Prieki bundžiņā jeb ko tik nevar pasākt ar kārbiņu koka krellīšu
Tuesday, January 3rd, 2012Es atzīstos, ka par lielāku bērnu “pareizām” rotaļlietām man nav daudz teorētisku zināšanu – cik nu kas labs palasīts internetā, bet pārsvarā intuitīvi lietoju tos pašus principus, ko kā pamatu mūsu rotaļlietu filozofijai likusi Klaudija attiecībā uz bērnu mantām pavisam mazajiem – lai rotaļlieta motivē bērnu likt lietā savas prasmes, nevis viņu izklaidē. Un tas patiesi spēj būt baigi aizraujoši. Šoreiz par prasmēm ap un par koka krellītēm – šīm te, ko var iegādāties arī muki.lv veikaliņā. Kas to būtu domājis, ka mazā bundžiņā koka krellīšu var būt tik daudz nodarbju!
Visvienkāršākais, protams, ir tās vērt uz aukliņas, kura pieejama jau pašā bundžiņā un vēršanai ir visai parocīga – iesienu galā lielu mezglu, lai tās nemūk prom un Robins ar lielu sajūsmu ver krellītes. Un tā vien liekas, ka tā tāda neinteresanta un meitenīga nodarbošanās: 1) kamēr puikam nepasaka, ka kreļļu taisīšana ir meiteņu lieta, viņš it labprāt to dara (es sazvērnieciski klusēju) 😀 2) patiesībā kreļļu vēršanu pavisam vienkārši dažādo bērns pats. Kā tas notika pie mums?
Kamēr man bija jārosās virtuvē, krellīšu vēršana bija superlabs variants, kā uz brīdi nolikt bērnu pie vietas. Lai no pirkstiņiem izkritušās bumbiņas neskrietu prom, noliku uz virtuves galda pavisam vienkāršu zemu kastīti, un virs tās Robins darbojās, vērdams krellīti. Pēc pirmajām bumbiņām viņš jau pats sāka veidot kādas sistēmas – dalīja pa krāsām, vēra “viena toņa” (apbrīnoju, kā viņš izvēlējās saskanīgas krāsas – dzelteno, oranžo, sārto un citas neņēma), jauca ārā un atkal taisīja citas – piemēram, tikai no garenajām vai tikai viena lieluma bumbiņām… īsi sakot – dažnedažāda kopīgu īpašību meklēšana gāja vaļā uz nebēdu, un man tas ļoti patika. Un man patika, ka viņš darbojās ar pirkstiņiem, mazmazajiem knibināmiem lielumiem, tā attīstot sīko motoriku, pat līdz tādām niansēm, ka dažas bumbiņas nav gludas, bet ir ar rieviņām vai kādu citu faktūru un Robins tādas meklēja, taustīja, pētīja… Īsi sakot – ļoti noderīgi un pat vairāk kā 2 zaķi ar vienu šāvienu.
Otra rotaļa, ko Robins izdomāja pats, kad vēršana bišķi apnika, viņš bumbiņas bārstīja. Atļāvu viņam lielajā mantu kastē ar tām darboties, jo, ja tās ber uz virsmas bez malām, tad ir garantija, ka bumbiņu būs pilna grīda un jums ies kā “Viens pats mājās” labākajos kadros. Viņš bēra tās no bundžiņas lielā glāzē, tad izbēra pašā kastē un zvejoja ar koka karoti un bēra bundžiņā (starpcitu, ļoti grūti – pamēģiniet paši) – mega koordināciju attīstoša nodarbe – atkal šķiroja, bēra un darbojās. Tad iesaistījās arī mazie Bilibo – viņš no bumbiņām taisīja vakariņas un pasniedza tās visiem mājniekiem, bēra un “smēla” tās ar šiem trauciņiem. Un klausījās, kā skan, ja tās maisa… lielajā kastē, mazajā Bilibo bļodiņā, kā skan viena vai kā skan pavisam pilna bļodiņa…
Bet ar to vēl rotaļa nebeidzās – Robins pats atklāja arī fizikas pamatus – paceļot kastes vienu galu slīpi uz augstāka atbalsta, viņš bumbiņas stūma uz kastes augstāko galu un vēroja, kā tās ripo lejup. Muļķīgi, jums liekas? Man ne. Jo brīdī, kad viņš paziņoja savu novērojumu, ka bumbiņa sākumā ripo lēnāk, bet vēlāk sāk skriet ātrāk, man bija mazliet grūti pat aptvert, ka man to saka divus gadus un 10 mēnešus vecs bērns. Šis ir tas, par ko runā Montessori, par ko iestājas Valdorfpedagoģija – par bērna izglītošanos caur pašatklāsmi nevis grāmatām.
Īsi sakot – man nebija ne jausmas, ka ar pāris saujām bumbiņu vienam gandrīz trīsgadniekam var būt tik daudz dažādu nodarbošanos, kas mani iepriecinātu.
Bet bumbiņas noderējušas arī mazajam Klāsiņam. Iegādājos veikalā Tiger trīs caurspīdīgus ēdiena uzglabāšanas trauciņus un kopā ar Robinu taisījām brālim grabošo piramīdu. Iebērām katrā trauciņā pa saujai vai dažām koka krellītēm, lai daudzumi dažādi un būtu atšķirīga skaņa un vizuālais efekts, kad tās grabina. Arī jāskatās, lai nav par daudz un nekļūst smagi tie trauciņi. Tad vāciņus ciet (ja nu galīgi liekas, ka nav uzticības tiem, tos var aizlīmēt ar superlīmi – mēs tā nedarījām, jo vāciņi turas patiesi stingri, manuprāt). Saliekam trauciņus piramīdā un Klāss ar milzu sajūsmu to labprāt jauc laukā. Tā nu mēs saliekam to viņam dažus centimetrus no aizsniedzamā attāluma un viņam tik dikti gribas tikt klāt, ka kaut kā ir jāaizkārpās tas gabaliņš – bet tad gan ir atvieglojums, kad var iebelzt pa grabošo piramīdu un tā, krāsainajām pērlītēm ņirbot, sabrūk un trauciņi aizripo. Ja Robins nav tuvumā, Klāss starp tiem rotē, apskatot tos tuvumā, savukārt, ja turpat ir Robins, viņš aši atkal saliek tos kaudzītē pēc auguma un gaida, kad “brālis spēlēsies” un sagāzīs viņa torni, lai to celtu atkal no jauna.
Jaucot piramīdu, Klāss mācās atbalstīties uz vienas rociņas un noturēt līdzsvaru atrodoties asimetriski, kamēr otru atrauj no zemes destruktīvajai nodarbei – tas vēlāk būs ļoti noderīgi rāpojot. Un vērtīga ir arī rotēšana starp sāņus aizripojošajām bļodiņām.
Lūk tādas mums bija krāsainas gadumijas rotaļas 
Iesakām arī jums Tikai jānopērk tās koka krellītes, ja kaut kas līdzīgs jums vēl nav.
NB! Tāds mazums kā Klāss tās var norīt. Tādēļ Robinam ir ĻOTI pamatīgi piekodināts, ka krellītes nedrīkst izklīst pa māju, lai nenonāktu brālim pa tvērienam un trauciņus nekādā gadījumā nedrīkst taisīt vaļā (man gan liekas, ka arī viņš tos nevar attaisīt – par stingru). Savukārt Robins nebāž sīkus priekšmetus mutē. Taču tikai jūs paši vislabāk zināt, vai rotaļas ar šādiem sīkiem priekšmetiem ir piemērotas jūsu mazulim un viņi jebkurā gadījumā nav atstājami bez uzraudzības.
