Klāsa septītais mēnesis: ēdīsim?

Klāsiņam nu ir pilni seši mēneši, faktiski jau tuvojas septiņi. It kā klasiski būtu pēdējais laiks sākt piebarot un biju nosolījusies sev, ka pēc jaunā gada noteikti sākšu par to domāt un interesēties. Tā nu bija pienācis tas mirklis, kad jāšķir vaļā grāmata “Baby-led weaning” tā pa nopietno un jānoskaidro, vai Klāsam nebūtu jāķeras pie ēšanas.

Šajā ierakstā es pastāstīšu, kas ir Baby-led weaning jeb bērna vadīta ēšana (turpmāk apzīmēšu BLW), kādas ir mānīgās pazīmes, kad bērns it kā būtu jāsāk piebarot un kādas ir tās īstās.

Tātad BLW ir ēdināšanas ideju kopums, kad viss tiek nodots paša bērniņa izlemšanai. Mani šī ideja uzrunāja jau sen, faktiski Robins ir arī daļēji barots pēc šīs metodes – kad bijām vīlušies tradicionālajā piebarošanā ar biezenīšiem, kas sākumā gāja uz urrā, bet tad viņš atteicās ēst jel ko ar karoti pavisam, uzmeklēju pierakstus no Klaudijas Hēlas lekcijas par šo piebarošanas veidu un sagaidījuši, kamēr Robins sāka sēdēt, cēlām viņu pie kopgalda un sekojām šai metodei ļoti intuitīvi – izdevās. Mūsu ieguvums ir uz ēdienu nekaprīzs bērns, kam garšo ļoti plašs ēdienu spektrs, kurš māk uzvesties pie galda un vēl simtiem citu nieku. Es, piemēram, nezinu, ko nozīmē, kad ir vajadzīga pie galda pielīpoša bļodiņa, lai bērns to nemestu zemē, savukārt Robins nezin nevienu skaitāmpantiņu par “biezputra pa gaisu brauc” tēmu… Bet atpakaļ pie teorijas :)

Tad nu šī metode man bija iepatikusies un ar Klāsu uzreiz zinājām, ka lūkosim piebarošanu sākt pēc iespējas vēlu un pēc šīs pieejas. Kad atšķīru pieminēto grāmatu, man galēji to “pārdeva” teikums: “Bērnam piemīt dabiska spēja sākt velties, rāpot, sēdēt, staigāt, tad, kad ir pienācis viņa laiks. Kādēļ lai ar ēdināšanu būtu savādāk?” Tiešām – kādēļ lai par ēšanu pēkšņi izlemtu es vai mēs – vecāki? Turklāt šai metodei ir ļoti daudz priekšrocību – (bez tā, ka nav jāķēpājas ar īpašu ēdiena gatavošanu mazajam un jāstreso, ka plānoto 100 ml vietā viņš šodien pieveicis tikai 80 ml). Ar BLW metodi bērnam veidojas dabiskas košļāšanas prasmes, acu un roku koordinācija un ar vecāku atbalstu mazais var atklāt sev ļoti lielu veselīgu ēdienu spektru, turklāt izbaudot ne vien ēdienu garšu (kas arī blenderētam ēdienam mainās), bet arī struktūru, krāsu un redzēt, ko viņš patiesi ēd. No psiholoģiskā viedokļa šī metode ļauj bērnam attīstīt iniciatīvas un zinātkāras personības iedīgļus un stiprināt savu neatkarību un pārliecību, ka viņa viedoklī ieklausās jau no dzīves pirmajām dienām.

Būtiskākā šīs pieejas atšķirība no tradicionālām piebarošanas metodēm ir tāda, ka bērnam tiek dots nevis sasmalcināts ēdiens, kad ir pienācis noteikts vecums vai lēmumu par piebarošanu pieņēmuši vecāki (ārsti, vecvecāki u.c.), bet gan tikai gabaliņu ēdiens – nekādu blenderu, sietiņu, fīderu u.c. jocīgu štellīšu; un viņš sāk ēst tad, kad to grib. Ideja vienkāršāka par vienkāršu – tad kad tiek novērotas pazīmes, kas liecina, ka bērns ir gatavs piebarošanai (un visbiežāk tas ir vēlāk nekā mēs tradicionāli sākam bērnu piebarot ar biezenīšiem), bērnu sēdina pie kopējā galda (tātad bērnam ir jāsēž) un piedāvā to pašu ēdienu, ko ēd citi. Ja jūs līdz šim ēdāt hamburgerus un citus štruntus, tad mazliet gan būs jāpielāgojas, bet pieredze ar Robinu rāda, ka reāli nav nekā neiespējama pusdienās pagatavot to, ko var ēst arī mazulis – piemēram, izzvejot no ģimenes zupas katla vārītus dārzeņus un salikt viņa šķīvītī vai tml. Līdz ar to arī paši būsiet spiesti vismaz vienreiz dienā ēst maķenīt veselīgāk :)

Kādas tad ir gatavības pazīmes? Grāmatā teikts, ka īstās pazīmes, kad mazais ir gatavs ēšanai ir:

  • (pirmā un galvenā) viņš izrāda nepārprotamu interesi par ēdienu. Un nevis skatās mammai vai tētim mutē (jo to bērns dara aiz ziņkārības, tad kad sāk ilgāku laiku pavadīt nomodā un visumā kļūst ziņkārīgs par it visiem apkārt notiekošajiem procesiem), bet tad, kad mazulis sāk ņemt rociņā ēdienu un likt to sev mutē;
  • lai viņš/viņa varētu ēst ar rociņām, faktiski bērnam ir jāsēž patstāvīgi vai ar ļoti minimālu atbalstu (arī šis ir ļoti svarīgs punkts – nekādi pusslīpi barošanas krēsli utt.). Bērnam ir jāvar piedalīties kopīgā maltītē patstāvīgi sēžot savā sēdeklītī un vērojot citus, lai varētu viņus atdarināt un netraucēti izpētīt savu porciju (pašam! – mēs neko nestūķējam viņam mutē);
  • viņam/viņai ir jābūt pietiekami attīstītai acu un roku koordinācijai, lai satverto gabaliņu varētu trāpīt mutē, dažviet ir izvirzītas teorijas, ka bērnam faktiski jau būtu jābūt attīstītam pincetes tvērienam, taču tam es personīgi līdz galam nepiekrītu – šī pazīme tad paliek sekundārāka, labi?

Tātad – grib ēst un var to darīt patstāvīgi sēžot.

Es no sevis vēl piemetinātu, ka bērnam arī būtu jābūt daļēji zudušam atrīšanas jeb atvemšanas refleksam (nemācēšu gan pateikt, kā to sauc zinātniski). Ikvienam bērnam, lai viņš neaizrītos, ir tāds reflekss, ja viņa rīklē nokļūst gabals, ko viņš nevar norīt, viņš sāk rīstīties un to dabū atpakaļ mutē, lai sasmalcinātu sīkāk. Tas ir ok un tas nodrošina to, ka bērns neaizrījas. Un viņš patiešām neaizrījas, ticiet man! – ja jūs neiejauksieties un nesāksiet histēriski bērnu kratīt, bet mierīgi pagriezīsiet viņu tā, lai viņam ir ērti izspļaut kumosu, kad viņš to atrij – piemēram, ar mutīti uz leju horizontāli – turēts gaisā uz punča, tad viņš tiks galā pats. Stabili sēdošu bērnu vispār nav nekur jāceļ un jāgriež – viņi spēj atrīt lieliski, galvenais neiejaucieties bez vajadzības! Neceliet paniku, esiet rāmi un vērojiet bērnu vismaz desmit divdesmit sekundes. Tas parasti ir laiks, cik nepieciešams Robinam vai Klāsam, lai tiktu galā ar kakliņā ieskrējušu kumosu patstāvīgi. Protams, ja mazulim sāk trūkt elpa vai citādi šķiet, ka tikt galā viņš paša spēkiem nevarēs, noteikti vajag iejaukties vai meklēt palīdzību.

Taču, ja šis reflekss vēl ir ļoti stiprs, tad tas neļaus bērnam norīt praktiski neko. Mānot tieši šo refleksu arī galvenokārt ir nepieciešamība smalcināt pārtiku līdz biezenīšu konsistencei. Taču, ja bērnu sāk piebarot tad, kad viņš tam dabiski ir gatavs, un šis reflekss vairs neizstumj visu, kas ir rupjāks par mammītes pienu, tad smalcināšana ir pilnīgi lieka greznība.

Nu un pretī būtu jāliek mīti (un patiesības). Gatavības pazīmes piebarošanai nav:

– mošanās naktī (jo viņš taču grib ēst) – nemierīgam naktsmieram ir 100 un 1 cits iemesls – zobiņu nākšana, iespaidi, jaunas prasmes u.c. tam reti ir sakars ar badu puncī.

– mazs svara pieaugums – apmēram no 4 mēnešiem vai kad mazais sāk palikt aktīvāks un ir “apvēlies”, viņa svara pieauguma dinamika mazinās. arī Klāss vairs nepieņemas pa 2 kg mēnesī 😉 tas ir tikai normāli un arī tam nav sakars ar piebarošanu. turklāt NB! tas ir mīts, ka ja bērnam ir mazs svara pieaugums, viņam vajag dot “kārtīgu ēdienu” – lielākajā daļā “kārtīgā ēdiena” ir mazāk uzturvielu un kaloriju kā mātes pienā – mammas pieniņā ir +/- 60 kcal 100 gramos, tad nevienā ķirbītī, burkāniņā vai puķkāpostiņā šāda kcal daudzuma nav. ja vien jūs nedosiet putras, tad šo jums nepārsist un sākt piebarot ar putrām, kā vēstī grāmata, esot pēckara gadu sindroms, kad apaļš un Michelin bēbis skaitījies veselīgs un mammas ir ar putrām un citu uzbarojošu pārtiku centušās dabūt pēc iespējas apaļākus savus bērnus. Savukārt par vitamīniem un dzelzi ir tā, ka apjautājos gan savai ģimenes ārstei, gan homeopātei – mammas pienā viss pietiek bērnam apmēram līdz gada vecumam un ja nu kāds vitamīns trūks, tad tas vispirms trūks mammai, un tikai tad, kad mammas rezerves izsmeltas, tad sāks trūkt arī bērnam. Nevienā piebarojumā nav tik koncentrēts un plašs spektrs vitamīnu un minerāvielu kā mammas pieniņā.

– vecāku ēšanas vērošana – kā jau minēju, nav pazīme, ja neizpildās vismaz divas svarīgākās īstās pazīmes. Bērns vienkārši ir ziņkārīgs un ar tikpat lielu interesi vēro vēl 100 dažādas ikdienišķas vecāku darbības, jo tas viss viņam ir kas jauns.

– bērna izmērs – ne mazam/smalkam, ne lielam bērnam nav nepieciešams piebarojums ātrāk. Ja bērnam būs tukšs puncis, viņš to paziņos un tad viņam vajag vairāk mammas piena nevis puķkāpostu 😉 (skat. skaidrojumu augstāk!)

Visus apstākļus izvērtējot, Klāss pie savām maltītēm vēl nav ķēries. Lai gan viņam ir nepārprotama milzīga interese par ēdienu, tomēr viņš ne tuvu vēl nesēž un tādēļ mēs viņu tikai savā atpūšanās krēslā uzcienājam ar šo to tādos vairāk vai mazāk pedagoģiskos nolūkos, cik nu viņam ir vēlme un patikšana. Viņš it labprāt zelē Milupas sausiņus. Tāpat viņam ļoti patīk izsūkāt tukšu mandarīna šķēlīti vai pakasīt niezošās smaganiņas ar žāvētu aprikozīti. Arī ābola šķēlīte, bumbiera vai burkāna stienītis viņu interesē, tomēr viņš šīs lietas vairāk sūkā, spaida ar smaganiņām, nogaršo, bet tā nekādā gadījumā vēl nav uzskatāma par piebarošanu un Klāss tikai pamazām sper pussolīti ēšanas virzienā.

Bet kā tas īsti notiek?

Faktiski bērns sākumā tiek sēdināts kopā ar vecākiem pie galda un viņam var pat nebūt īsti savs šķīvis – sākumā (pirmās dienas) viņš tikai vēro, ko tur dara citi – vecāki, māsas, brāļi. Tad viņam noliek priekšā arī savu šķīvīti ar ļoti mīksti sautētiem vai vārītiem, vai tvaicētiem dārzeņu gabaliņiem un viņš sāk iepazīt ēdienu. Visticamāk sākotnēji viņš to tikai aiztiek, spaida, ņurca, pieliek pie mutes un apsūkājis izspļauj (par BLW metodi mūsmājās vislaimīgākie ir suņi 😉 ) un ticams, ka pat vairākas nedēļas viņš reāli nevienu gabaliņu nenorīs…

Bet varbūt pievērsīsies īstai ēšanai ļoti ātri – Robins 6 nedēļas ar šo metodi tika līdz gabaliņos sagrieztai gaļai un 2 mēnešu laikā pats ēda ar karoti gabaliņos sakniebtu ēdienu. Sākot no faktiski nulles. Sākts šādi barot 9.5 mēnešu vecumā, gada jubileju viņš sagaidīja jau spējot nokost kumosus no mīksta ēdiena lieliem gabaliem (maizes šķēles, vārīta kartupeļa puses u.c. rokās ērti paņemamiem ēdieniem) un mēs vispār vairs nepiedomājām pie ēdienkartes – viņš ēda kopā ar mums jau pirms gada vecuma – tikai meksikāņus un ķīniešus atlikām uz vakariņām, kuras ēdām pēc viņa gulētiešanas. Gada un 1 mēneša vecumā Robinu pārstāju barot ar krūti – viņš pilnu savu diennakts racionu bija aizstājis ar piebarojumu. Tātad faktiski viņa vadībā 3.5 mēnešu laikā viņš no pilnīgas krūtsbarošanas bija nonācis līdz lielā mērā patstāvīgai ēšanai pie ģimenes kopgalda (zupas un biezputru palīdzējām viņam ēst, jo tā mēdza no karotes kaut kur izčibēt ceļā no šķīvja līdz mutei 😉 ).

Redzēs, kā ies Klāsiņam! Mēs noteikti ziņosim.

Tags: ,

27 Responses to “Klāsa septītais mēnesis: ēdīsim?”

  1. Laura Says:

    Paldies,lielisks raksts! Manam dēliņam ir gads un mēnesis, bet, godīgi sakot, neizskatās, ka mums iet uz pāriešanu tikai uz ”lielo” maltītēm – pieniņš vēlaizvien ir lielā cieņā, īpaši tagad, kad puika drusku apslimis. Ja godīgi, nevaru saprast, kā zināšu, kad viņš vairs negrib krūti, kad es pati kaut kā neuzspiežu, kad tas notiks un vai vispār notiks.. daudz, daudz, daudz jautājumu.. :) Iespējams ir kādi interesanti raksti par šo tēmu vai kāda grāmata? Lasīju rakstiņu par Mongoliju, kur bērni bieži tiek ar krūti baroti līdz pat 6 g.v. un nedaudz nomierinājos :))))

  2. Lotes un Alekša mamma Says:

    Arī mēs sakām paldies par lielo un noderīgo info daudzumu,kas uzrakstīts tik koncentrēti un saprotami.
    Ar vecāko meitu kārtīgi “ieberzāmies”, ieklausoties plašsaziņas līdzekļu un kāda ārsta sniegtajos “klasiskajos” un “vispārzinātniskajos” padomos. Varbūt, ka tā nav īstā vaina, bet rezultātā Lotes ēšanas paradumi ir tik “izmeklēti”, ka, lai viņai ko pagatavotu pusdienās, pirms tam man kārtīgi jāpalauza galva…Kaut gan pēdējā laikā es uz to vairs neiesprngstu, ja ēd-labi, ja neēd-tātad īsti negribās.
    Tas ir viens no dzinuļiem, lai pievērstos Klāsa mammas aprakstītajai metodei. Tā vēl tikai trūka, lai es gatavotu vienu ēdienu mums ar vīru, otru-Lotei un vēl trešo Aleksim :).
    Varbūt būtu iespēja noorganizēt Klaudijas lekciju par šo tēmu? Vēlreiz paldies!

  3. admin Says:

    Lotes un Alekša mamma, vispār Klaudijas lekcija par šo tēmu jau ir bijusi, pat vairākas 😉 Saucās “Citāda piebarošana” 😉 Bet gan jau ka uzorganizēsim vēl – vai nu janvārī vēl iespēsim, vai varbūt februārī.

  4. Liene Brizga Says:

    Man teorētiski lasot un pētot BLW likās ļoti sakarīga metode, dabīga un pamatota. Praksē tomēr es izvēlējos piestrādāt pie sava smalkā bērna piebarošanas ar biezeņiem, putrām, riktīgiem blenderējumiem. Vienu mēnesi, kad vairāk paļāvos uz pupu un viņas pašas izvēlēm, ko ēst (tas ir – tuvāk BLW, piedāvājot gabaliņus utt), svara pieaugums bija 0. Kad mudināju ēst vairāk un čaklāk, tad bija ok. Iespējams, ja viņa nebūtu tikai 8 kg uz gada vecumu, tad es arī vairāk ļautos BLW, jo tas noteikti labāk attīsta garšas izjūtas, pieradina pie daudzpusības. Bet nu jāsaka, ka mani puikas – ar klasisko metodi baroti, tomēr nav izvēlīgi un ņem pretī ļoti daudz ko.

  5. Jūlija Says:

    Manuprāt, šis arī ir raksts par to pašu :) http://lv.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=666

    Es tagad lauzu galvu, kā nu būt… Jo mazajam drīz jau 6 mēneši. Izvēle jāizdara jau drīz. Kaut vai par to, kad tad sākt :)
    Katrā ziņā, ātrāk par 6,5mēn. nesāksim.

  6. Lotes un Alekša mamma Says:

    Paldies! Ziniet jau kā ir – kad kādas lietas nav aktuālas, tad tās nepamanām :).

  7. Emīlijas mamma Says:

    Sirsnīgs paldies par rakstu! Mums tagad ir 4,5 mēneši un šis ir labs atgādinājums laicīgi izglītoties par svarīgo ēšanas tēmu! :)

  8. Linda Says:

    Jau laicīgi izlasīju grāmatu par BLW un pārliecinājos – jā, šī metode mums tiešām der! Tā nu drīz pēc dēliņa sešu mēnešu sasniegšanas sākām “lielo gastronomisko piedzīvojumu”. Dēliņš ir entuziasma pilns eksperimentētājs, kas ir ar mieru pagaršot it visu, kas viņam tiek piedāvāts. Līdz šim tikai biezpiens un griķi ir izrādījušies viņam konkrētajā mirklī netīkami – tos viņš cītīgi nokasīja no mēles nost un vairs neaiztika :) Viss pārējais iet uz urrā! Savukārt putru jautājumu esam atrisinājuši pavisam vienkārši (ar rokām to īsti līdz mutei aizdabūt tomēr neizdodas) – mamma piepilda karoti, kuru puišelis pats tad arī aizstūrē līdz mutei. Tā nu mēs “piebarojamies” jau divus mēnešus. Arī svara pieaugums ir OK. Vienvārdsakot – visi laimīgi.

    BET!!! Vakar apmeklējām savu ģimenes ārsti un tur nu es dabūju noklausīties veselu lekciju par to, ka, šādi piebarojot bērnu, es graujot viņa gremošanas sistēmu, jo lūk šajā vecumā bērnam ir jāēd īpaši pagatavots blenderēts ēdiens. Centos gan uzzināt pamatojumu šādai kategoriskai nostājai, bet tā arī atbildi nesaņēmu. Jāblenderē un viss! Jābaro ar karoti un viss! Centos vēl vāji iepīkstēties, ka puika neļaujas, lai viņu baro ar karoti. Uz to saņēmu veselu virkni pamācību, kā lai savu lielo cilvēku apmānu – sākot ar tradicionālajiem skaitāmpantiņiem līdz “saki aaaa” un pa to laiku ātri karoti mutē iekšā, bet “visaugstākās raudzes ieteikums” bija nosēdināt bērnu pie TV un, izmantojot viņa izbrīnu par TV ekrānā notiekošo, ātri piestūķēt viņu pilnu ar sagatavoto blenderējumu. Lai neieslīgtu neauglīgās diskusijās ar ārsti, “apsolījos” visu šo arī izmēģināt, kaut ne mirkli to negrasījos darīt. Vienīgais secinājums – nākamreiz dakterei nāksies “piemelot” par šo tēmu…

  9. admin Says:

    Man ir nelaba aizdoma, ka ārstiem, tāpat kā māmiņām, vienkārši pietrūkst informācijas par šo pieeju. Kā teikts grāmatā – blenderētie ēdieni ir “tried and trusted, but never tested”, jo tiešām nekādu medicīnisku apliecinājumu, ka bērnam tiešām būtu nepieciešams tāds “sagremots” ēdiens īsti nav.

    mēs, savukārt, savos gandrīz 7 mēnešos vakar bijām pie dakteres un godīgi atzināmies, ka neko bez mammas piena īsti neēdam – pazelējam kādu ābola šķēli, kādu burkāna gabalu vai tā, bet apēst apēdam labi ja kādu krikumu. daktere nosmēja: “Ak, tad tev viss garšo, bet ēst neko negribas?” :) sabužināja Klāsiņu un vēlreiz noteica, ka tad, kad būs pienācis laiks, tad arī ēdīs.

  10. Ilze Says:

    Es jau pirms sava mazuļa piebarošanas zināju par šo metodi un pat biju uz lekciju pie Klaudijas, tomēr tik un tā pirmo karoti saspaidīta kabača iedevu viņam uzreiz nākamajā dienā pēc 6 mēnešu jubilejas. Nezinu, kas tā bija – ziņkāre vai patiesa vēlme, vai tomēr kaut kāds sabiedrības spiediens un mudinājums? Jāsaka gan, ka kopš 7 mēnešu vecuma, kad mazais sāka sēdēt, dodu viņam gabaliņos sadalītu ēdienu un pat ar to, ka viņam vēl tad nebija neviena zoba – viņš ļoti labi un labprāt tika galā ar košļāšanu.
    Tāpēc, lai gan man šī metode ļoti uzrunā un atbilst maniem bērna audzināšanas principiem, es tomēr pārliecinājos, ka mani iekšējie instinkti bija spēcīgāki. Es sajutu ļoti lielu atvieglojumu, kad bērns 9 mēnešu vecumā 2 ēdienreizes pa dienu jau ēda “lielo” pārtiku, nevis manu pupu. Esam izgājuši kaut kur pa vidusceļu un šobrīd, kad mazajam jau gads – ļoti labi ēd “lielos” ēdienus un tiek vēl arī pie mammas piena.
    Šajā visā es tomēr vados pēc uzskata ieklausīties ne tikai bērna vajdzībās, bet arī savējās. Un ieklausīties mammas sajūtās – domāts – savās pašās :) Un tā es daru vienmēr – gan visās tajās jocīgajās vizītēs pie ģimenes ārsta vai pēc kāda “speciālista” komentāra.
    Bet es noteikti vēlreiz mēģināšu ar nākamo mazuli! Varbūt viņam būs tā iespēja biezeni nekad nebaudīt :)

  11. Iveta Says:

    ļoti interesants raksts, jo mums arī ir tieši stadija, kad jāsāk piebarošana. Grāmatu par BLW izlasīju un likās, ka visu atbalstu, bet reāli dzīvē es nevaru saņemties :) Man reāli ir bailes, ka mans bērns aizrīsies, jo interese par ēdienu ir milzīga, sēžot man klēpī, ķer no šķiva visu un pa taisno mutē. Tiesa, mēs vēl patstāvīgi nesēžam. Dēļ maza svara pieauguma iepriekšējā mēnesī, ĢĀ liek dot kartupeli utt :) Protams, tas mani kā mammu satrauc, ka mans bērns nepieņemas tik, cik varbūt vajag. Tāpēc tāda dilemma sanāk. Un ar pupošanos arī mums iet ne tā, kā es gribētu, jo bērnam tik ļoti interesē viss apkārt notiekošais, ka tiklīdz izjūt pirmo, nelielo sāta sajūtu tā no pupa nost un ar varu nav pieliekama atpakaļ. Tad nu blenderēju es ar to kartupeli…

  12. admin Says:

    Iveta, kā liecina avoti, ar kuriem esmu iepazinusies, maz ir tādu piebarojumu, kas patiesībā ir līdzvērtīgi vai barojošāki par mātes pienu (putras, cepumi utt – jā, tie gan, bet vai tie ir vērtīgs uzturs mazulim? vai tikai viņu uzbaro un sasniedz svara atzīmi, ko ārsts grib redzēt tabulās?). Līdz ar to ideja, ka cīnīties ar nepietiekamu (vēl, protams, jautājums – kas ir nepietiekams un ko jūsu ĢĀ uzskata par pietiekamu) svaru var uzsākot piebarošanu, patiesībā ir mīts. Kaut vai tai pašā kartupelī ir apmēram tikpat kcal 100 gramos, cik mātes pienā. Tomēr mātes piens satur arī taukus, kamēr kartupelis nē. Turklāt mātes pienā ir milzīgs spektrs dažnedāzādāko vitamīnu, minerālvielu un citu neaizstājamu uzturvērtību, ko bērns nevar gūt ne no kāda piebarojuma, kur nu vēl tik koncentrēti un vienuviet. Taču kartupelis aizņem mazajā puncī vietu, kur savādāk varētu būt vērtīgais mammas pieniņš. Papildus tam vēl jāpiebilst, ka visas kcal arī nav vienādas un mātes piena enerģētisko vērtību bērniņš noteikti spēj izmantot lietderīgāk, kā kartupelī esošo.
    Arī grāmatā BLW lasu starp mītiem to, ka bērna nepietiekams svars prasa agrāk uzsākt piebarošanu. Patiesībā bērna nepietiekams svars prasa vairāk mātes piena (vai mākslīgā piena maisījuma). Un ja pieniņš ir un pietiek, tad bērnam to jāpiedāvā. Mums kolēģītis no rotaļu grupas sūdzējās Klaudijai Hēlai par līdzīgu situāciju kā jūs – bērns aši paēd, apmierina pirmo izsalkumu un atkal pievēršas visam citam, kas dzīvē ir interesantāks. Klaudija ieteica pagarināt pauzes starp ēdienreizēm. Kaut pamazām – sākumā 5 min ilgāk, tad 10 utt. Bērns tādējādi ir izsalkušāks, kad viņu ēdina un paēd kārtīgāk, līdz ar to arī sāts ir ilgāks un dabūtais pieniņš treknāks. Mamma, kura šo ieteikumu saņēma, šonedēļ sajūsmināti dalījās priekā par panākumiem – bērna ēšanas ritms stabilizējies, ēdienreizes būtiski pagarinājušas – nu tā vairs nav knakstīšanās ap mammu reizi divās stundās, bet pieklājīga paēšana ik pa 3-4 h.
    Turklāt tas, ka mazais nesēž, nozīmē, ka īsti BLW uzsākšanai viņš nav gatavs. Šonedēļ pat par šo sēdēšanas svarīgumu runājām arī ar Klaudiju un viņa uzsvēra vēlreiz – ir jāsēž, patstāvīgi savā krēsliņā pie ģimenes kopgalda. Kā fizioterapeite viņa uzskata, ka tādējādi bērna iekšējie orgāni sakārtojas un bērns fizioloģiski ir gatavs cietās pārtikas uzņemšanai (ar to domājot itin visu pārtiku, kas nav mātes piens), savukārt pēc BLW metodēm, sēdēšana ir svarīga tamdēļ, ka bērns tad vairs nedomā par sava ķermeņa balansēšanu, jūtas ērti un pilnīgi atbrīvots, viņš ir patstāvīgs un var darboties ar rociņām ēdiena izpētē un baudīšanā, līdz ar to var pilnīgi citās kategorijās pievērsties tam, kas notiek šķīvītī un pie galda. Tas nozīmē arī to, ka viņš apēd pilnīgi citu apjomu ēdiena un, kā rāda mana pieredze ar lielāko puiku, no brīža, kad viņš sāka sēdēt, progress tiktiešām bija nesamērojami straujāks kā knakstoties pirms tam ap ēdieniem, kura patērētās porcijas noteikti nebija uzskatāmas par būtisku uztura avotu.

  13. Ieva Says:

    Dažādos vārdos saukta (no austrumiem nākušos avotos – pedagoģiskā piebarošana) šī metode patiešām strādā. Jauki, ka tagad Latvijā par to ir vēl kāds alternatīvs informācijas avots, ne tikai KKM. Visu cieņu Klaudijai Hēlai un muki.lv!

  14. admin Says:

    Patiesībā tas, ko apraksta KKM nav gluži šī pati metode – niansēs, kas nav mazsvarīgas, tā atšķiras. Tieši tāpēc mēs nelietojam nosaukumu/tulkojumu “pedagopģiskā piebarošana”, jo šo jau privatizējusi metode, ar kuru iepazīstina KKM un gribētos, lai cilvēki pamana atšķirību un pēc iespējas nejauc šīs abas pieejas (lai gan acīmredzami jauc un jauks 😉 bet nu tomēr…). Iekopēšu mūsu cīņubiedrenes komentāru par galvenajām atšķirībām:

    1) bērns ēdienu ņem un aiztiek pats. Mamma neko neliek un nedrīkst likt mutē (jo tas var radīt aizrīšanos). (ped. pieb. mamma dod ar saviem pirkstiem mikrodevas mutē)

    2) bērns var sēdēt mammai klēpī un var sēdēt krēsliņā, galvenais, lai sēž taisni, nevis atgāzies.

    3) daudzumu kontrolē bērns nevis mamma. Ja apēd visu – iedod vēl. Nav noteikts, ka pirmajā dienā jāapēd 1 karote, otrā vairāk, trešā vairāk. Ja neapēd neko – arī nekas – iedod krūti, lai zīž.

    4) Ēdienus variē, nav noteikts, ka 4 dienas pēc kārtas viens un tas pats. Ja pamana alerģiju, tad skatās rūpīgi. Bet citādi – piedāvā ~3 produktus (piem. kartupeli, burkānu, gaļu) no sava ēdiena un bērns pats skatās, ko ēdīs, ko tikai apņurkās, ko vispār neaiztiks

    5) Bērns drīkst ar ēdienu spēlēties, ņurcīt viņu rokās, mest zemē. Drīkst visu. Tas pieder pie mācīšanās procesa (ped. pieb. tas ir kategoriski noliegts). Kad apgūs, ka tas ir ēšanai un garšīgs, pats pārstās tā darīt.

    6) Bērnu liek pie galda, kad viņš nav izsalcis. Vispirms pabaro ar pienu, ja ir izsalcis, pēc tam dod šo ēdienu. Iemesls ir tāds, ka bērns sākumā vēl nespēj ļoti daudz un ātri apēst un viņam ir baigais stress, ja viņš grib ēst, bet viņam dod ņemties ar kartupeļiem. Viņš būs stresains, čīkstēs un ēdienreize būs saistīta ar nepatīkamām emocijām. Vēlāk, kad jau bērns tiešām spēj pats paēst, tad ir citādi. (arī miegainu bērnu nemoca ar BLW).

  15. viky Says:

    man jautājums, kas notiek ar bērniņiem, kurus nebaro ar krūti, bet piena maisījumu? kā uz viņiem attiecas BLW? ņemot vērā, ka maisījums nesatur visas labās lietas, kas bērnam ir nepieciešamas?

  16. admin Says:

    Grāmatā nav nodalīti bērni, kas saņem mammas pienu un kas maisījumu – abi jāievada lielo ēdienu pasaulē līdzīgi. Kad runājām par šo ar K.Hēlu, viņa saka, ka ir dīvaini vispār par to piebarošnau – no vienas puses ārsti saka, ka maisījums ir tikpat labs kā mātes piens un nevilcinās maisījumus ieteikt kā lielisku pieniņa aizvietotāju. no otras puses, piebarošanu rekomendē uzsākt ātrāk bērniem, kas baroti ar maisījumu, pamatojot, ka maisījumā nav tik daudz labo vielu kā mammas pienā. kā tad īsti ar to maisījumu ir?

  17. Kristīne Says:

    Sveiki!
    Sakiet lūdzu, kur var dabūt to grāmatu par BLW piebarošanu un kādā valodā?

  18. admin Says:

    Amazon. co.uk un citos pasaules lielveikalos tā ir pieejama angliski, zinu, ka ir tulkota arī citās valodās. Šobrīd tulkojam to latviski un ceram, ka plauktā mums vissaprotamākajā valodā tās būs aprīļa beigās/maija sākumā. Šobrīd esam tulkošanas un maketēšanas procesa viducī un cītīgi meklējam atbalstītājus, kas varētu finansiāli atbalstīt grāmatas druku (protams, izvietojot reklāmu grāmatas lappusēs).

  19. Signe Says:

    Liels paldies par BLW popularizēšanu un par to, ka tik saprotami visu uzrakstāt. Tuvojoties 6.mēnesim, ar bažām domāju par biezeņiem, ko tad blenderēt pirmo, ko pēc tam utt. Un tas manī izsauca tādu pretreakciju- kā tad tā, tagad man būs jāgatavo ne tikai sev un vīram, bet atsevišķi vēl meitai, jābaro meita, tad vēl kaut kad pašai jāpaēd. Un tad uzgāju rakstus par BLW, ilgi lasīju. Bet, izlasot šo blogu, sapratu par visiem 100%, ka mēģināsim BLW. Kā mums ies, to jau redzēsim, bet tagad iet 6.mēnesis un manī ir miers. Kad meita būs gatava, viņa sāks piedalīties kopīgās maltītēs. Tā kā viņai nav ne zobu, ne arī vēl sēž, tad bauda mammas pienu un iepazīst šo pasauli.

  20. Sofijas mamma Says:

    Paldies par interesanto un noderīgo rakstu!

    Gribu tikai noprecizēt – ar sēdēšanu taču ir domāts brīdis, kad bērns pats jau ir nonācis sēdus pozīcijā, nevis tiek sēdināts, vai ne? Un kā ar tiem mazuļiem, kas sēdēt sāk ļoti vēlu? Vienkārši BLW grāmatā uzsvars diezgan izteikti tiek likts tieši uz tiem sešiem mēnešiem, tādēļ netieku līdz galam gudra… Paldies jau iepriekš.

  21. admin Says:

    Jā, tas nu gan ir tiesa, ka grāmatā tie seši mēneši ir uzsvērti daudz kur. Un ir vietas, kur, spriežot pēc konteksta, autore vairāk pievērš uzmanību 6 mēnešu vecumam kā bērna dabiskajām pazīmēm, kas liecina par gatavību ēšanai… Jo tieši šie 6 mēneši grāmatā man rada mazliet pretrunu pašas autores domu gājienā, kad viņa saka, ka velties, rāpot, staigāt bērns sāk tad, kad viņam daba devusi – kāpēc gan ar ēšanu būtu savādāk? kāpēc gan jābūt konkrētam vecumam, kad viņš to sāk? … un tad lappuses tālāk viņa nespēj mitēties minēt tos 6 mēnešus. es gan spekulēju ar domu, ka viņa šos 6 mēnešus visticamāk tik reizes min nevis, lai mudinātu vēlos sēdētājus (ai nē, Klaudija man zibinātu dusmīgus skatienus šeit – nav 6 mēnešos bērnam jāsēž – 8-9 mēneši būtu daudz jaukāk 😉 ) un uzdzītu stresu viņu mammām. bet gan tamdēļ, lai visas 3 mēnešu sēdinātāju mammas nesāktu piebarot savus bērnus, kuri tak it kā sēž.
    Šo jautājumu daudz pārspriedām gan to mammu starpā, kas darbojas pie grāmatas tapšanas (visas ar BVĒ pieredzi), gan ar Klaudiju Hēlu – latviskajā tulkojumā centāmies pēc iespējas no 6 mēnešu nemitīgās piesaukšanas izvairīties, vairāk norādot, ka bērnam ir jābūt gatavam papildēdienam saskaņā ar pazīmēm. Atļāvāmies šādu adaptāciju Latvijas apstākļiem, jo skaidrojam šo nemitīgo uzsvaru Lielbritānijas versijā ar kultūras atšķirībām. UK ir ļoti pieņemami un populāri bērnus tomēr sēdināt – piemēram, šeit http://www.mamasandpapas.com/product-baby-snug-green/410421101/type-i/ ir produkts, kuru es pie labākās gribēšanas nevienam vecākam neieteiktu lietot iekams bērns nesēž – bet te, lūk, mammu komentāri, kur bieži minēts vecums 3-4 mēneši, retāk 5 un 6… šādu krēsliņu reti izmanto bērniem, kas patiesi sēž. Un tā UK ir normāla parasta pieredze, pediatri neatgādina ik ārsta vizītē, ka bērnu, kas vēl nesēž nedrīkst sēdināt… Pat grāmatas autore, sarakstoties ar mums par dažiem labojumiem, minēja, ka mums ir jāprecizē viena rindkopa Klaudijas Hēlas rakstītajā priekšvārdā, jo (c) “dažkārt bērni mēdz sēdēt arī 3.5 mēnešu vecumā.” Un to mums raksta pediatrijas speciāliste ar dzīves garuma pieredzi bērnu kopšanā, kas seko mūsdienu praksēm bērnu aprūpē! Tas lika saprast, ka kultūras atšķirības ir milzīgas un tās diemžēl diktē komercija – galvenokārt produkti, kas tiek piedāvāti tirgū. Lielā tirgū! Un valodas atšķirības – angliski sit ir sit un nav dažādu versiju – tas nozīmē gan sēdēt, gan nosēdēt, gan apsēsties. Latviski mēs tomēr izšķiram – nosēdēt un apsēsties – tie ir divi ļoti būtiski atšķirīgi vārdi, kad mēs urnājam par bērna attīstību.
    Ja lasīsiet tālāk par Klāsiņa augšanu, tad redzēsiet, ka mēs puiku sākām pa īstam piebarot tikai kad viņš sāka sēdēt – t.i. ap 10 mēnešiem. Un aiz milzu ziņkārības un lai būtu atbilde uz jautājumiem citiem ziņkārīgajiem, uztaisījām asinsanalīzi uz gadiņu – ideāla. Dzels izcilā līmenī, visi citi rādītāji arī normās un treknās. Tā ka mūsu pieredze ar vēlo sēdētāju ir vispozitīvākā un arī Klaudija un Dina Krūze apstiprināja mūsu pieeju – ja bērns nesēž un nav nekādu medicīnisku iemeslu agrāk uzsākt piebarošanu, tad nav kur steigties – bērnam līdz gada vecumam pilnīgi pietiek ar mammas pienu. To apstiprina arī mūsu ģimenes ārste, kura it mierīgi akceptēja mūsu neēšanu pa nopietno un sacīja, ka iejauksies tikai tad, ja mēs pēc gada vecuma nepievērsīsimies kam nopietnākam par pieniņu. Mēs pievērsāmies :) Domāju, ka patiesi ļoti reti lēnie bērni tiešām nevertikalizējas līdz pat gada vecumam, tad visticamāk šīs situācijas jāskata individuāli. Un jāpatur prātā, ka arī tupēšana uz ceļiem ir sēdēšana (latviski nav, bet, piemēram krieviski to pat tā sauc “sēž uz celīšiem”, vai ne? :) )…
    tā ka esiet pacietīgi un gaidiet. un milzu atzinība jums par iedziļināšanos! :)

  22. Sofijas mamma Says:

    Milzīgs paldies par izsmeļošo atbildi! Tad nu tiešām mierīgi turpināsim gaidīt īsto brīdi :)

    Veiksmi!

  23. Karlīnas un Mikus mamma Says:

    Paldies!
    Jauka grāmata, jaukiem vecākiem :)
    Manai mazajai jau drīz 4 gadiņi, un šādi ļāvu mazai iepazīt lielo ēdienkarti jau pirms nepilniem 3 ,5 gadiem :) Mazā patstāvīgi ēd jau kopš piebarojuma sākuma (kad mazā sāka stabili sēdēt un bija nepārprotama interese paši ēst) un šobrīd mums patiešām nav problēmu ar- to ēdu, to nē. Tiesa gan ne pārāk patīk ēdiens, kas pārstrādātas līdz neatpazīšanai- sarīvēti burkāni salātos, ķirbis biezzupā. Šī problēma risināta, kad maltīti gatavojam kopā un meitai skaidrs kā kas tapis, tad garšīgs top viss kas galdā likts, un kāds prieks, kas tas garšo arī lielajam brālim un tētim :)

  24. Didža mamma Says:

    Labdien!
    Tiešām liels paldies par šo raxtu un visu šajā blogā ietverto info, kas attiecas uz BVĒ! Par BVĒ pirmo reizi lasīju, šķiet, MāmiņuKlubā, taču sākot meklēt vairāk info, atradu to tieši šeit. Nopirku un izlasīju grāmatu. Manam dēlam bija 3,5 mēneši, tagad esam pāris dienas pirms 6 mēnešu jubilejas. Līdz šim brīdim mūsu brīnums nav nogaršojis neko citu kā mammas pienu un tā, visticamāk, būs līdz brīdim, kad dēls savu dupšuku nosēdinās patstāvīgi :). Viskaitinošākais šajā procesā ir šķidrie komentāri no radu, paziņu puses, bet, ja sākumā par tiem ļoti uztraucos, tad tagad saprotu, ka neviens no viņiem jau neiedziļinās tēmas būtībā..visi tik maļ savu maļamo, kas iesakņojies desmitiem gadu laikā.
    Tāpat paldies par iepazīstināšanu ar auto krēsliņiem (uz aizmuguri vērstajiem). Vīrs jau pabija jūsu bodītē saņemt paildus info un tagad tik atliek izvēlēties kuru pirkt! Esmu pilnīgi pārlieicnāta, ka bez jūsu bloga es nebūtu iepazinusi daudz labu lietu! Milzīgs paldies jums no mana sīča :) par to, ka sakarā ar tagad daudzmaz izglītotiem vecākiem, viņam tiks viens no labākajiem `autobeņķiem` un par iespēju ēst pēc BVĒ!

  25. admin Says:

    :))))))
    man šķiet, ka pats labākais, ka Didzim ir tādi vecāki, kas grib uzzināt, ieklausīties un iedziļināties… bez dzirdīgām vecāku ausīm un atvērtām sirdīm neviens blogs mazulim nepalīdzēs :)

  26. Arieta Says:

    Manam mazajam tagad ir 6,5 mēneši un par ēdienu pastiprinātu interesi izrāda jau aptuveni mēnesi, tad arī sāku piebarot pēc pediatres ieteikumiem – tradicionāli, ar biezenīšiem. Tā kā jau no 3 nedēļu vecuma mazajam pirms katras krūts barošanas dodu zāles (fermentus piena cukura šķelšanai) karotītē, tad karoti pazīst ļoti labi. Ieraugot karoti un savu bļodiņu, pilnīgi trīc no nepacietības un aktīvi spārdās ar kājiņām. Ēd tik, cik dodu, un ēstu vēl, ja nebremzētu :). Tagad gribēju noskaidrot, no kāda vecuma biezeņa konsistencei vajadzētu mainīties uz pārtiku gabaliņos, un internetā atradu info par BLW. Tagad esmu diezgan apmulsusi, jo teorētiski šī ideja mani ļoti uzrunā, bet praktiski nevaru iedomāties, kā to realizēt, jo:
    1. Mazais pats nesēž un izskatās, ka būs no stipri vēlajiem sēdētājiem, bet piebarots tiek jau gandrīz mēnesi.
    2. Tas, ko ēdu es, uzskatu, nebūtu piemērots bērniņam tādā vecumā. Šis jautājums man rada vislielāko neizpratni, bet nekur neatrodu kādas diskusijas par šo problēmu. Proti, mēs ar vīru uzturā lietojam asus, pikantus, garšvielām pārbagātus ēdienus, pārsvarā ceptus, kā arī svaigos salātus ar dažādām asām mērcēm. Zupas, putras, vārīti produkti – minimāli un reti. Es nespēju iedomāties, ka mazais no mana šķīvja ēd pastu ar olīvām, cieto sieru un pesto, vai, piemēram, pupiņu čili.

  27. admin Says:

    Grāmatā uz kādas dāmas jautājumu, kurā aprakstīta līdzīga situācija, atbildēts, ka mazuli var pārtraukt barot ar biezeni un kad sāk sēdēt, dot gabaliņus. Ar pirmo bērnu tā arī darīju, jo mums, atšķirībā no jūsu situācijas, biezeņu ēšana bija pārvērtusies par cīņu. Ja mazais jums ēd, jūtās laimīgs un veselība arī neprotestē, tad es uz gabaliņiem pārietu pa druskai, pamazām pie biezeņa dodot klāt ko piemērotu patstāvīgi ēdamu (tvaicētus dārzeņus – daļu sablendē, bet daļu noliek uz šķīvīša gabalos) – tas būtu lielisks veids, kā bērns uzzinātu, kā patiesībā izskatās tas, ko viņš ēd no karotītes… Bērna vadīta ēšana nav reliģija (gluži tāpat kā biezeņi) – visu var kombinēt un atrast sev labāko versiju. Mē sgrāmatiņu vēlējāmies publicēt latviski vairāk tāpēc, lai vecāki zinātu, ka bez biezeņiem ir vēl arī citi ceļi, kā mazuli iepazīstināt ar ēdienu. Un tad jau var izvēlēties vai kombinēt pēc saviem ieskatiem. Bet jāpatur prātā, ka gabaliņus bērns, kas nesēž, ēst īsti nedrīkst – rīklītē kādam gabaliņam nejauši nokļūstot, pastāv aizrīšanās risks, jo pat atklepojot gabaliņš krīt atpakaļ kaklā. Tāpēc sēdēšana ir svarīgs aspekts, ko nedrīkst ignorēt. Un tā ir arī dabas signāls, kad ir tas īstais mirklis :)

    Savukārt no sava ēdiena var bērnu cienāt, pirms pieliekat garšvielas. Piemēram, mūsu puika ļoti labprāt ēda pastu ar olīvām, sieru viņam uzrīvēju paša, varbūt ne cieto un sāļo. Bet pesto neliku, ja vien to negatavojat pati un nevarat ietekmēt sāls daudzumu tajā. Tāpat var pacienāt bērnu ar meksikāņu sautējumu. Salieku katlā visas sastāvdaļas, izsautēju un atlieku daļiņu mazajam trauciņā, bet katlā tad jaucu klāt visu spaisīgo, kas padara šo ēdienu īpašu pieaugušajiem. Utt. Arī grillēta vistas fileja vai zivs bērnam ir pavisam ok, protams, ja tā nav nogrillēta līd zmelnām oglēm. Krāsnī cepti dārzeņi uz restītēm – lieliski… Vienkārši improvizējiet un sekojiet veselajam saprātam :) Katrā ziņā no savas pieredzes saku, ka mani bērni ietekmēja veselīgāku mūsu ēdienkarti, bet daudz ko var izdarīt arī nodalot bērnam ēdienu īsu brīdi pirms tas ir gatavs un uztaisot a un b versiju gala iznākumam :)

Leave a Reply