'mukas lietas 'mukiem bērniem…

cālis.lv meitenes lūdza uzrakstīt, kā Robins satika brālīti, kā izturējās, jutās… uzrakstīju un tad nolēmu ielikt arī mūsu blogā, lai saglabājas, atmiņām. un citiem.

uzreiz jāsaka, ka tās emocijas un to emocionālo lādiņu, kas valdīja gaisā nevar izstāstīt. tas bija tikai to brīdi un man ir mazliet žēl, ka nav nevienas tehnoloģijas, kas tādus enerģētiskos strāvojumus spētu iemūžināt, lai puikām uz 18 gadu dzimeni uzdāvinātu. pēc pirmajām 3 h aptvēru, ka tik aši paskrējis laiks un jutos TIK nogurusi tieši emocionāli, it kā būtu kartupeļu lauku viena norakusi…

pirmkārt, Robins bija ļoti noilgojies pēc manis – ienācis pa durvīm apskāva un ilgi ilgi klusēdams turēja mani savās mazās rociņās, nelaida vaļā, bet arī neko neteica, neraudāja – tikai kad atkāpās, fiksi vēl iedeva milzu buču… kā filmās stiprie vīrieši. sapratu, cik viņš man ir pieaudzis un liels. aicināju iet paskatīties brālīti, kurš tobrīd čučēja lielajā gultā. Robins vispirms skrēja pie šūpulīša un izskatījās reāli vīlies, bet es jau saucu pie lielās gultas. kad viņš ieraudzīja, viņš sastinga pus metru no gultas, skatījās, bet baidijās pat paelpot, lai nepamodinātu. Kad Klāss mazliet sakustināja rociņas, Robinam bija tāda sajūsma – viņš gandrīz iekliedzās, bet apvaldijās, un meklēja ar acīm tēti, lai var pastāstīt, izteikt prieku – brālītis kustina rociņas šitā te! kādu brīdi viņš nēsājās pa māju kā sadedzis, it kā paskatījies, pietiek – skrien prom. tad atkal nē – vajag vēl paskatīties, skrien atpakaļ. un padzirdis, ka brāli varētu modināt, sacēla pamatīgu jezgu, skubināja visus modināt brāli, celt augšā…

kad Klāsu paņēmu rokās, Robins pirmo reizi ļoti ļoti bailīgi pieskārās un noglāstija brālīti. teicu, ka jāiet bikses mainīt, jo brālim kaka biksēs. tavu skriešanu – pamperis tika momentā uzmeklēts, Robins jau tā kā centās pats pielaikot Klāsam, bet nu sacīju, ka tētis ies palīgā un Robinam bija tik ļoti grūti sagaidīt nesteidzīgo tēti… bikses turēja, pamperi deva, smērīti atskrūvēja – tāds palīgs un tik satraukts – to nevar izstāstīt, nebiju savu bērnu tādu redzējusi ne mūžam. pēc bikšu maiņas mammai brālis jābaro – Robins sauc, lai nāk, lai nāk uz virtuvi – nepacietīgi ved uz savu ēdamkrēslu. un man gari jāpaskaidro, ka Klāsiņš vēl neēd pie galda, ka viņš ēd mammas pieniņu. Robins vēroja visu notiekošo tālāk muti pavēris, kā mamma baro brāli – stāv man ar krūštura ieliktnīti blakus un nepacietīgi jautā ik pa 20 sekundēm, vai jau viss, vai brālis paēdis… kad nevar vairs sagaidīt, aiziet pēc mazā ķeblīša, atnes un saka, ka pasēdēs, pagaidīs man pie kājām… tā mēs pirmo reizi kopīgi barojām Klāsiņu 

ak un vēl epizode ar biksēm! Kamēr Klāss ēda, Robins atnes viņam no saviem iekrājumiem kapeiciņu (kaut kādus santīmus) un saka, ka tos tagad dos brālītim, lai viņam arī ir naudiņa. saku, ka brālītim nav kabatiņu biksēm, kur kapeiciņu ielikt. Robins satraukti aizskrēja uz Klāsa plauktu skapī un uzmeklēja bikses ar kabatām un mums tās noteikti pēc paēšanas bija jāpārvelk, lai Klāsam ir kapeiciņa. bet izrādās, ka kabatu nav arī šīm biksēm… tad nu kaut kā mums izdevās sarunāt, ka Robins Klāsa kapeiciņu arī paglabās, līdz Klāsam būs pašam sava kabata.

beidzot brālis paēdis, tad jāiet uz lielo istabu. lai kāpjot ārā no lielās gultas un ejot. es mēģināju izskaidrot, ka brālītis vēl nevar paiet, maziņas kājiņas viņam. tad drīkstot aiznest, labi. bet tur jāsēžas uz dīvāna visiem kopā. un atkal man jāskaidro, ka Klāsiņš vēl neprot arī sēdēt, tikai čučēt klēpī. iedevām Robinam arī paturēt uz dīvāna Klāsiņu klēpītī… man ir grūti iztēloties, kas tai mazā liela sirsniņā tobrīd notika. viņš tik uzmanīgi viņu turēja, skatījās, centās… asaras birst to skatu atkal iedomājoties. un to šausmīgi laimes piepildīto sejiņu. tad Robinam laikam atvērās – tēta klēpī viņš ņēmās brālīti papaijāt, bučot – bet nu tik uzmanīgi, tik trausli… tad brālis jānes pie loga paskatīties, kas ārā. tad jārāda Lego žurnālā foršākās mašīnas un traktori… galu galā man likās, ka tā mazā sirsniņa neizturēs to satraukumu un spriedzi, pat iedevu nomierinošu homeopātisko graudiņu…

un ir tik daudz rakstu un info, kā vecāko bērnu neapdalīt ar uzmanību utt. bet es neesmu redzējusi nevienu info, kā mazāko bērnu pasargāt no vecākā bērna uzmanības. Robina vēlme iet modināt brālīti, jo nu būs tak izgulējies, mums jāapslāpē ik pa 20 minūtēm. vienīgais, kas viņu kaut cik attur, kad saku, ka miegā bēbīši aug lieli un viņš taču grib, lai brālītis pēc iespējas ātri izaug un kļūst viņam par labu spēļu biedru. bet domāju, ka šāda atruna man darbosies rīt līdz pusdienlaikam – ja brālis vēl nebūs izaudzis, tad viņš manai pasakai par augšanu miegā vairs neticēs. 

nu apmēram tādas sižetiski bija mūsu pirmās dažas stundas… bet mīļošanās, bučošanās, apskāvieni – es laikam pēdējā gadā kopā neesmu tik daudz mīļuma saņēmusi. turklāt mīļoti tiek visi – pat suns patrāpās pa burzmu 

Mūsu ģimenes lielais ilgi gaidītais notikums ir piepildījies, izdzīvots un tagad sākas kas jauns.

Klāss Horens vai savējiem vienkārši Klāsiņš, piedzima 16.jūnijā un pasaulei par sevi paziņoja pamatīgi skaļi un vairākas reizes. Daktertante par šādu skaļu pieteikšanos piešķīra viņam 9 balles Apgares skalā. Citos nomērāmos parametros Klāsiņš godīgi ieņem mazākā brāļa pozīcijas – bija 3490 g svarīgs un 54 cm garš (nu pavisam īss patiesībā – tāds mazs mazs cilvēciņš). Nu jau Klāsiņš ir mājās, kārtīgi ēd un čuč un saka visiem īkšķu turētājiem, sveicējiem un līdzi jutējiem milzīgu paldies.

Arī mēs – mamma, tētis un droši vien arī Robins – pievienojamies pateicībā par līdzi jušanu, labām domām un vārdiem. Tas tik ļoti saviļņo Tiešām, paldies

Cerams, ka arī jums izdevās izbaudīt skaistās, saulainās Lieldienu brīvdienas godam. Mēs devāmies svētkus svinēt pie Robina vecmammas uz Talsu pusi – mums tie ir lauki, citiem brīvdienu mājas “Ezerkrasti”, bet tas nemaina lietas būtību, jo, mūsuprāt, tā ir pasakaina vieta, kur ir tik forši, mierīgi, skaisti… nu vienkārši… katram te laikam jāpiemeklē savs vārds

Lūk, Robins dažās bildēs un komentāros pie tām…

…tā tagad var teikt Robins, jo otrā dzīves lielā diena ir atzīmēta un nu viņš mums ir īsts divgadnieks Savi labumi no tā ir, jo nu uzreiz ir divreiz vecāks un ir lielāka skaidrība, cik tad īsti liels viņš ir – ja pasaka, ka gadu vecs, tad tā jokaini, vai ne, ka bērns jau staigā un runā 😀 bet ar tiem mēnešiem man negāja gludi – knapi biju paspējusi iegaumēt precīzu skaitu, kad jau jāmācās jauns nu ir vienkārši – divi gadi bet nevar vairs lidmašīnā lidot bez biļetes… šitas mani apbēdina, jo labprāt kaut kur aizlidotu, kad nāks vairāk pavasaris… bet ko nu par to, tā ir liriska mammas apcere par nesvarīgām lietām, aiz kurām slēpjos, jo laikam jau pašai grūti aptvert, ka teju teju tas vēl bakstījās kaut kur pa iekšu un nu jau ir “divi”

Dzimšanas dienas ballīti nojauca baciļi. Tā nu milzīgo kūku būs jāpieveic pašiem vien. Bet Robins par to bija tik satraucies – gaidīja lielo notikumu visu dienu, jo apsolīta kūkas ēšana bija pēcpusdienā. Kamēr spraudām svecītes un tās aizdedzinājām, Robins skaļi spiedza un sita plaukstas Un tad pūta un pūta… un nopūstas bija un atkal bija priekā jāsit mazās plaukstiņas… un tad ņem un kūku neēd iedomājaties? neēst savu dzimšanas dienas kūku! beigu beigās uz vakariņu laiku bija pārdomājis un noēda dubultgabalu un sacīja pēc katra kumosa: “Laba!” 😀

Otrs lielās dienas galvenais piedzīvojums bija sen gaidītā dāvana – skrejamais ritenis – tas ir tāds velosipēds bez pedālīšiem. Es nemaz nestāstīšu, cik pūļu un neatlaidības aizņēma to sadabūt (šādu izaicinājumu priekšā es nekad nepadodos!), bet puikas neviltotais prieks par dāvanu atsvēra to visu Kopā ar tēti saskrūvēja, tad iemēģināja, sēdekli pieregulēja un – aidā! amats rokā bija jau pēc pāris apļiem ar pieturēšanu – tagad šauj pa māju un kantē ap stūriem līdz pavasarim, kad varēs iet uz ielas, būs meistarīgs braucējs…

Kad bija jāpošās uz gultiņu, Robins atzina, ka dzimšanas diena esot bijusi forša – sabučoja tēti un mammu un nevarēja rimties ar daudzām bučām un draudzības apliecinājumiem vēl slīgstot miedziņā… tāda mūsu lielā diena Un nu mums ir “divi”…

Mēs jau te ik pa laikam padalāmies ar kādiem atradumiem priekš Robina. Tā nu varbūt ir vērts ielūkoties arī Robina dāvanu maisā, jo Ziemassvētku rūķi, šķiet, ar visām dāvanām trāpījuši desmitniekā.

Kamēr Robins gulēja diendusu, rūķi bija pabijuši arī pie mums un zem eglītes sakrāvuši vairākas noderīgas lietas. TIK grūti bija noturēties līdz vakaram, kad varēs dāvanas beidzot izdalīt un ielūkoties, kas tur sasaiņots! Galu galā vakars klāt un Robins sapucējies savā rūķu micē ķeras pie dziedāšanas un dāvanu pelnīšanas. Kas tad tur iekšā?

Pirmajā paciņā Robins atrod jaunas multenes – Daukas filmu cikls “Pasaciņas” – lieliska multfilmu izlase, 26 multenītes – mazas pasaciņas ar dzejolīšiem un dziesmiņām… Jauki, mīļi, Robins ieraugot beigu titrus katrai filmiņai atkal skaļi sauc: “Citu, citu!” un nepacietīgi gaida nākamo.

Par otro priekšnesumu no egles apakšas drīkst vilkt laukā lielu saini, kurā paslēpusies pasaku grāmata – “12 skaistas pasakas”, Zvaigzne ABC. Lai arī pasaku pārstāsts stipri interpretēts un nav gluži literārās pērles, tomēr daudz krāšņu bilžu, katrā lappusē teksta tieši tik daudz, lai Robinam nepaliktu garlaicīgi un galvenais – tās tiešām ir tās 12 pasakas, kuras ir tāds bērnības “must-have” – šķiet netrūkst neviena un neviena nešķiet lieka… Ziemassvētku vakarā lasām pasaku par Sarkangalvīti.

Trešā dāvana ir favorīte – koka ksilafons ar metāla plātnītēm, kuras noskaņotas ar tīrām īstām notīm. Šādu rūķi sarūpējuši lelle.lv veikaliņā – Robins nespēj vien beigt muzicēt, patiesībā šeit beidzas interese par visu, kas vēl gaida dāvanu dalītāju zem eglītes – kas gan tur varētu būt labāks par šo muzikālo brīnumu?! Robins ir apburts!

Pa nakti rūķi zem eglītes gan paslēpuši vēl vienu lielisku dāvanu – ragaviņas. Metāla sliecēm un atzveltnīti, koka sēžamo daļu. Iegādātas veikalā Depo par ļoti demokrātisku cenu (15 Ls), šobrīd šķiet labs pirkums – no skata glīts, pēc kvalitātes apmierinošs, vien velkamā šņore gan ir īsa – mammai jau par īsu, bet kad tētis ķeras pie vilkšanas, tad Robinam kārtīgi jāsaturas, jo priekša ceļas gaisā un ragavas žvāļojas pa kukuržņiem – bailīgi Nu bet kā izbraucāmies pa parku! Un suņi izskrējušies… Vaigi sārti, deguns mazliet nosalis un līdzpaņemtais pīrāgs no svētku galda bija īsti laikā Ragavas labas Un gan jau to šņori arī tētis uztaisīs garāku, lai visiem ērti.

Lūk tādas labas dāvanas rūķi Robinam sanesuši… Mums patīk un citiem iesakām no sirds.

Ja es būtu prasmīga rokdarbniece, droši vien virkni muki.lv atrodamo lietu nemaz nebūtu meklējusi – uzdarinātu pati. Bet es neesmu – ja vēl protu cik necik adīt un man tas arī patīk, tad adatu un diegu šūšanas sakarā nebiju rokā turējusi kopš skolas laikiem. Tā nu nopirkām adatu un diegu, parakņājāmies “noteikti noderēs” lietu maisā un tapa rūķis. Robinam Ziemassvētku dāvaniņa Viņš to ļoti gaida, lai arī vēl pat nenojauš, ka viņam tāds būs. Šorīt pat pēkšņi uzmodās un sauca: “Rūķis, rūķis!”. Es prasu: “Kur?” un viņš man rāda uz logu un saka, ka ārā esot… Teicu viņam, ka tas rūķis tur noteikti staigā, jo nāk taču Ziemassvētki un viņš gādā bērniem dāvanas un noteikti atnāks arī pie Robina, jo eglīte ir sapušķota un piparkūkas Robins arī sacepis. Jūs tikai Robinam nesakiet, ka rūķis pie viņa uz palikšanu! 😉

P.S. Ja mūsu rūķis jums salicies jauks un pa spēkam (nu patiešām ļoti vienkāršs, turklāt ar rokām šujot to uzdarināju divu diendusu un viena vakara laikā), tad pamācību soli pa solim, kā to pagatavot, var atrast šeit.

Robins sūta muzikālu sveicienu visiem harmoniku mūzikas cienītājiem – gan tiem, kas jau tikuši pie savām spožajām un skanīgajām, gan tiem, kas vēl tikai nevar izšķirties, cik noderīgas tādas būtu. Lūk, kā Robins tās liek lietā!

Rudens sanācis tik skrejošs, ka dienas paiet nemanot – labi, ka brīvdienas sanāk pabaudīt… tā nu brīvdienu priekšvakarā beidzot gribēju saņemties un nosūtīt bildīti Mans Mazais fotokonkursam “Mazais rudenī”! Atradu bildi, bet… konkurss jau noslēzies – 31.oktobrī… maķenīt nokavēts 😀

Tad nu ielikšu bildīti te, lai nav par velti meklēta. Tā ir no mūsu ceļojuma uz Rūķu ciemu Tērvetē. Ļoti jauka vieta – īsts mazs ceļojums visai ģimenei rudenīgās brīvdienās. Kāpēc ne tieši šajās garajās, ja šogad tur vēl neesat bijuši?

Nu nav jau tā, ka tur ir tikai tas, bet kopumā šīs brīvdienas mums bija pilnas ar sāļu ūdeni, sauli un elpu aizraujošiem kalnu skatiem. Un vienkārši tajā eiforijā gribas vēl pakavēties, padalīties stāstos. Ja nu kādam noder, domājot, kur smelties iedvesmu un mazliet spēka…

Ilgi svārstoties starp viesnīcu piedāvājumu līdz pat 5* UAI (lai neteiktu, ka pa vidu visam vēl apsvērām ceļojumus ar mašīnu pa Itāliju, došanos uz Turciju utt.), tomēr radām tajā visā kompromisu – devāmies uz Krētu bez 5* “offeriem” un tā nu izbaudijām gan kūrorta jaukumus, gan ceļotprieku ar karti īrēta auto priekšējā sēdeklī  mums ideāla kombinācija. Apsvērumi bija gauži vienkārši – salīdzinoši tuvu, salīdzinoši eiropejiski, salīdzinoši ne ekstrēmi, lai kopā ar pusotrgadīgu bērnu mēs nebūtu vairāk noguruši kā atpūtušies, salīdzinoši relaksējoši un iepriekšparedzami bez milzu plānošanas un “maršrutēšanas”.

Viesnīca Oasis (Scaleta) – 5 no 5 zvaigznēm mēs dodam, lai arī oficiāli tā ir knapi 3* viesnīca. Pieder jaukai grieķu ģimenei, viss notiek ģimeniski, attieksme burvīga, kaut arī nav ento bērnu laukumu un baseinu ar slidkalniņiem, toties ir vesela kaķu saime, ļoti mājīgs pagalms ar baseinu un vakara izklaides ar ķirzaciņām, kas iziet naktstauriņu un mušiņu medībās pie terases lampām… Viesnīcā mums palīdzēja arī sadabūt īreto mašīnu lētāk kā iepriekš bijām pētījuši piedāvājumus internetā (33 eur dienā ieskaitot bērnu krēsliņu – auto gan tāds vienkāršs, mazs Suzuki), lutināja Robinu un noteikti aizvediet viesnīcas īpašniekiem latviešu alu (Valmiermužas un Užavas viņiem jau aizvedām 😉 ) – viņi kolekcionē! (more…)

Robinam izskanējis pirmais vārdiņš ĻOTI skaidrā latviešu valodā, bez mazākā bēbīšakcenta – gluži kā lielajam. Pacēla BonBon aiz priekšķepām līdz savam degunam, izstiepa to tieši pretī viņas melnajai pogai un teica: “Buču!”