Archive for the ‘Vērts izlasīt’ Category

Pārdomas par krāmiem

Monday, November 21st, 2011

Šī tēma man neliek mieru jau sen un uzpeld šad un tad, taču šoreiz tā atkal kļuva aktuāla īsā twiterdialogā ar @LieneBrizga. Arī viņas bērnam skumjas bija sagādājuši spīdošie štrunti (kurus vajadzētu aizliegt ar likumu). Bet pārdomas ir ne tikai par tiem, lai gan tieši par tiem man ir mammas-sāpīgs stāsts…

Tas bija suņu izstādes laikā – līdzās dzīvnieku mīļotājiem noderīgām lietām, tirdzniecības vietas īrē arī cilvēki, kuri bērnu uzmanību no cilvēku labākajiem draugiem vēlas novērst ar skanošiem un mirguļojošiem “štruntiem”. Tā kā viens šāds galdiņš atradās vistuvāk mūsu apmešanās vietai, tad Robins uz to piestaigāja visas dienas garumā ļoti kāri lūkodamies uz it visu, kas tajā bija. “Laipnā” (lieku šo pēdiņās, jo laipna viņa bija tikai līdz brīdim, kamēr uzskatīja Robinu par potenciālo pircēju) tante arī viņam izrādīja itin visu savu preci, pilnīgi pārliecināta, ka kaut ko viņam ietirgos, jo kurš gan kam tādam spēj turēties pretī. Mirgo, griežas, dzied… Robins sažmiedzis dūrītē savu naudiņu kabatiņā turējās kā vīrs un mēs bijām norunājuši, ka tad, kad visas suņu lietas būs beigušās, iesim un iegādāsimies kaut ko no tās tantes. Un tad mēs gājām iepirkties, Robins izvilka savus 15 santīmiņus, spīdošām acīm rādīja uz iekāroto “draņķi” un es paprasīju tantei, cik tad tas maksā. 3 Ls!!! Ārprāc! Mati stāvus. Man roka necēlās pielikt klāt 2.85 Ls, jo es zinu, ka par to var nopirkt foršu grāmatiņu, milzu lērumu ar zīmuļiem, krāsām, otām un papīriem, pielikt vēl mazliet un iegādāties kādu rotaļlietu, kas sagādās prieku daudz ilgāk un kalpos noderīgāk utt. Īsi sakot – man acu priekšā aizņirbēja vesela virkne iespēju, kā daudz lietderīgāk iztērēt gan Robina 15 santīmus, gan manus 2.85 Ls. Bet viņš tik aizrautīgi rādīja ar pirkstiņu vēl uz to mirdzošo zobenu un vēl uz to… un uz to… visi viens par otru briesmīgāki. un nenormālās cenās! Trīs 10 cm garas plastmasas mašīnas ar spīdošām ugunīm 10 Ls.

Vārdos nevar aprakstīt to skatu, kāds bija, kad viņš sašļuka izdzirdis manu iebildumu, ka tā varbūt nav laba doma – viņš bija tik pacilāts, tik sasapņojies, tik iztēlojies sevi rociņās ar mirguļojošo plastmasas brīnumu… Un tad nāca mamma ar savu pragmātisko sapņu sagraušanas politiku. Gājām malā ar Robinu apspriesties. Es viņam teicu, ka viņam neiznāk neviena no tām lietām, jo tās lietas ir dārgas, bet viņam nav tik daudz naudiņas. Un man arī ne. Ka mēs par tādu naudiņu varam nopirkt daudz daudz foršu lietu nevis vienu spīguli, kas saplīsīs un apniks jau līdz izejas durvīm. Un man kā mammai bija sāpīgi noskatīties, kā viņš cīnās ar sevi, kā cenšas saprast manu argumentāciju un kā viņam nav īsti ko pateikt man pretī. Bet es neuzstāju, nekomandēju, nešantažēju. Es centos paskaidrot, lai viņš izlemj pats. Ja viņš būtu lūdzis, es būtu padevusies. Man bija viņu ļoti žēl. Un bija liels lepnums, kad viņš nesāka niķoties vai krist garšļaukus kaprīzes priekšā. Un man bija nežēlīgas dusmas uz cilvēkiem, kas tādas lietas izdomā, rada, ražo un pārdod. Ka viņi iznieko savu laiku, posta pasaules dabu ar saviem plastmasiem un piesārņo arī tādas mazu bērnu dvēselītes, kuriem ir skumji, ja mamma nepērk tādu vai skumji, kad tas pēc stundas saplīst… Šī situācija (man par laimi) atrisinājās gauži viegli un, lai arī izskatījās, ka zaudējums ir smags, Robins piekrita apskatīt piedāvājumu pie blakus galdiņa, kur mēs par dažiem desmitiem santīmu sametāmies piparkūkai ar vislielāko glazūras pārklājumu un priecīgi devāmies tētim atrādīt pirkumu. Un viņš bija patiesi priecīgs un gandarīts, kad visa pirparkūka bija ielocīta vēderā.

Protams, man var pārmest, ka es liku bērnam mocīties un nenopirku šo mantu. Tā taču ir tikai viena reize. Tomēr es laikam neesmu pietiekami prasmīga mamma (vai arī tieši otrādi – esmu ļoti tālredzīga), bet, ja es vienu reizi atļautu un pateiktu, ka pērkam, ko es teiktu nākamreiz? Man nav atbildes šim jautājumam, tāpēc es nemaz neielaižos.

Tāpat Robinu nekad nevar pazaudēt lielveikalā – viņu vienmēr var atrast bēbīšu mantiņu nodaļā, kur viņš spiež degunus dziedošiem podiem un citādi izklaidējas tērējot visu to plastmasas “dziesminieku” baterijas. Es reizēm raugos uz viņu un domāju, vai es esmu viņam nozagusi bērnību, liegdama plastmasas poķi par 19.99 Ls ar 6 dažādām melodijām un 3 bonusa efektiem, ja pareiza formiņa iemesta pareizā caurumā? Vai sintētisku suni, kas uz mīļiem glāstiem saka: “Galva”? Es nezinu. To es droši vien uzzināšu, kad par pirmo augstskolas stipendiju viņš tādu sev nopirks :)

Bet man liekas, ka tomēr tāds nenoformulēts attaisnojums man ir. Kad kāda mamma komentējot, ka viņas bērnam paticis sorteris, kas atgādināja, manuprāt, bezgaumīgu podu, jo tas “vismaz skan un spīd, kad viņš iemet pareizi”, vienīgais, ko pie sevis spēju nodomāt bija, ka es nesaprotu, kāpēc gan podam ir “jāslavē” bērns par pareizu rīcību ar spīdēšanu un dziedāšanu. Kādēļ, gan mamma pati nevar uzslavēt savu bērnu un būt tur līdzās? (nemaz nerunājot jau par tik ekstrēmām galējībām, ka mamma vispār nelietotu sorteri, lai iemācītu bērnam ievietot klucīšus pa pareizajām durtiņām, bet gan ļautu tādas ģeometriskas sakarības atklāt bērnam pašam un tādējādi vairotu bērna motivāciju caur atklājumiem nevis iemācītām zinībām 😉 )…

Kā atbilde man pašai ir cits stāsts… Kādu dienu, ciemojoties svešās mājās, Robins ar sajūsmu neizlaida no rokām bilžu grāmatiņas ar skaļrunīti, kas atskaņoja skaņas, kas raksturīgas attēlos redzamajiem priekšmetiem. Domāta, manuprāt, krietni jaunāka vecuma bērniem. Nu nav mums arī tādu grāmatu, jo manā uztverē grāmatai ir pilnīgi cita vērtība – saturiska, literāra, mākslinieciska – tā nav mērāma ne krāsu košumā, ne papildus fīčās – pīkstuļos, skaļruņos, podziņās u.c. Grāmata ir grāmata. Tai nav jādzied vai jāsvilpj. Bet izskatījās, ka tobrīd Robins ir pilnīgi citās domās. Un man pat likās, ka varbūt kādu dienu, ja tā grāmata dārgi nemaksās, nopirkšu viņam tādu – tik ļoti viņam tā patika. Taču es nenopirku un kā nu gadījies, kā ne – tieši tāda tika uzdāvināta Klāsiņam uz raudzībām. Un kamēr Klāss vēl nelasa, to palietoja Robins. Palietoja apmēram 45 minūtes, lai ciemiņš, kas to atnesa, varētu doties prom pilnīgi pārliecināts, ka ir uzdāvinājis pasaules labāko dāvanu. Pēc tam tā tika nolikta malā un kopš tā brīža vairs nav interesējusi, pat ja pamudinu viņu un saku, lai paskatās jauno grāmatu. Toties Liels un Mazs jauno grāmatiņu par vardulēnu liek lasīt katru vakaru jau vairākas nedēļas no vietas…

Un tā nu es domāju, ka varbūt, tikai varbūt, man tomēr ir taisnība, ka rotaļlietai nav jāapbur un jāizklaidē, grāmatai nav jādzied un pašai jālasās un bērnam nav tikai jānoskatās. Un arī tādam, kas vēl savus 15 santīmus saskaitīt nemāk, ir jāmācās lietu īstenā vērtība meklēt kaut kur dziļāk par pīkstēšanu un spīdēšanu un ieguldīt arī maznaudiņu tiešām vērtīgās lietās, lai to mums apkārt nekļūtu parāk daudz, tā ka paliek tikai skumji…

Lūk, tādas manas pārdomas par krāmiem.

 

Par klepu un dakteriem

Friday, November 18th, 2011

Nu ir tas brīdis, kad ir jāraksta par klepu un klepošanu, jo “sezona” ir sākusies. To apjautu šonakt, kad klepošanas (un smakšanas) stafeti no Robina pārņēma arī mazais Klāsiņš. Jau no sākta gala saku, ka man nav medicīniskās izglītības, mūsu pieredze nekādi nav jāuzskata par sakņotu kādās akadēmiskās zinībās un ļoti iespējams, ka šis un tas nemaz nav taisnība, jo “saklausījušies” par klepošanu mēs esam daudz. Jo ir daudz variantu, daudz informācijas un, kad tavs mazais, cīnās pēc elpas un gaidot palīdzību skatās tev acīs tādu dikti izmisušu skatienu, tad esi gatavs darīt vienalga ko, lai tikai būtu labāk… Tā nu padalīšos mūsu pieredzē, ja nu vienkārši kādam noder.

Man ir radies iespaids, ka ikvienam bērnam ir sava “vājā vieta” – mums (t.i. Robinam, bet pēc šonakts spriežu, ka arī Klāss ies viņa pēdās) šī vājā vieta meklējama elpceļos – esam “izbaudījuši” visu – bronhītu, strutaino angīnu un laringīts ir mūsu sabiedrotais pat ar zināmu regularitāti. Robins pirmo reizi ar laringītu nokļuva slimnīcā 4.5 mēnešu vecumā un pēcāk pabija tur vēl dažas reizes. Vairāk nebrauksim, paldies! (more…)

Čuči, guli, mazais šmuli…

Sunday, October 2nd, 2011

Kāda no mammām, kas regulāri seko mūsu blogam, aicināja uzrakstīt par mūsu gulēšanas ieradumiem. Droši vien cerēja, ka mums ir kas pamācošs, ko teikt :) Bet nekā – mēs visu darām gauži nepareizi. Un tomēr mums ir labi… Tādēļ šo noteikti neņemiet kā mācību, padomu vai vēl nez ko pareizu – tā ir vienkārši pieredze.

Robins un viņa visvisādās gulēšanas

Es jau esmu rakstījusi, ka padomiem par pareizu bērnu midzināšanu un miegu mēs nesekojam un pat klaji tos neievērojam. Nedz mūsu cienītās Klaudijas Hēlas, ne citu viņas kolēģu. Robins gulēja mūsu gultā no pirmās dienas, drošā pakaviņa ielokā mums pa vidu. Tā bija ērti man viņu pabarot. Tas netraucēja ne man, ne tētim izgulēties, jo izmantojām pakaviņu, lai viņu norobežotu un nevajadzētu gulēt ar vienu aci, satraucoties, ka viņam uzgulsimies virsū. Un par spīti visu teiktajam, ka bērns nekad negulēs savā gultā, (more…)

Par veselām kājiņām un labiem apaviem

Sunday, September 25th, 2011

Lai dotos pretī panākumiem, lielajai dzīvei un vienkārši skrietu pa laimīgām takām, bērnam (un cilvēkam, kas no tā izaugs) ir vajadzīgas veselas kājas. Lai arī Klaudija Hēla atzīst, ka kāju veselību un pareizu apavu izvēli nevar noniecināt arī pieaugušajiem un tas tāpat ir ļoti svarīgi, lai dienas beigās mēs nejustos nomocījušies un noguruši. Tomēr bērnam šis jautājums ir vēl daudz būtiskāks, jo viņš ne vien vairāk lieto savas kājeles, nepārtraukti kustoties, bet viņa kājas veidošanās vēl ir procesā un mūsu, vecāku, varā ir to (ne)ietekmēt. Tieši tādēļ jau ilgāku laiku esam apkopojuši materiālus un viedokļus, lai galu galā padalītos arī ar jums.

Telpās bez apaviem

Ja kādreiz uzskatīja, ka bērniem apavi jāsāk vilkt tikko bērns sāk celties kājās, tad tagad speciālistu viedoklis ir pretējs vai ne tik strikts: daži uzskata, ka telpās apavi nav nepieciešami, bez tiem var iztikt; citi, piemēram, Klaudija Hēla, uzstāj, ka telpās bērnam apavus noteikti nevajag vilkt. Diskusijas vēl arvien ir karstas, tomēr man kā mammai svarīgs ir viens kopīgs secinājums – neviens no abiem vairs nerekomendē vajadzību pēc apaviem kā obligātu. (more…)

Kā izvēlēties velosipēdu (ar pedāļiem) bērnam

Thursday, July 28th, 2011

Tā kā mūsu klāstā esam iekļāvuši arī dažus minamus braucamrīkus, tad noteikti būtu vērts apkopot arī informāciju par to, kas tad ir īsti labs braucamais, kam vērts pievērst uzmanību un kā izvēlēties atbilstošāko savam mazulim. Ieskatījos pāris žurnāla Mans Mazais numuros, kur uz lappušu maliņām esmu uzlīmējusi ļipiņas ar atzīmi “Velo” un apkopoju, ko tad tur esmu izlasījusi + mūsu pieredze. Svarīgi atzīmēt, ka mēs šeit nerunājam par tiem jocīgajiem plastmasas tingeļtangeļiem uz riteņiem, kas paredzēti vien stumšanai – mēs te runāsim par no tiesas minamiem braucamajiem.

Kad tad ir īstais laiks?

Kad bērns pagalmā vai uz ielas izrāda interesi par citiem maziem riteņbraucējiem, vēlas parkā uzrāpties uz cita mazuļa braucamā vai tml., varētu sākt domāt par velosipēda iegādi. Taču bērnam noteikti jāprot patstāvīgi staigāt un labs rādītājs fiziskajai gatavībai ir spēja patstāvīgi kāpt augšup un lejup pa kāpnēm – tātad bērns jau pietiekami koordinē savu ķermenīti vertikālā pozīcijā, lai sāktu riteņot. Parasti tas ir ap divu gadu vecumu. (more…)

Mūsu mājās jauna tēma – zīdīšana

Thursday, June 23rd, 2011

Mūs pazīstot, droši vien nav trīs reiz jāmin, kā mēs izturamies pret mammas pieniņu mazajiem – ar visām četrām par!!! Un ļauj tik man parunāt par šo tēmu, un es kļūstu emocionāla un nekonstruktīva. Tāpēc šoreiz par ko citu… par krūtīm.

Mani pašu Dieviņš apveltījis ar daudz pieniņu. Patiešām sūdzēties nevaru. Taču tam ir arī savas sliktās puses – pieniņš tek aumaļām, kad vajag un nevajag, krūtis smagas, sāpīgas… Īsi sakot, krūšu labsajūtai jāpievērš īpaša uzmanība. Un par to tad arī šis blogieraksts :)

Barojot Robinu pieredze bija visāda, sākums bija grūts (te paldies Klaudijai Hēlai, kura uzmundrināja un palīdzēja nepadoties, kā arī kkm.lv konsultantēm, kas brauca palīgos). Tādēļ, sagaidot Klāsiņu, barošanai gatavojos jau nopietnāk. Man bija skaidras sekojošas lietas:

  • veļai jeb krūšturim ir jābūt ne vien labam, bet izcilam un tā nav lieta, uz ko naudu taupīt, jo iedzīvošanās strijās un diskomforts, ko rada savas funkcijas nepildošs krūšturis – nē, vēlreiz to negribu;
  • krūštura ieliktnīšos, kaut arī biju atklājusi sev tuvāko piedāvājumu, kuros jutos puslīdz (bet tikai puslīdz) labi, biju iztērējusi veselu bagātību – ja rēķinām, ka vidēji aizgāja 1-2 kastītes nedēļā, kuras maksā ap 2.50 Ls katra, tad vairāk kā gada laikā, ko baroju Robinu, biju iztērējusi vairāk kā 100-200 Ls tikai par ieliktnīšiem vien. Un tie, tāpat kā autiņbiksītes, sadalās vēl nezin cik simtus gadu – tātad arī dabai nedraudzīgais faktors mani satrauca.
  • un man bija izveidojušās savas atziņas par krūšu kopšanu pēc nepatīkamas pieredzes no iepriekšējās barošanas.

Tieši tādēļ, es meklēju un atradu priekš sevis Carriwell – nu esmu izmēģinājusi šos produktus arī darbībā un ar prieku saku, ka apraksti atbilst īstenībai un piedāvāju jums to produktu izlasi, kas man patīk un kurus lietoju pati. Tie ir barošanas krūšturi (patiešām labi!), vairākkārt lietojamie krūšturu ieliktnīši (tostarp arī dabīgā zīda) un arī visu grūtniecības laiku izmantoju grūtnieču jostu.

Savukārt krūtis daudz vairāk saudzēju un kopju. Jau uz slimnīcu devos nobruņojusies ar kāpostiņu – kad jutu, ka krūtis sāk kļūt siltas un lielas, liku vēsas kāposta lapas, ko sabakstīju ar dakšiņu, lai vēl labāk izdalās suliņa. Un daudz ļāvu krūtīm atrasties svaigā gaisā – gaisa peldes pēc barošanas, ieziežot krūtsgalu tikai ar pieniņu – patīkami un noderīgi. Pirms krūti paslēpu krūšturī, apziedu krūtsgalu ar mitrinošu, mīkstinošu krēmiņu, piemēram, rozā Bepanthen man it labi patīk. Jāatzīstas, ka plaisās un nelielā asiņošanā iedzīvojos arī šoreiz, bet tagad jau savlaicīgi biju ievākusi informāciju, ko tad darīt – Klaudija Hēla krūtsbarošanas kursiņos ieteica Austrālijas tējaskoka eļļiņu – to tad arī pēc maziem meklējumiem izdevās aptiekā atrast (gan bez Austrālijas) un tā tiešām dara brīnumus. Lietoju to sekojoši: 2-3 pilieni uz vates tamponiņa, ar tiem viegli apsmērēju bojātās krūtsgala vietiņas (pāris reižu izmēģināju arī jaukt kopā ar lavandas eļļiņu 2+2 pilieni) un ļauju palikt līdz nākamai barošanas reizei. Svarīgi – tā eļļa pirms barošanas NOTEIKTI ir jāmazgā nost! (jo tā arī briesmīgi smird 😉 )… bet diennakts laikā manas krūtis atkal bija gatavas barošanai ar smaidu :)

Bērni – vislabākie pasaulē

Saturday, June 11th, 2011

Materiāls pārpublicēts no žurnāla IEVA 2011. gada 1.jūnija numura. Sagatavojusi žurnāliste Gunta Šenberga.

Raudoši mazuļi viņas rokās nomierinās. Bet viņu vecāki saka: «Atnāca Klaudija, un pamazām viss nokārtojās. Kļuva mierīgi un labi.» Lai gan viņa nav ne eņģelis, ne burve, tikai fizioterapeite. KLAUDIJA HĒLA.

Cienot katru

Klaudiju pazīstu gandrīz desmit gadu – kopš sāku strādāt žurnālā Mans Mazais. Daudzas reizes esmu dzirdējusi līdzīgus stāstus, kad mazuļa piedzimšana vecākiem nesusi ne tikai prieku, bet arī milzu rūpes un satraukumu. Vai nu tāpēc, ka bērniņš piedzimis ilgi pirms laika un vēl ilgāk viņam bija jācīnās par dzīvību un dzīvi. Vai tāpēc, ka bijušas veselības problēmas. Vai arī – viss it kā kārtībā, tomēr jaunie vecāki tik un tā ir tramīgi. Bet: «Tad atnāca Klaudija…» Ģimeņu, kas tā var teikt, ir simtiem un varbūt par tūkstošiem. Vieni ar viņu sastapušies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas priekšlaikus dzimušo bērniņu nodaļā, citi – kādā no daudzajām citām Klaudijas darbvietām vai nodarbībām, ko viņa vadījusi. Kādu brīdi viņai pat bija savs SIA Klaudija Hēla.

Pa šiem gadiem ir mainījušās arī Klaudijas, ja tā drīkst teikt, aizraušanās darba jomā. Ik reizi, kad uzzinājusi ko jaunu, Klaudija aicina ārzemju speciālistus vadīt kursus arī Latvijā. Kādubrīd viņa vairāk vadīja topošo vecāku nodarbības, interesējās par Bobata terapiju, hendlingu jeb mazuļu ikdienas aprūpi, kas veicina attīstību. Pēdējā laikā – ar austriešu ārstes Emijas Pikleres iedibināto pedagoģijas un terapijas metodi. Tās galvenā ideja ir paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām – viņš ir dzimis, lai augtu un attīstītos. Mums, pieaugušajiem, tikai jāgādā, lai katrā vecumā būtu tam piemērota vide. Tāpēc šķiet, ka viņa mazuļu vecākus nomierina un iedvesmo ne tikai ar to, KO dara, bet gan – KĀ. Un ka to dara tieši Klaudija. Tāda, kā viņa ir. (more…)

Tēma šai vasarai: līdzsvara ritenis

Saturday, June 4th, 2011

Līdzsvara ritenis, balansa ritenis vai skrienamritenis – sauciet kā gribiet! Robinam tas ir vienkārši – viņa mocītis :) Tas ir mūsu šīs vasaras lielais atradums (atrasts jau krietnā pavasarī… 😉 ). Līdzsvara riteni Robins saņēma dāvanā uz savu 2. dzimšanas dienu februārī. Taču pa māju tā stumdīšanās bija tāda stumdīšanās, jo nav vietas īstam ieskrējienam. Taču uz Lieldienām nesām to laukā un jau otrajā izbraucienā uz parku Robins brauca kā lielais. Tagad nejaudāju tikt līdzi, tādēļ mācāmies sarunāt, ka pa ielu braucam uzmanīgi – ik pa laikam jāapstājas un jāsagaida lēni kustīgā mamma. Ja viņa dikti kliedz, lai apstājas – tad jāstājas un jāgaida uzreiz.

Patiesībā latviešu valodā tā uz sitienu atrodu maz informācijas par līdzsvara riteņiem. Toties angliski par to rakstīts pat Wikipedia. Līdzsvara ritenis ir divritenis bez pedāļiem, ķēdes un, protams, papildritenīšiem. Parasti šos riteņus piedāvā maziem bērniem kā pirmo divriteni. Tā priekšrocība slēpjas apmācības metodē – ar līdzsvara riteni bērns visu pirms apgūst līdzsvaru un tikai tad, pārejot uz divriteni, apgūst pedāļu mīšanas tehniku. Ar divriteni, kuram pieskrūvēti papildritenīši, ideja ir pilnīgi otrāda – bērns sākotnēji iemācās pedāļus mīt un tikai vēlāk turēt līdzsvaru. Arī par to, kāda secība būtu pareizāka, ir daudz diskusiju internetā, tomēr mēs no savas pieredzes sliecamies piekrist tiem, kas apgalvo, ka agrīnā vecumā bērnam vieglāk apgūt līdzsvaru, jo tas notiek gluži dabiski, turpretī griezt pedāļus divgadniekam ir sarežģīts uzdevums kaut vai divriteņa svara dēļ. Turklāt ar papildritenīšiem bērns apgūst dažas nianses velobraukšanā, ko vēlāk ir grūti pārmācīties.

Lai līdzsvara riteņa ideja darbotos pilnvērtīgi, bērnam ir jābūt atbilstoša izmēra ritenim – viņam jāvar sēžot uz sēdeklīša ērti čāpot ar kājām pa zemi (tātad ar rezervi par nākotni domājot nopirkts ritenītis sākumā apgrūtinās iemaņu apgūšanu, ja mazulis varēs tikai aizskart zemi ar pirkstgaliem vai tml.) Sākumā mazais ies uz priekšu ar riteni starp kājām stāvus – tieši šādi Robins stumdījās visu pavasari pa māju, vēlāk ies apsēžoties uz sēdekļa un tad, kad uztvers domu, jau nevis ies, bet atspersies uz sēdekļa sēžot, līdz līdzsvars būs apgūts tik tālu, ka aši kājeles kustinot mazais ieripinās, paceļ kājas no zemes un tad tās piešauj pie zemes tikai, lai atspertos ātruma uzturēšanai. Robinam aptuveni šīm stadijām iznāca iziet cauri sekojoši: pirmajā gājienā uz parku viņš stumdijās stāvot uz riteņa (turot riteni starp kājām, bet nesēžot), tad otrajā reizē pierunājām viņu apsēsties un čāpošana gāja apmēram 15 min, līdz viņš aptvēra, ka droši var sēdēt un skriet jeb atsperties un pēkšņi ātrums daudzkāršojās. Mājās no parka braucām jau labā ātrumā (kā reizi bildē redzams mūsu otrais izbrauciens mājupceļā :) ), ideja bija uztverta, kājeles zibēja vien. Aptuveni pēc 4 pastaigām, Robins jau brauca 10-15 m turot kājas paceltas, t.sk. izņemdams līkumus. Šodien Robins brauc tikai ar paceltām kājām – tātad līdzsvaru turot pilnībā, pieskaroties ar kājām zemei vienīgi, lai uzņemtu un uzturētu ātrumu. Braukšanas stāžs 6 nedēļas.

Cik nu mums iznācis iepazīties ar citu vecāku pieredzi internetā, šāds temps riteņa apgūšanā nav nekas pārdabisks – ļoti daudzi dalās pieredzē, ka jau pēc mēneša vai diviem ar līdzsvara riteni, pārgājuši uz divriteni ar pedāļiem un pedāļu mīšanas iemaņas apgūtas pirmajā izbraukuma reizē dažu minūšu laikā. Mēs arī domājam vēl šovasar tikt pie divriteņa un tad jau ziņosim, kā nu mums iet ar tā apgūšanu un cik minūtes mums tas prasījis… Braukšanas māku ar līdzsvara riteni pat bērni ap 18 mēnešu vecumu varot apgūt vien dažās stundās. Neskatoties uz to, kopš brīža, kad paši esam atklājuši riteņošanas sezonu, neesam uz ielas sastapuši nevienu domubiedru – ne kādu ar līdzsvara riteni, ne veiksmīgu divgadnieku, kas jau pārgājis nākamajā līmenī un min divritenīša pedālīšus bez papildritenīšiem. Acīmredzot nav vēl popularitātes vilnis skāris Latviju. Bet teikšu godīgi, ejot pa ielu aiz tālu priekšā braucošā Robina, kad pretī brauc daudz lielāks bērns un min liela velosipēda pedāļus ar papildriteņiem, bez jebkādām cerībām tuvākajā laikā izveicīgi manevrēt bez šīs atbalsta komandas, es jūtos lepna – tas tāds mammas lepnums.

Tā ka esiet droši, par līdzsvara riteņiem no mums jūs šovasar vēl dzirdēsiet daudz. Mēs esam tādā sajūsmā! Un kā jau ierasts, tas par ko mēs esam sajūsmā, ātri vien nonāk saulītē arī muki.lv plauktos. Šobrīd, pa starpu dinamiskām pastaigām parkā, mēs darām visu, lai (varbūt jau līdz Jāņiem) pie mums varētu iegādāties kvalitatīvus līdzsvara riteņus par demokrātiskām cenām… turiet īkšķus! :)

Sorteris vienkāršais

Wednesday, June 1st, 2011

Maija pēdējā dienā pie mums atkal bija Klaudija ar lekciju par bērna attīstību – kaut esmu dzirdējusi visas viņas lekcijas reizes, katra ir savādāka un ikvienā dzirdu ko iepriekš nesaklausītu :) Tāda nu man priekšrocība. Šajā reizē lielāks uzsvars kā citkārt tika likts uz bērna spēju trenēšanu vs atklāšanu. Ar to gribu teikt, ka man dikti iepatikās atziņa, ka mēs esam ļoti veikli bērnam ietrenēt kaut ko jaunu, bet lai ļautu viņam pašam to atklāt – tas gan mums ne visai labi izdodas. Konkrēts piemērs šai tēmai bija sorteri jeb formu šķirotāju – Klaudija stāstīja, ka, protams, varam iegādāties savam mazulim sorteri ar daudz dažādām formām, kuras patiesībā visas ir tikai niansēs atšķirīgas un kubiskas, un iemācīt bērnam tās salikt pareizajos caurumiņos. Bet tā būs iemācīta, uztrenēta spēja – ne mazuļa paša atklāsme vai paša sperts solis attīstībā. Taču viņa ieteic tomēr izveidot sorterīti pašiem – paņemt parastu kurpju kasti un divas bumbas – piemēram viņa rādījā Oball Classic un Oball Mini – izgriezt kastes virspusē atbilstoša izmēra caurumus un ļaut, lai mazulis pats atklāj, ka vienā – lielākajā – caurumā var ielikt abas bumbas, bet mazākajā tikai mazo un lielākā nepadodas. Tāda lieta, ko mazais pats ar savu izpētes dziņu ir atklājis, bērna attīstībai dod daudz vairāk kā vecāku priekšā parādītas un ar lielu neatlaidību satrenētas iemaņas. Lūk tā :)

Par skaistām un veselām krūtīm

Friday, May 27th, 2011

Šajā bloga ierakstā es gribu parunāt ar un par sievietēm. Tā ir tāda maķenīt smaga tēma, bet es tomēr no visas sirds aicinu par to mazliet aizdomāties, jo par to daudz labāk ir runāt, kā bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka tas tamdēļ paies man garām. Tā nopietnā lieta ir krūts vēzis. Bet tai ir liela un gaiša puse – ja par to runā, atver acis un laikus pārbaudās, tad krūts vēzis ir veiksmīgi ārstējams. Tas ir iemesls, kādēļ es gribu uzrakstīt šeit pāris rindkopas arī par ne tik foršām lietām. Mani pašu tas ir skāris jau agrā bērnībā, kad šī slimība paņēma manu vecmāmiņu – foršo un mīļo vecmāmiņu, kas iemācīja man burtus un vēl lērumu visa kā laba. Un tādēļ es zinu, ka man kā cilvēkam, kuram ģimenē ir bijusi šī slimība, palielinās risks ar to saslimt. Es esmu tā katra devītā, par kuru runā šobrīd aktuālā reklāmas kampaņa – esmu riska grupā. Taču šī apziņa mani mudina pārbaudīties – kaut arī biežāk ar krūts vēzi saslimst sievietes pēc 50, pārbaudīties nenāk par skādi ikvienai jau krietni agrāk – www.veselaskrutis.lv rakstīts, ka sievietēm vecumā no 20 līdz 50 gadiem būtu ik mēneis jāveic krūšu pašizmeklēšana un vismaz reizi trīs gados pārbaude pie ārsta. Un sievietēm pēc 50 doties pie daktera vajadzētu vēl biežāk, turklāt viņām valsts apmaksā mamogrāfijas pārbaudi reizi 2 gados, tā ka laist garām iespēju būtu aplami. Un vēl mani uzmundrināja ziņa, ka bērniņa barošana ar krūti IEVĒROJAMI samazina risku saslimt ar krūts vēzi, tādēļ speciālisti iesaka barot mazuli ar krūti vismaz pirmos 4 mēnešus. Lūk, vēl viens iemesls barot mazo ar savu pieniņu :) Robinu esmu barojusi cītīgi, tagad mazo punčbēbi arī saēdināsim – savtīgi un forši :) Nu, lūk! Savu labo darbu esmu padarījusi – ceru, ka šo ierakstu izlasīs vismaz kāda sieviete un par to mazliet padomās. Tā esmu atsaukusies aicinājumam uzrunāt sev apkārt esošās sievietes un aicināt viņas pārbaudīties! Lūdzu, pārbaudieties! Un uzrunājiet arī jūs savas mammas, māsas, draudzenes – ļoti jau gribas domāt, ka nevienu tas neskars, bet ja nu tomēr, tad varbūt jūsu rokās ir izglābt kādu dzīvību. Jo, vēlreiz atkārtojos, krūts vēzis ir ārstējams, ja vien par to laikus uzzin.

Informācija rakstiņam atrasta www.veselaskrutis.lv