'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Izrevidējiet savas mantu kastes, izberiet rotaļlietu grozus, izslaukiet pagultes un izķidājiet skapjaugšas… “mantu maiņa” iet vaļā jau nākamnedēļ! Pēdējais brīdis ieskicēt dažus praktiskas dabas jautājumus.

• “Mantu maiņas” rotaļlietas tiek pieņemtas (bet nevis mainītas!) no 4. līdz 7. septembrim – tas ir nākamās nedēļas otrdien, trešdien, ceturtdien un piektdien muki.lv darba laikā
• Rotaļlietas vizuāli novērtēsim un izsniegsim pretī mukos latus. Aptuvens viena mukā lata kurss ir 5 Latvijas lati pret vienu – t.i., ja rotaļlieta (šī vai ļoti līdzīga) jauna kādā veikalā varētu maksāt 5, 10, 15 utt. Ls, tad mēs atbilstoši piesolīsim 1, 2, 3 utt. mukos latus. Rotaļlietas, kuras ir bojātas, zaudējušas savu spozmi un citādi ir ar acīmredzamu vērtības zudumu, attiecīgi tiks vērtētas zemāk. Nieciņus pieņemsim grupiņās, piemēram, 2-3 grabulīši varētu būt tie paši 5 Ls un attiecīgi būs visi kopā 1 naudiņas vērti.
• Pretī kādu rotaļlietu varēs saņemt 8. septembrī – sestdienā, no 11 līdz 15. Un ne vēlāk un ne ātrāk!
• Visas atnestās mantiņas tiks liktas īpašos plauktos, norādīta to vērtība un jums atliks izvēlēties un izkalkulēt, cik liela mantu kaudze jums iznāk. Kurš nāks pirmais, varēs, protams izvēlēties no plašāka mantu klāsta.
• Ja kādas rotaļlietas paliks pāri, izdomāsim, ko ar tām iesākt. Katrā ziņā iedzīvoties uz rotaļlietu maiņu negrasāmies – mūsu puikas “Mantu maiņā” piedalīsies pēc vispārējiem noetikumiem un Robins jau tagad prāto, kas vajadzīgs pašam, kas brālim un ko varētu iemainīt

Lūdzu…

• Esiet kritiski un izvērtējiet, pirms nesat rotaļlietu maiņai, vai tā nav jau savu laiku nokalpojusi un maz var kādu iepriecināt. Līdzīgos pasākumos ārvalstīs tiek pieņemtas jaunas vai nedaudz lietotas rotaļlietas. Mēs dzimšanas datumu tām neprasīsim, uzticēsimies jums. Atcerieties, ka šī aktivitāte ir par mainīšanos ar līdzvērtīgām lietām – ja vēlaties no tās gūt prieku, būtu godīgi, ja arī citi gūtu tādu pašu, stiepjot mājās jūsu atnestos dārgumus.
• Svarīgi paturēt prātā, ka šīs aktivitātes fokuss nav materiālie ieguvumi. Mums vissvarīgākais škiet abpusējs prieks par jaunu rotaļlietu, kā arī apziņa, ka kāda lieta kalpojusi vairākkārt – tātad jāuzražo ir tikai viena lelle un arī atkritumos galu galā nonāks tikai viena rotaļlieta.
• Ja kāds no noteikumiem vai procesiem jums šķiet ne gluži tāds, kā jūs to iztēlotos, tad noteikti dodiet padomu, tomēr mēs atkal paturam tiesības šoreiz būt nepaklausīgi Tomēr labus padomus mēs allaž kaut kad liekam lietā – ja ne uzreiz, tad nākamreiz Un arī mēs mācāmies no kļūdām, no pieredzes… tāpat kā bērni
• Mēs iesakām ņemt līdzi bērnus un izskaidrot viņiem ieguvumus no rotaļlietu maiņas. Vismaz mēs savam vecākajam puikam (protams, 1.2 gadus mazais Klāss vēl šo nesaprot īsti) skaidrojam un varēsim dzīvē parādīt, kā mainoties rodas prieks un arī pavisam racionāli labumi ar aiztaupīto naudiņu un dabas saudzēšanu.

Tiekamies “Mantu maiņā” jau nākamnedēļ!

Rotaļlietu maiņa… par šādu ideju jau pasen izlasīju kādā skandināvu mammas blogā. Bet ar tradīciju, gūt jaunu prieku no lietotām rotaļlietām, esmu saskārusies arī citur… vairāk tieši Skandināvijas kontekstā. Man šī ideja ļoti patīk un šķiet, ka mums ļoti piestāvētu, vai ne? Tā ir gan prātīga, gan draudzīga – maciņam un dabai – gan prieku nesoša… īsi sakot, mums patīk, ka mantas nav krāmi, bet ir noderīgas lietas un nekrājas kaudzē, bet nes prieku bērniem tieši tā, kā tām plānots to darīt.

Tādēļ esam saņēmuši drosmi mēģināt rīkot pirmo rotaļlietu maiņas pasākumu arī Latvijā. Vai tas būs pirmais? Nezinu – katrā ziņā, ja kas tāds jau kaut kur ir noticis, es to esmu palaidusi garām Tāpēc uzdrošināmies domāt, ka tas ir pirmais vērienīgais rotaļlietu maiņas pasākums. Un jūs uz to esat ielūgti!

Rīkosim to septembra pirmajā nedēļā un sauksies tas īsi un kodolīgi – “Mantu maiņa”. Tas notiks mūsu jaunajā veikaliņā Baznīcas ielā 31. Un kārtība ir sekojoša.

• Vairākas dienas (no 4. līdz 7. septembrim) vecāki un paši bērni varēs nodot rotaļlietas, kas vairs nesagādā tādu prieku kā sākumā, pretī saņemot pilnīgi jaunieviestu valūtu – muki lati.
• Ikviena rotaļlieta, kas būs darba kārtībā, tīra un ar prieku citam bērnam lietojama, tiks novērtēta vērtībā no 1 līdz 5, par ko varēs saņemt atbilstošu naudiņu skaitu.
• Nedēļas izskaņā – sestdienā, 8. septembrī no plkst. 11 līdz 15 – ikviens, kura rīcībā būs muki lati, varēs tos iztērēt, iegādājoties jaunas rotaļlietas no “Mantu maiņas” plaukta. Rotaļlietu varēs izvēlēties pēc principa “kurš pirmais brauc, pirmais maļ” – pirmajiem nācējiem, protams, rotaļlietu izvēle būs plašāka.
• Maiņai nodotās rotaļlietas nebūs iespējams pārdot vai nopirkt par parastiem latiem un santīmiem vai citām valūtām. Šis būs pilnīgs bezpeļņas-daudzprieka pasākums.

Un jūs varat būt līdzdalīgi šī pasākuma īstenošanā!

– Pirmkārt un galvenokārt – piedaloties! Izrevidējiet savu mantu kasti, spēļu plauktus un visu citu – esam pārliecināti, ka tur ir šis un tas “Mantu maiņai” noderīgs. Mēs ļoti ceram, ka pasākums izdosies apmeklēts, jo ja tā lieta aizietu, to būtu vērts ieviest par tradīciju, vai ne? Lai ik brīdi varētu pilnīgi bez finansiālām investīcijām tikt pie kāda refreša savā mantu plauktā ikviens bērns

– Jo vairāk būs cilvēku, kas atnesīs rotaļlietas un piedalīsies “Mantu maiņā”, jo jaukāk būs visiem – galvenokārt tādēļ, ka būs plašāka izvēle un lielākas izredzes, ka visi aizies prom priecīgi ar kādu nenovērtējamu dārgumu ķešā. Tādēļ, lūdzu, lūdzu, izziņojiet saviem draugiem, radiem un paziņām, kā vien mākat un protat, ka šāds pasākums būs – vai tas būtu Twitterī, Facebook un visur citur. Varbūt varat aprakstīt visas Rīgas ielas ar krītiņiem vai vēstīt par šo pasākumu piemājas spēllaukumā Mēs būsim pateicīgi par it visiem likumīgiem un pieklājīgiem veidiem

– Idejas un priekšlikumi – tā kā mēs šādu pasācienu organizējam pirmo reizi pilnīgi uz izjūtu, tad varbūt jums ir kādas labas idejas un padomi, kā to darīt labāk. Vai varbūt jūs gribat nākt talkā tīri praktiski – droši, piedāvājiet palīdzīgās rokas un mēs izdomāsim, kur tās likt Mums noderētu gan plakātu zīmētāji, gan naudiņu taisītāji, gan mantu kārtotāji, gan… nu ikviens, kas kaut ko labu prot, droši var pieteikties – galu galā ikviens darbs uz priekšu tiek, ja savu roku talkā liek 😉

Tad tiekamies “Mantu maiņā”?!

Es zinu, ka šeit bija jābūt ierakstam par Klāsa pirmo mēnesīti otrajā dzīves gadā. Tas top – man to visu laiku nākas pārrakstīt un labot, jo kā es uzrakstu, ka Klāss kaut ko dara vai nedara, tā viņš tieši to savā dzīvē pamaina un klaji stāstīt nepatiesību tak nebūtu smuki Tā ka tas top un parādīsies tuvākajās dienās… bet meanwhile…

Padalīšos kopīgā priekā ar Aleksu Hokštrāseru, kurš ir Bilibo saimes izgudrotājs un tēvs. Satikām viņu savā pavasara ceļojumā uz Šveici – ak jē, cik viņš ir foršs un vienkāršs cilvēks! Nemaz nešķiet, ka tas būtu vīzdegunīgs bērnu rotaļlietu ikoniska dizaina radītājs, kuru pat MoMA (Amerikas modernās mākslas muzejs) iekļāvis savā kolekcijā, kas veltīta gadsimtam bērnu dizainā (Century of the Child: Growing by Design, 1900-2000). Tā kā tas noticis burtiski nupat, kad šī kolekcija atklāta, tad sveicienus sūtījām Aleksam arī no Latvijas, jo tas patiesi ir liels panākums – tāpat vien tur neiekļūst 😉 Un mums ir jo liels prieks, ka Latvijas bērni un viņu vecāki arī atzinīgi novērtē Bilibo un mēs esam līdzās tik daudz radošam bērna priekam un aktīvai izaugsmei Forši!

Lūk te, Bilibo iekļauts arī MoAM veikaliņa kolekcijā – bet mēs to izdarījām ātrāk. Vai varētu domāt, ka mēs fiksāk pamanām, kas ir laba manta?

Bilžu ar Klāsu nav, bet būtu bijušas noderīgas. Nav tāpēc, ka Klāsam ir sācies periods “parādi-man-ko-tu-safotogrāfēji” – tiklīdz pavēršu pret viņu objektīvu, viņš pārtrauc iesākto darbību un enerģiski pieprasa atrādīt sabildēto materiālu 😉 Tādēļ centīšos tēlaini vārdos apstāstīt, kādu jaunu skatu uz verammantu viņš man šodien pavērsa.

Tradicionāli verammantiņu veikaliņā iesakām bērniem no apmēram 7-8 mēnešu vecuma, kad sīkās motorikas attīstīšanas nolūkā, rekomendējam to dot bērnam, sasienot abus galus kopā un atstājot brīvu pēc iespējas garu šņores daļu. Tā bērns nevar veramās figūriņas nomaukt nost, tomēr var tās bīdīt pa šņorīti, tādējādi trenējot pirkstiņus un rociņas. Ar Klāsu arī esmu atklājusi, ka varu mantiņu labi apsiet ap sēžamratu barjeriņu, lai manta vienmēr ir klēpī, bet nekad nepazūd. Cita mamma man izstāstīja, ka mantu sējusi pie kulbiņas abās pusēs, tā šī mantiņa kalpojusi jau no 2-3 mēnešu vecuma kā ratu grabulis arī dzen.

Kā paredzēts – t.i. vērt uz šņorītes figūriņas – Robins verammantu sāka izmantot aptuveni gada vecumā, pat mazliet ātrāk. Teikšu godīgi, ka atskaites punkts tas nav – es biju ieguldījusi zināmas pūles viņa apmācībā un tagad zinu, ka lepoties tur nav ar ko, jo bērnam tādas prasmes vērtīgāk atklāt pašam, kā samācīties no mammas. Klāsam šajā vecumā – t.i. ap gadu – nav diez ko liela interese par verammantas vēršanu, jo es viņam ar pareizo tās pielietojumu neuzplījos – ļauju viņam darboties ar to pēc sirds patikas pašam, jo šobrīd šī rotaļlieta viņam ir no tiesas aktuāla, viņš ņemas ar to gandrīz ikreiz, kad vispār mantām pieslēdzas. Un tā nu viņš man ir parādījis, kādas tiešām vērtīgas lietas ar to var darīt.

Pirmkārt, mazās koka figūriņas ir patiesi noderīgas, lai tās liktu kaut kur iekšā – viņš tās met smuki skanošajā Pringles čipsu bundžā un tad griež bundžu otrādi un ber atkal laukā. Lai cik bezjēdzīga šī nodarbe neliktos, tomēr tas, ka bērns palaiž savu mīļo bumbiņu tādā tumšā nezināmajā kā šī bundža, liecina par viņa izpratni par telpu, dziļumu un tādām lietām, kas savukārt ir cieši saistīts ar izpratni par celšanos kājās un tikšanu atkal lejā. Kā stāsta Klaudija Hēla attīstības nodarbībās, bērns, kas sācis slieties kājās pirms vēl met priekšmetus dziļākā traukā, neizprot telpas jēdzienu un nesaprot, ka palaists vaļā priekšmets – arī viņš pats – krīt līdz saskaras ar virsmu. Tādēļ bieži vien bērni, kas pāragri nokļūst stāvus pozīcijā, sāpīgi krīt, jo intelektuālajā attīstībā neattīstās harmoniski ar fizisko attīstību un neizprot tieši šo telpas īpašību kopumu arī attiecībā uz savu ķermeni. Nereti vecāki tad bērnam “māca” nolaisties zemē, tomēr bērns šādā veidā iemācās tikai šo vienu situācijas risinājumu un mehāniski atkārto iemācīto, bet neizprot pašu ideju. Tā nu šai koka figūriņu krāmēšanai dažāda dziļuma traukos es piegriežu lielu vērību un to novērtēju.

Otrkārt, Klāss aizgūtnēm vingrina plaukstiņas, uzlasot izkaisītās figūriņas pa zemi – viņš ar milzīgu azartu cenšās maksimizēt vienā plaukstiņā satveramo figūru skaitu – turot rokā vienu bumbiņu, to neatlaižot viņš ar pirkstiņiem ievirza plaukstā vēl vienu, tad aizvirza to plaukstā tālāk (arvien vēl operējot tikai ar to vienu plaukstu) un uzlasa vēl vienu figūriņu, kas jau paliek visai grūti, jo trīs figūras ir faktiski vairāk, kā viņa plaukstas virsma… un tad viņš mēģina pacelt vēl ceturto. Un tad to pašu visu ar otru plaukstu. Es vispār esmu pārsteigta, cik simetriski attīstītas ir viņa spējas – viņš spēj vienlīdz veikli operēt gan ar labo, gan kreiso rociņu – to esmu novērojusi ne vien šajā rotaļā, bet arī pie galda, darbojoties ar dakšiņu un ēdamo. Atceros, ka Robins bija ļoti izteikti orientēts uz kreiso roku – es pat kādu brīdi biju pārliecināta, ka viņš būs kreilis un jau biju salasījusies, ko tik tas mums nesola (gan plusus, gan mīnusus) – tagad saprotu, ka laikam pārāk daudz iesaistījos rotaļās ar Robinu un, protams, vienmēr pasniedzu viņam visu ar savu labo roku, kādēļ viņam iznāca vairāk nodarbināt kreiso. Treškārt, – kas man šķita visaizraujošāk un pārsteidzošāk – Klāss iemet uzlasītās figūriņas lielajā caurdurī – tādā plastmasas bļodā ar caurumainu apakšu, kādā man tiktos šobrīd skalot zemenes. Un tad viņš kustina caurduri un vēro, ko darīs figūriņas. Smaidiet vien – ko gan viņas var darīt? Bet bērns iemācās, ka apaļā bumbiņa ripo, kārtīgi riņķo pa caurduri un taisa skaņu. Ripiņa nav tik apaļa kā bumbiņa un ripo tikai vienā virzienā – pa apaļo malu. Savukārt klucītis neripo nemaz. Klāss tā pakustina figūras, tad izņem klucīti – to, kas nez kādēļ neskan un negrib skraidīt pa bļodu – viņš to rūpīgi izpēta, pagroza pirkstos un iemet bļodā no jauna – pakustina caurduri, bet figūriņa arvien vēl neskrien pa bļodu. Tad viņš izceļ bumbiņu, to, kas skrien gluži kā traka un smuki grab – papēta to, met atpakaļ bļodā un turpina nodarbi… Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet bērns mācās ģeometriju. Viņš mācās izprast formas. Un es sāku apjaust, ciks varīgi tas ir, iedziļinoties valdorfpedagoģijas formu zīmēšanā un eiritmijā…

Tā nu es šodien sēdēju gandrīz pusstundu līdzās bērnam un ar aizturētu elpu vēroju, kā bērns sevi skolo. Šādā izziņā ir desmitkārt vairāk vērtības manās acīs, kā tajā, ka viņa vecākais brālis šajā vecumā jau vēra verammantu uz šņorītes. Jo viņš nekad nav viļājis figūriņas pa bļodu, nekad nav tās pētījis un salīdzinājis – viņš tās ir tikai vēris.

Un es saku paldies Klāsiņam – es šodien iemācījos ko jaunu. Ko ļoti vērtīgu jaunu… un gribēju padalīties ar jums. Ka tādā vienkāršā rotaļlietā kā verammanta ir tik milzīga vērtība. Un ka tagad es vēl jo vairāk zinu, ka tāda manta ir ikviena bērna must-haves.

Nez, vai man būtu jāstāsta par līdzsvara riteņiem (balance bike) vēlreiz? Vai būtu jūs jāaizvedina uz pagājušajā pavasarī rakstīto, jo tas viss arvien vēl ir spēkā – lasiet šeit visu par un ap līdzsvara riteņu būtību! Līdzsvara ritenis ir divritenis bez pedāļiem, ķēdes un, protams, papildritenīšiem. Parasti šos riteņus piedāvā maziem bērniem kā pirmo divriteni. “Maziem” tas ir aptuveni divus trīs gadus veciem, dažkārt arī ātrāk – būtiskāks ir bērna augums nekā pases dati. Faktiski ar mazāko un vienkāršāko pie mums pieejamo ritenīti Seven, var sākt braukt jau bērns no 85-86 cm auguma.

Līdzsvara riteņa priekšrocība slēpjas apmācības metodē – ar līdzsvara riteni bērns visu pirms apgūst līdzsvaru, kas patiesībā viņam piemīt dabiski jau kopš mirkļa, kad viņš sāk patstāvīgi un droši staigāt. Un tikai tad, pārejot uz divriteni, apgūst pedāļu mīšanas tehniku, kas bērnam nav dabiska iemaņa, bet ir treniņa procesā apgūstama prasme. Attiecīgi, ja vispirms bērns braucis ar līdzsvara riteni un sapratis, kā šī līdzsvarošanās prasme liekama lietā kontekstā ar riteni un stūri, tad pāreja uz divriteni notiek bez papildriteņiem vien pieliekot klāt pedāļu mīšanu un… aidā!!! Runā, ka tas notiekot ļoti ātri, dabiski un vienkārši (burtiski 15 minūtēs), ja vien bērns ir tam morāli un fiziski nobriedis. Taču caurmērā bērni, kas savas velo prasmes sākuši slīpēt ar līdzsvara riteni, ar “parasto” divriteni iemācoties braukt agrīnākā vecumā kā tie, kas sākumā braukuši ar četrriteni (divriteni ar papildriteņiem). Par to, kā Robinam veicas ar divriteņa apguvi noteikti rakstīsim blogā. Pašlaik viņš vēl sezonu sāk ar līdzsvara riteni (viņš izvēlējies Ratz Fratz Air).

Mums ir prieks, ka līdzsvara riteni vai bezpedāļnieki, kā tos mēdz saukt tautā, kļūst arvien populārāki. Tā nu tie pie mums veikaliņā mazliet papirkti un šobrīd nopērkams ir bestseller modelis Seven, ar kuru bijām apbruņojušies lielākā daudzumā, kā arī One2Run un koka mocītis Racing. Bet līdz sezonas sākumam noteikti izvēli papildināsim, lai gan…

Prātīgāk noteikti līdzsvara riteni ir iegādāties savlaicīgi, jo pareizāk uzsākt braukšanu būtu ierastos apstākļos, piemēram, mājās. Sākotnēji mazajam nevajag lielus plašumus, jo visticamāk, ka viņš čāpos stāvot kājās ar riteni starp kājām. Taču nevajag satraukties un pārlieku uzstāt, lai bērns sēžās uz sēdekļa – čāpošanai ir sava nozīme – bērns iemācās stūrēt, sagāzt riteni sānsverē un aprod ar domu, kas notiek balstoties te uz vienas, te uz otras kājas. Kad viņš ir iemanījies manevrēt ar šo braucamo starp mēbelēm – un tieši tāpēc uzsākšana mājās mums patīk, jo tur neglābjami ir šķēršļi, ko apbraukt – var doties laukā un iemēģināt braucamo plašākās ārēs. Tad var piedāvāt mazajam apsēsties uz krēsliņa un, tiklīdz viņš aptvers, ka dupsi var atbalstīt uz sēdekļa un tad kājas vairs nekalpo kā balsts, bet kā dzinējs, tā lieta aizies neticami ātri. Vismaz mums tā bija – no mirkļa, kad Robins apsēdās un pirmo reizi atspērās ar kājām un atlaida tās abas vienlaikus no zemes, līdz brīdim, kad mums bija aulēkšiem jāskrien viņam līdzi, pagāja mazāk kā stunda… manuprāt, pat mazāk kā pusstunda. Bildē jūs varat redzēt mūsu otro pastaigu ar līdzsvara riteni parkā – vai viņš izskatās pēc tāda, kas tikko tik apsēdies uz krēsliņa un aptvēris, kāds superīgs braucamrīks ir viņa rīcībā? Bet tā ir – šie ir vieni no pirmajiem līdzsvarīgajiem metriem Robina mūžā iemūžināti gavilējošas mammas fotoaparātā Lai jums ne mazāk priecīgu un līdzsvarotu fotomirkļu šo(pa)vasar