'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Protams, ka otrais gads nav pirmais un bērna otrajā gadā mēs vairs nemēdzam svinēt ik mēneša jubilejas. Tomēr pusotru gadu ar mazu kūku un dāvaniņu Klāsam izīmējām gan. Un nebūs pagājis ne mēnesis pēc šī datuma (nu vispār jau ir), kad būšu sarūpējusi arī kādu blogierakstu par to, kā Klāsiņam īsti iet. Nu pirmais un lielākais notikums, ka iet 😉

Klāsiņš sācis staigāt (uz ceļiem un pekām)

Kopumā Klāss iet uz rekordiem Ja Klaudija sacīja, ka ļoti reti bērni šļūc uz dupša, tad Klāss ir pilnvērtīgi atzīmējies gan šajā kategorijā, gan otrā – tikpat retā – viņš staigā uz celīšiem. Izskatās tas visai amizanti un jāatzīst, ka ir efektīgs pārvietošanās veids telpās. Žēlāk, kad viņš to mēģina darīt sabiedriskās vietās vai ārā – ak vai, bikses! Šo pārvietošanās veidu viņš atklāja kaut kur ap to pašu laiku, kad sāka pārvietoties uz kājiņām kā lielam cilvēkam pienākas Tomēr stabilāk un drošāk nereti šķita uz celīšiem.

Staigāt Klāss sāka bez vienas dienas pilnos 18 mēnešos. Gluži kā mammai par prieku, lai netaisa stresu. Tad atkal iepauzēja kādu nedēļu un tad jau arvien biežāk viņš no punkta A uz punktu B (sevišķi, ja arī punkts B nav grīdas līmenī) aizstaigāja kājelēm. Tomēr pārvietošanās uz ceļgaliem kādu brīdi bija vēl vairāk topā – nu vismaz nedēļas divas, kamēr tā īstā staigāšana iepraktizējās. Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, K.Hēla stāstīja, ka bērns pirms patstāvīgas staigāšanas pa īstam, sāk telpas vidū celties augšup. Klāss pa brīdim mēģina, tomēr visai veikli tas neiznāk gan un krist viņam netīk nemaz. Tāpēc šobrīd viņš staigāšanu uz celīšiem izmanto, lai nokļūtu līdz kādam pieturēšanās punktam, piestutējas kājās ar pieturēšanos un tad skrien kājiņām. Tā ka šitas apgalvojums mūsmājās neiztur kritiku – staigā viņš jau 90% no pārvietošanās, bet telpas vidū augšā piecelties vēl īsti nepraktizē. Lūk tā!

Ja jau Klāsiņš sācis staigāt, tad viņš bezmaz visur grib iet kājiņām pats – arī ārā. Smagos brāļa zābakus velkam tikai tad, kad pošamies uz dziļo sniegu mežā (šogad esam vilkuši 2 reizes), bet tā kājās velkam mīkstos LBL zābaciņus – ir liels prieks, ka nu ir izdevība pašiem pamēģināt, kā šie zābaciņi uzvedās sniegos un ziemā. Un esmu priecīgi pārsteigta, jo aukstumu mūsu pekām klāt tie nelaiž, bet slapjumu notur ārpusē pat vairāk kā es biju uzdrošinājusies cerēt – apkārt Ģertrūdes baznīcas aplim (aptuveni 20 min gājiens 😉 ) var apiet pat vieglos plusiņos, kad sāls un siltums sniegu pārvērtuši ledainā masā. Teikšu godīgi – uz tādu performanci es nebiju cerējusi. Otrie zābaki – mitrumizturīgie, noteikti ir vajadzīgi. Tomēr ir skaidrs, ka ikdienas gaitām sākumstaigātājam un ratos sēdētājam šie noteikti ir lieliska izvēle, jo ir gana silti, viegli un netraucē jau tā satuntuļotajam mazumiņam pārvietoties apgrūtinātas ejamības apstākļos.

Kā tad mums iet ar ēšanu? Pieniņa un citādu…

Īsi pirms gadu mijas sēdēju muki.lv veikaliņā Baznīcas ielā ar nu jau par īstiem draugiem kļuvušiem klientiem, pļāpājām un es no visas sirds teicu: “Es biju nosolījusies, ka beigšu barot, kad Klāss sāks staigāt. Bet tagad nevaru iedomāties, kā viņš varētu iztikt bez mammas piena. Kad pienāks brīdis un man liksies, ka ir jābeidz, tad arī beigsim.”

Brīdis pienāca dikti drīz, jo uznāca dažas trakas dienas, kad Klāsam dikti vajadzēja mammu (kā vēlāk izrādījās, kaut kādas līdzīgas (ne)dienas bija piemeklējušas vēl dažus vienaudžus) un es biju tik nogurusi no nakts nepārtrauktās kņosīšanās un ēsānas, ka vienā nogurušā rītā sapratu – ir jāmet miers. Es zinu, ka tas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka ir jāļauj izlemt bērnam. Un tomēr man šķita tobrīd, ka viņš ir tik pieradis pie šīs ērtības, ka viņš nekad no tās neatteiksies pats, labprātīgi. Tā nu es ņēmu iniciatīvu savās rokās un kopā ar Robinu aizbēgu no mājām. Klāss palika ar tēti. Pa dienu problēmu nebija vispār. Pa nakti arī ne – pirmajā naktī Klāss esot ik pa 2 stundām modies, kopā ar tēti apsekojis māju, ka mamma nekur neslēpjas un licies atkal uz auss. Pavisam mierīgi – nav mammas, nu nevajag ar’. Otrajā dienā mani satiekot, viņš tā kā deva zīmi, bet aši likās mierā. Un otrajā naktī ar tēti vien, viņš nogulēja 8 h no vietas. Un trešajā naktī 12 h – kā 9 vakarā likās gulēt, tā 9 no rīta bija modināms. Un mani satiekot vairs pat nepūlējās mani aizvilināt uz mums vien zināmo dīvāniņu pamieloties… Viss. As simple as that tas bija beidzies. Protams, ir lieki teikt, ka es pārdzīvoju, dažbrīd domāju, ka varbūt vēl nevajadzēja utt. Bet tas viss bija par manām grūtībām – Klāss bija tikai ieguvis lielu un pamatīgu naktsmieru, kad nav vairs visu nakti jāēd tā piensmaržīgā mamma… Tagad mēs samīļojamies, Klāss reizēm tā zīmīgi pašmakstina, tad ļauju viņam uzlikt rociņu uz krūtīm vai pieglauzt vaidziņu. Un viņam ar tādu samīļošanos ir gana. Mēs cenšamies vairāk mīļoties, tas gan. Kaut ko droši vien arī viņš ir “zaudējis”, bet mēs abi samīļojamies, zinām, ka tā lapa ir pāršķirta, tās ir labas un kopīgas atmiņas tikai mums diviem. Un tas ir beidzies. Ļoti jauki un vienkārši.

Un kopš Klāss neēd mammas pienu, viņš ir ievērojami pieaudzējis cita ēdiena apēstos apjomus, tā ka lai tik man kāds pasaka, ka pēc gada vecuma bērnam mammas piens nav uzturs – ir un kā vēl Porcijas un ēst kāre tiktiešām ir būtiski augusi augumā, kopš visas nakts ēdienreize ir izņemta no dienaskārtības.

Klāss ēd visu. Dažbrīd viņš ir kā traks uz tomātiem, tad spēj nolocīt veselu papriku, tad viņš ēd zivis, tad nemaz neēd gaļu… Tagad ir periods, kad viņš neēd olu dzeltenumus – tikai baltumu. Īsi sakot – man šķiet, ka viņš ēd ļoti dažādi, veselīgi, daudzveidīgi, ne ap ko neņergājas un es esmu priecīga, ka viņš ir ļoti foršs ēdājs ar veselīgu uztveri par ēdamo un labu uzvešanos pie galda. Viņš vienmēr labi zin, kad ir gana, pasaka “Paud!” un mēs zinām, ka nu ir viss – vēders pilns Un viņš diebj dzīvē.

Viņš arvien centīgi ēd ar dakšiņu (ar mainīgiem panākumiem dažādus ēdienus), viņš labprāt cenšas ēst ar karoti, bet viņam ne vienmēr vedas iesmelšana tajā. Salīdzināšanai – brālis ap šo laiku jau daudz veiklāk manipulēja ar šiem rīkiem. Bet nu viņš arī ātrāk sēdēja un līdz ar to sāka ēšanas apgūšanu… īsi sakot – nesalīdzinu un īpaši neķeru kreņķi. Manuprāt, viss notiek, kā tam jānotiek.

Klāsiņš rāda raksturu

Arī 2gadnieku, 3gadnieku un citādām konkrēta vecuma krīzēm pamazām atsakos ticēt. Klāss rāda raksturiņu jau tagad. Lai arī kopumā viņš ir smaidīgs un jauks puisēns, ar kuru nav grūti visu ko sarunāt, tomēr, ja viņš ko ir no tiesas nolēmis vai gribējis, bet tas netiek īstenots gluži tā, kā gribētu viņš, tad iet vaļā trādi-rīdis. Klāss taisa dramatiskas ainas no daždažādām traģēdijām, krīt ceļos ar izteiksmīgu pirueti, dupsi gaisā izslējis dzied gaudu dziesmas un citādi iznesās, lai panāktu savu. Līdzīgi darījās Robins pāris nedēļas pēc savas otrās dzimšanas dienas un tad es to dēvēju par divgadnieka krīzi. Bet tagad pat nezinu, kā tā smalki nodēvēt, lai visiem mūs būtu žēl 😀

Klāss ir liels prātnieks

Tomēr mūsu ģimenes daktere sacīja, ka Klāss jau nu esot pārsteidzoši prātīgs. Par spīti tam, ka viņš sabļāva uz dakteri pa riktīgo, ka tā noliek končas tik kārdinošā augstumā, bet mamma neļauj visas apēst, ar viņu tiktiešām izdevās sarunāt gan svēršanos, gan mērīšanos, gan visa kā atrādīšanu. Nosvēra mūs uz ej nu sazin cik, bet kaut kas bišķi zem 13 kg (bļaustīšanās apjukumā aizmirsu pajautāt), nomērīja uz 85 cm un uzteica staigāšanas prasmes, kas tobrīd bija slīpētas vien trīs nedēļas.

Man jāpiekrīt, ka par spīti tam, ka runāšanā Klāss maķenīt atpaliek no brāļa, kurš šajā vecumā jau laida uz pilnu klapi īsos teikumos, tomēr saprātīguma ziņā turpat vine ir un saprot tikpat daudz – tas ir mēs tādi mazliet uz vecumu dumāki ar tēti palikuši, jo mēs Klāsu tik labi nesaprotam, kā sapratām brāli šai vecumā 😀

Savas vajadzības izklāstīt Klāss prot – gan tiek pie visa ēdamā un dzeramā, gan multeni māk paprasīt. Ar to mums arī lielā mērā pietiek, lai ikdienu atvieglotu.

Un ar brāli saprotas pavisam labi – kaut ko apspriež savā starpā, ko nu Robins saprot, ko tikai izliekās saprotam – ej nu zin. Bet tas, ka viņiem jau ir kopīgas spēles un rotaļas, kopīgas mašīnu intereses un darbošanās pa spēļu stūri, tas fakts. Nav Klāsam lielākas laimes, kā bumbu ar brāli uzspēlēt vai pavizināties stumjammašīnas piekabē, kad brālis šoferē.

Pats Klāss it labprāt brauc ar stumjamo mašīnu. Gribās jau dikti arī ar līdzsvara riteni. Un te nu nāca mūsu aplauziens – skaidrs, ka rūķa maisā būtu likuši Seven ritenīti, jo nu dikti liela interese un darbiņā vienmēr izmanto iespēju pačāpot uz tā. Bet nu tā kā vēl burtiski 1-2 cm pietrūkst. Un zinājām, ka vien jāpaprasa atpakaļ no brālēna Robina pirmais ritenītis – 10″ Kettler Speedi. Tam taču noteikti jābūt zemākam sēdeklim – tak 10 collas. Tam noteikti būtu jāder. Un kas tev deva? Atvedām mājās, nolaidām sēdekli uz viszemāko un pietrūkst kādi 3 cm – pat vairāk kā ar Hudoras Seven. Še nu bija. Nu jācer, ka līdz vasarai izaugs, jo akurāt 2 tik līdzīgus ritenīšus arī nešķiet jēdzīgi iegādāties. Brālēns gan dabūja uz 2 gadu dzimšanas dienu Sevenu un laimīgs rullē. Bet nu skatoties uz interesi, kas par līdzsvara riteņiem ir Klāsam, skaidrs, ka vasarā šis jau būs braucējs. Tad nu tik jādomā, kā izbraukāt uz Uzvaras parka sacīkstēm – Robins tak bija pat sezonas laureāts, tad jau Klāsam arī droši vien nevar laist to piedalīšanās prieku secen

Nu kaut kā tā mēs mazpamazām virzāmies uz priekšu. Un kā iet jums?

Ziniet, man ir tāda tradīcija, ka es, lai apkopotu iespaidus par aizgājušo mēnesi, allaž izlasu iepriekšējā mēneša ierakstu, sākot to lasīt ar domu: “Ak Dievs, ko lai es šoreiz rakstu – nekas taču nav mainījies, viss ir tieši kā bija pirms mēneša, vairāk par 2 rindiņām man nekas neiznāks!” Un tad es izlasu iepriekšējā mēneša ierakstu un secinu, ka tas nemaz nevar būt tikai mēnesi atpakaļ – ārprāts, viņš taču tagad prot visu kaut ko tik vairāk, dara visu kaut ko tik savādāk utt. Līdz ar to es varu milzum-sirsnīgi ieteikt rakstīt vismaz reizi mēnesī par “paveikto” un pārlasot iepriekšējā mēneša pierakstus, jūs sapratīsiet, ka jūsu bērns tiešām aug un attīstās un kaut kas patiesi notiek…

Klāss sēž un sēž

Ja iepriekšreiz es rakstīju, ka oficiāli Klāss nemāk no guļus stāvokļa tikt sēdus, tad tagad viņš to māk neiespējami daudz veidos un – tas gan nav mainījies – viņš ir īsts Dvīnis – viņš aptuveni vienlaikus iemācījās to pilnīgi patstāvīgi izdarīt gan caur sānsēdi, gan no rāpus pozīcijas.
Šķiet, ka viņš labprātāk to dara no rāpus pozīcijas – uzstutējas četrāpiņos un smuki atkrīt uz kādu no dupša pusēm – dara to simetriski, nedodot priekšroku kādai no pusītēm. Ļoti labi
Bet virsrakstiņu šai apakšnodaļai devu tādu tamdēļ, ka arī pārvietojas Klāss sēdus. Viņš ir izkopis tādu speciālu pārvietošanās veidu, ka saliek pēdiņas kopā un ar kājām pievelkas uz priekšu – rokas pat nemaz nav obligāti nepieciešamas taču ātrāk, protams, iet ar rokām – tad uz priekšu var doties burtiskā nozīmē palēkdamies. To viņš dara rāpošanas vietā – attapīgi jau ir, jo rāpojot ir jāpamet priekšmets, kas ir bērna rokā, bet šādi pa māju var nēsāt mantas, turpināt aizsākto “rokdarbu” un vispār no praktiskā viedokļa jau šāda pārvietošanās ir ērtāka. Bet – ai kā man gribētos – lai viņš rāpo! Rāpošana ir tik svarīga mazuļa muskulatūras attīstībai sagatavojoties stāvēšanai un staigāšanai…

Un no praktiskā viedokļa – kad rāpoja Robins, tad viņa bikšu ceļgalus no izdilšanas un sasmulēšanās pasargāju ar getrām – to mums bija varen daudz un es tās vienkārši pavilku pāri pa celīti un bikses gandrīz vienmēr bija tīras. Savukārt Klāss ar savu pārvietošanās veidu šausmīgi sasmulē dupsi un staru ārpuses – gaišākām drēbēm tas vairs nav izmazgājams kā sastaigātu zeķu pēdām… eh…

Vēl viņš labprāt sēž uz dīvāna – tur viņš it aši iemācījās uzrausties kopš sāka slieties kājās pie mēbelēm – viens un div un viņš ir uz dīvāna, ērti iekārtojies un “kompjūterē”. Mantu glābšana uz dīvāna atzveltnes vairs neiet cauri – viņš tām tiek klāt.

Klāss ceļas kājās un staigā gar mēbelēm

Kājās celšanās Klāsam ļoti tīk. Es gan par to neesmu diez ko sajūsmā, tomēr nupat jau esmu mazliet nomierinājusies. Sākotnēji Klāss cēlās kājās aplami (sīkāk par kājās celšanos pareizā un nepareizā veidā lasiet šajā blogierakstā par apaviem), taču darīja to uzstājīgi un nebija atturams no šīs nodarbes nekā savādāk kā vien man vilinot viņu prom no “pieturas punktiem”. Kā māca nodarbībās Klaudija Hēla, bērnu novērst no augšup celšanās daudz efektīvāk var jau procesā nevis likvidējot rezultātu. Ar to es domāju: ja bērns ir piecēlies jau kājiņās pie dīvāna malas, tad kabināt viņu nost un likt uz grīdas ir diezgan bezjēdzīgi. Sevišķi, ja pats vecāks turpina sēdēt uz dīvāna, no kura bērnu nupat nocēlis. Un vēl sevišķāk, ja vecāks pavada nocelšanu ar platu smaidu un vārdiem: “Nu, mīļumiņ, ko tu te rāpies, tev labāk uz zemes. Tā nedrīkst.” Bet pat ar visu to, ka vecāks tobrīd pārvācās uz grīdas, nebūs nekas dīvains, ja bērns turpinās iesākto un celsies pie dīvāna kājās par spīti tam, ka mamma atrodas uz grīdas. Daudz efektīvāk esot, ja mamma, jau redzot, ka bērns ir ieņēmis kursu uz dīvānu (rāpojot vai lienot) un visticamāk celsies pie tā kājās, ieguldītu enerģiju bērna aizvilināšanā prom, pirmkārt jau pašai attālinoties no dīvāna, otrkārt radot citu intereses punktu telpā, bet sliktākā gadījumā vienkārši paceļot bērnu sev opā un parunājoties vai citādi novēršot uzmanību. Respektīvi, bērna uzmanība no celšanās kājās ir jānovērš pirms vi’š ir piecēlies. Tāpat nevajagot sarindot TV pultis un mobilos telefonus uz kafija galdiņa un citādi radīt apstākļus, kas bērnu vilina paslieties augšup. Protams, bērni ir visādi un sienas istabā nenojauksi… tomēr mēs vienmēr varam darīt vairāk, lai mazulim neļautu kaut ko. Un ja nelīdz “vairāk”, tad varam darīt savādāk, vai ne?  Jo nereti – tā novērojusi gan Klaudija, gan mēs veikaliņā – vārdos mamma saka, ka neko vairāk nevar darīt, tomēr neapzināti ieradumi rāda, ka mamma pat pati veicina sliešanos augšup (man acu priekšā uzreiz ainiņa ar mammu, kas saka: “Es jau neko nevaru darīt – (“nu turies, puisīt!” – to viņa savam dēliņam) – viņš pats slienas kājās pie it visa.” un šo sakot nostutē apmēram 6 mēnešus veco puisēnu kājās pie mūsu kurpju mērāmā ķeblīša, lai izbrīvētu rokas un atrastu somā maciņu.) Un tie ir neapzināti ieradumi, kurus izskaust ir visgrūtāk – četrrāpus nokrituša bērna piecelšana stāvus, rokas padošana utt.

Bet kaut kādā brīdī Klāss sāka celties kājās pareizi, tad nu es vairs neiespringstu un ļauju viņam to darīt. Līdz ar to viņš arī ir sācis lēnā garā pielikt kājiņas un sāniski pārvietoties gar mēbelēm. Tomēr dara to visai maz un staigāšanas taures galīgi vēl nepūšu. Patiesībā no pēdējās konferences Klaudija atveda interesantu informāciju – lektore stāstījusi, ka izrādās bērni staigāt sāk nevis pēc tam, kad izstaigājušies gar mēbelēm sāk atlaist rokas no tām. Droša pazīme, ka bērns drīzumā sāks staigāt ir tā, ka bērns sāk brīvā telpā – t.i. istabas vidū – pats celties stāvus un nolaisties atkal lejup. Brīdī, kad viņš sajūtās gana stabils, viņš sāk arī spert soļus. Rotaļu grupā runājām ar staigājošo bērnu mammām un visas secināja, ka tiešām – šādi bērni ir rīkojušies pirms saviem pirmajiem solīšiem. Aptuvenais intervāls no šādas celšanās stāvus līdz staigāšanas sākumam – 2-4 nedēļas.

Turklāt Klāsam staigāt būtu arī dikti pāragri – es tomēr vēl ceru, ka viņš kaut mazliet parāpos ar’- gribētos jau tos minimālos 4 mēnešus, lai droši, ka muguriņa gatava. Bet ja parēķinu, kad tie 4 mēneši beigtos pat ja uzskatām, ka viņš it kā jau starta līniju rāpošanai ir pārkāpis, jo kaut bišķi jau viņš rāpo, tikai dibenpārvietošanās viņam patīk daaaudz labāk… oi oi oi

Zobiņi aug griezdamies.

Zobiņi aug braši – vēl 4 dzeroklīši ar vienu šāvienu ir laukā bez jel kādām temperatūrām un kreņķiem. Mazliet jau niķis bija un mammu vajadzēja vairāk kā ierasts, tomēr jāsāk domāt, ka dzintara krellītes tiešām kaut ko dod. Tagad kopsummā Klāsam ir 12 zobiņi un esam beidzot sākuši tos nesistemātiski tīrīt. Iegādājāmies vecumam atbilstošu zobu birstīti, kad pirkām jaunu vecākajam brālim. Zobu pastu gan abi puikas izmanto vienu – 0-3 gadi, kuru ir droši norīt un garšojot tā pēc apelsīniem. Klāsam zobu tīrīšana šķiet īsta rotaļa, bet kad gribas kaitināt mammu, viņš sakož zobbirsti zobos, tā ka to nevar vairs pakustināt. Un viss… kad beidzu tīrīt zobiņus es, izskaloju zobbirstīti un ļauju viņam pašam ar to darboties – laikam jau smaganiņas knieš un zobu birsti ilgi var kožļāt.

Nopietnāk pieeju Robina zobu tīrīšanai – tos gan mēs ik reizi tīrām abi – gan Robins pats, gan mamma pārbauda, vai kaut kur nav zobgraužu migas jāiznīcina un koferi jāizmētā. 3 gadu vecumā ar Robinu bijām pirmo reizi pie zobārsta un neatrada nevienu mazu melnumiņu vai caurumiņu. Tad nu gribam būt ar tikpat nevainojamiem zobiņiem arī uz nākamo vizīti pēc gada. Un arī dakterīte teica, ka nu jau puika liels un nu zobi ir jāsāk pamatīgāk tīrīt. Līdz tam gan īpaši zobu tīrīšanai nepievērsos, jo man ir faktos nebalstīta sajūta, ka zobu caurumiem ar to tīrīšanu līdz 3 gadu vecumama ir maz sakara. Par šo nedaudz runājām arī ar ārsti vizītes laikā un viņa sliecās man piekrist – agrīnā vecumā bērnam zobu tīrīšana jāierāda vairāk kā process, lai bērns vispār pierod tīrīt zobus.  Un krūts bērniem līdz gada vecumam vispār zobu tīrīšanu uzskatu par lieku. Bet tas ir tikai mans subjektīvs viedoklis. Lai gan kaut kur lasīju, ka mātes pienā ir vielas, kas no kariesa pasargā… nez, kur tas bija? Lai vai kā – šo tiešām nevajag uzskatīt par zinātniski pamatotu viedokli – neesmu par šo neko daudz lasījusi, lai argumentētu vai oponētu.

Podiņmācība mūsmājās

Klāss sekmīgi nokārtojas podiņā. Bet tas visumā ir pret manu pārliecību par podiņmācību un arvien ir labs pierādījums tam, ka mammas var plānot, bet bērni pieņem lēmumus Īsi sakot – es esmu pret agrīnu podiņapmācību – par šo izvērsts raksts ir vienā no šī pavasara žurnāliem “Mans mazais”. Galvenokārt man neliekas pieņemama histēriska bikšu raušana nost, kad bērns gatavojas nokārtoties – manuprāt, tas rada bērnam nevajadzīgu stresu, līdz tādai pakāpei, ka bērnam var būt vēlāk psiholoģiski traucējumi nokārtoties. Savukārt sistemātiska bērna tupināšana uz poda reizi pusstundā man šķiet mammas stresināšana, jo bērns gada vecumā tāpat neizdara nekādus secinājumus no šī un sekmīgās čuras podā ir vairāk mammas uzcītība. kā bērna spēja nokārtoties podiņā. Tā ir stingra mana pārliecība, kur atskaites punkti ir aptuveni pusotrs divi gadi, kad vispār ir vērts par to sākt domāt. Bet tikai domāt. Un es arī diezgan ticu, ka vairums bērnu ap 2.5-3 gadiem paši izlemj iet uz podiņa. Vismaz Robinam tieši tā bija – viņš viendien (kad viņam bija 2 gadi un 3 mēneši) vienkārši sāka nokārtoties podiņā un autiņbikšu iepakojums palika neizlietots pusē. Bet centieni iepriekšējā vasarā viņu pieradināt pie poda saskaņā ar manu plānu, cieta neskaitāmus fiasko un tikai sabojāja man omu un mūsu dīvānu.

Ar Klāsu viss ir bišķi savādāk. Nopietni pievērsties podiņapmācībai es grasos tāpat tikai ne ātrāk kā nākamvasar. Taču šovasar novēroju, ka viņš ikreiz nokārtojas pa lielām darīšanām īsi pēc nakts miega. Un tā nu pavisam neplānoti mums ir iedibinājies rituāls ik rītu tomēr uz podiņa pasēdēt, jo mammai aiztaupās viens sakakāts SoftBums auduma autiņš un nav tas jāmazgā  Tāpēc vien ir vērts šo rīta rituālu uzturēt un kamēr mēs gatavojam brokastis, Klāss pasēž uz podiņa un patērzē ar visiem no šī posteņa 99% gadījumu rezultatīvi pēc pilnas programmas Bet skaidrs, ka sajūsmā par kaku podā viņš ir tikai tāpēc, ka sajūsmā ir visi citi – viņi sit plaukstas un skandina ovācijas un Klāss staro aiz laimes, ka visi sit plaukstas. Bet par kaku viņam maza bēda. Lai gan viņš – tas gan taisnības labad jāpiezīmē – ir no tiem bērniem, kuriem sasmulētas bikses rada diskomfortu un liek aktīvi paust savu sašutumu par šo jautājumu. Tomēr es nedomāju, ka šīs aktivitātes ir stūrakmenis podiņmācībai un nu tik viss notiks… Laiks rādīs, tomēr pagaidām vēl pieturos pie uzskata, ka šobrīd ir par ātru bērnam iestāstīt jel ko par podbūšanām… Tomēr kaku likvidēt no podiņa ir daudz patīkamāk, nekā no autiņbiksēm

Klāsiņa ēdienkartē atkal izmaiņas

Vai nu dēļ zobiņu augšanas, vai par godu karstajai saulītei – Klāss atkal vairāk pievērsies mammas pieniņam. Ēd jau vēl arvien daudz un dikti visu ko, dienās, kad diendusā aizejot neiznāk ēšana, paliekam pie brokastu pieniņa un nākamreiz ēdam tikai pirms nakts miedziņa. Tomēr ir dienas – laikam jau tās karstās – kad ik pa brīdim Klāss parausta manu dekoltē un saka: “Amma!” Droši vien padzerties grib. Jo ēšana ir ļoti īsa, tāda paknankstīšanās.

Un cik viņš daudz dzer! Robins bija mazdzērājs. Bet Klāss gandrīz visu laiku ir gatavs dzīvoties ar ūdens pudeli vai krūzīti rokās. Viņš gan ir slinks uz pudeles vai krūzes cilāšanu un visu laiku palīdzēt viņam padzerties, ja to vajag tik bieži, kļuva mazliet neiespējami. Tamdēļ uz pāris dienām izsniedzām viņam snīpjkrūzi (mammas ērtību dēļ, jo mēģinājumi celt neaizvākotas krūzes parasti beidzās peļķē) – ar to viņš aši apguva, ka ceļot krūzīti augšup līst ūdentiņš. Un jau nākamajā tvērienā apguva arī Doidy krūzītes ideju un nu smuki dzer pilnīgi patstāvīgi no tās. Ceļā dodoties izmantojam sporta pudeles – mangaļu ūdeni vai Tiger veikalā iegādājāmies ļoti glītu metāla pudelīti ar sporta korķi un vāciņu. Un snīpjkrūzi pirku vairāk vadoties no pamatkrūzes lietderīguma – tādu, kurai noskrūvējot snīpoto vāciņu tā kļūst par vienkāršu ērtu krūzīti ar divām osiņām. Jo ar vāciņu to patiesi lietojām tikai 1-2 dienas. Un nekādus No-spil un citus mehānismus.

No lielo cilvēku ēdieniem Klāsam dikti garšo ogas, ārbūzs, saldējums. Viņam negaršo bietes, lapu salāti un nelabprāt ēd gaļu un olas, arī zivis ēd minimāli. Kā arī piena produkti – nu tā, tā. Toties šausmīgi garšo rīsi… īsi sakot – tāds veģetārs mums tas uzturs. Taču šķiet, ka bērns jūtas labi un tā kā piena īpatsvars uzturā arvien ir vērā ņemams, tad par iespējamu uzturvielu trūkumu neraizējamies.

Kā ar valodiņu?

Šī nu ir tā sadaļiņa, ko biju uzrakstījusi un tagad pilnībā pārrakstu. Tiku teikusi, ka Klāss ir pārstājis atīstīt valodiņu, iepauzējis. Bet kamēr rakstiņš gaidīja publikāciju, viņš ir sācis ar jaunu sparu. Šobrīd topā ir visi atkārtoto zilbju vārdi – braukšana ar mašīnu ir “vī-u, vī-u”, patīk atkārtot visu zvēru valodiņas – “vau-vau”, “kva-kva” utt. Un ruājas patiesi daudz. Diezgan bieži jau lieto “jā” un demonstratīvi rāda, kad “nē”, bet to gan vēl nesaka “tete”, “mamma” lieto pastāvīgi, bet tagad jau pasācis arī suņus saukt vārdā – vien Robina nosaukumu nespējam atšifrēt. Kaut pēc vārda Robinu zin un norādījumus smuki izpilda. Piemēram, kad spēlējam trijatā bumbu, tad saprot, kad saku “Met bumbu Robinam!” un kad tomēr aicinu “Met bumbu man!”.

Interesanti, ka viņš runā pa telefonu. Robins šajā vecumā mācēja ļoti skaisti imitēt telefonsarunas, piespiedis pie auss it visu – koka kluci vai īstu telefonu – tika laistas saturīgas sarunas svešvalodā ka prieks, ar visām intonācijām, pauzēm sarunu biedra uzklausīšanai utt. Klāss arī tā dara, tomēr atšķirībā no Robina, viņš patiesi prot arī sarunāties pa telefonu un māk atpazīt mammu un tēti, kas zvana – tad viņš līksmi izsaucas: “Tete! Attā!” (viņa valodā “attā” ir apmēram “čau”, kas it labi der gan sasveicinoties, gan atvadoties )…

Ar ko Klāss rotaļājas šomēnes?

Sīkās motorikas vingrināšana ir palikusi otrajā plānā – tā kā apsēšanās un kustēšanās pa māju gan rāpus, gan sēdus ir radījusi jaunas dimensijas, kājās sliešanās vēl jaunākas, tad principā lielākoties viņš apdraud brāļa mašīnas. Līdz ar to iegādājāmies pirmo īsto Klāsa mašīnu, par kuru viņš ir sajūsmā. Šī automašīna atbilst visiem maniem priekšstatiem par labu auto un tajā ir dažas fīčas, kas savukārt sakrīt ar Klāsa (un Robina) idejām par izcilu transportlīdzekli. Man patīk, ka šī mašīna ir paliela, bet ne gigantiska (apmēram 25 cm garākajā virzienā) un tā brīdi ripo, kad to pagrūž vai stumj – tai nav nedz motoriņa ar atvilkšanu, nedz hidraulikas ar pastumšanu vai – pasarg Dievs! – baterejiska braukšanas mehānisma. Līdz ar to tā vedina Klāsu pārvietoties, jo pastumta tā aizripo un ir tai jākust pakaļ un jāpastumj vēlreiz. Kas patīk Robinam un Klāsam – tā ir ar baterijām – tās nepieciešamas, lai mašīna, kas ir ātrā palīdzība, teiktu “vī-u”, kad tā ripo – šī nu ir mana piekāpšanās, jo skaņa ir neuzbāzīga, ar regulējamu skaļumu un atbilst dabiskai ātrās palīdzības skaņai. Tā arī citādi ir ļoti jauka, ar dažām cilvēkfigūrām, kas patiesi izskatās pēc cilvēciņiem, maziem slimnieka vedamajiem ratiņiem utt. Īsi sakot – ELC rotaļlieta, kuras no attāluma šad tad biju aplūkojusi jau kādu laiku Mothercare veikalos, nu viena ir nopirkta un nav likusi nevienam no mums vilties. Tā tad nu ir Klāsa favorīte.

Piramīdas – ah, nē – uzlikt pa kādam riņķim var, ja mammai ļoti vajag, bet tā ka Klāsam tas patiktu – ne. Arī vēršana ir atlikta malā – vairs neinteresē. Bet topā ir bumbas – tas arī mani priecē – bumbas mešana, ķeršana, ripināšana, pakaļ diebšana utt. Un man ļoti patīk, viss kas ar kustību saistīts, jo šis mēnesis noteikti ir par kustību un pārvietošanos.

Toties patīk brāļa stumjamā mašīna – tiek gan pats pa druskai uz priekšu, gan mēģina stūrēt un pīpināt. Ļoti patīk arī trīsritenītis – viņam ir, lūk, šāds zils. Labprāt stūrē grāvī, kad mamma stumj, un brauc “vī-u, vī-u”! Un kad mamma nestumj, tad dīdās un mēģina aizsniegt ar kājām zemi, lai pastumtos. Un koka šūpuļzirdziņš. Uz tā gan māk glīti šūpoties un ir diezgan lielā sajūsmā. Īsi sakot – šomēnes tā lielā motorika atkal ir stājusies priekšplānā visam.

Ko viņš dara nekur nekustot – liek iekšā un ņem ārā, šķiro. No brāļa vēl bija palicis mantojumā dāvināts ļoti vienkāršs kubisks sorterītis – dikti jau nu patīk. Krāmē klučus iekšā un lielu daļu pat pa pareizajiem lodziņiem, dabū atkal laukā. Tāpat Pringls čipsu bundžā uzmēra, ko var ielikt un ko ne. No nelielas kurpju kastītes izgatavoju paštaisītu sorterīti, kas gan viņa vecumam jau druksu par vienkāršu, tomēr kādu brīdi viņu līksmi nodarbināja – par to uzrakstīšu ar bildēm mazu DIY blogierakstiņu maķenīt vēlāk.

Bet kopumā par rotaļāšanos priecē, ka sākuši puikas pa druskai kopā spēlēties. Arī Robins aug lielāks un ir saprotošāks, ja brālis nojauc kādu uzbūvētu tiltu vai tml. Tomēr mammas sajūtas, vērojot, kā abi brālīši rotaļājas uz bērnistabas paklāja – to blogā nevar uzrakstīt…

_______________________________________________

Šomēnes noderīgas lietas šķita:

– patiesībā aktīvi lietojam 99% no iepriekšējā mēnesī pieminētajām lietām – tādēļ šajā sadaļā man patiesi nav ko īsti daudz klāt pierakstīt.

– laukā ejot pārsvarā pārvietojamies ar trīsriteni – tas kalpo vairāk ratiņu vietā. Protams, ja jādodas lielāki gabali un aši, tad kāpjam gan ratos. Bet uz spēllaukumu šis ir foršs braucamais – sakrāmējam mantas kuzaviņā un – aidā!

– viennozīmīgā Klāsa favorītmanta mājās – ELC ātrā palīdzība

– labs pirkums ir gan bundža ar Pringls čipsiem, kurus izēdot, var bundžu nodot Klāsa rīcībā, gan atradums bija JYSK veikalā iegādātās mīkstās bumbiņas žonglēšanai – izcila rotaļlieta gan mazam bēbītim, gan visu vecumu bērniem – mīksta, viegli saķerama, koša un ļoti piemērota lieluma. Tādas pašas, starpcitu, tagad arī Tiger veikalā, tikai 2x dārgākas, jo nav atlaides.

– no mēbeļlietām klāt nācis ir IKEA kāpslītis – agrāk tie ļoti noderēja visādos veidos Robinam (pakāpjoties uz poda, mazgājoties pie izlietnes, lai pasēdētu, uzrāptos utt.) un Klāss tos izmantoja tikai kā rotaļlietu iekšā likšanai un ārā ņemšanai. Tad tagad šie ir izcilā augstumā, lai uz tiem pasēdētu pie galdiņa ēdot vai pašķirstītu grāmatu, jo kā saka Klaudija Hēla, tad bērniem īsti labi nav nemitīgi spēlēties uz grīdas un arī spēlējamo priekšmetu turēt starp kājām tajā pašā augstumā – labāk, ja tas atrodas uz tāda kā paaugstinājuma – kāda maza galdiņa vai kastes, lai bērnam neveidotos apaļa mugura. Tādēļ sēdēšanai mēs izmantojam vai nu grīdu, vai jau pieminēto kāpslīti, bet paaugstinājumi ir vai nu IKEA galdiņš (tāds mums ir darbiņā) vai mājās izmantojam otrādi apgrieztas JYSK plastmasas kastes mantu glabāšanai.

– uz kāpslīša sēdot Klāss arī ļoti labprāt muzicē – viņam patīk ksilafons, ko savulaik Robinam maisā bija ielicis Ziemassvētku rūķis. Tagad ar šo instrumentu dalās abi brālīši.