Archive for the ‘Līdzsvara riteņi un velosipēdi’ Category

Kā izvēlēties līdzsvara riteni

Friday, February 22nd, 2019

IMG_3522Šķiet nemaz ne tik sen dalījāmies savā pirmajā pieredzē par līdzsvara riteņiem, skaidrojām, kādēļ tas ir daudz foršāk nekā velosipēds ar papildritenīšiem. Jo tas ir ritenis, ko pavisam mazs – 2 gadus vecs vai pat jaunāks bērns – spēj pilnībā menedžēt pats, braukt ar to pa jebkādu virsmu, veikli manevrēt, pieveikt lielus attālumus, braukt augšup un lejup pa kalniem un vizināties, cik vien sirds vēlas, ar milzu prieku.
Tāpat kā pārējā pasaulē, tas bija kas jauns un Latvijā ienāca maz pamazām – daudzu skeptisku komentāru un neticīgu skatienu pavadīts. Taču īstenībā kopš mūsu pirmā līdzsvara riteņa ir pagājuši 8 gadi, mēs esam palikuši gudrāki un pieredzējušāki šai jomā, un situācija pasaulē un Latvijā ir pamatīgi mainījusies. Līdzsvara riteņu piedāvājums ir manāmi paplašinājies un nu šķiet ir īstais laiks saprast – kā tieši izvēlēties piemērotāko līdzsvara riteni savam mazajam braucējam, lai braukšana ar to patiešām sagādātu prieku. Pieredze rāda, ka nozīme nav nedz krāsai, nedz zīmējumam uz rāmja, bet gan pilnīgi citām kvalitātēm, kas padara braukšanu ērtu un patīkamu, kas vistiešākajā veidā noteiks to, vai bērnam ar šo riteni patiks vizināties, vai tomēr ne. Ergonomiska poza, komfortabls brauciens un pēc iespējas maza piepūle, lai tiktu uz priekšu, ir tie lielumi, kas sagādā prieku par labi izraudzītu līdzsvara riteni.

Izmērs – svarīgākais sēdekļa augstums.

size-guide-illustrationPlašajā līdzsvara riteņu klāstā atradīsiet modeļus ar riteņiem no 10″ līdz pat 20″. Vispopulārākais ir 12″ ritenis, taču tas ir tikai riteņa diametrs un dažādi 12″ modeļi var būt piemēroti ļoti dažāda auguma un vecuma bērniem. Tāpēc, nosakot, vai ritenītis labi derēs šobrīd un plānotajā lietošanas laikā, būtiskākais ir sēdekļa augstums – tam vajadzētu būt apmēram 2-3 cm zem bērna stakles. Pareizi bērna stakles augstumu būtu mērīt nevis pa kājas iegšējo malu, bet gan taisni no zemes. Visvienkāršāk to ir izdarīt, noliekot mazo pie sienas tāpat kā mērot augumu – bez apaviem, papēži pie sienas, un ielikt starp kājām grāmatu ar malu uz augšu. Jānomēra attālums no grāmatas malas līdz grīdai. Tas tad arī ir stakles augstums. Lai bērns justos droši uz riteņa un varētu atbalstīties ar abām kājām uz zemes arī sasvērienā, līdzsvara riteņa sēdeklim ir jābūt nedaudz zemākam par iegūto mērījumu. Pretējā gadījumā nedrošāki bērni ar riteni negribēs braukt, jo tas vairs nebūs kā staigājot pa zemi, bet būs jāceļas pirkstgalos vismaz ar vienu kāju. Savukārt ņiprāki mazie nesēdēs uz sēdekļa, bet virzīsies uz sēdeklīša priekšējo daļu vai vispār staigās ar ritenīti starp kājām un uz sēdekļa nesēdīsies.

Svaram ir nozīme!

Ir pilnīga taisnība, ka ar vieglāku riteni braukt ir daudz vieglāk, jo nepieciešama mazāka piepūle, lai dabūtu to uz priekšu. Taču ne vienmēr svaram ir jābūt pēc iespējas mazam, jo dažkārt, lai samazinātu svaru, ražotājam ir jāatsakās no būtiskām vai kvalitatīvām komponentēm. Piemēram, pumpējamās riepas ir smagākas nekā putu (foam) riepas, bet viennozīmīgi apsvēršanas vērta komponente, kad runājam par riteņa izvēli. Tāpat lielākam bērnam, kas brauc ātri, noder rokas bremze, dubļu sargi aizsargā no nošķiestas muguras, bet tas viss veido riteņa kopējo svaru. Tāpēc svarīgi ir ievērot universālu likumu – līdzsvara riteņa svaram nevajadzētu pārsniegt 30% no paša mazā braucēja svara. Tātad, piemēram, 13 kg smagam divgadniekam – vidēji normāls svars 2gadīgam zēnam – būtu jālūkojas pēc līdzsvara riteņa zem 4 kg, bet tai pat laikā, ja riteni vēlaties iegādāties lielākam bērnam teiksim standarta 3gadniekam vidējais svars ir ap 15 kg, tad ritenis var svērt arī 4,5 kg un bērns šo pus kilograma starpību īpaši neizjutīs, ja citādi riteni būsiet izvēlējušies atbilstīgu. Protams, bērni var braukt arī ar smagāku riteni, bet pēc iespējas viegls ritenis ir vieglāk balansējams un prasa mazāku piepūli no bērna to pārvietot, tostarp arī nest, jo bērni to dara – uzceļ uz apmales, uznes pa trepēm utt. Protams, vēl ir labi paturēt prātā, ka riteni šad un tad būs jānes jums, kad bērns nolems, ka šodienai pietiek, bet būsiet pastaigas tālākajā punktā no mājām 😉

Riepas – vissvarīgākās tētiem :)

Un pareiz ir, jo šo viņi saprot labāk un tieši viņiem būs jātiek galā, kad sāksies ķibeles :) Latvijā faktiski ir pieejami līdzsvara riteņi ar trīs veidu riepām – putu materiāls (foam), gumijas pneimatiskās jeb pumpējamās un plastmasas ritenīši.

Vislabākās ir pumpējamās riepas – tās viennozīmīgi nodrošina vislabāko amortizāciju mazajam braucējam un saudzē viņa ķermeni no triecieniem. Cik svarīgs ir protektora zīmējums, tiešām, lai spriež tēti! Ir pieejamas ar izteiktākiem protektoriem, kas vairāk derēs bērniem, kas brauc pa mežu, granti, slapju zāli utt. Tāpat ir riepas ar mērenāku reljefu, kas piemērotas pilsētvidei – ar tādām būs vieglāk tikt uz priekšu pa celiņu parkā, nekā ja būsiet izvēlējušies ļoti radžainas riepas, kas veidos pretestību. Ļoti smalkiem riteņiem ir arī īpašākas riepas, piemēram “Fat Boy” vai “Big Apple”, kas varbūt kaut ko izsaka tikai lietpratējam. Tās ir specifiski veidotas, lai nodrošinātu vēl labāku amortizāciju, saķeri utt. un būs nozīmīgas agresīvākiem braucējiem, kas izpilda trikus, lec pa rampām un dara tādas lietas. Runājot par riepju protektora veidu, es vienmēr paturu prātā, ka bērni ir bērni un viņi sver daudz mazāk kā pieaugušie, līdz ar ko berze ir daudz mazāka un protektora zīmējumam galēji izšķiroša nozīme, manuprāt, nav. Svarīgi, lai pumpējamā riepa būtu labas kvalitātes, ērti ir, ja ir liektais ventīlis vienkāršākai pumpēšanai. Pumpējamo riepu lielākie trūkumi – iespēja pārdurt (bet var arī nomainīt) un tās nav pašas vieglākās.

Putu materiāla riepas ir ievērojami vieglākas un, protams, nav caurduramas. Taču tās nenodrošina gandrīz nekādu amortizāciju un ir visai slidenas. Labi derēs bērnam, lai brauktu pa ietvi vai vizinātos parkā, bet var sagādāt problēmas, ja dodaties mežonīgākā izbraukumā. Turklāt esošajam reljefam vispār nav īsti lielas nozīmes, jo tas diezgan ātri nodilst. Parasti tās ir sastopamas lētāku modeļu un zīmolu riteņiem. Protams, ir daži apzināti izņēmumi, kuri šādas riepas izvēlējušies, lai iegūtu maksimāli vieglu riteņa svaru, atsakoties no pilnīgi visa, kas braukšanu varētu padarīt ērtu vieglāka svara vārdā. Kā jau augstāk rakstīju, tas ir zināms risinājums un tehniska izvēle – vai jums piemērotākā, jāizlemj pašiem.

Screen Shot 2016-02-21 at 5.53.30 PMLūk, attēlā ir redzams salīdzinājums ar apmēram 20 kg slodzi uz riepu – pa kreisi ir putu materiāla riepa, kas neabsorbē slodzi nemaz, savukārt gumijas riepa spēj slodzi absorbēt visai ievērojami. Ja bērns jau ir ašāks braucējs, šad un tad brauc pa akmeņainākām virsmām, nemaz nerunājot par kādiem trikiem un palēcieniem, tad pumpējamām riepām būs liela nozīme, lai brauciens būtu patīkams un piezemēšanās saudzīga.

Plastmasas ritenīši ir domāti tikai telpām – tie ir absolūti slideni, nenodrošina amortizāciju vispār un nav domāti braukšanai ārā – ne pa zāli, ne pa asfaltu, jo ātri nodils. Bet pašam pirmajam ritenītim mājās – kāpēc gan ne.

Pasaules tirgū parādās arī jauni risinājumi – gumijas ar iekšējām kamerām, TRP un citi varianti, bet līdz Latvijai šķiet tie vēl nav nokļuvuši, vismaz ne masveidā.

Metāla, koka vai…?

Izvēlēties var starp metāla, koka un citu materiālu riteņiem, piemēram, stiklšķiedras kompozītmateriāls (šķiet tikai FirstBike) vai plastmasa. Ir vēl kāds? Karbona rāmis? Vispopulārākie ir metāla – tērauda vai alumīnija – un koka riteņi. Tērauda riteņi parasti ir smagāki (bet ne vienmēr) un var rūsēt. Toties ir izturīgāki un piemērotāki vissmagākajiem braucējiem. Alumīnija rāmjiem parasti ir mazāks svara limits, jo tie ir elastīgāki un var deformēties pie lielākas slodzes.

Koka rāmji ir draudzīgāki dabai un labi kopts (!) dārgā gala ritenis var kalpot ļoti ilgi, bet lētie koka riteņi gan diezgan aši izjūk pa saskaitāmajiem vai kopti ne pēc instrukcijām izskatās visai palietoti, un draudzība dabai var arī neiestāties, ja pēc sezonas jāpērk jauns. Jāņem vērā, ka koka riteņiem arī bieži ir mazākas augstuma pielāgošanas iespējas kā citu materiālu braucamajiem.

Par plastmasas riteņiem man nav īsti komentāru – nezinu nevienu vērā ņemamu kvalitatīvu zīmolu, kas piedāvātu riteņus no plastmasas. Drošvien tie ir viegli, taču par funkcionalitāti, izturību un dzīves ilgumu grūti spriest, atsauksmes par man zināmajiem nav vai ir sliktas.

Rāmja forma

Rāmja forma drošvien ir pirmais aprakstītais lielums, kas varbūt nav tik pašsaprotams izvēles kritērijs kā augšminētie, jo ne visi vecāki tam pievērš uzmanību – tēti aizrāvušies ar riepām, mammas pēta materiālu, jo tas ietekmē dizainu. Bet rāmja ģeometrija būs tas, kas būs svarīgs bērnam. Tam ir ļoti liela nozīme, jo tieši rāmja ģeometrija ietekmē to, cik ērti, dabiski un lietderīgi bērns varēs ar riteni braukt, cik ērti uz tā jutīsies. Savukārt tas noteiks, vai viņš vispār ar to brauks. Arī ļoti smuks eko ritenis drīz mētāsies garāžā, ja bērnam ar to būs fiziski grūti pabraukt.Lielai daļai no-name ritenīšu tieši šeit sākas lielākas problēmas, jo ir maz uzmanības veltīts riteņa izstrādei. Screen Shot 2016-02-21 at 7.25.05 PMNepārdomātai riteņa ģeometrijai ir raksturīgs īss, kompakts rāmis ar augstu novietotu sēdekli (attēlā WeeRide mazais ritenis, ko šī iemesla dēļ klientiem nepiedāvājam). Rezultāts: šāds ritenis, lai arī viegls un smuks, der lielāka auguma bērnam, bet tā kā ir maz horizontālās telpas, tad ceļgali jau duras stūrē un jāmet kūkums. Turklāt īsu riteni ir daudz grūtāk balansēt, kā arī sēžot augstu virs riteņiem ir grūtāk balansēt. Tieši tāpēc labs ritenis iesācējam ir ar garenu rāmja ģeometriju, pietiekamu horizontālo telpu, zemu (pret riteņiem) novietotu sēdekli. Bet pārspīlēt ar garumu, protams, arī nevajag, jo tad bērnam būs stipri jāliecas uz priekšu. Mazs bērns, kas tikko mācās braukt ar riteni, labi jutīsies sēžot uz tā ar pēc iespējas taisnu muguru, jo tā dabiskā ķermeņa viduslīnija atradīsies tuvu tam, kā bērns staigā un attiecīgi būs visvieglāk turēt līdzsvaru. To, starpcitu, būtiski ietekmē stūres novietojums. Tā ka arī tam ir nozīme :) Too-Too-awardTo, cik svarīga ir ritenīša ģeometrija mums vislabāk parādija Yedoo līdzsvara riteņi – it sevišķi mazajiem braucējiem – tik dabiska, ērta un burtiski “kā radīts” sajūta, kad mazie pircēji izmēģina riteņus veikalā, tomēr paturot prātā, ka šis nav pirkums vienai vasarai un vecāki būs priecīgi, ja ar izraudzīto ritenīti varēs braukt 2-3 sezonas, kamēr mazais jau sāks mīt pedāļus. Tādēļ ir svarīgi, kā un cik regulējams ir sēdeklis.

 

Tam, vai stūres augstums ir regulējams ir dažādi aspketi – ja velosipēds ir ar nepārdomātu ģeometriju, tad labāk, lai stūres augstumu var mainīt, jo dažādi konfigurējot stūres un sēdekļa novietojumu var cerēt nedaudz uzlabot bērna pozīciju uz riteņa. Savukārt riteņiem ar pārdomātu formātu stūres regulēšanai var nebūt izšķiroša nozīme – parasti tā atrodas salīdzinoši augstu mazam bērnam, kamēr sēdeklis vēl ir zemu, bet augot garākam un kļūstot pieredzējušākam braucējam, sēdeklis tiek celts uz augšu un statiskā stūre, attiecīgi kļūst relatīvi zemāka – tas novieto bērnu nedaudz ieslīpā, agresīvākā braukšanas stāvoklī, kas veido dinamiskāku braucienu un būs piemērotāks lielākam bērnam, pieredzējušākam braucējam. Viss loģiski!

Runājot par sēdekļa regulēšanu – svarīgi būtu (sevišķi īsa rāmja gadījumā), lai ceļot sēdekli augšup, tas virzītos arī atpakaļ – parasti to panāk, veidojot sēdekļa statni slīpu, taču mēdz būt arī sēdekļi ar regulējamu atstatumu no stūres. Tas būtiski ietekmēs horizontālo telpu garāka auguma bērnam. Protams, ja ritenis ir ar stipri iegarenu ģeometriju, tad šis var nebūt nepieciešams, jo vietas ceļgaliem pietiks tāpat.

Screen Shot 2016-02-21 at 7.49.14 PMVai nozīme ir pakāpieniņam, kur uzlikt kājas? Mums pašiem šāds ritenis ir bijis tikai izmēģinājumam un mūsu bērni šo pakāpienu neizmantoja. Materiālos, kuros iedvesmojos teikts gluži tas pats “Kāju atbalsts līdzsvara riteņiem ir tikai tādēļ, ka pieaugušajiem šķiet, ka tas varētu būt noderīgs – bērniem tas nav nepieciešams”. Ja vien bērni nebrauc pa garu kalnu nogāzi, tad viņi labprātāk tur kājas izvērstas, lai vajadzības gadījumā koriģētu ātrumu – atspertos vai piebremzētu, – kā arī jūtās tā drošāk. Tomēr ja vien šis kāpslītis neveido paplatinājumu un netraucē bērnam atsperties (bet tas tā vispār diezgan bieži ir), tad no tā nav arī lielas skādes. Un jāpiekrīt, ka mazākam bērnam tas var atvieglot uzkāpšanu un nokāpšanu.

Ar vai bez bremzēm?

Atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga. Līdzsvara riteņu braucēju primārā apstāšanās vienmēr būs kājas, tā ir instinktīva un pašsaprotama reakcija, ja ir jāapstājas skrienot. Tāpēc rokasbremzei nav tik liela nozīme kā pedāļu divritenim. Taču ap 3.5 gadu vecumu bērna roku koordinācija un saprašana ir attīstījusies tik tāl, ka viņš var sākt izmantot labi veidotu rokas bremzi. Piemēram, Robinam bija rokasbremze ritenim, bet viņš to sāka izmantot tikai minētajā vecumā un tā bija un palika sekundārā bremze, jo, ja bija pēkšņi jāapstājas, lai izvairītos no sadursmes ar kādu, lietā tik un tā tika liktas kājas :) Tomēr rokasbremze lieti noder ātruma samazināšanai, piebremzēšanai no kalna vai pagriezienos, lai apstātos plānoti. Tas aiztaupīs kurpēm zināmu daļu sūruma un grūtuma :)

Screen Shot 2016-02-21 at 6.02.20 PMTaču ir arī svarīgi, kā bremze veidota, jo mazā rociņa nevar nospiest standarta divritenīša bremzi, kas paredzēta jau skolas vecuma bērnam. Tāpēc bremzei ir jābūt paredzētai īpaši mazai rociņai (parasti ražotāji to uzsver savu priekšrocību uzskaitījumā) – tā gan vizuāli ir savādāka, gan arī spiežas vieglāk. To noteikti ir vērts noskaidrot, pirms pieņemat grūto lēmumu par bremzes nepieciešamību – nopirkt tikai tāpēc, ka bremze kā tāda ir ne vienmēr būs liela jēga, ja bērns to tāpat nespēs lietot.

Bet jāatceras, ka pavisam mazam bērnam var rasties vēlme bremzi visu laiku spiest un tad atkal netiek uz priekšu (tā bija Klāsam). Tāpēc, ja izvēlaties mazu riteni, kuru bērns iespējams lietos no 2 līdz 4 gadu vecumam, mierīgi var iztikt arī bez bremzes. Starpcitu, ja mazais bremzi visu laiku vēlas turēt un ir grūti viņu no šī niķa atradināt, tad iesākumā var atbrīvot bremzes trosīti, lai tā ir pēc iespējas maz efektīva un netraucē mazajam braucējam apgūt braukšanas tehniku.

Stūres ierobežotājs – galvenais drošība!

Arī jautājumā par stūres ierobežotāju izskan dažādi viedokļi. Lielai daļai riteņu tie ir un tas tiek pamatots kā būtisks faktors bērna drošībai, lai nebūtu iespējams strauji sagriezt stūri un krist. Oponenti stūres ierobežotājus salīdzina ar papildriteņiem un uzskata, ka bērnam jau no paša sākuma ir jāapgūst braukšana ar ritenīti, kurš darbojas pēc iespējas līdzīgi pedāļu ritenim, lai negūtu nelāgus ieradumus. Bet lai viņi strīdās, jo ar labu stūres ierobežotāju patiesībā braukšana netiek būtiski ietekmēta un drošāk ir. Savukārt ar sliktu stūres ierobežotāju var krist tikpat nepatīkami kā vispār bez, jo tas ierobežo manevrēšanas iespējas. Ar sliktu es saprotu ļoti nelielu sagriešanas leņķi, kas kritiskā gadījumā var neļaut bērnam stūrēt un izvairīties no sadursmes un kritiena, bet ikdienā vienkārši krīt uz nerviem, jo bērns nevar normāli vizināties. No šādiem stūres ierobežotājiem gan pēc iespējas iesaku izvairīties. Screen Shot 2016-02-21 at 6.24.14 PMAttēlā ir sliede no diviem riteņiem – plašākais loks ir tipisks šaura leņķa stūrei, otrs ir forša stūres ierobežotāja ritenis – no apļa diametra varam secināt, cik liela starpība var būt iespējai izvairīties no sadursmes, ja kāds izskrējis priekšā. Vai cik lielāks ir risks, ka bērns neizņem līkumu un no ietves nokrīt uz braucamās daļas (no savas pieredzes zinu, ar kādu adrenalīnu šķērsoju gājēju pāreju uz riteņa, ja ceļš būs jāturpina perpendikulāri gājēju pārejai – labāk pārstumju pie rokas). Reizēm varam redzēt, ka bērni ar šaura leņķa stūres ierobežotāju šo problēmu risina pa savam – viņi pārceļ velosipēda priekšu, lai pagrieztos un dotos virzienā, kuru nolūkojuši, taisnākā trajektorijā, jo ir pieraduši, ka nevar izņemt līkumu (tas gan strādā tikai vizinoties, bet negarantē drošību izšķirošās situācijās). Tas patiesībā var kļūt par ieradumu, kurš paliek arī riteni nomainot. Visforšāk, ja stūres ierobežotājs ir elastīgs (ar gumijas cilpu), kādi ir sastopami dārgāko modeļu riteņiem, jo tie stūres sagriešanu aptur pamazām, turklāt ir noņemami, un neradīs vispār nekādus jautājumus, pārejot uz pedāļu divriteni, kam ierobežotāja nav.

Vēl par stūri svarīgi pievērst uzmanību rokturīšiem, lai arī parasti tie šķiet maznozīmīgi. Roktura galiem vajadzētu būt paplatinātiem – aplītis, bumbulītis, jel kas cits, kas ierobežo iespēju turēties tuvu vai pāri stūres galiem. Šie izvirzījumi pasargās bērna plaukstas no nobrāzumiem, kad viņš ieskries mājas sienā, sētā vai kokā, kā arī kritienu laikā. Daži ražotāji veido arī pusloka plaukstu sargus pāri pirkstiem visā roktura platumā.

Sēdeklis – vai ir jāizvēlas?

Sēdeklim arī ir ļoti liela nozīme, lai bērns veiksmīgi uzsāktu braukšanu ar riteni: ir svarīga gan forma, gan amortizācijas un virsmas materiāls. Piemēram, mums tikai liekas, ka plats sēdeklis ir ērtākss – mazam bērnam pārāk plats sēdeklis var likt nedabiski izvērst kājas, sevišķi, ja bērns ir ar šauru iegurni. Tas vai nu apgrūtinās braukšanu, jo jāatsperas būs ar izvērstām pēdām, kas patiesībā ir slikti no fizioloģiskā viedokļa, jo veido nekorektu, asimetrisku kāju novietojumu un provocē potīšu vēršanos uz iekšu (pārmērīgu pronāciju), vai arī bērns nesēdēs uz sēdekļa pilnībā, bet virzīsies uz priekšu, kur sēdeklis sašaurinās. Turklāt plats sēdeklis arī nozīmē, ka kāju kopējais garums līdz zemei samazinās – tādēļ mēdz gadīties, ka vecāki it kā pareizi nomērījuši bērna stakles augstumu, iegādājas riteni internetā un, saņemot gaidīto sūtījumu, secina, ka šovasar šis ritenis diez vai vispār derēs, jo bērnam platā sēdekļa dēļ nākas stipri izplest kājas, bet mēri, protams, ņemti stāvot taisnās kājās nevis kā futbola vārtsargam.

Manā skatījumā, vislabākā ir liekta sēdekļa forma. Lieta tāda, ka braukšana ar balansa riteni ir būtiski atšķirīga attiecībā pret kāju atbalsta punktu nekā tad, ja braucam ar pedāļu riteni – pēdāļu riteņa atbalsts ir pedāļi, kas, neatkarīgi no tā vai braucam kalnā vai lejup, dod mums vienādu iespēju uz tiem atbalstīties. Savukārt, braucot ar līdzsvara riteni, kāju atbalsta punkts ir tieši šis kalns un attiecīgi, ja bērns skrien lejup pa kalnu, tad viņš slīd uz priekšu un ir lieliski, ja sēdeklis ir neslīdīga materiāla un augšupvērstu priekšējo daļu vai vismaz līmenisks. Taču lielai daļai riteņu tas ir pat nedaudz lejup vērsts, jo aizgūts no velosipēdiem.

Tāpat forši, ja sēdeklim ir vismaz kāds polsterējums – tas tomēr amortizē zināmu triecienu daļu uz mugurkaulu un pavisam ciets sēdeklis, ja vēl ir amortizāciju neabsorbējošas riepas, var būt galējs pārbaudījums, braucot pa grantētu celiņu pat pār nelieliem olīšiem :) Jāraugās arī, cik izturīgs sēdeklis ir – lētākajiem modeļiem mēdz būt ļoti švaks sēdekli sedzošais materiāls un tas ātri nodilst, ir caurs. Sēdekļa materiālam būs nozīme arī dēļ tā, vai bērnam būs patīkami uz tā sēdēt ar īsām šortiņām (vai pat bez tām – mūsmājās Klāss it bieži izlaida kādu līkumu ar slapjām peldbiksēm pēc šļūtenes priekiem dārzā), bet jāpatur prātā arī tas, kā šo krēslu kopt, jo daudzi bērni sāk braukt ar riteni vēl tikai apgūstot podiņlietas un visādi gadās, kad aizrautīgi vizinās :)

Kam vēl ir vērts pievērst uzmanību?

Vēl svarīgi novērtēt “aizķeres punktus” – segtas skrūves, iedziļinātas skrūves, ar uzlikām – tie ir dažādi risinājumi, lai pasargātu bērnu no iespējamas savainošanās, ja tāda trāpās skrejošo kājiņu ceļā. Ir vērts novērtēt braucamā siluetu arī no augšas – vai nav plašu izvirzījumu, kas varētu traucēt skrējienam – jau pieminēju, ka nereti kāju uzlikšanai domātās konstrukcijas var būt pat traucējošas, bet arī aizmugurējā riteņa dakša, bremžu detaļas un tml., var traucēt raitam skrējienam vai pat draudēt ar savainojumiem.

Nobeigumā

Vēl tikai gribēju paust savu nostāju par to, kad vislabāk iegādāties riteni. Parasti bērniem riteni iegādājas divu trīs gadu vecumā, bet nav retums to pirkt arī lielākiem bērniem. Labākais variants ir riteni pirkt agrā pavasarī (martā, aprīlī) – sevišķi, ja bērns ir maziņš vai kautrīgs iesācējs – bērnam būs iespēja ar jauno braucamo aprast mājas apstākļos, pabīdīties dažus soļus pa istabu, izprast stūri, sēdekli un citas lietas, kas mums šķiet pašsaprotamas. Kad bērnam istabā kļūst par šauru, tad jau būs klāt pavasaris un var doties laukā, lai sāktu pirmo īsto skrējienu. Ja bērnam riteni uzdāvina uz dzimšanas dienu vasaras vidū, tad iespējams, ka tā pa īstam viņš būs iejuties tikai tad, kad sezona būs jau galā. Protams, ņiprākiem braucējiem un lielākiem bērniem nepieciešamais laiks ir īsāks un uz trīs gadu jubileju ritenīti mierīgi var dāvināt arī maijā vai jūnijā :)

Riteni vislabāk gan iegādāties klātienē, kopā ar bērnu, kur riteni var pamērīt un novērtēt, kā bērns uz tā sēž. Nereti apraksti internetā ir lieliski, bet bildītēs bez bērna uz tā, nav iespējams novērtēt ne tā izmērus, ne konstrukciju, kur nu vēl saprast, kā tas derēs tieši jūsu bērnam. Tāpēc, ja vien ir iespēja, riteni vislabāk vajag piemērīt, sevišķi, ja par to nav iespējams iegūt vērā ņemamas atsauksmes.

Ceru, ka apkopotā informācija palīdzēs izdarīt īsto izvēli un atrast piemērotāko līdzsvara velo jūsu bērnam. Galvenais esiet objektīvi un negribiet visu visu. Novērtējiet, kas tiešām jums ir svarīgi, bet uz ko var ietaupīt gan izvēlēs, gan budžetā. Paturiet prātā, ka vairums bērnu ar līdzsvara riteni brauc apmēram 2 gadus un tad veiksmīgi pāriet uz pedāļu riteni. Ar šādu bērna vecuma amplitūdu tad arī rēķinieties, izdarot izvēles. Un vēl ņemiet vērā, cik jums ģimenē braucēju – bieži ir vērts padalīt ieguldījumu uz “mantinieku” skaitu, jo ar labas kvalitātes riteni var izbraukt 2-3-+bērni un to vēl var sekmīgi realizēt otrreizējā tirgū, daļu investīciju atgūstot. Bet visi bērni būs braukuši ar labas kvalitātes riteni un guvuši no tā prieku.

Un pašās pašās beigās atgādinu, ka visiem mazajiem braucējiem nepieciešama ķivere. Tas ir gan tāpēc, ka tā ir drošāk, gan arī tādēļ, ka CSN pieprasa bērniem vecumā līdz 12 gadiem, braucot ar velo pa ietvēm vai veloceliņiem, valkāt ķiveri :) Par to, kā to pareizi noregulēt un lietot, lasiet šeit!

Informācija avoti ir pašu pieredze un lielisks amerikāņu bērnu riteņu review portāls TwoWeelingTots.com

 

 

Kā pareizi lietot ķiveri mazajam riteņbraucējam

Friday, May 16th, 2014

Sākoties siltajam laikam, ielās un parkos, pagalmos un spēļlaukumos redzami arvien vairāk bērni uz riteņiem – gan līdzsvara ritenīšiem (kas priecē – tā lieta tiešām kļuvusi populāra :) ), gan pedāļu braucamajiem un arī vecākiem velosēdeklīšos redzami mazie līdzbraucēji. Labi, ja viņi valkā ķiveri, jo tā braukt nenoliedzami ir drošāk. Te jāatgādina bērna anatomiskā īpatnība, ka galva ir liela un ķermeņa smaguma centrs atrodas daudz augstāk nekā pieaugušam cilvēkam, tādēļ kritienos bērni daudz biežāk traumē galvu, jo tā vienkārši “velk pie zemes”. Tāpēc ķiverei jābūt – pareizi lietota atbilstoša veloķivere spēj samazināt galvas traumu risku pat par 85%!!! Un labi, ja arī pārējie ģimenes locekļi rādītu labu piemēru un lietot ķiveres. Jāņem vērā arī tas, ka velo ķiverei ir īpaša forma, atšķirīga no skeitborda vai slēpošanas ķiveres. Neesmu speciāliste visos ķiveru veidos, taču zinu, ka eksperti rekomendē tomēr lietot konkrētajam sporta veidam paredzēto ķiveri. Piemēram, velo ķiveres izveidotas ar pagarinātu priekšdaļu – tā pasargā cilvēku no sejas traumām – krītot ķiveres priekšējā daļa sasniedz zemi pirmā un palīdz saglabāt spraugu starp seju un piezemēšanās virsmu, tā pasargājot no triecieniem pieres daļu, degunu, zobus un pat zodu.

Lai ķivere sargātu mazo velobraucēju, ne vien jālieto konkrētajam sporta veidam paredzēta ķivere, bet tā jāuzliek bērnam pareizi. Visvienkāršāk to izdarīt, paturot prātā 2-V-1 likumu.

1. Novietojiet 2 pirkstus virs bērna uzacīm – tieši tik lielam jābūt attālumam līdz ķiverei.

 

2. Siksniņām ap bērna ausi jābūt vienāda garuma un jāveido V burts – tad ir droši, ka ķivere nekritīs par daudz uz pieres vai pakauša.

 

3. Kad siksniņa pietiekami stingri savilkta, starp to un bērna zodiņu iespējams ievietot 1 pirkstu.

Stilīgi pakausī atgrūzta ķivere, vaļīga vai vispār neaizsprādzēta – ta snozīmē, ka ķiveres faktiski nav un bērna galvu tā nesargā, līdz ar to pēc būtības tās vienīgā funkcija ir smukums un varbūt pedagoģiskais nolūks, kas māca bērnam, ka vispār ķivere ir vajadzīga.

Atbildot uz jautājumu, kad jāsāk vilkt ķiveri – tiklīdz sāk braukt ar riteni ārpus mājas. Arī mazulis, kas ar līdzsvara riteni varbūt tikai čāpo jau jāsapoš ķiverītē, jo tai ir augstāk minētā pedagoģiskā funkcija – braukšanai ar riteni = vajadzīgs ritenis + ķivere. Ja laikus šādi to nenostādīsiet, iespējams vēlāk būs sarežģīti bērnam paskaidrot, kādēļ pēkšņi ķivere ir kļuvusi obligāta, un disciplinēt braucēju, kas jau būs kļuvis ātrs un bezbailīgs būs daudz grūtāk.

Atcerieties! Vairums ķiveru ir derīgas tikai vienam kritienam un pēc pamatīgāka trieciena ir jāmaina. Ja velo ķivere ir acīmredzami bojāta – tai ir plaisas vai sabojāts amortizējošais slānis, tā vairs nepasargā braucēja galvu.

Ritenis bez pedāļiem

Monday, June 10th, 2013

… tieši ar šādu nosaukumu virsrakstīju savu rakstu žurnāla “Mans mazais” aprīļa numurā. Nu jau būs noilgums šķiet pāri un drīkstu padalīties ar šī raksta skanējumu plašākās tautiņās. Raksta tapšanā man palīdzēja TJN “Annas-2” riteņbraukšanas pedagogi – Aleksandrs Briedis un Lauma Krogzeme – viņu stāžs bērnu velobraukšanas apmācībā ir krietni ievērojamāks kā man :) Un tomēr viņu verdikts bija viennozīmīgs – izvēloties pirmo ritenīti jautājumu mums nav , līdzsvara ritenis ir labākā izvēle. Kādēļ? To lasiet rakstā – žurnālā vai te (klikšķiniet uz attēliem un tie kļūs arvien lielāki, ka var labi izlasīt).

 

Ritenvasaras video

Friday, July 27th, 2012

Lūk, kā apmēram, izskatās ritenvasara.lv sacīkstes Uzvaras parkā. Turklāt, paturiet prātā, ka šogad mēs – muki.lv – īpaši uzpasējam bezpedāļu klasi, jo esam apsolījuši dāvināt lielo Bilibo sezonas kopvērtējuma uzvarētājam

 

Riteņvasara from VISSnotiek on Vimeo.

Robins brauc ar divriteni

Thursday, June 14th, 2012

Tas jau laikam nav noslēpums, ka mēs esam kaismīgi līdzsvara riteņu piekritēji – esam teorētiski pārliecināti, ka bērnam caur līdzsvara riteni ir daudz vieglāk nonākt pie braukšanas ar divriteni – t.i. nelietojot papildritenīšus. Teorija par to, kāpēc, mūsuprāt, līdzsvara ritenis + divritenis bez papildritenīšiem ir pareizais ceļš uz velobraukšanu ir lasāma te, bet prakse jau ir pavisam kas cits, vai ne? Līdz šim mēs varējām dalīties tikai teorētiskajās zināšanās, bet tagad mums būs arī praktiskā pozitīvā pieredze – tas ir noticis – Robins ir kļuvis par īstu riteņbraucēju :)

Robins pie sava līdzsvara riteņa tika 2 gadu dzimšanas dienā. Viņš uzreiz kāpa virsū un stūrēja pa māju tā lēni un prātīgi mīņādamies. Ar dažādu interesi – te kāpumiem, te pilnīgiem zudumiem – viņš dzīvojās līdz kamēr ārā uzspīdēja saulīte un iestājās pavasaris. Mums par lielu prieku, jau otrajā pastaigā viņš saprata ideju, uzsēdās un aizbrauca. Tā nu visu pagājušo vasaru Robins aktīvi riņķoja pa Rīgu (un ne tikai) ar līdzsvara riteni. Piedalījāmies arī ritenvasara.lv sacīkstēs (sezonas kopvērtējumā 3. vieta ir galīgi ne peļams rezultāts).

Un šo sezonu arī uzsākām bezpedāļu klasē. Lai gan aprīļa beigās izgājām ielās ar divriteni un pēc pusstundas mammas un tēta trenkāšanas, turot kundziņu pie apkakles ar vienu pirkstu, lai mammai mierīgāk… viņš aizbrauca pats. No 20-30 m attālā piestājušā Robina atskanēja: “Hei, mammu, kur tu paliki? Kāpēc tu mani neturi?”…

Kaut kā ar visu ceļošanu un tā, sanāca, ka vairs kopš tās dienas nepabraucām un prasmes nepieslīpējām. Un ar divriteni neuzmācos – ja Robins vēlējās braukt ar skrienamriteni, tad braucām ar to. Līdz uz divriteņa sāka klāties putekļi (kas man nepatika, jo skaidri apzinājos, ka viņš var braukt ar divriteni). Tā nu vakar sacīkstēs raudzījāmies, ka kāda maza dāma Robina vecumā it veikli brauca ar divriteni un piedalījās sacīkstēs jau solo divriteņu klasē. Sākām sarunu ar mammu un viņa teica, ka viss tikai pateicoties līdzsvara ritenim, ar kuru mazā braukusi visu iepriekšējo vasaru. Meitenītes mamma vēl piebilda, raudzīdamās uz Robinu, ka “tam jau arī tikai jādod un jābrauc ar divriteni”. Tā nu šodien izkārtoju pastaigu tā, ka – kā gadījies kā ne – skrienamriteņa līdzi nebija, bet divritenis bagāžniekā gan. Braukšanu Robins sāka ar kārtējo “nemāku/neprotu”… Bet atceļā no spēļlaukuma teicu, ka riteni rokā nenesīšu, pieturēšu viņu labāk pie apkakles, lai aizbrauc līdz mašīnai. Kad jutu, ka Robins jau vairākus metrus brauc pats, atlaidu viņu vaļā un sāku sist plaukstas. Tā ritmiski, kā viņš mina pedāļus un skaļi, lai viņš dzird. Bet viņš tikai turpināja braukt. Līdz apstājās un jautāja: “Mammu, kāpēc tu aplaudē?” Es atbildēju: “Jo man ir brīvas rokas – nav tevi jātur – tu brauc pats visu laiku, kamēr es situ plaukstas :) ” Robins bija dikti priecīgs, es pieturēju atkal, bet palaidu jau pēc pāris metriem un viņš atkal brauca, bet es situ plaukstas un viņš tikai brauca un brauca, un brauca. Man šķiet, ka tā plaukstu sišana viņam ļoti līdzēja, jo viņš bez atskatīšanās (kas draud ar apgāšanos) zināja, kad brauc pats – tā viņš varēja apzināties, ka patiesi brauc pats nevis es tikai stāstu pasakas. Mājās nokļuvām krietni pēc deviņiem vakarā, jo atklājis riteņbraukšanas prieku, Robins riņķoja pa parku un sauca, ka vajag palīdzēt uzsākt (tas gan vēl nepadodas) vēl un vēl… Tā nu mans 3 gadus un 4 mēnešus vecais jauneklis brauc ar divriteni. Tas bija TIK viegli. Stāstītu – neticētu!

Atceļā Robins iekāpa mašīnā un no atpakaļ vērstā sēdekļa atskanēja sagurusi nopūta: “Paldies mammīt un tēti, ka jūs mani palaidāt, kad es negribēju!” Mēs nosmējāmies (klusībā – tā ir ERF krēsliņu priekšrocība, ka tu allaž vari droši nosmīkņāt par savu prātvēderu, jo viņš to neredz 😉 ), bet vairāk sev nekā mums Robins vēl noteica: “Šodien man ir laba dzīve.”

Tā nu Robins tagad ir ierakstījies riteņbraucējos un teica, ka nākamnedēļ jau startēšot solo divriteņos. Tikai vēl Matīsam pastāstīšot, lai viņš arī mazliet patrenējas un brauc kopā ar Robinu pie tiem, kas ar pedāļiem :)

Līdzsvara riteņi līdzsvarotai riteņbraukšanai

Friday, April 6th, 2012

Nez, vai man būtu jāstāsta par līdzsvara riteņiem (balance bike) vēlreiz? Vai būtu jūs jāaizvedina uz pagājušajā pavasarī rakstīto, jo tas viss arvien vēl ir spēkā – lasiet šeit visu par un ap līdzsvara riteņu būtību! Līdzsvara ritenis ir divritenis bez pedāļiem, ķēdes un, protams, papildritenīšiem. Parasti šos riteņus piedāvā maziem bērniem kā pirmo divriteni. “Maziem” tas ir aptuveni divus trīs gadus veciem, dažkārt arī ātrāk – būtiskāks ir bērna augums nekā pases dati. Faktiski ar mazāko un vienkāršāko pie mums pieejamo ritenīti Seven, var sākt braukt jau bērns no 85-86 cm auguma.

Līdzsvara riteņa priekšrocība slēpjas apmācības metodē – ar līdzsvara riteni bērns visu pirms apgūst līdzsvaru, kas patiesībā viņam piemīt dabiski jau kopš mirkļa, kad viņš sāk patstāvīgi un droši staigāt. Un tikai tad, pārejot uz divriteni, apgūst pedāļu mīšanas tehniku, kas bērnam nav dabiska iemaņa, bet ir treniņa procesā apgūstama prasme. Attiecīgi, ja vispirms bērns braucis ar līdzsvara riteni un sapratis, kā šī līdzsvarošanās prasme liekama lietā kontekstā ar riteni un stūri, tad pāreja uz divriteni notiek bez papildriteņiem vien pieliekot klāt pedāļu mīšanu un… aidā!!! Runā, ka tas notiekot ļoti ātri, dabiski un vienkārši (burtiski 15 minūtēs), ja vien bērns ir tam morāli un fiziski nobriedis. Taču caurmērā bērni, kas savas velo prasmes sākuši slīpēt ar līdzsvara riteni, ar “parasto” divriteni iemācoties braukt agrīnākā vecumā kā tie, kas sākumā braukuši ar četrriteni (divriteni ar papildriteņiem). Par to, kā Robinam veicas ar divriteņa apguvi noteikti rakstīsim blogā. Pašlaik viņš vēl sezonu sāk ar līdzsvara riteni (viņš izvēlējies Ratz Fratz Air).

Mums ir prieks, ka līdzsvara riteni vai bezpedāļnieki, kā tos mēdz saukt tautā, kļūst arvien populārāki. Tā nu tie pie mums veikaliņā mazliet papirkti un šobrīd nopērkams ir bestseller modelis Seven, ar kuru bijām apbruņojušies lielākā daudzumā, kā arī One2Run un koka mocītis Racing. Bet līdz sezonas sākumam noteikti izvēli papildināsim, lai gan…

Prātīgāk noteikti līdzsvara riteni ir iegādāties savlaicīgi, jo pareizāk uzsākt braukšanu būtu ierastos apstākļos, piemēram, mājās. Sākotnēji mazajam nevajag lielus plašumus, jo visticamāk, ka viņš čāpos stāvot kājās ar riteni starp kājām. Taču nevajag satraukties un pārlieku uzstāt, lai bērns sēžās uz sēdekļa – čāpošanai ir sava nozīme – bērns iemācās stūrēt, sagāzt riteni sānsverē un aprod ar domu, kas notiek balstoties te uz vienas, te uz otras kājas. Kad viņš ir iemanījies manevrēt ar šo braucamo starp mēbelēm – un tieši tāpēc uzsākšana mājās mums patīk, jo tur neglābjami ir šķēršļi, ko apbraukt – var doties laukā un iemēģināt braucamo plašākās ārēs. Tad var piedāvāt mazajam apsēsties uz krēsliņa un, tiklīdz viņš aptvers, ka dupsi var atbalstīt uz sēdekļa un tad kājas vairs nekalpo kā balsts, bet kā dzinējs, tā lieta aizies neticami ātri. Vismaz mums tā bija – no mirkļa, kad Robins apsēdās un pirmo reizi atspērās ar kājām un atlaida tās abas vienlaikus no zemes, līdz brīdim, kad mums bija aulēkšiem jāskrien viņam līdzi, pagāja mazāk kā stunda… manuprāt, pat mazāk kā pusstunda. Bildē jūs varat redzēt mūsu otro pastaigu ar līdzsvara riteni parkā – vai viņš izskatās pēc tāda, kas tikko tik apsēdies uz krēsliņa un aptvēris, kāds superīgs braucamrīks ir viņa rīcībā? Bet tā ir – šie ir vieni no pirmajiem līdzsvarīgajiem metriem Robina mūžā iemūžināti gavilējošas mammas fotoaparātā :) Lai jums ne mazāk priecīgu un līdzsvarotu fotomirkļu šo(pa)vasar :)

Robins testē braucamos: Ratz Fratz Air – dinamiskam skrējienam

Sunday, August 7th, 2011

Ratz Frazt Air atstāja labu, es pat teiktu, izcilu, iespaidu. Godīgi runājot, tādu dinamiku no tā nebijām gaidījuši 😉 Bet par visu pēc kārtas…

12collīgie pumpējamie riteņi solīja, ka tam būtu jābūt vienam no žiglākajiem mūsu klāstā. Tomēr, kad Robins atspērās pirmos metrus, uz aci likās, ka šis nu ir veiklāks par One2Run. Droši vien, ka noteicošais te ir svara atšķirība, jo Ratz Fratz sver tikai nedaudz pāri 4 kg. Izmērs šķiet izcili piemērots Robina augumam (šobrīd 92 cm), skatot braucamo prorcesā un vēlāk bildēs, redzam, ka auguma novietojums uz tā ir maksimāli pareizs efektīvākā atspēriena sasniegšanai – ķermeņa augšdaļa uz priekšu, kājas atpakaļ, solis pēc iespējas plašs un grūdiens spēcīgs. Neesam inženieri, bet šķiet, ka šajā rāmja konstrukcijā nu ir kaut kas gluži vai maģisks, kas nemaz neļauj bērnam uz tā novietoties skrējienam nepiemēroti. Un viņš nepiekūst – nobrauc pats bez čīkstēšanas līdz parkam un atpakaļ un pat neiepīkstas, ka vajadzētu kādu ceļa gabalu iet kājām vai atpūsties. No tā spriežam, ka efektīvais braukšanas paņēmiens padara to arī mazāk nogurdinošu.

Riteņa izmērs ļauj arī ar to ļoti ērti manevrēt (droši vien to atbalsta arī vieglākais svars), Robins labprāt met līkločus un braukā šurpu turpu ar apskaužamu vieglumu. Līdz ar to – vismaz 3 plusiņi šim ritenim par rāmja konstrukciju.

Viens mīnusiņš gan pienākas dēļ augstā rāmja – bērns nevar uzkāpt liekot kāju pa priekšu un kāja ritenim jāmet pāri pa aizmuguri, kā uzkāpjot uz vīriešu tipa velosipēda. Robinu tas mazliet mulsina, bet kad pārreizes ierādam viņam, tā lieta aiziet. Vienīgi bērnam jāprot nobalansēt uz vienas kājas, paralēli izpildot akrobātisku vēzienu ar otru, vēl paralēli sasverot pašu riteni uz savu pusi, lai tiktu tam virsū… iespējams, ka pavisam iesācējam šī varētu būt lielākā nebūšana. Bet tas noteikti ir īslaicīgi.

Otra tīkamā lieta ir ritenīša dizains – nezinu, kā meitenēm, bet puisēnam tas izskatās varen stilīgi – melni-zaļi-baltais dizains visos elementos izskatās no tiesas ‘muki. Saskaņots ir gan riteņu un riepu krāsojums, gan sēdekļa trīskrāsainība un rokturīši. Glīti! Te arī plusiņš :)

Šim ir arī V-veida bremzes. Nezinām, cik labi tās darbojas, jo, kā jau iepriekš kaut kur rakstijām, rokasbremzes ideja ir sveša bērnam Robina vecumā un tā netiek lietota – bremzēšana notiek ar papēžiem. Noteikti, paaugoties tai gan būs jēga – bremzīte ir regulējama un tiklīdz tāda liktos noderīga, to var pielāgot mazā braucēja rokai. Bet V-veida bremzēm uz aizmugurējā riteņa ir mazas skrūvītes, ar kuru palīdzību, šķiet, regulē bremzēšanas efektivitāti. Tad nu šīs skrūves, netraucē braucot taisni, bet Robins pamanījās sāpīgi savainot kājiņu pret tām griežoties. Šis tad arī laikam būtiskākais trūkums, par ko riteņa radītāji nav padomājuši. Mūsu tētis gan teica, ka tur noteikti kaut ko varot darīt un pieskrūvēt ciešāk skrūvītes, lai tas bērnu neapdraudētu… Bet nu tā…

Rezumē? Šis ir lielisks ritenis – ātrs, ērts, stilīgs! Tas patiesi par mazu bišķi (un tikai tāpēc, ka mēs reti kļūdamies ar pirmo šāvienu 😉 – citādi tas būtu vēl daudz vairāk) pārsniedz mūsu ekspektācijas. Mēs vēl mazliet padomāsim un aprunāsimies ar pašu braucēju, bet ticami, ka ar šo riteni mēģināsim izbraukt Riteņvasaras sacīkstēs un ir cerība, ka rezultāts varētu būt labāks kā ar One2Run. Redzēsim! Tātad šo riteni novēlam draugiem, nenovēlam konkurentiem :)

Seven – populārākais no riteņiem

Saturday, August 6th, 2011

Šajā vietā bija jābūt ierakstam pie tēmas kā Robins testē līdzsvara riteņus un galvenajā lomā ritenītim Seven. Taču vakar uz mājām atvesto testējamo riteni iekāroja kaimiņu puika un “nocēla” mums jau pagalmā – tā nu līdz testēšanai nemaz netikām. Un tā kā mums atlicis vairs tikai viens Seven (ja to esat iekārojuši arī jūs, pasteidzieties, mazums to kāds iekāro pirms jums!), tad laikam jau jātestē būs kāds cits. Līdz ar to šajā nedēļas nogalē izbrauksim ar Ratz Fratz Air un ziņosim, kā mums patika. Gaidiet!

Testa braucienu ar One2Run lasiet šeit!

Testa braucienu ar Joey Cruiser – šeit!

Robins testē braucamos: Joey Cruiser – ritenis brālītim

Thursday, August 4th, 2011

Šovakar pastaigas laikā testējām Joey Cruiser modelīti. Šo riteni Robins it labprāt ripina pa mūsu veikaliņu starp plauktiem, tā nu iznesām to ielās – lai iemēģina un varam pastāstīt arī jums, ko tad mēs redzējām. Mēs braukājām ar oranžo, bet zilajam droši vien viss tāpat :)

Šī modeļa būtiskākā atšķirība no visiem iepriekšējiem, ar kuriem Robins braucis, ka tam ir īpaša vietiņa, kur uzlikt pēdiņas. Likās, ka tas varētu Robinam patikt, jo viņš bieži ieskrienas un kājas saliek uz riteņa aizmugurējās dakšas (savam ritenim, tāpat stutēja iepriekšējam ritenītim). Tomēr Robins braucienā šo “fīču” izmantoja reti un kājas pa vecai modei pacēla gaisā vai mēģināja novietot uz riteņa dakšas (iespējams, ja šāds paradums nebūtu viņš izmantotu kāpslīti). Toties atceļā mājup, viņš atklāja, ka uz pakāpieniņa var uzlikt tikai vienu kāju un ar otru mīties kā ar skūteri – tas gan viņam patika :) Tātad savs labums šādam rāmja modelim ir gan. Un otrs labums – uz riteņa ir viegli uzkāpt un nokāpt – kāja nekur nav jāceļ – šis ir viszemākais variants rāmim no visiem skrejamajiem riteņiem, kas muki.lv pagrabiņā atrodami. Šo skaitām pie plusiem – rāmja konstrukcija ir forša!

Lūkojoties no aizmugures, likās, ka šim modelim veiksmīgāk veidota aizmugurējā riteņa dakša, jo tā ir šaurāka un bērnam netraucē atsperties, kā tas ir vienam otram citam līdzsvara ritenim. Tātad vēl viens plusiņš rāmim :)

Pārējais jau ir par “fīčām”: sēdekļa aizmugurē ir rokturītis, kur vecāki var pieturēt savu jauno braucēju. Tā kā Robins līdzsvaru tur pats, tad mums šo izmēģināt neizdevās un ir grūti novērtēt, cik ērta un noderīga tāda lieta ir. Tomēr Robinam ļoti patika pie tā rokturīša pieturēties, kad viņš sagriezās sāniski, lai palūkotos, kur tie vecāki palikuši – viņš gluži vai instinktīvi pie tā ķērās :)

Stūre veidota vienkārši, bet droši un ērti bērnam – rokas nekur nepazūd, tātad pasargātas. Pie stūres regulējama rokasbremze, kas bremzē aizmugurējo disku (izķērām, ka dažiem eksemplāriem ķeras, tādēļ te darbs tētim to saregulēt). Riteņi aprīkoti ar dubļu sargiem gan priekšā, gan aizmugurē un šim modelim vienīgajam ir peciņa, uz kā atbalstīt velo, kad tas atpūšas.

Jāpiezīmē, ka tehniskajos datos norādītā informācija, ka šim modelim krēsla zemākā pozīcija ir par 5 cm augstāka kā, piem., One2Run ir nepatisība, jo Robins vizinājās ar zemākajā pozīcijā nolaistu sēdekli un viņam tas bija par zemu – tātad reāli tas ir zemāks, jo 38 cm Robinam vēl vajadzētu būt krietni laikā, ja ne pat par augstu. Apsolāmies, krēlsu pozīcijas pārmērīt un sniegt pareizu informāciju ne šim modelim vien.

Ja par trūkumiem, tad, mūsuprāt, šim ritenim nejauki ir tas, ka stūres sagriešanas leņķis nav ierobežots. Lai arī ar šo modeli šķiet nevar attīstīt tādu ātrumu, ka draudētu stūres samešana un kritiens, tomēr dažas reizes pēc “parkinga” Robins pamanījās stūri paņemt ačgārni. Un vēl, lai arī ritenis vieglāks un mazāks kā Robina nu jau pierastais One2Run, šķita, ka Robins uz priekšu ar to neko raitāk netiek – vai nu vainīgas EVA riepas un pumpējamo riepu priekšrocība liek par sevi manīt, vai varbūt vienkāršākam modelim vienkāršāka “ritošā”, bet dinamiskāks noteikti ir One2Run.

Īsi sakot – rezumē: šis ir jauks “beisiks” – rāmis ir parocīgs, ērts uzkāpšanai un manevrēšanai, ritenis salīdzinoši viegls. Šim modelim nav nekā lieka, toties ir viss vajadzīgais labam sākumam – lai iemācītos līdzsvara riteņošanas pamatus. Tas noteikti derēs arī pašiem mazākajiem braucējiem no kādiem gadiem 2, jo Robinam vēl nav 2.5 gadi un viņš nav raženākā auguma divgadnieks, bet viņš jau varētu atļauties pacelt augstāk sēdekli un jutās uz tā kā lielais :) Un kad prasījām Robinam, kurš ritenis labāks, viņš teica “Mans. Šito brālītim.” 😀

Robins testē braucamos: One2Run – mūsējais

Saturday, July 30th, 2011

Esam sākuši testa braucienus skrienamriteņiem, lai no pašu pieredzes jums pastāstītu par to priekšrocībām un trūkumiem. Tā kā vēlējāmies Robinam izraudzīties jaunu braucamo un aci metām uz One2Run, tad ar to arī sākam.

Šis modelis mums viennozīmīgi patīk un daudzejādā ziņā ir attaisnojis uz to liktās cerības – interesants dizains un tehniski nevainojams. Turklāt specifiskais rāmja dizains, atvieglo bērnam uzkāpšanu uz braucamā. Apskatot to tuvāk, mums ļoti patīk stūres rokturi, kas glīti risina roku sargāšanas funkciju – tie ir glīti veidoti no divām dažādas krāsas gumijām (sarkana un melna) un uz galiem kļūst stipri platāki, tādējādi bērns tos automātiski satver pareizajā vietā, kur tie ir šaurāki un ikviena mazuļa rociņai atradīsies sava visērtākā pozīcija satvērienam. Arī rokasbremze ir regulējama un pielāgojama vajadzīgā izmēra roķelei. Tāpat prieks par ergonomisko sēdekli, kas mazajam skrējējam ir acīmredzami ērtāks kā standarta platie sēdekļi, jo šis mazliet tuvojas pieaugušu cilvēku riteņbraucēja sēdeklim un ir iegarens, mazliet sašaurināts, lai kustinot kājas skrējienā netraucētu sēdekļa sānu malas. Sēdekli var ne vien regulēt augšup lejup, bet arī horizontāli, līdz ar to pielāgot braucamo katram braucējam ļoti individuāli. Turklāt sēdeklis regulējas bez atslēgas ar speciālu skrūvi, ko līdzpaņemtais tētis var atskrūvēt arī pitstopā bez instrumentiem. Savukārt Robins sajūsmā par zvaniņu uz stūres un somiņu, kurā var salikt montāžas instrumentus un ielikt kādu līdzpaņemtu mašīnu.

Par šo modeli Robins pārliecinoši saka “lielais mocīc”, jo ritenis patiesi salīdzinājumā ar iepriekšējo braucamo un pašu braucēju ir masīvāks un jūtami lielāks. Kad Robins kāpj uz tā virsū, sajūta ir mazliet “ar skatu nākotnē”, ka šobrīd tas viņam ir vēl neliels izaicinājums. Robins, jau pieredzējis braucējs, tiek ar šo braucamrīku galā itin labi, tomēr secinājums ir viens: lai arī sēdeklis nolaižas līdz 33 cm un teorētiski tāds derētu arī kā pirmais ritenis pavisam mazam braucējam, tomēr patiesībā tas būs piemērotāks vai nu lielākam braucējam – ne jaunākam par 3-3.5 gadiem – vai arī braucējam, kas jau ar vienkāršāku riteni apguvis skriešanas pamatus un nu grib ko nopietnāku.

Taču emocionāli Robins ar šo riteni jūtas kā nokļuvis nākamajā līmenī, nebeidz teikt, ka ir izaudzis un nu ticis pie lielā mocīša :) Jūtami lielākie riteņi ar pumpējamām riepām dod labu ātrumu. One2Run ir aprīkots arī ar rokasbremzi, kas darbojas kā diska bremze uz aizmugurējo riteni – bremze noteikti ir noderīga lieta pie tāda ātruma, kādu viens kārtīgs braucējs var attīstīt ar šādas kvalitātes līdzsvara riteni – taču divgadniekam gan vēl nav īsti skaidra bremzes lietošanas ideja, jo asociācija ar kloķīti pie stūres un apstāšanos ir visai tāla – tas acīmredzot nāks ar laiku. Līdz ar to līdz bremzei vēl mazliet jāpaaugas.

Tātad kopumā mūsu lielais secinājums – One2Run ir lielisks ritenis, kas liks paspīdēt uz ielas vai parkā pat citu līdzsvara riteņotāju starpā (ja jums tādus gadās sastapt), bet būs piemērotāks lielākam bērnam, kā Robins – fiziski spēcīgākam, garākam. Un tomēr šis ir jaunais Robina mocīc, jo viņam tas tik ļoti patīk…

p.s. arvien mēs esam priecīgi (un droši vien rudenīgā pievakares pastaigā priecāsimies vēl vairāk) par dubļu sargiem un atstarotājiem, kas šim ritenim ir :)