'mukas lietas 'mukiem bērniem…

cālis.lv meitenes lūdza uzrakstīt, kā Robins satika brālīti, kā izturējās, jutās… uzrakstīju un tad nolēmu ielikt arī mūsu blogā, lai saglabājas, atmiņām. un citiem.

uzreiz jāsaka, ka tās emocijas un to emocionālo lādiņu, kas valdīja gaisā nevar izstāstīt. tas bija tikai to brīdi un man ir mazliet žēl, ka nav nevienas tehnoloģijas, kas tādus enerģētiskos strāvojumus spētu iemūžināt, lai puikām uz 18 gadu dzimeni uzdāvinātu. pēc pirmajām 3 h aptvēru, ka tik aši paskrējis laiks un jutos TIK nogurusi tieši emocionāli, it kā būtu kartupeļu lauku viena norakusi…

pirmkārt, Robins bija ļoti noilgojies pēc manis – ienācis pa durvīm apskāva un ilgi ilgi klusēdams turēja mani savās mazās rociņās, nelaida vaļā, bet arī neko neteica, neraudāja – tikai kad atkāpās, fiksi vēl iedeva milzu buču… kā filmās stiprie vīrieši. sapratu, cik viņš man ir pieaudzis un liels. aicināju iet paskatīties brālīti, kurš tobrīd čučēja lielajā gultā. Robins vispirms skrēja pie šūpulīša un izskatījās reāli vīlies, bet es jau saucu pie lielās gultas. kad viņš ieraudzīja, viņš sastinga pus metru no gultas, skatījās, bet baidijās pat paelpot, lai nepamodinātu. Kad Klāss mazliet sakustināja rociņas, Robinam bija tāda sajūsma – viņš gandrīz iekliedzās, bet apvaldijās, un meklēja ar acīm tēti, lai var pastāstīt, izteikt prieku – brālītis kustina rociņas šitā te! kādu brīdi viņš nēsājās pa māju kā sadedzis, it kā paskatījies, pietiek – skrien prom. tad atkal nē – vajag vēl paskatīties, skrien atpakaļ. un padzirdis, ka brāli varētu modināt, sacēla pamatīgu jezgu, skubināja visus modināt brāli, celt augšā…

kad Klāsu paņēmu rokās, Robins pirmo reizi ļoti ļoti bailīgi pieskārās un noglāstija brālīti. teicu, ka jāiet bikses mainīt, jo brālim kaka biksēs. tavu skriešanu – pamperis tika momentā uzmeklēts, Robins jau tā kā centās pats pielaikot Klāsam, bet nu sacīju, ka tētis ies palīgā un Robinam bija tik ļoti grūti sagaidīt nesteidzīgo tēti… bikses turēja, pamperi deva, smērīti atskrūvēja – tāds palīgs un tik satraukts – to nevar izstāstīt, nebiju savu bērnu tādu redzējusi ne mūžam. pēc bikšu maiņas mammai brālis jābaro – Robins sauc, lai nāk, lai nāk uz virtuvi – nepacietīgi ved uz savu ēdamkrēslu. un man gari jāpaskaidro, ka Klāsiņš vēl neēd pie galda, ka viņš ēd mammas pieniņu. Robins vēroja visu notiekošo tālāk muti pavēris, kā mamma baro brāli – stāv man ar krūštura ieliktnīti blakus un nepacietīgi jautā ik pa 20 sekundēm, vai jau viss, vai brālis paēdis… kad nevar vairs sagaidīt, aiziet pēc mazā ķeblīša, atnes un saka, ka pasēdēs, pagaidīs man pie kājām… tā mēs pirmo reizi kopīgi barojām Klāsiņu 

ak un vēl epizode ar biksēm! Kamēr Klāss ēda, Robins atnes viņam no saviem iekrājumiem kapeiciņu (kaut kādus santīmus) un saka, ka tos tagad dos brālītim, lai viņam arī ir naudiņa. saku, ka brālītim nav kabatiņu biksēm, kur kapeiciņu ielikt. Robins satraukti aizskrēja uz Klāsa plauktu skapī un uzmeklēja bikses ar kabatām un mums tās noteikti pēc paēšanas bija jāpārvelk, lai Klāsam ir kapeiciņa. bet izrādās, ka kabatu nav arī šīm biksēm… tad nu kaut kā mums izdevās sarunāt, ka Robins Klāsa kapeiciņu arī paglabās, līdz Klāsam būs pašam sava kabata.

beidzot brālis paēdis, tad jāiet uz lielo istabu. lai kāpjot ārā no lielās gultas un ejot. es mēģināju izskaidrot, ka brālītis vēl nevar paiet, maziņas kājiņas viņam. tad drīkstot aiznest, labi. bet tur jāsēžas uz dīvāna visiem kopā. un atkal man jāskaidro, ka Klāsiņš vēl neprot arī sēdēt, tikai čučēt klēpī. iedevām Robinam arī paturēt uz dīvāna Klāsiņu klēpītī… man ir grūti iztēloties, kas tai mazā liela sirsniņā tobrīd notika. viņš tik uzmanīgi viņu turēja, skatījās, centās… asaras birst to skatu atkal iedomājoties. un to šausmīgi laimes piepildīto sejiņu. tad Robinam laikam atvērās – tēta klēpī viņš ņēmās brālīti papaijāt, bučot – bet nu tik uzmanīgi, tik trausli… tad brālis jānes pie loga paskatīties, kas ārā. tad jārāda Lego žurnālā foršākās mašīnas un traktori… galu galā man likās, ka tā mazā sirsniņa neizturēs to satraukumu un spriedzi, pat iedevu nomierinošu homeopātisko graudiņu…

un ir tik daudz rakstu un info, kā vecāko bērnu neapdalīt ar uzmanību utt. bet es neesmu redzējusi nevienu info, kā mazāko bērnu pasargāt no vecākā bērna uzmanības. Robina vēlme iet modināt brālīti, jo nu būs tak izgulējies, mums jāapslāpē ik pa 20 minūtēm. vienīgais, kas viņu kaut cik attur, kad saku, ka miegā bēbīši aug lieli un viņš taču grib, lai brālītis pēc iespējas ātri izaug un kļūst viņam par labu spēļu biedru. bet domāju, ka šāda atruna man darbosies rīt līdz pusdienlaikam – ja brālis vēl nebūs izaudzis, tad viņš manai pasakai par augšanu miegā vairs neticēs. 

nu apmēram tādas sižetiski bija mūsu pirmās dažas stundas… bet mīļošanās, bučošanās, apskāvieni – es laikam pēdējā gadā kopā neesmu tik daudz mīļuma saņēmusi. turklāt mīļoti tiek visi – pat suns patrāpās pa burzmu 

Mūsu ģimenes lielais ilgi gaidītais notikums ir piepildījies, izdzīvots un tagad sākas kas jauns.

Klāss Horens vai savējiem vienkārši Klāsiņš, piedzima 16.jūnijā un pasaulei par sevi paziņoja pamatīgi skaļi un vairākas reizes. Daktertante par šādu skaļu pieteikšanos piešķīra viņam 9 balles Apgares skalā. Citos nomērāmos parametros Klāsiņš godīgi ieņem mazākā brāļa pozīcijas – bija 3490 g svarīgs un 54 cm garš (nu pavisam īss patiesībā – tāds mazs mazs cilvēciņš). Nu jau Klāsiņš ir mājās, kārtīgi ēd un čuč un saka visiem īkšķu turētājiem, sveicējiem un līdzi jutējiem milzīgu paldies.

Arī mēs – mamma, tētis un droši vien arī Robins – pievienojamies pateicībā par līdzi jušanu, labām domām un vārdiem. Tas tik ļoti saviļņo Tiešām, paldies