'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Šim blogierakstam droši vien maz nozīmes jums, bet man gribās ar kādu padalīties savās labajās sajūtas – vīrieši pie saviem pienākumiem (gan mazie, gan lielie), savukārt suņi šito nesapratīs Tad nu dalos virtuāli.

Tāda laba lēna sajūta… Citrreiz vienkārši tāpat, bet citrreiz tam ir labi zināms iemesls… šodien es zinu, kas mani pacēlis 5 cm virs zemes – savā muki.lv pagrabiņā esam īstenojuši vēl vienu no tām lietām, kas bija mans mazais sapnītis, tikai man māņticība – kamēr nav piepildījies, es par to skaļi nerunāju. Aizvakar Klaudija Hēla pirmo reizi ienāca pie mums ciemā jaunajā mājvietā pagrabiņā. Viņa nenāca nejauši, bet gan ir galvenā mana sapnīša sastāvdaļa – man tā gribējās, lai mūsu muki.lv pagrabiņā ir stūrītis, kur var sanākt mammas un paklausīties cilvēkus, kas iedvesmo mūs – muki.lv ģimenīti. Tagad mums tāds stūrītis ir un pirmās Klaudijas nodarbības aiz muguras. Atvadoties līdz citai reizei, cilvēki teica, ka super forši un paldies Ir laba sajūta Un dzirdēt visu to, ko Klaudija stāstīja… – lai arī nedzirdu vakardienas lekciju pirmo reizi, lai arī esmu vēl papildus tam daudz par šo lasījusi, runājusi ar Klaudiju – un tomēr man atkal un atkal ir kaut kas, ko sev likt aiz auss, ko paturēt prātā, sevišķi tāpēc, ka pēc iespējas cenšos to stāstīt cilvēkiem, kas nāk uz muki.lv nopirkt ko derīgu… bet tāda eiforiska sajūta nav pametusi mani pat pēc nakts miega. Un pa galvu rosās idejas par jaunām nodarbībām, lekciju tēmām, ko vēl palūgt Klaudijai pastāstīt… jo es nojaušu, ka viņa zin un prot izstāstīt vislabāk. Ak, cik labi ir tas, ka mēs viņu pazīstam

Vakardienas sarunas tēma bija “Bērna attīstība līdz gada vecumam” – izrunājāmies gan par to, kā vecākiem nevajag iejaukties bērna attīstībā, gan par rotaļlietām, kas noder rotaļām un nemaz nav rotaļlietas… par daudz ko. Vienkārši par tiem principiem, kā bērni aug – aug un izaug, mums ir tikai jābūt blakus kā atbalstam, palīgam un mammai… Šādas lekcijas būs vēl, jo pat tikai starp “savējiem” gribētāju bija TIK daudz, ka man bija priecīgi jāsarunā ar Klaudiju vēl daži papildus datumi. Savējie, tas nozīmē tie, kas saņem e-pastā jaunumus (šad un tad rakstām svarīgas ziņas) no muki.lv – tiem tad iespēju piedāvājām pirmajiem un redz kā sanāca, ka publiski izsludināt to nemaz neiznāca… Ja arī tu gribi saņemt muki.lv jaunumus e-pastā, tad noteikti padod ziņu uz muki.lv@inbox.lv un mēs tevi iegrāmatosim jaunumu saņēmēju adrešu grāmatā. Tā vieglāk nepalaist garām “ekskluzīvos” piedāvājumus un būtiskos jaunumus 😀 Bet būs, būs vēl Klaudijas nodarbības – viņa sacīja, ka pie mums ir labi un forši un tad jau droši vien sarunāsim ne vienu vien pasēdēšanu ar Klaudiju. Un man jau arī gribas vēl un vēl Bet kā Klaudija vakar teica: “Jums nekur nav jāsteidzās! Esiet pacietīgi!” – viņa gan to teica par bērnu attīstību, jo ikviens vesels bērns rāpo, sēž un staigā Bet man liekas, ka tajā visumā ir viena liela un dziļa jēga – vēl lielāka un globālāka kā bērna attīstība (lai arī tas nekādā gadījumā nav maz!), jo , manuprāt, tieši mūsu izmisīgā vēlme sasteigt it visu, katru nieku izdarīt mazliet ātrāk, ir pamatā daudzām aplamībām, kas mūs pārņēmušas…

lai saulaina un nesteidzīga diena!

Cita starpā es studēju arī sociālo antropoloģiju – maģistrantūrā Rīgas Stradiņa Universitātē. Parasti par to daudz nerunāju, jo mācības ir noslīdējušas nepieklājīgi zemu manā prioritāšu sarakstā, bet šodien tās uzlēca atkal augstāk topā, jo Klāvs Sedlenieks iemeta Twitterī vienu ziņu ar rakstu par bērniem. Kam interesē pilns raksts un antropoloģija, tie droši var iepazīties ar to šeit, taču pavisam īsi man likās interesants pētījums.

Izrādās, eksperimentējot noskaidrots, ka bērns 14-18 mēnešu vecumā labprāt altruistiski palīdz – patiesībā burtiski metas palīgā, ja redz, ka var līdzēt “bezpalīdzīgajam” pieaugušajam – padot priekšmetu, kuru tas nevar aizsniegt, atvērt durtiņas un izdarīt citus mazus darbiņus, bez noteiktas atlīdzības. Un šī vēlme izlīdzēt mazinās tiklīdz sākam mazulim atlīdzināt par “pakalpojumu” – piedāvāt kādu gardumu, uzslavēt vai ieslēgt lieku multeni (tā mēs daram Robinam 😉 ). Izskaidrojums gauži vienkāršs – kamēr mazulis altruistiski palīdz saredzot mērķi veicamajā uzdevumā, viņam ir pilnīgi cita veida motivācija, kas nav vērsta uz viņu pašu. Savukārt sākot saņemt par padarīto atlīdzību, motivācija pārfokusējas uz atlīdzības iegūšanu jeb sevi un tiklīdz mēs šādu atlīdzību nepiedāvājam, tā motivācija strauji krītas un vēlme palīdzēt vienkārši tāpat arī ir jau sveša… tā nu mēs tos altruistiņus nokaujam

Pētījums, redz, ir antropoloģisks, tāpēc īsti risinājumu, kā pareizi audzināt bērnu, lai viņš mūžam paliktu nesavtīgs, autori nav piedāvajuši (jo tas arī nav bijis viņu mērķis) bet ir izvirzīts jautājums, vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs… jo dzīvojot lielajā “launajā” pasaulē agri vai vēlu cilvēks šo altruismu zaudē apkārtējās vides ietekmē, kaut vai tamdēļ, ka kāds to sāk savtīgi izmantot…

bet šis patiesi bija ļoti īsi, vienkāršoti un nepilnīgi. īsi sakot – man vienkārši viela pārdomām un jums varbūt arī kādu domu rosina

Nedēļas nogalē, sērfojot internetā, uzgāju kādu rakstu par to, kādiem kritērijiem būtu jāseko gudri pērkot rotaļlietas. Ar prieku atklāju, ka veids, kādā mēs gluži intuitīvi izvēlamies mantiņas Robinam un piedāvājam jums, ir gluži līdzīgs – mēs šos padomus bijām jau likuši lietā pirms vēl ar tiem bijām iepazinušies Un tad jau varbūt ir vērts to sakārtot sarakstiņā, lai arī jums čekboksīšiem ir pa rokai, kad pārdomājat, vai ir vērts naudiņu izdot par vienu vai otru lietu. Jāteic gan, ka man šajā sarakstā pietrūka dažu visai svarīgu detaļu, tādēļ es jau esmu paspējusi to papildināt ar, manuprāt, svarīgām atziņām Un tātad:

1. Atbilstība vecumam

Ja bērns izrāda interesi par rotaļlietu, tad ieprieciniet viņa zinātkāri! Vecums, kas parasti norādīts uz kastes, biežāk ir mārketinga triks – neļaujiet stīviem vīriem uzvalkos noteikt, par kādām rotaļlietām jūsu mazulim būtu jāinteresējas. Patiesībā dažas no labākajām rotaļlietām ir interesantas jebkurā vecumā, kā, piemēram, Obumbas (attēlā) – arī tad, ja uz iepakojuma norādīts, ka rotaļlieta derīga no 0+, vecāks bērns var rast tajā daudz prieka vienkārši lietojot to komplicētākā veidā. No otras puses, ja rotaļlieta domāta ievērojami vecākam bērnam, tad ir jānovērtē, vai jūsu bērnam tā jau ir piemērota – iespējams tā var prasīt iemaņas vai pirkstiņu veiklību, kuru jūsu bērniņam vēl nav – tad gan varbūt labāk nogaidīt – rotaļlietas var būt bērnam izaicinājums, bet tās nedrīkst pārvērsties aizkaitinājumā vai radīt vilšanos, ja mazulis netiek galā ar mantu. Un galu galā, vienmēr paturam prātā, ka daži ierobežojumi uz kastītes ir drošības dēļ – piekrītu, ka nereti tie ir smieklīgi un izvietoti vietā un nevietā, tomēr tikai mūsu vecāku ziņā ir novērtēt, vai mazulim rotaļlieta ir droša. (more…)

Kad man kāda mamma saka: “Bet bērns ceļas kājās, kā tad lai viņu notur pie zemes!?”, tad man ir tikai viena atbilde, ko man kādreiz uz šādu pašu jautājumu atbildēja Klaudija Hēla: “Padari viņam grīdu interesantu!” Un šai sakarā mums ir sava pieredze, kurā varbūt ir vērts padalīties.

Patiesībā sen biju iecerējusi uzrakstīt mazu blogierakstu par kartona māju būšanu. Kaut kā līdz šim mūs nav piemeklējusi tāda rūpnieciski ražota kartona māja, par kuru mēs vēlētos no visas sirds izdot naudu… vēl jo vairāk tamdēļ, ka materiāla kartona mājai mūsu birojiņā ir atliku likām.

Gan jau arī jums, labi padomājot, pa rokai atrastos kāda liela kartona kaste – nu tāda, kuras viena mala ir vismaz metrs un augstums ap 60 cm vai tml. Tad nu tieši tādu kartona kasti mēs metām vēkšpēdus, izvēršot kastes virsas malas uz visām debespusēm, lai kaste būtu stabila – sienas un jumts vienā rāvienā gatavs. Tad atliek vien vienoties, kur būs durvis, kur logi un tos izgriezt ar asu nazi – ja vēlamies atveramu, tad griežam tikai 3 maliņas paredzamajai ailei, ja logs būs bez slēģiem, tad izgriežam četrstūrus vai apļus vai kādas vien formas gribam. Durvīm svarīgs rokturītis – citkārt izgriežam caurumiņu, kur ieāķēt pirkstiņu, lai tās var no iekšpuses aizvērt, bet var arī piešūt pogas no abām pusītēm durtiņām… īsi sakot, jāliek vien lietā izdoma un jāīsteno visas arhitektoniskās ieceres! mums ar Robinu lielu prieku sagādā arī māju sazīmēt – es zīmēju puķes, Robins saules… tā nu mums ir nodarbe veselam vakaram un māja ir arī koša un krāsaina. un mazajam ir tapusi māja, kas ir tieši tik aizraujošs objekts, lai rāpot vien gribētos – tādā mājā stāvus nepiecelsies, iekšā uz divām kājām neieiesi utt. – gandrīz žēl, ka es tajā nevaru ierūmēties. jo rāpošana ir veselīga visu vecumu cilvēkiem.

vēl viens mājas jaukums ir tas, ka tā neko nemaksā un tad, kad interese noplok, māju drošu sirdi var nodot lietošanā atkritumu savācējiem jeb, kā saka Robins, “aiznest tantei” (tante – sētniece) lai tad, kad ievajagās jaunu pajumti, to atkal varētu radīt no jauna

ja nu šis raksts jūs iedvesmo mājai, bet jums patiesi nav nevienas piemērotas kastes, mums vismaz divas potenciālās mājas noteikti birojiņā kā reizīti ir – dodiet tik ziņu un nodosim jūsu radošām izklaidēm – lai tikai mazie rāpo!

Nu Robinam ir divi gadi. Un pietika man tikai kādam pastāstīt, ka nekādas “divgadnieku krīzes” mums nav, kad tas sākās… Kad Robins pirmo reizi ieziņoja, ka čučēt iešot pliku dupsi (mēs čučot un dodoties ārā no mājas vēl tomēr uzcērtam autiņbiksītes, lai neiznāk nepatikšanas), bez pidžammas – getrās vien. Tāds nu viņš man tur gulēja garšļaukus uz vannas istabas grīdas – pliks kā tikko dzimis, tikai vienas 4x raženāks pirmajā reizē man tas likās komiski, izdevās sarunāt tomēr pa manam un tas aizmirsās… bet tad pirmo reizi Robins atteicās ģērbt nost drēbes bērndārzā… un otrdienas rītā abi vīriešcilvēki, man par lielu pārsteigumu, ieradās mājās abi kopā pusstundu pēc tam, kad bija to pametuši, lai dotos uz bērndārzu – pirmā doma man bija, ka bērndārzs ciet… izrunājāmies, izspriedāmies visi trijatā un tad atkal bērndārzs tika apmeklēts rātni. daži trādi rīži jau ieskanējās atkal brīvdienās… un tad otrdienā atkal tētis pazūd bez pēdām – kad sazvanīts, ziņo, ka Robins atkal iespītējies – bērndārzā nepalikšot. un kad palika, tad pēcpusdienā atkal neiešot mājās… tā nu mēs šīs esam iesaukuši par Niķīgajām otrdienām… redzēs, kas būs nākamotrdien tagad jau pasmaidu, bet kopumā šis mums atkal ir tāds mazs šociņš bērnaudzināšanā, jo jau likās, ka paliek vieglāk…

izrunājos ar audzinātāju… viņas arī norāda, ka Robins sācis savā runā arvien biežāk pieminēt sevi, tostarp lietojot pirmās personas vietniekvārdu “es”, “man” utt. – bērns apzinās sevi kā personību, lūko, kā tā ietekmē pasaules kārtību un lietas ap viņu… redz nu, tagad mums mājās ir mazs vīrelis… personība. kuru negribas iznīdēt jau iedīglī – ar šo esam ļoti piesardzīgi. patiesībā man pat sāk likties, ka nostaigāt pa to šauro līniju, kas ir starp personības iznīdēšanu un bērna izlutināšanu, ir sarežģītāk, nekā celties naktīs un mainīt pamperi vai darīt visu to grūto sākumdarbu, kas man likās tik nepārvarams posms bērnaudzināšanā…

Un mums bija jāsāk pāršķirstīt interneta lapas, kurās kas teikts par šo problēmu un piedāvāti risinājumi. un interesantu rakstu uzgājām portālā maminuklubs.lv – nemaz nemēģināšu pārstāstīt. labāk vien izlasiet! vismaz man likās noderīgs, kad īsti nav gudra cilvēka, kam pajautāt – rāties vai piekāpties?…

Nu lūk! Vēliet mums izturību! Un ja jums kādam arī ir Niķīgās otrdienas, trešdienas vai piektdienu pēcpusdienas, tad vēlam jums to pašu

Žurnāls “Mans mazais” šajā gadā palicis pēdējais preses izdevums, ko gaidām savā pastkastītē. Sagaidījām šonedēļ un ar interesei meklējām, kur tad mūsu Šķībās krūzes, jo zinājām, ka tām tur vajadzētu būt – redakcijas meitene bija atbraukusi vienai pakaļ priekš fotografēšanas. Lūk tā ir!!! Līdzās Doidy Cup gozējas arī citas “parastās krūzes”, par kurām rāmītī teikts tā: “Ja bērns būs iemācījies dzert no snīpjkrūzes, viņam būs jāmācās dzert arī no parastās krūzītes.” – lūk par šo teikumu arī gribējām precizēt. Doidy Cup jeb Šķībā krūze, kā mēs to saucam, ir domāta bērnam kā pati pirmā krūze, apejot snīpjkrūzi, ideālā gadījumā arī pudelītes ar knupīti un tml. dzeršanas ierīces, kas bērnam jauc galvu un māca sūkt nevis dzert. Doidy Cup priekšrocība ir tā, ka tā piedāvā bērnam dzert ar dabiskām instinktīvām mutes kustībiņām, ko viņš apguvis jau zīžot mātes krūti un tā ir pilnībā savietojama ar krūtsbarošanu, ne mazākā mērā neapdraudot to, ka mazais varētu atteikties no krūts vai just apjukumu mainot zīšanas tehnikas, jo tehnika ir viena un tā pati. Tātad mūsu galvenais precizējums – Doidy Cup nav krūze, kas seko snīpjkrūzei, tā ir piemērota bērnam no dzimšanas (ar vecāku palīdzību, protams) un ir lietojama snīpjkrūzes vietā! Pēc šādas pašas tehnikas tiek piebaroti arī mazuļi, kas priekšlaikus dzimuši, līdz ar to pat eksperti visvārāko mazulīšu jomā varēs apliecināt, ka mazajam labāk ir dzert nekā sūkt. Par to tad mēs arī iestājamies Un lai jums patīk Šķībās krūzes, tikpat ļoti, kā mums

Mēs jau te ik pa laikam padalāmies ar kādiem atradumiem priekš Robina. Tā nu varbūt ir vērts ielūkoties arī Robina dāvanu maisā, jo Ziemassvētku rūķi, šķiet, ar visām dāvanām trāpījuši desmitniekā.

Kamēr Robins gulēja diendusu, rūķi bija pabijuši arī pie mums un zem eglītes sakrāvuši vairākas noderīgas lietas. TIK grūti bija noturēties līdz vakaram, kad varēs dāvanas beidzot izdalīt un ielūkoties, kas tur sasaiņots! Galu galā vakars klāt un Robins sapucējies savā rūķu micē ķeras pie dziedāšanas un dāvanu pelnīšanas. Kas tad tur iekšā?

Pirmajā paciņā Robins atrod jaunas multenes – Daukas filmu cikls “Pasaciņas” – lieliska multfilmu izlase, 26 multenītes – mazas pasaciņas ar dzejolīšiem un dziesmiņām… Jauki, mīļi, Robins ieraugot beigu titrus katrai filmiņai atkal skaļi sauc: “Citu, citu!” un nepacietīgi gaida nākamo.

Par otro priekšnesumu no egles apakšas drīkst vilkt laukā lielu saini, kurā paslēpusies pasaku grāmata – “12 skaistas pasakas”, Zvaigzne ABC. Lai arī pasaku pārstāsts stipri interpretēts un nav gluži literārās pērles, tomēr daudz krāšņu bilžu, katrā lappusē teksta tieši tik daudz, lai Robinam nepaliktu garlaicīgi un galvenais – tās tiešām ir tās 12 pasakas, kuras ir tāds bērnības “must-have” – šķiet netrūkst neviena un neviena nešķiet lieka… Ziemassvētku vakarā lasām pasaku par Sarkangalvīti.

Trešā dāvana ir favorīte – koka ksilafons ar metāla plātnītēm, kuras noskaņotas ar tīrām īstām notīm. Šādu rūķi sarūpējuši lelle.lv veikaliņā – Robins nespēj vien beigt muzicēt, patiesībā šeit beidzas interese par visu, kas vēl gaida dāvanu dalītāju zem eglītes – kas gan tur varētu būt labāks par šo muzikālo brīnumu?! Robins ir apburts!

Pa nakti rūķi zem eglītes gan paslēpuši vēl vienu lielisku dāvanu – ragaviņas. Metāla sliecēm un atzveltnīti, koka sēžamo daļu. Iegādātas veikalā Depo par ļoti demokrātisku cenu (15 Ls), šobrīd šķiet labs pirkums – no skata glīts, pēc kvalitātes apmierinošs, vien velkamā šņore gan ir īsa – mammai jau par īsu, bet kad tētis ķeras pie vilkšanas, tad Robinam kārtīgi jāsaturas, jo priekša ceļas gaisā un ragavas žvāļojas pa kukuržņiem – bailīgi Nu bet kā izbraucāmies pa parku! Un suņi izskrējušies… Vaigi sārti, deguns mazliet nosalis un līdzpaņemtais pīrāgs no svētku galda bija īsti laikā Ragavas labas Un gan jau to šņori arī tētis uztaisīs garāku, lai visiem ērti.

Lūk tādas labas dāvanas rūķi Robinam sanesuši… Mums patīk un citiem iesakām no sirds.

Mums lielākā aktualitāte ap Robinu ir runāšana. Robins runājas jau kopš vasaras, bet ar katru dienu valodiņa kļūst raitāka, vārdiņu vairāk… un tad nu palasu arī pa plašo internetu kādus padomus, kā vārdiņiem palīdzēt veidoties vēl ‘mukāk Padalīšos ar to, kas man licies vērtīgs… varbūt noder jums arī!

Kamēr bērna fonemātiskā dzirde nav attīstījusies, viņš nedzird, kā vārdi pareizi izklausās un to vietā izdomā savus. Šī iemesla dēļ viņš visbiežāk pats to nemana, nedzird, ka kļūdās un kādas skaņas izrunā nepareizi. Labākais, ko var darīt, ir pareizi atkārtot šo vārdu un vārdus ar līdzīgām skaņām, līdz bērns izdzird, kā tie skan. Taču svarīgs priekšnoteikums bērna veiklai runai ir fizioloģiska gatavība – gan mutes muskulatūras attīstīšana, gan sīkās motorikas veicināšana, kurai ir ciešs sakars ar bērna smadzeņu gatavību runāšanai. (more…)

Mums diezgan bieži jautā par to, vai LittleBlueLamb kurpītēm ir gana stingra kapīte, lai balstītu mazuļa kājiņu, kas tikko sācis celties un spert pirmos solīšus. Lūk arī Aija uzdod jautājumu: “vai šīm kurpītēm ir gana stipra un augsta kapīte, lai derētu bērniņam, kurš ceļas kājās un mēģina spert pirmos solīšus?” Tad nu ienāca prātā, ka varbūt vienkārši jāatbild publiskis, lai ir skaidrība vienreiz par visām reizēm

Nē, nevienām Little Blue Lamb kurpītēm nav cietās kapītes un lielākajai daļai nemaz nav kapītes līdz potītei. Un mēs par to priecājamies. Ja jūs meklējat apavus ar cietu zolīti, supinatoru un stingru kapīti, tad LittleBlueLamb kurpītes nebūs īstās, jo mūsu filozofija ir pilnīgi pretēja (vairāk lasīt šeit). Ja runājam tieši par kapīti, tad pēc mūsu domām, mazulim pirmajiem soļiem tāda nav nepieciešama vairāku iemeslu dēļ:
1) sākot celties kājās, mazulis pārbauda, vai viņa kājiņas jau ir gatavas stāvēšanai un staigāšanai – daba vislabāk zin, vai mazuļa muskulatūra un kaulu sistēma ir gatava turēt viņu vertikāli vai vēl kādu laiciņu labāk turēties pie zemes. Ja mazuļa kājas ieaujam apavos, kas balsta potīti, mēs maldinām bērnu, liekot viņam justies stabilākam kā viņš patiesībā ir un veicinām pāragru celšanos un staigāšanas uzsākšanu, kamēr viņa kaulu sistēma tam vēl nav pietiekami gatava…
2) kad mazulis sāk tikko celties kājās, viņš lielāko daļu laika tomēr pavada rāpojot – augstas un cietas kapes traucē pareizi atliekt pēdiņas un bērns var sākt rāpot izvēršot pēdiņas un atsperoties ar pēdu iekšējām maliņām tādā kā skujiņā, kas vēlāk var būtiski ietekmēt nepareizu gaitu.

Tie ir divi galvenie argumenti, kādēļ Robins savus pirmos apavus dabūja tieši no LittleBlueLamb un ar tiem godam arī nostaigāja kamēr vien no tiem izauga. Es pat nerunāju par to, ka, manuprāt, bērnam visumā ir jāstaigā pēc iespējas basām kājām un apavi nepieciešami tikai dodotis ārā vai ciemoties. Tad kad viņš sāk tikko celties, tad taču ārā vai ciemos viņš vēl sēž ratiņos vai mammai opā – kam viņam kurpes? Es labi zinu, kam viņam kurpes – lai ‘muki būtu Mēs arī Robinam vilkām zābaciņus, kad devāmies uz lielveikalu pēc pamperu pakas, lai arī viņa vienīgais uzdevums bija smuki sēdēt iepirkumu ratos un droši varēja iztikt ar zeķēm

Otros apavus, pēc Klaudijas Hēlas ieteikuma, iegādājāmies no firmas Elefanten, kura diemžēl līdz šim nav bijusi atsaucīga uz mūsu lūgumiem pārstāvēt šo zīmolu Latvijā. Elefanten apaviņi ir domāti jau kārtīgiem staigātājiem un ir ar augstu kapi, tā ir samērā stingra un zolīte ir elastīga, supinatora vietā atrodam izliekumu, kuru šī firma patentējusi kā, viņuprāt, dabisku bērna pēdas velves izliekumu, kurš arvien lielākiem apaviņiem paliek arvien izteiktāks – kā jau dabiski tas bērnam attīstās 

NB! Tās ir tikai mūsu domas par apaviem pēc konsultācijām ar Klaudiju un pašu izlasītā dažādos avotos. Šobrīd viedokļu par pareiziem apaviem ir tik daudz, ka mēs izturamies izprotoši pret citādiem uzskatiem, tomēr līdz šim tie nav spējuši mūs pārliecināt 

Mēs neesam pazuduši. Vienkārši bišķiņ darbos. Un vēl nodarbojāmies ar tehniskām izmaiņām mūsu ilglaicīgai pastāvēšanai un ieturējām tehniskas dabas pauzi Patiesībā arī šobrīd aizkulisēs ne viss darbojas tieši kā mums gribētos, tāpēc nav iespēju ielādēt jaunās Franck&Fischer lietas no ziemas kolekcijas, kur galvenie varoņi ir pingvīns un leduslācis Viņi ir papildinājuši koka mantu klāstu, radījuši šādas tādas jaunas tamborētas lietas (beidzot arī mīkstās mantas ir satamborētas), kā arī ir dievīga aktivitāšu grāmatiņa ar suni, kuram raibi iet ik katrā grāmatas lappusē… bet to visu saku intrigai, jo bilžu nav 😉 bet būs.

Un laiku īsinot līdz bildēm, padalīšos īsās tēzēs par mantām… mūsu bērndārzā (Valdorfa) šodien bija vecāku sapulce par mantām. Stāstija kāpēc un kā… tas sasaucās ar jauno Mana Mazā numuru, kur par to ir foršs raksts – to jūs izlasiet paši! Es pastāstīšu par dažām lietām, kas man bija noderīgi jaunumi…

Vispirms par ideju kā tādu – nav jābūt valdorfietim, lai spētu novērtēt ikvienu rotaļlietu, ko dodat savam bērnam spēlēm. Jāpiemin, ka sevišķi grūti kritiski novērtēt tuvinieku sirsnīgās dāvanas.  Un tomēr arī tur der paturēt prātā galveno izvērtēšanas kritēriju –  vai šī rotaļlieta manam bērnam dod ko labu vai sliktu – kaut ko nedabisku un nevajadzīgu vai pat tiešā veidā negatīvu. Tad, kad mums demonstrēja “slikto” mantu piemērus, lūkojos un likās tik vienkārši atšķirt labo no sliktā, bet tik tiešām nebiju līdz šim saņēmusies un izsviedusi dažas dāvinātas mantas, kas īstenībā neatbilst mūsu priekšstatiem par lietderīgām rotaļlietām. Atbraucu mājās un no Robina mantu plauktiem izvilku 3-4 mantas, kas pie mums nokļuvušas dāvināšanas ceļā – šis mani tātad bija iedvesmojis mazai revīzijai

Svarīga, bet neizvērsta bija sentence (noteikti meklēšu info un padalīšos arī ar jums) par maņām, kas mazulim līdz skolai attīstītas visspēcīgāk un nosaka vēlamo rotaļlietu raksturu: kustības maņa, līdzsvara maņa, dzīvības maņa un tauste. (more…)