Archive for the ‘Veikaliņa plauktos’ Category

Babiators saulesbrilles – Aviators vs Navigators

Wednesday, April 1st, 2020

Nevienam vairs nav noslēpums, ka klimata izmaiņu rezultātā saules intensitāte ar katru gadu kļūst vērā ņemamāka un no tās jāpasargā arī bērna acis. Lai iegādājoties brilles būtu pārliecināti par parametriem, kas liecina par to kvalitāti, aicinām iepazīties ar rakstu par saulesbriļļu izvēli.

Taču īsi sasummēsim galvenos kritērijus:

  • saulesbrilles iegādājieties no pārdevēja, kuram uzticaties, ka tās būs kvalitatīvs optikas līdzeklis, kas atbilst prasībām par personiskajiem aizsardzības līdzekļiem un nebojā acis, ne vienmēr CE zīmīte ir drošs apliecinājums;
  • saulesbrilles bez 100% UVA/UVB staru aizsardzības acīm vairāk kaitē  – tad labāk pavisam bez brillēm, jo tikai noēnojot (bet neaizsargājot) aci, zīlīte tiek apmānīta un izplešas, lai ielaistu acī vairāk gaismas, bet līdz ar to tiek ielaisti arī kaitīgie stari, kurus nekvalitatīvas saulesbrilles neaiztur;
  • labu saulesbriļļu viens no būtiskiem lielumiem ir optikas klase, kurai bērnam vēlams būtu būt visaugstākajai – 1. Tā ir garantija, ka brilles nekropļo attēlu un nebojā bērna redzi. Brillēm, kas importētas kā rotaļlieta vai modes prece, nebūs norādes par optikas klasi, jo ievedmuitas dokumentiem nav nepieciešami šādi testi.

Par Babiators brillēm esam pilnīgi droši, ka tās ir super kvalitatīvas, bijām pirmie, kas tās ieveda pirms 8 gadiem Eiropas Savienībā, līdz ar to roku rokā ar ražotāju gājām cauri sertifikācijas dokumentācijai un saņēmām visus testus, pētījumus un sertifikācijai nepieciešamos apliecinājumus. Tām ir 100% UVA un UVB staru aizsardzība UV400, tām ir augstākā optikas klase #1 un tās ir ērtas, vieglas un izturīgas (tām ir gumijas rāmītis, kuru var diezgan nežēlīgi mocīt visos virzienos). Tā kā līdz ar kvalitāti roku rokā nāk arī cena, kas nav zema, tad ļoti novērtējam Babiators nodrošināto garantiju – ja gada laikā pēc briļļu iegādes tās salūzt, saņemsiet vietā tādas pašas jaunas bez maksas.

babiators-kids-aviator-sunglasses-beach-baby-blue babiators-navigator-lifestyle3

Šobrīd Babiators Original ir divas līnijas – Aviators (pirmajā) un Navigators (otrajā attēlā) forma. Jaunajā 2020 kolekcijā pievienosies arī KeyHole forma, kas pagājušā sezonā bija pieejama tikai dārgākajā polarizētajā versijā. Protams, vislabāk saulesbrilles uzmērīt klātienē, taču ne vienmēr tas ir iespējams, tādēļ, lai brilles pēc iespējas labi izraudzītos attālināti, daži ieteikumi par modeļa un izmēra izvēli:

  • visiem zīdaiņiem un mazuļiem līdz pilnu 2 gadu vecumam un pat ilgāk labi der 0-2 izmērs. Brilles droši var sākt nēsāt jau pavisam maziņš bēbītis, kura actiņas citādi nevar aizsegt no saules (piemēram, slingā, ergosomā, autokrēsliņā mašīnā), jo rāmītis ir elastīgs un nekritīs nost arī pavisam maziņam. 0-2 izmērs agrāk bija 0-3 izmērs – pēc ieteiktā vecuma pārmaiņām rāmja izmērs nav mainījies, tikai uzraksts uz kastītes. Tādēļ neiesakām racionālos nolūkos izvēlēties pusotru gadu vecam bērnam 3-5 gadi modeli, jo pat ja brilles derēs platumā, par garu būs kājiņas, brilles slīdēs nost no deguntiņa un saules stari tāpat iekļūs acīs.
  • 3-5 gadi droši varat iegādāties arī piecgadniekam (agrāk šis izmērs tika marķēts 3-7 gadi un mūsu dēli Robins un Klāss šo izmēru Aviators modeli pārliecinoši valkāja līdz pilniem 7 gadiem – Klāsam gandrīz 9 gados tas arvien vēl der un viņam ir paliela galva).
  • neliela atšķirība izmēros ir Aviators un Navigators modelim. Galvenā atšķirība ir kājiņu garumā – pat gandrīz pusotru centimetru, kas ir svarīgākais lielums tam, vai bērnam brilles derēs un cieši piegulēs sejai.

Cerams, ka nu būs vieglāk pieņemt pareizo lēmumu par izmēru. Attiecībā uz modeli tas vairāk ir gaumes jautājums un pēdējās sezonās lielāku popularitāti iekaro Navigators brillītes. Taču ņemiet vērā, ka visos mērījumos šis rāmis ir nedaudz mazāks un droši vien derēs drusku īsāku laiku. Attiecīgi, ja jāizraugās rāmītis 2gadniekam, kas ir uz robežas un ļoti vilinoši ir pirkt 3-5 gadi izmēru, tad labāk ņemiet Navigators. Savukārt Aviators atkal derēs drusku ilgāk un būs laba izvēle, ja bērns ir jau izmēra lielākajā galā. Kā arī esam novērojuši, ka Aviators labāk der bērniem ar apaļāku sejas formu un pufīgākiem vaidziņiem, ja sejiņa smalka, drošāk ņemt Navigators.

Te arī abu modeļu izmēri mm

junior-product-sizing1junior-product-sizing2classic-product-sizing1classic-product-sizing2

Vai saulesbrilles izvēlēties ar polarizāciju vai bez, godīgi – viedokļi dalās. Vairākumā, protams, ir tie, kuri apgalvo, ka brilles ar polarizētām lēcām rāda dzidrāku skatu uz saulainu dienu un mazina acs sasprindzinājumu, kam nevar nepiekrist. Taču esmu sastapusies ar viedokli, ka pavisam mazam bērnam polarizāciju neiesaka un arī 3+ vecumā nerekomendē aizrauties ar to visas dienas garumā – lai arī zinātniskus avotus neesmu atradusi un izklāsts ir vairāk viedoklis, tomēr modru mani tas dara, jo ideja ir drusku līdzīga kā ar supinatoriem apavos – ja kaut kas mākslīgi ļauj atslābt, tad tam seko atrofija un attiecīgās funkcijas vājināšanās. Man domāt, ka zināms pamats tajā ir – tādēļ, ja meklējat un atrodat viedokli par to plašāk, priecāšos, ja padalīsieties.

Kā ģērbt bērnu ziemā?

Wednesday, January 22nd, 2020

small-elephant-hoodAr bērnu noteikti ir vērtīgi doties garākās pastaigās arī ziemā. Protams, jābūt saprātīgiem – īpaši lielā salā bērns var gūt apsaldējumus sejai vai citām nenosegtajām ķermeņa daļām. Taču tad, kad temperatūras stabiņš ir virs -10C, atteikties no pastaigas svaigā gaisā nav pamata. Tomēr jārūpējas, lai mazais tajās nenosaltu vai – gluži pretēji – nesakarstu, pārāk biezi saģērbts. Kā tad mazo vislabāk ģērbt?

Pirmkārt, speciālisti iesaka mazuli ģērbt kārtām, jo tā ne vien noturēsiet siltumu starp apģērba slāņiem, bet tas ļauj arī koriģēt apģērba biezumu pēc nepieciešamības.

Pirmajai kārtiņai jābūt cieši piegulošai pie ķermeņa – bodijam un biksītēm vai kopējam rāpulītim. Jāatceras, ka kokvilna neaizvada prom mitrumu, tādēļ tas nav pats piemērotākais materiāls ziemai, jo ātri kļūst vēss. Vislabāk izvēlēties merino vilnu vai vilnas un zīda kombinācijas. To burvība slēpjas tajā, ka tās nodrošina ķermeņa termoregulāciju – sasilda, kad kļūst vēsi un atvēsina, kad kļūst par karstu.

Otrā kārta varētu būt biezāks vilnas apģērbs vai flīsa kārta. Man patīk kopējais vilnas kombinezons pa virsu pirmajai plānajai kārtiņai. Forši noder arī vilnas zeķītes. Un noteikti jāpasargā galviņa un kakls, kā arī krūškurvis, kur ir paši svarīgākie dzīvības orgāni – sirds un plaušas. Šim nolūkam izcili der tā saucamās ķivercepures (Manymonts ķivercepure apgāza manus priekšstatus, ka visas ķivercepures man nepatīk – šī man tiešām ļoti patika, jo forši piegulēja galvai gluži kā otrā ādiņa) – kas piekļaujas galvai, nosedz austiņas un to mala ir kā šalle un nosedz daļēji arī krūtis un skaustu.

Šādi saģērbtu mazo pastaigā gājēju ieģērbj trešajā – ārējā kārtā, kas aiztur vēju un mitrumu. Mazākiem bērniem tas ir guļammaiss ratiņos, bet lielāki bērniem ērtāk izvēlēties kombinezonu. Ja bērnam apakšā jau ir divas citas siltas kārtas, tad virsējam kombinezonam nav jābūt biezam – labi derēs arī vidēji plāns soft-shell vai starpsezonu kombinezons. Tādu pirkt izdevīgāk, jo tas der ilgākam laikam – ne vien pāris mēnešus ziemā kā virsējā kārta, bet arī rudenī un pavasarī ar atbilstoši koriģētām apakšējām kārtiņām un nav jāpērk dažādām sezonām paredzētie kombinezoni, turklāt plānie kombinezoni ir būtiski lētāki, kā supertehnoloģijām bagātie ziemas kolekcijas.

Par to, vai ērtāks ir divdaļīgais kombinezons vai kopējais man ir divejāds viedoklis. No vienas puses, kopējā kombinezonā aiz bikšu jostas nekad netiks sniegs, muguriņa vienmēr būs apģērbta arī sēžot tupus, tādu ir vieglāk uzvilkt un novilkt. Tam ir daudz plusu un bērndārza gaitām izvēlējos tikai kopējo kombinezonu. Taču pastaigām pilsētā man tīri labi patika arī divdaļīgais kombinezons, jo nereti izmantojām tikai jaciņu un siltās bikses vilkām tikai ejot uz spēļlaukumu. Tas izslēdza arī iespēju, ka automašīnā bērns satuntuļots – jaciņa nost un bērns ir atbilstoši plānā vilnas apģērbā, arī lielveikalā vai citā sabiedriskā vietā vieglāk atģērbt. Tā ka ir savi plusi un savi mīnusi vienam un otram.

Arī apavi ne vienmēr vissuperbiezākie ir paši siltākie. Patiesībā kokainā, nelokanā apavā, kur kāja ir nekustīga, mazinās asinscirkulācija un kājas drīz vien sāk salt. Tādēļ plānākos apavos ar lokanu zoli, kur asinsrite visu laiku pēdiņas apgādā ar siltumu, būs siltāk un arī stabilāk, skrienot pa slidenu virsmu vai vēl jo vairāk sperot pirmos soļus.

Ja pēc atbilstoša apģērba lūkojaties muki.lv, tad mēs sirsnīgi iesakām ManyMonths vilnas apģērbus – bodijus, krekliņus, bikses, džemperus un jaciņas, izcilas ķivercepures, vilnas cimdiņus, kā arī viengabala kombinezonus no 100% merino vilnas. Manymonths jau pats nosaukums norāda uz to, ka šie apģērbi derēs vairākus mēnešus jeb izmērus. Mazajiem bērniem, piemēram, apģērbs der no 3 līdz 18 mēnešiem, bet lielākiem bērniem no gadiņa līdz 2,5 gadiem. Pavisam lielāki bērni apģērbu var valkāt pat 3 ziemas, jo izmērs piemērots no 3 līdz 5,5 gadiem.

Arī piemērotus apavus noteikti atradīsim. Pašai pirmajai ziemai uz savām kājām, noteikti iesaku mīkstzoļu apaviņus no pirmo solīšu līnijas – tie būs lokanu un bērnam ērti un silti arī gana. Bet lielākiem skrējējiem laba izvēle ir Bogs zābaciņi vai atbilstoši gaumei un vēlmēm Camper apavi ziemai ar GoreTex vai PrimaLoft membrānu.

Baudām ziemu tā, lai nesalst!

Mūsu skolas soma – YUUbag

Friday, August 18th, 2017

IMG_2031Robins pagājušā mācību gadā sāka skolas gaitas un viena no grūtajām izvēlēm bija skolas soma. Pirmkārt, man bija svarīgi, lai soma nekaitētu bērna mugurai, stājai un veselībai. Tādēļ rūpīgi iepazinos ar informāciju, kā būtu jāizvēlas soma no šī viedokļa. Un tagad varu to salīdzināt ar reālo pieredzi pirmajā mācību gadā un novērtēt, cik laba bijusi mūsu izvēle – YUUbag. Robins savu somu raksturo: “Man viņa patīk. Tā ir ērta, viegla, ir daudz kabatu un ar diviem rāvējslēdzējiem to var labi attaisīt. Un mūsu skolā tāda nav nevienam citam.”

Man vissvarīgākais – veselība

Lai soma bērnam būtu ērta un nekaitētu stājai, tai ir jābūt ar stingru muguras daļu un atbilstoša izmēra, lai tā ērti piegulētu bērna mugurai. Tas faktiski ir būtiskākais faktors somas izvēlē un sevišķi maza auguma bērniem somu noteikti būtu jāmēra. Pareizi somai būtu jāsākas pie skausta kauliņa un jābeidzas nedaudz virs gurnu kauliem. Pārliecināties, ka somas muguras garums atbilst bērna augumam var divejādi:

  • somai būtu jābūt ne garākai kā 4-5 cm zem nabas līnijas (protams, aizmugurē);

choosing-a-schoolbag-measurement-guide

 

  • ja bērns ieliek rokas sānos uz gurna kauliem ar īkšķiem aizmugurē, tad somai būtu jābeidzas apmēram tur, kur ir īkšķi;

IMG_2016

Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ sākumskolas klasēs nav ieteicams iegādāties izteikti vertikālās somas, kuras patiesībā paredzētas vecāko klašu skolēniem, jo vairumam pirmklasnieku šīs somas īsti neder, nepiekļaujas mugurai, bet gan atspiežas pret dibenu, jo ir par garu un neatbilst torsa izmēram. Lai mugursoma atrastos pareizi, bērns lieksies uz priekšu, kas nelabvēlīgi ietekmē visu ķermeni – kaklu, plecus, mugurkaulu, gūžas un pat ceļgalus.

Latvijā bieži tiek uzsvērts somas svars. Tomēr reālajā dzīvē šim īstu pamatojumu neatradu un arī dr. J.Upenieks savā lekcijā minēja, ka somas, kas smagākas par pieļaujamo svaru vairs nav mūsdienu lielākā problēma. Dažādi avoti liecina, ka 10-20% no bērna ķermeņa masas ir tas, cik būtu jāsver skolas somai ikdienā – Robina gadījumā tas būtu 3-5 kg apmēram. Tā kā mūsu skolā katram bērnam ir skapītis klasē, kur glabāt radošo materiālu kasti, sporta tērpu un citas lietas, kas nav nepieciešamas mājās, tad nēsāt somā nemaz neiznāk tik daudz lietas – 1-3 grāmatas, kuras mūsdienās ir plānas, mīkstos vākos un prātīgi sadalītas visam mācību gadam 2-3 daļās, pāris darba burtnīcas un pāris parastās burtnīcas, kā arī daži rakstāmpiederumi. Principā līdz nesamās lietas varētu pat vēl vairāk optimizēt, bet mēs ar šo neaizrāvāmies, jo šad un tad nosverot Robinu ar un bez somas secinājām, ka tās svars pat ar visu ūdenspudeli reti pārsniedz 3,5 kg. 5 kg nesasniedza nekad, pat tad, kad Robins drošības labad bija paņēmis šo un to lieku… Tā nu nosecināju, ka izvēloties somu, 200 g svara nav izšķirošas nozīmes. Tos mierīgi var ietaupīt kaut vai atsakoties no trīsstāvīgā penāļa, bez kura gan var iztikt :)

IMG_2014

Svarīgāk par pašas somas svaru ir pareizi noregulēt mugursomas lences un obligāti lietot abas lences, lai simetriski sadalītu svaru uz abiem pleciem. Plecu lencēm būtu jābūt noregulētām tā, lai soma atrastos pareizā augstumā, sāktos līdz ar sprandas kauliņu (vietu, kur palokot galvu uz sprandas izvirzās kauliņš). Principā tas nozīmē, ka soma atrodas vienā līnijā ar pleciem. Un ja izvēlēta pareiza garuma soma, tad tās apakšmala būs gurna kaulu rajonā. Platas polsterētas lences sadalīs svaru simetriski uz abiem pleciem un negriezīsies plecos, ja soma ir smaga un jānes kādu gabaliņu.

IMG_2010

Ieteicama ir krūšu sprādze, lai daļu slodzes izdalītu uz citām ķermeņa zonām un nodrošinātu, ka lences neslīd nost. YUUbag gadījumā mums patīk, ka lences ir J veida, kas nozīmē, ka uz pleciem tās nav pārāk platas, bet gurnu daļā tās aiziet uz sāniem un neberž sānos. Dažos ārzemju avotos īpaši smagām somām ieteicama arī vidukļa jostiņa, tomēr tāda atrodama reti kurai somai un novērtējām, ka diez vai to būs ērti lietot ar virsdrēbēm, savukārt skolas telpās somu sanāk nēsāt maz un tur no Robins noteikti nesprādzēs jostas sprādzes. Bet sprādzīti uz krūtīm Robins lieto gan – 99% gadījumu, kad soma ir uz muguras, lieto abas lences un burtiski automātiski aizsprādzē arī krūšu sprādzīti. Viņš saka, ka tā ir ērtāk, jo lences tad ir vietā un nav jātur ar īkšķiem.

weight-distributionVēl viena būtiska lieta ir pareizi sakārtot mugursomu, lai smaguma centrs atrastos muguras vidusdaļā, turklāt pēc iespējas tuvu mugurai. To ir grūti izdarīt, ja somas iekšpusē ir viens liels nodalījums vai lielais + pāris kabatiņas, jo tad smagās grāmatas un burtnīcas tiek liktas lielajā nodalījumā un svars atrodas somas apakšdaļā. Dažādi avoti rekomendē vairākus nodalījumus somā, lai labāk izdalītu svaru pa visu somu un nekoncentrētu to somas lejas daļā, kurai patiesībā būtu jābūt tai vieglākajai. Pareizi ir novietot smagākās lietas pēc iespējas vidū – ne augšā un ne apakšā, pēc iespējas tuvāk mugurai, lai somu nevelk lejup.

yuubag_ieksa

YUUbag somai ir ļoti daudz iekšējo nodalījumu, iebūvēts sadalītājs un visas grāmatas un burtnīcas Robins liek tajā, turklāt to var aiztaisīt ar liplenti, piespiežot visu lielāko smagumu pie somas muguras daļas. Tas nodrošina gan kārtību, gan pareizu smaguma sadali, turklāt viss pa iekšu nežvangājas. Brīvajā telpā tad nonāk kādi sīkumi un pusdienu kārbiņa, kad mājās jānes, sporta tērps.

 

ivar-guys_mediumDomāju tieši tāpēc Robins savu somu sauc par ērtu un vieglu, jo skaidrs, ka jebkura auduma mugurene būtu vieglāka, bet vai ērtāka viņam? Diez vai!

Mums abiem svarīga – kārtība

Daudzie atsevišķie nodalījumi savukārt bija viena no lietām, kuri man kā mammai lika izvēlēties šo somu, jo katrai lietai ir sava vieta, somā pa lielam valda kārtība un plaši atveramā priekšpuse ļauj somas saturu viegli pārskatīt un kontrolēt, ka tajā nav ieviesušās lietas, kurām tur nebūtu jābūt. Robins saka, ka skolā gan somu pilnībā vaļā never, atver tikai apmēram pusotru malu un labi var orientēties saturā, jo somā iebūvētais sadalītājs ļauj visām saliktajām lietām nesajaukties kopā.

IMG_2022

Un YUUbag somā ir “iebūvēts” mazs maciņa veida penālītis, kas bija pilnīgi pietiekams, lai glabātu džēsgumiju, zīmuli, lineālu, zīmuļa asināmo un līmes zīmuli. Tas iestiprinās speciālos āķīšos, ko Robins atzīst par vienu no somas “fīčām”. Visam citam – krāsainajiem zīmuļiem, flomasteriem u.c. lietām tika atrastas vietas somas daudzajās kabatiņās (vairāk kā 20 kabatas, tostarp īpaša vieta ar iedobi ūdens pudelei).

Somas iekšpusē vākā ir arī spēle ar magnētiskajiem kauliņiem – Robina somā ir Cirka angļu versija, jaunajās somās šosezon ir Riču-račs. Pagarinātajā dienā Robins šo šad un tad ar draugiem spēlējot, kad izmācījušies. Bet to var darīt jebkur, jo somas vāks ir ciets un to var izmantot arī kā mazu galdiņu, ja gribas pazīmēt vai pabeigt kādu mājasdarbu ceļā…

Ne mazāk svarīgi – dizains un funkcionalitāte

Protams, svarīgi ir arī tādi drošības elementi kā atstarotāji – mūsu somai ir visās pusēs, tā ka uz ceļa ir redzams. Daži avoti iesaka izvēlēties košas krāsas somu, lai bērnu varētu labi redzēt pilsētas satiksmē. Mēs gan izvēlējāmies tumšo somas versiju, jo tā mazāk smērējas, bet koši apģērbjam pašu bērnu :) Un arī melnā soma ir krāsaina un stilīga. Teikšu kā ir – man patīk pat ļoti, paskatos uz citām somām tagad lielveikalos un novērtēju, ka mūsējā smukāka. bet tas jau ir gaumes jautājums un par to nestrīdas :) Robinam savukārt patīk pazīmēties ar svilpīti, kas iestrādāta krūšu sprādzē, lai pasauktu palīgā kritiskā mirklī.

Vēl svarīgi esot izvēlēties mitrumizturīgu somu – mūsējā ir, lietu un sniegadraņķi pārcieš labi! Un arī mīnusgrādu salu – ir palikusi pa nakti mašīnā, nekāda vaina, nesalūzt. Saulē izbalējusi arī šķiet nav.

Vienvārdsakot – bildēs redzamā ir gadu visai nesaudzīgi lietotā Robina soma kāda nu tā izskatās reālajā dzīvē. Nekas nav saplīsis, izbeidzies vai nodilis un soma septembrī dosies uz skolu arī savā otrajā gadā. Principā esam rēķinājušies, ka šai somai būtu jākalpo mums gadus 3-4. Pagaidām nekas neliecina, ka tā nebūs.

Un ja mums liktu vēlreiz izvēlēties skolas somu Robinam, abi esam vienisprātis – mēs ņemtu šo pašu!

 

Meklējam vēl kādu palīgu

Friday, May 23rd, 2014

Tas, protams, ir priecīgi, ka pēdējā laikā darba ir palicis vairāk, kā mēs trijatā spējam padarīt. Tātad mēs augam un iepriecinām savus pircējus. Tomēr negribam šī iemesla dēļ arī zaudēt spēju ar jums aprunāties, iedziļināties un palīdzēt atrast vispiemērotāko lietu, uzrakstīt garāku aprakstu lietiņām mājaslapā un laikus atbildēt uz jūsu vēstulēm. Tieši tāpēc mums vajadzētu vēl kādu palīgu.

Nu jau ir maza pieredze ar to, kādu cilvēku mēs meklējam. Taču sākšu, pastāstot…

…par mums

Mēs esam ģimenes bizness – caurumcaur. Veikaliņā strādājam mēs paši, preces izvēlamies mēs paši, ikvienu lietu lietojam mēs paši, iepazīstam tās līdz pēdējai vīlītei. Lielāko daļu preču mēs paši pat saiņojam un pārbaudām savām rokām, lai būtu droši, ka viss ir kārtībā. Mēs paši apstrādājam pasūtījumus, pakojam pastapakas, nesam tās uz pastu. Galu galā mēs arī slaukām grīdu un iznesam papīrgrozu. Un mūsu uzticamākā palīdze Sintija noteikti atzīmētu, ka mēs paši arī lokām kastes un nododam tās otrreizējai pārstrādei 😉

Lielā mērā to, ka mēs visu darām paši nosaka tas, ka mums tas ļoti ļoti patīk (un, protams, ir pa starpu arī darbi, kas mums nemaz tik ļoti nepatīk, bet tas ir jāizdara). Mēs to darām ar milzu mīlestību pret cilvēkiem, kas pie mums iepērkas un ar milzu pārliecību par lietām, kas ir pie mums iegādājamas. Daudzas lietas mūsu veikalā ir citādas, bet mēs zinām, kādēļ tās ir tieši tādas un ne savādākas. Un labprāt savā pārliecībā dalāmies ar citiem – piekrist vai nepiekrist, tas ir katra paša ziņā. Mēs zinām, kādēļ mums ir tieši tādi apavi plauktā, kāpēc mums patīk Bilibo un braukt atmuguriski, kāpēc mūsu velosipēdiem nav pedāļu un vēl dažas savdabīgas lietas. Un mēs negribam apstāties pie tā vien – mēs visu laiku esam meklējumos, atradumos un jaunumos līdz ausīm. Un tik un tā tas viss ir noderīgs, vajadzīgs, iepriecinošs – lai tie nebūtu krāmi, tas prasa darbu par to pārliecināties.

Mums šķiet, ka tas, ka mēs esam ar šo pārliecību un paši, veido mūsu atšķirības zīmi – par ikvienu lietu mums ir nepastarpinātā pieredze – mēs zinām, kā tas darbojas realitātē un varam dalīties apsvērumos, kas lika mums iet tādu ceļu audzinot savus bērnus, kāpēc mēs lietojam šo lietu savā ikdienā un cik labi vai slikti mums tā kalpo. Man šķiet, ka ar to mēs esam mazliet savādāki un ir daži cilvēki (protams, ne visi), kas tieši to novērtē.

Un kā jau minēju pirmajā rindkopā, šo cilvēku laikam paliek arvien vairāk, kas ir super forši un meklēt palīgu man vairs nav tik bail kā tas bija pirmajās reizēs. Tagad es zinu, ka tas sola tikai jaunu iepazīšanos, draudzību un viss iet tikai uz labu. Tātad mēs meklējam jaunu labu palīgu – lūk tādu…

Mazliet par palīgu

Mēs meklējam, pirmkārt, mammu. Mēs esam sapratuši, ka mīlestība uz bērniem, nenoliedzami ir pati svarīgākā kandidāta īpašība, tomēr ne mazāk svarīga ir personīga, nepastarpināta pieredze bērnu audzināšanā. Zinu zinu, būs kandidātes, kas teiks, ka ir bijušas auklītes, pieskatījušas māsasbērnus utt… un tomēr, auklīte bērnam nepērk apavus, nezin, cik ātri bērns izaug no konkrēta krekliņa un kā der zīdīšanas krūšturis. Tieši tāpēc mēs visvairāk priecāsimies par kandidāti, kurai par šo visu ir pašas pieredze, ar kuru viņa labprāt dalās ar citām mammām.

Patiesībā jau viss ir pavisam vienkārši – viņai vienkārši ir jābūt uz viena viļņa ar mums, ar muguras smadzenēm jāizprot, kāpēc mēs darām tā un ne savādāk un jāpiekrīt mums, jāgrib būt kopā ar mums priekos un bēdās – gan Ziemassvētkos, gan starptautiskajā dubļu dienā (un ticiet man – bērnu veikalā Ziemassvētki ir grūtā diena, dubļu diena varētu būt tā relaksētā un līksmā ;) ).

Kas ir ļoti svarīgi – šim cilvēkam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par tām pamatpatiesībām, kas mājo mūsos. Salīdzinājumam – droši vien būtu neiespējami strādāt slingu veikalā un pārdot slingus, ja pats savu bērnu nēsā ķengursomā. Un pat ja tas būtu iespējams, tad tas nav mūsu stilā – mēs gribētu savā pulkā uzņemt kādu, kas domā, ka kurpēm nav vajadzīgi supinatori un plikas kājas vispār ir supervisforšāk; kas izprot atmuguriskās braukšanas idejas un līdzsvara riteņu prieku… utt. utjp. Nepārprotiet mani – nav svarīgi, vai šis cilvēks šobrīd ir pilnīgi pārņemts ar šīm idejām vai nav, bet svarīgi, ka šis cilvēks nav ar pretēju pārliecību atslēgas jautājumos un ir gatavs iedziļināties, izprast un dalīties ar citiem informācijā, ko iegūst. Un ir svarīgi, lai šim cilvēkam ir patiesa interese par šīm un daudzām citām ar bērna audzināšanu saistītām lietām.

Un mums nav svarīgi, vai šis cilvēks prot apieties ar kases aparātu, vai viņš ir labs finansists. Mums nav svarīgi, vai viņam ir pieredze pārdošanā (mums pašiem arī faktiski sākumā nebija). Mums noderētu, ja šis cilvēks runātu latviski, krieviski un kaut bišķi angliski. Un mums noderētu, ja viņš vispār šad un tad labprāt smaidīgi runātu :) Un vēl mums patiktu, ja šis cilvēks būtu vairāk darītājs, kā čīkstētājs. Jo mēs paši esam pārsvarā tomēr tāda tipa cilvēki, kas atloka piedurknes un ķeras pie lietas :) Un neviens darbiņš mums nav par grūtu vai melnu.

Par darbiņu

Vai tas ir darbs ar izaugsmes iespējām, atkarīgs no paša cilvēka. Ņemot vērā, ka mēs augam, droši vien čakli strādājot un sevi forši parādot nav nekāda iemesla neaugt kopā ar uzņēmumu. Labam darītājam mēs vienmēr atradīsim vietu jaunajām spējām, iniciatīvām un nonīkt tām neļausim. Bet jāsaprot, ka vispirms ir jāpadara tas, kas ir jāpadara un tad var ķerties pie tā, ko vēl gribētos padarīt. Taču neviens šeit man neļaus samelot – 2 vienādas dienas nav, ikkatra ir savādāka, pie mums ienāk ļoti daudz interesantu ļaužu, lielisku bērnu un sarunas ar citām mammām un tētiem mēdz aizvīties par daždažādām tēmām – mēs ikdienu ko iemācāmies un uzzinām un strādāt ir priecīgi, ja jūs būsiet “īstais”.

Mēs noteikti nemeklējam cilvēku, kam tā būtu tikai īsa pietura ceļā uz citurieni – mums ir nepieciešams palīgs, kas vēlas augt kopā ar mums un izaugt no pārdevēja līdz vadītājam, jo mēc ticam, ka labs vadītājs var būt tikai tas, kas pats ir stāvējis aiz letes un vaigā pazīst mūsu vismīļākos no mīļākajiem klientiem, pakojis kārbiņās vairākus simtus kurpes un 86 reizes salicis Funny Farm. Un mēs gribētu, lai galu galā mūsu bērni ir labākie draugi un mēs paši mazliet nožēlojam, ka strādājam vienā darbavietā, jo nevaram doties kopīgā atvaļinājumā. Un tad mēs kopīgi meklēsim nākamos palīgus, kas varētu pieskatīt muki.lv, kamēr mēs jestrā bariņā kopīgi atpūšamies, vai ne?

Pieteikšanās

Ja izlasot šo līdz beigām – un tikšana līdz beigām varētu būt pirmā pazīme, ka jūs esat tas, ko meklējam – un jums šķiet, ka es rakstu vēstījumu tieši jums (nu tai sajūtai vajadzētu būt līdzīgai kā lasot “Bezgalīgo stāstu”), tad, lūdzu, lūdzu, atsūtiet mums vēstulīti, kas izklāsta, kāpēc jūs šī sajūta ir pārņēmusi un CV varētu pievienot klāt. Visu pārējo mēs noteikti sarunāsim.

Kā gan īsti raisās valodiņa?

Monday, August 26th, 2013

Sen sen atpakaļ es rakstīju par valodiņas raisīšanos blogā. Droši vien šobrīd es domātu mazliet savādāk, citas lietas šķistu noderīgas. Jo ir pārsteidzoši, cik atšķirīgi ir bērni. (zinu, zinu, salīdzināt nedrīkst – un tomēr, tikai atšķirību iezīmēšanai 😉 )…

Robins savus pirmos vārdiņus izrunāja ap gadu, tie parādījās strauji un ļoti uzstājīgi – daži vienzilbes vārdi – “ba” (bumba), “pa” (lampa) utt. Taču viņš it jēdzīgi runāja jau pusotra gada vecumā un sasniedzot divus gadus runāja kā mazs Einšteins – teikumiem un rindkopām, vārdu krājums simtiem (kā toreiz teica Jurģis – viņš droši vien zina vairāk vārdus kā vidējais amerikānis 😉 )… Mazliet pēc 2 gadu vecuma viņš jau interesējās par dažiem burtiem, mācēja atpazīt savu burtiņu – R, E, M, T, V, O un dažus citus.

Klāss runāt sāka agri. Jau ap 7-8 mēnešu vecumu, ja atmiņa neviļ, viņš jau skaidri zināja, ko nozīmē attā, prata vēl dažus sadzīvē noderīgus vārdus. Tomēr valodas attīstība tik strauji neprogresēja un laikā, kad brālis jau runāja teikumiem, trallināja dziesmiņas pantiņiem utt., Klāss runā ļoti viduvēji. Protams, Robins viņam uzlicis augstu latiņu un zinu daudzus bērnus, kuri nerunā tā kā Klāss arī gadu vecāki. Tomēr Klāss daudz sliktāk artikulē skaņas, veido ļoti daudz savu vārdu un spītīgi no tiem neatbrīvojas utt.

Nu ļoti dažādi mums tie puišeļi. Es tikai nesaprotu, kāpēc… neredzu nevienu acīmredzamu iemeslu. Un biju priecīga, kad mūsu Dacīte izstāstīja par ļoti labu sociālo pedagoģi, kas prentatālās attīstības seminārā ļoti iedvesmojoši stāstījusi par valodiņas attīstību pat jau puncī… ieinteresējos un izlēmām uzaicināt Irēnu Hadaņonuku pie mums uz jauno vecāku skolu. Ļoti gribu dzirdēt, ko viņa stāstīs par valodas attīstību no punča līdz pat garajiem teikumiem jau šiten ārpusē 😉 Varbūt man izdodas rast atbildi uz jautājumu, kādēļ mani brālīši tik atšķirīgi ritina to savu valodiņas kamoliņu… Ja arī jums ir kādi jautājumi par valodas attīstību bērniem, droši pievienojieties uz semināru “Kā raisās valodiņa?” š.g. 30.augustā plkst. 17.00.

Mantu maiņa garām – bija riktīgi forši :)

Saturday, January 19th, 2013

Paldies jums – šī “Mantu maiņa” bija vēl pat foršāka kā iepriekšējā :) Bija liels prieks sastapt neredzētas sejas un daudz ļoti smaidīgu bērnu un vecāku, pat par spīti tam, ka laukā -20C vai kas tamlīdzīgs. No rīta 11:00 verot durvis, pretī skrēja jau viscentīgākie Mantu mainītāji, kas arī šķiet dabūja vislabākos guvumus. Bet arī vēlāk mainīties gribētāju netrūka un galu galā plaukts palika tik tukšs, ka izskatās, ka uz labdarību pat lāgā nav ko vest – saliksim vien kastē un paglabāsim līdz nākamajai reizei.

Tieši tā, nākamā reize, protams būs – mēs štukojām par aprīli, kad ir Lielās talkošanas mēnesis un visi tīra un kārto visu ap sevi – tad jau arī kāda lieka manta uzrodas un ir īstais brīdis samainīties, vai ne? Tā ka iekrājiet maiņas mantas – pasākums būs :)

Daži secinājumi no šīs maiņas:

– bēdīgā skata mantiņu bija ļoti maz :) par to mums liels prieks, ka cilvēki nes mantiņas, ko tiešām mainīt, ne tikai atdot :)

– vairs nedominēja bēbīšu mantas vien – bija gan galda spēles, gan puzles, gan rotaļlietas pat skolnieciņiem un pieaugušajiem

– mīkstās mantiņas bija tiešām jaukas, ne tās, kas sakrājušas dikti daudz putekļu, līdz ar to gandrīz visas mīkstmantiņas un lelles atrada arī jaunus mīļotājus :)

– kad nākat uz “Mantu maiņu” – ņemiet līdzi maisus, jo tie guvumi ir daudz un apjomīgi un mums īsti nav iespējas palīdzēt ar iesaiņojumu visiem :)

Vispārīgi secinājumi:

– Ir vērts padot ziņu par “Mantu maiņu” tālāk – gandrīz visi, kas nāca, sacīja, ka ir vēl kādam pastāstījuši un cilvēku patiesi bija vairāk un dažādāki, līdz ar ko vairāk arī mantu un plašāka izvēle, lielāks bērnu vecuma diapazons utt. – visiem labāk!

– Ir vērts kooperēties – bija daži cilvēki no attālākiem reģioniem, kas mantiņas savākuši, atsūtījuši kādu uz Rīgu braucēju atvest tās pa nedēļas vidu un tad sestdienā brauca izvēlēties, ko vietā ņemt.

– Ja pašiem naudiņu sanāk ļoti daudz vai nav plāns doties uz “iegūšanas” dienu (sestdiena – nevarat tikt vai citi iemesli), tad noteikti var padalīties ar naudiņām ar kādu bēbīti, jo tiem naudiņas iegūt nav gandŗiz nekādu iespēju, jo vēl nav tik lielas artavas “nevajadzīgu” mantiņu… grabulīši un pašas pirmās rotaļlietas ir tās, kas visvairāk paliek pāri finālā.

Atvēram grāmatu – 13.decembrī plkst.13

Wednesday, December 5th, 2012

Paldies visi mīļie, kas ar jaunās grāmatiņas “Bērna vadīta ēšana” iznākšanu mūs jau sasveikuši un… visi kā viens paprasījuši, kad tad būs ballīte :) Būs – 13. decembrī plkst. 13.00 pie mums veikaliņā, Baznīcas ielā 31, mācību telpā vērsim grāmatu vaļā oficiāli, aicinot piedalīties glavenajai vaininiecei – Klaudijai Hēlai, kura mūs sen sen atpakaļ iedvesmoja šai ēšanas metodei un tā arī pastarpināti grāmatas izdošanai :) Viņa arī ir sarakstījusi priekšvārdu latviešu izdevumam – tātad viņai ir ko teikt par šo – nu tad dosim Klaudijai vārdu :)

Bet kamēr Klaudija runās, paši iestiprināsimies ēdot ar pirkstiņiem – gan lieli, gan mazi. Jo klāsim bērniem draudzīgu galdu, lai mieloties var ne tikai mammas, tantes un onkuļi, bet arī paši mazākie, kuri taču ir galvenie šīs grāmatiņas varoņi. Un jūs redzēsiet, cik vienkārši var pagatavot gardus ēdienus, kas ir pilnīgi pieņemami visām vecumu grupām :)

Turklāt, pasākuma laikā grāmatiņa būs nopērkama par īpašu cenu! Tā nu – laipni gaidīti nākamajā ceturtdienā, 13.decembrī, plkst. 13.00 uz vieglām pusdienu uzkodām ar pirkstiņiem par godu jaunajai ēšanas grāmatai :)

 

 

Par spēlēšanos un tapināšanu

Wednesday, October 24th, 2012

Brīvdienās kārtoju māju – Robina istabu, precīzāk – un atkal aiznesu prom maisu ar nederīgām lietām. Tajos brīžos man gribot negribot jāatzīst, ka mūsu tētim ir taisnība un biežāk kā vajadzētu, es ļauju puikām RIMI ratos iemest kādu akcijas traktoru vai citu štruntu, ko vienkārši nevar nepirkt. Viņi visi bija tur, tai maisā. Štrunts par tiem dažiem santīmiem, ko tie maksā (jo es patiesi cenšos nepirkt neko, ko man būtu žēl izmest, jo tā ir otra nelaime, kad tās mantas krājas kaudzē, cerībā, ka kādu dienu tiks novērtētas) – tomēr tās lietas ir kāds saražojis dūmojošā rūpnīcā, atvedis ar ne mazāk dūmojošu mašīnu un tagad tās aizvedīs ar tādu pašu un izgāzīs kaut kur lielā kaudzē pūt, bet nekad nesapūt… Jūs zināt, ka es neesmu fanātiska eko cienītāja, un tomēr šādas pārdomas šad un tad iešaujas manā galvā. Atkal nosolījos pēc iespējas nepirkt tos štruntus un slāpēt kāri pēc rotaļlietām ar, manuprāt, kvalitatīvām un/vai daudzfunkcionālām rotaļlietām. Ar daudzfunkcionālu es domāju “open-ended”, kā to tagad smalki un smuki sauc angliski, bet kam es nerodu īsti pilnvērtīgu tulkojumu latviski – rotaļlietas, kurām nav ļoti konkrēta mērķa un funkcijas, bet tajā slēpjas to šarms un nebeidzamais pielietojums, jo tās vienkārši ir tik versatilas.

Un otra pārdoma, kas man šad un tad uzmācas kā apņēmība sākt sportot vai veselīgi ēst, ir “brīvā spēle” un spēļu vide, kura uz to rosina. Mūsu vecākais dēls Robins iet Valdorfa pirmsskolā un, neskatoties uz to, ka kopumā viņš nav zvērināts uz bērndārzu gājējs, pēdējā laikā viņu patiesi ir grūti dabūt no turienes prom un arguments mūždien ir viens: “Es gribu vēl paspēlēties, izspēlēt savu spēli.” Valdorfpedagoģijai ir ļoti raksturīga brīvā spēle  jeb fantāzijas rotaļa, kurā bērni var izspēlēt pašu radītus scenārijus – tā ļauj bērniem dziļi izjust un piedzīvot dažādus dzīves aspektus, apgūt dažādas ģimenes un sabiedrības lomas. Tur nevienam nav jābažās par dzimumaudzināšanu pirmsskolā – bērni spēji mainās lomām, puikas cep un vāra spēļu virtuvē, kamēr meitenes mēdz uzbūvēt pa kādam cietoksnim, bet tikpat veikli viņi atgriežas atkal “savās vietās” un puikas aizskrien aizstāvēt savas dāmas pret pūķi, kamēr meitenes auklē leļļu bērnus vai rūķus. Brīvajai rotaļai bērndārzā ir veltīts ļoti daudz laika (lai gan man un Robinam laikam gribētos vairāk 😉 ). Un būtisku lomu spēlē arī vide – es gribēju par šo sagatavot fotoekskursiju uz Robina grupiņu, bet tad uzgāju šeit izcilu rakstu un fotogrāfijas uzņemtas tieši Robina grupiņā, līdz ar to nav vērts man dublēties – vienkārši varu ieteikt izlasīt :)

Kas man šķiet uzsvēršanas vērts tieši par vidi un rotaļlietām, ka atvērto materiālu lietošana ir viena no būtiskām atšķirībām salīdzinājumā, piemēram, ar Montesori, kur izmantotajiem materiāliem ir konkrēts specifisks pielietojums. Nemaz nerunājot par tradicionālo izglītības pieeju. Tieši šo pārdomu rezultātā viendien Twitterī rakstīju, ka, manuprāt, valdorfpedagoģija ir kā batika, Montesori kā mozaīka un tradicionālā izglītība kā izkrāsojamā grāmata. Un attiecīgi arī “brīvās spēles” īpatsvars ikvienā no šiem modeļiem – valdorfpedagoģija ar pilnīgi nestrukturētu spēles ritmu un atvērtajiem materiāliem (tiek izmantoti materiāli, kam var būt dažāds pielietojums, piemēram, krāsainais audums var būt telts, apģērba gabals, jūra, galdauts un vēl daudz kas cits, ko bērns ir iztēlojies), Montesori, kur brīvā spēle ir rotaļa ar iepriekš sagatavotiem materiāliem pēc bērna izvēles. Un tradicionālā izglītības sistēma, kur “vienkārši būšana” pēc būtības tiek uzskatīta par dauzīšanos un tam tiek pievērsta salīdzinoši maza nozīme. Bet man šķiet, ka pirmsskolas vecumā tam tomēr ir MILZĪGA nozīme, jo bērns eksperimentē, pēta, riskē, mēģina un kļūdās apgūstot daždažādas likumsakarības no praktiskās puses – aizrautīgi un ar prieku. Tas ir pamats izziņas priekam un interesei visa mūža garumā. Stjuarts Brauns no rotaļu institūta retoriski jautā: “Kas kopīgs vairumam Nobela prēmijas laureātu, invoatīviem uzņēmējiem, māksliniekiem un labi adaptētiem bērniem, laimīgiem pāriem, ģimenēm un visveiksmīgāk adaptētajiem zīdītājiem? Viņi visu mūžu aizrautīgi rotaļājas.”

Bet cik gan aizrautīgas var būt rotaļas, ja kāds pieaugušais, kurš varbūt sen vairs nemāk rotaļāties, norāda ko un kā darīt, vai labāk zin, kā pareizi spēlēties? Un esot šajā sfērā nu jau ar visām četrām, arvien biežāk saskaros ar necieņu pret šo bērna dabisko spēju rotaļāties pa savam, jo tiek radītas kaudžu kaudzēm rotaļlietas, kas patiesībā izklaidē bērnu, tikai nodarbina viņu un piedāvā ierobežotu skaitu “pareizo atbilžu”. Un tas sagandē to vidi, kurā bērns var gribēt brīvi spēlēties – no tiesas, es ar saviem dažu santīmu traktoriem arī to sagandēju, jo aizvakar es stāvēju bērndārza laukumiņā un vēroju, kā Robins ar vēl vienu puiku pa celiņa bruģīti sacentās ar akmens “mašīnām”, kas bija tik ātras, ka atstāja uz celiņa baltu svītru – viņi rotaļājās ar vienkāršiem plakanas formas akmeņiem, ko bija atraduši puķudobes apmalē – bez atlaides – vienkārši pilnīgi par baltu velti. Neviens elektromobīlis, trasīte un citi daudzu latu vērti zīmolauto nestāvēja līdzi šīm supermāšinām, kas zīmēja uz ceļa svītru… Un šādas dzīves situācijas man atkal atgādina, ka rotaļāšanās ir pašos bērnos un mums ir tikai jārada viņiem vide un brīvi pieejams materiāls šīm rotaļām. Un tie būs divi zaķi (patiesībā pat bariņš zaķu) ar vienu šāvienu.

Šo pārdomu sakarā šķiet pieminēšanas vērts jaunums, ko tagad var nopirkt arī mūsu bodītē – savā wishlistā biju to ierindojusi jau pasen, bet visu laiku gadījās kas svarīgāks. Tā ir tāda konstruēšanas sistēma, kurai angliski arī ir piemērojams vārds “open-ended” – Makedo. Tās radītāji acīmredzot ir pievērsuši vairāk uzmanības bērnu vēlmēm rotaļām nemaz neparedzētus priekšmetus pārvērst rotaļlietās un izveidojuši tam piemērotu savienojumu sistēmu, kas palīdz izlietotos iepakojumus un citas nevajadzīgas mantas vērst par interesantiem rotaļu priekšmetiem – mājām, automašīnām, robotiem un pat kosmosa kuģiem. Makedo daudzkārt lietojamo savienojumu sistēma ir ieguvusi vairākas atzinības un apbalvojumus par radošajām iespējām, ko tās paver maziem un lieliem. Tas ir pavisam droši, ka aizrautīgi piedalīsies arī vecāki un vecvecāki, ja vien bērns viņos vēl dzīvs :)

Makedo ir divas dažādas kolekcijas: viena no tām ir tieši nupat aprunātās Brīvās spēles jeb Freeplay Kits, kuri ir pieejami dažādos izmēros – kā vientuļnieciņam tā visai ģimenei vai pat veselai klasei. Tajos sakomplektēts optimāls daudzums detaļu un zāģītis, tomēr nav konkrētu norāžu, ko ar šo visu pasākt – bērns var radīt un būvēt jebko. Otrs variants ir Find and make, kas piedāvā komplektu un instrukciju konkrēta projekta īstenošanai – ierobežojošāks tas ir tikai no pirmā acu uzmetiena, jo, protams, ka daudzkārt lietojamos savienojumus var sākotnēji izmantot kā instrukcijā paredzēts, bet pēc tam uzbūvēt arī visu citu, ko sirds vien kāro. Visos komplektos iekšā ir vienādi savienojumi, eņģītes un īpašs bērniem drošs zāģītis un caurumotājs, kā arī uzlīmes un detalizētu instrukciju konkrētā projekta izveidei. Ticu, ka šis variants atkal ir piemērotāks tādiem kā es, kuriem sākumā vajag iedvesmai mazliet ierādīt, kā tā lieta darbojas un tad jau slūžas vaļā un var taisīt arī kamieli bez priekšā teikšanas :) Nu lūk, šī rotaļlieta beidzot ir atradusi ceļu uz mūsu plauktu gan veikalā, gan mājās un savu pirmo spēļu māju esam laimīgi uzbūvējuši (pabeiguši gan vēl ne – iekšdarbi, apmēbelēšana, apzaļumošana un tā 😉 ), bet var jau nākt skatīties un iemēģināt veikaliņa spēļu stūrī – Robins un Selīna bija tīri iejūsmināti :)

Es tās izsapņoju, pirms satiku…

Thursday, October 11th, 2012

Acīgs lasītājs būs pamanījis, ka kādu krietnu laiku – vairāk kā gadu – atpakaļ mani bija pārņēmusi vēlme veidot muki.lv apģērbu kolekciju. Par iemeslu tam bija īpašs bikšu modelis, kādu es biju izsapņojusi – ideālās bikses – bet nekur nevarēju nopirkt. Man šķita, ka šīm biksēm ir jābūt no pabiezas – tādas kā sporta tērpi – trikotāžas, kokvilnas, bet tīkamas un mīkstas, maķenīt siltas, lai der visiem (ne)gadalaikiem. Vēl man šķita svarīgi, lai tās būtu ar to foršo zemo stakli, jo izskatās tik fifīgi un pavisam mazākajiem valkātājiem noslēpj autiņbikses, jo nevienam tak nav jāzin, iet mans bērns uz poda vai ne. Un šāds brīvs griezums ļautu bērnam arī ideāli kustēties visos virzienos bez ierobežojumiem. Tad vēl man šķita, ka tām būtu jābūt platai jostai, lai nespiež punci un nešļūk nost – tāda tak ir piemērota visiem vecumiem daudz labāk nekā šaurā bikšgumija – man arī savām brīvā laika drēbēm labāk patīk plata jostasvieta – jums ne? Un domājot par rāpošanu, šķita, ka varētu būt vēl uzšuves uz ceļgaliem, lai mīkstāk un mazāk nodilst… Robins noteikti vēl piemetinātu, ka vajag lielas kabatas, lai visu var salikt… Tā nu es par viņām sapņoju, līdz vienā jaukā dienā šīs bikses man vienkārši “nāca pretī” – sastapu tās bērnu preču izstādē “Bērnu pasaule” un valkāja tās pieaudzis vīrietis – puisis no Lietuvas vārdā Gediminas, kas ir lietuviešu trikotāžas apģērbu zīmola Happeak tētis. Viņu iedvesmojis bija dēlēns Joris, kurš ir tikai nedaudz vecāks kā Robins un tāpat mīl brīvi draiskoties un par apģērbu daudz nedomāt. Sapratāmies uzreiz, mums pat nebija jāapspriež, kāpēc šīs bikses, krekliņi, jaciņas un kombinezoniņi ir tieši tādi – mums abiem ir mājās mazi bērni :) Lai prieks būtu pilnīgs, viņam uzreiz iepatikās vairākas lietas muki.lv stendiņā un mēs veicām milzīgi apjomīgu barteri, kā rezultātā viņi tika pie līdzsvara riteņa un citām foršām lietām, bet mēs pie diviem maisiem nebeidzami jauku drēbju, kuras aizgūtnēm valkājām visu vasaru, rudeni un nebeidzam nēsāt arī tagad. Intensīva drēbju lietošana, mazgāšana un mīlēšana nav tām nemaz darījusi skādi. Daži apģērba gabali ir tik versatili savos izmēros, ka der kā Klāsam, tā Robinam un derēs abiem vai kādam no viņiem vēl krietnu brīdi…

Un mēs atklājām, ka izcilas ir ne vien izsapņotās bikses, bet arī pussiltie garroku svītiji, un drausmīgi foršais kombinezons, kas der visam pa virsu un silda un sargā no vējiem un riebīga laika. Un kapučjakas ir lieliskas. Īsi sakot, mums, protams, kā vienmēr, ir savi favorīti.

Tā nu neko daudz nedomājot, pēc savas pozitīvās pieredzes un mīlestības no pirmā skatiena, vedām kaudzes ar jauno, nepacietīgi gaidīto rudens/ziemas kolekciju uz Rīgu un liekam savos plauktos :) Un mēs no tiesas priecāsimies, ja līdzās vairākiem veikaliem ASV un Skandināvijā, kuru pircēji jau iemīļojuši Happeak darinātās drēbītes, Happeak saime varēs ierakstīt arī veikaliņu Rīgā, kur cilvēki sasniedz prieka virsotnes, iepriecinoties ar Happeak apģērbiem :)

Lai jums silti un omulīgi šai rudenī!

muki.lv jaunā kolēģe :)

Monday, October 8th, 2012

Šķiet, ka ir pēdējais mirklis jūs iepazīstināt ar mūsu jauno kolēģīti, muki.lv ģimenes jaunpienācēju – Daci. Jau pāris nedēļas septembrī Dace padzīvojās pa veikaliņu, iejutās uzreiz un mēs apjautām, ka gluži instinktīvā izvēle cerams būs bijusi pareiza :) Atceros iepazīšanās sarunu ar Daci, kad tā ievilkās krietnā pusotrā stundā un mums bija ko pļāpāt un pļāpāt :) Tātad esam uz viena viļņa. Un tomēr Dace ir citāda – tādēļ nesalīdziniet, nemēriet un nesakiet “labāka” vai “sliktāka” – savādāka :) Kārtīgāka, dāmīgāka, stingrāka, savaldīgāka… :) Un mēs ceram, ka viss muki.lv no tā tikai iegūs…

Par sevi Dace raksta:

“Pirmā pieredze bērnaudzināšanā (ja neskaita brāļa auklēšanu) man bija studiju gados, kad strādāju par auklīti.

Cik atceros, man vienmēr ir veidojies labs kontakts ar bērniem, neskatoties uz to, ka man nav ne pedagoģiskā, ne psiholoģiskā izglītība. Komunicējot esmu dabīga, emocionāla, instinktīvi paļaujoties uz izjūtām.

Jau meitas gaidīšanas laikā iepazinos ar dažāda veida noderīgu informāciju, kuru pamatā ieguvu ģimenes veselības centrā „Stārķa ligzda”, izlasot fantastisko L.Rozenbahas grāmatu „Gaidības un radības ar prieku”, apmeklējot K.Hēlas lekcijas, kā arī attiecīga veida žurnālos un interneta vietnēs, atsijājot sev aktuālo. Kā rezultātā piedzīvoju skaistas mājdzemdības ar meitiņas tēta un Dinas Ceples palīdzību. Līdz ar meitas piedzimšanu vēl vairāk pārliecinājos, ka bērns ir personība no dzimšanas dienas un ka mēs lielie varam viņam dot fantastisku iespēju augt un attīstīties. Tieši tāpēc ar meitu runāju kā ar līdzvērtīgu personu, lietojot skaidru valodu. Neatsverama mūsu ikdienas sastāvdaļa ir arī dažādu nodarbību apmeklēšana, lai ikdienu padarītu radošāku un krāsaināku. Te jāmin burvīgā bēbīšskoliņa „Matejs” un mūzikas studija „Orff”. Liela nozīme ir bijusi arī rotaļlietu izvēlē, kur uzsvars ir likts uz radošo un fantāzijas attīstību. Tāpat jāmin mūsu, kā vecāku prieks par meitu un vēlme līdzdarboties dažādās aktivitātēs ikdienā. Apzinoties, ka ģimene un laba izglītība ir drošs un stabils pamats bērna nākotnē.”

Uzņemiet viņu silti, skolojiet viņu, kā esat skolojuši mūs, un ieklausieties viņā, jo viņai ir ko teikt, un Dace labprāt jums palīdzēs veikaliņā, cik ir viņas spēkos :) Tāda viņa mums tur tagad būs – čakla, žiperīga un starojoša.