Laikam jau vairāk kā jebkad tagad ir laiks runāt par ūdenspriekiem, jo ārā ir TĀDS karstums!!! Liekas, ka vēsā vannā varētu ieriktēties un nekad no tās vairs laukā nekāpt… Šai sakarā, protams, mums ir piedāvājums – FlexiBath™ Bet patiesībā gribēju rakstīt nebūt ne tieši par šo vanniņu, bet gan vispār par mūsu attieksmi pret ūdeni…
Pašā bērnībā Robins (vai, precīzāk, viņa vecāki) meklēja savu īsto vanniņu – pirmā bija ar visādām ekstrām (štrunts pēdīgais, tāpēc firmu neminēšu), no kuras Robins pamanījās izaugt 2 nedēļu vecumā un tika pie jaunas vannas, kura pašaura palika vēl pēc dažām nedēļām… pārcēlāmies uz lielo vannu un peldējāmies uz nebēdu jau no 2 mēnešu vecuma. Un tā arī esmu pārliecināta lielās vannas pelžu piekritēja – kamēr mazo peldina vecāki, jo lielāks plašums un iespēja ķepuroties pa ūdeni, jo labāk (šis nav mans izgudrojums, bet gan gudrāku speciālistu viedoklis arī dzen). Ūdenim mēdzām pieliet kādu tēju (tas nu gan ir sliktums, ka lielajā vannā tēju vajag veselu kannu nevis kā mazajā vanniņā – pietiek ar kādu krūzīti 😉 ) – tā laikam katram sava jāpiemeklē, bet mums patika sunīšu un kumelīšu tējas… bet visādi citādi ar kosmētiku nekad neaizrāvāmies, cik nu dabiskas mūsu peldes varēja būt, tik bija… ā, vienīgi reizēm likām klāt kumelīšu eļļu, kuru arī centīsimies pēc iespējas drīz iedabūt sava veikaliņa sortimentā, jo tā mums savulaik ļoti pie sirds gāja 

Vēl vēlāk arī lielajā vannā kļuva par šauru un pārcēlāmies uz baseinu – devāmies uz nodarbībām 2x nedēļā un nožēlojām, ka neesam to sākuši jau no pašas, pašas mazotnes – tomēr ātri sadzinām iekavēto un Robins nu ir itin labs peldētājs! Viņš gan prot peldēt tikai ar palīglīdzekļiem, kas nav forši un pareizi, bet nu … Ar nākamo mazuli noteikti sākšu peldētapmācību ne vēlāk kā 3-4 mēnešu vecumā (ar Robinu baseinā nokļuvām tikai uz 7 mēnešiem, bet par to, cik pozitīvi peldēšana ietekmēja bērna attīstību, varētu stāstīt un stāstīt)…
Kad Robins kļuva patstāvīgāks (lasīt – stāvīgāks) un sāka slieties vannā kājās, peldes kļuva ierobežotākas, jo, kurš augstu kāpj, tas zemu krīt – slidenajā vannā peldēšana vairs nenotika, toties pastaigāšanās gan, kam neglābjami sekoja kritieni un vakara peldes kļuva par traumatisku sporta veidu. Tad arī sākās mūsu mazās vanniņas meklējumi no jauna. Un uzgājām FlexiBath. Tagad esam priecīgi – vanniņā ejam ik pārdienu, Robins labprāt plunčājas un peras pa savu mazo vanniņu – izvelku FlexiBath no pagaldes, ieleju ūdeni un Robins ar visām savām vannas mantām rāpjas iekšā. Man sirds mierīga, jo bērns tajā neceļas kājās (ja arī pieslienas, tad slidena tā nav un tas ir puslīdz droši), ietaupam ūdeni, jo, lai sasniegtu normālu līmeni bērnam, nav vairs jāpielej puse lielās vannas, bet gan tikai kādi 30 l, kā arī šitajā karstajā laikā pelde vismaz reizi dienā jau nu ir neaizstājams prieks mazajam… Nu, lūk, tāda pieredze mums ar vannošanos un ūdeņošanos. Jo Robinam, kā jau īstam ūdensvīriņam, tā ūdensbūšana dikti sirdij tuva un jautājums mums aktuāls 

Nu jā, šī stāsta īsā morāle, ka patiesībā mana pārliecība un pieredze apstiprina – mazam bērnam liela vanna un lielam bērnam (nu tādam salīdzinoši lielam) atkal mazā ir tā īsti reizē
Protams, pirmajās dažās dienās jau lielajā vannā mazo kunkulīti neliksi – es droši vien tagad pirktu vanniņu ar skatu nākotnē – tādu, kurā pirmo mēnesīti vai divus peldināt mazo, tad noliktu malā uz kādu laiku un vilktu laukā atkal tad, kad arī lielā vanna mazajam vairs nespēj aizstāt peldbaseinu 
Un, protams, tiem, kuriem nav vannas, tiem ar lielo bērnu vannu jāiztiek jau no mazotnes – tagad tā duškabīņu būšana ir tik populāra un tik daudziem nemaz lielās vannas nav, ka es par šito nemaz nebiju padomājusi, līdz neieraudzīju savas draudzenes atsūtītās bildes, kurās redzama mazā Nikola vannojamies savā jaunajā FlexiBath 