Vai es esmu slikta mamma, ja es dusmojos?
Thursday, December 22nd, 2011Ja jūs esat iedomājušies, ka es esmu brīnišķīga hendlinga speciāliste, brīvos brīžos sakārtoju izcilas bērna attīstību veicinošas grīdas, brīvo laiku pavadu ar Robinu īstenojot daždažādus DIY projektus un pa starpām dziedu un dejoju, tad… jūs dikti rūgti maldāties. Godīgi runājot, es esmu visai attāla no ideālās mammas. Patiesībā man piemīt lērums netikumu. Starp tiem ir arī tāds, ka palasot dažu mammu blogus un Twittera kontus, es nonāku lielā skaudībā, ka viņas, lūk, ir izcilas mammas – atšķirībā no manis un iegrimstu nedaudz pašpārmetumos. Ne uz ilgu laiku, protams, jo kāds augstāks spēks ir devis man arī pašsaglābāšanās instinktu. Un tad es samierinos ar domu, ka esmu mamma parastā un mazliet mierinu sevi, ka varēja būt arī sliktāk
Manuprāt, attiecībā uz mammas sociālo statusu, mans lielākais netikums ir dusmošanās. Jā, Robins reizēm dabū no manis sabļāvienu un man ir gadījies dzīvē viņu arī pamatīgi sapurināt, jo pietrūkst vārdu (pat skaļu). Es attaisnojos, ka daru to tikai tad, kad viņš apdraud mazo brālīti un neklausa maniem aizrādījumiem – tad ir jārīkojas spēji un neatlikti, lai novērstu nelaimi – vai uzvedās citādi pilnīgi neadekvāti. Bet tā ir tikai attaisnošanās un man nav attaisnojuma… es zinu. bet labāk no tā nepaliek. Toties labāk paliek, kad esmu nolaidusi tvaiku vienā acumirklī. Un tad es varu saņemties un samīļot to ĻOTI niķīgo bērnu, paskaidrot, ka mammai ir dusmas, ka viņš tā dara un izzināt, kāpēc viņš tā dara. Patiesībā labi, ka mums nekad kāpņutelpā neviens nav uzskrējis virsū no kaimiņiem, kad mēs sēžam trepju laukumiņā tā apķērušies pēc vētrainas vārdu apmaiņas un asarainām acīm mēģinām apsolīt viens otram, ka nekad tā vairs nedarīsim… (mēs abi miglaini nojaušam, ka darīsim gan, bet tam noteikti atkal būs kāds attaisnojums). Nez, ko viņi par mums domātu. Tāpat jau skaidrs, ka mēs esam neriktīga famīlija ar diviem skaļiem bērniem un vēl skaļāku suņu baru…
Bet tad man atkal ir attaisnojums, jo esmu lasījusi, ka labāk ir izdusmoties un paskaidrot, par ko, nekā perināt to niknumu sevī… Jo bērns jau ir tikai atdarinātājs un tā viņš mācās dzīves modeļus. Tostarp arī dusmoties. Viņš redz, ka mamma dusmojas, ka dusmojas pieaugušie un mācās dusmoties arī pats, mācās atpazīt šīs emocijas, nepaturēt tās sevī. Nu Robins riktīgi māk sakliegt uz mani un saraucis degunu uzrūkt, un dūrītēs saspiedis rociņas viņš tad kliedz – es esmu dusmīgs uz tevi. Un man ir prieks, ka viņš šīs savas izjūtas māk nosaukt vārdā, ka viņš zin, ko nozīmē dusmoties, nevis izraud savu sašutumu neizprotamās asarās savā spilvenā.
No otras puses – mani nepamet pārliecība, ka labas mammas tā nedara un viņu bērni arī droši vien tikai smaida un nekad nedusmojas… Vai tiešām var būt, ka visas citas mammas, kas varētu tikt apzīmētas ar vārdiem “laba mamma” ir mierīgas kā Klusais okeāns un iet dzīves grambām pāri rāmas un nesatricināmas? Un, kad viņu bērni niķojas, rāmi paskaidro viņiem visu kā no labākajām bērnaudzināšanas grāmatām? Un tie bērni patiesi viņas dzird? Vai arī viņu bērni nekad neniķojas vai nesit mazākajam brālim ar hokeja nūju? Un tad iznāk, ka līdz ar emocionālajiem izvirdumiem, automātisku kļūstu par slikto mammu? Dažkārt tādi jautājumi man uzmācās.
Bet šis jau ir Ziemassvētku laiks. Piedošanas laiks, kad būtu jāmācās no sirds atvainoties un piedot, nevis jādusmojas… Par to tad mans nākamais blogieraksts. Tam man jāsagatavojas daudz pamatīgāk, jo (c) lūgt piedošanu ir tikpat intīms akts kā atzīties mīlestībā – tādēļ to nedrīkst darīt ar piespiešanos…