'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Paldies Lindai – šis mums patīk. Un ja tas būtu checklists, tad gandrīz visus punktus muki.lv radošā komanda var atzīmēt kā izpildītus 🙂 Lepni 🙂

Kā ir ar jums?

29 WAYS TO STAY CREATIVE from TO-FU on Vimeo.

Mūs pazīstot, droši vien nav trīs reiz jāmin, kā mēs izturamies pret mammas pieniņu mazajiem – ar visām četrām par!!! Un ļauj tik man parunāt par šo tēmu, un es kļūstu emocionāla un nekonstruktīva. Tāpēc šoreiz par ko citu… par krūtīm.

Mani pašu Dieviņš apveltījis ar daudz pieniņu. Patiešām sūdzēties nevaru. Taču tam ir arī savas sliktās puses – pieniņš tek aumaļām, kad vajag un nevajag, krūtis smagas, sāpīgas… Īsi sakot, krūšu labsajūtai jāpievērš īpaša uzmanība. Un par to tad arī šis blogieraksts 🙂

Barojot Robinu pieredze bija visāda, sākums bija grūts (te paldies Klaudijai Hēlai, kura uzmundrināja un palīdzēja nepadoties, kā arī kkm.lv konsultantēm, kas brauca palīgos). Tādēļ, sagaidot Klāsiņu, barošanai gatavojos jau nopietnāk. Man bija skaidras sekojošas lietas:

• veļai jeb krūšturim ir jābūt ne vien labam, bet izcilam un tā nav lieta, uz ko naudu taupīt, jo iedzīvošanās strijās un diskomforts, ko rada savas funkcijas nepildošs krūšturis – nē, vēlreiz to negribu;
• krūštura ieliktnīšos, kaut arī biju atklājusi sev tuvāko piedāvājumu, kuros jutos puslīdz (bet tikai puslīdz) labi, biju iztērējusi veselu bagātību – ja rēķinām, ka vidēji aizgāja 1-2 kastītes nedēļā, kuras maksā ap 2.50 Ls katra, tad vairāk kā gada laikā, ko baroju Robinu, biju iztērējusi vairāk kā 100-200 Ls tikai par ieliktnīšiem vien. Un tie, tāpat kā autiņbiksītes, sadalās vēl nezin cik simtus gadu – tātad arī dabai nedraudzīgais faktors mani satrauca.
• un man bija izveidojušās savas atziņas par krūšu kopšanu pēc nepatīkamas pieredzes no iepriekšējās barošanas.

Tieši tādēļ, es meklēju un atradu priekš sevis Carriwell – nu esmu izmēģinājusi šos produktus arī darbībā un ar prieku saku, ka apraksti atbilst īstenībai un piedāvāju jums to produktu izlasi, kas man patīk un kurus lietoju pati. Tie ir barošanas krūšturi (patiešām labi!), vairākkārt lietojamie krūšturu ieliktnīši (tostarp arī dabīgā zīda) un arī visu grūtniecības laiku izmantoju grūtnieču jostu.

Savukārt krūtis daudz vairāk saudzēju un kopju. Jau uz slimnīcu devos nobruņojusies ar kāpostiņu – kad jutu, ka krūtis sāk kļūt siltas un lielas, liku vēsas kāposta lapas, ko sabakstīju ar dakšiņu, lai vēl labāk izdalās suliņa. Un daudz ļāvu krūtīm atrasties svaigā gaisā – gaisa peldes pēc barošanas, ieziežot krūtsgalu tikai ar pieniņu – patīkami un noderīgi. Pirms krūti paslēpu krūšturī, apziedu krūtsgalu ar mitrinošu, mīkstinošu krēmiņu, piemēram, rozā Bepanthen man it labi patīk. Jāatzīstas, ka plaisās un nelielā asiņošanā iedzīvojos arī šoreiz, bet tagad jau savlaicīgi biju ievākusi informāciju, ko tad darīt – Klaudija Hēla krūtsbarošanas kursiņos ieteica Austrālijas tējaskoka eļļiņu – to tad arī pēc maziem meklējumiem izdevās aptiekā atrast (gan bez Austrālijas) un tā tiešām dara brīnumus. Lietoju to sekojoši: 2-3 pilieni uz vates tamponiņa, ar tiem viegli apsmērēju bojātās krūtsgala vietiņas (pāris reižu izmēģināju arī jaukt kopā ar lavandas eļļiņu 2+2 pilieni) un ļauju palikt līdz nākamai barošanas reizei. Svarīgi – tā eļļa pirms barošanas NOTEIKTI ir jāmazgā nost! (jo tā arī briesmīgi smird 😉 )… bet diennakts laikā manas krūtis atkal bija gatavas barošanai ar smaidu 🙂

cālis.lv meitenes lūdza uzrakstīt, kā Robins satika brālīti, kā izturējās, jutās… uzrakstīju un tad nolēmu ielikt arī mūsu blogā, lai saglabājas, atmiņām. un citiem.

uzreiz jāsaka, ka tās emocijas un to emocionālo lādiņu, kas valdīja gaisā nevar izstāstīt. tas bija tikai to brīdi un man ir mazliet žēl, ka nav nevienas tehnoloģijas, kas tādus enerģētiskos strāvojumus spētu iemūžināt, lai puikām uz 18 gadu dzimeni uzdāvinātu. pēc pirmajām 3 h aptvēru, ka tik aši paskrējis laiks un jutos TIK nogurusi tieši emocionāli, it kā būtu kartupeļu lauku viena norakusi…

pirmkārt, Robins bija ļoti noilgojies pēc manis – ienācis pa durvīm apskāva un ilgi ilgi klusēdams turēja mani savās mazās rociņās, nelaida vaļā, bet arī neko neteica, neraudāja – tikai kad atkāpās, fiksi vēl iedeva milzu buču… kā filmās stiprie vīrieši. sapratu, cik viņš man ir pieaudzis un liels. aicināju iet paskatīties brālīti, kurš tobrīd čučēja lielajā gultā. Robins vispirms skrēja pie šūpulīša un izskatījās reāli vīlies, bet es jau saucu pie lielās gultas. kad viņš ieraudzīja, viņš sastinga pus metru no gultas, skatījās, bet baidijās pat paelpot, lai nepamodinātu. Kad Klāss mazliet sakustināja rociņas, Robinam bija tāda sajūsma – viņš gandrīz iekliedzās, bet apvaldijās, un meklēja ar acīm tēti, lai var pastāstīt, izteikt prieku – brālītis kustina rociņas šitā te! kādu brīdi viņš nēsājās pa māju kā sadedzis, it kā paskatījies, pietiek – skrien prom. tad atkal nē – vajag vēl paskatīties, skrien atpakaļ. un padzirdis, ka brāli varētu modināt, sacēla pamatīgu jezgu, skubināja visus modināt brāli, celt augšā…

kad Klāsu paņēmu rokās, Robins pirmo reizi ļoti ļoti bailīgi pieskārās un noglāstija brālīti. teicu, ka jāiet bikses mainīt, jo brālim kaka biksēs. tavu skriešanu – pamperis tika momentā uzmeklēts, Robins jau tā kā centās pats pielaikot Klāsam, bet nu sacīju, ka tētis ies palīgā un Robinam bija tik ļoti grūti sagaidīt nesteidzīgo tēti… bikses turēja, pamperi deva, smērīti atskrūvēja – tāds palīgs un tik satraukts – to nevar izstāstīt, nebiju savu bērnu tādu redzējusi ne mūžam. pēc bikšu maiņas mammai brālis jābaro – Robins sauc, lai nāk, lai nāk uz virtuvi – nepacietīgi ved uz savu ēdamkrēslu. un man gari jāpaskaidro, ka Klāsiņš vēl neēd pie galda, ka viņš ēd mammas pieniņu. Robins vēroja visu notiekošo tālāk muti pavēris, kā mamma baro brāli – stāv man ar krūštura ieliktnīti blakus un nepacietīgi jautā ik pa 20 sekundēm, vai jau viss, vai brālis paēdis… kad nevar vairs sagaidīt, aiziet pēc mazā ķeblīša, atnes un saka, ka pasēdēs, pagaidīs man pie kājām… tā mēs pirmo reizi kopīgi barojām Klāsiņu 

ak un vēl epizode ar biksēm! Kamēr Klāss ēda, Robins atnes viņam no saviem iekrājumiem kapeiciņu (kaut kādus santīmus) un saka, ka tos tagad dos brālītim, lai viņam arī ir naudiņa. saku, ka brālītim nav kabatiņu biksēm, kur kapeiciņu ielikt. Robins satraukti aizskrēja uz Klāsa plauktu skapī un uzmeklēja bikses ar kabatām un mums tās noteikti pēc paēšanas bija jāpārvelk, lai Klāsam ir kapeiciņa. bet izrādās, ka kabatu nav arī šīm biksēm… tad nu kaut kā mums izdevās sarunāt, ka Robins Klāsa kapeiciņu arī paglabās, līdz Klāsam būs pašam sava kabata.

beidzot brālis paēdis, tad jāiet uz lielo istabu. lai kāpjot ārā no lielās gultas un ejot. es mēģināju izskaidrot, ka brālītis vēl nevar paiet, maziņas kājiņas viņam. tad drīkstot aiznest, labi. bet tur jāsēžas uz dīvāna visiem kopā. un atkal man jāskaidro, ka Klāsiņš vēl neprot arī sēdēt, tikai čučēt klēpī. iedevām Robinam arī paturēt uz dīvāna Klāsiņu klēpītī… man ir grūti iztēloties, kas tai mazā liela sirsniņā tobrīd notika. viņš tik uzmanīgi viņu turēja, skatījās, centās… asaras birst to skatu atkal iedomājoties. un to šausmīgi laimes piepildīto sejiņu. tad Robinam laikam atvērās – tēta klēpī viņš ņēmās brālīti papaijāt, bučot – bet nu tik uzmanīgi, tik trausli… tad brālis jānes pie loga paskatīties, kas ārā. tad jārāda Lego žurnālā foršākās mašīnas un traktori… galu galā man likās, ka tā mazā sirsniņa neizturēs to satraukumu un spriedzi, pat iedevu nomierinošu homeopātisko graudiņu…

un ir tik daudz rakstu un info, kā vecāko bērnu neapdalīt ar uzmanību utt. bet es neesmu redzējusi nevienu info, kā mazāko bērnu pasargāt no vecākā bērna uzmanības. Robina vēlme iet modināt brālīti, jo nu būs tak izgulējies, mums jāapslāpē ik pa 20 minūtēm. vienīgais, kas viņu kaut cik attur, kad saku, ka miegā bēbīši aug lieli un viņš taču grib, lai brālītis pēc iespējas ātri izaug un kļūst viņam par labu spēļu biedru. bet domāju, ka šāda atruna man darbosies rīt līdz pusdienlaikam – ja brālis vēl nebūs izaudzis, tad viņš manai pasakai par augšanu miegā vairs neticēs. 

nu apmēram tādas sižetiski bija mūsu pirmās dažas stundas… bet mīļošanās, bučošanās, apskāvieni – es laikam pēdējā gadā kopā neesmu tik daudz mīļuma saņēmusi. turklāt mīļoti tiek visi – pat suns patrāpās pa burzmu 

Mūsu ģimenes lielais ilgi gaidītais notikums ir piepildījies, izdzīvots un tagad sākas kas jauns.

Klāss Horens vai savējiem vienkārši Klāsiņš, piedzima 16.jūnijā un pasaulei par sevi paziņoja pamatīgi skaļi un vairākas reizes. Daktertante par šādu skaļu pieteikšanos piešķīra viņam 9 balles Apgares skalā. Citos nomērāmos parametros Klāsiņš godīgi ieņem mazākā brāļa pozīcijas – bija 3490 g svarīgs un 54 cm garš (nu pavisam īss patiesībā – tāds mazs mazs cilvēciņš). Nu jau Klāsiņš ir mājās, kārtīgi ēd un čuč un saka visiem īkšķu turētājiem, sveicējiem un līdzi jutējiem milzīgu paldies.

Arī mēs – mamma, tētis un droši vien arī Robins – pievienojamies pateicībā par līdzi jušanu, labām domām un vārdiem. Tas tik ļoti saviļņo 🙂 Tiešām, paldies 🙂

Materiāls pārpublicēts no žurnāla IEVA 2011. gada 1.jūnija numura. Sagatavojusi žurnāliste Gunta Šenberga.

Raudoši mazuļi viņas rokās nomierinās. Bet viņu vecāki saka: «Atnāca Klaudija, un pamazām viss nokārtojās. Kļuva mierīgi un labi.» Lai gan viņa nav ne eņģelis, ne burve, tikai fizioterapeite. KLAUDIJA HĒLA.

Cienot katru

Klaudiju pazīstu gandrīz desmit gadu – kopš sāku strādāt žurnālā Mans Mazais. Daudzas reizes esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus, kad mazuļa piedzimšana vecākiem nesusi ne tikai prieku, bet arī milzu rūpes un satraukumu. Vai nu tāpēc, ka bērniņš piedzimis ilgi pirms laika un vēl ilgāk viņam bija jācīnās par dzīvību un dzīvi. Vai tāpēc, ka bijušas veselības problēmas. Vai arī – viss it kā kārtībā, tomēr jaunie vecāki tik un tā ir tramīgi. Bet: «Tad atnāca Klaudija…» Ģimeņu, kas tā var teikt, ir simtiem un varbūt par tūkstošiem. Vieni ar viņu sastapušies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas priekšlaikus dzimušo bērniņu nodaļā, citi – kādā no daudzajām citām Klaudijas darbvietām vai nodarbībām, ko viņa vadījusi. Kādu brīdi viņai pat bija savs SIA Klaudija Hēla.

Pa šiem gadiem ir mainījušās arī Klaudijas, ja tā drīkst teikt, aizraušanās darba jomā. Ik reizi, kad uzzinājusi ko jaunu, Klaudija aicina ārzemju speciālistus vadīt kursus arī Latvijā. Kādubrīd viņa vairāk vadīja topošo vecāku nodarbības, interesējās par Bobata terapiju, hendlingu jeb mazuļu ikdienas aprūpi, kas veicina attīstību. Pēdējā laikā – ar austriešu ārstes Emijas Pikleres iedibināto pedagoģijas un terapijas metodi. Tās galvenā ideja ir paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām – viņš ir dzimis, lai augtu un attīstītos. Mums, pieaugušajiem, tikai jāgādā, lai katrā vecumā būtu tam piemērota vide. Tāpēc šķiet, ka viņa mazuļu vecākus nomierina un iedvesmo ne tikai ar to, KO dara, bet gan – KĀ. Un ka to dara tieši Klaudija. Tāda, kā viņa ir. Read the rest of this entry »

Jau pirms laika rakstīju par krūts veselības tēmu mazliet te. Bet šoreiz vēlējos aicināt arī jūs pievienoties ar savu aktivitāti krūts veselības tēmas aktualizēšanā – šajā nedēļas nogalē, 11. jūnijā, notiks dažādi ar šo saistīti pasākumi, kuros būtu jāpiedalās ikvienai sievietei un ikvienam, kam sievietes ir svarīgas.

Read the rest of this entry »

Mums ir jaunums – Mega SkyO. Robinam patīk. Un mums arī (tātad 🙂 ). Tā radītāji atkal Rhino toys (Obumbu dzimtās mājas)… Šķīvis ir ļoti viegls un ir mīksts. Un nemaz nav īsti šķīvis, bet drīzāk tāds lidojošs riņķis, jo ir caurumcaurs – tādēļ tas uzsēžas uz vējiņa un – aidā! – aizlido krietni labu gabalu pat, ja met Robins. Un ir droši mest to viņam atpakaļ, jo mīksts un viegls – nav nekāda riska, ka nenoķēris viņš dabūs punu vai neveiksmīgi tverot savainos rociņas. Šis nu pa īstam patīk lieliem un maziem (un suņi nezkapēc neizrāda nekādu interesi – kas labi, jo viņi gan to varētu sapluinīt driskās viens un div’)! Derēs kā spēlei pļavā, tā skolēnu brīvdienām, kas pavadītas lielpilsētas pagalmā vai kopīgai atpūtai pludmalē 🙂

P.S. Mega – jo tas ir liels – tāds vērā ņemams – vairāk kā 40 cm diametrā 😀

Līdzsvara ritenis, balansa ritenis vai skrienamritenis – sauciet kā gribiet! Robinam tas ir vienkārši – viņa mocītis 🙂 Tas ir mūsu šīs vasaras lielais atradums (atrasts jau krietnā pavasarī… 😉 ). Līdzsvara riteni Robins saņēma dāvanā uz savu 2. dzimšanas dienu februārī. Taču pa māju tā stumdīšanās bija tāda stumdīšanās, jo nav vietas īstam ieskrējienam. Taču uz Lieldienām nesām to laukā un jau otrajā izbraucienā uz parku Robins brauca kā lielais. Tagad nejaudāju tikt līdzi, tādēļ mācāmies sarunāt, ka pa ielu braucam uzmanīgi – ik pa laikam jāapstājas un jāsagaida lēni kustīgā mamma. Ja viņa dikti kliedz, lai apstājas – tad jāstājas un jāgaida uzreiz.

Patiesībā latviešu valodā tā uz sitienu atrodu maz informācijas par līdzsvara riteņiem. Toties angliski par to rakstīts pat Wikipedia. Līdzsvara ritenis ir divritenis bez pedāļiem, ķēdes un, protams, papildritenīšiem. Parasti šos riteņus piedāvā maziem bērniem kā pirmo divriteni. Tā priekšrocība slēpjas apmācības metodē – ar līdzsvara riteni bērns visu pirms apgūst līdzsvaru un tikai tad, pārejot uz divriteni, apgūst pedāļu mīšanas tehniku. Ar divriteni, kuram pieskrūvēti papildritenīši, ideja ir pilnīgi otrāda – bērns sākotnēji iemācās pedāļus mīt un tikai vēlāk turēt līdzsvaru. Arī par to, kāda secība būtu pareizāka, ir daudz diskusiju internetā, tomēr mēs no savas pieredzes sliecamies piekrist tiem, kas apgalvo, ka agrīnā vecumā bērnam vieglāk apgūt līdzsvaru, jo tas notiek gluži dabiski, turpretī griezt pedāļus divgadniekam ir sarežģīts uzdevums kaut vai divriteņa svara dēļ. Turklāt ar papildritenīšiem bērns apgūst dažas nianses velobraukšanā, ko vēlāk ir grūti pārmācīties.

Lai līdzsvara riteņa ideja darbotos pilnvērtīgi, bērnam ir jābūt atbilstoša izmēra ritenim – viņam jāvar sēžot uz sēdeklīša ērti čāpot ar kājām pa zemi (tātad ar rezervi par nākotni domājot nopirkts ritenītis sākumā apgrūtinās iemaņu apgūšanu, ja mazulis varēs tikai aizskart zemi ar pirkstgaliem vai tml.) Sākumā mazais ies uz priekšu ar riteni starp kājām stāvus – tieši šādi Robins stumdījās visu pavasari pa māju, vēlāk ies apsēžoties uz sēdekļa un tad, kad uztvers domu, jau nevis ies, bet atspersies uz sēdekļa sēžot, līdz līdzsvars būs apgūts tik tālu, ka aši kājeles kustinot mazais ieripinās, paceļ kājas no zemes un tad tās piešauj pie zemes tikai, lai atspertos ātruma uzturēšanai. Robinam aptuveni šīm stadijām iznāca iziet cauri sekojoši: pirmajā gājienā uz parku viņš stumdijās stāvot uz riteņa (turot riteni starp kājām, bet nesēžot), tad otrajā reizē pierunājām viņu apsēsties un čāpošana gāja apmēram 15 min, līdz viņš aptvēra, ka droši var sēdēt un skriet jeb atsperties un pēkšņi ātrums daudzkāršojās. Mājās no parka braucām jau labā ātrumā (kā reizi bildē redzams mūsu otrais izbrauciens mājupceļā 🙂 ), ideja bija uztverta, kājeles zibēja vien. Aptuveni pēc 4 pastaigām, Robins jau brauca 10-15 m turot kājas paceltas, t.sk. izņemdams līkumus. Šodien Robins brauc tikai ar paceltām kājām – tātad līdzsvaru turot pilnībā, pieskaroties ar kājām zemei vienīgi, lai uzņemtu un uzturētu ātrumu. Braukšanas stāžs 6 nedēļas.

Cik nu mums iznācis iepazīties ar citu vecāku pieredzi internetā, šāds temps riteņa apgūšanā nav nekas pārdabisks – ļoti daudzi dalās pieredzē, ka jau pēc mēneša vai diviem ar līdzsvara riteni, pārgājuši uz divriteni ar pedāļiem un pedāļu mīšanas iemaņas apgūtas pirmajā izbraukuma reizē dažu minūšu laikā. Mēs arī domājam vēl šovasar tikt pie divriteņa un tad jau ziņosim, kā nu mums iet ar tā apgūšanu un cik minūtes mums tas prasījis… Braukšanas māku ar līdzsvara riteni pat bērni ap 18 mēnešu vecumu varot apgūt vien dažās stundās. Neskatoties uz to, kopš brīža, kad paši esam atklājuši riteņošanas sezonu, neesam uz ielas sastapuši nevienu domubiedru – ne kādu ar līdzsvara riteni, ne veiksmīgu divgadnieku, kas jau pārgājis nākamajā līmenī un min divritenīša pedālīšus bez papildritenīšiem. Acīmredzot nav vēl popularitātes vilnis skāris Latviju. Bet teikšu godīgi, ejot pa ielu aiz tālu priekšā braucošā Robina, kad pretī brauc daudz lielāks bērns un min liela velosipēda pedāļus ar papildriteņiem, bez jebkādām cerībām tuvākajā laikā izveicīgi manevrēt bez šīs atbalsta komandas, es jūtos lepna – tas tāds mammas lepnums.

Tā ka esiet droši, par līdzsvara riteņiem no mums jūs šovasar vēl dzirdēsiet daudz. Mēs esam tādā sajūsmā! Un kā jau ierasts, tas par ko mēs esam sajūsmā, ātri vien nonāk saulītē arī muki.lv plauktos. Šobrīd, pa starpu dinamiskām pastaigām parkā, mēs darām visu, lai (varbūt jau līdz Jāņiem) pie mums varētu iegādāties kvalitatīvus līdzsvara riteņus par demokrātiskām cenām… turiet īkšķus! 🙂

Maija pēdējā dienā pie mums atkal bija Klaudija ar lekciju par bērna attīstību – kaut esmu dzirdējusi visas viņas lekcijas reizes, katra ir savādāka un ikvienā dzirdu ko iepriekš nesaklausītu 🙂 Tāda nu man priekšrocība. Šajā reizē lielāks uzsvars kā citkārt tika likts uz bērna spēju trenēšanu vs atklāšanu. Ar to gribu teikt, ka man dikti iepatikās atziņa, ka mēs esam ļoti veikli bērnam ietrenēt kaut ko jaunu, bet lai ļautu viņam pašam to atklāt – tas gan mums ne visai labi izdodas. Konkrēts piemērs šai tēmai bija sorteri jeb formu šķirotāju – Klaudija stāstīja, ka, protams, varam iegādāties savam mazulim sorteri ar daudz dažādām formām, kuras patiesībā visas ir tikai niansēs atšķirīgas un kubiskas, un iemācīt bērnam tās salikt pareizajos caurumiņos. Bet tā būs iemācīta, uztrenēta spēja – ne mazuļa paša atklāsme vai paša sperts solis attīstībā. Taču viņa ieteic tomēr izveidot sorterīti pašiem – paņemt parastu kurpju kasti un divas bumbas – piemēram viņa rādījā Oball Classic un Oball Mini – izgriezt kastes virspusē atbilstoša izmēra caurumus un ļaut, lai mazulis pats atklāj, ka vienā – lielākajā – caurumā var ielikt abas bumbas, bet mazākajā tikai mazo un lielākā nepadodas. Tāda lieta, ko mazais pats ar savu izpētes dziņu ir atklājis, bērna attīstībai dod daudz vairāk kā vecāku priekšā parādītas un ar lielu neatlaidību satrenētas iemaņas. Lūk tā 🙂

Kaut kā sakritis, ka tieši šobrīd par muki.lv painteresējas ne viens vien medijs – mēs jau atsaucīgi kā vienmēr un šodien pieņēmām piedāvājumu paviesoties Latvijas Radio “Ģimenes studijā” pie  Agneses Linkas, kura kā izrādās, mūs pazīst, jo ir mūsu apmierinātā pircēja un iegādājusies pie mums lietas savam mazulim 🙂 Forši 🙂

Raidījumu iespējams noklausīties arhīvā šeit.