'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!

Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?

Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.

Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…

Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.

Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.

Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi.  Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.

Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.

Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas Iesakām arī jums Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.

NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.

Tā jau ir, ka atgriežoties skolas solā brīvā laikā it kā kļūst mazāk, bet reizēm (vismaz, cik sevi atceros), šķiet ka to piepildīt kļūst grūtāk… Tad nu, lai būtu ko sadarīt rudenīgos vakaros, esam papildinājuši pamatīgi savu lielo brāļu un māsu plauktu – atjaunojuši krājumus ar jau iecienītām rotaļlietām, kā arī atveduši 10 jaunumus. Atliek vien ielūkoties, kas jums tuvāks sirdij – tumsā spīdošas dinozauru figūriņas ledusskapja magnētiņos, eko radošais projekts ar Kārbas robotu vai zinātniski eksperimenti dažādās nozarēs. Bet varbūt magnētiskas dejas origami lukturīšu gaismā? Delfīns viņu zina, kas ir vislabākais no tā visa

Kā jau mēs esam teikuši ne reizi vien, Bilibo GameBox ir tāda nenovērtējama spēļu krātuve bez robežām. Viena mūsu spēle ir par tārpiņu, kas dzīvo augļu dārzā. Te tad arī mūsu šīs dienas radošais projekts, kā rezultātā bērnam ir superīga spēle priekš apmēram 2-6 gadus veciem bērniem, kas palīdz gan apgūt krāsiņas, gan auglīšus, gan samācīties pacietību un audzināt raksturu, lai mācītos ievērot spēles noteikumus. Un mazliet ievirzīties stratēģiskajā domāšanā…

Radošais projekts – taisām spēli!

Jums būs vajadzīgs viens Bilibo GameBox komplekts, krītiņi, zīmuļi vai kas cits krāsains radošām izpausmēm – galvenais, lai būtu zaļa, zila, sarkana, oranža un dzeltena krāsa – atbilstoši metamajā kauliņā ievietojamajiem pikselīšiem, un liela balta lapa.

Mēs sākām ar tārpiņa zīmēšanu – ir jāuzzīmē zaļš kārumnieks tārpiņš, kuram ir 5 rimbulīši, kuros ievietot zaļos pikselīšus. Viņam apkārt zīmējām četrus augļu kokus visās debespusēs – vienā aug zilās plūmes, otrā sarkanie ābolīši, trešajā dzeltenie citroniņi un ceturtajā oranžie apelsīni. Attiecīgi spēlē tiks izmantotas 5 no sešām krāsām (visas izņemot rozā). Tātad kauliņā ieliekam šīs visas krāsiņas, atstājot vienu rimbulīti tukšu. Savukārt pārējos pikselīšus (atlikuši 5 no katras krāsas) tiek novietoti augļu kokos – tie ir auglīši. Uz spēles laukuma, starp augļu kokiem, jānovieto arī bļodiņas – Mini Bilibo – augļu vākšanai. Kad šis paveikts, var ķerties pie spēlēšanas.

Spēlējamies – “Augļu dārzs”

Spēles mērķis: novākt visus auglīšus pirms tos apēdis mazais zaļais tārpiņš.

Spēli var spēlēt 2-6 gadus veci bērni un visi,kas grib sastādīt kompāniju.

Maksimālais spēlētāju skaits matemātiski laikam iznāk 25, bet nu tik lielam bariņam neiznāk īsti vietas ap spēles laukumu. Mēs rekomendētu 2-8 spēlētājus.

Noteikumi mūsmājās: sāk pats jaunākais dārznieks, metot kauliņu, kurš iepriekš sagatavots spēlei. Atkarībā kāda krāsa uzkrīt, drīkst novākt vienu auglīti un ielikt atbilstošās krāsas bļodiņā. Ja attiecīgas krāsas pikselīši jau visi bļodiņā, dārznieks paliek bezšā un jāmet nākamajam spēlētājam. Ja uzkrīt zaļais, tad zaļš aplītis jāievieto vienā tārpiņa lauciņā, ja tukšais, tad var ņemt jebkuru auglīti pēc izvēles… Ja visi augļi nokļuvuši bļodiņās, pirms piepildīti visi 5 tārpiņa lauciņi, uzvarējuši dārznieki; ja tārpiņš ticis pie visiem 5 lauciņiem pirms vēl novākti visi auglīši, uzvara tārpiņa pusē.

Vienas partijas ilgums ir apmēram 10 min.

Lūk arī viss bildēs

Maija pēdējā dienā pie mums atkal bija Klaudija ar lekciju par bērna attīstību – kaut esmu dzirdējusi visas viņas lekcijas reizes, katra ir savādāka un ikvienā dzirdu ko iepriekš nesaklausītu Tāda nu man priekšrocība. Šajā reizē lielāks uzsvars kā citkārt tika likts uz bērna spēju trenēšanu vs atklāšanu. Ar to gribu teikt, ka man dikti iepatikās atziņa, ka mēs esam ļoti veikli bērnam ietrenēt kaut ko jaunu, bet lai ļautu viņam pašam to atklāt – tas gan mums ne visai labi izdodas. Konkrēts piemērs šai tēmai bija sorteri jeb formu šķirotāju – Klaudija stāstīja, ka, protams, varam iegādāties savam mazulim sorteri ar daudz dažādām formām, kuras patiesībā visas ir tikai niansēs atšķirīgas un kubiskas, un iemācīt bērnam tās salikt pareizajos caurumiņos. Bet tā būs iemācīta, uztrenēta spēja – ne mazuļa paša atklāsme vai paša sperts solis attīstībā. Taču viņa ieteic tomēr izveidot sorterīti pašiem – paņemt parastu kurpju kasti un divas bumbas – piemēram viņa rādījā Oball Classic un Oball Mini – izgriezt kastes virspusē atbilstoša izmēra caurumus un ļaut, lai mazulis pats atklāj, ka vienā – lielākajā – caurumā var ielikt abas bumbas, bet mazākajā tikai mazo un lielākā nepadodas. Tāda lieta, ko mazais pats ar savu izpētes dziņu ir atklājis, bērna attīstībai dod daudz vairāk kā vecāku priekšā parādītas un ar lielu neatlaidību satrenētas iemaņas. Lūk tā

Kad man kāda mamma saka: “Bet bērns ceļas kājās, kā tad lai viņu notur pie zemes!?”, tad man ir tikai viena atbilde, ko man kādreiz uz šādu pašu jautājumu atbildēja Klaudija Hēla: “Padari viņam grīdu interesantu!” Un šai sakarā mums ir sava pieredze, kurā varbūt ir vērts padalīties.

Patiesībā sen biju iecerējusi uzrakstīt mazu blogierakstu par kartona māju būšanu. Kaut kā līdz šim mūs nav piemeklējusi tāda rūpnieciski ražota kartona māja, par kuru mēs vēlētos no visas sirds izdot naudu… vēl jo vairāk tamdēļ, ka materiāla kartona mājai mūsu birojiņā ir atliku likām.

Gan jau arī jums, labi padomājot, pa rokai atrastos kāda liela kartona kaste – nu tāda, kuras viena mala ir vismaz metrs un augstums ap 60 cm vai tml. Tad nu tieši tādu kartona kasti mēs metām vēkšpēdus, izvēršot kastes virsas malas uz visām debespusēm, lai kaste būtu stabila – sienas un jumts vienā rāvienā gatavs. Tad atliek vien vienoties, kur būs durvis, kur logi un tos izgriezt ar asu nazi – ja vēlamies atveramu, tad griežam tikai 3 maliņas paredzamajai ailei, ja logs būs bez slēģiem, tad izgriežam četrstūrus vai apļus vai kādas vien formas gribam. Durvīm svarīgs rokturītis – citkārt izgriežam caurumiņu, kur ieāķēt pirkstiņu, lai tās var no iekšpuses aizvērt, bet var arī piešūt pogas no abām pusītēm durtiņām… īsi sakot, jāliek vien lietā izdoma un jāīsteno visas arhitektoniskās ieceres! mums ar Robinu lielu prieku sagādā arī māju sazīmēt – es zīmēju puķes, Robins saules… tā nu mums ir nodarbe veselam vakaram un māja ir arī koša un krāsaina. un mazajam ir tapusi māja, kas ir tieši tik aizraujošs objekts, lai rāpot vien gribētos – tādā mājā stāvus nepiecelsies, iekšā uz divām kājām neieiesi utt. – gandrīz žēl, ka es tajā nevaru ierūmēties. jo rāpošana ir veselīga visu vecumu cilvēkiem.

vēl viens mājas jaukums ir tas, ka tā neko nemaksā un tad, kad interese noplok, māju drošu sirdi var nodot lietošanā atkritumu savācējiem jeb, kā saka Robins, “aiznest tantei” (tante – sētniece) lai tad, kad ievajagās jaunu pajumti, to atkal varētu radīt no jauna

ja nu šis raksts jūs iedvesmo mājai, bet jums patiesi nav nevienas piemērotas kastes, mums vismaz divas potenciālās mājas noteikti birojiņā kā reizīti ir – dodiet tik ziņu un nodosim jūsu radošām izklaidēm – lai tikai mazie rāpo!

Ja es būtu prasmīga rokdarbniece, droši vien virkni muki.lv atrodamo lietu nemaz nebūtu meklējusi – uzdarinātu pati. Bet es neesmu – ja vēl protu cik necik adīt un man tas arī patīk, tad adatu un diegu šūšanas sakarā nebiju rokā turējusi kopš skolas laikiem. Tā nu nopirkām adatu un diegu, parakņājāmies “noteikti noderēs” lietu maisā un tapa rūķis. Robinam Ziemassvētku dāvaniņa Viņš to ļoti gaida, lai arī vēl pat nenojauš, ka viņam tāds būs. Šorīt pat pēkšņi uzmodās un sauca: “Rūķis, rūķis!”. Es prasu: “Kur?” un viņš man rāda uz logu un saka, ka ārā esot… Teicu viņam, ka tas rūķis tur noteikti staigā, jo nāk taču Ziemassvētki un viņš gādā bērniem dāvanas un noteikti atnāks arī pie Robina, jo eglīte ir sapušķota un piparkūkas Robins arī sacepis. Jūs tikai Robinam nesakiet, ka rūķis pie viņa uz palikšanu! 😉

P.S. Ja mūsu rūķis jums salicies jauks un pa spēkam (nu patiešām ļoti vienkāršs, turklāt ar rokām šujot to uzdarināju divu diendusu un viena vakara laikā), tad pamācību soli pa solim, kā to pagatavot, var atrast šeit.

Šo recepti mēs atklājām jau pagājušā vasarā, kad Robins sāka baudīt tikai pirmās karotītes kaut ko bez mammas pieniņa. Savā pamatā tā ir bēbīšu recepte – puravs ar zirnīšiem biezenītī, taču, mazliet modificējot to par kremzupu, esam par labu atzinuši to visa ģimene un šad tad ceļam galdā, sevišķi jau tagad, kad pieejami svaigi zaļie zirnīši nu un iedomājāmies, ka receptē, tāpat kā citos savos atklājumos, mēs varētu padalīties ar citiem…

Tātad, vajadzīgs: 700 ml buljona (ja taisa kā biezenīti mazajam, tad pietiks ar 275 ml), paliels puravs, 3-4 kartupeļi un 200 g zirnīšu (ziemā lietojam saldētos – garšas ziņā nekādas starpības). Un pagatavošana padodas pat man, kaut neesmu nekāda kulināre. Puravu sagriež ripiņās un apcep dziļajā pannā (vislabāk jau sviestā, tad puravs paliek zeltains un ‘muks). Pēc brīža pievieno klucīšos sagrieztus nomizotus kartupeļus un pielej buljonu. Tad kādas 10 min vāra un pieliek zirnīšus. Nu vēl ir kādas 5 min brīva laika, tad jāsablenderē (mums ir tas blenderīts uz kāta, tā ka tai pašā dziļā pannā, kur viss notiek, arī sablenderējam) un zupa gatava – leju mazās bļodiņās un lieku galdā ēdājiem. Mums patīk!