst, palīdz man uzmeklēt kārotās gailenes un zin, kuras grozā neliekam. tomēr es viņam izstāstīju, kā mans vectēvs, kam bija viena kāja, spēja piesēņot pilnu grozu dažos metros ap mašīnu, kamēr citi tikpat sēņu pārnes izložņājuši milzu teritorijas: “Ikvienai sēnītei, vajag paklanīties, arī tai, kuru tu nemaz negrasies nolauzt. Varbūt sēnīte tev parādīs citu sēni.” Un mēs klanījāmies sēnītēm, lūkodami, vai viņas “nenodos” savas biedrenes. Dažkārt mums veicās Mēs bijām laipni pret suņu sēnēm un bērzlapēm – ar kāju tās nespērām un neminām.

– iedami vērojām, kur mūsu kārotajām sēnēm patīk augt labāk – starp mētrām, zem kokiem, sūnās vai skujās – saulainās vai ēnainās vietās? tā mēs izrunājām, ka dažādiem augiem patīk dažādi apstākļi, tāpēc mēs pēc vienu atrašanās vietas varam secināt, vai gluži citi augs turpat vai nē – ja meža norā pilns ar zaķkāpostiem, tātad zeme te ir skāba un gailenes te nav vērts meklēt utt.

– Robins aši pamanīja, ka mētrās sēnes neaug, toties varējām izpētīt mētras un izzināt, kuras pieder mellenēm, kuras brūklenēm, bet kuras jau apēstajām meža zemenēm. sarunājām, ka pēc pāris nedēļām jānāk brūklenēs, jo tās jau pamazām sārtojas, bet mellenes jau iet uz beigām, jo nāk rudentiņš

– vēl atklājām, ka tur, kur ir lazdas, atrodam arī daudz gaileņu – laikam jau tām patīk līdzīgi augšanas apstākļi. un tad es izstāstīju nesen dzirdētu dabas vērojumu, ka vasarās, kad esot maz sēņu, bet daudz riekstu – un tieši tā šobrīd izskatās, jo mūsu grozs diez ko pilns nebija, bet riekstu mežā pilna zeme un lazdas – tad būšot barga un gara ziema. izrunājām, ka daba ir gudra un laikam sagādā vāverītēm daudz riekstu, lai sanāk labi krājumi, lai garo ziemu var pārlaist ar pilnu punci.

– un no riekstiem nonācām pie matemātikas – izrādās Robins bija pamanījis, ka rieksti aug čemuriņos – pa divi, bet biežāk pa trim. uz manu jautājumu, kurš ir pārskaitlis, Robins brīdi domāja un secināja, ka pārītis iznāk no 2, bet tur kur 3, tur vajag vēl vienu – tā nu es izskaidroju viņam pāra un nepārskaitļu būtību. viņš uzreiz domu šķetināja tālāk un secināja, ka, tad, ja pieliek vēl vienu pie trim, tad atkal iznāk pārīši un tātad 4 ir pārskaitlis, bet tad atkal 5 vairs ne, jo vajag vēl vienu, lai būtu atkal pārīši un tas jau ir 6, no kā sanāk veseli 3 pārīši. oho – mums jau bija dalīšana – 6/2=3 es viņam to paskaidroju, paslavēju un tā nu kājodami pa mežu, bijām jau pielasījuši tīri pilnu grozu ar gailenēm.

cita starpā mēs vēl atradām vairākas “durvis”, ko mežs mums no zariem izliecis ar visu stenderi un arku. ieraudzījām dažas vaboles, zirneklīšus un kāpuru, kurš bija “apsēdis” Robinu, laikam domādams, ka viņa zaļais džemperis ir garda lapa. mēs apskatījām izgulētu vietu papardēs, kur varbūt gulējusi stirna, kā arī atradām mazu aliņu zemē, kas varētu pēc izmēra derēt seskam vai līdzīgam zvēram, ko nolēmām noskaidrot mājās dabas enciklopēdijā, kas tad ir apmēram tāda izmēra zvērs, kas māk izrakt pats sev zemītē aliņu. mēs izvingrojāmies līsdami, pietupdamies, pārkāpdami, pārlēkdami utt. man bija slapja mugura līdz mēs sasniedzām savu ezeru. izstaipījām kājas un aprunājāmies ar kādu vīru no mūsu ciema, kas bija atbraucis ar riteni un interesējās, vai mežā daudz sēņu. Robins teica, ka sēņu nav gan daudz, pagājušā gadā bija vairāk, bet šogad būs daudz riekstu un tad jau vāverei krājumi pietiks bargajai ziemai… es tikai pasmaidīju (ūsās)…

– mājup Robins devās pa ceļu pats, bet es pirms tam vēl viņam izstāstīju par meža sasaukšanos – lai es varētu ceļu atpakaļ mērot pa mežu, bet būt droša, ka viņam viss labi, viņš man ik pa gabaliņam uzsauks kādu patskani. jo patskaņi mežā tālu aizskan. kuri gan tie ir? a-ā, e-ē, u-ū – tie gan labi skan… pieminu tos citus, kas tik labi neder meža izsaucieniem un mēs dodamies ceļā, norunājot, ka no mājām viņš man uzsauks kādu vārdu, kurā ir daudz labu patskaņu, lai es dzirdu, ka viņš ir laimīgi nokļuvis mājās… mēs vēl brīdi sasaucamies un tad es jau dzirdu, kā viņš sauc: “Māāāmīīīt, esmu māāājāāās!”

Atgriezos mājās daudz padomājusi (un vēl mazliet papildinājusi sēņu krājumus, lai iznāk vismaz pusdienām)… Un ja nu mēs to pārvērstu par tādu kā “Meža skolu”? uz vecāku iniciatīvas principiem? Man ir radusies doma, ka varbūt to vajadzētu darīt organizētāk un kuplākā pulkā – sanākt kopā vairākiem – varbūt kādiem sešiem astoņiem 5-7 gadus veciem bērniem, kuri visi kopīgi dodās mazās – pāris stundu garās meža ekspedīcijās reizi nedēļā vai varbūt ik pārnedēļu. Ik reizi kāda bērna vecāks sagatavotu tēmu pārgājienam – mākoņi, vējš, koki, čiekuri, formas, kukaiņi, putni, skudras, sēnes, sniegs… ak, Dievs! – tēmas ir miljons – un visiem bērniem būtu inetresanti un izglītojoši. Daži vecāki varētu pavadīt ekspedīciju ar tās reizes atbildīgo “skolotāju” priekšgalā, un tas būtu gluži kā tāds dabas pētnieku pulciņš, kam nav vajadzīgs nedz valsts finansējums, nedz telpas, nedz izglītības ministrijas atļaujas…

mani šī doma ir dikten pārņēmusi. man šķiet, ka šāda maza forša dabas pētnieku grupiņa un ģimenes, kas viņus atbalsta, būtu vienreizīgi forši. tāpēc es būtu gatava tādu saorganizēt mūsu apkārtnē un ja jums gribās tajā iesaistīties, droši rakstiet man uz iveta@muki.lv un mēģināsim tādu no rudens aizsākt. mūsu mežs nav tālu – tur pavisam viegli var nokļūt pat ar Rīgas pilsētas autobusu, kura galapunkts ir Piņķi vai Skulte. bet ar mašīnu tās vispār ir 10-15 min no t/c Spice. Ja jūs dzīvojat Babītes pagastā, vispār esam kaimiņi dalības maksa ir 0.00 eur, tikai apņemšanās reizi pa reizei vadīt pārgājienu un sagatavot tēmu visiem bērniem. tiekamies mežā?

Šo attēlu, kas 5 ašos soļos ļauj pārliecināties, vai jūsu bērns jau ir gatavs paliktnītim ar atzveltni jeb tā saucamajam high-back booster, nejauši uzgāju internetā – ļoti labs. Autokrēsliņu kategoriju valodā runājot tas nozīmētu 2/3 grupas autokrēsls, kur bērns jau tiek sprādzēts ar automašīnas drošības jostu ar skatu braukšanas virzienā nevis ar integrētajām jostiņām.

1. Apsēžoties autokrēsliņā bērna mugura pilnībā pieguļ pie atzveltnes – no astes kaula līdz pat pleciem. Aplami būs, ja bērna dupsi sašļuks uz priekšu un veidosies apaļa mugura ar tukšumu starp atzveltni un krēslu.

2. Saglabājot taisnu muguru cieši pie krēsla, ceļgali sasniedz krēsliņa malu un kājas var aplocīties ap tā maliņu.

3. Automašīnas drošības jostas klēpja daļa šķērso klēpi jeb iegurna kaulus, lai fiksēšanās gadījumā noturētu bērnu aiz cietajiem audiem nevis iegrieztos vēderā.

4. Siksnas augšējā daļa šķērso plecu un zonu virs tā nevis atrodas uz kakla. Risinājums nav pārlikt pāri roku un laist to caur padusi, jo tad josta tiek lietota nepareizi un augšējā jostas daļa neturēs ķermeņa augšdaļu avārijas situācijā, bērns sanāks faktiski piesprādzēts tikai ar klēpja jostu, kas neliela auguma pasažierim NEMAZ nav droši.

5. Nav mazsvarīgi – bērnam ir jābūt pietiekami nobriedušam un saprātīgam, lai šādu pozīciju saglabātu visu brauciena laiku nevis patvaļīgi atbrīvotos no jostām, izlīstu no krēsla vai sakņuptu un sašļuktu zemāk, jo patiesībā šāda pozīcija bērnam nav ērta, jo viņam krēsls nav īsti anatomiski piemērots.

Izvērtējot visas šīs lietas, iegādājieties krēsliņu 2/3. grupai un novērtējiet vai pirkums nav pārsteidzīgs.

Taču visa nobeigumā atgādinu – jebkuram 1. grupas krēsliņam ar skatienu braukšanas virzienā integrētās drošības jostas ir sertificētas tikai līdz 18 kg. Arī krēsliņos, kuri ir sertificēti vairākām klasēm un derīgi no 9 līdz 36, piemēram, integrētās jostiņas uz priekšu drīkst lietot LĪDZ 18 KG SVARAM un pēc tam ir jāpāriet uz citu alternatīvu, rūpīgi izvērtējot, cik jums tā piemērota.

Lai droša braukšana!

Pirms kāda laika, lasot par brīvdabas pedagoģiju, uzdūros kādam blogam, kurš tā arī saucās – classroom without walls. Man šķita lieliska daudzdimensionāla metafora tam, kādu es redzu ideālu izglītības modeli saviem (un ne tikai) bērniem…

Īsa priekšvēsture manām pārdomām ir tāda, ka mēs uz Dzilnuciemu Babītes novadā pārvācāmies pirms mazliet vairāk kā gada. Tobrīd mūsu bērni jau pārliecinoši bija izvēlējušies Valdorfskolas pirmsskolu Iļģuciemā un šo izvēli ne mirkli neesam nožēlojuši. Taču iepazīstot valdorfpedagoģiju tuvāk, sirds dziļumos jūtu, ka gribētos ko mazliet savādāk – es nesaku labāk, tomēr man ir daži citi skatījumi, ko dažās rindās uz papīra droši vien neuzlikt, bet es riskēšu un mēģināšu…

Šī gada pavasarī es gluži nejauši nonācu Ikšķilē, sanāksmē par vecāku iniciatīvas skolām, ko organizēja Ikšķiles Brīvā skola, kuras dibinātājas abas ir mums labas paziņas. Vārdu pa vārdam, noklausījos Ojāru Rodi un pēc negulētas diennakts pārdomās es biju nonākusi pie pārliecības, ka tā skola, kura man liktos laba ir vienkārši jāveido pašiem nevis jāskumst, ka neviens cits tādu nav izveidojis mūsu ciemata pašā viducī. Apciemojām Drustu tautskolu, lai iedvesmota būt ne tikai es, bet visa ģimene – aizrāvās arī Jurģis, Robins vispār vairs citas iespējas neapsver. Aprunājos ar vēl dažiem citiem cilvēkiem, lasīju un domāju…

Es neesmu pedagogs un noteikti negribētu uzņemties šo pienākumu daļu – man priekšā vēl lielais un grūtais uzdevums ir atrast to īsto skolotāju, kas veidotos kā skolas mugurkauls un bērnu un vecāku iedvesmas avots. Man pašai ir citas stiprās puses un es ticu, ka cilvēkiem vienmēr ir jādara tas, ko viņi prot vislabāk. Bet man ir skaidri principi, kurus es gribētu ievērot šīs skolas izveidē un visu pirms ir jāatrod kādi komandas biedri

Manuprāt, daudzas mūsu šā laika sabiedrības nebūšanas – tostarp kāre pēc varas un materiālām lietām, kas raisa prātu aptumšojošu konkurenci, agresiju, skaudību, atkarības utt., – rodas nevis no zināšanu trūkuma, bet gan no garīgu vērtību trūkuma. Šodienas izcilos zinātnes un tehnikas sasniegumus nodot gudru un zinošu, bet bezdvēselisku būtņu rokās dažkārt ir pat bīstami, jo tie ne vienmēr vairs tiek izmantoti cilvēces labā. Un tādēļ man šķiet, ka tas, ko gribētu dot saviem bērniem ne mazākā mērā kā akadēmiskas zinības, ir garīgas vērtības, ar to nesaprotot kādu reliģiozu pieskārienu vai dogmu un konvenciju kopumu, bet īstenojot bērnu, vecāku un skolotāju garīgu audzināšanu jeb drīzāk augšanu visiem kopā. Tāpēc man ļoti simpatizē holistiskā pedagoģija, kura visu redz kā veselumu – ķermeni, prātu, dvēseli un jūtas. Man gribas īstenot brīvu izglītību, kas bērnam palīdz augt par brīvu cilvēku gan savā ķermenī, gan prātā un dvēselē, gan jūtās. Protams, nav jākrīt arī galējībās un jāsakoncentrējas uz garīgo audzināšanu vien – nenoliedzami, lai bērns izaugtu par cilvēku, kas pats nav ierobežots savā nezināšanā un nevarēšanā, bet ir brīvs visās savās iespējās, viņam ir jādod līdzi gan gudrības, gan laba fiziskā sagatavotība un veselība, gan praktiskās iemaņas un spriestspēja. Man šķiet, ka arī svešvalodām mūslaikos ir liela nozīme, lai tu nebūtu ierobežots savā valodas un saziņas telpā, bet varētu doties, kur vien sirds rāda.

Iezīmējot to, ko es gribētu likt sava bērna “skolas somā” atliek vien lūkot, kur to dabūt. Protams, ir ļoti sekmīgi pedagoģijas virzieni dažādās kultūrās (ar to es domāju Montessori, valdorfpedagoģiju un citu pasaules domātāju devumu pedagoģijā, kas arvien atzītas un izmantotas mūsdienās), tomēr man šķiet, ka lieki ir noniecināt savējo – latvisko gara bagātību. Tāpēc man šķistu simpātiski vispirms lūkoties uz latvisko dzīvesziņu, gan folkloru un tradīcijām, gan vēsturi un literatūru. Tāpat mani ļoti aizrauj brīvdabas pedagoģijas virziens, sevišķi veids, kā tas tiek izprasts Norvēģijā, kur tas ir kas vairāk kā izglītošanās par dabu dabā, bet tiek vests arī tālāk – par vidi vidē, par sabiedrību sabiedrībā…

Un kas gan šīs zinības varētu pasniegt maniem bērniem labāk kā viņš pats, vadoties no savām interesēm un pašmotivācijas, veidojot savas izglītības dizainu; – cits citam – bērni mācot bērnus – atkārtojot un mācoties paskaidrot, paši vēl labāk izprotot un izzinot, lai varētu pastāstīt citiem; – izcila pedagoga pavadībā, kas palīdz atrast atbildes, vērtības un zināšanas, parāda ceļu, bet nenosaka ceļa mērķi. Kā reiz rakstīja savā Twitterkontā Liene Brizga-Kalniņa, ka viņa saskrējusies ar kādu šķiet indiāņu sakāmvārdu, kas vēstījis, ka tu nevari aiziet tālāk kā pats esi bijis. Bet mūsu bērni ir rītdienas bērni – viņi nav ne vakardienas bērni, ne pat šodienas bērni un viņu ceļš ved tālāk par mūsējo. Mēs nevaram viņus turp aizvest – mēs varam tikai parādīt virzienu. Bet savu  ceļu viņiem būs jāiet pašiem, izmantojot tās zināšanas, prasmes un spējas, ko būsim viņiem devuši līdzi…

Kaut kā tā tas pavediens ir izvijies līdz skolai, kādu es gribētu redzēt/veidot saviem bērniem:

• Harmoniska mācību vide un atmosfēra, kas sekmē katra bērna pašrealizēšanās iespējas, atbilstoši viņa interesēm, vajadzībām un talantiem
• Katram bērnam individuāla pieeja un atšķirīgs mācību plāns atbilstoši viņa spējām nevis vecumam, atsakoties no formālas sasniegumu vērtēšanas
• Jaukta vecuma klase jeb saime ar bērniem vecumā no 1. līdz 6. klasei
• Integrēts mācību process visos priekšmetos
• Uzsvars uz tautas gara bagātībām un tradīcijām
• Būtiska loma dabas iepazīšanai, izpētei un vides aizsardzībai
• Ne mazāk kā 20% no mācību satura apgūti ārpus klases (brīvā dabā vai mācību tematam atbilstošā vidē)
• Plaši izmantoti empīriskie mācību līdzekļi un patstāvīgais darbs
• Neierobežots mācību vielas apguves laiks un vieta
• Pēc nepieciešamības izmantoti mūsdienīgi mācību līdzekļi
• Papildus svešvalodu apguve

… bet mums ir vajadzīgi biedri – gan vecāki, kas iesaistītos, palīdzētu dibināt biedrību, organizēt saimnieciskos jautājumus utt., gan skolasbiedri, jo tiem ir liela nozīme, lai būtu ko mācīt un no kā mācīties…

Tiem būtu jābūt ļoti līdzīgi domājošiem biedriem, lai nerastos domstarpības, bet mēs varētu viens otru papildināt Un tos mēs ļoti (piesardzīgi) meklējam…

______________________

P.S. Attēls, ko izvēlējos ilustrācijai nav nejaušs un neveiksmīgs. Tajā redzami abi mani bērni kādā brīdī, ko es vēroju elpu aizturējusi. Tas bija par to, kādu es redzu ideālo pedagoģijas modeli: Robins mācīja mazākajam brālim, kā salikt puzli, jo viņiem laimīgā kārtā bija iegadījušies divi vienādi suņu barības reklāmas pužļi un viņš nevis lika Klāsa vietā, bet rādīja viņam gabaliņus un aicināja atrast tādu pašu un kopīgi sameklēt īsto vietiņu. Kad viņi bija salikuši puzli, Robins dalījās savās zināšanās par suņu šķirnēm, ko redzēja attēlā – dažus viņš neatpazina, viņš naca pie manis un lūdza palīdzību, bet tad devās pie Klāsa viņam iemācīt šīs suņu šķirnes… viņi to visu darīja pēc savas brīvas gribas, viņi nebija ierobežoti laikā un vietā, nesaņēma vērtējumu vai jebkādu citu ārēju motivāciju; viņi apguva ko jaunu abi divi un viņi mācījās sadarboties, atbalstīt un palīdzēt… un tādu es gribētu ikvienu viņu skološanās dienu kamēr vien viņi ir agrīnā savas personības veidošanās fāzē un vēl tikai veido un briedina savas garīgās vērtības…

Ik gadu Jāņu laikā atceros savus bērnības Jāņus. Mēs nekad nedomājām, kā svinēsim šogad – vienmēr braucām pie manas krustmātes, kurai vārdā bija Līga uz lauku māju netālu no Gaiziņa, kuru visi pilnā nopietnībā sauca par Kārtenbridžu. Krustmātei piedevām Jāņos bija arī dzimšanas diena un viņas vīrs bija Jānis – pamatīga ballēšanās vienmēr bija garantēta.

Visas dienas garumā tika sieti sieri no lauku piena, cepti pīrāgi un plātsmaizes – vārīts un šmorēts. Visam pa vidu maisījās bērni, suņi un kaķi, no kuriem pastāvīga bija tikai Brita, visi citi nāca un gāja… Kopā ar citiem bērniem un manas māsas krustmāti devāmies uz tuvējo pļavu, kur plūcām jāņuzāles un pļavas garajā zālē lasījām meža zemenes tik lielas kā īkšķa gals. Tās nekad neēdām, bet maucām uz smilgas stiebra, lai vēlāk ar lielu baudu apēstu visas reizē, guļot šķūņaugšā sienā. Un tad mēs ālējāmies pa sienu, rāpāmies līdz pat griestiem uz sijām un lecām sienā, ripojām lejā līdz grīdai, lai rāptos augšup atkal.

Kad bijām saguruši, salīdām vecajā Buikā – tas bija īsts gadsimta sākuma Buiks, kas pat brauca (ar Volgas motoru). Jaukās vasaras dienās mēs tajā atlaidām guļus priekšējo sēdekli un tur sanāca kā pamatīga divguļamā gulta, kurā sagulējām diendusu pat 4 bērni. Tur bija sutīgs un mušas dīca gar logiem, bet bija riktīgi forši. Un pamodušies pēcpusdienā mēs izlūdzāmies kādu pieaugušo, lai aizved mūs līdz Kaķīšezeram nopeldēties.

Un tad jau bija klāt vakars, nemanāmā jezgā bija uzburta svētku sajūta, bērni vēl veikli tika nokomandēti uz saklātā galda salikt šķīvjus un galda piederumus, ikvienā šķīvītī ielikām margrietiņu dekoram un no malu malām saplūdušie viesi varēja sēsties pie galda. Pamazām vakars iesila un satumstot kāpām kalnā, kur bija sagatavots milzīgs ugunskurs un darvas mučele kārts galā. Tika degta tā un dziedāts, dziedāts, dziedāts… reizēm devāmies uz kaimiņmājām aplīgot to saimniekus – bija reizes, kad izgājām kājām diezgan tālas apkaimes, kas man ļoti patika. Citreiz sasēdām mašīnā mazākā sastāvā un aizbraucām līdz dažiem attālākiem kaimiņiem.

Jāņi vienmēr bija tādi. Bija lietas, kas mainījās un tās piešķīra zināmu neparedzamību, tomēr tie vienmēr bija tādi. Es nezinu, cik tie bija “latviski”, bet tie ir manas bērnības Jāņi, kuri arvien palikuši nepārspēti. Es tos atceros ar ļoti gaišām domām. Bet pamazām tajās iezogas skumjums… par saviem bērniem. Ka viņiem šādu Jāņu nav. Un es zinu, ka es esmu “vainīgā”. Tas, protams, nav īstais vārds… tomēr kas gan vēl, ja ne es pati rīkošos, lai arī viņi pēc 25 un vairāk gadiem varētu ar dūmakainu smaidu kavēties bērnības Jāņu smaržā… man tikai galīgi nav padoma uz kuru pusi un pie kā doties, lai aizvestu viņus uz īstiem svētkiem, lai pievienotos dziesmai, zinot tikai piedziedājumu, bet ar lielu apņēmību iemācīties arī pantiņus… lai cirstu meijas, pītu vainagu un palīdzētu saklāt galdu ar margrietiņu dekoru.

Labvakari, liela sēta,
Vaj gaidati Jāņa bērnus?
Ja gaidati Jāņa bērnus,
Atslēdziet vaŗa vārtus.

Lai jums ir līksmi svētki, ko atcerēties vēl 25 gadus!