'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Mums lielākā aktualitāte ap Robinu ir runāšana. Robins runājas jau kopš vasaras, bet ar katru dienu valodiņa kļūst raitāka, vārdiņu vairāk… un tad nu palasu arī pa plašo internetu kādus padomus, kā vārdiņiem palīdzēt veidoties vēl ‘mukāk Padalīšos ar to, kas man licies vērtīgs… varbūt noder jums arī!

Kamēr bērna fonemātiskā dzirde nav attīstījusies, viņš nedzird, kā vārdi pareizi izklausās un to vietā izdomā savus. Šī iemesla dēļ viņš visbiežāk pats to nemana, nedzird, ka kļūdās un kādas skaņas izrunā nepareizi. Labākais, ko var darīt, ir pareizi atkārtot šo vārdu un vārdus ar līdzīgām skaņām, līdz bērns izdzird, kā tie skan. Taču svarīgs priekšnoteikums bērna veiklai runai ir fizioloģiska gatavība – gan mutes muskulatūras attīstīšana, gan sīkās motorikas veicināšana, kurai ir ciešs sakars ar bērna smadzeņu gatavību runāšanai. (more…)

Mums diezgan bieži jautā par to, vai LittleBlueLamb kurpītēm ir gana stingra kapīte, lai balstītu mazuļa kājiņu, kas tikko sācis celties un spert pirmos solīšus. Lūk arī Aija uzdod jautājumu: “vai šīm kurpītēm ir gana stipra un augsta kapīte, lai derētu bērniņam, kurš ceļas kājās un mēģina spert pirmos solīšus?” Tad nu ienāca prātā, ka varbūt vienkārši jāatbild publiskis, lai ir skaidrība vienreiz par visām reizēm

Nē, nevienām Little Blue Lamb kurpītēm nav cietās kapītes un lielākajai daļai nemaz nav kapītes līdz potītei. Un mēs par to priecājamies. Ja jūs meklējat apavus ar cietu zolīti, supinatoru un stingru kapīti, tad LittleBlueLamb kurpītes nebūs īstās, jo mūsu filozofija ir pilnīgi pretēja (vairāk lasīt šeit). Ja runājam tieši par kapīti, tad pēc mūsu domām, mazulim pirmajiem soļiem tāda nav nepieciešama vairāku iemeslu dēļ:
1) sākot celties kājās, mazulis pārbauda, vai viņa kājiņas jau ir gatavas stāvēšanai un staigāšanai – daba vislabāk zin, vai mazuļa muskulatūra un kaulu sistēma ir gatava turēt viņu vertikāli vai vēl kādu laiciņu labāk turēties pie zemes. Ja mazuļa kājas ieaujam apavos, kas balsta potīti, mēs maldinām bērnu, liekot viņam justies stabilākam kā viņš patiesībā ir un veicinām pāragru celšanos un staigāšanas uzsākšanu, kamēr viņa kaulu sistēma tam vēl nav pietiekami gatava…
2) kad mazulis sāk tikko celties kājās, viņš lielāko daļu laika tomēr pavada rāpojot – augstas un cietas kapes traucē pareizi atliekt pēdiņas un bērns var sākt rāpot izvēršot pēdiņas un atsperoties ar pēdu iekšējām maliņām tādā kā skujiņā, kas vēlāk var būtiski ietekmēt nepareizu gaitu.

Tie ir divi galvenie argumenti, kādēļ Robins savus pirmos apavus dabūja tieši no LittleBlueLamb un ar tiem godam arī nostaigāja kamēr vien no tiem izauga. Es pat nerunāju par to, ka, manuprāt, bērnam visumā ir jāstaigā pēc iespējas basām kājām un apavi nepieciešami tikai dodotis ārā vai ciemoties. Tad kad viņš sāk tikko celties, tad taču ārā vai ciemos viņš vēl sēž ratiņos vai mammai opā – kam viņam kurpes? Es labi zinu, kam viņam kurpes – lai ‘muki būtu Mēs arī Robinam vilkām zābaciņus, kad devāmies uz lielveikalu pēc pamperu pakas, lai arī viņa vienīgais uzdevums bija smuki sēdēt iepirkumu ratos un droši varēja iztikt ar zeķēm

Otros apavus, pēc Klaudijas Hēlas ieteikuma, iegādājāmies no firmas Elefanten, kura diemžēl līdz šim nav bijusi atsaucīga uz mūsu lūgumiem pārstāvēt šo zīmolu Latvijā. Elefanten apaviņi ir domāti jau kārtīgiem staigātājiem un ir ar augstu kapi, tā ir samērā stingra un zolīte ir elastīga, supinatora vietā atrodam izliekumu, kuru šī firma patentējusi kā, viņuprāt, dabisku bērna pēdas velves izliekumu, kurš arvien lielākiem apaviņiem paliek arvien izteiktāks – kā jau dabiski tas bērnam attīstās 

NB! Tās ir tikai mūsu domas par apaviem pēc konsultācijām ar Klaudiju un pašu izlasītā dažādos avotos. Šobrīd viedokļu par pareiziem apaviem ir tik daudz, ka mēs izturamies izprotoši pret citādiem uzskatiem, tomēr līdz šim tie nav spējuši mūs pārliecināt 

Šodien Robinam pirmie nobrāztie ceļgali – atceļā no parka zēns bija tā pārņemts ar atļauju vest saitē suni, ka paklupa un nobrāza abus ceļgalus. Izturēja kā vīrs un daudz nekreņķējās – vienojāmies, ka mājās sāpītes nomazgāsim un tad jau manīs, vai plāksteris nepieciešams… tagad Robins saldi čuč, saķēris padusē Bobo un par saskrambātajiem ceļgaliem ir sen aizmirsies… bet es sēdēju pie gultiņas, skatījos uz savu mazo lielo vīrieti un domāju, vai tiešām bērna audzināšanai esam izvēlējušies pareizāko ceļu, tik daudz uzticēdami pašam bērnam un mātei dabai? vienkārši būdami līdzās un paļaudamies, ka viņs izaugs par labu cilvēku…

Šajās pārdomās uzmeklēju vēlreiz Emmijas Pikleres vadmotīvus mazuļa audzināšanā, kuros gribēju padalīties arī ar jums. Emmija Piklere ir Ungāru pediatre, kurai mūsdienās ir jau diezgan daudz sekotāju – arī Latvijā jau zināmā Monika Alī, kuras idejas savukārt līdz mums atnes Klaudija Hēla un viņas domubiedri… Vērts piemetināt, ka Emmija Piklere gan dzimusi pirms vairāk kā 100 gadiem un sen jau auklē mazus eņģelīšus tai saulē… bet viņas idejas man liekas ļoti dzīvas un patiesas vēl arvien.

Mazuļa cienīšanas un uzticēšanās principi:

1. Veltiet visu uzmanību vienai nodarbei. Daudzas mammas mūsdienās domā, ka (more…)

Mums ir jaunums!!! Kas rūpēts kādu laiku, ko Robins ar prieku kādu laiku jau testē un nu būs arī citiem – Doidy Cup jeb Šķībā krūze Šodien tikai atveda mums 14 dažādu krāsu krūzītes. Tā ir vislabākā krūzīte, no kuras bērnam mācīties dzert patstāvīgi. Tā māca bērnam dzert no krūzītes nevis sūkt no snīpja!!!… kas, mūsuprāt, bērna veiksmīgā ceļā no krūtsbarošanas līdz lielo cilvēku ēšanai un dzeršanai, ir bišķi tā kā solis sāņus 😉

Liriskai atkāpei – kad gaidīju Robinu, devos uz krūts barošanas kursiem pie Klaudijas Hēlas, kur bija arī daļa lekcijas veltīta bērniņa piebarošanai, padzirdīšanai utt. un Klaudija neslēpa savu noliedzošo attieksmi pret snīpju krūzēm un pudelēm. Alternatīva bija karotīte, biķerītis vai špricīte – nu nav paši parocīgākie rīki, lai kārtīgi paēdinātu mazo, kad mamma nav blakus – tādēļ grēkojām ar pudeli (jo dažas dienas nedēļā gāju uz lekcijām), vēlāk, kad sākām piebarot un papildus dot ūdeni, ieviesām arī snīpjkrūzi (atzīšos – ar sirdspaziņas pārmetumiem). Šīs grēcīgās atkāpes mazliet sarežģīja Robina pāriešanu uz krūzīti, bet Doidy Cup visu aši salika vietās. Ja būtu par šādu krūzīti zinājusi no sākta gala, noteikti snīpjkrūzi būtu izlaiduši.

Unikālais krūzītes dizains aši vien iemāca mazajam dzert no krūzītes patstāvīgi, jo mazajam nav jāloka galviņa atpakaļ un krūzītes saturu un dzēriena līmeni viņš var labi redzēt. Pateicoties daļēji liektajai formai, krūzītes pamatne, savukārt, ir taisna kā parastai krūzei, tādēļ Robinam arī aši izdevās iemācīties krūzīti pareizi nolikt uz galda, neizlejot ne nieka no tās satura. Un Robins nav vienīgais – šīs krūzītes Anglijā jau 40 gadus lieto mazie bērni sākot no 3 mēnešu vecuma, taču ražotāji saka (un šo apgalvojumu apstiprināja K.Hēla, kad rādījām viņai savu krūzīti), ka šādu krūzīti ar pieaugušo palīdzību var lietot mazulim no pašas dzimšanas. Tas tāpēc, ka, kā norāda bērnu ārsti un zīdīšanas speciālisti, dzeršana no krūzītes pēc mutes kustības atgādina zīšanas kustības un ir bērnam pierastas un saprotamas. Bērnam netiek jaukta galva ar sūkšanu, kas jāapgūst, lai lietotu pudelīti un snīpjkrūzes. Kā lasīju, Anglijā pat organizētas izglītojošas kampaņas par bērnu sekmīgu pāriešanu no zīšanas pa tiešo uz dzeršanu no krūzītes, tādejādi novēršot nebūšanas, kas saistās ar pudelītes vai snīpjkrūzes lietošanu.

Šobrīd arī izskatās, ka varam piedāvāt latvijas bērniem krūzītes par ļoti labu cenu, lai akurāt nebūtu vajadzīas tās meklēt ārzemju interneta veikalos – 3.50 Ls

P.S. Tās ir radītas un pilnībā ražotas Anglijā no pārtikai paredzēta polietilēna un nesatur bisfenolu (bisphenol – nav ne jausmas, kas tas ir, bet ražotāji saka, ka tas ir ļoti būtiski mazajām mutītēm). Tās par bērniem draudzīgām atzinis UNICEF un Lielbritānijā šīs krūzītes rekomendē arī ievērojama mazuļu interešu aizstāvības organizācija the National Childbirth Trust of the U.K. – viss šis man izklausās dikti svarīgi un nopietni, lai bez bažām dotu spilgto un krāsaino plastmasas izstrādājumu savam bērnam

Vairāk par Doidy Cup variet lasīt arī ražotāja mājaslapā.

…pēdējās dienās vairākkārt esmu palīdzējusi noorientēties Oball piedāvājumā un stāstījusi par Obumbām – ar ko atšķiras, kādas labāk iesakām utt. Un tad nu iešāvās prātā man laba doma – varbūt es uzrakstu to te Par to, kā tad mēs piemeklējam labāko bumbu ikvienam (bet tas nenozīmē, ka turpmāk nebūšu gatava šo visu izstāstīt arī tet-a-tet)

Parasti sākam ar mazuļa vecumu un pieredzi citu mantu cilāšanā un rociņās tveršanā – ja mazais vēl tikai gatavojas pirmajam ķerienam, kāds meklē dāvanu raudzībām tikko dzimušam mazulim vai tml., tad mēs kā pirmo iesakām Oball Classic, jo tā ir vismazākā un visvieglākā (36 g). Otra alternatīva ir Oball Jellies – lielums, svars un funkcionalitāte pilnīgi tāda pati – te jautājums tikai par krāsām un dizainu – Oball Jellies ir pastelīgākos toņos, nedaudz caurspīdīga materiāla ar mirdzumiņiem – manuprāt, vecāku, ne bērna, gaumes jautājums  Abas šīs bumbas tātad ir 10 cm diametrā, sver 36 g.

Ja mazais jau kaut ko ceļ un vecāki saka, ka bērns ir īsts stiprinieks, ka mazajam ir vismaz 5-6 mēneši, tad pilnīgi droši ceļam priekšā arī Oball Original – tā nu ir viena catchy bumba – tā patīk kā lieliem, tā maziem – bij’ mums gadījums, kad mamma nopirka mazajam bumbu un pēc dažām dienām atbrauca pakaļ vēl vienai, jo lielākā māsa – 11 gadi – esot noprivatizējusi šī bumba, lai arī 11.4 cm un liekas, ka starpība nav liela, tomēr jau ir saredzami lielāka un sver arī nedaudz vairāk – pāri par 40 g.

Trešo, ko uzreiz piedāvājam mazulim ir Really Big Oball – pamatīga bumba kārtīgai akrobātikai. Šī nu arī derēs visai ģimenei – kā mazajam 5mēnesīgajam kārtīgi loceklīšus izstaipīt, tā tētim ar vecāko brāli basketbolu uzspēlēt vai futbolu uzsist.

Šīs nu ir tās izvēles, ko ceļam pavisam mazajiem priekšā – un atkal jāizvēlas? Tad nu atklāšu arī mūsu “ideālo” komplektu – mēs iesakām vienu mazu un vienu lielu. Par mazo galu viennozīmīga viedokļa nav – tas vairāk atkarīgs no iepriekš minētajiem apsvērumiem – bērna vecuma un attīstības posma – ja pieredze ar mantiņu cilāšanu jau ir, tad Original, ja nav, tad Classic. Un kā otru tad Really Big… un viss spektrs tad, patiesībā ir nosegts. Mazākā bumba palīdzēs sagatavoties pirmajam tvērienam, iemācīs pārlikt no vienas rociņas otrā, apmierinās pirmo ziņkārību – varēs gan mutē iebāzt, gan pirkstiņus izvingrināt. Īsi sakot – attīstīs mazo motoriku un nebūs garlaicīga arī tad, kad pirksiņi jau būs itin veikli – tad varēs mācīties ķert, mest un žonglēt Savukārt otra – lielākā – jau būs kārtīgai akrobātikai ar visām četrām, izstaipīs kājas un rokas, palīdzēs izvingrināties pēc snaušanas un pirms ēšanas ar šādu komplektu mazajam būtu jāpietiek visām dzīves situācijām krietni ilgā vecuma amplitūdā…

…un tomēr mums ir vēl visvisādas bumbas: grabuļbumba Oball Rattle ar papildus skaņu efektiem, Big Oball un Stranz bumbu sērija, kā arī Oball 3 in 1, kas pievieno sevī arī piramīdas efektu… un būs vēl, mēs strādājam, lai Oball jaunumi būtu arī pie mums jau pavisam drīz! Tā ka… bumbojam!

Laikam jau vairāk kā jebkad tagad ir laiks runāt par ūdenspriekiem, jo ārā ir TĀDS karstums!!! Liekas, ka vēsā vannā varētu ieriktēties un nekad no tās vairs laukā nekāpt… Šai sakarā, protams, mums ir piedāvājums – FlexiBath™ Bet patiesībā gribēju rakstīt nebūt ne tieši par šo vanniņu, bet gan vispār par mūsu attieksmi pret ūdeni…

Pašā bērnībā Robins (vai, precīzāk, viņa vecāki) meklēja savu īsto vanniņu – pirmā bija ar visādām ekstrām (štrunts pēdīgais, tāpēc firmu neminēšu), no kuras Robins pamanījās izaugt 2 nedēļu vecumā un tika pie jaunas vannas, kura pašaura palika vēl pēc dažām nedēļām… pārcēlāmies uz lielo vannu un peldējāmies uz nebēdu jau no 2 mēnešu vecuma. Un tā arī esmu pārliecināta lielās vannas pelžu piekritēja – kamēr mazo peldina vecāki, jo lielāks plašums un iespēja ķepuroties pa ūdeni, jo labāk (šis nav mans izgudrojums, bet gan gudrāku speciālistu viedoklis arī dzen). Ūdenim mēdzām pieliet kādu tēju (tas nu gan ir sliktums, ka lielajā vannā tēju vajag veselu kannu nevis kā mazajā vanniņā – pietiek ar kādu krūzīti 😉 ) – tā laikam katram sava jāpiemeklē, bet mums patika sunīšu un kumelīšu tējas… bet visādi citādi ar kosmētiku nekad neaizrāvāmies, cik nu dabiskas mūsu peldes varēja būt, tik bija… ā, vienīgi reizēm likām klāt kumelīšu eļļu, kuru arī centīsimies pēc iespējas drīz iedabūt sava veikaliņa sortimentā, jo tā mums savulaik ļoti pie sirds gāja

Vēl vēlāk arī lielajā vannā kļuva par šauru un pārcēlāmies uz baseinu – devāmies uz nodarbībām 2x nedēļā un nožēlojām, ka neesam to sākuši jau no pašas, pašas mazotnes – tomēr ātri sadzinām iekavēto un Robins nu ir itin labs peldētājs! Viņš gan prot peldēt tikai ar palīglīdzekļiem, kas nav forši un pareizi, bet nu … Ar nākamo mazuli noteikti sākšu peldētapmācību ne vēlāk kā 3-4 mēnešu vecumā (ar Robinu baseinā nokļuvām tikai uz 7 mēnešiem, bet par to, cik pozitīvi peldēšana ietekmēja bērna attīstību, varētu stāstīt un stāstīt)…

Kad Robins kļuva patstāvīgāks (lasīt – stāvīgāks) un sāka slieties vannā kājās, peldes kļuva ierobežotākas, jo, kurš augstu kāpj, tas zemu krīt – slidenajā vannā peldēšana vairs nenotika, toties pastaigāšanās gan, kam neglābjami sekoja kritieni un vakara peldes kļuva par traumatisku sporta veidu. Tad arī sākās mūsu mazās vanniņas meklējumi no jauna. Un uzgājām FlexiBath. Tagad esam priecīgi – vanniņā ejam ik pārdienu, Robins labprāt plunčājas un peras pa savu mazo vanniņu – izvelku FlexiBath no pagaldes, ieleju ūdeni un Robins ar visām savām vannas mantām rāpjas iekšā. Man sirds mierīga, jo bērns tajā neceļas kājās (ja arī pieslienas, tad slidena tā nav un tas ir puslīdz droši), ietaupam ūdeni, jo, lai sasniegtu normālu līmeni bērnam, nav vairs jāpielej puse lielās vannas, bet gan tikai kādi 30 l, kā arī šitajā karstajā laikā pelde vismaz reizi dienā jau nu ir neaizstājams prieks mazajam… Nu, lūk, tāda pieredze mums ar vannošanos un ūdeņošanos. Jo Robinam, kā jau īstam ūdensvīriņam, tā ūdensbūšana dikti sirdij tuva un jautājums mums aktuāls

Nu jā, šī stāsta īsā morāle, ka patiesībā mana pārliecība un pieredze apstiprina – mazam bērnam liela vanna un lielam bērnam (nu tādam salīdzinoši lielam) atkal mazā ir tā īsti reizē Protams, pirmajās dažās dienās jau lielajā vannā mazo kunkulīti neliksi – es droši vien tagad pirktu vanniņu ar skatu nākotnē – tādu, kurā pirmo mēnesīti vai divus peldināt mazo, tad noliktu malā uz kādu laiku un vilktu laukā atkal tad, kad arī lielā vanna mazajam vairs nespēj aizstāt peldbaseinu

Un, protams, tiem, kuriem nav vannas, tiem ar lielo bērnu vannu jāiztiek jau no mazotnes – tagad tā duškabīņu būšana ir tik populāra un tik daudziem nemaz lielās vannas nav, ka es par šito nemaz nebiju padomājusi, līdz neieraudzīju savas draudzenes atsūtītās bildes, kurās redzama mazā Nikola vannojamies savā jaunajā FlexiBath

attēls no mammam.lv

Pirmo reizi ar Klaudiju Hēlu, protams, bijām iepazinušies pastarpināti no kāda TV raidījuma vai žurnāla raksta, pļāpām calis.lv. Vēlāk nokļuvām pie viņas kursos, kamēr Robins vēl tusējās puncī – klausījāmies kursu par mazuļa attīstību, handlingu – bijām iedvesmoti – citādām rotaļlietām, citādai pieejai, visam mazliet citādam – bez stimulēšanas, veicināšanas un bērna dīdīšanas. Un ne jau tā, ka diametrāli pretējam – vienkārši visās ikdienas lietās mazas nianses, detaļas, kas veido to lielo citādo… Kad Robins piedzima, tāpat mums diagnosticēja mūsdienu modes kaiti – tonusiņus. Bet visam klāt arī daktere nebija mierā ar gūžiņām, sūtīja uz masāžu. Nolēmām, ka varbūt ir vērts aizbraukt ar Robinu ciemos pie Klaudijas – varbūt viss ir mazliet citādi Bija citādi… smaidigs, atsaucīgs bērns, kas tieši ciemošanās reizē pie Klaudijas saņēma rokās pirmo rotaļlietu – Obumbu, apvēlās uz sāniem… uz otriem. mēs aprunājāmies, bišķiņ pavingrojām un norunājām, ka masāžas nav vajadzīgas – pilnīgi vesels bērns. Un tiekamies pēc kāda laika, kad puika būs veicis būtiskus soļus attīstībā.  Turpmāk esam ierīkojuši tā, ka ik pa kādiem 3 mēnešiem Klaudiju uzaicinām ciemos – Robins rosās, darbojas, izrādās kā nu prot Klaudija skatās, mēs pasēžam uz paklājiņa puikam līdzās, parunājam, mazliet aprunājam Robinu 😉 apspriežam, kā varam viņa ikdienu padarīt labāku, pilnvērtīgāku, lai viņam ir kur darboties un ar ko noņemties. Pēdējā tikšanās reizē viņa bērnam pat nepieskārās – jocīgi, vai ne? Daudzi teiks – kas gan tas par fizioterapeitu – nevingrina, nemasē, neattīsta… tieši tādēļ, ka citādi. Tādēļ – mums patīk!

P.S. Ar Klaudijas laipnu atļauju, publicēju arī viņas tālruņa numuru 29273937. Viņa labprāt pieņem mazos ciemiņus “Premium Medical” vai dodas ciemos uz mājām. Mums patīk viņu sagaidīt savās mājās, atrādīt savas mantas un sakārtot kopīgi spēļu vidi, lai Robina rotaļas arvien vērtīgākas

Būsim godīgi – lielu daļu mūsu veikaliņā atrodamo lietu esam meklējuši un atraduši Klaudijas Hēlas ierosmē. Ne jau tādēļ, ka viņa būtu mūs mudinājusi nodarboties ar bērnu preču tirdzniecību, bet gan tādēļ, ka ieklausoties viņas padomos – apciemojot viņu vai lasot kādu rakstu žurnālā vai internetā – esam raduši nepieciešamību pēc dažādām lietām, kuras, kā izrādās, Latvijā nemaz nav tik vienkārši atrodamas – izvēles nav vispār vai tas, ko mums izdevās atrast, nelikās tik foršs, kā gribētos. Tieši Klaudija jauno vecāku kursos, kad mazais Robins bija vēl tikai resns puncis, stāstīja, cik svarīgi ir “neieslodzīt” mazuļa pēdiņas bikšelēs ar slēgtiem galiem, bet gan ļaut izzināt pasauli ar pēdiņām tāpat kā ar plaukstiņām, jo tajās ir tik daudz juteklīšu un pasaule ar kājiņām izrādās vēl savādāka, kā ar rociņām… tā nāca ‘mukās bikses jeb leggingi, lai būtu ērti kustēties, smuki un tomēr pekas brīvas pasaules izpētei. Tā nāca getras, jo tieši tās Klaudija ieteica kā vislabāko “kāju apģērbu” līdējiem un rāpotājiem…

Tagad nedēļas nogalē pāršķirstot jaunāko Mana Mazā numuru, par šo ieteikumu pārliecinājos vēlreiz, kur Klaudija mazajiem rāpotājiem kā vislabāko risinājumu iesaka tieši getriņas – ne pēdiņas slīdēs, ne auksti būs: “Kāda vecmāmiņa mani pārliecināja – ja bērnam uzvelk getras un silda tikai stilbiņus, viņam arī pēdas ir siltas. Arī sportisti un baletdejotāji tās velk, lai viņiem būtu silti muskuļi, un, ja apakšstilbu muskuļi ir silti, arī uz pēdām plūst siltas asinis. Bet droši vien tas vecākiem jāizmēģina pašiem.” (Mans Mazais, 2009/12) Mēs mēģinam Robins savās getrās var gozēties arvien biežāk – ja šķiet, ka pēdas vēsas, parauju getriņas arī pāri papēdītim, tā ka pirkstiņi vien laukā, lai rāpotājs var labi atsperties… un, aiziet, uz priekšu!

Bet tad nu man vismaz bija skaidrs, kā ietekmē visas getras mums pēdējās dienās tik strauji atradušas jaunus mazus valkātājus un gandrīz pie ikvienas bildītes galerijā uzraksts vēsta: “Uz vietas vairs nav!” vai “Pēdējais pāris!”. Nebēdājiet – mēs jau esam sagādājuši jaunas getriņas, lai vēl pirms svētkiem visiem tiktu pa pārītim – kuru katru mirkli jaunam vedumam jāierodas Latvijā – būs gan jau iemīļoti dizainiņi, kurus ātri izpirka, gan varbūt kāds jauns variants, ko iekļaut mazā, naskā gardarobē