'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Mīļie, nu tā ir jau trešā reize, kad mēs meklējam palīgu. Dacīte, mūsu īpašā Dacīte, ir iegrimusi mācībās – viņa skolojās par dūlu un no septembra ir iestājusies arī vecmāšu skolā uz pilna laika studijām, līdz ar ko būs vairāk ar bērnu lietām kā ar mums. Tāpēc mums dikten vajag kādu, kas palīdzētu veikaliņā. varbūt uz pusslodzi? Piemēram darbdienu pēcpusdienās un dažkārt sestdienās? vai uz visu dienu, ja ir tāda vēlme? nu mēs sarunātu – ja palīgs būtu elastīgs, mēs arī salāgotos…

bet mēs to palīgu gribam īpašu. Tādu, kas ļoti ļoti mīl muki.lv… Jo mēs tomēr dikti gribam būt uz viena viļņa – domāt, ka bērnam jāattīstas dabiski un biežāk kā ierasts, aptaujāties – kāpēc?… protams, būtu jauki, ja šis palīgs prastu skaitīt, lietot kases aparātu, mīļi uzsmaidīt pircējiem un būtu mazliet pļāpa, bet to visu ir daudzkārt vienkāršāk iemācīties, kā iemīlēt muki.lv tā uz sitienu līdz sirds dziļumiem… un jā… ak, mums patīk pļāpat. tātad būt uz viena viļņa nozīmē, būt arī pļāpam (par lietu)…

ja nu jums šķiet, ka kaut kā tā ar jums ir, ka jūs zināt gana daudz par muki.lv, bērniem un kaut ko varētu sirsnīgi pārdot (un reizēm gluži otrādi – mēģināt atrunāt no pirkšanas), tad lūdzu, lūdzu, piesakieties! bet ja jums šķiet, ka galīgi neatbilstat augstāk aprakstītajam, tomēr varētu mums palīdzēt kādu tādu atrast, lūdzu, dodiet šo ziņu tālāk, līdz tā sasniedz īsto… mūsu īsto. vienreiz mēs viņu sastapām. nevar taču būt, ka otrreiz musm nelaimētos?

Mani iepriecēja rakstiņš, ko nejauši uzgāju internetā, smeļoties iedvesmu par rotaļlietu otreizējo izmantošanu – angļu mākslinieks Roberts Bredfords no lietotām plastmasas rotaļlietām izgatavo ļoti simpātiskas skulptūras. šī ideja mani uzrunāja dubultā, jo liela daļa skulptūru ir suņi Šādi mākslinieks ne vien pelna naudu, bet arī aiztaupa krietnu daļu plastmasas atkritumu pasaulei, jo dažas skulptūras sastāv pat no 3000 rotaļlietu detaļām. Arī mēs esam lieli rotaļlietu otrās iespējas atbalstītāji. Un kamēr mēs vēl neprotam no tām izgatavot skulptūras, mēs organizējam nu jau krietni iemīļoto pasākumu – “Mantu maiņu”. Šī būs šķiet jau piektā reize! Un daži jau taujā, kad tad, kad tā būs…

Nu tad pavisam oficiāli – izsludinām jaunos “Mantu maiņas” datumus – 10.-14. septembris!!! Tā ir otrā septembra nedēļa, kad gaidīsim no 10. līdz 13. septembrim visus, kam mājās ir iekrājusies kāda iemaināma manta, bet 14.09. (sestdienā) notiks lielā mantu dabūšana, kad visi varēs tikt pie kā jauna un kārota.

Kas ir “Mantu maiņa”?

“Mantu maiņa” ir bezpeļņas-daudzprieka rotaļlietu apmainīšanas pasākums, kurā piedalās saudzīgi lietotas vai jaunas, bet jums nevajadzīgas rotaļlietas. Tā notiek veselu nedēļu – no otrdienas līdz sestdienai “muki.lv” veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 10. līdz 13.septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot  jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs jauna vai saudzīgi lietota, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 14.septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Rotaļlietas, kas paliks pāri, nodosim kādai labdarības organizācijai.

Kā piedalīties “Mantu maiņā”?

• Ir vērts jau tagad ierīkot kasti ar lielu uzrakstu “Mantu maiņai” un likt tajā visu, kas šķiet šim notikumam derīgs. Mēs visu pirmām kārtām mainām rotaļlietas – grabulīšus, mīkstās mantiņas, automašīnas un rotaslietas, puzles un galda spēles, attīstošās rotaļlietas un vienkāršus koka klučus – it visu, kas ietilpst kategorijā rotaļlieta. Taču plauktos neļaunojamies likt arī kādu bērnu skatāmgrāmatu ar cietākām lapām vai pa kādai jaukai grāmatiņai lielākiem bērniem. Tāpat drīkst nest arī DVD ar multenītēm, kādus datorspēļu diskus un tādas štelles. Lielā cieņa ir braucamie – stumjammašīnas, skrejriteņi, skrituļslidas utt. – tie uzreiz atrod jaunu braucēju.
• Izvēloties mantiņas maiņai, ir liels lūgums būt KRITISKIEM. Ja rotaļlieta ir netīra, saplēsta/salauzta, savu laiku nokalpojusi un jūs paši tādu savam bērnam nevēlētos, tad varbūt tā neiepriecinās arī citus mainīties gribētājus?
• Tāpat ļoti lūdzam būt GODĪGIEM (kas bija visbiežāk izteiktā rekomendācija no iepriekšējo “Mantu maiņu” dalībniekiem) – ja rotaļlietai ir kādi defekti, tā nestrādā, trūkst kādas detaļas vai tml., kaut vai pielieciet ar skočiņu klāt zīmīti, lai cilvēki pie plaukta var objektīvi novērtēt rotaļlietu. Citādi mazajam, kas aizstiepj mājās guvumu, iznāk vilšanās, ja izrādās, ka auto nebrauc vai konstruktoram trūkst detaļa, lelle nekad neaizver acis, bet puzlītei trūkst kāds gabaliņš…
• Ja pašiem mantu nav vai to ir maz, der apjautāties radu bērniem, draugiem – ne visas ģimenes pašas labprāt piedalās šādā pasākumā, taču iespējams būs pateicīgas, ja atbrīvosiet viņu no kādas rotaļlietas, kas tikai aizņem vietu. Bet jums būs ko iemainīt
• JAUNUMS! Šajā reizē izmēģināsim arī iespēju muki latus – “Mantu maiņai” nepieciešamo naudiņu – iegādāties par Latvijas latiem. 1 muki lats = 0,50 Ls. Visu naudiņu, kas būs iegūta, ziedosim kādam ziedot.lv labdarības projektam. Šī ir iespēja piedalīties arī tiem, kam šobrīd vēl nav mantiņu maiņai.

Kā palīdzēt “Mantu maiņai”?

• Jo vairāk cilvēku piedalās “Mantu maiņā”, jo plašāks rotaļlietu klāsts un vairāk priecīgu cilvēku Tādēļ, lūdzu, padodiet ziņu par “Mantu maiņu” uz priekšu, cik vien tālu varat – Twitter, Facebook, draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv, atceries.lv utt. Pat Instagram (piemēram var padalīties ar savu iepriekšējās reizes guvumu foto)!
• Pastāstiet par “Mantu maiņu” draugiem, radiem, paziņām – ik viens, kas iepriekšējā reizē ir forši iemainījies, nākamajā reizē atved bariņu draugu līdzi – tad jau mēs būsim daudz
• Organizējieties grupās! Ir iespējams savākt rotaļlietas gan bērndārza grupiņā, gan darba kolektīvā, gan kādā māmiņu tusiņā un tml. un atsūtīt pie mums sūtni ar lielo kasti, bet paši ierasties tikai uz “Mantu maiņas” gala pasākumu pēc guvumiem
• Īsi sakot – dalieties priekā un jums pašiem būs vairāk prieka!

P.S. Mēs tomēr vēlreiz atgādinām – “Mantu maiņa” NAV ROTAĻLIETU ZIEDOŠANA. Ja vēlaties savas lietiņas vienkārši ziedot labdarībai, šeit ir apkopotas iespējas to izdarīt. Pie mums nesiet mantiņas, kuras vēlaties iemainīt, sagādājot kādam bērnam prieku un gūstot ne mazāku pretī!

Tas nāca tik negaidīti. Iepazīstināt bērnu ar sērām, zaudējumu. Palīdzēt to pārdzīvot – BonBon aiziešanu. Mēs bijām pārrunājuši vecāsmammas suņu aiziešanu – Jaga un Grejs bija sastapti un tad vairs nesastapti… mēs pārrunājām suņu debesīšu, mākoņmaliņas un citus jautājumus. Bet šis bija citādi.

Prom devās BonBon – mūsu ģimenes vismīļākā sunene. Un neatgriezās. Mēs izdrukājām sludinājumus un devāmies uz tuvējiem ciemiem izlīmēt tos. Izgriezāmies ar auto uz šosejas un es iesaucos: “Tur ir BonBon!” – viņa bija ceļmalas zālēs mirusi. Es raudāju. Robins acumirkli nesaprata – kāpēc es izplūstu asarās. Es teicu, ka Bonītes vairs nav. Robins arī izplūda asarās… “Bonīte ir mirusi!” viņš histēriski atkārtoja simtiem reižu. Mēs devāmies mājās, ielīdām abi gultiņā un raudājām. Robins sacīja: “Varbūt pietiks raudāt?!” bet es sacīju, ka raudāt vajag tik, cik sirsniņā ir asariņu… un mēs raudam. Daudz daudz asaru. Klāss gan vēl nesaprot zaudējumu, ka Bonītes vairs nav. Ka neko vairs nevar vērst par labu, aizvest pie daktera un iešpricēt, lai ir atkal dzīvītē… Arī Robins vēl mēģina kaut ko sarunāt, lai arī pats saprot, ka miris ir miris… Mēs izrunājam, ka tas nav tik vienkārši.

Mācāmies sadzīvot ar zaudējumu. Man šķiet svarīgi būt atklātai ar bērnu, nestāstīt pekstiņus, bet radīt sērojošu atmosfēru, kur mēs šīs bēdas dalām cits ar citu un nav vienas pareizas sērošanas, katrs to izjūt savādāk. Arī tētis ļauj asarai noslīdēt pār vaigu, neslēpj to no puikām un bērni izprot, ka lielās bēdās raudāt tiesības ir ikvienam. Taču neuzspiežu sērošanu – izplūst asarās nav vienīgais pareizais veids, kā izrādīt pieķeršanos aizgājējam – ikvienam ir tiesības uz savām skumjām un to paušanas veidu.

Mācāmies sadzīvot. Mēs nepārtraucam ierasto ritmu, neatliekam malā ikdienas darbus. Ir labi, ka mums ir iznākušas brīvdienas, jo mēs varam būt kopā. Tomēr ierastās lietas darām, jo bērniem ir vajadzīgs šis ritmiskums, tas rada paļāvību un sajūtu, ka dzīve rit tālāk. Protams, to ir grūti īstenot, ja arī pieaugušajiem jātiek galā ar savām sērām. Tomēr cenšamies.

Vakar, šodien daudz runājam. Es stāstu par to, kā ķermeni pamet dvēselīte un nonāk debesīs. Ķermeni mēs apbērējam, noglāstam, pirms aprokam, bet dvēselīti mēs sastapsim tad, kad paši kļūsim par dvēselītēm atsevišķi no ķermeņa. Tad Bonīte mūs tur gaidīs. Pagaidām viņi paskraidīs ar Jagu un Greju… Viņa būs dikti priecīga mūs satikt tad, noilgojusies, noteikti. Kāpēc mēs nevaram redzēt dvēselītes mākoņos, kad uzlidojam tur ar lidmašīnu? Nu tāpēc, ka dvēselītes ir caurspīdīgas kā vējš… Mēs Bonīti pieminam. Domājam labās domas par viņu. Un labi, ka neviena slikta doma nemaz nenāk prātā – viņa bija TIK laba… Mūsu Bonīte… Bērni šajā vecumā vēl lietas uztver ļoti burtiski, tādēļ izvēlos vārdus un tēzes, lai stāstītu par nāvi, miršanu. Tomēr bērnu arī nemānu, nesaku, ka sunītis ir cieši aizmidzis vai kaut kur tālāk aizskrējis… Ir tā kā ir un ar to ir jāsadzīvo.

Un ir jārunā. Bērnam ir jāizrunā savas sēras. Tas ir pavisam normāli, ka bērns vēlas simtiem reižu izstāstīt to, kā ir šo piedzīvojis, kur viņš ir bijis, ko darījis, kad uzzinājis, kā reaģējis – viņam savā stāstā ir jādalās, jo tam ir nomierinoša un dziedinoša nozīme. Tā bērns gluži instinktīvi veldzē savu sāpošo sirsniņu, artikulējot un formulējot vārdos savas izjūtas. Robins satiek svešiniekus – pie ezera, kaimiņus vai svešīniekus uz ceļa, un aizgūtnēm stāsta par mūsu suņiem un par to, kā mēs atradām mirušo Bonīti, kā viņa bija beigta un neko tur vairs nevar darīt. Es zinu, ka ir traki, bet šķiet, ka viņam tas ir jāizstāsta 100 reizes skaļi, lai atbrīvotos no spriedzes, ko šie pārdzīvojumi radījuši…

Un tad es atceros Nāves antropoloģijas kursu, ko mums pasniedza M.Boiko RSU sociālās antropoloģijas maģistrantūrā, kur studēju – ikvienā kultūrā sēras ir atšķirīgas, kā arī tās atkarīgas no zaudējuma smaguma un konkrētās personas garīgā brieduma pakāpes. Jo zaudējums ir lielāks robs dzīvē, grūtāk azistājams ar citiem ģimenes locekļiem, tuviniekiem, jaunu personu, jo lielākas sēras. Robinam Bonīte bija dzīves mīļākais suns, uzauguši kopā un sirdī iekritusi visvairāk. Viņa nav aizstājama. Un viņš sēro. Ļoti. Skaļi, mutuļojoši un emocionāli, bet tās ir viņa sēras. Un katram tās ir savādākas. Bet mēs respektējam viņa sēru veidu, jo tādas tās viņam ir un tās viņam ir jāizsāp.

Visbiežākais jautājums pie Softbums audumu autiņu plaukta – vai mazais sāk ātrāk iet uz podiņa? Un otrs biežākais – vai jums ir arī mācību biksītes mazajam, vai var izmantot šīs pašas?

Tad nu es saku kā ir – mans otrais bērns, kas valkāja auduma autiņus, sāka iet uz podiņa ātrāk. vai tam bija kāds sakars ar auduma autiņiem – nav ne jausmas. Loģiski – nebūtu pamata būt, jo Softbums autuņiem ir Drytouch slānis, kas vienmēr pie dupša ir sauss. Tā ka it kā slapjās (motivējošās) sajūtas nav un nav nekāda loģiska pamata, kāpēc iet ātrāk uz podiņa. Un tomēr… Nē, treniņa biksīšu mums nav, jo man (mūsu ģimenei) nešķiet, ka bērnu var satrenēt iet uz podiņa. Bet te nu mūsu pieredze.

Robins – 2,2 gadi

Robinu ļoti mērķtiecīgi sāku apmācīt podiņlietās 1.3 gadu vecumā. Tas lielāko ties bija apkārtējās sabiedrības spiediens – māsīca jau iet, tētis/mamma jau no 9 mēnešu vecuma, citi calis.lv arī jau uz podiņa – kā tad mēs vel ne? Bet Robins acīmredzami neizjuta nekādu sakarību starp podiņu un vēlmi nokārtoties – ar slapjām apakšbiksītēm vinš varēja sēdēt it visur, dzīvoties ik stundām un par kaku biksēs liegties pat tad, kad jau runāja… viņš no tā neķēra kreņķi. Bet es gan. Jo dīvāns bija slapš, paklājs arī. Māja netīra. Bet bērns pēc pusstundas sēdēšanas uz poda tāpat pačurāja metru no tā uz grīdas… atmetu ar roku. Un tad jau es gaidīju otro mazuli, sapratu, ka vispārējā stresa un pārmaiņu mirklī mācīt bērnu iet uz poda nav akadēmiski pareizākais mirklis. Bet es biju izklaidīga grūtniece un kādu dienu saņēmu mazuli ar audzinātājas komentāru bērndārzā: “Jums maisiņā izbeigušies pamperi. Es viņam uzvilku biksītes.” – tā nu mājās devāmies apakšbiksītēs un cerējām, ka neiznāks “avārija” tramvajā. Neiznāca un, pēc abpusējas apspriedes, izlēmām, ka pusdienlaiciņu iesim čučēt biksītēs. Kopš tā laika “pamperi” likām tikai uz nakti. Un pēc tam, kad mēnesi tas bija sauss, pārtraucām arī to. Robins sāka podiņgaitas 2,2 gadu vecumā vienkārši tā – kad viņam likās, ka vajag…

Klāss – 2 gadi

Klāsam bija tikko nosvinēta 2 gadu dzimšanas diena. Teikšu godīgi, ka krietnus mēnešu pirms tam jau bija mirklis, kad mēs nopūdelējām podiņapmācības sākumu, jo Klāss bija sācis dikti prasīties uz podiņa, bet aiz slinkuma, mēs ļāvām viņam čurāt biksītēs automašīnā, kad “pampers” kājās. Līdz ar to viņš sāka netaupīties un mirklis bija palaists vējā…

Taču, nosvinējis 2 gadu jubileju, viņš sāka izteikti prasīties atkal un mēs to ņēmām vērā. Nosvinējis 2,1 gada jubīlīti, viņš jau par 99% prasījās uz podiņa (izņēmumi – aizspēlējas un bikses sačurājas), pat pa nakti nepieslapina “pamperī”. Nu ko – jā, bērns, kas valkā auduma autiņus, ātrāk aizgāja uz podiņa. Tā viņs ir – pēc mūsu pieredzes

Valodrfpedagoģijas sakarības starpo ES un podiņmācību

Bērndārza audzinātāja, garāmejot pieminēja, ka valdorfpedagoģijā tiek atzīmēta saistība starp bērna ego apzināšanos – respektīvi, “es” vārda lietošanas sākumu – un podiņapmācības veiksmīgu sākšanu. Ideja ir tāda, ka tad, kad bērnam ir klikšķis uz “es” lietošanu, tad arī būtu jānāk klikšķim uz neslapināšnau biksēs. Teikšu godīgi, ka es šai atzīmei nepievērsu uzmanību. Taču Klāsam tas sakrita par 100%. Jo 2 gadu un 1 dienas vecumā izskanēja pirmie apzinātie ES un nu tie tiek lietoti ikdienā ļoti apzināti. Un podiņš tāpat… Ja patinu filmu atpakaļ, tad brīdis, kad Robins sāka prasīties pats uz podiņu pa darīšanām, sakrita ar mirkli, kad viņš sāka lietot vārdiņu “es”, lai identificētu sevi. Varbūt tā tomēr ir taisnība

Pēdējās nedēļās, kopš esam paziņojuši sabiedrībai, ka mums ir nopērkams šķirnīgs bīgla kucēns ar LKF/FCI ciltsrakstiem, esmu vairākkārt nodarbojusies ar izglītojošu skaidrošanu, kāpēc ne pa 200 Ls un, ka Eiropas pase nav “dokumenti”. Tad no nolēmu uzrakstīt mazliet par šo off-topicu blogā, jo galu galā nereti suni iegādājas tieši ģimenes ar bērniem un ja nu kādu tas attur no neparedzētiem pārsteigumiem – arī labi

Šķirnes suns.

Es nekādi nenoliedzu, ka ir ļoti labs darbs paņemt suni no patversmes. Tam noteikti ir milzīgi daudz altruistisku aspektu un es apsveicu ikvienu, kas paņem no patversmes suni un tas ir veiksmes stāsts. Es atzīstos, ka pati tā nekad nedarītu. Savtīgu iemeslu dēļ – jo man patīk zināt, ar ko es pavadīšu kopā nākamos 10-15 gadus. Šī paša iemesla dēļ es nekad nepirktu par naudu bezšķirnes suni. Un bezšķirnes suns ir jebkurš suns, kura izcelsme nav pierādāma ar atbilstošiem dokumentiem.

Šobrīd Latvijā eksistē stabila organizācija Latvijas Kinoloģiskā Federācija jeb LKF, kas vienīgā ir tiesīga pārstāvēt FCI sistēmu, kas arī ir atzītākā organizācija pasaulē. Un eksistē bijušais LKA, kas agrāk pārstāvēja UCI, bet tagad ir IKU… es neizplatīšu baumas un neiedziļināšos peripetijās, kas saistītas ar šo, tomēr atšķirības ir. FCI sistēmā ir visai stingrs vaislas reglaments, kas nosaka gan to, ka suņiem ir jābūt šķirnīgiem, atbilstošiem šķirnes standartiem vizuāli, pēc tempermenta utt., gan ar vaislas darbu saistītus lielumus – suņi, kas tiek pie vaislas pielaisti, noteikti ir ar nepieciešamajām veselības pārbaudēm, kā arī saņēmuši vairākās izstādēs ekspertu atzinumu, ka atbilst šķirnes standartam. Tātad viņi noteikti ietilpst vajadzīgajā izmērā, viņiem piemīt šķirnei raksturīgās iezīmes utt. Tāpat ir ierobežojumi, cik bieži kucei drīkst būt kucēni. IKU sistēmā šādu prasību faktiski nav, tādēļ cieš šķirnes kvalitāte un daudzās šķirnēs (ne visās, bet bīglos noteikti) klibo arī suņu veselība. Ciltsdarbs salīdzinoši ir ļoti zemā līmenī lielākajā daļā šķirņu. Un attiecīgi sunīši ir lētāki, jo nav obligāto izstāžu apmeklējumu, veselības pārbaužu un kucei var būt daudz vairāk metienu mūža laikā kā tas ir iespējams FCI sistēmas ietvaros.

Ko tas nozīmē sunīša pircējam? Pastāv iespēja iegādāties ne visai šķirnīgu suni ar dokumentiem. Protams, atkāpes visticamāk nebūs tik izteiksmīgas kā pērkot bīglam līdzīgo par 50 Ls. Tomēr pastāv iespējas iegādāties suni, kas izaudzis neatbilst izmēram, izskatās būtiski savādāk, uzvedās arī citādi kā rakstīts grāmatiņās un reizumis ir iedzimtas slimības, alerģijas, iekšējo orgānu nepilnīga attīstība utt. Tā ir vilšanās. Ja esi pircis suni, kas būs tavs ģimenes loceklis daudzus gadus un esi cerējis, ka viņš izaugs par bīglu, tad ir bēdīgi, ja patiesībā no viņa izaug neproporcionāls igauņu dzinējs, kuram vēl piedevām ir kaut kāda dermatoze un barot viņu drīkst tikai ar speciālo barību, kas nopērkama vetaptiekās par 5x dārgāku cenu. Ietaupītā naudiņa ātri vien izčab vējā, bet prieks no tā nevairojas.

Protams, ne visiem cilvēkiem ir vajadzīgs šķirnes suns – ne visi plāno iet uz izstādēm, ne visi tik ļoti skaidri grib zināt, kas no viņa izaugs… Un tomēr, ir vērts apzināties, ka pērkot bezšķirnes suni tas ir labs darbs – kaut kas līdzīgs adopcijai, kad jūs ejat uz risku uzņemties audzināšanā kādu, par kuru neesat drošs, kas no tā iznāks, jo daļēji iznākumu tomēr ietekmē arī ģenētika, ne vien saimnieka centieni. Ja jūs izlemtu kādu adoptēt, jūs taču dotos uz bēnrunamu, vai ne? Tādēļ, ja vēlaties bezšķrines suni, tad labāk dodieties uz patversmi nevis šķirstiet sludinājumu portālus. Ja vēlaties pirkt suni ar ciltsrakstiem, tad drošāk būs, ja iegādāsieties to FCI sistēmā, jo tur notiek rūpīga ciltsdarba kontrole. Ja tomēr gribas riskēt, tad aprunājieties ar kādu suņos zinošu cilvēku, meklējiet uzticamu audzētāju un lūdziet palīdzību kucēna izvēlē, tādējādi jūs pēc iespējas samazināsiet risku “iepirkties”.

10 padomi šķirnes suņa iegādei:

1. Ja izlemjat pirkt šķirnes suni, rūpīgi iepazīstieties ar šķirni – ne vien reklāmas bukletos, bet arī no īpašnieku stāstiem un apziniet īstenību. Piemēram, bīgls nav tikai smuks, maza izmēra suņuks. tam ir arī sava nešķīstība. Un daudzi to iepriekš nenovērtē. Mūsu pirmais jautājums pircējam ir: kādēļ jūs gribat bīglu? Jūs esat pārliecināti par šķirnes izvēli?

2. Ja esat drošs par šķirni, tad rūpīgi izvēlieties suņa izcelsmi. Citādi var gadīties, ka esat izvēlējies šķirni X, bet galu galā no iegādātā kucēna izaug Y, Z vai vēl alfabētā nesastopams burts. Suns, kas līdzīgs bīglam, nebūs bīgls. Noteikti! Es dodu 99%, ka līdzīgs bīglam viņš ir tikai kucēna vecumā un arī tikai nezinātājam. Kad izaugs, viņš galīgi tam vairs nelīdzināsies.

3. Iepazīstieties ar kucēna audzētājiem un pēc iespējas iztinciniet viņu. Nekādā gadījumā nepērciet sunīti no bagāžnieka vai kaut kur citur ekspromtā. Ja ar suņuku radīsies kādas problēmas, būs nepieciešams padoms, nerunāsim, ka jums nebūs no kā prasīt par to atbildību, jums nebūs arī kam lūgt padomu.

4. Esiet aizdomīgs, ja kucēna audzētājam neinteresē, kas esat jūs un uz kādām mājām sunīts dosies. Tad viņš nav atbildīgs audzētājs. Mēs savus suņus apciemojam un par viņu likteņiem zinām arī 3 gadus pēc šķiršanās no viņiem. Pavisam profesionāli audzētāji, kuriem ir 2-3 metieni gadā (nepārprotiet – ne vienai kucīte), varbūt nav tik spējīgi visam izsekot, bet vienalga vēlēsies rūpīgi izzināt, kurp viņu mazulis dosies.

5. Esat izvēlējies audzētāju? Un viņš jūs? Neapvainojieties, ja kucēnu jums izvēlēsies audzētājs. Bieži audzētāji izlems jūsu vietā, kuru kucēnu jums piedāvāt vai piedāvās ierobežotu izvēli. Audzētājs pazīst kucēnu no pirmā elpas vilciena un spēj sazīmēt, kurš varētu derēt jums.

6. Kad pērkat kucēnu, izsveriet, kādam nolūkam kucēnu iegādājaties un dariet to zināmu audzētājam. Tā būs iespējams jums precīzāk piemeklēt atbilstošu mazuli. Ja pieļaujat iespēju (kaut visniecīgāko), ka jums varētu gribēties kādā izstādē piedalīties, nepērciet kucēnu, kuru audzētājs dēvē par pet-klases. Tas nozīmē, ka kucēns ir ar trūkumiem, kas nepieļauj piedalīties izstādē vai mazina viņa izredzes uzvarēt. Tas nenozīmē uzreiz, ka viņš ir brāķis tādā nozīmē, ka tas traucēs jūsu kopdzīvi vai acīmredzmai padarīs suni nešķirnīgu. Piemēram, pet-klases suns var būt puika ar vienu oliņu. Diemžēl šad un tad cilvēki nopērk suni un tikai vēlāk atskārš, ka grib uz izstādēm. Bet viņa suns ir mīļš, jauks un dzīvespriecīgs, tomēr ne pats pats smukākais un uzvarēt ir grūti vai sunim ir diskvalificējoši trūkumi. Iespējams ir vērts kādu izstādi pamatīgi apmeklēt iepriekš un aprunāties ar cilvēkiem tur uz vietas – par šķirni, par izstādēm. FCI sistēmā izstādes ir varen foršs “sports” – var pamatīgi aizrauties. Es nekad nebūtu domājusi, ka, zinot sevi, man tas varētu patikt – bet mēs pavilkāmies pēc pirmās izstādes. Tagad esam izbraukājuši Eiropu, piedaloties ar suņiem izstādēs, Pasaules čempionātos utt. Un mazliet pietrūkst asumiņa, kad izstādēs neko vairs “nevajag”.

7. Izvēle izdarīta — jūsu kucēns sēž jums klēpī. Sirds pukst? Man liekas, ka intuitīvi (vismaz sievietes) jūt — ir vai nav. Kad cilvēki saka, ka padomās, dos ziņu, es zinu, ka viņiem to sunīti nevajag pat tad, ja viņi izlemtu teikt jā. Un gandrīz nekad viņi neizlemj. Vēlākais mirklis, kad jums būtu jāzin, ka tas ir īstais, jūsējais, kad jūs izejat no audzētāja mājas un dodaties atceļā uz mājām — vajadzētu būt sajūtai, ka esat kaut ko tur aizmirsis.

8. Neesiet pārsteidzīgs! Visi kucēni ir jauki. Tomēr ir jābūt stipram, lai izšķirtu “iemīlēšanos” no “īstas mīlestības”. Un nepērciet sunīti, ja kaut kas jums šķiet aizdomīgi audzētājā vai situācijā kopumā, tikai tāpēc, ka jums patīk mazulis. Atkārtoju vēlreiz — visi kucēni ir forši. Bet tikai profesionālis šķirnē spēj noteikt, vai izaugot suns būs šķirnīgs. Un pat profesionālis nepateiks, vai viņš būs vesels un kāds būs viņa temperments.

9. Būtu labi, ja jūs varētu apciemot kucēnu vismaz reizi pirms to vedat mājās un saņemt padomus no audzētāja, kā sagatavoties mazuļa saņemšanai. Katrai šķirnei un audzētājam ir atšķirīgi padomi: piemēram, mēs stāstām par barību, kādu jāsagatavo, būrīti, rotaļlietām, saitēm utt.

10. Kad atvedat mazo mājās, vienkārši priecājieties! Nav tur ko padomus dot – baudiet mirkli. Tomēr klausiet, ko teicis audzētājs par barību, guļvietas ierādīšanu un citām praktiskām niansēm. Un uzturiet kontaktus ar audzētāju visu atlikušo suņa mūžu. Jums nebūs labāka padomdevēja par atbildīgu audzētāju. Vislabāk — vienkārši sadraudzējieties ar viņu  Tad arī audzētājs ir ieguvējs, jo šķiroties no kucēna viņš patiesībā nevis atdos vienu savu mazuli, bet iegūs jaunu draugu  Un jums arī būs dubults ieguvums — kucēns + draugs

Lai jums veicas atrast kucēnu un draugu…

P.S. Ja jums ir radušies jautājumi, lūdzu, lūdzu, droši prasiet mums. Ne tikai par mūsu kucēniem, bet par jebko, ko varam suņu lietās līdzēt — cik varam, dosim padomu.

Šodien man ir tāda skumjā oma, tāpēc varbūt top šis bloga ieraksts. Tomēr tās ir pārdomas par bērnu pseidodemokrātisko audzināšanu mūsdienu pasaulē. Un man šķiet, ka frāze, ko es ieliku kā šī blogieraksta virsrakstu šo izsaka īsi un koncentrēti! Tā ir neiedomājami ietilpīga, daudz ietilpīgāka, kā pirmajā mirklī šķiet. Padomājiet vien, cik tā ir pretrunīga šajos divos īsajos vārdos?

No vienas puses ar vārdu “pats” mēs norādām uz to, ka dodam bērnam brīvu vaļu – lai viņš ir radošs, iniciatīvas bagāts, atvērts utt. Lai rīkojas pats pēc sava prāta. Mēs neiejauksimies. Nemaz nemaz… Un tad ar otru vārdu “izkrāso” mēs tik spēji uzliekam ierobežojumus – kāds tur vairs pats? Mēs esam noteikuši darbību, robežu, izpausmi. Patiesībā, ja lūkojamies uz šo frāzi pavisam secīgi, tad mēs sākam ar to, ka mēs nosakām robežu un tad dodam viņam kaut kādu mini brīvību šos priekšnoteikto robežu ietvarā. Faktiski vienīgais, ko mēs bērnam atstājam ir iespēju izvēlēties krāsu (ja vien blakus nav izkrāsota attēla paraugs), jo darbību, formātu, un pieeju jau esam priekšnoteikuši…

Tagad stāvu dilemmas priekšā, kā turpināt ierakstu a) norādīt uz to, ka šo “izkrāso pats!” pieeju mēs izmantojam ik uz stūra? ēdinot bērnu, piedāvājot viņam rotaļlietas, ģērbjot viņu… patiesībā visur (cik lielā mērā, protams, ir atkarīgs no vecāku skaidrās spriestspējas) – ik uz soļa mēs ar vienu roku sniedzam izvēles brīvību un patstāvību, bet ar otru pieturam bērnu īsā vaļā, lai nav par daudz “pats”. b) vēl es varētu paturpināt šo tēmu ļoti acīmredzami un padalīties savā primitīvajā viedoklī par izkrāsošanu…

Sākšu ar vienkāršako.

Izkrāsošana burtiskā nozīmē.

Manuprāt (un es ar savu viedokli neesmu vientuļa), izkrāsošana caurumcaur ierobežo bērna fantāziju un radošumu. Palasot inetā pedagogu pārdomas, kas ikdienā strādā ar bērniem vēlīnā pirmsskolas vecumā, izskan secinājumi, ka bērni, kuri ir daudz nodevušies izkrāsošanai, apaug ar “pareizas” zīmēšanas stereotipu un dažkārt var izturēties paškritiski pret saviem zīmējumiem, pat atteikties zīmēt, jo “nemāk”, tādēļ, ka viņiem attēli nepadodas tik perfekti kā ierasts redzēt izkrāsojamās grāmatās (es gan atzīstu, ka to veicina arī citi pieaugušu cilvēku stilizēti zīmēti attēli grāmatās un multfilmās, piemēram. tomēr tur tas ir pastarpināti un bērns neizjūt tik tiešu salīdzinājumu ar savu spēju atdarināt uzzīmētās kontūras). Kad dzirdu kāda tēta komentāru “Muļķības, protams, ka bērna fantāziju neierobežo izkrāsojamās grāmatas – zināmā vecumā bērni neprot zīmēt un labākais, ko mēs varam darīt ir piedāvāt viņiem izkrāsot, kamēr viņi apgūst zīmēšanu.” – man sasummējas viss. Tie, kas kaut ko neprot, manuprāt, esam mēs, pieaugušie, – mēs neprotam saskatīt bērna zīmējumā to unikālo dabu un dvēseles atspoguļojumu, intīmo sarunu ar papīru, ko uz tā krāsās izliek bērns. Bērns zīmēt māk lieliski! No brīža, kad viņš pirmo reizi tver rokās zīmuli vai vislabāk krītiņu un, pieskaroties papīram, grib izzināt, kas notiks. Bet aiz savas aprobežotības mēs to neuztveram, mēs piedāvājam viņam klišejiskus zīmējumus, kurus mācam izkrāsot, nepārkrāsojot robežiņu un tad, kad viņi ir gana daudz saskatījušies pareizus kaķīšus, mājiņas, lācīšus, tad mēs beidzot uzskatām, ka viņi “prot zīmēt”, kaut patiesībā visticamāk, ka nu viņi daļu sava radošuma ir tieši zaudējuši, jo prot atdarināt šīs klišejas. Bet izpaust to, ko saskaroties zīmulim, otai vai krītiņam (vai jebkam citam, kas vien spēj atstāt pēdas uz papīra vai audekla) ar virsmu, būtu tur jāredz, mēs esam iznīdējuši…

Un ziniet, tad paiet gadi, un mēs ķeramies pie lietas. Mēs mācam radošumu, kreativitāti vai kā nu mēs to apsaucam. Un mēs ar uguni meklējam “out-of-box thinking”. Bet to, ka mēs esam iemācījušies cilvēkiem domāt “izkrāsošanas” rāmī jau no bērna kājas, kaut kā palaižam garām. Mēs no sākuma nonivelējam cilvēcisko būtni līdz normai, lai pēc tam maksātu dubultlielu algu kādam, kas nav šīm normām padevies.

calis.lv viņdien lasīju Robinam līdzīga vecuma mammu lepnās pļāpas, ka bērniņš māk izkrāsot līdz pašai maliņai un nemaz nepārkrāso pāri un audzinātāja bērndārzā ir slavējusi un teikusi, ka jāpārceļ grupiņu augstāk, jo lūk tik smuki jau mākot krāsot – labāk kā vienaudži. Bet cita mamma priecājās, ka bērns no izkrāsojamām grāmatām iemācījies zīmēt klaunu… es nemāku paskaidrot akadēmiski, bet tie, kas saprot, ko gribu teikt, saskums līdz ar mani. Jo, manuprāt, ne 3, ne 4, ne 5 un ne 99 gados bērnam nebūtu “jāpāriet nākamajā līmenī”, jo māk izkrāsot līdz ar maliņu vai ir iemācījies pārzīmēt klaunu…

Valdorfpedagoģijā, starpcitu, bērnus pamatīgi sargā no izkrāsošanas. Es neesmu apguvusi zīmējumu izprašanas teoriju (un ļoti pēc tā ilgojos), bet esmu ļoti pateicīga mūsu audzinātājai, kas šad un tad man parāda kādu Robina intīmo sarunu uz papīra un paskaidro, par ko tur būtu jāpriecājas. Pavasarī audzinātāja stāstīja, ka viņu priecē, ka Robins allaž apvelk zīmējumam apkārt tādu kā ietvaru – apli vai rāmi, kurā risinās uzzīmētā aina. Viņa stāstīja, ka tas liecinot, ka bērns ir atradis sevi, noslēdzis savu apli un ir pilnīgs, “viss”. Tagad vienmēr pamanu, ka Robins, kad kaut ko zīmē, bieži mēdz uzvilkt tādu kā līniju apkārt kā pašu pirmo un tad zīmēt iekšā iecerēto. Pasmaidu, jo aptveru, ka tas ir labi. Otra lieta, uz ko mūsu Sarmīte vērsa uzmanību – pamats zem kājām. Robins ik reizi savos zīmējumos zīmē pamatu – zāli, ūdeni, uzkalniņu, ceļu… bet vienmēr objekts uz kaut kā atrodas. Tas liecinot, ka bērns ir stabilizējis sevi, garīgā līmenī stāv ar abām kājām uz zemes… Šādas atziņas mani vilina iepazīt bērna zīmējumus, iemācīties tos izprast un saistīt tajos redzamo ar bērna garīgo izaugsmi. Savukārt viņa motorai attīstībai un paklausības attīstībai meklēju citus veidus, ne izkrāsojamās grāmatas.

Bērnam jādod rīcības brīvība

Par daudz plašāko tēmu – spēju ļaut brīvu vaļu bērnam citās dzīves sfērās – es laikam gan šobrīd nejūtu iedvesmu gari izplūst rakstiski. Mana vientuļo brīžu lasāmviela šobrīd ir J.Ū.Roges grāmatas, no kurām pirmā ir “Bērniem nepieciešamas robežas”. Tieši tā – viņiem ir nepieciešams iezīmēr robežas, jo, kā raksta Roge: “Robežas liecina par atšķirību starp “es” un “tu”, tuvumu un distanci, zināmo un nezināmo, pazīstamo un svešo, varēšanu un nevarēšanu.” Taču tās tikai nosaka ceļu, ne gala mērķi. Un man šķiet, ka tieši tas ir svarīgais, lai bērns augtu par pašpaļāvīgu un laikā un telpā drošu cilvēku: zinot robežas, viņam ir viegli pašam pieņemt lēmumus, izdarīt izvēles, izvēlēties virzienu. Jo cilvēks, kam nav robežu, ir ierobežots savā spriestspējā un vairāk tiecas pēc gataviem risinājumiem un vispārpieņemtām atziņām, kur lēmumus un vērtējumus jau kāds izdarījis viņa vietā. Viņiem ir daudz grūtāk ar atvērtu prātu un sirdi pieņemt citādo, jo viņiem nav atskaites punktu/robežu, pēc kā novērtēt lietas – viņi spēj tās tikai salīdzināt ar iemācītiem rīcības modeļiem un ir ierobežoti jaunradē… Gluži kā ar klauna zīmēšanu – padevies klauns ir tikai tas, kas ir līdzīgs klaunam tajā grāmatā…

Patiesībā par bērnu un mīļdzīvnieku – šajā gadījumā precīzāk “suņu” – attiecībām stāstījām jau Teklai Šaiterei pagājuša gada jūnijā, kad visa ģimene kopā ar mūsu BonBon tikko bijām atgriezušies no World Dog Show 2012 Austrijā un tikām apstāstīti laikrakstā Diena ar īsu stāstu par mūsu ģimeni un suņiem. Mēs ar to suņu lietu esam saslimuši un arī musu bērni ir mācījušies rāpot kopā ar suņu četrkājainajiem soļiem. Toreiz Tekla jautāja: “Ko suns dod bērnam?”… tas ir plašs jautājums. Intuitīvā sajūta, ka tā ir caurumcaur pozitīva pieredze. Un papētot teoriju, secinu, ka labumu ir pat vēl vairāk, jo parasti pirmais, kas ienāk prātā ir bērna atbildības sajūtas veidošana, bet īstenībā viss tas jāskata daudz plašāk…

Fiziskā attīstība

Mājdzīvnieks, šajā gadījumā suns, veicina bērna kustēšanos un fiziskā aktivitāte, protams ir vienmēr pozitīva lieta. Ja ar suni dzīvojat privātmājā un ārā ir dārzs, tad bērns vairāk skries, sacīkstoties ar suni par rotaļlietu, dzenājot bumbu vai vienkārši mētājot kādu koka sprunguli. Un pat, ja dzīvojat daudzdzīvokļu mājā, suns piespiedīs biežāk doties pastaigās, apmeklēt kādu parku vai skvēru un izkustēties visiem kopā. Arī mežā jūs pabūsiet biežāk, ticiet mums 😉

Arī bērna sīkā motorika saņem krietnu attīstības devu – mazais vienmēr vēlēsies suni paķemmēt, iebērt pārtikas graudiņus vai ieliet ūdeni – visas šīs kustības attīsta bērna spēju darboties ar rokām un pirkstiņiem, kuras ikdienā nemaz netiek tik bieži trenētas.

Sociālās spējas un emocionālā attīstība

Faktiski lielākā labumu sadaļa būtu jāatvēl tieši sociālajai un emocionālajai sfērai, jo dzīvnieks pieņem cilvēku tādu kāds viņš ir un vienalga, vai bērns ir hiperaktīvs vai sevī noslēdzies, suns viņu izprot un pieņem bez ierunām. Tieši šī iemesla dēļ suņus it bieži izmanto terapeitiskos nolūkos bērniem ar īpašām vajadzībām vai psiholoģiskās rehabilitācijas nolūkā.

Nereti bērni mēdz suņiem uzticēt savus lielākos noslēpumus un runāties ar suņiem, rodot viņos savu draugu un uzklausītāju, tā vietā, lai runātos ar plīša rotaļlietu vai iedomu draugu. Turklāt suns var kalpot noslēgtam bērnam arī kā labs vidutājs ar citiem bērniem, jo parkos un citās publiskās vietās citi bērni var ieinteresēties par mājdzīvnieku un tuvoties kautrīgākajam bērnam tieši caur šo kopējo intereses objektu – suni. Kopīga rotaļa ar dzīvnieku ļauj atraisīties un dibināt draudzību.

Turklāt daudzi psihologi apgalvo, ka mīļdzīvnieks bērnam palīdz augt pašpārliecinātam, jo mazais var dzīvniekam palīdzēt – pasniegt ūdeni, barību, palīdzēt, atverot durvis vai tml. Un tā viņš aptver, ka ir spējīgs kādam būt noderīgs, kas veido stabilu pamatu personībai, kas saprot, ka dzīvē var būt noderīgs un ietekmēt pasaules kārtību.

Tāpat rūpes par dzīvnieku, protams, iemāca uzņemties atbildību. Tomēr ir aplami domāt, ka dzīvnieks iemāca atbildību. Pavisam un galīgi nē – atbildību iemāca vecāki, rādot labu piemēru, kā rūpēties par dzīvnieku un bērns, atdarinot vecākus, pārņem šo atbildību. Attiecīgi, dzīvnieks ir tikai instruments, kā bērnam šo atbildības mācību sniegt, bet tā ir vecāku rūpe. Tādēļ, nepārprotiet to! Un nevajag bērnam uzticēt uzdevumus dzīvnieka aprūpē, kas viņam ir par agru un neatbilst viņa spējām. Tas ne vien padarīs sunīša vai cita dzīvnieciņa aprūpi nepilnvērtīgu, bet arī radīs mazvērtības kompleksu bērnā, ka viņš netiek ar šīm rūpēm galā, kas savukārt atstāj būtisku iespaidu uz bērna pašvērtējumu visas dzīves garumā.

Jāņem vērā, ka aptuveni līdz 10 gadu vecumam bērns nav spējīgs patstāvīgi rūpēties par dzīvnieku. Tādēļ apņemšanās un solījumi iegādāties sunīti tad, kad sāksi iet skolā, ir visai pārsteidzīgi, jo vairums bērnu šajā vecumā nav gatai uzņemties rūpēs par dzīvnieku un tās tomēr ir vecāku rūpes. Turklāt skolas uzsākšana ir nopietna “trauma” bērna dzīvē, tādēļ radīt otru pienākumu – iegādāties mājdzīvnieku tai pat laikā nav prātīgi un labāk šos būtiskos notikumus nesavienot. Arī atliekot suņa iegādi uz kādu gadiņu, tāpat jārēķinās, ka vecākiem līdz kārtīgiem padsmit gadiem ir rūpīgi jāpārrauga dzīvnieka uzturēšana un rūpes – vai suns vienmēr ir saņēmis ēdienu un ūdeni, izstaidzināts un aprūpēts atbilstoši šķirnei (aprūpēts apspalvojums, apgriezti nadziņi un tml.). Vecākiem arī jābūt pilnībā gataviem, ka mirklī, kad bērna interese un entuziasms noplok, bērnam vajadzīgs saudzīgs uzmundrinājums un vecākiem jāspēj pārņemt rūpes par mājdzīvnieku bērna vietā. Tieši šī iemesla dēļ mēs atsakām pārdot savus bīgla kucēnus vecākiem, kas saka, ka pērk sunīti savam bērnam. Jo bērna entuziasms parasti ir liels, bet vēlāk tas sastopas ar grūtībām un plok un tad stafeti jāpārņem vecākiem, kam viņi nereti nav gatavi.

Kognitīvās īpašības jeb mācīšanās, kā arī praktiskā pieredze par pasaules kārtību

Vismaz mana personīgā pieredze un bērnības atmiņas rāda, ka daudzos gadījumos mīluļa iegāde un pilnasinīga aizraušanās spēj attīstīt bērnam arī vēlmi izziņai. Piemēram man pašai bērnībā bija visas iespējamās dzīvnieku versijas (izņemot zivtiņas) – suņi manā mājā bija mūžīgi, kaķi bija manas mammas aizraušanās, kāmji un žurkas vienkārši kaut kā trāpījas pa vidu un šad tad uzradās arī pa kādam putnam, kuru es centos pārvērst sarunu biedrā 😉

Un visa šī zvēru apņemtā vide, protams, lika man ļoti interesēties par dzīvniekiem, lasīt daudz literatūras un kādu brīdi pat būt Rīgas Zooloģiskā dārza Zoo pulciņa biedrei. Suņi bija pilnīga mana vājība, sevišķi retās šķirnes, līdz ar to es kolekcionēju suņu fotogrāfijas un kladītē līmēju šo suņu bildītes no dažādiem žurnāliem un apkopju šķirnes standartus un tiem raksturīgās temperamenta un eksterjera īpatnības.

Savukārt augot kopā ar suņiem man Robins šobrīd (4.5 gadi) saka, ka būs ugunsdzēsējs un suņu kopējs. Viņš strādāšot ringā un vedīšot suņus. Un arī ikdienas aprūpē viņš ir liels palīgs – no ikdienas aprūpēs ar ūdens ieliešanu, saķeršanu pagalmā un padzīšanu mājās, kad kāds no tiem paņēmis brīvsoli, līdz pat dzemdību pieņemšanai. Arī speciālisti atzīst, ka caur mājdzīvnieku pasauli bērni ļoti labi iepazīst dabas spēku – jaunas dzīvības rašanos, dzimšanas brīnumu, slimību, nelaimes gadījumus, nāvi u.c. situācijas. Bērnam no šādas attālinātas pieredzes ir vieglāk abstrahēties, tomēr viņi izprot šos spēkus un vēlāk spēj tos objektīvāk uztvert, kad tas saistīts ar tuviniekiem.

Gatavojot rakstu žurnālam “Mans mazais” ar Valdorfa skolas pirmsskolas audzinātāju Sarmīti Gurgāni runājām par Brīvo spēli jeb rotaļu un pieskārāmies arī tam, ka bērnam nereti ir daudz vieglāk novērot un atdarināt vecāku rūpes, ja tās nav vērstas uz viņu pašu. Jo bērns rūpes, kas vērstas tieši uz viņu, uztver ļoti egoistiski, bet tad, kad aprūpēts tiek kāds cits, uztver distancēti un spēj šo mācību uzņemt un ielāgot. Tādēļ sevišķi tad, ja ģimenē aug viens bērns, ir svarīgi iegādāties mājdzīvnieku, lai bērns redzētu šīs rūpes no malas un iemācītos tās vērojot. Ja ģimenē ir vēl kāds brālis vai māsa tuvīnā vecumā, tas ir mazāk nozīmīgi, jo bērns var vērot, kā vecāki rūpējas par šo otru bērnu.

Savukārt tad, ja ģimenē ienāk mazs bērniņš un to kopīgi gaida arī ievērojami vecāks bērns, tad iespējams iegādāties mājdzīvnieku ir īstais brīdis, lai vecākais bērns novirza savu uzmanību uz jauno draugu un tik ļoti neizjūt vecāku uzmanības trūkumu, kad visa mīlestība pievērsta mazajam radiniekam. Un vecākiem ir iespējas kopā ar vecāko bērnu pavadīt kvalitatīvu kopīgu laiku divvientulībā – piemēram, divatā izejot pastaigā ar suni -, lai lielākais bērns nejustos pamests un aizmirsts, kad viņam ir ļoti svarīgs viņam vien veltītais laiks. Tad mājdzīvnieks var būt īpašs satuvināšanās katalizators un novērst greizsirdības krīzes.

Īsi sakot – blogieraksts jau kļūst pārāk garš un slavinošs… tomēr mēs savu dzīvi nespējam iedomāties bez suņiem. Tie ir kalpojuši kā lielisks pārejas posms mums no trakulīgās jaunā pārīša dzīves uz apzinīgu ģimenes dzīvi -, kad no 48 h izklaides nedēļas nogalēs mēs aptvērām, ka tomēr ir jāatgriežas mājās un kāds jāsamīļo, jāpaēdina un jāizved pastaigā arī tām stundām pa starpu… tas patiesi palīdzēja sagatavoties bērniņa ienākšanai ģimenē… un tad bērni kaut kā vienkārši ir uzauguši, mācoties mīlēt un respektēt suņu vietas robežas, bļodiņu un dusmīgāku iebildi, ka tagad nav īstā oma kopīgai spēlei… arī tas galu galā ir jāiemācās un dzivnieks to iemāca tik naturāli un vienkārši – bez īpašas mācību stundas – viņi vienkārši saprotas no pus rūciena un vienas bučas…

P.S. Tikai nepārmetiet man neobjektivitāti, ka rakstu šo blogierakstu tieši tagad, kad mums ir 2 mazi bīglēni, kas meklē savas vislabākās ģimenītes, kur kādam mazam biedriņam iemācīt mīlu, cieņu un pacietību, rūpes un neizsakāmu bučmūlību… Protams, ka zināma ķeza tie četrkājainie draugi arī ir… arī bērni ir mazizmēra ķibelītes, vai ne? bet vai tamdēļ mēs viņus mazāk gribam sev? Tak jau nē

Šodien viesojāmies CSDD, lai aprunātos par bērnu doršību automašīnā un kā padarīt sabiedrību zinošāku šajos jautājumos. Ko nu sabiedrība – pat mums nebija dažos jautājumos vienota viedokļa, kaut visi telpā esošie esam pietuvināti tematikai

Mājās devos ar lielu apņemšanos izpētīt, kā tad īsti ir ar bērna drošību automašīnas priekšējā sēdeklī. Par to tad arī šis ieraksts.

Kā apgalvo mani iemīļotie zviedru avoti, nav pārliecinoši pierādīts, ka priekšējā pasažiera sēdvieta automašīnā būtu bērnam mazāk droša. Zviedrijā šī pozīcija ir vēsturiski vispopulārākā tieši autokrēsliņa novietošanai. Protams, atmuguriska! Viņi apgalvo, ka automašīnas priekšējā paneļa konstrukcija ir pietiekami droša, lai pasargātu bērnu no savainojumiem sadursmē un atmuguriski novietots autokrēsliņš ar savu atzveltni šo drošību dubulto, toties visa konstrukcija kopā vairāk pakļaujas sadursmes virzībai un bērns tiek virzīts uz automašīnas centrālo daļu nevis kustās pretī sadursmes epicentram. Svarīgākais arguments par bērna sēdināšanu priekšā, ko par būtisku uzsver arī DBS eksperti, ka vecāki, komunicējot ar bērnu, nenovēršas no ceļa un tādējādi būtiski samazina risku vispār iekļūt autoavārijā. Turklāt parasti atmuguriskajam krēsliņam iznāk vairāk vietas priekšā, kas dod iespēju ilgāku laiku bērnu pārvadāt atmuguriski pat tad, kad sāk likties, ka nu jau gan teju teju vairs kājiņām vietas nav.

Tā nu zviedri ir par bērna sēdināšanu priekšā ar skatu pretēji braukšanas virzienam, bet TIKAI UN VIENĪGI AR IZSLĒGTU VAI VISLABĀK DEMONTĒTU AUTOMAŠĪNAS DROŠĪBAS SPILVENU!!! Jo drošības spilvens atveras ar 300 km/s ātrumu, kas ir ātrāk kā samirkšķināt acis. Un ar šo nenormālo ātrumu trieciens ir tāds, ka atmuguriski novietots bērna autokrēsliņš ir lupatās. Un (Dievs nedod!) šai krēsliņā būtu mazais pasažieris! Tādēļ nav pieļaujama pat 200 m pabraukšana ap stūri līdz veikalam ar ieslēgtu drošības spilvenu un atmuguriski pavērstu autokrēsliņu priekšējā sēdeklī – kā allaž atgādinu – pēc nelaimes nav jābrauc 100 km, tā var notikt arī pagalmā. Pie zināmas apstākļu sakritības drošības spilvens var atvērties arī sadursmē ar vidēja auguma suni. Tāpēc neriskējiet!

Taču taisnība bija CSDD pārstāvim, ka nav kategorisks liegums priekšējā pasažiera sēdeklī pārvadāt bērnu, ja viņš atrodas ar skatu braukšanas virzienā un ir ieslēgts drošības spilvens. Kategoriski aizliegts tas nav, tomēr droši arī ne. Dažādi ārvalstu avoti norāda, ka bērnu zem 150 cm priekšējā pasažiera sēdeklī ar skatu braukšanas virzienā labāk nepārvadāt, jo drošības spilvens ir izveidots tā, lai pasargātu pasažieri, kas garāks par 150 cm un nopietnas traumas var gūt ikviens pasažieris, kas mazāks par šo augumu un trāpās ceļā gaisa spilvenam tā atvēršanās brīdī. Bet bērns visticamāk trāpītos. Jo straujas bremzēšanas vai frontālas sadursmes rezultātā bērns ar skatu braukšanas virzienā saliektos uz priekšu un ceļā gaisa spilvenam atrastos bērna galva, spranda un citas vārīgas ķermeņa daļas, jo bērna galva ir smaga un muskulatūra salīdzinoši nesaturīga, tādēļ viņa trajektorija uz priekšu ir izteikta un faktiski sanāk, ka viņš liecas pretī drošības spilvenam, bet tas drāžas pretī bērnam. Tādēļ situācijās, kad nu nekādi savādāk braukt nav iespējams, bērnu priekšējā pasažiera sēdeklī ir pēc iespējas cieši jāpiesprādzē autokrēsliņā ar integrētām drošības jostiņām un jāatvirza automašīnas sēdeklis maksimāli atpakaļ, lai pasargātu bērnu no sadursmes ar gaisa spilvenu, jo gaisa spilvens maza auguma pasažieri nevis pasargā, bet apdraud. Tādēļ vislabāk tomēr bērnam zem 150 cm braukt priekšējā pasažiera sēdeklī ar izslēgtu drošības spilvenu – brauc viņš atmuguriski vai ar skatu braukšanas virzienā. Taču pats svarīgākais – ja jūs braucat droši, ar skatu pretēji braukšanas virzienam (t.i. atmuguriski), gaisa spilvenam KATEGORISKI jābūt izslēgtam!

Šodien es elpu aizturējusi klausījos diametrāli pretējus viedokļus, ko LR1 raidījumā “Ģimenes studija” pauda fizioterapeite Dace Bērtule un ortopēds Jānis Dobelnieks. ĻOTI interesants raidījums ar manu secinājumu – vai tiešām visi ortopēdi tā pieķērušies supinatoriem, kapēm un citiem stutējamajiem materiāliem? Kā gan dakters, kam pašam trīs bērni var teikt, ka viņam bijusi cīņa par to, cik ilgi apavi sabūs kājās… un tā taču esot visiem bērniem, ka viņi tos apavos raujot nost un negribot. un viņš pat neiedomājas, ka varbūt ērtu un tīkamu apavu bērns nevilktu nost. bet to lamzaku ar cieto kapi un supinatoru, viņš grib dabūt prom pēc iespējas drīz… par to, ka apavam būtu jābūt lokanam, vieglam, ērtam… nē, tikai balstošam. un kroņa frāze “apava galvenā funkcija ir atbalstīt” – nē, koriģējoša apava galvenā funkcija ir kaut ko formēt un atbalstīt. parasta apava, kas uzvilkts veselā dabas svētītā mazā peciņā, galvenais uzdevums ir pasargāt no aukstuma un savainojumiem…

bet daktere Bērtule acumirklī ierindojās manu iemīļoto speciālistu listē – izstāstīja vairākas interesantas lietas, kas arī man bija jaunums

raidījumu rekomendēju uzmeklēt LR1 arhīvā (2013.gada. 5.jūnijs pl.15.00) un noklausīties – ir tā vērts! varbūt jums darbojas pat šī saite. vai šī…

Man šķiet teju ikviena ģimene, kurā mīt mazi bērni, varētu būt laimīga par dzīvošanu tādā vietā, kur pašvaldības prioritāte ir ģimenes un bērni ne tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī. Man šķiet, ka gluži nejauši mēs esam nokļuvuši tieši tādā pašvaldībā.

Visiem pagastā dzīvojošajiem bērniem tiek nodrošinātas bērndārza vietas. Šo jautājumu pašvaldība risina, jau 4 gadus (sorrī, ja kļūdos un nu jau ir vairāk) ieviesusi “nauda seko bērnam” principu un bērni var apmeklēt jebkuru pašvaldības vai privāto dārziņu un pašvaldība sedz maksājumu līdz 180 Ls, arī citā pašvaldībā.

Babītes vidusskola ir iecienīta un daudzi nemaz nemet acis uz Rīgas smalkajām skolām. Šogad tikšot atvērtas sešas 1. klasītes. Jo šeit ir daudz bērnu. Tiktiešām – tos redz ik uz soļa un viņi te visur ir gaidīti. Piemēram vietējā kafejnīcā momentā izsniedz tualetes atslēgu, ja palūdz ielaist mazo pačurāt.

Turpat līdzās skolai ir Babītes sporta komplekss – mūsdienīga ēka ar peldbaseiniem un sporta zālēm. Peldētapmācība 5-6gadīgajiem Babītes pagasta iedzīvotājiem ir bez maksas. Arī citas sporta nodarbības nemaksā miljonus. Piemēram futbola sekcija puikām maksā 15 Ls mēnesī.

Skola ir slavena ar neskaitāmas ārpusskolas nodarbības, uz kurām skolotāja bērnu aizved no skolas gan skolas ēkā, gan uz līdzās esošo sporta kompleksu… bērni ir pieskatīti un nodarbināti un nemeklē nejēdzīgas nodarbes aiz gara laika. Babītes mūzikas skolā mūziku apgūst ļoti daudz bērnu.

Jaunajos vēlēšanu solījumos ir arī apņemšanās pilnveidot bibliotēku, papildināt aktivitātes dienas centrā.

Bet mani pārsteidza nesagatavotu šodienas pasākums. Devāmies uz Babītes novada bērnu svētkiem Piņķos. Tika solīts koncerts ar bērniņu uzstāšanos, atrakcijas, karuseļi un izklaides. Kad tuvojāmies izklaides vietai, attapos, ka man nav diez ko daudz skaidras naudas, bet tur bija vairāki karuseļi, piepūšamās atrakcijas un bija skaidrs, ka ik vietā pa latam un abiem bērniem – ar maniem 5 Ls es sveikā netikšu cauri. Tomēr Robins jau dedzīgi skrēja pa priekšu un atpakaļceļa vairs nebija… kad iestājāmies rindā uz karuseli, secinājām, ka mēs neredzam kasi. un neredzam arī, ka puisis, kas palīdz bērniem karuselī iekāpt, ņemtu naudiņu. Bija grūti noticēt, bet karuseļi, kas parasti maksā 1 Ls par braucienu, šeit bija bez maksas. Tāpat visas piepūšamās atrakcijas, vilcieniņš. Visi mūsu tēriņi beidzās ar 50 santīmiem par pop-kornu. Un mēs bijām pavadījuši 3,5 h superīgā atmosfērā, klausoties mazus dziedātājus, kas jautri iespurdzās mikrofonā, kad sajauca vārdus un piktu seju nerādīja arī viņu mākslinieciskā vadītāja

Atceļā braucām gar Piņķu peldvietu, kur sakoptā ezera malā cilvēki spēlēja bumbu, sauļojās un peldējās… un viņi nepļēguroja un nerājās. Mazliet tālāk stadionā puikas spēlēja futbolu… man bija ļoti laba sajūta par vietu, kurā mēs tagad dzīvojam. Man bija sajūta, ka visi jūtas labi, atpūtušies, fiziski aktīvi un… te ir vieta, kur sastop ļoti daudz smaidīgu cilvēku, pretimnākošu darbinieku, laipnu pārdevēju… un es nerunāju par kādām ārzemēm. Bet gan par parastu Latvijas mazo pagastu. Babītes pagastu.