'mukas lietas 'mukiem bērniem…

… ir ļot skumja sajūta pēdējā laikā. Visskumjāk, ka tās skumjas iegadījušās ap ziemassvētku laiku, kad tā gribas svētku noskaņu un pilnu galvu ar gaišām domām. Nav tik skumji par sevi, cik ir skumji par saviem bērniem un valsti, kurā viņi ir piedzimuši un viņiem jāaug. Es domāju, ka šādās skumjās es neesmu diez ko oriģināla. Bet es zinu, ka padalīšanās man mazliet palīdzēs.

Man ir skumji, ka Latvijā ir tik nekrietni cilvēki pie varas. Daļai no viņiem nav sirdsapziņas un tautiešu piešķirtas pilnvaras viņi izmanto savtīgi un nelietīgi. Es no visas sirds domāju, ka tādai rīcībai būtu jātiek sodītai, tomēr es (godīgi runājot) maz ticu, ka tā tiks sodīta šajā valstī un šajā dzīvē). Ir tiesa Klāvam Sedleniekam, ka valsts ir tāds virtuāls jēdziens un patiesībā jau tie esam mēs. Un, ka visprecīzāk būtu ikvienā teikumā vārda “valsts” vietā ievietot “mēs”, lai izprastu īsto teiktā jēgu… No otras puses – kādas tīri fiziskas vai juridiskas iespējas ir mums sodīt visu nepatikšanu vianiniekus, pašiem nenokļūstot aiz restēm? Man ļoti patika miermīlīgais protests pret notiekošo, ko bija īstenojis kāds Ukrainas pilsonis, spēlējot zili dzeltenas klavieres iepretim policistiem… un tomēr, vai šādi miermīlīgi protesti liktu apdomāties mūsu politiķiem? Vai viņus sāktu grauzt sirdsapziņas grauži (jeb kāpuri, kā tos sauc Klāss)? Man ir stipri lielas aizdomas, ka viņu sirsapziņa ir sen aizbēgusi no viņiem, kā daudzi mūsu tautieši no savas dzimtenes.

Ir skumji par cilvēkiem, kas dodas prom. Un es atzīstos arī te, ka lielā mērā negatīvi vērtēju Latvijas pamešanu nelaimē. Jo kas gan vēl cits to padarīs labāku kā ne mēs paši. Un ja visi aizmuks, kas tad te paliks? Tie augstāk pieminētie nekrietneļi? Vai viņu atbalstītāji un rokaspuiši? Tā nu es līdz šim esmu spītīgi turējusies pie pārliecības, ka lai vai kā te neietu, mums ir jāpaliek savā zemē un jādara tas, ko darām, pēc iespējas labi un ar spodru sirdsapziņu, lai kaut ar saviem maziem darbiem darītu Latviju un cilvēkus tajā labākus un laimīgākus… jo tā taču ir mūsu Latvija – kāda nekāda, bet tā ir mūsu un citas mums nav. Tas ir kā ar bērniem – neizvēlamies mēs viņus, bet mīlam tādus, kādi viņi ir un mūsu rokās ir viņus audzināt un mainīt…

Bet tieši bērnu dēļ es pa mazam pēdējā laikā sāku apšaubīt, vai nebūtu labāk uz laiku doties prom. Jo Robinam mazpamazām sāk nākt virsū skolas laiks un es arvien vairāk naktis pavadu negulētas, prātojot, ko gan darīt ar skolu? Man ir sajūta, ka problēma vairāk ir sistēmā, nevis konkrētās skolās. J.Stabulnieka paziņojums, ka Latvijas izglītības sistēma ražo kalpus, protams, ir skarbs, tomēr es sliecos tam piekrist. Es neieslīgšu detaļās, jo man nav nedz pedagoģiskās, nedz politiskās izglītības, lai nāktu klajā ar priekšlikumiem sistēmas uzlabošanā, tomēr man nav labas sajūtas par skolas izvēli Robinam. Iemeslus man, manuprāt, lieliski atklāj šī jaunekļa runa, kurā es izlobu savu esenci tieši pēdējos vārdos: “Es nezinu, ko es vēlētos darīt, kad izaugšu liels. Bet es zinu, kas es vēlētos būt – es vēlētos būt laimīgs cilvēks.” Un tieši par to man ir bažas – vai mūsu valstī var izaudzināt laimīgu cilvēku (neizolējot viņu no sabiedrības)? Vai jau pašā pamatu pamatā nav greizi, ka bērnam jau cari visiem skolas gadiem tiek uzstādīts par pašmērķi par kaut ko kļūt? Tā vietā, lai vienkārši vēlētos uzzināt, izpētīt, noskaidrot? Pieredzēt? Dalīties? Sadarboties?

Protams, ka bērns aug ģimenē un skolā viņš tikai izglītojas. Tomēr nenovērtēsim par zemu skolas un izglītības nozīmi – tā būtiski ietekmē nenobriedušas personas veidošanos. Manuprāt, mūsu izglītības sistēma ir virzīta uz rezultātu, bērnos tiek saasināts konkurences gars un trenēts viņu kareivīgums tālākai dzīvei, bet nemitīga vēlme izvirzīties priekšgalā neglābjami rada bariem ar sevi neapmierinātu cilvēku. Turklāt konkurences formulas neatņemams lielums ir laiks, tādēļ priekšgalā nokļūst tie, kas ir sasnieguši maksimāli labu rezultātu pēc iespējas īsā laikā. Bet bērns ir ļoti komplicēts veidojums, un viņa attīstībai ir vajadzīgs laiks. Ir nepieciešams laiks stabilas personības jeb pamata veidošanai, lai kā teikts filmā “Rūdolfa Šteinera izaicinājums” (c) “bērns attīstītos ne vien par cilvēku, kas var uzlūkot pasauli kāda tā ir, bet attīstīt sevī rakstura īpašības, lai varbūt kādu dienu šo pasauli spētu mainīt.” Un te mēs atgriežamies pie tā, ar ko savas skumjas sāku – es šobrīd Latvijā neredzu cilvēkus, kas varētu piecelties kājās un “mainīt pasauli”. Noteikti ir daži patīkami indivīdi, tomēr viens nav karotājs. Bet ja nav cilvēku, kas var spēji iejaukties izglītības sistēmā un sašķobīt šobrīd, manuprāt, krietni greizās sabiedrības morāles vērtības, tad kā gan mēs varam cerēt, ka šī sitēmas pēs mūs vest uz labāku sabiedrību nākotnē? Un es šeit nerunāju par izglītības sistēmu autonomi… manuprāt, no ļoti dažādām sabiedrības izpausmēm mēs gūstam mācību un daudzas no šīm mācībām man nav pieņemamas.

Taču pēc visām šīm pārdomām kaut kur – vairs neatminos kur – uzskrēju virsū kādas tautietes atziņai, kura bija nodzīvojusi vairākus gadus Briselē, ka arī tur nav nekā labāka. Un ka Latvija visumā ir viena no labākajām vietām uz Zemes, kur dzīvot… un es pie sevis saprotu, ka nekur jau es nesprukšu – palikšu jau es te, jo mīlu es Latviju. Jo man uzsit asinis kādas īrietes stūlba izrunāšanās savā blogā par mūsu sēņošanu un citām tikai mums raksturīgām lietām… Un es nespēju domājot izdomāt, kur gan es būtu gatavāka dzīvot kā Latvijā… nekur.

Bet nepārprotiet, es nebažījos tikai par mūsu politiku. Nu štrunts ar tiem alkatīgajiem un negodprātīgajiem politiķiem, ja viņi vien netraucētu darboties citiem “mirstīgajiem”. Taču man šķiet, ka mums trūkst arī laba pamata radošai darbībai, uzņēmīgiem cilvēkiem, labām iniciatīvām… Zinātnei, mākslai, uzņēmējdarbībai. Un arī tās ir viņu atbildības, kas ietekmē mūsu labesību. Kaut vai tas pats PISA pētījums rāda, ka latviešu skolnieku zināšanas, pat ierastajā rezultātu salīdzināšanas rāmī ir graujoši sliktas. Tiešām graujoši sliktas. Visos rādītājos. Tātad no tās konkurētspējas jau arī ne štrunta nav sanācis. Un nespēja sakārtot pārtikas lietas, ka cilvēki var ēst štruntu štruntus un to pat nezināt, ka mūsu zemīte tiek aizsārņota ar kalniem nepārstrādātu atkritumu, ka bērnu preces var būt pārbāztas ar veselību postošām ķīmijām un nav milzu burtiem jāuzraksta virsū, ka šitā prece indē tavu bērnu… īsi sakot, man nav labas pārdomas par savu bērnu nākotni. mani māc bažas, kādā zemē gan viņi un manu bērnu bērni dzīvos? un patiesībā es neredzu neko labākas perspektīvas ārpus Latvijas robežām, jo atšķirības jau patiesībā ir tikai niansēs…

es atceros, ka aptuveni šitā pat es savās pārdomās gāju apļiem vien, kad mēģināju atrast saviem bērniem labāko 1. grupas autokrēsliņu ar skatu braukšanas virzienā (piedodiet par triviālu salīdzinājumu). paldies Dievam, toreiz man uzskrēja Justīne un pavēra priekškara stūrīti uz atmugurisko braukšanu – 5 minūtēs man viss bija skaidrs. toreiz man kā zvīņas no acīm nokrita – protams, tika vienkārši, loģiski, ka tīri jāsakaunās, kā tas pašai agrāk neienāca prātā… cik es būtu pateicīga, ja man kāds šobrīd iedotu pavediena galu, lai es tiktu skaidrībā kaut vai par skolu, par to, kā bērnu izaudzināt par cilvēku, kuram pats galvenais ir būt laimīgam cilvēkam nevis kaut kam nopelniem bagātam… es zinu, ka izglītība nav viss, tomēr man šķiet, ka izaudzinot labāku nākamo paaudzi, mēs varētu cerēt, ka viņi dzīvotu mazliet labākā sabiedrībā un audzinātu vēl labāku atkal nākamo… ar kaut ko taču ir jāsāk…

“Nav lielu vai mazu koncertu – ikviens ir svarīgs,” teica Lapsa, kura bija nokavējusi meža ekspresi uz Londonu un līdz ar to arī savu uzstāšanos metropolē. “Spēlēšu še pat un no sirds.”

Kad pārspriedām ar Robinu šīs svētdienas koncertu, Robins teica: “Man visvairāk patika Lapsa. Viņa sacīja, ka spēlēs no sirds un viņa tiešām spēlēja no sirds.” Nebūtu Robins šo frāzi atgādinājis, es to būtu palaidusi garām. Nopriecājos, ka viņš ir vērīgāks klausītājs kā es un lakoniskāks recenzents

Ja es vērtēju kā pieaugušais, tad bez pasakas ar zināmu sižetu, šis bija mazliet haotiskāks koncerts kā citi iepriekš redzētie. Bet tas patiesi bija no sirds. Vēl vairāk kā ir no sirds parasti Latvijas Koncerti rīkotie koncerti ciklā “Patiešām maziņiem”. Šoreiz tās bija Ziemassvētku dungojamās pasakas “Sus Dungo” izpildījumā. Un to tā nevar pārstāstīt, bet bija ļoti jauki – man noteikti patika pulka labāk kā pagājušā gada Ziemassvētku koncerts (kas man patiesībā mazliet nepatika 😉 )… bija gan tradicionāli, gan neredzēti instrumenti, neatkārtojams vokāls un sirsnīgas improvizācijas, izteiksmīga pantomīma… bet šeit es atstāšu daudzpunktu. Jo patiesībā biju iecerējusi blogierakstu, kurā atskatītos uz abiem mūsu ieplānotajiem muzikālajiem notikumiem Ziemassvētku noskaņās – šo cikla koncertu un “Brīnumskapja” koncertu – tas mums vēl tikai priekšā, bet Robinam un Klāsam par to ne vārda – viņi vēl neko nezina, biļetes uz koncertu rūķis viņiem atnesīs tikai pēdējā Adventes kalendāra kārbiņā Tad es šo blogierakstu noteikti papildināšu, lai pateiktu, kā tad bija tur – Brīnumskapī… ātrāk uzrakstīju tikai tāpēc, ka Robina frāze par lapsu man šķita kā tieši desmitniekā un negribēju to pazaudēt steidzīgajā svētku skrejā…

lai jums mierīgi un svinīgi šie svētki. baudiet!

Šo jauko sarakstiņu ar noderīgām adresēm uzgāju Facebook vietnē. Ceru, ka neviens neļaunosies, ja es to padošu tālāk šādā veidā, jo gribēju to piefiksēt ar nezūdamības virtuālo saikni.

Dažādas vietas Rīgā, kur darboties un gudri attīstīties visdažādākā vecuma bērniem: ★ Dabas pētnieku, vides eksperimentu, matemātikas un citi pulciņi: www.rds.lv/index.php/pulcini/vides-izglitiba ★ Bērnu mākslas studija: www.azote.eu ★ Lego, lidmodeļi, robotika, modelēšana un citi brīnumi Rīgas Jauno tehniķu centrā: www.rjtc.lv ★ Jauno palentologu, zoologu, ģeologu un dabas pētnieku pulciņi:www.dabasmuzejs.gov.lv/pulcini ★ Sportiņš un vispusīgas attīstības nodarbības: www.kustibulauks.lv ★ Sporta dejas mazajiem: sporta deju nodarbības mazajiem: www.dejuklubs.lv ★ Deju skola bērniem no 3 gadu vecuma attīsta ar deju un baletu saistītas iemaņas:www.colourpoint.lv ★ Vingrošana un citi sporta veidi:www.gymnastics.lv ★ Robotikas, fotografēšanas, tekstila, lidmodeļu, programmēšanas, astronomijas un daudzi citi pulciņi: www.tjn.lv ★ Priecīgai ekskursijai un radošām nodarbībām:www.zilibrinumi.lv/p/nodarbibas.html ★ Mākslas, mūzikas, valodu un citi pulciņi Rīgas skolēnu pilī: www.rsp.lv ★ Dziesmas, rotaļas, kustības, mūzikas instrumentu spēle: www.orff.lv ★ Zīmēšanas, gleznošanas, ādas apstrādes un citi pulciņi: www.bjcmilgravis.lv ★ Par tumšām lietām, kas gaiši spīd: www.fotonika.lv ★ Zvanu ansamblis, ģitārspēle, robotika un daudzas citas nodarbības:www.bjcaltona.lv/studijas/attistosa-vingrosana Rakstiet komentāros vietas, kur jūsu bērniem patīk un kas pelnījušas virtuālu “Paldies”!

Itālija ir mūsu ar Jurģi mīlestība – gan virtuve, gan vīns, gan daudz kas cits. Mēs noteikti neesam oriģināli šajā ziņā. Bet pat riskēdami būt mietpilsoniski, atkal un atkal atgriežamies šajā zemē… šoreiz kopā ar bērniem.

Bažas

Izvēloties atvaļinājuma galamērķi, sapratām, ka novembrī Itālijā var būt arī visai auksti – ap 9-10 grādiem un lietains. Tomēr mums paveicās un apmeklējot Itāliju nedēļu no 15. līdz 22. novembrim, tikai vienu dienu patiesi lija un lielāko ties turējās pat pie 18-22 grādiem silts un saulains laiks. Lieliski!

Ir jārēķinās, ka lai arī itāļi nenoliedzmai ļoti mīl bērnus, šī nav ģimenēm pati draudzīgākā valsts. Ir ļoti grūti pārvietoties ar bērnu ratiņiem, jo visur ir bruģis, trepes un citas nebūšanas (gan Romā, gan Florencē, Venēcijā utt.). Lai arī it visur restorāniņos ir bērnu krēsli, tomēr nekur nav spēļistabas vai kaut vai krāsaino zīmuļu grozs… līdz ar to ar mazliet čīkstīgiem bērniem ir nedaudz jārēķinās un jādomā pašiem, kā noturēt viņus pie galda un izklaidēt 2-2,5 h vakariņu laikā.

Principā, ja jūs braucat uz Romu pirmo (un varbūt pēdējo) reizi, tad es laikam turp nedotos kopā ar 2 un 4 gadus veciem bērniem Viņiem tur īsti nav ko darīt, bet izbaudīt to, ko jūs vēlaties, viņi noteikti mazliet traucēs… Un tomēr… 😉

… Roma ar bērniem.

Tā kā mēs ar Jurģi jau esam vairākkārt izpildījuši minimālo programmu Itālijā, tad šoreiz centos saplānot ceļojumu tā, lai interesanti būtu tieši bērniem. Izpētīju internetu, vecāku forumus utt. Un lūk kāds sanāca mūsu ceļojums, ko noteikti iesaku, ja dodaties uz Romu kopā ar bērniem.

1. Villa Borghese un zooloģiskais dārzs

Klāss jau no sākta gala uz Itāliju brauca fotogrāfēt žirafi Zooloģiskā dārza apmeklējumu biju ieplānojusi jau Rīgā un devāmies turp pirmajā dienā. No metro stacijas Flaminio ir diezgan liels gabals kājām caur tādu kā Mežparku. Ļoti skaistu parku, nenoliedzami. Tomēr gabals ir liels, jo zooloģiskais dārzs atrodas tālākajā parka galā. Tur gan ir iespējams piebraukt arī ar autobusu vai tramvaju pavisam tuvu, taču mēs Romā pārvietojāmies tikai ar metro. Netālu no metro stacijas un ieejas parkā ir arī izīrējami tādi interesanti pedāļu braucamie, kur priekšā var sēdēt bērni. Tie maksā 12 eur stundā, bet ar tiem nav iespējams iebraukt pašā zooloģiskajā dārzā – daudzi tos gan atstāj pie ieejas, bet tad jums jārēķinās, ka jāmaksā ir arī par laiku, kamēr tie stāv dīkā. Otra versija, protams, būtu bijusi atbraukt šurp ar velosipēdu, kas iepriekš noīrēts pilsētā. Bet vai mēs to varējām zināt pirmajā dienā? Īsi sakot – padomājiet, ka jums ērtāk nokļūt līdz zooloģiskajam dārzam, ja jūsu ceļabiedrs nav liels kājotājs un jums nav līdzi bērnu ratiņi (mums nebija – skat. sadaļu “Kļūdas”).

Bet uz zooloģisko dārzu noteikti iesaku doties ar bērniem. Lai arī tas ir mazāks kā Rīgas Zoo, tomēr tur ir daži dzīvnieki, kas pie mums nav un mūsu bērni tos iespējams redzējuši vien bildēs vai televizorā – piemēram, zilonis. Mēs plānojām apmeklējumu tieši uz ziloņa barošanu (arī šajā zoo līdzīgi kā Rīgā ir zināmas noteiktas barošanas stundas vairākiem dzīvniekiem) – bija ļoti interesanti šo vērot pat pieaugušajiem, cik veikli zilonis apietas ar saviem kārumiem, kā izraugās banānus un satver pat 6 ābolus vai burkānus snuķa galiņā, lai iemestu tos mutē kā vienu kumosu…

Kopumā zooloģiskais dārzs ir ļoti interesants, attālumi kājošanai ir mazi, ir ļoti tīrs un patīkams. Forši, ka dzīvniekus ir iespējams apskatīt ļoti ļoti tuvu – nožogojumi ir droši, daudz kur tajos ir ierīkoti tādi kā stikla ekrāni bērniem ērtā augstumā, kas ļauj zvērus apskatīt faktiski tieši blakus. Dzīvnieki šķiet aktīvāki, dzīvespriecīgāki kā Rīgā – ej nu zini, kāpēc? Varbūt tāpēc, ka itāļi?

2. Romas ievērojamākās vietas ar velosipēdu

Roma patiesībā ir visai neliela pilsēta, tādēļ vienu dienu izīrējām velosipēdus ar bērnu krēsliņiem. Ar Lillo’s bikes mums tas izmaksāja 22 eur (2 riteņi x 11 eur dienā – krēsliņi papildus nemaksāja neko). Lai arī apmēram 5 gadus nebiju īsti ar velo braukusi, tas patiesībā bija tīri vienkārši pat ar 4gadnieku aizmugurē. Uz riteņiem pavadījām visu dienu no 9 līdz 19 – izbraukājām pilnīgi visu Romu, tostarp apmeklējām Kolizeju, Romas forumu un citus “obligātos” apskates objektus. Riteņus saslēdzām un atstājām pie pašām ieejas durvīm, lai tie būtu video kameru un apsargu redzes lokā – neviens neko neiebilda un tie šķita drošībā. Klāss velokrēsliņā arī iemiga – gulēt gan nebija ērti, jo tie diemžēl neatgāzās (un nebija Weeride), tādēļ uzreiz atradām piemīlīgu kafejnīcu un lēnā garā papusdienojām, kamēr Klāss izčučas klēpī. Pēcāk varējām turpināt ceļu uz Vatikānu, Panteonu, Trevi strūklālu utt. Īsi sakot – ar velosipēdu Romu var izbraukāt krustu šķērsu bez kādas piepūles pat riteņbraucējs-amatieris. Bērniem tā ir zināma atrakcija un nekādas piepūles pārvietojoties.

3. Monstru parks Bomarzo

“Parco dei mostri” jeb Svētais mežs… es nebiju par to neko dzirdējusi, līdz nesāku plānot ceļojumu uz Itāliju ar bērniem. Tā ir īpaša vieta netālu no Viterbo pilsētas pie Bormaco ciemata. 1522. gadā šī meža izveidi uzsāka arhitekts Pirro Ligorio (atvainojos, ka rakstu itāliski, bet baidos kļūdīties šī vārda latviskojumā – slavens arhitekts, kas piedalījies arī Svētā Pētera bazilika būvniecībā un Tivoli villu un parku iekārtošanā). Šo darbu viņam uzticēja Pjērs Frančesko Orsini (saukts arī Vicino Orsini) savas pēdējās sievas piemiņai un parks ir tapināts aptuveni 60 gadus. Tajā ir vairāk kā 30 objekti, kas kā milzu akmens skuptūras un instalācijas bijušas pamestas aptuveni 300 gadus. To atkal atklājuši ir vairāki slaveni sireālisti, tostarp Salvadors Dalī, kas iedvesmojušies no šīm skulptūrām un to vērienīguma – parks attēlots gan mākslas darbos, gan literārajos sacerējumos, tapuši citi arhitektūras un brīvdabas apskates objekti šī parka iespaidā. Parku atjaunojuši mākslas mecenāti Bettini ģimene, kuru īpašums parks ir arvien.

Parka teritorija nav liela, tā apskate aizņem aptuveni 1 h, taču apmeklējumu var ieplānot arī garāku, jo tajā ir plaša piknika zona un bērnu laukums. Staigājamie attālumi nav lieli, taču jārēķinās, ka viss ir sasniedzams tikai ar kājām un bērnu ratiņus droši var atstāt automašīnā. Šķiet, ka parkā var nokļūt tikai ar auto, sasniedzot Bomarco ciematu un sekojot norādēm. Ieeja maksā 10 eur pieaugušajiem un 8 eur bērniem no 4 gadu vecuma. Nesezonā parks apmeklētājiem atvērts līdz saulrietam.

Mums šis parks likās ļoti interesants un tā apjoms bija tieši laikā mūsu vecuma bērniem. Robins gan ieminējās, ka monstru ir bijis mazliet par maz, tomēr Klāss droši vien vairāk nebūtu izturējis… Sajūtas mežā ir dīvainas, tā ir kāda citāda pieredze. Noteikti ir vērts šo vietu apmeklēt kā atsevišķu izbraukumu ar īrētu auto ārpus Romas. Un pieķert klāt vēl kaut ko – mēs ar interesi izstaigājām Viterbo, ļoti atšķirīgu pilsētiņu ar šaurām ieliņām, stāviem kāpumiem, maziem laukumiņiem ar strūklakām un pilnīgi citādu auru kā Romā… šī ir mana mīļā Itālija. Ja brauktu tikai uz parku – droši vien var sanākt vilšanās, jo tas patiesi nav mega liels, brauciens no Romas tomēr ir gandrīz 100 km – auto īre + benzīns + ieeja parkā – var iznākt padārgs apmeklējums, ja tas ir vienīgais, kāpēc pametat Romu. Ja ne – noteikti iesaku! Vienkārši ieplānojiet vēl ko apskatei uz Ziemeļiem no Romas un noteikti aizbrauciet!

4. Ziņkārības muzejs Explora

Mums paveicās, jo izrādījās, ka 20. novembrī ir Bērnu tiesību “dzimšanas diena” un tika izsludināta bezmaksas ieeja muzejā. Tā mēs ietaupījām 29 eur, jo bērniem, kas vecāki par 3 gadiem un pieaugušajiem biļete maksā 8 eur, bet Klāsam tā būtu izmaksājusi 5 eur. (sīkāk biļešu cenas skatiet te).

Pēc būtības muzejs ir kas līdzīgs AHA (Tartu), Rīgas “Zilajiem brīnumiem”, Cēsu Z(in)OO un citiem līdzīgiem muzejiem. No otras puses, tas ir vairāk orientēts uz lomu spēlēm, rotaļāšanos un mazāk uz zinātnisku izziņu, optiskiem un fizikas brīnumiem. Apjoma ziņā mazāks par AHA, lielāks par abiem Latvijā apmeklējamajiem. Ekspozīcijas centrā ir baseins ar dažādiem ūdenseksperimentiem – caurulīšu kanālu, dambīšiem, pumpjiem un strūklakām. Līdzās ir īsta ugunsdzēsēju automašīna. Turpat arī “komandas darbs” ar granulu transportēšanu pacēlājos, grāpīšos un maisiņos… Ir ļoti daudz interaktīvas ekspozīcijas, kura domāta vecākiem bērniem un noderētu itāļu valodas zināšanas. Jauks ir “īstais” veikals, kur var kļūt gan par pircēju, gan pārdevēju vai kasieri… Tāpat ir neliels sakņu dārzs, kur sastādīt dažādus dārzeņus, kā arī virtuve pilnā komplektācijā. Interesanta ir magnētisko zobratu uzdevumu siena, dažādu zvēru mājokļi (esat pabijuši gliemeža mājiņā?)… Man šķita aizraujoša matemātiskā ekspozīcijas daļa, dažādu dzīvo radību redzes simulācījas datorā, bet Robinam patika automašīna ar īsto benzīntanku un iespēju uzpumpēt riepas un pielaist noslāpušu motoru…

Arī 1-3 gadus vecajiem ir atsevišķa ekspozīcijas daļa, kā milzu rotaļu istaba ar dažādiem rāpelējamajiem, mūzikas instrumentiem, interesantiem motorikas uzdevumiem… Bet Klāsam tas viss jau noteikti bija par vienkāršu un viņš lielāko daļu laika, protams, pavadīja pie baseina vai plosoties ap granulu transportēšanu augšup pa spirāli…

Lai kā nu tur nebūtu, bērniem no 1 līdz skolas vecumam noteikti te būs ko sadarīt atvēlēto laiku, jo apmeklējumi ir sadalīti sesijās pa 1 h un 45 min – jums jārezervē vai jāiegādājas biļetes uz kādu no laikiem 10, 12, 15 vai 17 un jūs kopā ar bērnu grupu ielaidīs muzeja telpās kopā ar “animatoru” (kas runā tikai itāliski). Savukārt sesijas beigās jūs aicinās finišēt – gribat jūs to vai nē. Principā ar 1,75 h pietika. Tā ka par šo sadaļu nebūtu jāsūdzās. Kas mūsos radīja neizpratni, bija itāļu bēnru uzvedība. Iespējams, ka par to nevar objektīvi spriest, jo bezmaksas apmeklējumā bija vairāk bērnu kā ierasts vai tie bija no sociāli nelabvēlīgāka sabiedrības slāņa kā ierasts un tas nav tipiski, tomēr sajūta dažbrīd bija neadekvāta, bērni uzvedās mežonīgi un pieaugušajiem gar to bija maz daļas. Lai arī www ieteikumos vecākiem ir ierosināts bērnus darbībās netraucēt, bet drīzāk rosināt, tomēr es teiktu, ka būtu bijis lietderīgi tomēr neļaut bērniem dažādu ekspozīciju detaļas staipīt pa visu muzeju, izsvaidīt, samest baseinā utt. Kaut vai tajā pašā AHA, ja bērni ūdens eksperimentos iesaistīja priekšmetus no citām ekspozīcijām vai meta baseinā nepiemērotus priekšmetus, viņiem nekavējoties k’ds aizrādīja un viņi tika apturēti, savukārt šeit uz sesijas beigām eksperimentiem vairs nebija atlicis detaļu, jo visas vāļājās baseina viducī dibenā… Līdzīga postaža pavērās veikalā, dārziņā un virtuvē – viss bija juku jukām un īsta lomu spēle tur vairs nekādi nevarēja sanākt, jo viss bija sagrūsts milzu haosā un notika “pikošanās” ar dārzeņiem… Tas mazliet nobojāja manus iespaidus par muzeju. Citādi lietainai dienai vai kādai pus dienai darbošanās Romā – ļoti jēdzīga vieta atbilstošajā vecuma grupā, ja cena jūs nebaida…

5. Ceļojums vienai dienai – Tivoli

Tivoli apmeklējumu nebiju plānojusi – tas nāca ekspromtā, jo vienai dienai nebija plāniņa. Atcerējos, ka biju ko lasījusi par greznajām vēsturiskajām villām un devāmies vienas dienas izbraukuma uz Tivoli. Apzināti to darījām ar vilcienu, jo Robins un Klāss nekad nav braukuši ar vilcienu un Robins to ļoti kāroja. Reāli ērtāk šķiet būtu braukt ar autobusu, kas atejot no B līnijas metro stacijas Ponte Mammolo. Taču nekādu neērtību nebija arī ar vilcienu – tie kursē ik pa 20-30 minūtēm, ir ātrāki un lēnāki, bet galā nonāk aptuveni stundas laikā. No stacijas līdz Villa d’Este ir apmēram 10-15 minūšu gājiens. Vilciena biļete no stacījas Tiburtina, kur meklējami vilcieni Tivoli virzienā, maksā 2.60 eur pieuagušajam vienā virzienā, bērniem no 4 līdz 12 gadiem ir pus cena. Mums gan kasiere sākumā pateica, ka Robinam biļeti nevajag un tā viņš pa zaķi izbraukājās abos virzienos. Tā ka ja jums ir mazs 4gadnieks, uz šo noteikti vēl varat ietaupīt, jo pasi tur nevienam neprasa arī konduktors, kas pārbauda biļetes.

Villa d’Este ir renesanses stila villa ar iespaidīgu tā laika dārzu, kurā ir atrodamas neskaitāmas strūklakas. Tā, kā šobrīd villa redzama, to pārprojektējis jau pieminētais Pirro Ligorio, kurš projektējis arī Monstru parku. Un sajūtas no tiesas ir ļoti līdzīgas, kā otrā sērija tikai citā formātā (vērienīgākā – ja jāizvēlās no šiem abiem tikai viens apmeklējuma gala mērķis, es laikam drīzāk brauktu uz Tivoli) – ja ēkas arhitektūru novērtēt iznāk maz, tad dārzs ir fantastisks – strūklakas, baseini un skulptūras – grandiozas un daudzskaitlīgas. Pati lielākā strūklaka faktiski ir 3-4 stāvu augstuma būve, kuru vairākos līmeņos arī var apmeklēt – tās augšējā stāvā atrodas ērģeles, kas skan reizi 2 h (mēs pilnīgi nejauši trāpijāmies līdzās īstajā mirklī) un pirmajā stāvā esošās ūdens šautras šaujas līdz pat augšai. To nevar nedz izstāstīt, nedz aprakstīt – to ir vērts aizbraukt apskatīties. Puikām patika. Es biju aizgrābta.

Mums šo ceļojuma daļu nojauca nebūšanas metro, jo rīta cēliens sākās ar amizantu nokļūšanu metro sistēmas slazdā, kad tev ir tikai viena biļete un skaidras naudas otrai nav, bet ar karti samaksāt vai naudu izņemt nav iespējams Turklāt vēl nav telefona zonas un bērnam gribas čurāt, bet tualete ir tikai ārpus metro drošības zonas. Visu šo nebūšanu rezultātā tētis bija kaut kur, mamma ar abiem bērniem kaut kur citur un zaudējām vismaz pusotru stundu, kamēr kā rūķis ar māju satikāmies atkal norunātajā vietā.

Un tieši Villa d’Este apmeklējuma laikā sākās traks lietus… viss kopā radīja fantastiskas sajūtas, laikapstākļi tikai paspilgtināja pieredzi… Tomēr Tivoli ir vēl otra “obligātā apmeklējuma” villa – Villa Adriana, kam mums šoreiz neiznāca laika. Taču plānojot šo dienu labāk kā mēs un izbraucot agrāk no rīta, jūs noteikti varat apskatīt abas. Villa Adriana ir romiešu laika arhitektūras piemineklis – aptuveni 1 kvadrātkilometra apjomā esošs ēku komplekss no vairāk kā 30 ēkām. Šo nepaguvām apmeklēt un pēc bildēm šķita, ka šī mūs tik ļoti neuzrunās. Vismaz man par izbrīnu, Romas forums Robinu tā īsti neaizrāva un arī Kolizejs viņam šķita interesants tikai tāpēc, ka tika daudzkārt uzsvērts, ka tur notikušas cīņas un šur tur bija attēlotas šo cīņu ilustrācijas planšetēs. Drupas viņam vēl ir par agru, nemaz nerunājot par Klāsu, kuram vispār tie akmeņi neko neizteica – nav viņam vēl vēstures un senatnes koncepts ar visām laika dimensijām uztverams. Bet strūklakas gan viņam patika (ne mazāk kā bidē viesnīcā 😉 )…

Secinājumi un kļūdas

Ja ceļojumu Itālijā gribas baudīt, 2gadnieku tomēr ir jāatstāj mājās. Ceļojuma beigās jau secinājām, ka ignorējot godīguma principus, Klāsu varējām atstāt mājās un ar vienu Robinu noteikti nebūtu nekādas problēmas arī vairāk izbaudīt ceļojumu, atslābt, jo…

… milzu kļūda ir nepaņemt 2gadniekam līdzi ratus. Sanāca tā, ka pirmo reizi ceļoju ar lidmašīnu, kad man abi bērni ir 2+ vecumā un uzreiz neaptvēru, ka ratus vairs nevar līdzi ņemt bez maksas – tie ir jāpērk kā apmaksāta bagāžas vienība, lai cik viegli un mazi tie nebūtu. Pēcāk piepirkt tos klāt jau ir dārgāk – turp un atpakaļ iznāk 6o eur, ko es vienkārši noskopojos maksāt. Bet tas nozīmē, ka bērnu vairāk vai mazāk visu laiku ir jānēsā opā un 14-15 kg uz rokām noteikti neļaus jums zaudēt fizisko formu Ratus var izīrēt arī Romā no bērnu preču nomām (vienkārši iegūglējiet!), tad tas sanāk mazliet lētāk – apmēram 35-45 eur, cik nu jūs ilgi īrējat. Tomēr kā izrādījās, noma ir jāpiesaka savlaicīgi – nevar aizbraukt tur un “paskatīties”, vai vajag vai ne Attiecīgi, kad es attapos, ka rati tomēr vajadzīgi, noskaidroju, ka man tie jāpieska apamēram 5 dienas iepriekš vai par ekstra urgents (36 h pirms vajadzības 😉 ) ir jāpiemaksā papildus maksa… Īsi sakot, šo opciju arī atmetu. Vēl variants ir vienkārši nopirkt lietotus – šis mums gandrīz izdevās, bet darījums norāvās pēdējā mirklī un atmetu ar roku. Tomēr šis likās viscerīgāk, jo lietotus ratus nopirkt un pēcāk izmest ir gandrīz vislētāk.

… 7 dienas ir par daudz. NOTEIKTI!!! Jurģim bija taisnība un būtu pilnīgi pieticis ar 5 dienām. Bērniem, protams To zinu tamdēļ, ka puikas jau aptuveni 4.-5. dienā sāka arvien intensīvāk taujāt, kad brauksim mājās. Ja Robinam vēl var paskaidrot un viņš sērīgi nopūšas, un samierinās ar tās laimīgās dienas gaidīšanu, tad Klāss, protams, noskaidrojis, ka mājās nevar doties tuliņ un tagad un tā viesnīca apriebusies un ceļot arī – uztaisīja milzu skandālu ar galveno mērķi piespiest mūs nekavējoties doties uz lidmašīnu lūzt vai plīst

2-3 pēdējās dienas bērni uzvedās ārpus jebkuriem rāmjiem, bija emocionāli, eksplozīvi un arī mēs paši pamazām uzvilkāmies. Tagad saprotu, ka bērnam ceļojums ir milzīga emocionālā spriedze, viņš atrodas ārpus ierastā ritma un vides, gūst milzum daudz jaunu iespaidu un kādā brīdī sāk iet pāri malām… Tāpēc vislabāk šāda tipa ceļojumu vienkārši plānojiet uz kādām dienām 4-5. Vismaz es tā noteikti nākamreiz darīšu Turklāt, nēmot vērā augstāk aprakstītā numerāciju, varat secināt, ka dažas dienas mēs nedarījām neko. Un nedarīt neko Itālijā skan jauki tikai tikmēr, kamēr tu vari roku rokā ar mīļoto klaiņāt pa šaurām ieliņām ar sūnu apaugušām mājiņām… Bet ar bērniem tas nozīmē ko gluži citu – izdomāt, ko pasākt, jo viesnīcas numuriņā, protams, viņi aši sāk uzvesties destruktīvi pat ar grēdu mantu… Un ar spēllaukumiem Itālijā ir švaki. Varbūt viņi ir kur labi noslēpti, tomēr mēs viesnīcu izvēlējāmies tieši pie parka un tur esošais spēllaukums bija visai trūcīgs. 2 reizes tur sabijām, bet nu kopumā – tā tā…

Lidmašīnā

Tas ir mūžīgais jautājums – kā jums gāja lidojumā? Pavisam ok. Pārlidojums uz Romu ir apmēram 3 h garš. Turpceļā gulēja Klāss, jo bija pusdienlaiks. Ar Robinu lasījām grāmatu par seno Romu (Zvaigzne ABC “Kā dzīvoja toreiz”), skatījām planšetē multenes, pļāpājām… Galīgi nebija traki. Atpakaļceļā gulēja Robins, jo viņš bija nosačkojis diendusu pa dienu. Ar Klāsu likām planšetē puzlītes, skatījāmies multeni un krāsojām ūdensgrāmatu (par šito vispār no apkārtējo jūsmas sapratu, ka ir jāiesaka ikvienai mammai šo ņemt līdzi ceļojumā, vislabāk nopirkt tieši pirms un izsniegt kā pārsteigumu ceļojuma laikā – ļoti ērti, nekādas ķēpas un krietnu laiku bērns ir nodarbināts – pat divatā viņi tur ņēmās, kaut arī mums šī grāmata lietošanā jau ir ilgu laiku un pat Klāss zin katra paslēptā knislīša atrašanās vietu baltajā lapā 😉 )… Protams, lidojuma pēdējās minūtēs bērni sarosās, sāk dīdīties. Bet kurš gan ne? Arī pieaugušajiem 2,5 h beigās jau paliek plakana pēcpuse un izbeidzās ko sadarīt…

Protams, lidmašīnā noteikti līdzi ir jāpaņem:

• izklaides bērnam – apdomājiet vismaz 2-3 iespējas, kā bērnu nodarbināt, jo atnākt tukšam rokām un cerēt, ka mirklī, kad galīgi vairs nevarēs nosēdēt, jūs varēsiet viņam iedot telefonu, ir lieki – telefona trumpi izspēlēsiet pirmajās 15 minūtēs un tad 2,5 h jums nebūs vairs nekā kā vien bargi vārdi un lūgumi sēdēt rāmi…
• kaut kas graužams – mēs braucām apbruņojušies ar vismaz 3-4 variantiem našķu, no tiem kāds īpašs, kuru ikdienā nemaz tā nedabū. bet arī lielā šokolādes cepumu paka aši bija tukša un tāda graušana aiz bezdarbības laikam ir raksturīga ceļojumiem (atceros savas skolas laika ekskursijas) – diētu un veselīgu uzturu atlieku uz pēc tam 😉
• ūdens. noteikti jābūt līdzi. atpakaļceļā mēs pamanījāmies visu izdzert vēl lidostā un nenopirkt jaunu pudeli – tad nu pirkām par 2,5 eur 33 cl pudelīti lidmašīnā. nu traki žēl tās naudas vismaz man. ar bērniem ūdeni drīkst ņemt līdzi pudelē, tikai drošības pārbaudē jums to visticamāk liks pagaršot.

Nu apmēram tā mēs ceļojām. Ja es ko svarīgu nepateicu, tad roši jautājiet komentāros – es labprāt dalos pieredzē par ceļošanu, jo mīts, ka ar bērniem nav iespējams nekur aizbraukt, manuprāt, ir jāsagrauj. Grūtāk tas ir, bet sēdēt mājās nav nu gluži nekāda pamata Ja jūs tagad pajautātu Klāsam un Robinam, kā viņiem gāja ceļojumā, viņi abi vienā balsī teiktu, ka LABI!!! Un arī 2,5gadniekam ir lērums iespaidu, viņi pat daudzas lietas atcerās… Robins savus 3gadu ceļojumus jau spēj atstāstīt diezgan precīzi par tām epizodēm, kas viņam bijušas saistošas un interesantas. Taču skaidri zinu, ka viņš neatceras ceļojumus, kas bijuši zem 2 gadu sliekšņa.

Šī svētdiena (tā, kas aiz muguras) mūsu kalendārā bija īpaši iekrāsota, jo gaidījām pirmo koncertu no cikla “Patiešām maziņiem”. Esam absolūti fani un šī mums ir jau trešā sezona. Arvien lieliska Ne reizi neatkārtojas, vēl arvien interesanti, bērnu pilna zāle, visi sakoncentrējušies seko notiekošajam uz skatuves… šoreiz stāstam par Īkstīti. Mūsu ģimenē gatavojāmies jau laikus, izlasījām pasaku pēdējo nedēļu laikā pat divas reizes – gan tēta, gan mammas interpretācijā Līdz ar to puikas labi zināja, ko sagaidīt, spēja labāk izsekot stāstam, koncentrējoties uz nokrāsām nevis saturu

Robins jau liels un labprāt iet sēdēt priekšā, kopā ar citiem bērniem pie skatuves uz griķu maisiem. Savukārt Klāss izvēlas vietu mums klēpī un mazliet staipa kaklu Robina favorīts – krupis, kas neizdveš ne skaņu, tikai kurkst un dimd ar dažādiem sitamajiem un skandināmajiem instrumentiem. Tā kā Robins šobrīd mokās pārdomās, kādu mūzikas instrumentu izvēlēsies, kad dosies mācīties mūzikas skolā – klavieres, trombonu vai ģitāru (vainīgi ir vecāki, kuri cenšas viņu atrunāt no visām trim izvēlēm 😉 ), tad koncerts saviļņojis viņa pārdomas vēl lielākās bangās, jo neaizmirstami ir pianistu sniegumi, bet arī klarnete nav atstājusi vienaldzīgu… viss patīk Robinam vispār iet pie sirds klasiskā mūzika un šajā koncertā pat man pazīstamu melodiju bija daudz – Bahs, Šūberts, Čaikovskis, Haidns, Verdi un citi nemirstīgie klasiķi. Dvēsele dzied, klausoties…

Klāsam atkal laikam vairāk patīk balets Viņš sajūsmināti dejo klēpja dejas un plātās ar rokām, kad pa skatuves dēļiem uz puantēm virpuļo bezdelīga un tauriņš… “putiņš” šoreiz viņa favorīts

Šajā sezonā atkal jaunievedums – koncerta beigās visi kāpj uz skatuves un var nofotogrāfēties kopā ar stāsta varoņiem (iznākums ar sapīkušo Robinu redzams augstāk 😉 ). Beigās vēl kāpdams no skatuves nost, Robins mazliet piesarkst, kad uz viņa “Čau!” krupis atbild skaidru “Attā!” (izrādās viņš tomēr runā!)… Nu Robins aizgūtnēm stāsta, ka no krupja vairs nav bail, bet esot bijis. Un būtu bijis, ja būtu bijusi arī vabole – tā ka labi, ka tā bija tikai fotogrāfijā uz ekrāna. Sajūtas un iespaidi virmo un arī pieaugušajiem izrāde bija interesanta – ar maziem jociņiem, kas paslīd garām bērniem, bet ir uztverami lielajiem, kādām sīkām ironijām… Smaidīgi un drausmīgi pozitīvi.

Bet galvenais, par ko esmu priecīga, ka ir Latvijā cilvēki, kas prot sagatavot tik vērtīgu muzikālo materiālu bērniem saprotamā veidā, tā ka pat 2gadnieks ar sajūsmu klausās un skatās, un dzīvo līdzi. Mani priecē, ka mēs varam apmeklēt koncertus kopā ar saviem bērniem, kuros skan muzikālas pērles augstvērtīgā izpildījumā, jo teikšu kā ir – popsīgās bērnu dziesmiņas, ko citkārt piedāvā bērniem domātos pasākumos, man ne visai. Un tiešām jēgpilnu mūziku bērniem izdodas sastapt tik reti (vai es vienkārši to nemāku uzost). Bet no otras puses šķistu pārspīlēti stiept bērnu arī uz nopietniem, pieaugušajiem domātiem klasiskās mūzikas koncertiem. Tādēļ “Patiešām maziņiem” koncertu cikls man šķiet kā īsts zelta grauds. Jau tagad ar nepacietību raugāmies uz nākamo koncertu, kas man subjektīvi šķiet šīs sezonas lielākā intriga – “Ziemassvētku dungojamās pasakas” Sus Dungo izpildījumā. Šis koncerts notiks 14. un 15. decembrī. Lai arī abonementus vairs nevar iegādāties, koncertu organizatori teic, ka plkst. 15.00 uz koncertiem abās dienās vēl kādu vietiņu varēs atrast un droši var nākt tieši uz koncertu un iegādāties biļetes uz vietas par 5 Ls gabalā (biļete vajadzīga arī bērniem, kuri vecāki par 12 mēnešiem). Es patiešām nezinu, ko no šī koncerta gaidīt, jo apraksts www.latvijaskoncerti.lv mājas lapā vēsta, ka tās būšot latviskas noskaņas mūsdienīgā skanējuma… nodungātas… turklāt pasakas. Bet skaidri zinu, ka būs izcili Un es esmu par 110% pārliecināta, ka šī būs laba alternatīva Ziemassvētku “eglītēm”, jo sajūtu varēs noķert noteikti, bet tas tomēr būs atšķirīgi kā standarta pasākumos

Ja jums nav abonementa, bet mans ieraksts ir saintriģējis un ir galīgi bail, ka visi brīvie krēsli uz Ziemassvētku koncertu tiks sadalīti bez jums, tad varbūt vienkārši uzrakstiet Karīnai Bērziņai (karina.berzina@latvijaskoncerti.lv), kas ir šī pasākuma sirds un dvēsele un sarunājiet, par iespējām iegādāties biļetes.

Un te zemāk video, kurā es pirmo reizi izdzirdēju īstu (sus) dungošanu… droši vien sapratīsiet, kāpēc es no šī koncerta tik daudz gaidu

Sus Dungo from piens on Vimeo.

Mūsdienās autosatiksme ir kļuvusi daudz intensīvāka, kā tas bija mūsu bērnībā – daudzkāršojies gan transporta līdzekļu skaits, gan palielinājušies spēkratu pārvietošanās ātrumi. Tas, ka gandrīz ikvienai ģimenei ir automašīna, nozīmē to, ka arī bērni ar automašīnu pārvietojas daudz biežāk un līdz ar to bērna drošībai automašīnā tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība kā dažus gadu desmitus atpakaļ. Kuras ir būtiskākās lietas, kurām jāpievērš uzmanība, rūpējoties par bērna drošību automašīnā?

1. Bērnu jāpārvadā tikai vecumam atbilstošā auto sēdeklītī vai uz paliktnīša

Latvijas Ceļu satiksmes noteikumi nosaka, ka bērnu automašīnā var pārvadāt tikai vecumam un svaram atbilstošā autokrēsliņā vai ar paliktni. Autokrēsliņi tradicionāli tiek iedalīti kategorijās, ņemot vērā bērna svaru, taču ražotāji katram krēsliņam individuāli norāda arī auguma un vecuma ierobežojumus. Izvēloties bērna svaram, vecumam un nereti arī ražotāja norādītajam augumam neatbilstošu autokrēsliņu, mazinās šī aprīkojuma drošība un tas var neattaisnot uzticību sadursmes brīdī.

Svarīgi! Kulbiņā pārvadāt bērnu ir aizliegts.

LR Ceļu satiksmes noteikumu nepieļauj bērnu pārvadāt kulbiņā un drošības speciālisti atzīst, ka tas ir pamatoti, jo atbilstošā autokrēsliņā mazs bērns ir pasargāts labāk.

2. Pēc iespējas ilgi ar skatu pretēji braukšanas virzienam

Gan drošības speciālisti, gan mediķi atzīst, ka visdrošākā pozīcija bērnam automašīnā ir ar skatu pretēji braukšanas virzienam jeb atmuguriski. Pētījumi un statistikas dati rāda, ka tas ir 5 x drošāk. Vairums autoavāriju ir frontālas sadursmes, kurā fizikas likumi pakļauj visus pasažierus inercei un tie turpina kustību uz priekšu. Pieaugušos pasažierus pasargā gaisa spilveni, taču bērniem šāda drošības aprīkojuma nav. „Ja bērns tiek pārvadāts auto sēdeklīti pret braukšanas virzienu, straujas bremzēšanas vai frontālās sadursmes gadījumā trieciena spēks izlīdzinās pa visu ķermeni vienlīdzīgāk un tādejādi bērns ir labāk pasargāts,” atzīst drošas braukšanas eksperts Artūrs Priednieks (Drošas braukšanas skola). Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka bērna galva ir proporcionāli būtiski lielāka un smagāka kā pieaugušam cilvēkam, bet kaulu sistēma un muskulatūra vēl nav nobriedusi un kakls fiziski nespēj noturēt galvu pie tik lielām slodzēm, kādām ir pakļauts cilvēka ķermenis auto sadursmē, stāsta fizioterapeite un osteopāte Līga Latkovska. Tādēļ ieteicams bērnu pēc iespējas ilgi pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam. Mūsu kaimiņzemē Zviedrijā, bērnus atmuguriski pārvadā minimums līdz 3 gadu vecumam, bet nereti pat daudz ilgāk. Līdzīga prakse ir arī citās Skandināvijas valstīs, likumdošanas izmaiņas notiek arī ASV (minimālais vecums atmuguriski ir 2 gadi), jauni standarti stājušās spēkā arī Eiropas Savienības valstīs un bērnu ieteicams pārvadāt ar skatu pretēji braukšanas virzienam ne mazāk kā līdz 15 mēnešu vecumam.

3. Piesprādzējiet autokrēsliņu saskaņā ar ražotāja norādēm!

Labi, ja jums tas šķiet pašsaprotami, tomēr lieku reizi atgādināsim – autokrēsliņam jābūt piesprādzētam, pretējā gadījumā tas nekalpo drošībai, bet ir tikai ērts sēdeklītis mazuļa novietošanai. Pats svarīgākais ir ievērot ražotāja norādījumus attiecībā uz krēsliņa instalāciju automašīnā, pretējā gadījumā sadursmes brīdī autokrēsliņš mainīs novietojumu vai brīvi pārvietosies pa automašīnas salonu un tiks traumēts bērns. Atcerieties: lai cik drošu autokrēsliņu jūs neizvēlētos savam bērnam, tas “darbosies” tikai tad, ja krēsliņu lietosiet pilnīgi pareizi, saskaņā ar ražotāja norādēm. Tādēļ izlasiet autokrēsliņa lietošanas instrukciju pat tad, ja jums šķiet, ka visu darāt pareizi arī bez tās.

4. Arī pašam bērnam krēsliņā jābūt piesprādzētam!

Lieliski, ja arī šī norāde jums liek jautāt: “Kā gan savādāk!?” Tomēr vienmēr jāpatur prātā – lai cik drošs nebūtu jūsu izvēlētais auto krēsliņš, tas zaudēs jēgu, ja bērns krēsliņā nebūs pareizi piesprādzēts. Ja bērns krēslā tikai iesēdināts, bet nav piesprādzēts vai piesprādzēts tikai simboliski (jostiņas atstājot vaļīgas vai noslīdējušas zem plecu līnijas, sakārtotas savādāk nekā paredzējis ražotājs, lai bērnam braukšanu padarītu “ērtāku” – piemēram, piesprādzējot kājiņu daļā, bet plecu daļas jostiņas neuzliekot bērnam uz pleciem), tad trieciena brīdī viņš acumirklī vairs neatradīsies sēdeklītī, kas viņu varētu pasargāt.

Pareizi pievilktas jostiņas būs stingras, maksimāli tuvas ķermenim. Pārbaudi var veikt uz pleciem – zem tām nevar pabāzt vairāk kā vienu pieaugušā pirkstu.

Svarīgi! Bērnu biezā apģērbā nav iespējams piesprādzēt droši!

Pufīgs apģērbs traucē bērnu piesprādzēt pareizi, tādēļ speciālisti uzskata, ka biezs ziemas apģērbs nav savienojams ar drošu bērna pārvadāšanu automašīnā!

Vecākus bērnus, kurus pārvadā autokrēsliņā, kurā bērns tiek sprādzēts ar automašīnas drošības jostu vai uz paliktnīša, galvenais jāraugās, lai josta ir pareizi pozicionēta uz ķermeņa – jostas apakšējai daļai jāatrodas pāri bērna iegurnim nevis vēdera lejasdaļai, savukārt augšējā jostas daļa šķērso bērna plecu un nedrīkst skart kaklu. Nepareizi novietota drošības josta trieciena brīdī var nopietni savainot bērnu. Ja jostu nav iespējams pareizi novietot uz bērna ķermeņa, pārliecinieties, vai atbilstoši noregulēts tās augstums un, vai bērns atbilst izvēlētā krēsliņa ražotāja ieteiktajam augumam!

5. Priekšējā sēdeklī tikai ar izslēgtu drošības spilvenu!

Izvēloties bērnam sēdvietu priekšējā pasažiera sēdeklī, gaisa spilvenam noteikti jābūt izslēgtam vai demontētam. Sveišķi svarīgi (un neapspriežami!!!) tas ir krēsliņiem, kas instalēti pretēji braukšanas virzienam. Pretējā gadījumā pat niecīgā sadursmē, atveroties gaisa spilvenam, tas var nopietni traumēt bērnu. Gaisa spilvens šaujas ārā no automašīnas paneļa ar ~300 km/sekundē un ir izveidots tā, lai pasargātu pasažieri, kas garāks par 1.50 m. Ja ceļā trāpīsies atmuguriski instalēta krēsliņa atzveltnīte, tad krēsliņš tiks satriekts gabalos un negribas iedomāties, kas notiktu ar tajā sēdošo mazuli. Tādēļ pat mazus gabalus bērns nedrīkst braukt priekšējā sēdvietā ar ieslēgtu gaisa spilvenu, jo mazākais trieciens, kas aktivizē drošības aprīkojumu (piemēram, nejauši notriekts suns), var būt liktenīgs maza auguma pasažierim.

Savukārt, ja sēdvietā ar autokrēsliņu ar skatu uz priekšu brauks lielāks bērns, kas tomēr vēl nav 150 cm garš, gaisa spilvens visticamāk trieksies viņam sejā, jo normāli tur atrastos pieauguša cilvēka torss, bet avārijās gadījumā ar mazāka auguma pasažieri, bērns bremzēšanas rezultātā salieksies uz priekšu un saskarsies ar gaisa spilvenu, kas šausies tam pretī.

6. Neapšaubiet ražotāja ieteikumus!

Atbildīgs ražotājs, izveidojot autokrēsliņu, ir veicis pētījumus un rūpīgus aprēķinus, kā krēsliņš un mazulis tajā “uzvedīsies” sadursmes brīdī fizikas lielumu ietekmē. Tādēļ drošāk būs, ja lietosiet krēsliņu atbilstoši ražotāja iecerēm, nevis pēc saviem ieskatiem. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir ievērot ražotāja ieteikto svaru – pārkāpjot to, bērns tiek pakļauts riskam mainīt savu pozīciju automašīnā sadursmes brīdī (piemēram, krēsliņš var apgāzties). Arī lietojot kombinēta tipa krēsliņu noteikti jāņem vērā bērna svars, kādu ražotājs noteicis instalācijas virziena maiņai.

Bieži vecāki vēlas padarīt “ērtāku” krēsliņa konstrukciju, paliekot bērnam zem dibentiņa sarullētu dvielīti vai sedziņu. Taču tas ir bīstami! Stāvāks krēsls ir drošāks. Ražotāji ir aprēķinājuši, kāds ir maksimāli iespējamais slīpums, lai saņemot frontālu triecienu, bērna ķermenis arvien saliektos iegurnī, tuvinot galvu pie kājām. Ja krēsliņš ir padarīts lēzenāks, tad šāda salocīšanās vairs nenotiks, un triecienu absorbēs bērna galva, mugurkauls un iegurnis, gūstot ļoti nopietnas traumas. Tāpat nekādā gadījumā nedrīkst bērnu pārvadāt gulteniski atlaistā krēsliņā, ja šāda funkcija sēdeklītim ir iespējama, bet ražotājs noteicis, ka tā izmantojama tikai ārpus braucoša transportlīdzekļa.

Nereti ražotāji paredzējuši noteiktu minimālo vai maksimālo attālumu no priekšējā sēdekļa un citas nianses, kuras nav minētas īsajās norādēs uz krēsliņa marķējuma vai internetveikala aprakstā. Tādēļ netaupiet laiku izpētīt sava krēsliņa lietošanas instrukciju un, ja radušās kādas neskaidrības, vērsieties pie šī krēsliņa pārdevēja vai firmas oficiālā pārstāvja ar jautājumiem.

7. Nostipriniet priekšmetus salonā

Arī tad, ja mazulis atrodas drošībā autokrēsliņā, pastāv iespēja savainoties ar priekšmetiem, kas sadursmes brīdī nenostiprināti pārvietojas pa automašīnu kur nu kurais. Tieši tādēļ, ir ļoti svarīgi, droši nostiprināt priekšmetus, kas var apdraudēt pasažierus, tostarp bērnus. Piemēram, vedot mašīnā mazuli, bet bagāžas nodalījumā, kas nav atdalīts no automašīnas salona, bērnu ratiņus, pastāv nopietns risks, ka sadursmes brīdī ratiņi var traumēt aizmugurējā sēdeklī braucošos pasažierus. Arī mazi, it kā nebūtiski priekšmeti – ūdenspudeles, iepirkumi u.c. priekšmeti, ar lielu paātrinājumu turpina kustību un var traumēt cilvēkus, ja gadās ar tiem trāpīt.

Vairāk par bērna drošību automašīnā uzzini interneta vietnē www.braucamdrosi.lv

Svarīgi! Neatstājiet bērnu automašīnas salonā – viņš var pārkarst!

Bērnu var apdraudēt arī stāvoša automašīna, ja rīkojaties neapdomīgi. Siltajās vasaras dienās neatstājiet aizmigušu bērnu automašīnā. Sevišķi mazam bērnam nav tik labi attīstīta ķermeņa termoregulācija un viņš stāvošā automašīnā var sakarst daudz īsākā laikā kā mums šķiet, pat tad, ja tā nav novietota tiešos saules staros. Turklāt bērns var negaidīti pamosties un, atskārtis, ka ir viens, saraudāties, kas vēl būtiskāk strauji paceļ ķermeņa temperatūru un apdraud bērna veselību un dzīvību.

Svarīgi! Izņēmuma gadījumā bērnu drošāk piesprādzēt vienu pašu nekā turēt klēpī!

Ja radusies situācija, kad atbilstošs drošības aprīkojums nav pieejams, bet bērnam jābrauc ar automašīnu, piemēram, steidzami jāsniedz medicīniskā palīdzība, tad nekādā gadījumā nevajadzētu ņemt bērnu klēpī. Edmunds Ozolnieks no Drošas Braukšanas skolas atzīst, ka vest bērnu klēpī ir vissliktākais variants. “Mammas parasti domā, ka avārijas brīdī varēs pasargāt bērnu un noturēt viņu. Taču sadursmes brīdī noturēt rokās bērnu nav fiziski iespējams. Pieaugušais ne tikai palaiž bērnu vaļā, bet arī pats ar savu ķermeņa masu uztriecās bērnam virsū un viņu saspiež.” Ja bērns jau sēž, viņam vajadzētu sagādāt kādu paaugstinājumu – cietāku spilvenu, somu vai tml. un novietot bērnu uz tā, piesprādzējot ar automašīnas drošības jostu atsevišķā sēdvietā.

Sovakar mūsu tētim “platais” vakars – devies satikt vecus cīņubiedrus. Tā kā nedzīvojam Rīgā un esam transportatkarīgi, kā arī 2 bērnu vecāki utt. utjp… tad tas negadās bieži. Tomēr ir laba sajūta. Tas vakars ir citāds. Pavisam.

Lai arī mums patiesi ir drausmīgi (no tiesas) paveicies ar dikti labu tēti, kas gan labprāt gatavo ēst, gan tiek galā ar bērniem un uzņemas pusi no gulētlikšanas grūtuma, tomēr vakars bez viņa ir kaut kāds…  mierīgāks. Parasti pie mums iet kaut kā līdzīgi kā itāļu kvartālā. (nu tādi mēs esam). Jezga norimst tikai tad, kad puse no ģimenes ir pie miera – līdz tam ir skaļas balsis, mūzika, trauku šķinda, suņu rejas… vienvārd sakot – diezgan pamatīga dzīvība. Es neteiktu, ka man tā nepatīk. Tomēr jāatzīstas (sev – šādos vakaros kā šis), ka tā mazliet nogurdina. Un reizēm gribas ko savādāku. Droši vien arī Jurģim. Tā nu viņš iedzer alu ar draugiem, bet es tieku galā ar abiem bērniem un četrkājaiņiem.

Pēc vakariņu pagatavošanas, kas izrādās nav neiespējami pat tad, ja pa starpu jāpiespēlē abiem bērniem un jāizšķir pa kādam kašķim, dodamies uz spēļistabu: šovakar glābjam avarējušu lidmašīnu, kuru te vajag apdzēst, ta apsargāt no marodieriem. Robins komandē, bet mēs ar Klāsu klausāmies un klausam. Scenārijs ir sarežģīts un gala beigās izrādās, ka viens no ugunsdzēsējiem (Klāsa) ir maskējies laupītājs, kas sāk sīvi uzbrukt pārējiem glābējiem un sabotēt operāciju… īsi sakot, iepriekš neparedzami scenāriji ar dramatisku izskaņu.

Lai drāma netraucētu sapņiem, pirms gulētiešanas ierosinu, ka mums vajadzētu sagatavoties “Patiešām maziņiem” koncertam. Jau iepriekš rakstīju, ka mums dikti mīļš ir koncertcikls, kas sastāv no 4 koncertiem visa gada garumā (notiek Spīķeru koncertzālē, rīko Latvijas koncerti). Uzvedumi ir domāti pirmsskolas vecuma bērniem – tādiem kā Klāss un pat mazākiem, līdz apmēram gadiņiem 5-6. Un pirmais koncerts būs jau nākamajā nedēļas nogalē (26. un 27. oktobrī), tā ka ja vēl neesat savu abonementu iegādājušies, (mūsu ģimene sirsnīgi iesaka to izdarīt šeit) varat pagūt, gan jau ka vēl kāda biļetīte būs atlikusi. Nu lūk, bet tuvākais koncerts būs par Īkstīti. Tā nu uzmeklējām Andersena pasaku krājumu un ķērāmies pie lasīšanas. Izbūrāmies cauri visai pasakai.  Robins to jau bija lasījis, bet Klāsam tā ir jauna pieredze. Viņam droši vien izlasīšu vēl reizi vai divas pa nedēļas vidu, lai koncertā vieglāk izsekot sižetam un atpazīt varoņus. Sasēdināju abus puikas azotēs un lasījām, izrunājām bildes un priecājāmies, kad Īkstīte sastapa savu smuko princi. (starpcitu, Zvaigzne ABC izdevusi jauku Andersena pasaku krājumu ar ļoti sakarīgiem pārstāstiesm vairākām populārākajām pasakām, kas arī smuki ilustrētas – atšķirībā no daudziem citiem Zvaigznes pasaku pārstāstiem, šī gaiši dzeltenā A4 formāta grāmata ir ļoti sakarīga)…

Un tādi mierīgi, Īkstītes iedvesmoti bērni dodas pa gultiņām. Nodziedu šūpuļdziesmas vienam, tad otram, sabučoju, samīļoju… Un lūk, malkojot glāzi vīna, rakstu savu vakara atskaiti blogā… ir laba, savādāka sajūta. Tas bija lielisks vakars ar bērniem. Mammas vakars. Un man ir grūti pastāstīt, bet es jūtos ļoti atpūtusies, kā pēc labas ballītes ar vecajiem kursabiedriem vai tml. Jo tā sajūta ir fiziski un garīgi ļoti laba, nenogurdinoša, kā dažkārt tas gadās piektdienas vēlās pievakarēs

Kad vasara pagājusi, basās kājas jāapauj, lai dotos uz bērnu dārzu, kur apavi mazajam kājās ir visas dienas garumā. Kādus apavus izvēlēties, lai kājiņas nepagurtu un justos labi, – šī doma nodarbina daudzu mammu prātus. Apkopoju savas zināšanas un palūdzu vēl palīdzību BKUS Rehabilitācijas klīnikas, vispārējās fizioterapijas nodaļas vadītājai Dacei Bērtulei, kuras viedoklis attiecībā uz manu bērnu kāju veselību man šķita ļoti vērtīgs un viņa arī labprāt deva padomus par bērna kājiņām piemērotiem apaviem kopumā.
Pavisam basām kājām nevar
Mazam bērnam, kura kājiņa attīstās pareizi un veselības traucējumu nav, skraidīt basām kājām ir vislabāk — vienalga, vai tas būtu pa piemājas mauriņu, liedagu vai telpās. Tomēr fizioterapeite Dace Bērtule norāda, ka bērndārzs nav mājas un tur apavu izvēlei ir nedaudz citi kritēriji: “Bērndārzā apaviem ir divas galvenās funkcijas: aizsargāt kāju no mehāniskiem savainojumiem un higiēnas faktoriem.” Lai arī risks nav liels, tomēr bērniem pastāv iespēja iegūt kādas sēnīšu infkecijas, ja visi skraidīs grupiņā basām kājām. Turklāt bērni staigā ne tikai pa grupiņu, bet dodas arī uz ēdamzāli vai nodarbībām. Tādēļ, lai, būtu droši, ka kājiņas ir tīras, noderēs apavi. Otrs iemesls ir mehāniski savainojumi — kājiņas var saskrambāt pret kādu grīdas seguma negludumu vai sadurt, uzkāpjot uz kāda asa priekšmeta, piemēram, rotaļlietas detaļas. “Mazam bērnam ādiņa ir ļoti plāna un nobrāzumus var gūt pat pret raupjāku paklāju.” norāda speciāliste. Tomēr šīs abas ir vienīgās funkcijas, kas jāpilda apavam vesela bērna kājiņā telpās. Tādēļ tiem vajadzētu būt minimāliem, pēc iespējas nemanāmiem.

Vislabāk staigāt istabas apavos
Izvēloties apavus veselam bērnam, kas dodas uz bērndārzu, jāpatur prātā, ka kājiņa vēl tikai attīstās un visu dienu ieslodzīt mazo pēdiņu ciešā apavā nebūtu vēlams. Vislabāk izvēlēties apavus no dabīgā materiāla — lieliski būs piemēroti auduma apaviņi vai dabīgās ādas čībiņas ar plānu, lokanu zolīti. Šādas īpašības visbiežāk piemīt apaviem, kas domāti valkāšanai telpās. Tie pilnībā veiks galvenās funkcijas — nodrošinās bērna kāju pret savainojumiem un baciļiem, taču neierobežos kustības un netraucēs justies brīvi ikdienas rotaļās.
Speciāliste norāda, ka, lai apavi būtu ērti visas dienas garumā, jāseko trīs būtiskākajiem kritērijiem:

• tiem jābūt elpojošiem — vēlams no dabīga materiāla, lai bērna kājiņa nesvīstu;
• tiem jābūt viegliem, ar pēc iespējas lokanu zolīti, lai nodrošinātu maksimāli ērtas kustības mazulim un bērns apavu uz savas kājas neizjustu kā apgrūtinājumu. Apaviņi ar ļoti plānu, lokanu zolīti ļaus bērnam labāk sajust virsmu, pa kuru viņš staigā un intensīvāk nodarbināt pēdas muskulatūru gan staigājot, gan miera stāvoklī, kas ir ļoti noderīgi veselīgai pēdiņas attīstībai;
• kā arī tiem noteikti būtu jābūt kaut kam, kas tos notur pie bērna kājiņās — ērtai kapītei vai siksniņai. Respektīvi, bērnam nevajadzētu pavadīt dienu iešļūcama tipa čībās, jo šādus apavus bērnam ir jānotur kājās, sasprindzinot pirkstus un pēdas priekšējo daļu, kā arī veidojas šļūkājoša gaita.

Ja kājiņām nepieciešams atbalsts
Dace Bērtule uzsver, ka bērnam, kuram ir kādas kāju veselības problēmas vai nepieciešama stājas korekcija, jāizvēlas situācijai atbilstoši apavi. Piemēram, ja ārsts rekomendējis nēsāt apavus ar supinatoru, šos apavus vajadzētu valkāt arī ikdienā bērndārzā. Taču šādi apavi parasti būtiski ierobežo bērna kustības, tādēļ vislabāk bērnam nodrošināt apavu dažādību: “Nevajadzētu visu dienu staigāt vienāda tipa apavos, jo kāja šādos apavos kļūst pasīva.” atgādina speciāliste.
Arī tad, ja bērns kopumā ir ar vāji attīstītu muskulatūru un nav sportiskā tipa, bijusi lēnāka motorā attīstība pirmajos dzīves gados, vajadzētu izvērtēt, vai staigāšana tikai mīkstos apavos ar plānu zolīti ir bērnam piemērota. “Šādam bērnam es ieteiktu pamainīt apavus, piemēram ikdienā telpās valkāt mīkstas čībiņas, bet ārā iešanai iegādāties stingrākus apavus ar supinatoru, lai veidojas zināma apavu dažādība un tiek nodarbinātas atšķirīgas muskuļu grupas.” rekomendē D.Bērtule.

Kādus apavus nevajadzētu valkāt augu dienu
Vajadzētu izvairīties no apaviem ar cietu zoli, kas nemaz nelokās pēdas priekšējā daļā. Citkārt šādiem apaviem ir augšup vērsta zolītes priekšējā daļa, kas rada iespaidu, ka kājiņa kustās labi, tomēr šī forma aizgūta no koka tupelēm un pēda šāda apava iekšienē ir statiska. Cieti un kokaini apavi izmaina bērna gaitu un var ietekmēt kāju un stājas attīstību ilgtermiņā. Šādos apavos bērns arī nodarbina citas muskuļu grupas un visas dienas garumā tie ļoti nogurdina.

Nereti bērniem tiek meklēti apavi ar augstu cietu kapīti. Taču stingra apava aizmugurējā daļa arī traucēs bērnam kustēties — tupties, sēdēt uz celīšiem, rāpot, ko patiesībā bērni bērndārzā dara tikpat intensīvi kā staigā. D.Bērtule norāda, ka svarīgi tieši ikdienai izvēlēties apavus, kas labi turās bērna kājiņā tomēr nav cieti aizmugurējā daļā. “Cieti apavi vai stingra kape, piemēram, rāpojot neļauj bērna kājai locīties un muskulim darboties tā kā tam būtu jādarbojas. Bērns cenšas kompensēt to, izvēršot pēdas savādāk, kas veido muskuļu slodzes asimetriju iegurņa daļā un ietekmē arī gaitu un tālāku kājas attīstību. Sevišķi svarīgi tas, protams, ir agrīnā vecumā, kad bērns vēl daudz rāpo, tikko sācis staigāt. Tomēr arī lielāki bērni ikdienā rotaļājoties un kustoties nav tikai stāvus, bet ieņem vēl neskaitāmas pozas, kam robusti apavi varētu traucēt.” skaidro speciāliste.

Nebūtu vēlams bērnam visu dienu valkāt slēgtus sporta apavus. Bieži tie ir darināti no sintētiska materiāla un sviedrē kāju, turklāt veido pacēlumu papēža daļā un izmaina svara sadalījumu uz pēdas, kas arī ietekmē mazuļa gaitu un līdzsvara izjūtu. Jāņem vērā, ka ne vienmēr pat dārgu zīmolu bērnu izmēra sporta apavi atbilst tiem kritērijiem, kādus vajadzētu izvirzīt, lai apavus sauktu par labiem.

Vai zinājāt?
Arī rotaļājoties miera stāvoklī bērns kustina pēdiņu, izlokot pirkstiņus pat vairākus desmitus reižu minūtē. Tādēļ ne tikai staigājot tiek attīstīta pēdas muskulatūra, bet arī darot ko pavisam citu, pēda tiek nodarbināta neapzināti. Šādi arī tiek uzlabota asinsrite pēdās, kas savukārt nodrošina, ka kājiņas ir siltas arī tad, kad mums — pieaugušajiem — varbūt jau mazliet salst.

Kur tos ideālos apavus meklēt?

Proatms, mēs cenšamies darīt visu, lai varētu lepni atbildēt – “pie mums” Tā kā LittleBlueLamb apaviņi tiek darināti tikai līdz 2 gadu vecumam jeb ~21. izmēram, (mēs gan esam nopietni ierosinājuši vismaz dažu modeļu izmēra amplitūdu palielināt līdz 25.) mēs esam lūguši čaklākas rokas par mūsējām uzdarināt mums dažus Muklukus. Tie ir vilnas zābaciņi ar zamšādas zolīti un Robins tos atzina par ļoti labiem apaviem bērndārza ikdienai jau pagājušā gadā – iztestēti cik tik var, ir forši, silti un ērti Tad nu tagad tos dodam iespēju arī iegādāties pie mums veikaliņā Taču vēl varianti ir labas ādas dejošanas čības, auduma čībiņas, adītas čībiņas, ja vien izdodas kaut kā atrisināt zoles slīdēšanas jautājumu… Un nu jau arī daudzas lielās firmas – piem., SuperFit, ražo ļoti jēdzīgus istabas apavus, kas lielā mērā atbilst augstāk aprakstītajam

Kā gan man tas nebija ienācis prātā agrāk!? Par to vajadzēja uzrakstīt jau sen. Protams, ka viens no apsvērumiem, kā izvēlēties krēsliņu savam mazajam braucējam, ja vēlaties viņu vadāt atmuguriski, ir finanses. Kurš variants ir ekonomiski izdevīgākais ir jautājums, uz kuru mēs meklējam atbildes ik dienu, palīdzot atrast labāko kombināciju. Tādēļ šeit mēģināšu iezīmēt tradicionālākās kalkulāciju shēmas, lai iespējami objektīvāk varētu novērtēt krēsliņu cenas ne vien absolūtos skaitļos, bet arī ieguvumā.

Zemāk sarēķināti vairāki varianti, ar kādu ieguldījumu jārēķinās par autokrēsliņu no dzimšanas līdz pirmajam randiņam:

Klippan KISS (255 Ls) (0-18 kg jeb no dzimšanas līdz ~4 gadiem) + Axkid Keezone (96 Ls) (no  15 kg līdz kamēr krēsliņu vairs nevajag) = 351 Ls

Axkid BabyFix ar bāzi (147 Ls) (0-13 kg jeb no dzimšanas līdz aptuveni 1-1,5 gada vecumam) + Axkid MiniKid (210 Ls) (9-25 kg jeb aptuveni no gada vecuma līdz 6-7 gadiem) + Axkid Mate paliktnis (28 Ls) = 385 Ls

Klippan Dinofix (ar bāzi) (228 Ls) (0-13 kg jeb no dzimšanas līdz aptuveni 1-1,5 gada vecumam) + Klippan Triofix (bez bāzes, jo der tā pati Dinofix bāze) (185 Ls) + Axkid Mate paliktnis (28 Ls) = 441 Ls

Nu lūk… bet ļoti svarīgi, ka jūs saprotat – šis ir tikai viens no apsvērumiem par labu vienai vai otrai izvēlei. Ikvienai no šīm shēmām ir savas priekšrocības, kā arī pa kādam trūkumam. Piemēram, vislētākajā variantā mulsinoša varētu būt 4gadnieka pāreja no atmuguriskās braukšanas uzreiz būsterī. Patiesībā 4gadnieks vai dažkārt tas var būt arī lielāka auguma 3,5gadnieks būsterī ir visai paagri, pēc manām domām. Savukārt otrajā variantā šāda problēma nerodas un turklāt šis variants piedāvā bērnam maksimāli ilgu atmugurisku braukšanu. Kā arī shēmas veidojas pilnīgi savādākas, ja jums krājumā jau ir kāds apmierinošs krēsliņš, kas mantots no lielāka braucēja vai šim braucējam ir vai plānojas mazāka māsiņa/brālītis… Īsi sakot – izvēloties krēsliņu noteikti ir jādomā kopējā kontekstā, jo absolūtos skaitļos novērtēt katra krēsliņa izdevīgumu nemaz nav tik vienkārši.

Šoreiz esam centušies, lai “Mantu maiņas” nedēļa nepaiet secen tā vienkārši nepamanīta. Tātad īpašajā nedēļā – t.i. jau nākamajā – no 10. līdz 14. septembrim, šādas tādas lietas…

Pati galvenā – mantu mainīšana

Mantu mainīšana notiks no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 10. līdz 13.septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 14.septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.
• Taču šajā reizē izmēģināsim arī iespēju muki latus – “Mantu maiņai” nepieciešamo naudiņu – iegādāties par Latvijas latiem. 1 muki lats = 0,50 Ls. Visu naudiņu, kas būs iegūta, ziedosim kādam ziedot.lv labdarības projektam. Šī ir iespēja piedalīties arī tiem, kam šobrīd vēl nav mantiņu maiņai.

Mēs tomēr vēlreiz atgādinām – “Mantu maiņa” NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku, gūstot ne mazāku pretī!

Klaudijas Hēlas lekcija par bērna attīstību un rotaļlietu nozīmi

11. septembrī pie mums mācību telpā Jauno vecāku skolas ietvaros viesosies Klaudija Hēla, lai stāstītu par to, cik ļoti nozīmīgas bērna attīstībā ir rotaļlietas un rotaļāšanās, kādas mantiņas mazulim izvēlēties un kādas varbūt ar nemaz ne. Lieliska iespēja izzināt dabisku bērna attīstības ceļu no pirmā smaida līdz pat pirmajiem soļiem jaunajiem (un nemaz ne jaunajiem) vecākiem šī ir mūsu ģimenes iedvesmas lekcija, tādēļ to mēs iesakām ikvienam vecākam. Kā must-havu

Īpaša uzmanība (un cenas) dabai draudzīgām lietām

“Mantu maiņas” viena no būtiskākajām sūtībām ir draudzēšanās ar dabu, jo galu galā, apmainoties ar apnikušām rotaļlietām, mēs ne vien aiztaupām kādu izmestu mantu, bet arī kādu jaunu vietā saražotu, tā ka labums ir pat dubults… Tāpēc turpinot lielisko dabai draudzīgo ideju, precēm, kas īpaši draudzīgas dabai, arī draudzīgākas cenas veikaliņā:

– Makedo – šie šķiet ir vieni no mūsu veikaliņa vadošajiem rotaļu komplektiem, lai veidotu dzīvi labāku – vedinātu bērnus un vecākus uz radošu otrreizēju lietu izmantošanu spēļu nolūkā – šiem 10% atlaide

– visām Franck&Fischer kartona rotaļlietām – puzlēm un spēlītēm, kas drukātas uz otrreizējās pārstrādes kartona ar netoksiskām krāsiņām, kā arī WWF (Pasaules dabas fonda) puzlēm – 10% atlaide

– 4M rotaļlietu sērijai “Green Science”, kas ierāda bērniem, kā lietderīgi izmantot atjaunojamo enerģiju vai atkritumus – 10% atlaide

– BecoThings trauciņiem un podiņiem, kas izgatavoti no rīsiem, bambusa un citiem augu izcelsmes materiāliem un sadalās vidē – 10% atlaide

– Mammas roku reciklētajām lietiņām – garajiem grabuļiem, čūskiņām, bumbām, karodziņiem un citiem sīkumiem – 7% atlaide

– SoftBums auduma autiņiem (t.sk. pasūtījumiem ar skatu nākotnē, ja tiek veikta apmaksa “Mantu maiņas” nedēļā) – 7% atlaide

– Bambo eko vienreizējām autiņbiksītēm – 5% atlaide

Lūk, šī ir jūsu iespēja kļūt vēl zaļākiem un arī ietaupīt – ne vien piedaloties “Mantu maiņā”, bet arī iegādājoties dabai draudzīgas preces!

Aptuveni tā mēs rosāmies nākamnedēļ! Gaidām ciemos arī jūs